🎧 Klausies apskatu Spotify. Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas (Reeli Reinaus) grāmata “Rahela, Anderss un laika logi” pavīdēja manā redzeslokā jau pirms kāda laika, taču tikai tagad, meklējot daiļliteratūru jauniešiem, vēlreiz to pamanīju. Grāmatas anotācijā minēts, ka Rahela pēc vecāku šķiršanās nolemj pa vasaru padzīvot pie vecmammas un vēlas atklāt noslēpumu, kas saistīts ar kādu alu. Zinot, ka Rēli Reinausas iepriekšējie darbi ir bijuši ļoti labi, arī uz šo liku lielas cerības. Grāmatas vāks un nosaukums īsti neatklāj neko daudz par pašu grāmatu, taču varu pačukstēt, ka grāmata ir fantastiska. Rahelas vecums stāstā nav īsti atklāts, taču var noprast, ka viņa ir jauniete. Viņas domu gaita, uzdotie jautājumi un skatījums uz dzīvi ir ļoti sadrumstalots, taču reizē loģisks un jaunietes vecumposmam atbilstošs. Lai arī stāstu caurvij notikumi, kuri saistās ar Raganas alu, manuprāt, svarīgākais ir līdzcilvēku atbalsts, kad meitenei ir tik daudz jautājumu par šo mistisko un noslēpumaino vietu. Te mijas pagātne ar nākotni, bet tagadnē ir Rahela, kura mēģina šķetināt jautājumus, kuri ir noklusēti ļoti ilgu laiku. Stāstā ir nedaudz mitoloģijas un fantastikas ar nelieliem drāmas elementiem. Visu cieņu rakstniecei, kura šajā aizraujošajā piedzīvojumā neļauj aizmirst par galveno, ka jābūt pieņemošiem pret līdzcilvēkiem. Stāsts ir ļoti ievelkošs un lasās raiti. Arī neierastā teksta krāsa netraucē, un grāmatu papildina igauņu ilustratores Marjas Līsas Platsas (Marja-Liisa Plats) ļoti skaistās ilustrācijas. Vai Rahelai izdosies atšķetināt Raganas alas mīklu un mainīt notikumu gaitu? Uzreiz atbildēšu, ka jā, taču tas ceļš, kā viņa to izdara, ir jāpiedzīvo (jāizlasa) katram. Noderīgi: zvaigzne.lv / reelireinaus.ee Rēli Reinausa. Rahela, Anderss un laika logi. Ilustratore Marjas Līsas Platsas; no igauņu valodas tulkojusi Antra Brūvere; redaktore Daina Grūbe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 175 lpp. ISBN 9789934325038. Madara Vīlipa ir Rīgas Tehniskās koledžas bibliotēkas vadītāja.

Līva Alksne ir literatūras blogere.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Grāmata “Kā mans tētis atrada sev sievu”, kā jau nojaušams pēc nosaukuma, paredzēta ne tikai pusaudžiem, bet ieinteresēs arī pieaugušos. Stāstā izlasāmi dažādu pieredžu apraksti par to, kā divpadsmitgadīgās Keitas tētis iepazīstas ar sievietēm, lai izvēlētos sev dzīvesbiedri. Vērojot stāsta varoņu mijiedarbību, vairākkārt atpazīstamas reālas dzīves situācijas. Atšķirīgie sieviešu tēli labi raksturo mūsdienās aktuālus jautājumus – dzimumu līdztiesību, stingru bērnu audzināšanu, stereotipus sabiedrībā un pat ēšanas paradumus. Turklāt pati situācija, kurā vīrietis meklē sev sievu, nav populāra tēma bērnu un jauniešu literatūrā. Grāmatā aprakstītie notikumi parāda, ka arī meita var būt ļoti klātesoša un kļūt par vislielāko atbalstu tētim sievas meklējumos. Viņas zinātkāre ir brīnišķīga, un bieži vien tieši viņa izglābj tēvu no dīvainām un divdomīgām situācijām. Stāsti veidoti no Keitas skatupunkta, kas grāmatai piešķir arī nedaudz bērnišķības un naivuma. Grāmatas sākumā tieši meita ir tā, kura tēti pamāca, ka, piemēram, iepazīšanās sludinājumā prātīgāk ievietot patiesu informāciju, nevis piecus gadus senu foto. Brīžiem tēvs ir pārsteigts par meitas zināšanām, taču tam ir skaidrojums – Keitas draudzenei, savukārt, ir liela pieredze ar to, kā viņas mamma meklē jaunas attiecības un iepazīstas ar vīriešiem (tiesa, tas būtu jau citas grāmatas vērts stāsts). Tēva un meitas attiecības šajā piedzīvojumā atspoguļotas kā ļoti siltas un ciešas. Tēvs ir pastāvīgi klātesošs, sarunājas ar savu meitu, vaicā viņas viedokli. Lai arī brīžiem meitai tēta plāns – atrast sievu – liekas aplams, taču, laikam ejot, šis lēmums sāk šķist loģisks un pamatots. Amizantu situāciju grāmatā netrūkst, taču viena no tām manu sirdi sasildīja īpaši: pēc iepazīšanās ar kādu no sievietēm Keitas tētis pievēršas grāmatu lasīšanai. Kamēr draudzene atrodas komandējumā, viņš izlasa ļoti daudz grāmatu. It kā sīkums, taču vienkāršs veids, kā atpazīt, vai otrs cilvēks ir patiesi iemīlējies – jo ir gatavs apgūt ko jaunu, sev netipisku, kas šajā gadījumā ir grāmatu lasīšana. Pieejama arī e-grāmata. Noderīgi: lsm.lv Reinausa, Rēli. Kā mans tētis atrada sev sievu. No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 190 lpp. ISBN 9789934314797. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Stūrgalvīgie vitalitātes meklējumi Frančesko Pikolo ir itāļu autors, kurš grāmatā "Skaistais apjukums" atklāj divu slavenu itāļu režisoru – Viskonti un Fellīni – savstarpējo attiecību līkločus un dvēseles līdzības, kas ietekmē abu talantu attīstību un karjeru virzību. Grāmata apskata gadu, kurā abi režisori uzņem savas ietekmīgākās un slavenākās filmas "8½" un "Gepards". Stāsts par Viskonti un Fellīni ir īsteni itālisks. To pavada seniem mītiem līdzīgi pārstāsti par režisoru uzskatiem, ikdienas dzīvēm un savstarpējiem strīdiem, kuros dalās režisoriem pietuvināti cilvēki. Grāmatas autors bieži ironizē, ka "šādi tas varēja būt un varēja arī nebūt", uzsverot visu iesaistīto personu vēlmi paust savu skatījumu. Grāmatas līdzautorus neinteresē faktos balstīta patiesība, bet gan Dižo Režisoru Mīta uzturēšana. Smalkās detaļās tiek aprakstīts, kā režisori izvēlējušies sava kino mērķi, kā pulcinājuši sev apkārt pareizo komandu, kā meklējuši aktierus, kas atbilstu scenārijiem un pašu režisoru vēlmēm. Grāmatas valoda un maniere, kādā tiek pasniegta informācija, atgādina stāstus, ko pie espresso tases stāsta divas draudzenes, stāstus, ko vectēvs stāsta mazbērniem vasaras mājā pie jūras, un atklāj pasauli, ko parasti cilvēki neredz. Kā no idejas dzimst filma, kā tā rušinās režisora prātā, mutuļo, pārvēršas, tiek kārtota un sajaukta, noglāstīta un izmesta. It īpaši Fellīni gadījumā viņš savas idejas kā sēklas sēj līdzīgi domājošu scenāristu, producentu un draugu prātos, dodoties ilgos izbraucienos ar mašīnu. Viņš balsta savu filmu dziļi savā pieredzē, pretēji Viskonti, kurš vēlas ekranizēt grāmatu "Gepards". Režisora profesija abiem ir kā mūžīga, mainīga, ambicioza izvēle, ko cilvēks izdara, lai skaidrotu sev un citiem pasaules uzbūvi. Grāmatā savijas radošo cilvēku vēlme pēc atzinības un nespēja kvalitatīvi sastrādāties savā starpā. Filmēšanu un abu filmu pēcapstrādi pavada strīdi starp radošās komandas pārstāvjiem. Filmu veidošanas gaitā abi režisori izvēlas vienu aktrisi, kas spēlēs abās filmās. Klaudija Kardināle pavada karstu vasaru, braukājot no viena filmēšanas laukuma uz otru, mainot matu krāsu no blondas uz tumšu. Stāsti, kas risinās abās filmās "8½" un "Gepards", izkristalizējas kā stāsti par pašiem režisoriem, viņu iekšējām pasaulēm, uzskatiem un vēlmēm. Šis