Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify . Somu rakstnieka Tommi Kinnunena romāns vēsta par ceļu tā vistiešākajā un arī plašākajā nozīmē. Ir 1945. gada pavasaris, kad vācieši sāk savu atkāpšanos no sagrābtajām Norvēģijas teritorijām. Viņiem līdzi no Somijas atnākušās somu sievietes, kas uz Vāciju līdzi ņemtas netiek, nu top par gūsteknēm. Romāna galvenās varones – piecas somietes, kurām negaidīts likteņa pavērsiens dāvā iespēju bēgt uz mājām – dodas garā, sarežģītā ceļā atpakaļ uz Somiju. Ko katrai no viņām nozīmē šis ceļš, kurp tas patiesībā aizvedīs un ar kādām sekām katrai būs jāsaskaras, neviena nezina. “Tagad nāves bailes bija atlaidušas savu tvērienu un to vietā stājušās dzīves bailes.” (53. lpp.) Mani kā lasītāju ieintriģē autora jau ievadrindās liktais novēlējums: “tiem, kam klusēšana ir vieglākais ceļš.” Pie šī teikuma, lasot romānu, domās atgriežos atkal un atkal, pārdomājot tā nozīmi ne tikai izlasītā kontekstā. Pieļauju, ka šo grāmatu iespējams lasīt divējādi – pārzinot vēsturisko ainu vai arī atstājot to ārpus sava redzesloka. Mani vienmēr iedvesmojušas grāmatas ar pievienoto vērtību, kas bagātina manas zināšanas. Kinnunena romāns ļauj ieskatīties lasītājam iepriekš nezināmas vēstures aizkulisēs. Par Somijas vēsturi izpratu vien vispārzināmus faktus no skolas vēstures grāmatām, līdz ar to romāna tēma – Otrā pasaules kara laikā brīvprātīgi ar vācu karaspēku izceļojušās somietes, kuras sniegušas palīdzību kareivjiem kā viņu veselības aprūpētājas, mazgātājas, pavāres, arī mīļākās, ar visa šeit minētā izraisītajām sekām – man bija sveša. Izrādās, Somijā tas ir bijis tabu temats, varētu pat teikt, Otrā pasaules kara kārtējā neglītā seja. “Bailes bija atnākušas uz palikšanu [...] Un kas slikts ar Ireni varētu notikt? Viņa taču nebija izdarījusi neko nepareizu.” (19. lpp.) Romāns vēsta par karu ar sievietēm galvenajās lomās. Lai gan es pati šo savu apgalvojumu varētu arī noliegt, jo brīžiem šķiet, ka sievietes šeit ir vīriešu upuru lomā un cīnās ar sekām. “Reizēm šķita, ka karošana skar arī sievietes, bet reizēm, ka ne. Tika uzsvērts, ka frontes ir divas, viena pret ienaidnieku, bet otra aizmugurē, jo cīņā piedalās visa nācija. Tomēr sievietēm no aizmugures frontēm nebija nekādas teikšanas, jo kari tika sākti un beigti, viņām neprasot.” (104. lpp.) Šīs brīvprātīgās līdzgājējas, kā izrādās, lasot vēsturiskas piezīmes dažādos avotos, bijis nācijas kauna traips, tām dzimušo vāciešu bērnu likteņi emocionāli nesa līdzi dziļu smeldzi. Nacistu īstenotā Lebensborn programma, kuras ietvaros vācieši radīja rasistiski tīrus un veselus vāciešu bērnus jeb tyskerunger , šo bērnu mātes vietējo acīs padarīja par tā dēvētām tyskertøser (vāciešu padauzas). Šī smeldze romāna galveno varoņu klusēšanā, ejot garo mājupceļu, izvirzās priekšplānā, taču ne mazāk svarīgi autoram ir katras personīgie iemesli, aizdodoties līdzi vāciešiem. Manuprāt, romānā izskan ne vien somu sieviešu nosodījums dažādās gradācijās, bet būtiska ir arī atziņa, ka katrs mēs esam sava ceļa gājējs, ka katram savs krusts nesams, ka mēs katrs tikai un vienīgi paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem – lai arī cik pateicīgi dažkārt ir apstākļi, kad konkrētās situācijās tiek vainoti citi cilvēki vai laikmets. No grāmatas sev paņemu Irenes ceļa domugraudus: “Dzīvē viņa bija kalusi dažādus plānus, reizēm domājusi, ka paliks, un pēc tam gribējusi aiziet, taču, kad reiz lēmumu bija pieņēmusi un īstenojusi, pasaule bija strauji mainījusies un izdarīto būtu gribējies atsaukt. Vienīgā mācība no visa bija tāda, ka dzīve ilgi nepaliek nemainīga, bet, kolīdz pie tās sāk pierast, aizplūst citviet.” (315. lpp.) Kinnunena romāns līdzinās drāmai drāmas galā – pat nebeidzamai drāmai, bet varbūt tas ir tikai mans kā sievietes skatījums. Arī par to aizdomājos, vai vīrieša skatījums uz šo tekstu būtu atšķirīgs? Reflektējot