Par īru rakstnieces Sāras Baumes (dzimusi 1984 gadā) romānu "plūst virst krist vīst" rakstu tad, kad, citējot rindas no tā: "koku tunelī pie paša jūras krasta var redzēt, ka vasara ir tajā stadijā, kad lapu zaļums iegūst zeltainu nokrāsu un tās sāk mirdzēt, vai vismaz izskatās, ka mirdz (79. lpp)". Noteikti, ka nemaz nevarēs attapties, kad pienāks jau nomācošas un nogurdinošas rudens garās un pelēkās dienas. Šī lasāmviela varētu būt diezgan drūma tieši tad. Taču tā var palīdzēt jau iepriekš sagatavot iekšējo pasauli, lai šo pelēcību varētu pienācīgi uzņemt sevī, izdzīvot un, kas zina, pat izbaudīt laikam piestāvošās filozofiskās skumjas un melanholiju. Vai pelēcība var būt mierinoša un dziedinoša? Izlasot "plūst virst krist vīst" guvu pārliecību, ka jā. Pelēks šoreiz ir ne tikai grāmatas vizuālais noformējums, bet tam ir nozīme arī galvenā varoņa Reja un viņa suņa Vienacs, kurš ir paņemts no patversmes, kopējā sajūtā par savu piederību pasaulē – abi it kā neieraugāmi, ar defektiem, saplūstoši ar pārējām dzīves parādībām, tādi, kam citi vēlas paiet garām, bez vēlmes pabūt tuvumā ilgāk un uzkavēties viņu dzīvēs. Viņos pašos arī vientulības un nolemtības sajūta šķiet jau gandrīz vai ieprogrammēta. Neviens no varoņiem sevi gan tādu neredz, bet to pamana citi un cenšas izvairīties. Cik gan spējam būt emocionāli inteliģenti un just empātiju pret tiem, kam iekļaušanās un izdzīvošana sabiedrībā rada grūtības? Un vai katrs no mums kādreiz nejūtas "ļoti noguris no piepūles izrādīt uzmanību citam cilvēkam, no nepieciešamības kaut ko teikt kādam, kas neesi tu, kādam, kurš pa īstam varētu klausīties ?" (168. lpp) Vai mēs tikai gribam lasīt par atstumtajiem? Vai maz gribam patiešām paši tos iepazīt? Grāmata, kas atgādinās, ka ne vienmēr visiem ir spējas un prasmes mijiedarboties ar pārējo sabiedrību, lai gan apzināti vai neapzināti ikviens tomēr meklē piederību, mīlestību un sapratni. Rejs baidās no cilvēkiem un dažādām sociālajām situācijām, tomēr viņam ir suns, kuram nav svarīgi, vai Rejs atbilst kādām noteiktām sabiedrības normām. Viņi viens otram atļauj būt, un ir blakus bez nosacījumiem. "Tagad tu esi mana trešā kāja, kas neklibo, un es esmu tava zaudētā acs." (46. lpp) Abos mīt līdzīgas skumjas, kas abus vieno, un daudz dziļāka saprašanās bez vārdiem. Lai arī "plūst virst krist vīst" nav daudz sižetisku pavērsienu, tomēr teksts plūst tik raiti, ritmiski, ka šķiet, ka katru Reja un Vienacs soli pati spēju izdzīvot spilgti un ar patiesu klātbūtnes sajūtu, Reja pasaules uztverē iespējams iejusties ļoti niansēti. Tikai pamazām, aiz ikdienas darbībām un rituma, atklājas Reja sāpīga bērnības pieredze, atstumtība, vilšanās un kāds baiss tumšs noslēpums. Stāsts ir arī par mājām, to sajūtu, piederību, ceļu, bēgšanu un atgriešanos. Izlasot "plūst virst krist vīst", gribas izberzēt acis gluži kā pēc dziļa miega un beidzot pamanīt vairāk - redzēt, dzirdēt, saost, sajust, sagaršot dzīvi, - neizskaistinātu, bet aizkustinošu, gluži kā to dara abi draugi. Lai arī Reja uztvere un viņa iekšējā pasaule ir bagāta, viņš arī no Vienacs vēl tikai mācās spēju brīnīties. Ar ko Tu savā dzīvē vari tā aizrauties, kā suns var aizrauties ar zāles kumšķi? Kā Tu "baro savu izbrīnu kumosu pēc kumosa" (148. lpp)? Šī grāmata ir arī par reālās dzīves pieredzes gūšanu, bez nekādas izlikšanās, jo Rejs un Vienacs nemaz neprot izlikties. Rejam labāk "patīk realitātes šovi. Man patīk, ka cilvēki, kuriem nav iedots scenārijs, nezina, ko teikt, vai arī pasaka kaut ko nepareizi. Man patīk, ka arī bez sīpoliem cilvēki raud un raud labāk" (53. lpp). Kā tikt galā ar biedējošo pasauli? To kopā mācās Rejs un Vienacs, un šķiet, ka mums arī būtu jāturpina tas apgūt dienu no dienas, caur savu vienīgo, unikālo pieredzi un iekšējā spēka un vērības attīstīšanu. "Kaudzē krājas arī visas tās grāmatas, ko esmu izlasījis. To rindiņas un teikumi saplūst kopā. Dažreiz atceros tēlus, un uz brīdi man šķiet, ka tie ir cilvēki, kurus esmu kādreiz pazinis. Dažreiz atceros vietas, un uz brīdi man šķiet, ka esmu tur bijis" (54. lpp) - tā Rejs saka par savām izlasītajām grāmatām, bet gan viņš, gan Vienacs nu arī kļuvuši tuvāki un pazīstami, un patiešām šķiet, ka ir pabūts tur, kur viņi. Varbūt ielās viņus uzmeklēt būtu grūti, jo tuvošanās viņus var nobiedēt, taču, ja ne citādi - vienmēr ir iespēja atkal satikties šajās grāmatas lappusēs. Noderīgi: Sāra Baume lasa fragmentus no "plūst virst krist vīst": https://www.youtube.com/watch?v=VQd10w5HEc8 https://www.youtube.com/watch?v=0I9jjPw2FYE Sāra Baume. plūst virst krist vīst. No angļu valodas tulkojis Ilmārs Šlāpins. Literārā redaktore Elīna Kokareviča. Atbildīgā redaktore Inga Karlsberga. Māksliniece Aleksandra Runde. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 267 lpp. ISBN 9789934410529 Raiva Turka ir grāmatu blogere.

