Amerikāņu autors, psihoterapeits, teologs un bijušais katoļu mūks Tomass Mūrs (Thomas Moore) plašāk pazīstams ar grāmatu "Rūpes par dvēseli" ("Care of the Soul"), kurā viņš jau deviņdesmitajos gados ielika pamatus jaunam skatījumam uz dvēseliskumu ikdienas dzīvē. Savā darbā "Kad klusums runā" ("The Eloquence of Silence") turpina šo ceļu un pievēršas tukšumam, klusumam un neredzamajām dzīves dimensijām. Grāmata veidota kā 43 īsu nodaļu cikls. Katras nodaļas centrā ir kāds stāsts - no austrumu pasakām līdz sūfiju anekdotēm, no evaņģēliju fragmentiem līdz autobiogrāfiskiem vērojumiem. Tiem seko Mūra refleksija: nevis skaidrojums, bet aicinājums domāt, vērot, būt. Tas viss rakstīts ar vieglumu, kas aicina lasītāju nevis "zināt vairāk", bet paskatīties uz pasauli no cita skatu punkta. Kad atvēru šo grāmatu, man šķita, ka sastapšos ar kārtējo "garīguma ceļvedi" - iedvesmas pilnu, bet abstraktu. Taču jau pirmajās lappusēs kļuva skaidrs: šī nav grāmata, kas māca - tā klausās. Un tieši tādēļ tā iedarbojas. Nevaru noliegt, ka lasot, mani ik pa laikam nepameta doma par autoru kā psihoterapeitu ar ilggadēju pieredzi. Un man izrādījās taisnība - pavisam negaidot, caur kādu no stāstiem un autora refleksijām, guvu atbildi uz ļoti personīgu jautājumu, kuru līdz tam nebiju ne sev noformulējusi, ne pat apzinājusies. Iesākumā lasīt nebija viegli - bija jāatbrīvojas no aizspriedumiem, jāsastop tukšums sevī. Jāatmet liekais, lai ļautos jaunam. Vārds "tukšums" man vienmēr šķitis biedējošs. Pieredze un gadiem uzstājīgi klātesošā parašu atmiņa, kas uzkrājusies, tradicionālā domāšana šim vārdam piešķīrusi negatīvu nozīmi - "slikts", "neesošs", "neizglītots". Esam uzauguši (vismaz mana paaudze) ar izteicieniem un apzīmējumiem kā "tukša muca tālu skan", "tukšs kā baznīca darba dienā", "tukši vārdi nebaro", "labāk klusēt, nekā tukši runāt", "tukšpauris" u.c. Bet šeit ir runa par pavisam citu tukšumu - par tādu, kas ir vajadzīgs, lai augtu, attīstītos, radītu un pieņemtu ko jaunu. Tāpēc sākumā jācīnās ar sevi - jāatbrīvojas no zināmā, kas dziļi noslāņojies, un jāļaujas tukšuma izzināšanai. "Tāpēc mūsu identitāte un pasaules skatījums, ar kuru tik ļoti lepojamies, ir jājauno un jāpadara plašāks." (57. lpp) Mūrs aicina apzināti atsacīties no pieķeršanās pat mūsu pašu vērtībām un emocijām. "Mums būtu jāattīstās citā līmenī: nevis jāsasniedz progress ierastajos materiālajos projektos, bet gan jāšķērso robeža, aiz kuras mēs nonāktu pie pavisam jaunas izpratnes par to, kas ir dzīve un tās jēga." (57. lpp) Autors uzsver, cik bieži mēs uztveram savu skatījumu uz lietām