par grāmatu, nevarēju nedomāt par sievišķo un vīrišķo ne tikai romāna kontekstā, bet arī par autora – vīrieša – spēju rakstīt atturīgi, šķietami bez subjektīvā skatījuma – atveidot notikumus tā, kā tie varētu būt raisījušies, lai gan dzimis un audzis šis vēstījums tikai autora prātā. Kinnunena stilu var uzskatīt par viņa atpazīstamības un veiksmes atslēgu, jo viņš spēj rakstīt šķietami bez emocijām. Mani nepamet azartisks mēģinājums iedomāties, kā būtu, ja šo vēstures epizodi aprakstītu sieviete – vai dramatisms būtu vārdos izteiktāks, klātesošāks? Izlasītais raisa neviennozīmīgas izjūtas, tostarp tāpēc, ka autors man ļauj izvēlēties to, kā patiesībā jūtos, uzzinot par šo sieviešu traģēdiju. Atzīšos, es joprojām domāju par to, kā vērtēju romāna varones, sevišķi Ireni, kuras ceļa atspoguļojums romānā ir visgarākais un daudzpusīgākais. Es teiktu, ka viņa ir apmaldījusies un pazudusi sevī, tā arī nespējot sevi sastapt un apjaust pa īstam; tieši pretēji – šķiet, ka Irene jau sākumā vēlējās bēgt no sevis, savas Somijā vadītās dzīves, tādēļ izvēlējās sekot vāciešiem. Un tomēr – kāpēc gan viņa izmantoja iespēju atgriezties? Uz šo jautājumu gan nespēju rast skaidru atbildi, jo viņas ceļa noslēgums romānā nebūt nav viennozīmīgs. “Raudāt varēs pēc tam, viņa teica, taču nekad neraudāja.” (278. lpp.) Romāns “Nožēlu neizteica” (2020) ticis nominēts gandrīz visām nozīmīgākajām Somijas literārajām balvām, vairākas no tām arī saņēmis. Pieejama arī e-grāmata. Noderīgi: lililasa.wordpress.com / zirnis.lv / facebook.com / sandrakoka.com Kinnunens, Tommi. Nožēlu neizteica: ceļa romāns. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 320 lpp. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Latviski tulkotā ievērojamās pedagoģes, pētnieces, skolas L’Ecole Koenig Parīzē dibinātājas Džoanas Kenigas grāmata “Muzikālais mazulis” ir neparasts starpdisciplināras tematikas pētījums – savdabīga mūzikas, psiholoģijas un pedagoģijas sintēze. Mūzika šajā trio neapšaubāmi prevalē. Autores dziļo mīlestību pret mūziku un visas grāmatas būtību izsaka jau tās apakšvirsraksts “Mūzikas nenovērtējamā loma veselu, laimīgu un piepildītu bērnu audzināšanā”. Tas ir stāsts par mūzikas ietekmi uz bērnu attīstību psihologu un pedagogu skatījumā jeb, formulējot mazliet apgrieztā secībā, – stāsts par to, cik lielā mērā bērnu emocionālās pasaules, kognitīvo un radošo spēju attīstību nosaka mūzikas klātbūtne. Grāmata būs vērtīgs ieguvums bērnu audzinātājiem un mūzikas pedagogiem, kā arī īpašs atklājums un palīglīdzeklis pirmskolas bērnu vecākiem. Lai attīstītu bērna muzikālās prasmes, vecākiem nebūt nav nepieciešama speciālā muzikālā izglītība. Pietiek ar kopīgu dziedāšanu, dejošanu, ritmikas vingrinājumiem, muzikālām rotaļām. Jo īpaši tāpēc, ka dziedāšana, mūzikas instrumentu spēlēšana, dainu skandēšana ir iekodētas mūsu latviskajā dzīvesziņā, kad izsenis jau kopš dzimšanas mazulim tika dziedātas šūpuļdziesmas. Grāmata balstās uz autores vairāk nekā 30 gadu garumā veiktiem pētījumiem par muzikālo praksi, kā arī sadarbībā ar neirozinātniekiem gūtajām atziņām par mūzikas ietekmi uz kognitīvi radošajām spējām un lingvistiskajām dotībām. Katram mazuļa dzīves gadam, sākot no pirmā līdz sestajam dzīves gadam jeb skolas vecumam, veltīta atsevišķa nodaļa, kura balstās uz vitāli svarīgiem attiecīgā dzīves perioda iemaņu apgūšanas aspektiem. Bērna muzikālais ceļojums sākas jau pirmajā dzīves gadā, un iedzimtās muzikalitātes veicināšana ir sākums veselīgai emocionālai, kognitīvai un fiziskai attīstībai, kā arī pārliecības par sevi veidošanai. Šajā posmā ir svarīgi dziedāt, ar pirkstiem izsist ritmu, uzrunāt bērnu muzikālā intonācijā, atbildēt uz bērna lalināšanu. Otrajā dzīves gadā pastiprināta uzmanība jāpievērš vestibulārās sistēmas attīstībai. Šajā procesā liela nozīme ir dejai, ritmiskām kustībām un dziesmai. Sākoties trešajam