Reti izvēlos fantāzijas žanra grāmatas, bet pēc šī darba izlasīšanas nopietni apsveru vēl vairāk dažādot literāro gaumi. Sociālā kritika, distopijai raksturīgi elementi, raita valoda un tik spraiga sižeta attīstība, ka pazūd laika izjūta, – tāds ir A. S. Magnasona darbs pusaudžiem, ko Dena Dimiņa tulkojumā lasītājiem ir sagādājusi izdevniecība "Liels un mazs". Laika lādes – tās ir vietas, kurās patverties no laika gūsta un nogaidīt līdz labākam brīdim. Grāmatas sižets risinās paralēli divās pasaulēs – fantāzijas un mūsdienu. Pirmā ļauj lasītājam atgriezties vietā ar karaļiem, princesēm, rūķiem un brīnumainiem notikumiem. Otrā dod iespēju kritiski paskatīties pašiem uz sevi un izvērtēt, cik ļoti esam gatavi uzņemties atbildību un aktīvi rīkoties vienota mērķa vārdā, nevis pasīvu aizbēgšanu no problēmām. Sigrūnas vecāki izlemj izmantot laika lādi, lai izvairītos no gaidāmās ekonomiskās, iespējams, arī politiskās krīzes, ko grāmatā apraksta kā "situāciju". Jauniete pamostas agrāk nekā iestatīts iekārtā un attopas pasaulē, kur vienu krīzi ir nomainījusi cita – cilvēku pasivitātes un slēpšanās veicināta pilsētu un infrastruktūras sabrukšana, turklāt pilsētā ir atgriezusies daba un dzīvnieki, kas nedaudz atgādina I. Ziedoņa "Zaļo pasaku". Vairums cilvēku gan joprojām atrodas laika lādēs. Kāda vecāka kundze Cilda sapulcina bērnus un stāsta viņiem senu pasaku, kura atklāj arī atbildi uz pasaules problēmām. "Cilvēks ir tik daudz ko iznīcinājis. Visi sacentās ar laiku un mēģināja savākt pēc iespējas vairāk mantu un mēslu. Viņi iznīcināja visu skaisto, bet tagad paši noslēdzās savā stulbumā," kundze vēlāk izskaidro situācijas apstākļus. Grāmata ir piemērota vidējā skolas vecuma bērniem, bet tikpat labi iesakāma arī jauniešiem ietverto filozofisko domu dēļ. Katrā vecumposmā lasītājs uztvers atšķirīgas tēmas: fantāzijas tēli un viņu savstarpējās attiecības, morālās vērtības, sociālā kritika un paralēles ar šodienas realitāti, ideja par cilvēku kā "laika gūstekni". Notikumiem un galveno varoņu gaitām ir viegli sekot līdzi, turklāt grāmatas lappuses varētu tikt pāršķirtas daudz ātrāk nekā sākotnēji šķita. Fantāzijas pasaules teiksmainais sižets savijas ar realitāti, tā ir kritika par mūsdienu dzīvi un mudinājums jaunajiem lasītājiem rīkoties un aktīvi iestāties pret netaisnībām, ko pieaugušie nespēj vai negrib atrisināt. Autors labprāt izmanto distopijai raksturīgus elementus un atklāj ironisku skatījumu par mūsdienām. Kādā nodaļā, piemēram, no laika lādes pamodināts ministrs, ieraudzījis jauno gadu, atvieglots nopūšas, jo pilnvaru laiks ir beidzies un viņš var turpināt gaidīt tautsaimniecības atveseļošanās brīdi.sapni Līderības kontekstā lasītājs tiek mudināts domāt, kurā brīdī cilvēks drīkst laika beigas asociēt ar sava mūža beigām un kad ir nepieciešams pašaizliedzīgi domāt par pasaules attīstību bez paša klātbūtnes tajā. Cīņa ar laiku ir viena no centrālajām tēmām, turklāt tā sevī ietver ne tikai bailes no nelietderīgas laika izšķiešanas vai novecošanas, bet arī vēsturiskās atmiņas fragmentāro dabu un subjektivitāti. Kas reiz uzskatīts par neapstrīdamu patiesību, pēc pāris gadiem postmodernismam raksturīgā garā pārvēršas par interpretējamu viedokli. Laika lādes pārbauda mūsdienu cilvēku gribasspēku nepakļauties ērtībām un vieglākajam ceļam, vecākiem, piemēram, ieliekot bērnu laika lādē, lai mājās atgrieztu mieru vai īstenotu sen lolotu sapni par došanos ceļojumā. Pāris izlaistas lietainas dienas patiešām var būt nekaitīgas, bet tās ātri vien spēj pārtapt nedēļās, mēnešos vai pat gados. Atgriešanās pasaulē un turpināšana novecot tādēļ šķiet vēl jo intriģējošāka ideja, jo mūžīga vai vismaz paildzināta palikšana noteiktā vecumā nozīmē piedzīvot, kā apkārtējā vide un cilvēki noveco bez paša līdzdalības, turklāt redzētais paliek fragmentārs un bez zināšanām par starplaikā notikušo. Varbūt pat pasaule ir labāka bez laika lādēm – kādam tas var kalpot pat kā stimuls dzīves novērtēšanai. Jāatceras, ka laika izšķiešana nereti ir pakļauta mūsu pašu iedomām. Varbūt neskaitāmie drūmie rudens vakari veicina iekšēju melanholiju, bet tos ir iespējams piepildīt ar atmiņā paliekošiem brīžiem. Bez lietainām dienām vai tumšiem ziemas vakariem pat bezgalīgas saulainas un siltas dienas novestu pie apnikuma. Noderīgi: Andre Snaijs Magnasons Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālā Andre Snaijs Magnasons: Es esmu naftas radīts Andre Snaijs Magnasons. Laika lāde. No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš. Redaktore Inese Zandere. Rīga: liels un mazs, 2025. 269 lpp. ISBN 9789934633263 Ričards Edijs Štibe ir Grāmatu apskatnieks.

Oksanas Zabužko vārds latviešu lasītājiem vairs nav noslēpums. Jau 2023. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs izdeva Kristapa Vecgrāvja tulkoto ukraiņu rakstnieces eseju krājumu "Visgarākais ceļojums" . 2024. gadā izdevniecība "Neputns" publicēja Māras Poļakovas latviski tulkoto eseju izlasi "Planēta Vērmele"; kā iespiestajos, tā arī elektroniskajos medijos ir lasāmas intervijas ar Oksanu Zabužko. Un šovasar, kad Ukraina jau trešo gadu cīnās pret Krievijas pilna mēroga iebrukumu, "Pamesto noslēpumu muzejs", pateicoties Māras Poļakovas izcilajam talantam, ir kļuvis par daļu no latviešu valodā dzīvojošās kultūras telpas. Tulkotājas darba nozīmi nav iespējams pārvērtēt: lasītājs pārliecināsies, ka 800 lappušu biezo romānu var lasīt aizrautīgi, izgaršojot valodas nianses un piedzīvojot mūsdienās reti sastopamo iespēju identificēties ar tekstā mītošajām personām. Izcilais tulkojums katrai no tām ir devis savu, asām un skaidrām līnijām veidotu raksturu, un pavedieni, kas veido viņu attiecības, kļūst redzami tikai pamazām. "Pamesto noslēpumu muzejs" ir romāns, kurā cieši savijusies dzimtas un dzimtenes vēsture, un tā nav nejaušība. Oksana Zabužko bez lieka patosa atklāj saites, kas pastāv starp abiem jēdzieniem. Šis nav viens no daudzajiem "ģimenes romāniem", kur radurakstu hronika kalpo par fonu autora politisko vai estētisko uzskatu izklāstījumam. Romāna nosaukums vedina domāt par detektīvu vai trilleri, un pagātnes notikumu izmeklēšanai tajā ir būtiska loma. Tomēr "Pamesto noslēpumu muzejs" nav kārtējā vēsturiskā epopeja, nedz arī manifests vai deklarācija. Lasot šo darbu, jādomā par to, ka 1990. gadu pārejas laika pieredze latviešu literatūrā nav atstājusi labi saskatāmas pēdas, lai gan netrūkst ukraiņu pieredzei līdzīgu motīvu, no individuālām traģēdijām, kuru saknes sniedzas 20. gadsimta vēsturē, līdz postpadomju bizneskomjauniešu videi, kas liek pašam sev uzdot jautājumu: "cik stiprs viņā ir instinkts, kas liek pretoties ļaunumam" (325. lpp.)? Šādu neērtu jautājumu romānā, tāpat kā cilvēka dzīvē, ir daudz. Muzeja metafora romāna nosaukumā atgādina par vēstures klātbūtni, tās romānā netrūkst, taču teksts nekad nekļūst pamācošs vai nostaļģisks. Vēsture cilvēkam neko nevar iemācīt, jo to rada pats cilvēks, vēsture tikai apliecina to, ka nejaušību nav. "Pamesto noslēpumu muzejs" latviešu lasītājam atklās pārsteidzoši daudz līdzīgā Ukrainas un Latvijas vēsturiskajā pieredzē. Vai vēsture atgriežas, laikam ejot pa apli? Pagātne bieži glabā noslēpumus, kas ir pārāk smagi, lai tos uzlūkotu ikdienā, un pārāk svarīgi, lai par tiem aizmirstu uz visiem laikiem. Tādēļ tos nav iespējams pamest. Jo pagātne patiesībā nekur nav pagājusi, mēs nesam to līdzi kā savas dzīves un vēstures daļu, kas ieraugāma literatūras spogulī. Taču spogulis mēdz būt bīstams, jo var gadīties, ka tajā ieraudzītais attēls neatbilst mūsu priekšstatiem par sevi, un tomēr no šī attēla nav iespējams izvairīties. Ieskatoties vēstures spogulī, var nākties ieraudzīt zemapziņā aprakto dārgumu pasauli un atcerēties, ka "tas taču ir tikai sākums" – arī šādu iespēju piedāvā "Pamesto noslēpumu muzejs". Noderīgi: Romāns kā brīdinājums. Mārtiņš Mintaurs par O. Zabužko grāmatu "Pamesto noslēpumu muzejs" Latvijā viesosies pazīstamā ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko Oksana Zabužko. Pamesto noslēpumu muzejs. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Literārā redaktore Linda Kusiņa-Šulce. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 813 lpp. ISBN 9789934295256 Mārtiņš Mintaurs ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošais pētnieks.

