Oksana Zabužko. Pamesto noslēpumu muzejs

Oksanas Zabužko vārds latviešu lasītājiem vairs nav noslēpums. Jau 2023. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs izdeva Kristapa Vecgrāvja tulkoto ukraiņu rakstnieces eseju krājumu "Visgarākais ceļojums". 2024. gadā izdevniecība "Neputns" publicēja Māras Poļakovas latviski tulkoto eseju izlasi "Planēta Vērmele"; kā iespiestajos, tā arī elektroniskajos medijos ir lasāmas intervijas ar Oksanu Zabužko. Un šovasar, kad Ukraina jau trešo gadu cīnās pret Krievijas pilna mēroga iebrukumu, "Pamesto noslēpumu muzejs", pateicoties Māras Poļakovas izcilajam talantam, ir kļuvis par daļu no latviešu valodā dzīvojošās kultūras telpas. Tulkotājas darba nozīmi nav iespējams pārvērtēt:

lasītājs pārliecināsies, ka 800 lappušu biezo romānu var lasīt aizrautīgi, izgaršojot valodas nianses un piedzīvojot mūsdienās reti sastopamo iespēju identificēties ar tekstā mītošajām personām.

Izcilais tulkojums katrai no tām ir devis savu, asām un skaidrām līnijām veidotu raksturu, un pavedieni, kas veido viņu attiecības, kļūst redzami tikai pamazām.

"Pamesto noslēpumu muzejs" ir romāns, kurā cieši savijusies dzimtas un dzimtenes vēsture, un tā nav nejaušība. Oksana Zabužko bez lieka patosa atklāj saites, kas pastāv starp abiem jēdzieniem. Šis nav viens no daudzajiem "ģimenes romāniem", kur radurakstu hronika kalpo par fonu autora politisko vai estētisko uzskatu izklāstījumam. Romāna nosaukums vedina domāt par detektīvu vai trilleri, un pagātnes notikumu izmeklēšanai tajā ir būtiska loma. Tomēr "Pamesto noslēpumu muzejs" nav kārtējā vēsturiskā epopeja, nedz arī manifests vai deklarācija. Lasot šo darbu, jādomā par to, ka 1990. gadu pārejas laika pieredze latviešu literatūrā nav atstājusi labi saskatāmas pēdas, lai gan netrūkst ukraiņu pieredzei līdzīgu motīvu, no individuālām traģēdijām, kuru saknes sniedzas 20. gadsimta vēsturē, līdz postpadomju bizneskomjauniešu videi, kas liek pašam sev uzdot jautājumu: "cik stiprs viņā ir instinkts, kas liek pretoties ļaunumam" (325. lpp.)?

Šādu neērtu jautājumu romānā, tāpat kā cilvēka dzīvē, ir daudz.

Muzeja metafora romāna nosaukumā atgādina par vēstures klātbūtni, tās romānā netrūkst, taču teksts nekad nekļūst pamācošs vai nostaļģisks.

Vēsture cilvēkam neko nevar iemācīt, jo to rada pats cilvēks, vēsture tikai apliecina to, ka nejaušību nav. "Pamesto noslēpumu muzejs" latviešu lasītājam atklās pārsteidzoši daudz līdzīgā Ukrainas un Latvijas vēsturiskajā pieredzē. Vai vēsture atgriežas, laikam ejot pa apli? Pagātne bieži glabā noslēpumus, kas ir pārāk smagi, lai tos uzlūkotu ikdienā, un pārāk svarīgi, lai par tiem aizmirstu uz visiem laikiem. Tādēļ tos nav iespējams pamest. Jo pagātne patiesībā nekur nav pagājusi, mēs nesam to līdzi kā savas dzīves un vēstures daļu, kas ieraugāma literatūras spogulī. Taču spogulis mēdz būt bīstams, jo var gadīties, ka tajā ieraudzītais attēls neatbilst mūsu priekšstatiem par sevi, un tomēr no šī attēla nav iespējams izvairīties.

Ieskatoties vēstures spogulī, var nākties ieraudzīt zemapziņā aprakto dārgumu pasauli un atcerēties, ka "tas taču ir tikai sākums" – arī šādu iespēju piedāvā "Pamesto noslēpumu muzejs".

Noderīgi:

Romāns kā brīdinājums. Mārtiņš Mintaurs par O. Zabužko grāmatu "Pamesto noslēpumu muzejs"

Latvijā viesosies pazīstamā ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko

Oksana Zabužko. Pamesto noslēpumu muzejs. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Literārā redaktore Linda Kusiņa-Šulce. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 813 lpp. ISBN 9789934295256

Mārtiņš Mintaurs ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošais pētnieks.