gadam, bērns emocionāli meklē dažādas radošās izpausmes, piemēram, sacerot stāstus, dziesmiņas, ritmiski atdarinot mūzikas instrumentus. Muzikālā vide veicina bērna paškontroles un mērķtiecības spējas. Ceturtajā dzīves gadā bērna radošās spējas un emocijas caur mūziku kā izteiksmes līdzekli var izpausties dažādos priekšnesumos, kuros bērns mācās sinhronizēt savas darbības ar citiem, tādējādi veicinot socializācijas un komunikācijas prasmes. Tālākajos vecumposmos būtiska nozīme ir radošuma, iztēles, improvizācijas talantu veicināšanai un personības pašapziņas attīstībai. Raksturojot sesto dzīves gadu, uzsvērta muzikālās atmiņas un zinātniskās atmiņas ciešā saistība, piemēram, svešvalodu apguvē un matemātikas pamatprincipu izpratnē – šeit mūzika darbojas kā spēcīgs katalizators. Katras nodaļas sākumā pieejami QR kodi. Noskenējot tos ar tālruni, nonākam grāmatas autores tīmekļvietnē www.joankoenig.com, kurā ievietota oriģinālmūzika ar notīm un citi ieteicamo aktivitāšu piemēri. Grāmata mudinās vecākus kopā ar bērniem doties neaizmirstamā muzikālā piedzīvojumā, kurā ieguvēji būs gan vecāki, gan bērni. Mūzika veicinās laimes hormona oksitocīna izdalīšanos, kas, savukārt, raisīs apmierinātības sajūtu un savstarpējo sapratni. Mūzikas valoda ir arī mīlestības valoda – šo atziņu autore savā grāmatā pierādījusi no pirmās līdz pēdējai lappusei. Noderīgi: www.janisroze.lv Keniga, Džoana. Muzikālais mazulis: mūzikas nenovērtējamā loma veselu, laimīgu un piepildītu bērnu audzināšanā. No angļu valodas tulkojusi Māra Ulme. Rīga: Latvijas Mediji, 2022. 223 lpp. ISBN 9789934291579. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Iespējams, ikviens no mums kādā brīdī - izlasot uzrunājošu literāru darbu, sastopoties ar izcila mākslinieka gleznotu darbu, noklausoties labu joku vai nogaršojot veikla pavāra pagatavotu maltīti - ir uzdevis jautājumu: "Kā?" Kā autoram izdevies panākt to, ka tieši viņa veikums izceļas citu starpā un atstāj uz mums tik spēcīgu iespaidu? Atbildi uz šo jautājumu pērn izdotajā krājumā "The Work of Art: How Something Comes from Nothing" meklē arī ilggadējais žurnālu "New York" un "New York Times Magazine" redaktors Ādams Moss (Adam Moss), sniedzot lasītājam iespēju izekot virknei izcilu mūsdienu radošo personību darba procesam no iedvesmas brīža līdz skatāmam, klausāmam, lasāmam, izgaršojamam rezultātam. "The Work of Art" ievadā Moss aicina lasītāju ielūkoties īsajos, netvaramajos tikšanās brīžos ar iedvesmu. Viņš stāsta, kā pārlapojot "Gehry Draws" spāņu Guggenheim Bilbao muzeja veikalā uzdūries ēkas autora Deivida Gērija (David Gehry) skicei - abstraktam skricelējumam, kas vēlāk rezultējās mums visiem pazīstamajā arhitektūras ikonā, kuru dažādi prāti laika gaitā salīdzinājuši gan ar zivi, gan artišoku, gan Merilinas Monro kleitu. "Raugoties uz zīmējumu, tad sienām, un atkal atpakaļ, manā prātā iešāvās fragments no "Pixar" īsfilmas: skice atdzīvojās, kļūstot par ēku, ko tā attēloja, un kas mani šajā brīdī aptvēra. Gērijs runā par šiem skricelējumiem (viņa apzīmējums tiem, un ir daudz tamlīdzīgu) kā par savu veidu kā "domāt skaļi". Un uz īsu brīdi es biju tur, kopā ar viņu - brīdī, kad viņa prātā iešāvās pirmā elektriskā doma, iemiesojot šo vietu". Līdzīga pieredze Mosu bija pārņēmusi arī citās sastapšanās reizēs ar mākslu. Džeimsa Hantera (James Hunter) darbā "Black Draftee" atainotais vīrietis, kura portretā "pabeigta" tikai seja, bet ķermenis iezīmēts vien ar pāris melnās krāsas līnijām, atklājot skatitājiem sākotnējo skici. Velaskesa (Velázquez) atainotais karalis Filips IV Prado muzejā Madridē, kura portretā laika radītās pigmenta izmaiņas atklājušas gleznotāja lēmumu mainīt valdnieka pēdas pozīciju. Šie un neskaitāmi citi artefakti ļauj skatītājam sastapties ar mākslas darba tapšanas mirkli, kas izdevuma autoru rosinājis gan estētisku interesi, gan vēlmi ielūkoties