Vairumam Latvijas TV seriālu vērotāju labi zināmās scenāriju autores un režisores Virdžīnijas Lejiņas (draugu lokā mīļi dēvēta par Džīnu) jaunākais veikums – pirmais patstāvīgi uzrakstītais romāns. Raksturojot šo darbu vienā teikumā, tas būtu pieskaitāms pie sieviešu romāniem, kurus es tomēr ieteiktu izlasīt arī vīriešiem. Pēc sirsnīgā grāmatas atvēršanas pasākuma, kurā man bija iespēja piedalīties, ar tajā dominējošo brīvo un ģimenisko viesu, īpaši rakstnieces ģimenes, komunikāciju un nepiespiestajiem dialogiem es daudz labāk iepazinu pašu autori. Tādēļ arī šajā apskatā atļaušos viņu dēvēt par Džīnu – šķiet, īstais vārds viņai piestāv ne tik labi… Pēc runu, uzrunu, sarunu un agrāko kolēģu – kino un TV cilvēku un aktieru – sveicienu noklausīšanās tapa skaidrs: ko gan citu tikpat radošu bez rakstīšanas tagad darīt joprojām šarmantai, dzīvesgudrai, ar izkoptu literāro valodu apveltītai sievietei, kura savos jaukajos "sievietes gados" no darba televīzijā ir atvadījusies, bet prātā vēl tik daudz pieredzes stāstu un atziņu, ko dalīt ar latviešu lasītājām! Lasot grāmatu, vairākkārt apstājos pie domas, ka grāmata būtu viegli pārveidojama kino scenārijā; to Džīna apstiprina arī kādā no grāmatas izdošanai sekojošām intervijām. Ne vien romāna struktūra, bet arī sižeta galvenās līnijas par stiprajām sievietēm, kurām liktenis palīdz īstajā brīdī nonākt pareizajā vietā un sastapt pareizos cilvēkus, šķiet kinematogrāfijā vairākkārt jau redzēts. Bet citādi – romāns viegli lasās, jo Džīnas valoda ir bagāta, latviska un asprātīga, un romāna fināls lasītājam tīkams (priekš manis varbūt pat par daudz prognozējams un skaists…). Grāmatas saturu intrigas uzturēšanai šoreiz atstāstīt negribas, turklāt vairākos tīmekļa resursos tas jau pārstāstīts; atklāšu vien to, ka romāna galvenā varone četrdesmitgadniece Māreta jau grāmatas pirmajās lappusēs nonāk situācijā, kurā viņas dzīve pilnībā "apmet kūleni" un dažu dienu laikā jāmaina pilnīgi viss, bet, lai to paveiktu, ir jābūt ļoti izlēmīgai un jāveic arī vairākas gaužām sāpīgas izvēles. Domāju, ne tuvu katra no mums to spētu. Turklāt, lai tā notiktu, blakus jāatrodas īstajiem cilvēkiem, kam uzticēties pilnībā. Vai reālajā dzīvē tā notiek bieži? Nezinu, par to man vēl jāpadomā. Romānā sastopam gana daudz poētisma, simbolu, līdzību, kas ietērptas neuzbāzīgos, labskanīgos teikumos, tādēļ grāmatu lasīt ir ļoti viegli, es pat teiktu – aizraujoši un arī nedaudz noslēpumaini. Viena no romāna lielākajām veiksmēm, manā izpratnē, ir daudzās mācības, citēšanas vērtas atziņas, kas vedina ne tikai izbaudīt tekstu, bet arī to pārdomāt, piemēram, "tu nekļūtu laimīga, ja nelaime nepalīdzētu". Vai arī romānā vairākkārt minētais atzinums – viedākas sievietes ieteikums jaunākai: "Aizmirsti, pirms uztraucies!" Izklausās tik labi, ja vien to izdotos pārņemt savā ikdienā! Un vēl – romāna sižets, kā arī sociālajos medijos publicētās daudzu sieviešu tik pozitīvās atsauksmes pēc tā izlasīšanas manī raisīja pārdomas par to, ko tad no literatūras sagaida mūsdienu sievietes. Apstiprinājumu tam, ka viņas nav vienīgās ar "šķērsām sagājušu dzīvi", tātad, sava veida kopienas sajūtu? Bet varbūt – iedrošinājumu un padomus, ka mainīt var visu, piemēram, beidzot piepildīt sapni par mājas iegādi laukos, ja vien apstākļi ir labvēlīgi un pašas to īsti vēlamies? Arī ja tas ir tā, un Džīnas padomi palīdz risināt sarežģītas situācijas, emocionāli atveseļoties vai spert pirmo soli pretī labākai dzīvei – romāns ir lasīšanas vērts. Jo Virdžīnija Lejiņa savos cienījamos gados ir pa īstam iepazinusi dzīvi un viņa zina, kas notiek sievietes galvā, kas viņai nepieciešams, bet ko vēlams izmest mēslainē. "Tai brīdī, kad jūs atskārstat, ka nesaprotat šo pasauli, jūs to saprotat labāk nekā jebkad. Šīs pasaules skaistums un vērtība ir tās Lielais Noslēpums. Mūžīga mīkla. Lai kādus zinātniskos atklājumus mēs piedzīvojam un piedzīvosim arī turpmāk, tie šo mīklu padarīs vēl noslēpumaināku." Lai rakstniecei neaptrūkst ideju un vārdi viegli rindojas teikumos arī turpmāk! Noderīgi: Prom no Rīgas meklēt piepildījumu laukos. Virdžīnijas Lejiņas romāns "Reizēm. Vienmēr. Nekad" Režisore Virdžīnija Lejiņa tagad ir romāna "Reizēm. Vienmēr. Nekad" autore Virdžīnija Lejiņa. Reizēm. Vienmēr. Nekad. Redaktore Gundega Blumberga. Grāmatas dizains: Jānis Esītis. Vāka noformējumā izmantota Zanes Zundes-Komkovas ilustrācija. Rīga: Dienas Grāmata, 2025. 311 lpp. ISBN 9789934636363 Anda Saldovere ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevuma "Literatūras ceļvedis" ilggadējā redaktore, šobrīd lasītprieka vēstnese.