secinājums nāk no galveno lomu atveidotāju puses, kam sākumā trūkst norāžu savu varoņu izpratnei. Tikai filmējot filmu, nevis lasot scenāriju, viņi nonāk pie atziņas, ka jāspēlē paši režisori, lai spētu izprast filmu. F. Pikolo raksta: "[..] gan "8½" un "Gepards" ir filmas par norietu, kurās tiek runāts par laikmeta beigu problēmām. "Gepards" vēsta par vēstures laikmeta beigām. Attēlo jaunības beigas (vai bailes zaudēt spējas), kuras izjūt indivīds un galvenokārt mākslinieks." Ir interesanti lasīt par monumentālajiem darbiem, ko abi režisori laiduši pasaulē (šajā gadījumā uzskatu, ka ir tikai pareizi izmantot šādu vārdu salikumu), ar laika distanci, ir pagājuši gandrīz sešdesmit gadi. Autors vairākas reizes reflektē par to, kā konflikti, salabšana vai savstarpējas simpātijas maina kino ainavu uz visiem laikiem, īpaši atzīmējot labu radošo tandēmu neatrisināmas domstarpības kā beigu sākumu. Šeit jāmin gan nesaskaņas starp Viskonti un Fellīni, ko abi atrisina tikai vairākus gadus vēlāk, kā arī strīdi, kas notiek radošo komandu iekšienē. Šī grāmata radīja nostalģiskas jūtas par laiku, ko neesmu piedzīvojusi, par režisoriem, kuru domas un ideju lidojumus nav iespējams noķert, un varbūt pat labi, ka tā. Grāmata liek alkt pēc labām filmām, kvalitatīvām, domas un dzīvi mainošām pieredzēm kultūrā, kas ir senas, taču nav novecojušas. Režisori ir ideālisti, radošās personības, kuri ar izdomu un karstasinīgu vēlmi sevi pierādīt, kino padarījuši tikai labāku. Noderīgi: "Skaistais apjukums". Fellīni un Viskonti vienā grāmatā Režisoru Fellīni un Viskonti triumfi un sāncensība Frančesko Pikolo grāmatā "Skaistais apjukums"  Frančesko Pikolo. Skaistais apjukums. No itāļu valodas tulkojusi Līva Trektere. Redaktori: Jana Bērziņa, Alnis Auziņš. Vāka autors Dato Mgeladze. Rīga: Aminori, 2025. 262 lpp. ISBN 9789934612596 Ieva Velberga ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem

Jauniešiem paredzēts grafiskais romāns par viņiem pašiem latviešu valodā ir skaists, bet rets notikums. Pēdējo gadu strauji pieaugošā digitālās identitātes loma uzdod jautājumus par cilvēka spējām nošķirt abas realitātes – fizisko un digitālo –, bet tajā pašā laikā jaunu cilvēku problēmas – šķiršanās, identitātes un piederības meklējumi – paliek nemainīgi aktuālas. Portugāļu rakstnieces Anas Pesoa grafiskajam romānam “Apkārtceļš” piemīt gan vasarīgs siltums un rāmums, gan astronomu cienīgs palielinājums uz viena indivīda – Migela – dzīves līkločiem starp daudziem cilvēkiem, kas no attāluma varētu atgādināt mazliet apdullinātas skudras, kas nespēj sastāties vienā rindā. Migels ir jaunietis, kurš kā personība vēl veidojas. Pirmajā grāmatas dialogā ar māti viņš nodomā, ka "cilvēki vienmēr cer, ka es darīšu kaut ko, par ko man nav ne jausmas. Un tā jau 18 gadus". Vecāki no viņa sagaida skaidru lēmumu par turpmākajiem dzīves ceļiem, draudzene Suzanna – attiecību ceļiem, draugi – izklaižu ceļiem, bet Migels nezina, ko pats vēlas, jo nojauš, ka viņa vēlmes atšķiras no apkārtējo vēlmēm. Viņš novērš sarežģītās domas par identitāti un piederību, skatoties filmas, spēlējot datorspēles un skatoties draugu “Instagram” jaunākos ierakstus, ko atzīmē ar sirsniņu un kas izstaro pārliecību, laimi un piepildītu dzīvi ar jēgu. Migels mēro garāku ceļu, apkārtceļu, lai iepazītu sevi un atklātu maskas, kādas ikviens ir uzvilcis, kāpjot uz dzīves