radīšanas procesa evolūcijā. Apjomīgo izdevumu Ādams Moss iesāk ar gluži personīgu stāstu. Ilgus gadus strādājis kā redaktors, Moss pievērsies glezniecībai, no pētnieka un stāstnieka pārtopot vizuālā darba radītājā. Ieradis paust radošo impulsu no darba brīvajā laikā fotografējot, veidojot grafikas un zīmējot, Moss atteicās no pamatdarba, lai pilnībā veltītu laiku kaislībai pret glezniecību. Sāpīgi asprātīgā pašironijā Moss atklāj cīņu, kas pazīstama katram, kurš pārvalda kādu tehniku pietiekami labi, lai paustu savas ieceres, bet ne tik ļoti, lai gala iznākuma veiksmi biežāk nenoteiktu nejaušība nekā prasmes. Tiecoties radīt "labu" mākslu, interese par citu autoru darbu tapšanu no profesionālas kļuva personiska, rezultējoties izdevumā, kas tiecas atainot radošuma pieredzi - "Frustrāciju, pacilātību, nožēlu, pirmos prieka mirkļus, pārdomāšanu, ciešanas un triumfu, kas noved pie mākslas darba." "The Work of Art" veido vairāk nekā 40 gadījumu studiju, sarunu un nelielu biogrāfiju ar dažādu mākslas žanru pārstāvjiem. Tie ir gleznotāji, rakstnieki, kinorežisori, dziesmu autori, žurnālisti, kuri iepazīstina ar savu darbu tapšanas procesu. Netflix seriāla un grāmatas "Salt, Fat, Acid, Heat" autore Samina Nosrata (Samin Nosrat) atklāj savu pieredzi līdzās kinorežisorei Sofijai Kopolai (Sofia Coppola), rakstniekam Maiklam Kaninghemam (Michael Cunningham), skulptorei, gleznotājai, režisorei un pētniecei Karai Valkerei (Kara Walker) un citiem Latvijas lasītājam vairāk vai mazāk pazīstamiem autoriem, kuri raksturo katrs savu darbu radīšanas metodi no skices, piezīmes uz papīra strēmelītēm, milzu papīra ruļļa vai sarakstes telefonā līdz gala rezultātam - pareizajai kompozīcijai, krāsu gammai, tekstam vai smieklīgam jokam. Tomēr līdzās tam pastāv vēl otra dimensija - bērnības pieredze, mācīšanās, grūtību, sāpju un neveiksmju pārvarēšana, neatlaidīgi turpinot kustēties pat tad, ja nav skaidra redzējuma par to, ka izdosies sasniegt izcilu rezultātu. Izdevumā ietvertās esejas veido apjomīgu perspektīvu kolekciju, kuras aptveršanai nepieciešams laiks. Mākslinieku stāsti nav savstarpēji saistīti, tādēļ iesākumā iespējams iepazīties ar sev pazīstamākajiem autoriem vai tuvāko nozari, lēnām iepazīstot arī pārējos. Esejas rakstītas vieglā, saistošā valodā, kas atgādina par autora ilgstošo redaktora pieredzi, un papildināti ar bagātīgu vizuālo materiālu. Skices, foto, ekrānšāviņi, darbu foto ļauj savā veidā realizēt to, ko tik daudzi no mums vēlētos darīt, par spīti mākslinieku vēlmei radīt vieniem - nostāties aiz pleca un izsekot darbu tapšanas procesam. Adam Moss. The Work of Art : how something comes from nothing. New York : Penguin Press, 2024. 424 lpp. ISBN 9780593297582 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

skolas vecuma bērniem ir iespēja iepazīties ar mazu meiteni, kura izauga par vienu no zviedru bērnu literatūras Grāmatas beigās sniegti konkrēti biogrāfiski fakti par rakstnieces ceļu literatūras pasaulē un Pepijas

Lietuviešu rakstnieces Gajas Gunas Ekles debijas darbs “Brālis, kas nebija vajadzīgs” ir provokatīvs, mūsdienīgs un, manuprāt, latviešu lasītājiem ļoti nepieciešams tulkojums. Autore aktualizējusi reti skartu, bet aktuālu tēmu – vienu no tām, par ko jārunā vairāk un atklātāk. Grāmatas pamattēma ir stāsts par adopciju: ģimene, kurā ir mamma, tētis un deviņus gadus vecais Gvids, nolemj adoptēt Gvida vienaudzi Tomu. Tomēr – vai visiem ģimenes locekļiem tika pavaicāts par šo lielo un nozīmīgo soli? Nē. Gvidam šis vaicāts netika, un, kā stāstā lasām vairākkārt, Gvids ir apvainojies un jūtas nodots, jo netika noskaidrots viņa viedoklis par vēl viena bērna ienākšanu ģimenē. Stāstu būtu vērtīgi izlasīt ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo tajā ļoti precīzi atspoguļotas bērna emocijas neparedzētu pārmaiņu priekšā. Bieži vien vecāki izvēlas minimāli iesaistīt bērnus