"Neticams stāsts par to, kā manas divas latviešu vecmāmiņas pārdzīvoja Otrā pasaules kara teroru, izdzīvoja un emigrēja uz Austrāliju" - tā Austrālijas latviete Andra Putnis kodolīgi raksturo savu debijas dokumentālo romānu. Darbs oriģināli izdots Austrālijā angļu valodā 2024. gada vasarā, ātri izpelnoties gan latviešu diasporas un austrāliešu lasītāju, gan literatūras kritiķu ievērību un atzinību. Šogad darbs tulkotājas Dainas Grūbes veikumā izdots latviešu valodā. Sazarotais atmiņu ceļojums pagātnē balstās autores sarunās ar tēva māti – omīti Alīni (1924 -2021) un mammas māti - vecmāmiņu Mildu (1913 - 1997). Abas vecmāmiņas ir dažādu sociālo slāņu, izglītības, reliģiskās piederības rakstura un dzīves pieredzes latvietes, kuras, dzīvojot Latvijā, visticamāk nekad nebūtu satikušās, bet kuru dzīves pēc kara tika no jauna uzbūvētas tālajā Austrālijā. Jau grāmatas pirmajās lappusēs rodama atbilde uz lasītāja iespējamo jautājumu - kāpēc vecmāmiņas, ne vectēvi? Omīte Alīne un vecmāmiņa Milda raksturotas kā divi atšķirīgi matriarhi, kas vadīja un virzīja ģimenes ikdienu, rosījās un mīlēja un bija galvenās uz ģimenes skatuves. Abu vecmāmiņu mājas ir pilnas ar dažādām atmiņu lietām un priekšmetiem, kas vēstī par Latviju. Ģimenes sarunās un svētkos, kuros pulcējas latviešu kopienas pārstāvji, Latvija tiek pieminēta bieži, tomēr autorei tā paliek sveša un nesaprasta, gluži vai tāla un izgudrota pasaku zeme. Bet vecmāmiņas ir personāži ar apslēptu pagātni. Uzsākot sarunu par Latviju un par vecmāmiņu aizgājušo dzīvi, Andra Putnis pārkāpj vārdos neizteiktu ne tikai savas ģimenes, bet arī daudzu citu trimdas baltiešu ģimeņu likumu - neiedziļināties sāpīgajā un traumatiskajā pagātnē. Autores vecāki ir sašutuši par viņas vēlmi uzzināt vairāk par pagātni: "Kāpēc tu to cel augšā? (..) Turējuši jūs pa gabalu no stāstiem par badā mirstošiem cilvēkiem un trakiem karavīriem. Kāpēc tu liec mums iet tam atkal cauri?" (22. lpp.) Arī vecmāmiņu sākotnējā reakcija ir ieteikums vienkārši izlasīt vēstures grāmatas. Tomēr sarunas tiek uzsāktas. Vecmāmiņu stāsti ierauj lasītāju drūmajā Otrā pasaules kara padomju un nacistu okupācijas Latvijā, atklāj sirdi plosošus lēmumus un gadiem ilgu grūtību pārvarēšanu, nonākot pārvietoto personu jeb “dīpīšu” nometnēs Vācijā. Arī stāsti par trimdas dzīvi Austrālijā nav vēstījums par laimīgu dzīvi pēc kara, bet gan emocionāli spēcīgs stāsts par dzīves veidošanu svešumā, latviešu sabiedrības savstarpējām grūtajām attiecībām un kara trauma pārvarēšanu un arī nepārvarēšanu. Grāmatas vēstījums ir intīms, skaists, vieglprātīgs, bet arī ārkārtīgi sāpīgs stāsts par latviešu sabiedrības vēsturi caur divu īstu cilvēku pieredzi. Noderīgi: Viņas satikās Austrālijā. Andras Putnis grāmata "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" Andra Putnis stāsta par divu sieviešu ceļojumiem no kara plosītās Eiropas uz jaunu dzīvi Austrālijā Ko mazmeita mums izstāstīja. Par Andras Putnis romānu "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" Andra Putnis. Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja: divu sieviešu ceļojums no kara plosītās Eiropas uz jaunu dzīvi Austrālijā. No angļu valodas tulkojusi Daina Grūbe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 286 lpp. ISBN 9789934332135 Zane Rozīte ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Šoruden "Dzejas dienas 2025" svin savu 60. gadskārtu, un literatūras festivāla programma bija īpaši daudzveidīga - no dzejas lasījumiem tramvajā līdz radošajām darbnīcām skolēniem, literatūras izstādēm un “Autorvakariem” bibliotēkās visā Latvijā. Noslēguma pasākums notika Latvijas Nacionālās bibliotēkā, kur balvas pasniegšanas ietvaros klātesošie varēja dzirdēt sešu nominēto autoru lasījumus. Nominēto autoru lasījumi Dzejniece Anna Auziņa dalījās ar dzejoļiem no sava jaunākā krājuma "Kāpostu zupa" (Neputns, 2025). Ar apskatu par šo krājumu varat iepazīties "Literatūras ceļvedī" šeit. Man labāk patīk dzejoļi par veciem kungiem nekā par Latvijas ainavām. Ik reizes, kad ieraugu kādu vecu kungu, it īpaši, ja inteliģentu no skata, piemēram, sirmiem, plāniem matiem, ar brillēm, apsārtušiem vaigiem, vējā asarojošām acīm, ar mazliet drebošām, dzīslainām rokām izejamās drēbēs, šūtā mētelī vai valkātā, bet labā uzvalkā - kā profesors Kļaviņš Centrālajā stacijā vai profesors Bībers Latvijas Pastā, bet var būt arī vasarā uz lauku ceļa: vienkāršs vecs vīrs darba drēbēs šmakstinādams notiesā speķamaizi, ik reizes noskaitu "Esi sveicināta" par viņa veselību un vienlaikus ienīstu šos vecos vīrus par to, ka viņi nav mans papiņš. (14. lpp) Dzejniece Katrīna Rudzīte dalījās ar darbiem no sava dzejoļu krājuma "Dažas piezīmes par ķermeni" (Punktum atbalsta biedrība, 2025). vētra I ... literatūrā mēs sagrāpstāmies visādas fantastiskas idejas un pēcāk tās valkājam kā siltus džemperus bet iekšā burbuļo draudīgi akači piesardzīgi mēs tiem zogamies lavāmies tipinām garām tomēr ir grūti staigāt sev apkārt uz pirkstgaliem piedot tiem jo tie nezina ko dara to iesaka viņš bet šī dzīvesstila eksperta padomu lietderību var un arī vajag apstrīdēt es saku nepiedod saviem bulijiem iestādi viņu pagalmos latvārņus vislabāk to darīt naktī tas ļaus izvairīties no nevēlamas uzmanības un ķīmiskajiem apdegumiem ( 52. lpp) Kirila Ēča krājuma "Te nu ir tā vasariņa" (Neputns, 2025) dzejoļus lasīja pasākuma vadītājas, dzejnieces Māra Ulme un Ērika Bērziņa. Žanetes cikls 1 Visi ciema vējrāži Sadūrušies tavā virzienā. Es pēkšņi esmu noklīdis mutautiņš, Nesos tev noglāstīt pieri. O, Žanet, Ņem mani aiz čupra, Bāz krūšu kabatā. Ļauj just tavas miesas valgmi. Es būšu pavisam kluss Un negrāpstīšos, O, Žanet, Ļauj parādīt tev, Cik labi esmu audzināts Un cik maz esmu mīlēts! (20. lpp) Artis Ostups lasīja dzejoļus no sava jaunākā krājuma "Patiesība" (Neputns, 2025). Vīzija gara acīm redzu kā Dagdā vai Mazpisānos kad roboti jau iznīcinājuši latviešus tumsā un lietū dūc milzīgs datu centrs tur mākslīgai intelekts angļu valodā bez ritma un atskaņām sacer sev dzeju starp serveriem neganti vaidēdams klīst Liānas Langas spoks ( 29. lpp) Edvīns Raups dalījās ar dzejoļiem no krājuma "Laiks jau ir ievilcies" (Jāņa Rozes apgāds, 2024). ...tur viņā pusē no kuras es nāku nav pat tumsas jaguārs kokā plosa rītu vilinādama viltus gaisma grabina īstenību kā vēja zvanus un es līgani atlaizdamies vakara pļavā esmu mēģinājums valkana sviedru lāse kas tecēdama meklē virsmu... ( 10. lpp) Arvis Viguls, kurš divdesmit gadu laikā nesteidzīgi atdzejojis Federiko Garsijas Lorkas krājumu “Dzejnieks Ņujorkā” (Neputns, 