skatuves. Palīdzību sniedz tante, kura ar savu piemēru, būdama neprecējusies vienpate bez bērniem, Migelam parāda, ka sabiedrībā pieņemtu normu neievērošana un sava ceļa iešana arī var sniegt laimi un prieku. Ana Pesoa stāstu attīsta nevis lineāri, bet ik pa laikam pakāpjoties atpakaļ, lai iedotu pagātnes kontekstu, kas palīdz labāk saprast tagadni un kas sasaucas ar situāciju, kurā Migels ir nonācis, – neskaidrā nākotne mijas ar labi zināmo, bet dažbrīd nepatīkamām atmiņām bagāto pagātni. Vietumis autore iekļauj arī vienkāršus, bet uzskatāmus salīdzinājumus, kā sabiedrības kārtības salīdzināšanu ar skudrām, kas iet rindiņā, vai autoskolas apmeklējumu, kur jāapgūst jauni noteikumi. Iekļaujot jauniešiem saprotamas parādības un tēmas, autore iejūtīgi atgādina, ka katram var būt atšķirīgas intereses un ka tas nav traucēklis iekļauties plašākā sabiedrībā, pie kuras justies piederīgam. Portugāļu ilustrators Bernardu P. Korvaļu atjautīgi izmanto krāsas, lai palīdzētu lasītājam atšķirt dialogus no iekšējiem monologiem. Viņa piedāvātā pasaule, kurā atrodas Migels, ir dažādu kairinājumu pārpildīta. Ar spilgtām krāsām un uzsvaru uz cilvēku klātbūtni, kas allaž ir apkārt Migelam, kalpojot par fonu. Ilustrators rada atmosfēru, kurā var pat saklausīt pilsētas trokšņus, kaiju ķērcienus un mašīnu rūkoņu. Migels gan domās, gan fiziski atrodas atšķirīgu, dažbrīd pat pretrunīgu impulsu pārpildītā vidē, turklāt uzsvars uz citiem cilvēkiem un viņu klātbūtni rada mājīgu iespaidu par Migela stāstu kā teleskopisku indivīda dzīves palielinājumu, ko tikpat labi varētu attiecināt uz ikvienu no mums, jo katrs mēro savu ceļu. "Varbūt man patiktu būt kokam. Būt tai greizajai priedei tur lejā. Pretoties lietiem un vējiem. Izjust prieku par esamību, būt ar dziļām saknēm," domā Migels, vērojot noliekušos koku. Pieņemot savus greizumus, lai kādās jomās tie izpaustos, agri vai vēlu parādīsies apkārtceļa beigas. Noderīgi: Jauna grāmata sarežģītā un noraidošā vecuma lasītājiem – komikss jauniešiem «Apkārtceļš» Ana Pesoa. Apkārtceļš. Ilustrācijas: Bernardu P. Karvaļu. No portugāļu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. Redaktore Inese Zandere. Rīga: liels un mazs, 2025. 197 lpp. ISBN 9789934633287 Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Igauņu rakstniece Kadri Hinrikusa uzrakstījusi stāstu par deviņus gadus veco Katrīnu, meitenes vasaras piedzīvojumiem un kādu īpašu notikumu, kurš meitenes dzīvi pamatīgi sagroza kājām gaisā. Lai gan grāmatas pieteikumā minētais fakts par tēta aiziešanu no ģimenes atbilst patiesībai, Katrīnas tētis nav miris, bet aizgājis tiešā nozīmē, turklāt – pie citas sievietes. Šis ir stāsts par vienu no daudzajiem gadījumiem, kad divi cilvēki vairs nespēj vai neprot dzīvot kopā, tādējādi atstājot ģimeni, arī bērnus. Lai arī grāmatā tiek aktualizēta svarīga, bet ne pārāk bieži apspriesta un visai neērta tēma, zem kuras slēpjas bērna neziņa un neizpratne par notikušā iemesliem, situācija ir brīnišķīgi aprakstīta, ilustrēta un arī jautriem piedzīvojumiem bagāta. Interesanti arī tas, ka šī stāsta galvenā varone ir meitene, kurai patīk kāpelēt pa kokiem, mesties piedzīvojumos un darīt citas lietas, kas nav gluži tipiskas meitenēm. Lai gan grāmata ir piesātināta piedzīvojumiem, tās galvenā varone laiku pa laikam tomēr aizdomājas, piemēram, vai mammai atradīsies pietiekami daudz laika