Pavisam neievērojams vidusskolēns, vienpatis un mājās sēdētājs Rintaro zaudē vectēvu. Pēc šī bēdīgā notikuma, bet vēl pirms pārcelšanās uz dzīvi pie attālas radinieces Rintaro saimnieko vectēva uzturētajā lietoto grāmatu tirgotavā “Nacuki grāmatnīca”. Grāmatas zēns mīl no visas sirds, un, šķiet, tieši tas stāstā liek iesaistīties kaķim vārdā Tīģeris. Pavisam negaidot un nemanāmi Rintaro savā garā un apziņā pieaug no nevienam nevajadzīga un nepamanāma puišeļa līdz pašapzinīgam jaunietim.
Grāmatās ir spēks, tikai jāpamana šī spēka izpausmes un pielietojums. Par grāmatu teju maģiskā spēka eksistenci allaž atgādinājis Rintaro vectēvs, bet to lietā likt jaunietim jāiemācās pašam.
Maģiskajam reālismam raksturīgā stilā “Nacuki grāmatnīca” un tās mantinieks top par grāmatu un izdevējdarbības glābēju. Caur mazo grāmatu veikaliņu plūst liels, mīlestības
virzīts spēks un paaudžu gudrība, kas izpaužas literatūras mīlestībā. Ne no kurienes uzradies runājošais kaķis Tīģeris ved Rintaro dažādos labirintos, lai glābtu grāmatas no cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņu izvelētais grāmatu mīlēšanas veids ir vienīgais īstais un patiesais. Taču Rintaro ar sarunām vien saviem pretiniekiem spēj pierādīt, ka mīlestību pret literatūru
nevar izmērīt ne izlasīto grāmatu daudzumā, ne lasīšanas ātrumā.
“Lasīšana nav tikai priekam vai izklaidei. Reizēm vajag izgaršot pa vienai rindiņai vien, vajag vairākkārt pārlasīt vienu un to pašu rindkopu. Reizēm, galvu saķēris, virzies uz priekšu pavisam lēni. Bet smagā darba rezultāts ir tāds pats, līdzīgi kā uzkāpt kalnā pa garu, garu kalnu ceļu – tev paplašinās redzesloks, it kā tev acu priekšā pavērtos plaša ainava.” (82.
lpp.)
Brīžiem grāmatā iekļauto dialogu veidošanas stils atgādina Ošo prātojumus, bet tad atkal kopā ar Rintaro iekrītam Gabrielam Garsijai Markesam raksturīgā tēlu pasaules skatījuma būvēšanas veidā. No grāmatas tēlu dialogiem un galvenā varoņa monologiem izceļams ne viens vien citējams aforisms vai domugrauds.
Šī grāmata varētu iedvesmot lasīšanai ne vien bērnus, bet arī dažu labu pieaugušo, kurš iestrēdzis vai pazaudējis lasīšanas prieku. Stāsts mums atgādina, kāpēc lasām, turklāt mudina lasīt arī jau agrāk nodrukātus tekstus, tā atgādinot sen piemirstas lasīšanas izjūtas.
Japāņu autora vēstījums zināmā mērā atgādina Daniela Penaka eseju “Kā romāns” – arī tas palīdz saskatīt lasīšanas burvību, taču vienlaikus atgādina cilvēka tiesības nelasīt. Savukārt gados jaunāki lasītāji te var smelties iedvesmu tālākai lasāmvielai, lai piedzīvotu brīnišķīgo literatūras spēku un ielaistu savā sirdī mīlestību. Tu neesi nevajadzīgs – allaž atradīsies kāds mērķis, uz kuru tiekties, vai veids, kā parādīt savu spēku un zināšanas.
Vienmēr patīkami atklāt cittautu literatūru, kas tulkota tieši no oriģinālās valodas. Arī tādēļ ir interesanti iepazīties ar grāmatas tulkojumu – censties izprast un izbaudīt, kā teksts plūst latviešu valodā. Dažos teikumos gan novēroju vienu otru neveiklību, bet kopumā tulkojums nekavēja izbaudīt jaunā Rintaro ceļu pie savas pašapziņas. Stāstu par kaķi, kurš mudināja rīkoties, un jaunieti, kurš izglāba grāmatas, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.
Svarīga atziņa, ko paņemt no šī stāsta: lasīšanā nav vietas steigai; runājot līdzībās, arī mūziku taču mēs nespētu izbaudīt, klausoties daudzkāršā paātrinājumā.
Sosuke Nacukava ir godalgots japāņu rakstnieks un ārsts, viņš dzimis 1978. gadā Osakas prefektūrā. “Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas” izdots jau vairāk nekā divdesmit pasaules valstīs.
Noderīgi: zvaigzne.lv
Nacukava, Sosuke. Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas. No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 192 lpp. ISBN 9789934318641.
Līva Alksne ir literatūras blogere.