2025), dalījās ar fragmentiem no sava darba. Ainava ar vemjošo pūli (Koniailendā krēslo) Resnā sieviete iet pa priekšu, izplēsdama saknes un slapinādama bungu ādu. Resnā sieviete izgriež mirstošus astoņkājus uz otru pusi. Resnā sieviete, mēness ienaidniece, skrien pa ielām un neapdzīvotiem stāviem un izmētā pa stūriem baložu galvaskausiņus, un pamodina pagājušo gadsimtu mielastu fūrijas, un izsauc maizes dēmonu no tīri izmēsto debesu pakalniem, un laiž cauri pazemes līnijām gaismas alkas. Tie ir kapi, to zinu, tie ir kapi un zem smiltīm aprakstu virtuvju sāpes, tie ir mirušie, fazāni un citas stundas āboli, kas spiežas mums rīklē. ... (44. lpp) Balvas ieguvējs Artis Ostups "Dzejas dienu" balvu 2025 saņēma Artis Ostups par krājumu “Patiesība” (Neputns). Autors pats ar smaidu atzina: "Kādreiz mani draugi smējās, ka man nav tādu balvu. Es smējos kopā ar viņiem. Bet tagad laikam vairs nevarēs tā smieties." Uz jautājumu, ko darīs ar iegūto balvu, dzejnieks sacīja: "Kad saņemu kādu balvu vai priekšmetiņu, tad to vedu mājās, parādu bērniem, un mēs iedzeram limonādi par godu šim notikumam. Un dzīvojam tālāk." Reportāžas autores piezīme: "Dzejas dienu 2025" noslēguma laikā sēdēju netālu no dzejnieka un viņa meitas. Nejauši dzirdēju, pirms vēl tika paziņoti rezultāti, kā mākslinieks meitai skaidro dzejoļus no uzvarētāja krājuma: "Atceries, ka teici, ka es par daudz guļu. Redzi, es uzrakstīju dzejoli, ka es par daudz guļu. Pateicoties Tev… Tas ir dzejolis par jaunu dzejnieku, kurš ātri kļūst vecs. Un šis dzejolis ir par Tavu piedzimšanu." Foto: Jūlija Dibovska

Jūlija beigās apgādā "Neputns" iznāca vēsturnieces Edvardas Šmites monogrāfija "Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums", izceļot gaismā gleznas "Likteņa zirgs" (1887) autora krāsaino, bet pāragri noslēgto dzīvi. Mākslinieka balss vēstulēs vai pierakstos līdz mūsdienām nav saglabājusies, tādēļ monogrāfija ir mēģinājums izstāstīt viņa stāstu, balstoties atstātajos darbos un laikabiedru atmiņās. Artura Baumaņa "Likteņa zirgs" (1887) pabeigšanas brīdī bija pirmā glezna, kas veltīta Latvijas senvēsturei. Glezna ir vienīgais tik jauna (20 gadu) autora darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un tapusi laikā, kad viņš vēl mācījies Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā. Tomēr vairums no lasītājiem diez vai spētu nosaukt vēl citus atmiņā palikušus mākslinieka darbus. Viņš bija dzimis (un vēlāk arī studējis) vienā laikā ar Jāni Rozentālu. Slavenā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834–1891) dēls jau drīz pēc darba tapšanas no mākslas skatuves pazuda, plašāku ievērību gūstot tikai pēc viņa pāragrās nāves 38 gadu vecumā. Atbilstoši tam izkārtota arī monogrāfija, ievadot stāstu par Baumani ar piemiņas izstādēm un laikabiedru atmiņām. Nodaļas ievadā autore sniedz atslēgu stāstam par Baumaņa pazušanu no mākslas skatuves: "Kāpēc mākslinieka nāve netika pamanīta mūsu kultūras pasaulē? Iemesls ir vienkāršs un saprotams. Pēc tam, kad Rīgā bija beigusies Latviešu etnogrāfiskā izstāde (1896), Baumaņa vārds publiski tikpat kā vairs nav dzirdēts. Studenta gados tik līksmā iedzeršana draudzībā ar letoņiem un seloņiem, pirmo latviešu korporāciju biedriem, bija pārtapusi jau neārstējamā alkoholismā, kas kļuva par viņa pāragrās aiziešanas cēloni.." "Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums" soli pa solim izseko Baumaņa dzīvesstāstam no jaunā, daudzsološā mākslas skolnieka līdz dzīves noslēgumā piedzīvotajām klaidoņa gaitām. Atšķirībā no daudziem citiem mākslinieku dzīvēm veltītiem darbiem, ievērojama daļa Edvardas Šmites monogrāfijas veltīta Baumaņa bērnībā un agrā jaunībā tapušajiem darbiem. Augot pieprasīta arhitekta ģimenē, mazais Arturs bauda vieglu, intelektuālas elites vidē pavadītu bērnību bez materiālām grūtībām. Jau agri parādot talantu par zīmēšanu, viņš skicē ģimenes eleganti iekārtoto dzīvokli ar skatu pār Rīgas jumtiem. Daudz parādās arī tēva portreti. Darbīgais "self mande man" Jānis Baumanis veido īpaši siltas attiecības ar dzīvīgo, delverīgo dēlu, kurš mēdz būt "slepens palaidnis". Pēc pārdzīvota smadzeņu iekaisuma agri kļuvis vājdzirdīgs, Arturs aug kā pieskatīts, lolots stāds, un tāpēc tiek virzīts mākslas pasaulē. Monogrāfijas turpinājumā iezīmēta Artura Baumaņa dzīve kā studentam Pēterburgas mākslas akadēmijā, kurā jaunietis iestājas izrādot pārsteidzošas spējas, un iepazīšanās ar studentu korporācijām, kas noteiks tālāko dzīves gājumu. Svarīgu lomu Baumaņa dzīvē spēlē korporācija "Letonija" un tās biedri (letoņi), kā arī Trimpus (tuberkuloze). Atšķirībā no citiem studiju biedriem, kuriem bez ģimenes atbalsta jāpelna iztika, jaunais mākslinieks var atļauties dzīvot un ārstēties brīvāk. Daudzsološais iesākums pēc tēva nāves noslēdzas ar mākslinieka klejojumiem no drauga pie drauga, mēģinājumiem ārstēties sanatorijā Somijā, un atgriežoties, zaudēja cīņu ar Trimpusu. Edvarda Šmite analizē Baumaņa interesi par latviešu senvēsturi, kas viņa darbos ik pa brīdim parādījusies visas radošās darbības garumā. Interesējoties par senatni, viņš sekojis līdzi sava laika pētnieku interpretācijām par Latvijas senākajiem iedzīvotājiem, atainojot arī to interpretācijas kļūdas ar piekariem kaklariņķu veidā, kas viņa darbos grezno seno karotāju kaklus. Monogrāfijas noslēgumā Šmite no interpretācijas atgriežas pie laikabiedru stāstiem, ļaujot lasītājam uzklausīt Jāņa Kreicberga atmiņas par Baumani, tapušas pēc mākslinieka nāves 1905. gadā. Arturs Baumanis Latvijas mākslas vēsturē ir atstājis nelielu, bet būtisku nospiedumu, pirmais autors, kas tiecies atainot Latvijas senāko vēsturi. Neatstājot paša pierakstus, kas ļautu sadzirdēt mākslinieka balsi, Baumanis savu personību rāda caur radošo darbu attīstību, kuras analīzē būtiska arī tās pētnieka personība. Edvarda Šmite monogrāfijā norāda, ka viņas versija par mākslinieku ir visai personiska, un iespējams tā būtu citāda, ja to veidotu cits pētnieks. Pēc iepazīšanās ar Baumaņa dzīves virāžām, kuras būtu iespēja interpretēt tendenciozi izceļot skandalozos aspektus viņa dzīvē, šķiet Edvardas Šites versija par mākslinieku ietur "zelta vidusceļu". Apzinoties laika distanci, autore mākslinieka ceļam izseko iejūtīgi, bez nosodījuma, izceļot gaismā viņa devumu Latvijas mākslas vēsturē. "Jau rit otrais gadsimts pēc viņa nāves, un Baumaņa un viņa laikabiedru iesākto darbu mūsu vēstures izpētē un tēlojumā turpinājušas nākamās mākslinieku paaudzes. Starp viņiem Arturs Baumanis - lai arī ne ideāls savā dzīvē un darbā - ir un paliks kā viens no pirmajiem." Noderīgi: Arturs Baumanis - Nacionālā enciklopēdija Edvarda Šmite iepazīstina ar savu monogrāfiju par mākslinieku Arturu Baumani Izdota Edvardas Šmites monogrāfija par mākslinieku Arturu Baumani Edvarda Šmite. Aut Caesar, aut nihil! Artura Baumaņa gadījums. Redaktore Laima Slava. Literārā redaktore Antra Bula. Dizains Inta Sarkane. Rīga: Neputns, 2025. 