savai meitai, vai mamma savas aizņemtības dēļ neaizmirsīs atnākt no darba un, galu galā – vai arī mamma nepārcelsies uz kādu citu vietu, gluži kā tētis? “Ja tēti var pārcelties uz citurieni, mēs arī varam.” Tieši tik patiesi ir bērni. Katrīna ar Martinu (kurš, starp citu, ir Katrīnas tēta jaunās draudzenes dēls) seko pieaugušo piemēram un sāk celt savu mājiņu Katrīnas piemājas kokā. Bērni ļoti ieklausās pieaugušajos, diemžēl, pieaugušie to ne vienmēr pamana. Vai mēs, pieaugušie, savos bērnos gana ieklausāmies? Jau grāmatas sākumā Katrīna secina, ka viņas domas neviens nejautā, turklāt, meitene labi apzinās, ka viņas mamma allaž ir aizņemta, pārāk daudz laika velta darbam. Vecākiem bieži vien liekas, ka viņi ir klātesoši, taču bērni to saredz citādāk. Igauņu autores stāsts ir par paaudžu satikšanos, piedzīvojumiem, netieši atvēlēta vieta arī vēsturiskiem notikumiem. Arī par pieaugošo dīvainībām, mazajiem ikdienas priekiem, bet visa pamatā – par vēlmi izzināt un piedzīvot pasauli. Un reizēm nav nemaz tik būtiski, vai tu esi bērns vai pieaugušais. Izbaudīsim laiku kopā ar bērniem, katru dienu viņus cieši skausim, ļausim viņiem piedzīvot neaizmirstamu bērnību! Noderīgi: zvaigzne.lv Hinrikusa, Kadri. Katrīna un zirņi. No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 80 lpp. ISBN 9789934315992. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departementa Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem

Lai gan grāmata “Pīle, nāve un tulpe” ir literatūra bērniem, stāsts skar tādas dziļas eksistenciālas

Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autorei Luīzei Pastorei"

Līva Alksne ir literatūras blogere.

Brīdī, kad esmu ķērusies klāt slovēņu rakstnieka Ēvalda Flisara grāmatas “Paskaties pa logu” apskatam, patiesi, nav iespējams neskatīties pa logu, jo ārā lēnām kūst sniegs, rīti ar katru mirkli kļūst gaišāki un ir jūtama pavasara tuvošanās. Jāatzīst, ka kopš grāmatas izlasīšanas paskatos pa logu krietni biežāk. Ikreiz, kad vēlos uzsākt kādu jaunu darbību – piesēsties pie datora, pagatavot tēju, sagatavoties miegam – iepriekš paveros logā. Ir sajūta, ka to esmu darījusi visu laiku, bet vien šobrīd – apzināti. Tā it kā būtu jāsaņem apstiprinājums no dabas, ka droši varu darīt savā prātā iedomātās darbības. Arī dažas no grāmatā iekļautajām nodaļām sākas ar tekstu – paskaties pa logu. Iespējams, ka tā ir tāda neliela manipulēšana, taču varbūt es maldos, un tas ļauj saprast, ka stāstā sekos jauns pagrieziens vai notikums. Lai gan jau pagājis kāds laiciņš kopš grāmatas izlasīšanas, tās sižets neiziet no prāta. Ļoti iespējams tāpēc, ka grāmata sarakstīta otrajā personā. Visas darbības tiek aprakstītas kā “Tu ej, Tu celies, Tu runā”. Gana ātri arī es pati sajutos kā grāmatas galvenā varone. Varone (kā supervarone) laikam būtu īstais vārds, jo grāmatā aprakstītie notikumi patiesi līdzinās varoņdarbiem – vismaz sākotnēji. Taču grāmatas beigas mani pamatīgi satrieca un lika nokaunēties par manu (domāts – grāmatas tēlu) rīcību. Ja sākotnēji es identificējos kā varone un iztēlojos stāsta varoņu rīcību, tad grāmatas noslēgumā par varoņiem vairs nevēlējos saukt nevienu. Tā vietā mani pārņēma skumjas un šoks… Piecpadsmitgadīgs zēns, kurš ir grāmatas galvenais tēls un jau pašā stāsta sākumā piedzīvo kādu nelaimīgu notikumu, nolemj, ka viņa dzīve ir sabojāta, tādēļ cenšas saprast, ko tālāk darīt. Te arī es vēlētos pāriet uz otro personu, tāpēc, brīdī, kad Tu, grāmatas lasītāj, esi atradis atrisinājumu situācijai, Tu iepazīsties ar Ahmedu (dažus gadus par Tevi vecāku bēgli no Sīrijas), un, kā izrādās, viņam ir nepieciešama Tava palīdzība. Turpmākajās grāmatas lappusēs Tu kopā ar Ahmedu dodies piedzīvojumā. Autoram izdevies ļoti veiksmīgi un loģiski sapīt notikumus vienkopus, taču kādā brīdī Tu attopties, ka vairs nesaproti, vai notiekošais vispār ir iespējams. Taču Tu turpini lasīt, jo vēlies noskaidrot, vai Tu kopā ar Ahmedu mērosi ceļu no Slovēnijas līdz Londonai. Paredzu, ka grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu tās lasītāju. Tajā apskatītās tēmas ir dažādas: vientulība, draudzība, spēja iekļauties, spēja būt blakus, netaisnība, dažādas ticības un kultūras, bēgļi, uzskatu atšķirības utt. Apskata noslēgumā aicinu doties uz bibliotēku un sameklēt šo grāmatu, tomēr būtiski pieminēt, ka šī grāmata nav ieteicama cilvēkiem ar pārāk saasinātu uztveri. Noderīgi: klasika.lsm.lv Flisars, Ēvalds. Paskaties pa logu. No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena; literārā redaktore Renāte Punka; māksliniece Elizabete Laura Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 191 lpp. ISBN 9789984239651. Madara Vīlipa LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Vasarai piestāv arī tik panorāmiska literatūra. Stāsts joprojām ir ar mani. *** Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras

🎧 Klausies apskatu Spotify. Latviešu stāstu krājumus es, kā ierasts, ķeru kā karstus pīrādziņus, tiklīdz kaut kas jauns parādās grāmatnīcā vai bibliotēkā. Var teikt, ka es esmu absolūta šīs latviešu īsprozas formas fane. Galvenokārt mani uzrunā stāstu maģija turpināties manī vēl ilgi pēc tā izlasīšanas, domājot un iztēlojoties, kāds gan stāstam varētu būt turpinājums vai – vēl labāk - to variācijas. Arī šī krājuma stāsti kādu laiku dzīvo manī, līdz ar to laikam varu teikt, ka šis krājums ir sasniedzis savu mērķi – uzrunājis mani ar saturu. No stāstiem sagaidu tieši to. Stāsts ļauj apcerēt, piedomāt detaļas. Autore ļauj labākajās žanra tradīcijās spriest par varonēm, situācijām pašiem lasītājiem, viņa piedāvā sulīgus situāciju aprakstus. Kāda no grāmatu apskatniecēm uzsvēra Leldes stāstu spilgto epitetu pasauli – nudien ar visām četrām pievienojos šim precīzajam novērojumam. Es teiktu, ka epiteti ir šī stāstu krājuma "odziņa". Kopumā autores literāro valodu vērtēju kā ārkārtīgi bagātu, tās dēļ ir vērts lasīt šo literāro darbu. Šī krājuma stāstus nelasīju pēc kārtas no vāka līdz vākam, bet gan katrā lasīšanas reizē izvēlējos no satura rādītāja to stāstu, kura nosaukums tobrīd uzrunāja. Tāda kā spēle, kas ar stāstiem ļauj spēlēties. Tā man patīk. Pirmais stāsts, ar kuru sāku, bija 2025. gada Prozas lasījumos izskanējušais “Šīm bērēm es dodu trīsarpus zārciņus”. Nosaukums atgādināja par vampīrlaikmetu, kad topā bija asiņainas un romantiskas vampīrfilmas un seriāli, kas mani tolaik aizrāva, un tādēļ likās kā atgriešanās agrā jaunībā. Stāsts gan noteikti nav par vampīriem, bet humors man šķita līdzvērtīgi tumšs. Kādā citā vakarā, aizsapņojusies par nule saplānoto atvaļinājumu, izvēlējos šāda nosaukuma stāstu, kas mani aizveda vasarā un laukos, kas tobrīd ļoti pilnībā atbilda maksimāli iespējai iegūt brīvdienu dvēseles stāvokli. No visiem krājuma stāstiem manī visdziļāk rezonēja stāsts "Zīmes" par kādu šķirtu ģimeni, kuri dalīti audzina mazu meitiņu, un vīrieša jauno draudzeni. Autore prasmīgi atainoja visu varoņu skatu puses, vienu un to pašu situāciju aprakstot no atšķirīga tēla rakursa. Šim stāstam es dodu visas zvaigznes. Autores stāstos kopumā novēroju sarežģīti paveicamo, kas ir absolūti augsta, manuprāt, pilotāža rakstniekam, proti, spēt distancēties, lai atrādītu situāciju kā no malas un bez spriedumiem vai vērtējumiem par stāsta varoņu rīcības pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, tai pat laikā dziļi ieraujot stāsta iekšienē, it kā tu pats esi daļa no stāsta, tu pats drīksti spriest, izdarīt secinājumus un vērtēt varoņus, ja vien uzskati to par vajadzīgu. Lelde Jauja savu ikdienu vada nemitīgā kustībā starp divām valstīm – Latviju un Spāniju. Abu valstu DNS, manuprāt, ļoti skaistā veidā savijas šajā stāstu krājumā – vairākos stāstos ievīti spāniskie knifiņi un ikdienas specifika, kā arī krāšņais krājuma vāks nudien ļoti atgādina krāšņos dienvidus. Šķiet, kādā apskatā grāmatas vāku salīdzināja ar somu dizaineres Maijas Isolas zināmo Unikko (magoņu) printu, kam arī varētu piekrist. Stāstos ir daudz dzīvības, līdz ar to lasītājam - iespēju vērot filmas cienīgus sižetus, izbaudīt sieviešu varoņu dažādību. Krājuma atvēršanas svētkos 1. oktobrī autores humors dzirkstīja. Viņa stāstīja par krājuma rašanās gaitu, ka tikušās ar redaktori vienu vienīgu reizi turpat, kur šai vakarā notiek grāmatas svinības, ka stāsts "Atradu sevi" sākotnēji nesa nosaukumu "Neatradu sevi", kas arī bija autores izvēle krājuma kopējam nosaukumam, bet redaktorei izlasot licies, ka varone pilnīgi noteikti stāsta gaitā sevi atradusi, tāpēc skaidri izsvītrojusi "ne". Apsveikumu uzrunās no redaktores Elīnas Kokarevičas klātesošie dzirdēja, ka viņa centusies Leldi ievirzīt dramatiskākā, eksistenciālākā virzienā, kam autore stingri turējusies pretī, jo humora dzirksts viņas balsī ir krietni izteiktāka. Un tas esot labi, jo Leldei esot skaidrs pašai savs virziens. Izdevniecības "Latvijas Mediji" direktore Kristīne Kirkila apsveikuma uzrunā uzsvēra, ka Latvijā esot vairāk vīriešu kārtas humorrakstnieku un esot brīnišķīgi, ka vairojas arī sieviešu puse. Autores humors iedvesmojot un priecējot tā retā reize, kad autoram izdevniecībā viena gada ietvarā iznāk pat divas grāmatas (tā otra gan vēl top un būs domāta bērnu un jauniešu auditorijai). Autore, savukārt, apstiprināja runātāju novērojumus, jo pateicībā tuvākajiem krājuma tapšanas līdzgaitniekiem pasniedza D vitamīnu. Krājuma nosaukums nenoliedzami izaicina uz zvaigžņu piešķiršanas dueli. Ja jau jādod zvaigznes, tad, manuprāt, pamatoti piekrītu nosaukumā minētajām četrarpus zvaigznēm. To pusīti paturu, lai vienmēr ir kāds grandiozāks mērķis un sasniegums, uz ko tiekties. Ar laba vēlējumiem, kvēla stāstu krājumu fane. Lelde Jauja. Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes. Literārā redaktore Elīna Kokareviča; māksliniece Aija Andžāne. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 221 lpp. ISBN 9789934295850 Noderīgi: Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes Lelde Jauja un viņas stāstu krājums "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes" Aija Uzula ir Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas vadītāja. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".