kā vienīgo iespējamo, un cik reti spējam atzīt, ka laiku pa laikam jāatbrīvojas arī no sevis paša - lai ieraudzītu citādo. Mūsdienās, kad ego tiek kultivēts kā pašrealizācijas virsotne, šāds aicinājums atteikties no sevis ir ne tikai drosmīgs, bet arī dziedinošs. Grāmata liek aizdomāties - cik daudz mēs patiesībā uzskatām par nemainīgu, bet kas ir tikai ierasts domāšanas veids? Šī pieeja nevis noraida vērtības, bet aicina tās pārskatīt. Nevis atsakās no emocijām, bet piedāvā skatīties ārpus to robežām. Īpaši spilgti šī ideja atklājas nodaļā "Tukšā ēka" - šķietami vienkāršā jokā, kas ātri vien pāraug filozofiskā alegorijā. Tas nav tikai jociņš par matemātiķi, bet ilustrācija tam, kā mēs konstruējam realitāti, kā uztveram tukšumu, balstoties uz savu domāšanas sistēmu. "Parkā sēž akušieris, antropologs un matemātiķis, un viņi vēro tukšu ēku: Ēkā ieiet divi cilvēki, pēc brīža iznāk trīs: Akušieris secina: "Viņiem droši vien piedzimis bērns." Antropologs saka: "Tā droši vien ir statistikas kļūda." Matemātiķis piebilst: "Ja šajā ēkā ieies vēl viens cilvēks, tā būs tukša."" (175. lpp) Sākumā tas liekas absurdi smieklīgi, bet tajā pašā laikā - šis paradokss kļūst par lielisku piemēru tam, kā mēs mēdzam uztvert pasauli caur savām prizmām. Matemātiķim "tukšums" nav sajūta vai telpa, bet skaitlisks rezultāts, matemātiska formula. Un tas precīzi atspoguļo vienu no Mūra galvenajām domām - ka pārāk racionāla domāšana var mūs aizvest prom no dzīves būtības. Tukšums nav nulle. Tukšums ir iespēja. Šī anekdote uzjautrina, bet vienlaikus liek apzināties, cik bieži mēs mēģinām kontrolēt dzīvi ar skaidrojumiem, nevis vienkārši būt klātesoši tajā, kāda tā ir. "Tukšās ēkas" stāsts ir mazliet smieklīgs, mazliet neērts (pat kaitinošs, ja uzreiz joku nesaproti), bet ļoti precīzs. Grāmatas lasīšana rosina domāt un atklāt jaunas dimensijas. Tā neizklaidē. Tā ved dziļāk — iekšup. Un tas, ko tā prasa, ir uzmanība, klātesamība, atvērtība. Tā ir grāmata, kuru nevar tikai izlasīt. Tā ir jāuzklausa. Tai jāļaujas. Tā jāsatiek klusumā. Ja cilvēkā vairs nav tukšuma, tad nav vietas vairs nekam, ko atklāt, pieredzēt, uzzināt. Un cilvēks bez tukšuma sevī vairs neaug - viņš vienkārši atkārto sevi. Noderīgi: Thomas Moore ~ The Eloquence of Silence Tomass Mūrs. Kad klusums runā. Pārsteidzoša gudrība stāstos par tukšumu. No angļu valodas tulkojusi Ita Ankoriņa; tulkotājas redakcijā. Maketētāja Dace Polkmane. Vāka dizaina autore Ilze Isaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 192 lpp. ISBN 9789934331930 Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.

Ilustrācija: Laura Lukeviča Marts un aprīlis "Literatūras ceļvedī" ir pavasara atkušņa laiks Marts un Kā nojaušat - šis ir Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) laiks. Literatūras svētku laiks. Šajā numurā īpašu vietu atvēlējām arī bērnu un jauniešu literatūrai, jo martā iznācis jau trešais "Literatūras Ļausim, lai literatūra mūs saviļņo, iekustina un spoguļo. Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv

Tāpēc turpmāk katrā "Literatūras ceļveža" numurā dalīšos ar septiņām grāmatām, kas liek ķermenim sajust Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv Īda Turpeinena. (2023) ir viņas debijas romāns, kas saņēma Helsingin Sanomat literatūras prēmiju, tika nominēts prestižajai , Amerikāņu Mākslas un literatūras akadēmijas locekle. mērķauditorija ir plaša - gan lasītāji, kurus interesē latviešu kultūra visdažādākajos aspektos (latviešu literatūra

Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras

Izcila, aizkustinoša, mainoša, godīga un jēgpilna literatūra. Paldies kustībai #Laikslasīt par "Literatūras ceļveža" lasītavas papildināšanu ar pārdomātiem rudens Pieminot zemi - gan to, uz kuras mēs stāvam, gan to, par kuru mēs pastāvam - aicinu iepazīties ar izcilās ukraiņu Ceru, ka "Literatūras ceļvedis" palīdz pamanīt kādu grāmatiņu, kas šobrīd ir nepieciešama. Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore

Ilustrācija: Laura Lukeviča Lasīšana kā ziemošanas veids Decembris un janvāris "Literatūras ceļvedī" Kamēr pasauli plosa neparedzami vēji, literatūra šoreiz kalpo kā miera osta un vieta, kur gan laiks, Varbūt spēcīga literatūra ir mūsu laikmeta barikādes.   Meklējiet mūs Spotify podkāstu sadaļā ar atslēgas vārdiem "Literatūras ceļvedis". Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv

Rakstnieka matemātiskā spēlēšanās literatūras vēsturē tiek dēvēta par ars combinatoria (kombinēšanas

Dāņu autores Annes Katrīnes Bomanes grāmata “Agate” ir brīnišķīga savā vienkāršībā un spējā lasītāju aizkavēt grāmatas lappusēs ilgāk nekā nepieciešams. Grāmatas apjoms ir neliels, taču tajā skartās tēmas ir gana nopietnas un pārdomas raisošas. Romāna darbība norisinās Parīzē, aptuveni 1948. gadā. Stāsta caurviju tēma ir psihoterapeita tikšanos apraksti ar kādu klienti, kura ļoti vēlas nākt uz viņa sesijām, lai gan zina, ka dakters jau pošas pensijā. Jaunā kliente atšķiras no vairuma citu, un psihoterapeitam rodas vēlme izprast, kādēļ Agate par savu terapeitu izvēlējusies tieši viņu. Rezultātā no šīm terapijām ieguvēja ir ne tikai kliente, bet arī pats psihoterapeits. Man kā lasītājai bija ļoti saistoši ielūkoties psihoterapeita un Agates sesijās; brīžiem pat šķita, ka arī es tajās piedalos kā novērotājs no malas. Sarunu laikā Agate un psihoterapeits pārrunā aktuālus jautājumus – mentālo veselību, vientulību, mīlestību, bērnības traumas, arī lietas, kuras katram būtu dzīvē jāpaveic. Sesijās kopā pavadītais laiks izrādās nozīmīgs gan psihoterapeitam, gan Agatei, jo abi iedrošina viens otru paskatīties uz pasauli citādāk. Nereti dzīvē satiekam cilvēkus, kuri tajā ienākuši īstajā brīdī un laikā, ko atzīstam vien vēlāk. Šāda ir arī Agates tikšanās ar psihoterapeitu. Kāds cilvēks reizēm var izmainīt visu mūsu pasauli ar sarunu, pareizi formulētu jautājumu vai ar savu klātbūtni vien. Romānā šādas satikšanās psihoterapeitam ir ar vairākiem personāžiem (ne visi ir viņa klienti), kas pierāda, cik daudz dažkārt spēj izmainīt viens cilvēks. Ja stāsta sākumā psihoterapeits skaitīja seansus, cik viņam atlikuši līdz pensijā došanās brīdim, tad vēlāk viņš to darīt pārstāja, jo bija ieguvis jaunu skatījumu uz dzīvi un tās baudīšanu. Romāns ir lielisks atgādinājums tam, ka, dzīvojot dzīvi pilnvērtīgi un ielaižot tajā citus, līdz tam neiepazītus cilvēkus, varam turpināt augt, attīstīties, piedzīvot ko jaunu, tādējādi izkļūstot no vientulības, kura pa laikam mēdz piezagties daudziem. Noderīgi: bookanista.com / zvaigzne.lv Bomane, Anne Katrīne. Agate. No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 128 lpp. ISBN 9789934314605. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Kaut arī Latvijas lasītājiem Haruki Murakami vairāk zināms ar saviem romāniem, tomēr 25 gadu radošajā darbā autors daudz vairāk pievērsies tiešu stāstu žanram. Krājumā “Vienskaitļa pirmā persona” iekļauti astoņi īsie stāsti, kas visi, izņemot vienu, tapuši 2020. gadā. Vienīgais izņēmums ir stāsts “Šinigavas mērkaķis” (2005), tomēr tā iekļaušana šajā krājumā ir likumsakarīga – kāpēc tā, sapratīsiet, izlasot visus stāstus secīgi. Ne velti pieminu stāstu secību, jo tie nav sarindoti nejauši. Patiesībā, beigu beigās tie veido viengabalainu vēstījumu par pašu Stāstnieku, kurš mūs uzrunā vienskaitļa pirmajā personā. No viņa bērnības un jaunības atmiņām līdz briedumam, kur sevis meklējumi iegūst citu nokrāsu. Vai tas ir Murakami pats? Vai viņš mums stāsta par sevi un notikumiem savā dzīvē? Šo jautājumu uzdod katra otrā tīmekļa dzīlēs atrastā krājuma recenzija. Kāds blogeris pat uzdod jautājumu – vai, iepeldot tik personiskā gultnē, Murakami grasās noslēgt savu literāro karjeru? Iesaku “Vienskaitļa pirmo personu” lasīt ar skumju un viedu smaidu – tas jau nebūs Murakami, ka padarīs visu tik pašsaprotamu. Autors spēlējas ar savu un mūsu apziņu, sapludinot realitāti ar sapni, patiesu biogrāfiju un izdomu. Tomēr “Vienskaitļa pirmās personas” stāsti noteikti ļauj mums ielūkoties Murakami cilvēciskajās iezīmēs: tās ir viņa dzīves laikā gūtās atziņas, tās ir viņa sirdsaizraušanās (kā mūzika un beisbols), tā ir 20. gadsimta otrās puses pēckara Japāna – Tokija, Kobe, Kioto… Arī viņa ceļojumi (Roma, Ņujorka)… Pat pieļauju, ka “atšifrējami” daži viņa paša personiskie ieradumi, piemēram, īpašā rūpība apģērba un ēdiena izvēlē. Ar Murakami acīm varam iepazīt viņa jaunības laiku – 20. gadsimta 60. gadu Japānu, atmodušās jaunatnes brīvo garu, mākslas un mūzikas pasauli (“Uz akmens pagalvja” un “With the Beatles”). Bet ar mūsu ticību faktiem autors spēlējas stāstos “Čārlijs Pārkers spēlē bosanovu” un “Yakult Swallows dzejas antoloģija”. Tie ir vispersoniskāk būvētie stāstījumi, ne tikai izmantojot vienskaitļa pirmo personu, bet arī savu īsto vārdu (Yakult…), dzīves faktus un intereses (Murakami ir nelabojams melomāns). Pie sevis pasmaidu, kad autoram izdodas arī mani “apvest ap stūri” – metos pārbaudīt dažādos avotos, vai tik tiešām Murakami bibliogrāfijā nav beisbola komandai Yakult Swallows veltīta dzejas antoloģija. Bet stāstu “Karnevāls” iesaku lasīt, fonā klausoties Roberta Šūmaņa skaņdarbu klavierēm no cikla “Karnevāls”. Jau pieminēto pārdomāto stāstu izkārtojumu papildina rondo kompozīcija, no īstās dzīves jēgas meklējumiem jaunībā (stāsts “Crème” krājuma sākumā) līdz sāpīgai sava “es” atklāsmei briedumā (noslēdzošais stāsts “Vienskaitļa pirmā persona”). Visi astoņi stāsti izskan kā no terapeita kabineta zviļņa, kurā vienskaitļa pirmajā personā esi spiests rakties it kā piemirstos apziņas nospiedumos un maģiski reālistiskos sapņos, kas neatstājas, līdz nonāc pie vērtīgās atziņas, kas, iespējams, šoreiz palīdzēs. Un kļūs vieglāk. Iesaku arī Deivida Mīnsa (David Means) recenziju “The New York Times” (06.04.2021) “Astoņi veidi, kā skatīties uz Haruki Murakami” par stāstu krājumu “Vienskaitļa pirmā persona”. Noderīgi: www.nytimes.com Murakami, Haruki. Vienskaitļa pirmā persona. Stāsti. No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 240 lpp. ISBN 9789934098123. Katrīna Kukaine 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta direktore.

Šī ir autora, līdz šim pazīstama kā režisora, debijas grāmata, un, kā vēsta anotācija, “tas ir arī nedaudz atmiņu stāsts, kurā ne viss ir pareizi, bet tā, kā dzīvē”. Grāmatas nosaukums precīzi atspoguļo galvenā varoņa – kādas Latvijas mazpilsētas 2. klases skolnieka Otto – būtību. Zēns brīnās par visu, kas viņam apkārt ir jauns un neizprotams, un pieaugušajiem uzdod daudz jautājumu, kuri birst viens pēc otra (un, ziniet, pieaugušie ne vienmēr mīl un prot atbildēt uz bērnu neparastajiem jautājumiem). Par ko tad Otto brīnās? Par mūsu latviešu valodas tik skanīgajiem, bet tajā pašā laikā nereti tik neatbilstošajiem vārdiem, kuri mulsina, jo neatbilst patiesībai. Siļke kažokā, gaiļbiksīši, sviesta bekas, suņu sēnes, bezdelīgactiņas, maijvaboles – šie ir vien daži vārdi, par kuriem var lauzīt galvu un domāt, kādēļ tāds neatbilstošs nosaukums? Vai bekas patiesi ir no sviesta, vai suņiem tās sēnes garšo, kāpēc maijvaboles var sastapt arī jūnijā? Otto ne tikai brīnās un nesaprot, kādēļ pasaule un pieaugušie viņam visu laiku melo, bet arī pats mēģina pārbaudīt šo vārdu patiesumu. Un tad nu rodas dažādi pārpratumi un smieklīgi atgadījumi! Nu, piemēram, mājiniekiem pagatavojot siļķi kažokā, recepte ir tieši tāda – siļķe un kažoks (protams, ka šo “ēdienu” neviens nenovērtē tā, kā Otto bija cerējis). Grāmatā ir vēl daudz brīnišķīgu piemēru, kad Otto, cenšoties ieklausīties kādā konkrētā vārdā un atkal jau uztverot to burtiski, rada situācijas, kas pieaugušos neiepriecina. Gribēja “kā labāk”, iznāca “kā vienmēr” – tā var teikt par Otto, kuram, pašam to negribot, izdodas gan nokaitināt mājiniekus, gan radīt stresainus mirkļus skolotājiem. Melni baltās un smalki izzīmētās ilustrācijas, kuru autore ir Baiba Baiba, paspilgtina stāstus par Otto piedzīvojumiem, izpētot latviešu valodu. Jāteic, ka grāmatas vāks precīzi raksturo tās galveno varoni – izbrīnītu zēnu, kura dzīvē “O” burts izskan jo bieži. Jā, šis burts uz grāmatas vāka nav akcentēts nejauši – tas ir ne tikai Otto vārda pirmais burts, bet burts, kas raksturo arī visu viņa ģimeni (vectētiņš bija Osvalds, vecmāmiņa jeb omīte ir Otīlija, mammīte Ofēlija, tētis Oskars, māsa Olita, kaķis Otomārs, turklāt jāuzsver, ka šī ir Odiņu ģimene). Starp citu, burts “O” ir arī izsauksmes vārdā “Oho!”, jo tā vien gribas izsaukties par kārtējo vārdu, kurš jāizpēta, un jāatklāj tā “nepilnības” nosaukumā. Lai arī brīžiem lappusēs klusināti ieskanas ne tik priecīgas ikdienas notis (uzzinām, ka, piemēram, Otto tētis mēdz bieži līgoties un ir “piesūcies kā ods”), šī grāmata ir sirsnīgi gaiša un smaidu raisoša. Lappusēs atainotie humorpilnie mirkļi, ko var nosaukt par tādu kā sava veida spēlēšanos ar vārdiem, kārtējo reizi apliecina, cik bērni var būt radoši un pasauli izzināt un izpētīt griboši. Mums – pieaugušajiem – vien jācenšas neapgriezt bērnu radošos spārnus un būt atsaucīgiem, iesaistoties dažādākajās diskusijās. Noderīgi: www.lsm.lv Petrockis, Harijs. Otto brīnās: gandrīz vai atmiņu stāsts. Ilustrējusi Baiba Baiba. Rīga: Aminori, 2022. 47 lpp. ISBN 9789934612176. Inga Kaļva-Miņina ir žurnāliste, literāte, grāmatu blogere.

Līva Alksne ir literatūras blogere.

Grāmata piesaistīja, vien izlasot atdzejotāja vārdu – Pēteris Pildegovičs. Viņa veikumā jau ne viens vien nozīmīgs darbs, to vidū vairākās valodās (tai skaitā ķīniešu) tulkotā grāmata “Mans Ķīnas stāsts” un “Lielā ķīniešu–latviešu vārdnīca”. Senās Ķīnas lirika latviskā atdzejojumā ir notikums pats par sevi. Par to, cik veiksmīgi atdzejotājam izdevies rast atbilstošāko vārsmu variantu, var spriest vienīgi ķīniešu valodas pratēji. Man kā lasītājai krājums, kurā iekļauta vesela virkne Tan laikmeta dzejnieku vārsmu, nozīmēja ceļojumu uz tālu, maz zināmu kultūru. Katrs dzejolis līdzinās nelielai gleznai, kurā baudāmi skaistie Ķīnas dabas skati un izjūtama autora tā brīža noskaņa. Pārsvarā tomēr noskaņas ir skumjas, kaut netrūkst arī citu motīvu. Tās ir skumjas par atstāto dzimteni, ilgas pēc ģimenes vai iemīļotās, skumjas, šķiroties no drauga. Taču tās ir liegas, klusinātas, izsmalcinātā veidā paustas skumjas. Arī rudens var raisīt skumjas, bet dzejnieks Liu Jusji domājis citādi: “Kopš seniem laikiem rudens sirdī atnes skumjas un ilgas. Tomēr es saku, ka rudens dienas Pat par pavasara atnākšanu pārākas. Skaidrajās debesīs dzērve augstāk par mākoņiem. Mirklī arī mana mūza jau zilajās debesīs…” Krājumu ievada Li Bai dzejolis “Mēnesnīcā vienatnē malkoju vīnu”, bet noslēgumā skan Du Cjuniana dzejas “Zelta drānas” rindas: “Jums iesaku – nav jāsteidz tērpties zeltā šūtās drānās. Jums iesaku – ir jātver tas, ko jaunie gadi dod. Ja ziedi atvērušies – tie jāplūc…” Tās neviļus atsauca atmiņā franču dzejnieka Ronsāra dzejā pausto domu: “Ai, mīļā, kamēr vēl jums vara, No savas dzīves pavasara Jel ņemiet ko vien variet spēt…” Dzejas krājums ir arī vērtīgs izziņas avots. Gandrīz pie katra dzejoļa rodami paskaidrojumi jēdzieniem, kurus citādi nesaprastu vai nevarētu novērtēt lasītājs, kuram Ķīnas kultūra ir pasveša. Grāmata izceļas ar pārdomātu un gaumīgu materiāla izkārtojumu. Būtiski pieminēt arī bagātīgo ilustrāciju autori, mākslinieci Mariju Jurso, kura apguvusi ne vien ķīniešu valodu, bet arī ķīniešu tradicionālo glezniecību. Viņas darbi palīdz iejusties Ķīnas dabas un kultūras pasaulē un veido atdzejas vizuālo fonu. Noderīgi: www.punctummagazine.lv Tan laikmeta dzejas izlase. No ķīniešu valodas atdzejojis Pēteris Pildegovičs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 287 lpp. ISBN 9789934188534. Astra Šmite 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.