Lelde Jauja. Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes

Latviešu stāstu krājumus es, kā ierasts, ķeru kā karstus pīrādziņus, tiklīdz kaut kas jauns parādās grāmatnīcā vai bibliotēkā. Var teikt, ka es esmu absolūta šīs latviešu īsprozas formas fane. Galvenokārt mani uzrunā stāstu maģija turpināties manī vēl ilgi pēc tā izlasīšanas, domājot un iztēlojoties, kāds gan stāstam varētu būt turpinājums vai – vēl labāk - to variācijas. Arī šī krājuma stāsti kādu laiku dzīvo manī, līdz ar to laikam varu teikt, ka šis krājums ir sasniedzis savu mērķi – uzrunājis mani ar saturu. No stāstiem sagaidu tieši to. Stāsts ļauj apcerēt, piedomāt detaļas. Autore ļauj labākajās žanra tradīcijās spriest par varonēm, situācijām pašiem lasītājiem, viņa piedāvā sulīgus situāciju aprakstus. Kāda no grāmatu apskatniecēm uzsvēra Leldes stāstu spilgto epitetu pasauli – nudien ar visām četrām pievienojos šim precīzajam novērojumam. Es teiktu, ka epiteti ir šī stāstu krājuma "odziņa".

Kopumā autores literāro valodu vērtēju kā ārkārtīgi bagātu, tās dēļ ir vērts lasīt šo literāro darbu.

Šī krājuma stāstus nelasīju pēc kārtas no vāka līdz vākam, bet gan katrā lasīšanas reizē izvēlējos no satura rādītāja to stāstu, kura nosaukums tobrīd uzrunāja. Tāda kā spēle, kas ar stāstiem ļauj spēlēties. Tā man patīk. Pirmais stāsts, ar kuru sāku, bija 2025. gada Prozas lasījumos izskanējušais “Šīm bērēm es dodu trīsarpus zārciņus”. Nosaukums atgādināja par vampīrlaikmetu, kad topā bija asiņainas un romantiskas vampīrfilmas un seriāli, kas mani tolaik aizrāva, un tādēļ likās kā atgriešanās agrā jaunībā. Stāsts gan noteikti nav par vampīriem, bet humors man šķita līdzvērtīgi tumšs. Kādā citā vakarā, aizsapņojusies par nule saplānoto atvaļinājumu, izvēlējos šāda nosaukuma stāstu, kas mani aizveda vasarā un laukos, kas tobrīd ļoti pilnībā atbilda maksimāli iespējai iegūt brīvdienu dvēseles stāvokli.

No visiem krājuma stāstiem manī visdziļāk rezonēja stāsts "Zīmes" par kādu šķirtu ģimeni, kuri dalīti audzina mazu meitiņu, un vīrieša jauno draudzeni. Autore prasmīgi atainoja visu varoņu skatu puses, vienu un to pašu situāciju aprakstot no atšķirīga tēla rakursa. Šim stāstam es dodu visas zvaigznes. Autores stāstos kopumā novēroju sarežģīti paveicamo, kas ir absolūti augsta, manuprāt, pilotāža rakstniekam, proti, spēt distancēties, lai atrādītu situāciju kā no malas un bez spriedumiem vai vērtējumiem par stāsta varoņu rīcības pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, tai pat laikā dziļi ieraujot stāsta iekšienē, it kā tu pats esi daļa no stāsta, tu pats drīksti spriest, izdarīt secinājumus un vērtēt varoņus, ja vien uzskati to par vajadzīgu.

Lelde Jauja savu ikdienu vada nemitīgā kustībā starp divām valstīm – Latviju un Spāniju. Abu valstu DNS, manuprāt, ļoti skaistā veidā savijas šajā stāstu krājumā – vairākos stāstos ievīti spāniskie knifiņi un ikdienas specifika, kā arī krāšņais krājuma vāks nudien ļoti atgādina krāšņos dienvidus. Šķiet, kādā apskatā grāmatas vāku salīdzināja ar somu dizaineres Maijas Isolas zināmo Unikko (magoņu) printu, kam arī varētu piekrist.

Stāstos ir daudz dzīvības, līdz ar to lasītājam - iespēju vērot filmas cienīgus sižetus, izbaudīt sieviešu varoņu dažādību.

Krājuma atvēršanas svētkos 1. oktobrī autores humors dzirkstīja. Viņa stāstīja par krājuma rašanās gaitu, ka tikušās ar redaktori vienu vienīgu reizi turpat, kur šai vakarā notiek grāmatas svinības, ka stāsts "Atradu sevi" sākotnēji nesa nosaukumu "Neatradu sevi", kas arī bija autores izvēle krājuma kopējam nosaukumam, bet redaktorei izlasot licies, ka varone pilnīgi noteikti stāsta gaitā sevi atradusi, tāpēc skaidri izsvītrojusi "ne". Apsveikumu uzrunās no redaktores Elīnas Kokarevičas klātesošie dzirdēja, ka viņa centusies Leldi ievirzīt dramatiskākā, eksistenciālākā virzienā, kam autore stingri turējusies pretī, jo humora dzirksts viņas balsī ir krietni izteiktāka. Un tas esot labi, jo Leldei esot skaidrs pašai savs virziens. Izdevniecības "Latvijas Mediji" direktore Kristīne Kirkila apsveikuma uzrunā uzsvēra, ka

Latvijā esot vairāk vīriešu kārtas humorrakstnieku un esot brīnišķīgi, ka vairojas arī sieviešu puse.

Autores humors iedvesmojot un priecējot tā retā reize, kad autoram izdevniecībā viena gada ietvarā iznāk pat divas grāmatas (tā otra gan vēl top un būs domāta bērnu un jauniešu auditorijai). Autore, savukārt, apstiprināja runātāju novērojumus, jo pateicībā tuvākajiem krājuma tapšanas līdzgaitniekiem pasniedza D vitamīnu.

Krājuma nosaukums nenoliedzami izaicina uz zvaigžņu piešķiršanas dueli. Ja jau jādod zvaigznes, tad, manuprāt, pamatoti piekrītu nosaukumā minētajām četrarpus zvaigznēm. To pusīti paturu, lai vienmēr ir kāds grandiozāks mērķis un sasniegums, uz ko tiekties. Ar laba vēlējumiem, kvēla stāstu krājumu fane.

Lelde Jauja. Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes. Literārā redaktore Elīna Kokareviča; māksliniece Aija Andžāne. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 221 lpp. ISBN 9789934295850

Noderīgi:

Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes

Lelde Jauja un viņas stāstu krājums "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes"

Aija Uzula ir Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas vadītāja.