nozīmīgu lēmumu pieņemšanā – ar domu, ka paši visu izdarīs tā, kā bērniem būtu labāk, taču, kā pierāda arī šī grāmata, notiek tieši pretējais – ja bērns netiek iesaistīts, viņš jūtas nenovērtēts, nemīlēts, ir apvainojies un dusmīgs. “Un tad pasaule pēkšņi apgriezās kājām gaistā – uzkrita taisni Gvidam uz galvas. Pārplūda upes, sacēlās viesuļvētras, bruka mājas, un visa šī nevaldāmā masa triecās viņam virsū. Tikai neviens to nepamanīja.” (17. lpp.) Citāta beigas labi raksturo domu, kura caurvij visu stāstu – Gvids sākotnēji sajuta kaunu, jo nezināja, kā labākajam draugam pastāstīt par to, ka viņam būs brālis viņa vecumā, pēc tam viņš jutās nevajadzīgs un nemīlēts, jo – kādēļ gan vecākiem vajag vēl vienu bērnu? Pēc Gvida domām, vecāki izlēma adoptēt Tomu, jo Gvids viņiem nešķita gana labs. Gvids sajutās apkrāpts, domājot, ka vecāki viņam melojuši. Rezultātā zēns sāka no vecākiem izvairīties. Pieņemšana nenāca tik viegli, kā vecāki bija domājuši – bija nepieciešams laiks, lai Gvids saprastu, kā viņš jūtas esošajā situācijā, un mēģinātu izprast vecāku vēlmi adoptēt Tomu. Mani ļoti uzrunāja autores pieeja, ar kuru stāsta attīstība jeb kāpinājums ir detalizēti aprakstīts, un to caurvij dažādas emocijas un domu plūsma no bērna skatpunkta. Savukārt, stāsta kulminācijas un atrisinājuma daļa ir salīdzinoši īsa un kodolīga un, kā jau noprotams, visu vainago laimīgas beigas. Noderīgi: www.zvaigzne.lv Ekle, Gaja Guna. Brālis, kas nebija vajadzīgs. No lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 110 lpp. ISBN 9789934314759. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

dzīvēs, tādēļ nebaidos ieteikt Lauras Vinogradovas rakstnieces dotību jaunāko “augli” arī citiem labas literatūras LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras

🎧 Klausies apskatu Spotify. Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas (Reeli Reinaus) grāmata “Rahela, Anderss un laika logi” pavīdēja manā redzeslokā jau pirms kāda laika, taču tikai tagad, meklējot daiļliteratūru jauniešiem, vēlreiz to pamanīju. Grāmatas anotācijā minēts, ka Rahela pēc vecāku šķiršanās nolemj pa vasaru padzīvot pie vecmammas un vēlas atklāt noslēpumu, kas saistīts ar kādu alu. Zinot, ka Rēli Reinausas iepriekšējie darbi ir bijuši ļoti labi, arī uz šo liku lielas cerības. Grāmatas vāks un nosaukums īsti neatklāj neko daudz par pašu grāmatu, taču varu pačukstēt, ka grāmata ir fantastiska. Rahelas vecums stāstā nav īsti atklāts, taču var noprast, ka viņa ir jauniete. Viņas domu gaita, uzdotie jautājumi un skatījums uz dzīvi ir ļoti sadrumstalots, taču reizē loģisks un jaunietes vecumposmam atbilstošs. Lai arī stāstu caurvij notikumi, kuri saistās ar Raganas alu, manuprāt, svarīgākais ir līdzcilvēku atbalsts, kad meitenei ir tik daudz jautājumu par šo mistisko un noslēpumaino vietu. Te mijas pagātne ar nākotni, bet tagadnē ir Rahela, kura mēģina šķetināt jautājumus, kuri ir noklusēti ļoti ilgu laiku. Stāstā ir nedaudz mitoloģijas un fantastikas ar nelieliem drāmas elementiem. Visu cieņu rakstniecei, kura šajā aizraujošajā piedzīvojumā neļauj aizmirst par galveno, ka jābūt pieņemošiem pret līdzcilvēkiem. Stāsts ir ļoti ievelkošs un lasās raiti. Arī neierastā teksta krāsa netraucē, un grāmatu papildina igauņu ilustratores Marjas Līsas Platsas (Marja-Liisa Plats) ļoti skaistās ilustrācijas. Vai Rahelai izdosies atšķetināt Raganas alas mīklu un mainīt notikumu gaitu? Uzreiz atbildēšu, ka jā, taču tas ceļš, kā viņa to izdara, ir jāpiedzīvo (jāizlasa) katram. Noderīgi: zvaigzne.lv / reelireinaus.ee Rēli Reinausa. Rahela, Anderss un laika logi. Ilustratore Marjas Līsas Platsas; no igauņu valodas tulkojusi Antra Brūvere; redaktore Daina Grūbe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 175 lpp. ISBN 9789934325038. Madara Vīlipa ir Rīgas Tehniskās koledžas bibliotēkas vadītāja.

Līva Alksne ir literatūras blogere.