255 lpp. ISBN 9789934651045 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Grāmatas galvenā varone Džūna ( June ) vēlas būt izcila rakstniece. Tāda, kuru lasītāji atpazīst bāros un kuras grāmatas lepni gozējas lasītāju topu virsotnēs. Viņas radošā karjera ir aprāvusies pēc vienas grāmatas, kas nav guvusi cerētos panākumus. Džūna apraksta aizvainojumu un greizsirdību, ko jūt, vērojot savas draudzenes Atēnas Liu ( Athena Liu ) panākumus šajā jomā - viņa ir izdevniecību mīlule, kolēģu iedvesmas avots, un viņas grāmatas izpērk dažu dienu laikā, iekarojot pat skeptiskāko lasītāju sirdis. Kā var būt, ka viņai veicas, bet man - nē? Šo jautājumu Džūna sev uzdod vēl un vēl. Šķietami, recepte bijusi līdzīga - augstskola, rakstīšanas retrīti, grāmatu aizrautīga lasīšana, dalīšanās ar idejām un, visbeidzot, pirmās grāmatas uzrakstīšana. Autore smalki apraksta radīšanas procesu kā rokdarbu, vēršot uzmanību arī tapšanas procesa "mokām". Romānā tiek pētīts, kas ir veiksmes atslēga, un jautāts: vai panākumu vārdā ir vērts riskēt ar visu? Greizsirdība šeit parādās kā mūsdienu dzīves dzinulis - tā rada spītību, neatlaidību un vēlmi sevi pierādīt. Tas ieaudzina spītību, vēlmi strādāt un censties, lai sasniegtu iecerēto. Tieši šī sajūta kļūst par Džūnas lēmumu katalizatoru. Kad Atēna traģiski iet bojā absurdā negadījumā, Džūna nolemj nozagt draudzenes manuskriptu, to mazliet pārveidot un publicēt kā savu. "Yellowface’" ļauj ielūkoties grāmatu izdevniecību aizkulisēs. Tāpat kā citi biznesi, izdevniecības cenšas rast peļņu, izmantojot cilvēku radošo dziņu, rediģējot un pieslīpējot stāstus, labojot grāmatās kļūdas un mainot autoru identitātes tā, lai grāmata kopā ar autoru būtu interesanta plašam cilvēku lokam. "Yellowface" uzdod jautājumus par autorības tiesībām literatūrā. Pūles, darbs un stundas, kas pavadītas pie datora, putekļainos krājumos mācoties pazaudētas vēstures detaļas – vai tas padara kādu par autoru? Vai autors var dot tikai ideju, ieceri un impulsu? Svarīgs ir jautājums par rasi un tās izmantošanu kā līdzekli, ar kura palīdzību reklamēt mākslas un kultūras produktus. Kurš drīkst aprakstīt citu rasu vai tautu vēsturi, pievēršoties sarežģītiem jautājumiem? Vai baltādainai rakstniecei ir tiesības rakstīt par citu rasu vēsturi un ar to pelnīt naudu? Grāmatas galvenajai varonei jāmaina uzvārds, lai izdotās grāmatas saturs šķirstu personiskāks un ticamāks. Lasītāju tieksme pēc autentiskuma un patiesuma ir attēlota kā pretstats tehnoloģiju attīstītajam laikmetam, kurā dzīvojam. Šī grāmata mani patiesi uzrunāja. "Yellowface" pulss un ritējums ir straujš, tas atspoguļo galvenās varones izmisīgos centienus paspēt gūt atzinību un panākumus, pirms kāds nav "atkodis" viņas melus. Viņas dzīvē panākumi ir tik svarīgi, ka to vārdā Džūna ir gatava upurēt visu. Esam aicināti doties līdzi vientulīgajos izaugsmes meklējumos, lai atšķetinātu slavas patieso cenu. R. H. Kuang. Yellowface. Apvienotā Karaliste: The Borough Press, 2023. 319 lpp. ISBN: 978-0-00-853281-9 Ieva Velberga ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Lai gan esmu apbēdināta par to, ka Holivuda šo stāstu pasniedz vairāk pozitīvas romantikas toņos, jāatzīst, tieši tas bija iemesls, kāpēc grāmatu izvēlējos lasīt – biju internetā redzējusi filmas (Me before you, 2016) klipiņus. Lai gan esmu filmai pateicīga par to, ka atradu šo grāmatu, pašu filmu tomēr neskatīšos. Kā tas nereti gadās, grāmata ir pavisam citāda nekā filma, un šoreiz labi, ka tā. Ko es sagaidīju? Viegli lasāmu literatūru lubenes stilā ar laimīgām beigām, ko lasīt atslodzei. Ko es saņēmu? Grāmatu, par kuru šad tad iedomājos vēl gadu pēc tās lasīšanas, jo tā man lika jautāt sev tik daudz eksistenciālu jautājumu. Jā, nenoliedzami, grāmatu caurvij mīlestības motīvs, taču tas ir tikai neliela daļa no visa pārējā. Piemēram, tiek risināts jautājums par vecāku un bērnu attiecībām – vai un kurš kuram ir par kaut ko parādā vai kuram kuru būtu jāklausa? Vai bērns, kurš ir pieaudzis, var izdarīt izvēles, kas nesakrīt ar vecāku uzskatiem, kas ir labu nodomu vadīti? Vai bērns var atstāt savus vecākus (Vila gadījumā tā ir atstāšana, aizejot mūžībā, bet Lū gadījumā – uzsākot savu dzīvi un nepalīdzot vecākiem finansiāli)? Galveno lomu, manuprāt, tomēr ieņem pretrunīgā tēma par iespēju pašam lemt, kad tava dzīve ir galā. Vils ir spēcīgs, bagāts un glīts vīrietis, kurš pēc nelaimes gadījuma paliek paralizēts ratiņkrēslā. Un viņš zina, ka tādu dzīvi nevēlas. Grāmata liek uzdot sev jautājumu – vai es pieņemu šo viņa izvēli? Vai tomēr nosodu? Ja jā – kāpēc? Galvenā pēcgarša pēc lasīšanas ir par to, cik mēs esam dažādi un cik grūti ir pateikt, kuram ir taisnība un kuram – nē. Vai taisnība ir Vilam, kuram vienīgā atlikusī brīvība ir viņa izvēle – dzīvot tādu dzīvi, kādu viņš nepieņem, vai mirt? Vai viņa vecākiem, kas nevēlas savu dēlu zaudēt un ir gatavi viņu kopt un uzturēt līdz mūža galam? Vai varbūt Lū mātei, kura saka, ka nogalināt ir grēks – tai skaitā arī sevi? Vai tu būtu Lū pusē, kas saka, ka ar mīlestību pietiek, lai gribētu dzīvot, vai tomēr Vila – kurš saka, ka negrib mīlestību, kuru nevar pilnvērtīgi izbaudīt un izdzīvot? Vai ar mīlestību vispār pietiek attiecībām un vēlmei dzīvot? Vai tu nosodi Vila tēvu, kurš ir pārguris un mierinājumu meklē citās attiecībās? Vai tomēr atbalsti Vila māti, kuras vienīgais dzīves aicinājums ir rūpēties par dēlu, tāpēc viņa no pārdzīvojumiem ir nocietinājusies, t.sk. pret vīru? Ko mums katram nozīmē "laba", "pilnvērtīga", "ir vērts dzīvot" dzīve? Galu galā grāmatu ir vērtīgi lasīt arī tāpēc, ka tā parāda, ka pat tad, ja esi nodrošināts, vari atļauties vislabāko aprūpi, īpašu transportu cilvēkiem ar invaliditāti u. tml., tev vienalga ir grūti iekļūt pasākumos, slimnīcā un citur. Es patiešām ilgi pēc grāmatas lasīšanas domāju par to, kas ir iekļaušana, kas ir piekļūstamība un ko tas nozīmē realitātē. Noderīgi: Me Before You Official Trailer (2016) Džodžo Moja. Pirms atkal tiksimies. No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. 388 lpp. ISBN 9789934037023 Agnese Pašāne ir LNB Kompetenču attīstības centra vadītāja

Lasītāji jau noteikti ir pazīstami ar latviski tulkotajām Tomasa Mūra (1940) − rakstnieka, lektora un psihoterapeita, kurš specializējies garīguma un psiholoģijas jautājumos, − grāmatām: "Rūpēs par dvēseli" (2022), "Dvēseles tumšās naktis" (2023) un "Dvēseles terapija. Māksla iejūtīgi sarunāties" (2024). T. Mūrs grāmatā "Kad klusums runā. Pārsteidzošā gudrība stāstos par tukšumu" (2025) turpina padziļināti pievērsties dvēseles filozofijas un izpētes jautājumiem, šoreiz īpašu uzmanību veltot stāstiem par tukšumu. Kas ir tas, par ko biežāk domājam, esot vienatnē un klusībā? Vai tukšumu iespējams uztvert pozitīvā veidā? Autors dažādu tautu stāstos, garīgajās tradīcijās un domātāju filozofiskajās atziņās smeļas iedvesmu un plašāku skatījumu uz to, kā klusumu un tukšumu integrēt kā būtisku dzīves sastāvdaļu, no kuras nevajadzētu vairīties. Šāda pieeja spēj dot iekšēju brīvību un vēlmi būt patiesam pret sevi un citiem.. Laikā, kad esam informācijas pārbagātībā, notikumu epicentros un to virpuļos, vai maz spējam atrast laiku klusumam un tukšumam savā dzīves fiziskajā un garīgajā telpā? Autors aicina palūkoties uz tukšumu no citas perspektīvas - kā uz iespēju garīgai transformācijai un jaunai izaugsmei, kurā slēpjas apslēpts potenciāls, kas jāatklāj ikkatram no mums. Varbūt mūsdienu piepildītajā dzīves skrējienā un pienākumu jūgā dažreiz aizmirstam, cik klusums mēdz būt noderīgs, lai rastos jaunas domas un idejas, ar ko tukšumu atkal no jauna piepildīt - jēga rodas tajā, ka tas ir nebeidzams, ciklisks process. Vai domas, ko domājam, ir mūsējās vai aizgūtas no kāda cita, internetā izlasītas vai saklausītas televīzijā? Ieklausīšanās klusumā varētu sniegt negaidītas un varbūt pārsteidzošas atbildes. Ikkatram ir nepieciešama "telpa", kurā nav ārēju iespaidu, bet kurā var sadzirdēt patiesību. "Mūsdienu dzīvē, kas tiecas jebkuru nezināšanu aizpildīt ar informāciju un piebāzt pasauli ar jauniem produktiem, tukšums nav populārs" (13. lpp) T. Mūrs grāmatā aktualizē problēmu – cilvēkam ir dabiska vēlme tukšumu aizpildīt – ar lietām, vārdiem, darbībām. Kad dzīve nav saplānota pa punktiem, un dienas grafikā rodas negaidīti tukšuma brīži, iestājas panika – ko ar to tagad iesākt? Vai mākam nedarīt neko? Šķiet, ka nu jau grūti atcerēties laiku, kad būtu bijis garlaicīgi, jo visu laiku taču ir ko darīt, vajag tik daudz paspēt, esam pārsātināti, bet vai tā tomēr nav ilūzija? T. Mūrs piedāvā tukšuma līdzību ar logiem un durvīm – "brīva vieta mūsu dienas grafikā nav tukšums, kas gaida, kad to aizpildīs, bet gan logs vai durvis, kuras vislabāk atstāt vaļā." (26. lpp) Katrs, lasot šo grāmatu, var uzdot sev svarīgu jautājumu − vai man pašam ir spēks paklusēt? Kāpēc gribam visu izskaidrot, attaisnoties par kaut ko? Tukšums spēj dot līdzsvaru, ja šķiet, ka kaut kas jau ir par daudz, un ir nepieciešamība sazemēties, jo troksnī varam nepamanīt to, kas patiešām ir svarīgs. Grāmatā vēstīts arī par to, kā pārstāt just nepieciešamību pēc visa kontrolēšanas,− tas nozīmē, ka nevajag vienmēr bēdāties par neizdošanos, − vēlāk kopaina var parādīties pavisam citādi, daudz interesantākās krāsās. Dažreiz kaut ko nākas zaudēt, bet vieta nekad nepaliek tukša, bet jautājums ir – ar ko mēs to aizpildām? Vai vienmēr to vajag aizpildīt? T. Mūrs runā arī par to, ka ļoti bieži, neiedziļinoties, pieņemam sava laikmeta sabiedrības domāšanas veidu, tās jēgas meklējumus, un arī ieradumus, kas nemaz nav mūsu pašu, bet nāk, piemēram, no ģimenes no paaudzes paaudzē, taču svarīgi ir spēt būt brīvam no jebkurām dogmām, kas it kā aizrauj, tomēr ir jāatrod veids, kā mācīties, paņemt sev nepieciešamo – arī nepieķeroties. Tik daudz kas tiek pateikts priekšā, bet paša noietais ceļš un process līdz nonākam pie savām atbildēm, noteikti ir krietni vērtīgāks, izzinošāks, ko arī uzsver autors. Mums tiek atgādināts, ka bez pārmaiņām un zaudējumiem, dzīvē nevarētu notikt kustība uz priekšu. Vērtīgi apzināties, ka tukšums nav jāuztver kā trūkums. Grāmata jāizlasa visiem, kas vēlas vairāk miera, iedvesmas un apzinātības savā dzīvē. Šī ir viena no nomierinošākajām grāmatām steidzīgajā, informācijas pārbagātajā, skaļajā un trokšņojošajā pasaulē. Noderīgi: Thomas Moore ~ The Eloquence of Silence Tomass Mūrs. Kad klusums runā. Pārsteidzoša gudrība stāstos par tukšumu. No angļu valodas tulkojusi Ita Ankoriņa; tulkotājas redakcijā. Maketētāja Dace Polkmane. Vāka dizaina autore Ilze Isaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 192 lpp. ISBN 9789934331930 Raiva Turka ir grāmatu blogere.

Amerikāņu autors, psihoterapeits, teologs un bijušais katoļu mūks Tomass Mūrs (Thomas Moore) plašāk pazīstams ar grāmatu "Rūpes par dvēseli" ("Care of the Soul"), kurā viņš jau deviņdesmitajos gados ielika pamatus jaunam skatījumam uz dvēseliskumu ikdienas dzīvē. Savā darbā "Kad klusums runā" ("The Eloquence of Silence") turpina šo ceļu un pievēršas tukšumam, klusumam un neredzamajām dzīves dimensijām. Grāmata veidota kā 43 īsu nodaļu cikls. Katras nodaļas centrā ir kāds stāsts - no austrumu pasakām līdz sūfiju anekdotēm, no evaņģēliju fragmentiem līdz autobiogrāfiskiem vērojumiem. Tiem seko Mūra refleksija: nevis skaidrojums, bet aicinājums domāt, vērot, būt. Tas viss rakstīts ar vieglumu, kas aicina lasītāju nevis "zināt vairāk", bet paskatīties uz pasauli no cita skatu punkta. Kad atvēru šo grāmatu, man šķita, ka sastapšos ar kārtējo "garīguma ceļvedi" - iedvesmas pilnu, bet abstraktu. Taču jau pirmajās lappusēs kļuva skaidrs: šī nav grāmata, kas māca - tā klausās. Un tieši tādēļ tā iedarbojas. Nevaru noliegt, ka lasot, mani ik pa laikam nepameta doma par autoru kā psihoterapeitu ar ilggadēju pieredzi. Un man izrādījās taisnība - pavisam negaidot, caur kādu no stāstiem un autora refleksijām, guvu atbildi uz ļoti personīgu jautājumu, kuru līdz tam nebiju ne sev noformulējusi, ne pat apzinājusies. Iesākumā lasīt nebija viegli - bija jāatbrīvojas no aizspriedumiem, jāsastop tukšums sevī. Jāatmet liekais, lai ļautos jaunam. Vārds "tukšums" man vienmēr šķitis biedējošs. Pieredze un gadiem uzstājīgi klātesošā parašu atmiņa, kas uzkrājusies, tradicionālā domāšana šim vārdam piešķīrusi negatīvu nozīmi - "slikts", "neesošs", "neizglītots". Esam uzauguši (vismaz mana paaudze) ar izteicieniem un apzīmējumiem kā "tukša muca tālu skan", "tukšs kā baznīca darba dienā", "tukši vārdi nebaro", "labāk klusēt, nekā tukši runāt", "tukšpauris" u.c. Bet šeit ir runa par pavisam citu tukšumu - par tādu, kas ir vajadzīgs, lai augtu, attīstītos, radītu un pieņemtu ko jaunu. Tāpēc sākumā jācīnās ar sevi - jāatbrīvojas no zināmā, kas dziļi noslāņojies, un jāļaujas tukšuma izzināšanai. "Tāpēc mūsu identitāte un pasaules skatījums, ar kuru tik ļoti lepojamies, ir jājauno un jāpadara plašāks." (57. lpp) Mūrs aicina apzināti atsacīties no pieķeršanās pat mūsu pašu vērtībām un emocijām. "Mums būtu jāattīstās citā līmenī: nevis jāsasniedz progress ierastajos materiālajos projektos, bet gan jāšķērso robeža, aiz kuras mēs nonāktu pie pavisam jaunas izpratnes par to, kas ir dzīve un tās jēga." (57. lpp) Autors uzsver, cik bieži mēs uztveram savu skatījumu uz lietām kā vienīgo iespējamo, un cik reti spējam atzīt, ka laiku pa laikam jāatbrīvojas arī no sevis paša - lai ieraudzītu citādo. Mūsdienās, kad ego tiek kultivēts kā pašrealizācijas virsotne, šāds aicinājums atteikties no sevis ir ne tikai drosmīgs, bet arī dziedinošs. Grāmata liek aizdomāties - cik daudz mēs patiesībā uzskatām par nemainīgu, bet kas ir tikai ierasts domāšanas veids? Šī pieeja nevis noraida vērtības, bet aicina tās pārskatīt. Nevis atsakās no emocijām, bet piedāvā skatīties ārpus to robežām. Īpaši spilgti šī ideja atklājas nodaļā "Tukšā ēka" - šķietami vienkāršā jokā, kas ātri vien pāraug filozofiskā alegorijā. Tas nav tikai jociņš par matemātiķi, bet ilustrācija tam, kā mēs konstruējam realitāti, kā uztveram tukšumu, balstoties uz savu domāšanas sistēmu. "Parkā sēž akušieris, antropologs un matemātiķis, un viņi vēro tukšu ēku: Ēkā ieiet divi cilvēki, pēc brīža iznāk trīs: Akušieris secina: "Viņiem droši vien piedzimis bērns." Antropologs saka: "Tā droši vien ir statistikas kļūda." Matemātiķis piebilst: "Ja šajā ēkā ieies vēl viens cilvēks, tā būs tukša."" (175. lpp) Sākumā tas liekas absurdi smieklīgi, bet tajā pašā laikā - šis paradokss kļūst par lielisku piemēru tam, kā mēs mēdzam uztvert pasauli caur savām prizmām. Matemātiķim "tukšums" nav sajūta vai telpa, bet skaitlisks rezultāts, matemātiska formula. Un tas precīzi atspoguļo vienu no Mūra galvenajām domām - ka pārāk racionāla domāšana var mūs aizvest prom no dzīves būtības. Tukšums nav nulle. Tukšums ir iespēja. Šī anekdote uzjautrina, bet vienlaikus liek apzināties, cik bieži mēs mēģinām kontrolēt dzīvi ar skaidrojumiem, nevis vienkārši būt klātesoši tajā, kāda tā ir. "Tukšās ēkas" stāsts ir mazliet smieklīgs, mazliet neērts (pat kaitinošs, ja uzreiz joku nesaproti), bet ļoti precīzs. Grāmatas lasīšana rosina domāt un atklāt jaunas dimensijas. Tā neizklaidē. Tā ved dziļāk — iekšup. Un tas, ko tā prasa, ir uzmanība, klātesamība, atvērtība. Tā ir grāmata, kuru nevar tikai izlasīt. Tā ir jāuzklausa. Tai jāļaujas. Tā jāsatiek klusumā. Ja cilvēkā vairs nav tukšuma, tad nav vietas vairs nekam, ko atklāt, pieredzēt, uzzināt. Un cilvēks bez tukšuma sevī vairs neaug - viņš vienkārši atkārto sevi. Noderīgi: Thomas Moore ~ The Eloquence of Silence Tomass Mūrs. Kad klusums runā. Pārsteidzoša gudrība stāstos par tukšumu. No angļu valodas tulkojusi Ita Ankoriņa; tulkotājas redakcijā. Maketētāja Dace Polkmane. Vāka dizaina autore Ilze Isaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 192 lpp. ISBN 9789934331930 Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.

Ilustrācija: Laura Lukeviča Augusts "Literatūras ceļvedī" tika pasludināts par "mutuļa mēnesi". Tas simbolizē, ka šī mēneša grāmatās var atrast kaislības, nenoteiktību, traģēdijas, vilšanos un laimi - dažādus stāstus par to, kā dzīve nereti nenotiek tā, kā bija plānots, gluži kā 2025. gada vasaras laika apstākļi. Tomēr visu augusta mēnesi, vienalga par kādām grāmatām tika runāts, "Literatūras ceļveža" publikāciju fona krāsa bija debesu zilā. Cerību zilā. Augusts bija par dzīves un vēstures mutuļiem uz šodienas Latvijas privilēģiju fona – mierīgām debesīm. Īsts emociju mutulis bija iepazīstams Frančesko Pikolo grāmatā "Skaistais apjukums" par itāļu režisoru darbu un radošumu, ko atradīsiet Ievas Velbergas apskatā. Kā arī atklātības, neērtas pieredzes un godīguma mutulis rodams latviešu sieviešu autobiogrāfiskajā dzejā "Atbildes" par ko varat izlasīt Agijas Ābiķes apskatā. Dzimtes eposā "Astotā dzīve (Brilkai)", kurā stāstīts par sievietēm sešās paaudzēs Gruzijā, kuru dzīves mutuļo cauri Eiropas vēsturei un nonāk līdz mūsdienu izaicinājumiem, atklājas patiesi spēcīgs vēstījums. Apskatu atradīsiet šeit. Svarīgi atcerēties – lasot šos aizraujošos stāstus, mēs piedzīvojam arī radošā procesa brīnumu, jo kāds tos ir radījis. Process, kā no idejas rodas mākslas darbs, kas spēj vienot un iedvesmot simtiem un tūkstošiem lasītāju, ir patiesi noslēpumains, kā to vēsta Ievas Ēkenas apskats par grāmatu "The Work of Art". Daudziem lasītājiem neprognozējamos laikos ir nepieciešama cerību raisoša un varbūt pat nedaudz pasakaina literatūra. Tādēļ augusta numurā mums bija tas gods publicēt izcilās bijušās "Literatūras ceļveža" redaktores Andas Saldoveres apskatu par šobrīd vienu no populārākajām un pieprasītākajām grāmatām gan grāmatnīcās, gan bibliotēkās - Virdžīnijas Lejiņas "Reizēm. Vienmēr. Nekad." Turklāt mums bija liels prieks aizsākt rubriku "Austra iesaka" , kur ik pa laikam uzzināsim par jaunumiem un atklājumiem mūsdienu tulkotajā romantiskajā literatūrā. Pirmo Austras Pudānes apskatu par grāmatu "Paradīzes problēma" atradīsi šeit. Arī bibliotēkās norit dažādi mutuļi un ieplūst dažādas vēsmas, kas saistītas ar grāmatām, ko pieprasa lasītāji, īpaši jaunieši. Kur viņi rod iedvesmu un kādas grāmatas piedāvāt – to aplūko rakstā "Grāmatas angliski. No TikToka līdz bibliotēkām". Tajā cenšamies izprast, "no kurienes vēji pūš", kad jaunietis atnāk uz bibliotēku un pieprasa konkrētas grāmatas, ko redzējis "BookTok" platformā. Rakstu sagatavojusi Alise Migoļa no Ventspils Bērnu bibliotēkas. Gan mutuļu epicentros, gan vēlāk, atskatoties uz tiem ar laika distanci, cerību sniedz gan izcili izstāstīti stāsti, gan lasītāju kopiena, kas tos tur dzīvus. Tāpēc "Literatūras ceļvedim" bija īpašs prieks augustā viesoties Valmieras lasīšanas svētkos – gan iegūstot jaunus impulsus dažādiem lasīšanas ceļojumiem, gan klātienē pārliecinoties par bagātību, ko rada vietējā kopiena, rīkojot šādus lasīšanas un kopābūšanas svētkus. Reportāžu no svētkiem varat lasīt šeit. Augusts ir arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai īpašs mēnesis, jo tieši augustā tā svin savu dzimšanas dienu. Ir liels lepnums, ka bibliotēka jau 106 gadus iedvesmo un stiprina gan darbiniekus, gan lasītājus, būdama uzticams pamats gan vēstures mutuļos, gan miera un līdzsvara brīžos. Tiekamies septembrī! Pilns numura pārskats pieejams šeit: Augusts 2025 Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju anita.veckalne@lnb.lv Lasīsim vēstules! Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore