Aizejošā gada nogalē mani “atrada” kāda ārkārtīgi aizkustinoša grāmata, kura, spriežot pēc izteiksmes stila un ilustrācijām, adresēta jaunākā skolas vecuma bērniem. Tomēr es ieteiktu šo grāmatu lasīt arī pieaugušajiem, turklāt – kopā ar bērniem.
Šis stāsts (un pēdējā laikā tas vērojams aizvien biežāk un ir apsveicami) skar visai neērtu tēmu – novecošanu, par kuru, kā liecina dzīves pieredze, pie mums tiek runāts reti vai ne no pareizā skatpunkta.
Iespējams, grāmata varētu, pirmkārt, nomierināt bērnus, ka pārvērtības, kuras notiek ar viņu mīļajiem vecvecākiem, nav svešas arī citās ģimenēs; otrkārt, ka novecošana pati par sevi ir dabisks un nenovēršams process, kuru jāpieņem kā loģisku dzīves sastāvdaļu, tikai jāiemācās ar to sadzīvot; treškārt, sniegt atbalstu mūsu reizumis tik sasaistītajiem un mulstošajiem vecākiem, sniedzot padomu, kā par vecumu un slimībām runāt kā par dabisku dzīves posmu, cieņpilni un bērniem saprotami.
Jāatceras, ka vecums pats par sevi nav slimība, tomēr vien retajam to lemts izdzīvot bez garīgu vai fizisku slimību izpausmēm. Saprotoša ģimene var būt lielisks atbalsts, visiem kopā padarot šo grūto periodu gaišāku un vieglāku.
Cieņu un sapratni pret novecojošiem cilvēkiem droši vien teju neiespējami izstāstīt un iemācīt vien vārdos. Tomēr vēl nepareizāk ir šo tēmu noklusēt. Ir jāiemāca bērniem, ka novecošana un arī aiziešana no šīs pasaules ir vienlīdz dabisks process kā pieaugšana. Tādēļ – paldies horvātu rakstniecei par šīs tematikas raisīto īso, bet emocionāli ietilpīgo dzīves stāstiņu.
Noderīgi: lsm.lv
Bezinoviča-Haidona, Iva. Mana vecmāmiņa mani nepazīst. No horvātu valodas tulkojusi Santa Domijana-Zviedre. Ilustrējusi Hana Tintora. Rīga: Aminori, 2023. 33 lpp. ISBN 9789934612251.
Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.