Stūrgalvīgie vitalitātes meklējumi Frančesko Pikolo ir itāļu autors, kurš grāmatā "Skaistais apjukums" atklāj divu slavenu itāļu režisoru – Viskonti un Fellīni – savstarpējo attiecību līkločus un dvēseles līdzības, kas ietekmē abu talantu attīstību un karjeru virzību. Grāmata apskata gadu, kurā abi režisori uzņem savas ietekmīgākās un slavenākās filmas "8½" un "Gepards". Stāsts par Viskonti un Fellīni ir īsteni itālisks. To pavada seniem mītiem līdzīgi pārstāsti par režisoru uzskatiem, ikdienas dzīvēm un savstarpējiem strīdiem, kuros dalās režisoriem pietuvināti cilvēki. Grāmatas autors bieži ironizē, ka "šādi tas varēja būt un varēja arī nebūt", uzsverot visu iesaistīto personu vēlmi paust savu skatījumu. Grāmatas līdzautorus neinteresē faktos balstīta patiesība, bet gan Dižo Režisoru Mīta uzturēšana. Smalkās detaļās tiek aprakstīts, kā režisori izvēlējušies sava kino mērķi, kā pulcinājuši sev apkārt pareizo komandu, kā meklējuši aktierus, kas atbilstu scenārijiem un pašu režisoru vēlmēm. Grāmatas valoda un maniere, kādā tiek pasniegta informācija, atgādina stāstus, ko pie espresso tases stāsta divas draudzenes, stāstus, ko vectēvs stāsta mazbērniem vasaras mājā pie jūras, un atklāj pasauli, ko parasti cilvēki neredz. Kā no idejas dzimst filma, kā tā rušinās režisora prātā, mutuļo, pārvēršas, tiek kārtota un sajaukta, noglāstīta un izmesta. It īpaši Fellīni gadījumā viņš savas idejas kā sēklas sēj līdzīgi domājošu scenāristu, producentu un draugu prātos, dodoties ilgos izbraucienos ar mašīnu. Viņš balsta savu filmu dziļi savā pieredzē, pretēji Viskonti, kurš vēlas ekranizēt grāmatu "Gepards". Režisora profesija abiem ir kā mūžīga, mainīga, ambicioza izvēle, ko cilvēks izdara, lai skaidrotu sev un citiem pasaules uzbūvi. Grāmatā savijas radošo cilvēku vēlme pēc atzinības un nespēja kvalitatīvi sastrādāties savā starpā. Filmēšanu un abu filmu pēcapstrādi pavada strīdi starp radošās komandas pārstāvjiem. Filmu veidošanas gaitā abi režisori izvēlas vienu aktrisi, kas spēlēs abās filmās. Klaudija Kardināle pavada karstu vasaru, braukājot no viena filmēšanas laukuma uz otru, mainot matu krāsu no blondas uz tumšu. Stāsti, kas risinās abās filmās "8½" un "Gepards", izkristalizējas kā stāsti par pašiem režisoriem, viņu iekšējām pasaulēm, uzskatiem un vēlmēm. Šis secinājums nāk no galveno lomu atveidotāju puses, kam sākumā trūkst norāžu savu varoņu izpratnei. Tikai filmējot filmu, nevis lasot scenāriju, viņi nonāk pie atziņas, ka jāspēlē paši režisori, lai spētu izprast filmu. F. Pikolo raksta: "[..] gan "8½" un "Gepards" ir filmas par norietu, kurās tiek runāts par laikmeta beigu problēmām. "Gepards" vēsta par vēstures laikmeta beigām. Attēlo jaunības beigas (vai bailes zaudēt spējas), kuras izjūt indivīds un galvenokārt mākslinieks." Ir interesanti lasīt par monumentālajiem darbiem, ko abi režisori laiduši pasaulē (šajā gadījumā uzskatu, ka ir tikai pareizi izmantot šādu vārdu salikumu), ar laika distanci, ir pagājuši gandrīz sešdesmit gadi. Autors vairākas reizes reflektē par to, kā konflikti, salabšana vai savstarpējas simpātijas maina kino ainavu uz visiem laikiem, īpaši atzīmējot labu radošo tandēmu neatrisināmas domstarpības kā beigu sākumu. Šeit jāmin gan nesaskaņas starp Viskonti un Fellīni, ko abi atrisina tikai vairākus gadus vēlāk, kā arī strīdi, kas notiek radošo komandu iekšienē. Šī grāmata radīja nostalģiskas jūtas par laiku, ko neesmu piedzīvojusi, par režisoriem, kuru domas un ideju lidojumus nav iespējams noķert, un varbūt pat labi, ka tā. Grāmata liek alkt pēc labām filmām, kvalitatīvām, domas un dzīvi mainošām pieredzēm kultūrā, kas ir senas, taču nav novecojušas. Režisori ir ideālisti, radošās personības, kuri ar izdomu un karstasinīgu vēlmi sevi pierādīt, kino padarījuši tikai labāku. Noderīgi: "Skaistais apjukums". Fellīni un Viskonti vienā grāmatā Režisoru Fellīni un Viskonti triumfi un sāncensība Frančesko Pikolo grāmatā "Skaistais apjukums"  Frančesko Pikolo. Skaistais apjukums. No itāļu valodas tulkojusi Līva Trektere. Redaktori: Jana Bērziņa, Alnis Auziņš. Vāka autors Dato Mgeladze. Rīga: Aminori, 2025. 262 lpp. ISBN 9789934612596 Ieva Velberga ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Grāmata “Kā mans tētis atrada sev sievu”, kā jau nojaušams pēc nosaukuma, paredzēta ne tikai pusaudžiem, bet ieinteresēs arī pieaugušos. Stāstā izlasāmi dažādu pieredžu apraksti par to, kā divpadsmitgadīgās Keitas tētis iepazīstas ar sievietēm, lai izvēlētos sev dzīvesbiedri. Vērojot stāsta varoņu mijiedarbību, vairākkārt atpazīstamas reālas dzīves situācijas. Atšķirīgie sieviešu tēli labi raksturo mūsdienās aktuālus jautājumus – dzimumu līdztiesību, stingru bērnu audzināšanu, stereotipus sabiedrībā un pat ēšanas paradumus. Turklāt pati situācija, kurā vīrietis meklē sev sievu, nav populāra tēma bērnu un jauniešu literatūrā. Grāmatā aprakstītie notikumi parāda, ka arī meita var būt ļoti klātesoša un kļūt par vislielāko atbalstu tētim sievas meklējumos. Viņas zinātkāre ir brīnišķīga, un bieži vien tieši viņa izglābj tēvu no dīvainām un divdomīgām situācijām. Stāsti veidoti no Keitas skatupunkta, kas grāmatai piešķir arī nedaudz bērnišķības un naivuma. Grāmatas sākumā tieši meita ir tā, kura tēti pamāca, ka, piemēram, iepazīšanās sludinājumā prātīgāk ievietot patiesu informāciju, nevis piecus gadus senu foto. Brīžiem tēvs ir pārsteigts par meitas zināšanām, taču tam ir skaidrojums – Keitas draudzenei, savukārt, ir liela pieredze ar to, kā viņas mamma meklē jaunas attiecības un iepazīstas ar vīriešiem (tiesa, tas būtu jau citas grāmatas vērts stāsts). Tēva un meitas attiecības šajā piedzīvojumā atspoguļotas kā ļoti siltas un ciešas. Tēvs ir pastāvīgi klātesošs, sarunājas ar savu meitu, vaicā viņas viedokli. Lai arī brīžiem meitai tēta plāns – atrast sievu – liekas aplams, taču, laikam ejot, šis lēmums sāk šķist loģisks un pamatots. Amizantu situāciju grāmatā netrūkst, taču viena no tām manu sirdi sasildīja īpaši: pēc iepazīšanās ar kādu no sievietēm Keitas tētis pievēršas grāmatu lasīšanai. Kamēr draudzene atrodas komandējumā, viņš izlasa ļoti daudz grāmatu. It kā sīkums, taču vienkāršs veids, kā atpazīt, vai otrs cilvēks ir patiesi iemīlējies – jo ir gatavs apgūt ko jaunu, sev netipisku, kas šajā gadījumā ir grāmatu lasīšana. Pieejama arī e-grāmata. Noderīgi: lsm.lv Reinausa, Rēli. Kā mans tētis atrada sev sievu. No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 190 lpp. ISBN 9789934314797. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Jauniešiem paredzēts grafiskais romāns par viņiem pašiem latviešu valodā ir skaists, bet rets notikums. Pēdējo gadu strauji pieaugošā digitālās identitātes loma uzdod jautājumus par cilvēka spējām nošķirt abas realitātes – fizisko un digitālo –, bet tajā pašā laikā jaunu cilvēku problēmas – šķiršanās, identitātes un piederības meklējumi – paliek nemainīgi aktuālas. Portugāļu rakstnieces Anas Pesoa grafiskajam romānam “Apkārtceļš” piemīt gan vasarīgs siltums un rāmums, gan astronomu cienīgs palielinājums uz viena indivīda – Migela – dzīves līkločiem starp daudziem cilvēkiem, kas no attāluma varētu atgādināt mazliet apdullinātas skudras, kas nespēj sastāties vienā rindā. Migels ir jaunietis, kurš kā personība vēl veidojas. Pirmajā grāmatas dialogā ar māti viņš nodomā, ka "cilvēki vienmēr cer, ka es darīšu kaut ko, par ko man nav ne jausmas. Un tā jau 18 gadus". Vecāki no viņa sagaida skaidru lēmumu par turpmākajiem dzīves ceļiem, draudzene Suzanna – attiecību ceļiem, draugi – izklaižu ceļiem, bet Migels nezina, ko pats vēlas, jo nojauš, ka viņa vēlmes atšķiras no apkārtējo vēlmēm. Viņš novērš sarežģītās domas par identitāti un piederību, skatoties filmas, spēlējot datorspēles un skatoties draugu “Instagram” jaunākos ierakstus, ko atzīmē ar sirsniņu un kas izstaro pārliecību, laimi un piepildītu dzīvi ar jēgu. Migels mēro garāku ceļu, apkārtceļu, lai iepazītu sevi un atklātu maskas, kādas ikviens ir uzvilcis, kāpjot uz dzīves skatuves. Palīdzību sniedz tante, kura ar savu piemēru, būdama neprecējusies vienpate bez bērniem, Migelam parāda, ka sabiedrībā pieņemtu normu neievērošana un sava ceļa iešana arī var sniegt laimi un prieku. Ana Pesoa stāstu attīsta nevis lineāri, bet ik pa laikam pakāpjoties atpakaļ, lai iedotu pagātnes kontekstu, kas palīdz labāk saprast tagadni un kas sasaucas ar situāciju, kurā Migels ir nonācis, – neskaidrā nākotne mijas ar labi zināmo, bet dažbrīd nepatīkamām atmiņām bagāto pagātni. Vietumis autore iekļauj arī vienkāršus, bet uzskatāmus salīdzinājumus, kā sabiedrības kārtības salīdzināšanu ar skudrām, kas iet rindiņā, vai autoskolas apmeklējumu, kur jāapgūst jauni noteikumi. Iekļaujot jauniešiem saprotamas parādības un tēmas, autore iejūtīgi atgādina, ka katram var būt atšķirīgas intereses un ka tas nav traucēklis iekļauties plašākā sabiedrībā, pie kuras justies piederīgam. Portugāļu ilustrators Bernardu P. Korvaļu atjautīgi izmanto krāsas, lai palīdzētu lasītājam atšķirt dialogus no iekšējiem monologiem. Viņa piedāvātā pasaule, kurā atrodas Migels, ir dažādu kairinājumu pārpildīta. Ar spilgtām krāsām un uzsvaru uz cilvēku klātbūtni, kas allaž ir apkārt Migelam, kalpojot par fonu. Ilustrators rada atmosfēru, kurā var pat saklausīt pilsētas trokšņus, kaiju ķērcienus un mašīnu rūkoņu. Migels gan domās, gan fiziski atrodas atšķirīgu, dažbrīd pat pretrunīgu impulsu pārpildītā vidē, turklāt uzsvars uz citiem cilvēkiem un viņu klātbūtni rada mājīgu iespaidu par Migela stāstu kā teleskopisku indivīda dzīves palielinājumu, ko tikpat labi varētu attiecināt uz ikvienu no mums, jo katrs mēro savu ceļu. "Varbūt man patiktu būt kokam. Būt tai greizajai priedei tur lejā. Pretoties lietiem un vējiem. Izjust prieku par esamību, būt ar dziļām saknēm," domā Migels, vērojot noliekušos koku. Pieņemot savus greizumus, lai kādās jomās tie izpaustos, agri vai vēlu parādīsies apkārtceļa beigas. Noderīgi: Jauna grāmata sarežģītā un noraidošā vecuma lasītājiem – komikss jauniešiem «Apkārtceļš» Ana Pesoa. Apkārtceļš. Ilustrācijas: Bernardu P. Karvaļu. No portugāļu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. Redaktore Inese Zandere. Rīga: liels un mazs, 2025. 197 lpp. ISBN 9789934633287 Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Igauņu rakstniece Kadri Hinrikusa uzrakstījusi stāstu par deviņus gadus veco Katrīnu, meitenes vasaras piedzīvojumiem un kādu īpašu notikumu, kurš meitenes dzīvi pamatīgi sagroza kājām gaisā. Lai gan grāmatas pieteikumā minētais fakts par tēta aiziešanu no ģimenes atbilst patiesībai, Katrīnas tētis nav miris, bet aizgājis tiešā nozīmē, turklāt – pie citas sievietes. Šis ir stāsts par vienu no daudzajiem gadījumiem, kad divi cilvēki vairs nespēj vai neprot dzīvot kopā, tādējādi atstājot ģimeni, arī bērnus. Lai arī grāmatā tiek aktualizēta svarīga, bet ne pārāk bieži apspriesta un visai neērta tēma, zem kuras slēpjas bērna neziņa un neizpratne par notikušā iemesliem, situācija ir brīnišķīgi aprakstīta, ilustrēta un arī jautriem piedzīvojumiem bagāta. Interesanti arī tas, ka šī stāsta galvenā varone ir meitene, kurai patīk kāpelēt pa kokiem, mesties piedzīvojumos un darīt citas lietas, kas nav gluži tipiskas meitenēm. Lai gan grāmata ir piesātināta piedzīvojumiem, tās galvenā varone laiku pa laikam tomēr aizdomājas, piemēram, vai mammai atradīsies pietiekami daudz laika savai meitai, vai mamma savas aizņemtības dēļ neaizmirsīs atnākt no darba un, galu galā – vai arī mamma nepārcelsies uz kādu citu vietu, gluži kā tētis? “Ja tēti var pārcelties uz citurieni, mēs arī varam.” Tieši tik patiesi ir bērni. Katrīna ar Martinu (kurš, starp citu, ir Katrīnas tēta jaunās draudzenes dēls) seko pieaugušo piemēram un sāk celt savu mājiņu Katrīnas piemājas kokā. Bērni ļoti ieklausās pieaugušajos, diemžēl, pieaugušie to ne vienmēr pamana. Vai mēs, pieaugušie, savos bērnos gana ieklausāmies? Jau grāmatas sākumā Katrīna secina, ka viņas domas neviens nejautā, turklāt, meitene labi apzinās, ka viņas mamma allaž ir aizņemta, pārāk daudz laika velta darbam. Vecākiem bieži vien liekas, ka viņi ir klātesoši, taču bērni to saredz citādāk. Igauņu autores stāsts ir par paaudžu satikšanos, piedzīvojumiem, netieši atvēlēta vieta arī vēsturiskiem notikumiem. Arī par pieaugošo dīvainībām, mazajiem ikdienas priekiem, bet visa pamatā – par vēlmi izzināt un piedzīvot pasauli. Un reizēm nav nemaz tik būtiski, vai tu esi bērns vai pieaugušais. Izbaudīsim laiku kopā ar bērniem, katru dienu viņus cieši skausim, ļausim viņiem piedzīvot neaizmirstamu bērnību! Noderīgi: zvaigzne.lv Hinrikusa, Kadri. Katrīna un zirņi. No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 80 lpp. ISBN 9789934315992. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departementa Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem