"Svešuma grāmata" ir romāns esejās, kas plūstošā un uzmanīgā veidā pēta svešuma sajūtu cilvēka dzīvē. Tas ir stāsts par ceļu no tēva zaudējuma līdz pieredzei, kad galvenais varonis pats kļūst par tēvu. Šis ir aizkustinošs vēstījums, kur svešuma sajūta izpaužas gan personiskās izjūtās, gan ģeogrāfiskajā atrašanās vietā, gan valodā, kurā tiek mēģināts sarunāties ar tuvākajiem. Šajā aspektā grāmata apliecina, ka pat valodā, kuru pārvaldām, iespējams justies svešiem un ierobežotiem, ja jārunā ar kādu, kurš mums ir svarīgs, bet ar kuru emocionāli jūtamies kā aiz necaursitamas sienas. Vilis Kasims ir tulkotājs, rakstnieks un literārais redaktors. Viņš ir audzis Ungurpilī, vēlāk dzīvojis Londonā un Barselonā, kur nodarbojies ar lietotu grāmatu tirdzniecību. Viņš ir arī fantāzijas literatūras tulkotājs no angļu, krievu un katalāņu valodas. No 2018. līdz 2024. gadam viņš bija viens no interneta žurnāla Punctum prozas redaktoriem, kā arī grāmatu "Lielā pasaule" (2015), "Lizergīnblūzs" (2020) un "Atvaros" (2023) autors. Viļa Kasima valodai “Svešuma grāmatā” piemīt plūdums un vieglums, kas ļauj lasīt bez piepūles, taču nepazaudējot dziļumu. Teksts virzās kā mierīga upe – nepārtrauc, nenogurdina, bet lēni un mērķtiecīgi ved lasītāju līdz būtiskajam. Šāda vienkāršība ir iespējama tikai ar izkoptu valodas meistarību, kas padara lasīšanas pieredzi īpaši baudāmu un pārliecina ar savu patiesumu. Šis stāsts ir par attiecībām ar sevi un apkārtējiem, kas ir šīs grāmatas saturiskais stūrakmens. Tomēr personiski man kā grāmatmīlei, būtiski ir pieminēt, ka šajā stāstā viena no brīnišķīgākajām vietām bija aina, kurā bērns no kurtuves, kur paredzēts sadedzināt grāmatas, var izvēlēties dažas, ko paturēt sev. Šajā ainā atspoguļojas ilgas un iespējas, ko grāmatas spēj piedāvāt pat ja tās netiek izlasītas, tikai turētas rokās vai iztēlē pārdomātas. Tā ir cita veida pieredze, dažkārt pat spilgtāka par pašu lasīšanu. Grāmatu lasīšana un iegūšana bieži tiek uztvertas kā divas atšķirīgas nodarbes. Šajā grāmatā, manuprāt, ir sniegts viens no precīzākajiem šī paradoksa aprakstiem. Tā ir sajūta, kas pārņem, turot rokās grāmatu – kādu nākotni tā sola. Un šajā grāmatā tas ir brīnišķīgi aprakstīts. "Neviena no vēlāk lasītajām pasakām nav palikusi atmiņā ne uz pusi tik spēcīgi kā šķirošanas brīdis. Tajā bija viss iespējamais potenciāls, visas cerības uz brīnišķīgajiem stāstiem, kādus vien būšu lasījis. Īstenība nevarēja sacensties ar šo iztēloto skaistumu." Šī grāmatas epizode spilgti atklāj Kasima spēju savienot dziļi personisku vērojumu ar simboliskiem vispārinājumiem, kas sasaucas ar plašāku lasītāju pieredzi. "Svešuma grāmata" būs saistoša lasītājiem, kuri interesējas par pieaugšanas stāstiem, sarežģītām starppaaudžu attiecībām un literatūru kā eksistenciālu līdzgaitnieci – gan ikdienā, gan lielajos dzīves pagrieziena punktos. Noderīgi: Vilis Kasims Šī grāmata ir iekļauta 2025. gada Grāmatu iepirkuma publiskajām bibliotēkām sarakstā. Vilis Kasims. Svešuma grāmata. Mākslinieks Zigmunds Lapsa; literārais redaktors Henriks Elijass Zēgners. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 202 lpp. ISBN 9789934295003 Anita Veckalne ir LNB izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

Grāmata "Astotā dzīve (Brilkai)" vēsta par Gruzijas vēsturi, sākot ar 1900. gadu, un aptver sešas paaudzes. Grāmatas autore ir Vācijā dzīvojošā, vāciski rakstošā gruzīnu rakstniece Nino Haratišvili (dzimusi 1983. gadā Tbilisi), godalgota dramaturģe, teātra režisore un romānu autore. Rakstnieces apjomīgais dzimtas eposs "Astotā dzīve", ko viņa publicēja 31 gada vecumā, ir pārtulkots daudzās valodās un kļuvis par starptautiski atzītu darbu. Par savu daiļradi viņa ir saņēmusi vairākas nozīmīgas balvas, to vidū Vācijas Tautsaimniecības literāro balvu, Šillera piemiņas balvu, Gruzijas SABA balvu un citas atzinības. No vācu valodas grāmatu ir tulkojusi Silvija Brice. Augusts "Literatūras ceļvedī" tika nodēvēts par "mutuļa" mēnesi. Mēnesi sāku ar grāmatu "Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atziņu dārzs", kuru augusta sākumā izcēlām "Literatūras ceļveža" digitālajā rakstāmgalda sadaļā. Ar Lidijas Lasmanes grāmatu apskatu varat iepazīties šeit. Augustu iesāku ar šo iedvesmojošo, spēcīgo un dzīvotgribas pilno grāmatu. Un augustu noslēdzu ar grāmatu "Astotā dzīve", ko biju paredzējusi kā mēneša centrālo "mutuļa" grāmatu. Un šajās abās grāmatās atradu zināmas līdzības. "Astotajā dzīvē" ir aina, kur viena no varonēm, uzzinājusi par Staļina nāvi, iziet uz ielas un dzied neapvaldāmā priekā. Gluži kā Lidijas Lasmanes grāmatā, kur aprakstīts kā viņa no priekiem lēkāja pa gultām uzzinot par šo vēstures pagriezienu. Šīs divas ainas ļoti sasaucās un papildināja viena otru. Pat, ja šīs abas sievietes šķir tūkstošiem kilometru, un viena iemiesoja savas atmiņas, bet otra bija sieviete no daiļliteratūras. Tās abas runā par sieviešu pieredzi pasaules traģēdijā. Un grāmata "Astotā dzīve" ir austa ar daudzu, spēcīgu sieviešu tēliem. Valoda šajā stāstā ir apbrīnojama. Tik daudz "gaisa" vēsturiskā tekstā sen nebiju sastapusi. Teikumu un vārdu ir ļoti daudz, grāmatā ir 860 lappuses, tomēr lasīšana ir raita un plūstoša. Teksts ir nenogurdinošs un nav samocīts. Kā arī darbā ir atrodami daudzi teikumi vai salīdzinājumi, kas liek apstāties un pārlasīt tos atkal un atkal, jo ir iztulkots kāds dzīves aspekts, kas neļauj lasīt tālāk to neapdomājot. Grāmata ir bīstama ar savu ievelkošo dabu, jo tiek lasīta līdz diviem naktī un nav pārceļama "uz vēlāku". Noteikti jāpiemin, ka arī mūzikai bija ārkārtīgi liela nozīme šajā grāmatā. Nedaudz tai sekoju, un ik pa laikam lasot atskaņoju pieminēto mūziku fonā. Piemēram, kad stāstā telpā ienāca viens no briesmīgākajiem tēliem, saukts par Mazo Lielo Vīru, un viņam pajautāja, kādu mūziku viņš vēlas dzirdēt, tika nosaukta Rahmaņinova prelūdija. Turpmākie teikumi un noskaņa ieguva pilnīgu citu dimensiju. Turpinājumā brīnišķīgs atklājums bija Billie Holiday mūzika. Tā bija burvīga dāvana, ko man šī grāmata uzdāvināja. Šī mūzika mani pavadīja cauri daudzām grāmatas nodaļām. Šī mūzika ļāva izlasīt visu, kas bija lasāms. Mūzika skanēja līdzi šim darbam. Tāpat arī plakātu un propagandas saukļi, dziesmu teksti. Daudzas šīs detaļas deva kontekstu par pasaules kopējo vai izolēto plūdumu. Šajā darba dzīve turpinās, dzīve turpinās, dzīve turpinās (tiem, kuriem "paveicas" un izdodas palikt dzīviem). Tomēr grāmata uzdod jautājumu, kas notiek ar tiem, kuriem "paveicas"? Ko dara cilvēka psihe pēc tam, kad tai jāpārmanto vai jāsadzīvo ar nepārdzīvojamo? Šī grāmata izaicina Nīčes teicienu "viss, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku". Šī grāmata paplašina šādu nepilnīgu priekšstatu par cilvēka nepārtraukto attīstību. Kā saka Niza, no kuras skatupunkta grāmata ir rakstīta: "Es biju gribējusi dzīvot dzīvi. Savu dzīvi. Biju gribējusi, lai man ir pagātne, lietojama pagātne, kas – kā, piemēram, manu Berlīnes draugu pagātne – dod vielu mazliet sentimentālām vakarēšanas anekdotēm vai vismaz dažiem psihoterapijas seansiem, kas orientēti uz risinājumu. Jā, tādu dzīvi man būtu vajadzējis dzīvot." (809. lpp) Jāsaka, ka "Astotā dzīve" ir grāmata, kas "neglauda pa spalvai". Drīzāk, lasot šo grāmatu, ir sajūta, ka esi noglaudījis slapju suni, un uz rokas palikusi tā slapjā suņa smarža vai pat smaka. Grāmata, manuprāt, atgādina, ka nevajag vainot suni par to, ka viņš smird, kad to ir izmērcējis negaiss. Un arī nebrīnīties, ja viņš uzbrūk, jo tas ir pārbijies, izsalcis un pārguris. Tāds ir šīs grāmatas godīgums. Un tomēr. Šī grāmata ir par to, ka dzīve turpinās. Šīs grāmatas beigās bija ārkārtīgi daudz man ticamu cerību. Kas nebūtu iespējamas, ja šādi stāstu netiktu izstāstīti. "Varbūt tieši tajā dienā es arī atskārtu, ka manā īsajā, banālajā dzīvesstāstā jau ir ierakstīti daudzi citi stāsti, kas ieņem savu vietu līdzās manām domām un atmiņām, kuras es krāju un ar kurām augu. Un ka stāsti, ko man tik ļoti patīk izvilināt no Stasijas, nav pasakas, kuras aizved mani uz citiem laikiem, bet gan veido reālo pamatu, uz kura es dzīvoju. Kamēr es , aizturējusi elpu, aiz koncentrēšanās sažņaugusi dūres, tupēju pie Kostjas kabineta durvīm, man kļuva skaidrs, ka vairāk par visu citu dzīvē es gribu darīt tieši to, ko patlaban dara šī neredzīgā un tomēr tik tālredzīgā sieviete: savest kopā to, kas iziris pa daļām." (652. lpp) Un noteikti paldies ir jāpasaka cilvēkiem, kas iesaka izcilas grāmatas. Paldies Ričardam no Valmieras bibliotēkas - pirms brauciena uz Gruziju viņš pieminēja šo grāmatu kā lasīšanas vērtu. Un viņam bija taisnība. Noderīgi: Nino Haratišvili "Astotā dzīve" aptver sešas paaudzes un Gruzijas vēsturi Nino Haratišvili. Astotā dzīve (Brilkai). No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Maketētāja Dace Polkmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. ISBN 9789934326158 Anita Veckalne ir LNB izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

Ilustrācija: Laura Lukeviča Starptautisko Baltvilka balvu saņem rakstnieks Krišjānis Zeļģis un ilustratori Dace Krēsliņa un Zahars Ze. Lasītāju simpātija – Sanita Reinsone. Lasi te Bibliotēkām jaunas funkcijas. Sabiedriskajā apspriešanā vērienīgas izmaiņas likumā. Lasi te Doma laukumā atklāta interaktīvā lasītava "Kopā pie Doma’’, tā kopā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku atzīmējot pirmās latviešu iespiestās grāmatas 500 jubileju. Lasi te Noticis kiberuzbrukums kultūras nozares informācijas sistēmām. Lasi te LNB aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs. Lasi te Festivāls "Veidenfests" jeb "Vieta, kur pankiem satikties ar omītēm". Lasi te Bibliotekāri slepeni sarīko kabaču akciju pilsētas apstādījumos visā Latvijā. Lasi te Starptautiskajā dzejas slama konkursā latvieši par labāko atzinuši Svenu Stīrsu no Anglijas. Lasi te Līgatnē notiek rakstīšanas svētki – festivāls "Rakstivāls". Lasi te Dānija cīnās ar "lasīšanas krīzi" – plāno atcelt nodokli grāmatām. Lasi te 46 publiskajās bibliotēkās Latvijā pieejami bibliomāti – kā tie darbojas? Lasi te "Visā vasarā lasītavā neesot redzēts neviens latvietis". Lasīšanas kultūra Rīgas Jūrmalā pirms 100 gadiem. Lasi te Latvijas un Igaunijas prezidenti tiekas Valmieras novada Ramatā, atzīmējot pirmo grāmatu latviešu un igauņu valodā 500. gadadienu. Lasi te Ja vēlies informēt par svarīgiem jaunumiem, raksti anita.veckalne@lnb.lv

Sarunu par to, kāpēc sievietēm vēsturiski ir iedalīti noteikti literārie žanri, ko lasīt un kuros rakstīt, lai nepārpūlētu savas glītās galviņas, atstāsim citai reizei. Tāpat kā to, kā tas nākas, ka nodarbē, kas savulaik ekskluzīvi piederēja stiprajam un izglītotajam dzimumam, šobrīd tik ļoti dominē daiļais un ak tik vājais dzimums. Fakti (ja statistika nemelo) ir tādi, ka mūsdienās sievietes ir aktīvākas lasītājas un grāmatu pircējas un ka romantikas žanrā tiek izdots un pirkts visvairāk grāmatu. Sievietes Latvijā un Eiropā statistiski lasa un arī pērk grāmatas biežāk nekā vīrieši. Romantiskā literatūra ir viens no lielākajiem un straujāk augošajiem pieaugušo daiļliteratūras žanriem – ASV tā veido apmēram piekto daļu pieaugušo daiļliteratūras drukāto grāmatu pārdošanas rezultātu –, un 2024. gadā Lielbritānijā tā sasniedza rekordus, taču atsevišķos rādītājos (piemēram, pēc apgrozījuma) līderpozīcijas var ieņemt citi žanri, piemēram, zinātniskā fantastika un fantāzija. Bet arī fantāzijas rādītājus pēdējos gados spēcīgi ietekmējuši "romantasy" (romantika + fantāzija) apakšžanra panākumi. Latviešu sievietēm vecumā virs 35 droši vien gana spilgtā atmiņā ir saglabājušies "rožu vāki" (šādas izlases vēl arvien var reizēm manīt FB tirgošanās grupās). Ieraugot tos, var vienlaikus noskurināties un mazliet melanholiski atcerēties pusaudzību un to, kas tik tad netika lasīts. Ja es tagad mēģinātu atstāstīt sižetu vienai no tām "rožu grāmatām", kas uz mani tolaik atstāja vislielāko iespaidu (protams, pieredzes trūkuma dēļ), tas būtu tikpat sakarīgi kā atstāstīt murgu – ļaunprātīgs brālis, pazudusi (nogalināta?) māsa, auklīte-jukusi ragana, tornis, dedzināšana utt. Tik dramatiski!!! Lai nu kā, manu agrīno pusaudzes gadu romantiskā literatūra liecināja, ka īstena šādu romānu varone ir bāla daiļava blondiem matiem un zilām acīm (mans pretstats). Zilām, jo tām tik ļoti jauki piestāv gaišzilas kleitas un tajās tik skaisti atspoguļojas debesis. Ja godīgi, īsti zilas acis kādam es netiku manījusi līdz saviem vēlīnajiem divdesmit, un tiešām jāatzīst, ka tās zilās debesis tur atspoguļojas visai iespaidīgi. Drīz pēc bālajām jaunavām nāca "Kontinents" ar tālās Amerikas šedevriem Ņujorkā vai līdzīgā debesskrāpju pasaulē, kur modē bija visu varošas, visas grūtības pārvarējušas jaunkundzes karjeristes. Tam manā dzīvē sekoja intensīvu mācību periods, kad es, tāpat kā daudzi citi, aizmirsu, ko nozīmē lasīt prieka pēc, un pēc atgriešanās man bija no jauna jāatklāj, kas tad ir tas, ko man patīk lasīt. Par laimi mums visām romantiskais žanrs laika gaitā ir audzis un attīstījies, un tāpat arī mēs pašas. Arī es tagad zinu, kāds ir mans ideālais romantiskais romāns un kādu es noteikti nelasīšu. Un šķiet, pie līdzīga slēdziena ir nonākušas mūsdienu jaunās romantisko romānu autores. Un uzrakstījušas tādas grāmatas, kādas viņas pašas gribētu lasīt. Lai gan autoru dueta Kristīnas Lorenas vārds man bija zināms, uzticamu atsauksmju par viņu darbiem man nebija. "Paradīzes problēma" tomēr izrādījās risks, kas atmaksājās – perfekta vasaras atslodzes grāmata ar foršiem personāžiem un arī pieskaršanos nopietnākām tēmām. Anna ir varone, kas man iepatikās uzreiz (es nepērku grāmatu, ja neesmu izlasījusi vismaz pāris lappuses). Arī man ir bijuši rozā mati, arī man patīk izrunāties, un arī es esmu izvēlējusies profesiju, ar kuru bagātam nekļūt. Ar Annu iepazīstamies šai žanrā ierastā momentā – kad meitenei reāli neiet. Pabeigusi mākslas studijas, viņa gaida savu lielo iespēju, turpina gleznot un kaut kā savelk galus, strādājot pilnīgu bezizaugsmes darbu vietējā kioska tipa veikalā, no kura viņu vienā jaukā naktī atlaiž. Dienu pēc šiem notikumiem uz skatuves atkal uznāk Annas vīrs Liams. Jā, lieta, kas jums jāzina par Annu – viņa reiz apprecējās mantisku iemeslu dēļ. Tā bija tikai formalitāte. Divus gadus vēlāk viņi šķīrās. Vai vismaz tā domā Anna. Bet tagad Liamam ir radusies situācija, kad tiešām, tiešām vajag to viltus sieviņu atrādīt ģimenei. Un šķiet, ka nekas īpašs jau tur nevarētu būt – viņi aizdosies uz privātu salu Indonēzijā, kur Liama māšele svinēs kāzas, patēlos laimīgi precējušos, un viss būs jauki. Puse no stāsta apmēram tāda arī ir. Smukas šēzes, smalka iznešanās un ballītes. Pamazām, protams, rodas arī nekad nebijušas simpātijas starp Annu un Liamu, un viss nav vairs tikai teātris ģimenes priekšā. Bet pa īstam lieliski autores ir izstāstījušas cilvēkstāstus. Neviens no mums neiziet caur dzīvi bez pēriena. Liama tēvs ir augstākās raudzes narciss, kurš ir pamanījies sačakarēt visus trīs dēlus, bet mazāk – meitiņu peciņu. Un, lai arī Liams šķiet tiešām foršs un labs vīrietis, teju īsts sapņu materiāls, viņš IR sačakarēts, un jūs to redzēsiet. Savukārt Annas vājā vieta ir mamma. Un tas, ka viņa nevis cīnās par labāku vietu dzīvē, bet veģetē savām prasmēm neatbilstošā darbā un gaida brīnumu. Viņas gadījumā brīnums notiek (atvainojos par maitekli, bet laimīgas beigas ir žanra minimums!), tomēr attiecībā uz savas dzīves lēmumiem viņa ir nedaudz pasīva. Lai gan es viņu mīlu un īpaši mīlu viņas izrunāšanos, es redzu arī viņas vājās vietas. Un tur ir tas skaistums – ka mūsdienu romantisko romānu autores raksta par ticamiem cilvēkiem ar viņu stiprajām un vājajām pusēm, viņu lieliskumu un viņu izcilo stulbumu. Labas rakstnieces rokās stāsts atdzīvojas arī tad, ja tas ir par rēķiniem, nevarēšanu un aizvainotu spītēšanos, nevis tikai tad, ja tas ir sapņa cienīgs cukurs, rožu ziedlapiņas un aizburāšana saulrietā ar miljonāru. Un mēs gribam noticēt abiem. Noderīgi: Grāmatas lasa puse Latvijas iedzīvotāju Younger people and women in the EU read more books Lorena Kristīna. Paradīzes problēma. No angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. Redaktore Ilze Jansone. Rīga: Prometejs, 2025. 367 lpp. ISBN 9789934553912 Austra Pudāne ir Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore un izdevniecību Helios un Prometejs korektore un redaktore. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026". .

Iespējams, ikviens no mums kādā brīdī - izlasot uzrunājošu literāru darbu, sastopoties ar izcila mākslinieka gleznotu darbu, noklausoties labu joku vai nogaršojot veikla pavāra pagatavotu maltīti - ir uzdevis jautājumu: "Kā?" Kā autoram izdevies panākt to, ka tieši viņa veikums izceļas citu starpā un atstāj uz mums tik spēcīgu iespaidu? Atbildi uz šo jautājumu pērn izdotajā krājumā "The Work of Art: How Something Comes from Nothing" meklē arī ilggadējais žurnālu "New York" un "New York Times Magazine" redaktors Ādams Moss (Adam Moss), sniedzot lasītājam iespēju izekot virknei izcilu mūsdienu radošo personību darba procesam no iedvesmas brīža līdz skatāmam, klausāmam, lasāmam, izgaršojamam rezultātam. "The Work of Art" ievadā Moss aicina lasītāju ielūkoties īsajos, netvaramajos tikšanās brīžos ar iedvesmu. Viņš stāsta, kā pārlapojot "Gehry Draws" spāņu Guggenheim Bilbao muzeja veikalā uzdūries ēkas autora Deivida Gērija (David Gehry) skicei - abstraktam skricelējumam, kas vēlāk rezultējās mums visiem pazīstamajā arhitektūras ikonā, kuru dažādi prāti laika gaitā salīdzinājuši gan ar zivi, gan artišoku, gan Merilinas Monro kleitu. "Raugoties uz zīmējumu, tad sienām, un atkal atpakaļ, manā prātā iešāvās fragments no "Pixar" īsfilmas: skice atdzīvojās, kļūstot par ēku, ko tā attēloja, un kas mani šajā brīdī aptvēra. Gērijs runā par šiem skricelējumiem (viņa apzīmējums tiem, un ir daudz tamlīdzīgu) kā par savu veidu kā "domāt skaļi". Un uz īsu brīdi es biju tur, kopā ar viņu - brīdī, kad viņa prātā iešāvās pirmā elektriskā doma, iemiesojot šo vietu". Līdzīga pieredze Mosu bija pārņēmusi arī citās sastapšanās reizēs ar mākslu. Džeimsa Hantera (James Hunter) darbā "Black Draftee" atainotais vīrietis, kura portretā "pabeigta" tikai seja, bet ķermenis iezīmēts vien ar pāris melnās krāsas līnijām, atklājot skatitājiem sākotnējo skici. Velaskesa (Velázquez) atainotais karalis Filips IV Prado muzejā Madridē, kura portretā laika radītās pigmenta izmaiņas atklājušas gleznotāja lēmumu mainīt valdnieka pēdas pozīciju. Šie un neskaitāmi citi artefakti ļauj skatītājam sastapties ar mākslas darba tapšanas mirkli, kas izdevuma autoru rosinājis gan estētisku interesi, gan vēlmi ielūkoties radīšanas procesa evolūcijā. Apjomīgo izdevumu Ādams Moss iesāk ar gluži personīgu stāstu. Ilgus gadus strādājis kā redaktors, Moss pievērsies glezniecībai, no pētnieka un stāstnieka pārtopot vizuālā darba radītājā. Ieradis paust radošo impulsu no darba brīvajā laikā fotografējot, veidojot grafikas un zīmējot, Moss atteicās no pamatdarba, lai pilnībā veltītu laiku kaislībai pret glezniecību. Sāpīgi asprātīgā pašironijā Moss atklāj cīņu, kas pazīstama katram, kurš pārvalda kādu tehniku pietiekami labi, lai paustu savas ieceres, bet ne tik ļoti, lai gala iznākuma veiksmi biežāk nenoteiktu nejaušība nekā prasmes. Tiecoties radīt "labu" mākslu, interese par citu autoru darbu tapšanu no profesionālas kļuva personiska, rezultējoties izdevumā, kas tiecas atainot radošuma pieredzi - "Frustrāciju, pacilātību, nožēlu, pirmos prieka mirkļus, pārdomāšanu, ciešanas un triumfu, kas noved pie mākslas darba." "The Work of Art" veido vairāk nekā 40 gadījumu studiju, sarunu un nelielu biogrāfiju ar dažādu mākslas žanru pārstāvjiem. Tie ir gleznotāji, rakstnieki, kinorežisori, dziesmu autori, žurnālisti, kuri iepazīstina ar savu darbu tapšanas procesu. Netflix seriāla un grāmatas "Salt, Fat, Acid, Heat" autore Samina Nosrata (Samin Nosrat) atklāj savu pieredzi līdzās kinorežisorei Sofijai Kopolai (Sofia Coppola), rakstniekam Maiklam Kaninghemam (Michael Cunningham), skulptorei, gleznotājai, režisorei un pētniecei Karai Valkerei (Kara Walker) un citiem Latvijas lasītājam vairāk vai mazāk pazīstamiem autoriem, kuri raksturo katrs savu darbu radīšanas metodi no skices, piezīmes uz papīra strēmelītēm, milzu papīra ruļļa vai sarakstes telefonā līdz gala rezultātam - pareizajai kompozīcijai, krāsu gammai, tekstam vai smieklīgam jokam. Tomēr līdzās tam pastāv vēl otra dimensija - bērnības pieredze, mācīšanās, grūtību, sāpju un neveiksmju pārvarēšana, neatlaidīgi turpinot kustēties pat tad, ja nav skaidra redzējuma par to, ka izdosies sasniegt izcilu rezultātu. Izdevumā ietvertās esejas veido apjomīgu perspektīvu kolekciju, kuras aptveršanai nepieciešams laiks. Mākslinieku stāsti nav savstarpēji saistīti, tādēļ iesākumā iespējams iepazīties ar sev pazīstamākajiem autoriem vai tuvāko nozari, lēnām iepazīstot arī pārējos. Esejas rakstītas vieglā, saistošā valodā, kas atgādina par autora ilgstošo redaktora pieredzi, un papildināti ar bagātīgu vizuālo materiālu. Skices, foto, ekrānšāviņi, darbu foto ļauj savā veidā realizēt to, ko tik daudzi no mums vēlētos darīt, par spīti mākslinieku vēlmei radīt vieniem - nostāties aiz pleca un izsekot darbu tapšanas procesam. Adam Moss. The Work of Art : how something comes from nothing. New York : Penguin Press, 2024. 424 lpp. ISBN 9780593297582 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Izdevniecības "Strāva" izdevumi – gan žurnāli, gan līdz šim tapušās grāmatas – ir laikmetīga un drosmīga literatūra. Jaunākā autoru kopkrājuma saturs koncentrēti un iedarbīgi parāda sieviešu realitāti mūsdienu Latvijas sabiedrībā atklātā veidā, kas ir grāmatas lielākā vērtība. Nogurdinoši šo joprojām pieminēt 21. gadsimtā, bet patriarhālajā kultūrā sieviešu pieredzei jau izsenis nav bijusi ne nozīme, ne vērtība. Atskatoties uz līdzšinējiem gadsimtiem, sievietes tiesības tā pilnīgākajā izpausmē ir salīdzinoši jauns jēdziens. Daudzās valstīs un lielākajā daļā sabiedrību joprojām ne tikai netiek ievērotas cilvēktiesības, bet sieviešu realitāti un negatīvo pieredzi – vardarbību, diskrimināciju, nevienlīdzību – cenšas noliegt, apšaubīt, noklusēt un izskaistināt. "Nav jau tik traki, nepārspīlē, tu pati biji vainīga, grūti ir visiem." Rakstītais vārds un pieredzes atainojums mākslā lielā mērā atbrīvo sabiedrību nedzīvot tabuētās tēmās un iedrošina nebaidīties no patiesības. Grāmatas lasījumā neparasta sajūta piemeklē brīdī, kad teju katras autores dzejas rindās var lasīt jēdzienus, frāzes un tēlus, kuri šķiet kā pašas rakstīti – acīmredzot, ir universāli. Kas lauž sieviešu dzīves un dvēseles? Ne tikai darbība, bet arī attieksme. Tā piemēram, morālas, mentālas, fiziskas nastas un pārslodzes normalizēšana. Jutas Ances Ķirķis dzejolī fiksēta šīs, daudzām sievietēm labi zināmās, nenormalitātes esence: "lai tās piecas es kas dara piecu cilvēku / darbus arī dzīvo piecu cilvēku dzīves / bet tās piecas es ir vienā manī / un man ir tikai 24 stundas" (133. lpp.). Šajā tēmā svarīgs arī sabiedrības gaidu slogs un dubultstandarti – proponējot vienu, bet rīkojoties citādi: "es dzīvoju skumju dzīvi / es redzu / kā citi gaida kad manas skumjas pāries / un katru jaunu dienu uzkrauj man ko / jaunu / jo "kad tad nav bijis daudz darba?" / un "visi tak esam pārstrādājušies" (135. lpp.). Ir vērts izlasīt krājuma priekšvārdu, kurā grāmatas sastādītāja Elvīra Bloma un redaktore Anna Auziņa iepazīstina ar dzejoļu sērijas tapšanu – šos autobiogrāfiskos darbus ierosinājusi jaunās vienkāršības virziena autore – zviedru dzejniece Sonja Okesone, kura savukārt iedvesmojusies no bītņika, amerikāņu dzejnieka Lorensa Ferlingeti darba. Rakstības nozīme – vienkārši veidotā, ērtā teksta formā ietvert ikdienišķas reālijas, ar to iedarbojoties ne tikai terapeitiski, bet arī parādot savu balsi. Latviešu sieviešu dzejoļu sērijā refrēns tiek apspēlēts dažādi, bet, domājams, krājuma lasītājas acumirklīgi atpazīs šo sieviešu realitātes valodu. Džena Andersone savā dzejolī raksta "es dzīvoju trauslu un nedrošu dzīvi (..)" / "turot uz pleciem to kā titāns debesu / kupolu" (163., 168. lpp.), savukārt Elvīra Bloma savu dzejoli iesāk ar formulu – "es dzīvoju trauksmainu dzīvi" (245. lpp.) un turpmākajās rindās atkārto vēl kādu klasisku refrēnu "joks joks labi jau labi es jau zinu / protams / ka pati pie visa esmu vainīga" (246. lpp.). Nav pārspīlēti sacīt, ka šie dzejoļi mainīs, ja ne daudzas, tad vairākas dzīves noteikti. Grāmatas vizualitāti veidojušas māksliniece Rasa Jansone ar brīnišķīgām dinamiskām kolāžām, unikālo kabatas formāta dizainu – Anete Krūmiņa. Līdzīgs piemērs ir Ievas Vieses krājums "Laikam" , kura dizainu Armands Zelčs risinājis kā vēstuli – grāmatu varēja izlasīt, atplēšot lielu aploksni, kurā bija grāmata. "Atbildes" var iegūt, atplēšot perforētu vāka atloku ar nepārprotamu norādi "Atplēs mani". Lasītājam tā ir personiski īpaša pieredze, apzinoties savu lomu un nozīmi attiecībās ar darbu – simboliski to interpretējot, atvērt šo grāmatu pirmo reizi var tikai vienreiz, tikai vienu reizi var nodzīvot savu dzīvi. Lai arī dzejoļi ne vienmēr runā par konkrētu autores biogrāfiju un, pirmkārt, uzlūkojami kā mākslas darbs, kurā autore nav dzejoļa varone, atplēšanu krājuma satura kontekstā var uztvert arī kā autoru rētu uzplēšanu, iespēju ieskatīties un būt līdzās personisku pārdzīvojumu caurstrāvotā, intīmā mikropasaulē. Dizainere Anete Krūmiņa atklāj – grāmatas dizains ir eksperiments un ietver arī roku darbu, kas bija jāveic, Jelgavas tipogrāfijā iesienot un salīmējot neparasto, plaukstas lieluma vāciņu maigi rozā tonī. Interesanti, ka šāds vēsturiski izplatītākais grāmatas formāts vairs nepastāv, jo mūsdienu ražošanas tehnoloģija to neparedz.* Grāmatas veidolu var salīdzināt ar Latvijas sievietes dzīvi – pirmais iespaids ir perfekta, liegi romantiska āriene, bet, kad ielūkojies dziļāk, iespējams, piedzīvosi drāmu un varbūt pat šausmu filmu. No mākslas strauji pārlecot dzīves realitātē, ir jāpiemin – jau vairākus gadus eksperti secina, ka Latvijā ir demogrāfijas krīze. Kā turpināsimies, ja noliegsim sieviešu tiesības? Kā sievietes vēlēsies veidos ģimeni, ja bērni ir tikai viņu pienākums, neatkarīgi no karjeras un slodzes algotā darbā? Vai ir svarīga tikai nācijas turpināšanās, bet sievietēm jāpaliek visu varošajām varonēm, pieticīgām kalponītēm, labajām fejām un žēlsirdīgajām glābējām? Vai labklājība attiecas tikai uz dažām sabiedrības grupām vai tomēr visu tautu un sabiedrību? Visbeidzot – vai labklājība pienākas tikai vīriešiem? Pienācis laiks pārlauzt paaudzēs mantoto pārliecību par sievietes dzīves jābūtību un iecietību, arī visvarenību, risinot dažādu varas sistēmu kļūdas. Šī grāmata nāk palīgā pārdzīvot gan personiskus zaudējumus, gan pārvarēt globālas netaisnības, mainot pasauli un atrodot "mazo nazīti", ko apraksta Sonja Okesone, lai pārgrieztu daudzas mokošās saites. Grāmata "Atbildes" mudina runāt savā balsī un apzināties savas dzīves un pieredzes vērtību. *No apskata autores sarunas ar dizaineri A. Krūmiņu 14.08.2025. Noderīgi: Sieviešu autobiogrāfiskos dzejoļus kabatas grāmatā "Atbildes" izdevusi "Strāva" "Arī vīriešiem vērtīgi izlasīt." Izdota sieviešu autobiogrāfiskās dzejas grāmata "Atbildes" Atbildes : latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja 2023-2025. sastādītājas, priekšvārda autores: Elvīra Bloma, Anna Auziņa. Redaktore Anna Auziņa. Sērijas redaktore Elvīra Bloma. Māksliniece Rasa Jansone. Dizains Anete Krūmiņa. Rīga: Strāva, 2025. 263 lpp. ISBN 9789934923623 Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece

Stūrgalvīgie vitalitātes meklējumi Frančesko Pikolo ir itāļu autors, kurš grāmatā "Skaistais apjukums" atklāj divu slavenu itāļu režisoru – Viskonti un Fellīni – savstarpējo attiecību līkločus un dvēseles līdzības, kas ietekmē abu talantu attīstību un karjeru virzību. Grāmata apskata gadu, kurā abi režisori uzņem savas ietekmīgākās un slavenākās filmas "8½" un "Gepards". Stāsts par Viskonti un Fellīni ir īsteni itālisks. To pavada seniem mītiem līdzīgi pārstāsti par režisoru uzskatiem, ikdienas dzīvēm un savstarpējiem strīdiem, kuros dalās režisoriem pietuvināti cilvēki. Grāmatas autors bieži ironizē, ka "šādi tas varēja būt un varēja arī nebūt", uzsverot visu iesaistīto personu vēlmi paust savu skatījumu. Grāmatas līdzautorus neinteresē faktos balstīta patiesība, bet gan Dižo Režisoru Mīta uzturēšana. Smalkās detaļās tiek aprakstīts, kā režisori izvēlējušies sava kino mērķi, kā pulcinājuši sev apkārt pareizo komandu, kā meklējuši aktierus, kas atbilstu scenārijiem un pašu režisoru vēlmēm. Grāmatas valoda un maniere, kādā tiek pasniegta informācija, atgādina stāstus, ko pie espresso tases stāsta divas draudzenes, stāstus, ko vectēvs stāsta mazbērniem vasaras mājā pie jūras, un atklāj pasauli, ko parasti cilvēki neredz. Kā no idejas dzimst filma, kā tā rušinās režisora prātā, mutuļo, pārvēršas, tiek kārtota un sajaukta, noglāstīta un izmesta. It īpaši Fellīni gadījumā viņš savas idejas kā sēklas sēj līdzīgi domājošu scenāristu, producentu un draugu prātos, dodoties ilgos izbraucienos ar mašīnu. Viņš balsta savu filmu dziļi savā pieredzē, pretēji Viskonti, kurš vēlas ekranizēt grāmatu "Gepards". Režisora profesija abiem ir kā mūžīga, mainīga, ambicioza izvēle, ko cilvēks izdara, lai skaidrotu sev un citiem pasaules uzbūvi. Grāmatā savijas radošo cilvēku vēlme pēc atzinības un nespēja kvalitatīvi sastrādāties savā starpā. Filmēšanu un abu filmu pēcapstrādi pavada strīdi starp radošās komandas pārstāvjiem. Filmu veidošanas gaitā abi režisori izvēlas vienu aktrisi, kas spēlēs abās filmās. Klaudija Kardināle pavada karstu vasaru, braukājot no viena filmēšanas laukuma uz otru, mainot matu krāsu no blondas uz tumšu. Stāsti, kas risinās abās filmās "8½" un "Gepards", izkristalizējas kā stāsti par pašiem režisoriem, viņu iekšējām pasaulēm, uzskatiem un vēlmēm. Šis secinājums nāk no galveno lomu atveidotāju puses, kam sākumā trūkst norāžu savu varoņu izpratnei. Tikai filmējot filmu, nevis lasot scenāriju, viņi nonāk pie atziņas, ka jāspēlē paši režisori, lai spētu izprast filmu. F. Pikolo raksta: "[..] gan "8½" un "Gepards" ir filmas par norietu, kurās tiek runāts par laikmeta beigu problēmām. "Gepards" vēsta par vēstures laikmeta beigām. Attēlo jaunības beigas (vai bailes zaudēt spējas), kuras izjūt indivīds un galvenokārt mākslinieks." Ir interesanti lasīt par monumentālajiem darbiem, ko abi režisori laiduši pasaulē (šajā gadījumā uzskatu, ka ir tikai pareizi izmantot šādu vārdu salikumu), ar laika distanci, ir pagājuši gandrīz sešdesmit gadi. Autors vairākas reizes reflektē par to, kā konflikti, salabšana vai savstarpējas simpātijas maina kino ainavu uz visiem laikiem, īpaši atzīmējot labu radošo tandēmu neatrisināmas domstarpības kā beigu sākumu. Šeit jāmin gan nesaskaņas starp Viskonti un Fellīni, ko abi atrisina tikai vairākus gadus vēlāk, kā arī strīdi, kas notiek radošo komandu iekšienē. Šī grāmata radīja nostalģiskas jūtas par laiku, ko neesmu piedzīvojusi, par režisoriem, kuru domas un ideju lidojumus nav iespējams noķert, un varbūt pat labi, ka tā. Grāmata liek alkt pēc labām filmām, kvalitatīvām, domas un dzīvi mainošām pieredzēm kultūrā, kas ir senas, taču nav novecojušas. Režisori ir ideālisti, radošās personības, kuri ar izdomu un karstasinīgu vēlmi sevi pierādīt, kino padarījuši tikai labāku. Noderīgi: "Skaistais apjukums". Fellīni un Viskonti vienā grāmatā Režisoru Fellīni un Viskonti triumfi un sāncensība Frančesko Pikolo grāmatā "Skaistais apjukums"  Frančesko Pikolo. Skaistais apjukums. No itāļu valodas tulkojusi Līva Trektere. Redaktori: Jana Bērziņa, Alnis Auziņš. Vāka autors Dato Mgeladze. Rīga: Aminori, 2025. 262 lpp. ISBN 9789934612596 Ieva Velberga ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem

Šogad 10. augustā Valmiermuižas parks kļuva par vietu, kur satikās grāmatas un cilvēki. Lasīšanas svētkus organizēja Grāmatu klubs Valmierā kopā ar Valmieras integrēto bibliotēku, un šis pasākums ir spilgts pierādījums, ka gada laikā jauns lasīšanas klubs var izaugt līdz svētku rīkošanai pilsētvidē. Turklāt tas spēj iesaistīt sarunās par grāmatām arvien plašāku cilvēku loku. Pasākumu vadīja dzejniece Inga Pizāne, un Lasīšanas svētkus atklāja to dibinātājas – Sanita un Ieva no Grāmatu kluba Valmierā un Alīna no Valmieras integrētās bibliotēkas. Organizatores atklāti stāstīja, kā pirms gada savā starpā pat nebija pazīstamas, bet viņas saveda kopā nepieciešamība apmainīties ar grāmatu . Tas kļuva par sākumu jaunām draudzībām, lasīšanas motivācijas atspērienam un bagātībai, ko sniedz lasīšanas pieredze. Alīna, kas pārstāv Valmieras integrēto bibliotēku, atklāj, ka šādas Grāmatu kluba aktivitātes ir katra bibliotekāra sapnis: kad iniciatīva nāk no pašiem lasītājiem un ir iespējams lasīšanas klubu pārvērst veselos svētkos. Tāpēc, kad viņa ieraudzīja ziņu Facebook, ka tiek organizēta pirmā grāmatu kluba tikšanās, viņa uzreiz iesaistījās. Pasākums turpinājās ar diskusiju " Parunāsim par grāmatām" , kurā piedalījās vēsturnieks Gatis Krūmiņš, rakstnieces Inga Grencberga, Kristīne Lubāniņa un Zane Nuts, aktieris Ingus Kniploks un grāmatu blogere Lote Šteina. Saruna bija dzīva, pilna humora un atklātības, ļaujot izskanēt gan vienojošiem, gan atšķirīgiem viedokļiem par to, kāpēc un kā mēs lasām. Lote Šteina uzsvēra: "Nav nelasītāju – ir tikai nepiemērotas grāmatas." Gatis Krūmiņš atgādināja, ka vēsturiski lasīšana bijusi elitāra nodarbe, un arī nelasītājs var dzīvot pilnvērtīgi. Ingus Kniploks mudināja nemocīt sevi ar garlaicīgu literatūru, pieminot, ka joprojām nožēlo laiku, ko veltījis grāmatai "Stikla pērlīšu spēlei" . Savukārt pārstāves no "Laiks lasīt" akcentēja, ka grāmatām jābūt pieejamām tur, kur ir cilvēki – vai tas būtu lielveikals, poliklīnika vai mūzikas festivāls. Sarunas secinājums – lasošajai sabiedrībai un sabiedrībai kopumā jāiemācās pieņemt dažādību lasīšanā, visām grāmatām un visiem žanriem ir sava vieta. Runa nav tikai par grāmatām, bet par stāstiem, kas tajās mīt. Cilvēkus vienmēr ir interesējuši labi stāsti. Un stāstiem vienmēr ir bijuši nepieciešami savi lasītāji. Lasīšanas svētkos, protams, bija paredzēts īpašs laiks lasīšanai, zibakcijā "Laiks lasīt" , lai ikviens varētu piedalīties, tika izveidots grāmatu maiņas punkts ar plašu piedāvājumu – no Reja Bredberija "Pieneņu vīns" un Regīnas Ezeras "Cilvēkam vajag suni" līdz Ērika Marijas Remarka romāniem , Jū Nesbē darbiem un daudziem citiem. Savukārt tie, kuri grāmatu vienmēr nēsā līdzi, varēja turpināt lasīt jau iesākto. Kad atskanēja signāls, visi pasākuma apmeklētāji (gan pieaugušie, gan bērni) atvēra grāmatas un vienlaikus pievērsās lasīšanai. Sākumā bērni vēl čaloja un bļaustījās, bet pēc pāris minūtēm arī viņus pārņēma kopālasīšanas rāmums. Piecpadsmit minūtes paskrēja nemanot, un beigu signāls atmodināja gandrīz kā no iztraucēta miega – tieši tad, kad lasīšana bija iegājusi savā ritmā. Pēc kopīgās lasīšanas piedzīvojuma sekoja "Grāmatu ātrie randiņi" – īsas, dinamiskas sarunas pie stāvgaldiem, katru veltot noteiktam žanram. No šīm sarunām tapa ieteikumu saraksti, kas noteikti noderēs nākamajiem lasījumiem. Dalībnieki dalījās stāstos par to, kā grāmatas ietekmējušas viņu dzīvi: pie piedzīvojumu galdiņa izskanēja, ka Zanes Eniņas darbi pamudinājuši doties Santjago ceļā, bet Pītera Meila grāmatas – meklēt trifeles un apmeklēt kafejnīcas, kas aprakstītas autora darbos. Pie pašizaugsmes literatūras tika minēta Zandas Rubenes grāmata "Digitālā bērnība" , kas palīdz apjaust šī laika izaicinājumus, kā arī darbs "Manas laimes lauskas" – kā aicinājums pārtraukt vardarbības loku. Savukārt Jū Nesbes kriminālromāni kādam lasītājam likuši pēc izlasīšanas baidīties vienam doties gar mežu. "Grāmatu ātrie randiņi" bija vietā, kur smelties idejas jaunām lasīšanas pieredzēm un pārliecināties, ka izlasītais paplašina skatījumu uz cilvēka dzīves iespējām. Pasākuma noslēgumā bija sagatavota viktorīna visai ģimenei. Tajā pārbaudīja gan literāro erudīciju, sākot ar jautājumiem par pašiem svētkiem un beidzot ar grāmatu vāku atpazīšanu un dažādiem atjautības "āķiem". Tāpat arī bija iekļauti jautājumi par pētījumiem, kas saistīti ar lasītprasmi, kā arī grāmatniecības nozari Latvijā. Viktorīna ir publiski pieejama un to var izspēlēt arī citi savā grāmatu klubā, bibliotēkā vai draugu lokā: Kahoot viktorīna Visu pasākuma laiku bija iespējams piedalīties glītrakstīšanas un skicēšanas darbnīcās, mainīties ar grāmatām vai iegādāties jaunas. Šie svētki pierādīja – ja ir cilvēki, kas tic lasīšanas spēkam, rodas arī pasākumi, kas šo ticību piepilda. Un pats labākais? Pēc atgriešanās mājās līdz pusvieniem naktī lasīju "Puika, kurš redzēja tumsā" . Tā ir viena no svētkos pieminētajām grāmatām. Tieši kā pasākuma sākumā sacīja organizatores, lasot, cilvēks kļūst bagātāks, un tā, lasot šo brīnišķīgo latviešu autores grāmatu, es arī sajutos. Foto autori: Sandra Gredzena (Valmieras ziņas), Inga Pizāne, Inese Kalinka, Ieva Jansone, Guntis Jansons, Alīna Pūce.

Izlasot grāmatas lakonisko nosaukumu, domāju, ka varēšu uzminēt, par ko vēstīs Guntara Rača pirmais autobiogrāfiskais stāsts, jo, lai arī šos laikus piedzīvojis neesmu, pietiekami daudz esmu dzirdējis un pētījis to, ko tad īsti ir nozīmējis būt neatkarīgam jaunietim padomju okupācijas gados. Tomēr jāatzīst, ka iepriekš paredzēju vien pavisam nelielu daļu no tā, kas grāmatā mani sagaidīja. Grāmatā aprakstītie notikumi aptver laiku no 1982. līdz 1988. gadam, attiecīgi stāsta galvenais varonis ir 17–23 gadus jauns. Radošs, protams – tātad, ar apziņu, ka okupācijas vara un sistēma nekas labs nav un nebūs, un pret to jācīnās ar visiem brīvdomātāja arsenālā esošajiem ieročiem. Aizrauj mūzika un dzeja, un pietiekami agri jaunietis saprot, ka ar to būtu iespējams nopelnīt. Račs apraksta, kā visai agri savā radošajā darbībā Liepājā sāk pelnīt tikpat, cik viņa māte divās maiņās savā darbā. Tomēr, kā jau vēsta nosaukums uz vāka, dzīves piedzīvojumi nav vien par skaisto un rožaino. Pietiekami daudz Račs atsauc atmiņā arī trūkuma un pat bada laikus, bezdarbu un pamatīgo shēmošanu, kā paēst, dzīvi pasvinēt, bet nezaudēt sevi un savu pašcieņu. Jo, lai arī ir daudz tuvu draugu, kas jau ir dzīvē “izsitušies” un kas varētu palīdzēt, jaunatnes pašapziņa liek sevi pierādīt citiem. Paralēli tam mēs nonākam pie grāmatas galvenās sižeta līnijas – obligātā dienesta padomju armijā. Jaunais vīrietis regulāri saņem pavēstes ierasties kara komisariātā. Tās saņem arī draugi un līdzgaitnieki – kāds pieņem aicinājumu un dodas divus gadus pavadīt hierarhiskajā, apspiedošajā un sistēmiskajā padomju dienestā, kāds cenšas izvairīties no katras pavēstes, bet kāds jau laimīgi saņēmis atbrīvojumu un turpina ierasto dzīvi. Račs ļoti meistarīgi spēj aprakstīt savus izvairīšanās mēģinājumus, kas brīžam šķiet komiski, bet citkārt liek saķert pieri un vaicāt, vai tiešām milzu riski ar paša veselību un brīžam pat dzīvību ir tā vērti. Apbrīnoju spēju atsaukt atmiņā tik spilgtas epizodes un radīt spēcīgu klātbūtnes sajūtu arī lasītājam, kurš dzimis pat krietnu laiku pēc grāmatā aprakstītajiem gadiem, jau brīvā un neatkarīgā Latvijā. Visātrāk grāmatas lappuses tiek šķirtas, sasniedzot tās otro pusi. Daži mēģinājumi izvairīties no dienesta ir tik veiksmīgi, ka galvenajam varonim nākas pavadīt laiku psihiatriskajā slimnīcā tepat Latvijā. Tad – tomēr dienests, pateicoties personībai, kas varētu būt tuvākā grāmatas “ļaunajam tēlam”. Visbeidzot notikumu kulminācija “trakonamā” Maskavā, lai no dienesta izvairītos galīgi un pavisam. Filmas cienīgi notikumi. Līdzās tam grāmatā satiekam daudzas pazīstamas personības, tostarp Igo, Ainaru Virgu, Tomasu Kleinu, Zigfrīdu Muktupāvelu, Ivo Fominu, Jāni Lūsēnu, Uldi Marhilēviču, Modri Šternu, Aivaru Brīzi, Kasparu Dimiteru, Ainaru Mielavu un daudzus citus. Tikmēr tikpat dzīvi kļūst arī citi garāmejošie tēli – koncertu apmeklētāji, “trakonamu“ iemītnieki, dienestā iesauktie jaunieši. Okupācijas laiks, radošais dzīves posms, Liepājas muzikālā dzīve, armijas sarkanā ēna un “trakonama piedzīvojumi” – tas viss grāmatā eksistē balansā un atklāj notikumus, kas patiesībā ir viena cilvēka pavisam īsta un izdzīvota dzīves pieredze. Un kā papildinājums tam visam – dzeja, kas noslēdz katru stāsta sadaļu. Zīmīgi grāmatu lasīt laikā, kurā dzīvojam šodien. Arī šodien Latvija ir pilna ar jauniešiem, kuri vēlas sevi realizēt – nodarboties ar sportu, ar mūziku. Bet arī drauds no grāmatā aprakstītās ļaunās varas mantiniekiem diemžēl ir dzīvs, tāpēc pat dienesta jautājums ir aktualizējies no jauna. Šoreiz gan neatkarīgā Latvijā, tāpēc ceru, ka šodienas jaunieši ar lepnumu iestājas par mūsu zemi un “trakiem” nav jākļūst. Lai nenāk vairs tādas varas, kas jauniešus liek trakonamos un sūta prom no mājām. Un arī es, tāpat kā grāmatas autors un varonis, ceru, ka īsajā dienesta laikā satiktais ukrainis ar segvārdu Heavy joprojām dzīvo un “deg” gan par mūziku, gan par brīvību! Noderīgi: micrec.lv / lsm.lv / jauns.lv Guntars Račs. Trakais: kā es padomju armijā negāju: autobiogrāfisks atmiņu stāsts. Literārais redaktors Oskars Lapsiņš; vāka foto: Uldis Briedis; dizains un grāmatas datorsalikums: Guntars Petris, Mango Efekts. Rīga: Izdevniecība MicRec, 2024. 207 lpp. ISBN 9789934920844. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

Pirms tapusi grāmata “No Latvijas piekrastes vēstures: Latvijas jūras piekraste un navigācijas līdzekļi laiku lokos, ziņojumi no Latvijas jūrmalas”, tās autors Vilnis Rozefelds veicis apjomīgu materiālu izpēti. Galvenokārt informācija gūta, caurskatot un pētot publikācijas laikrakstos. Izdevumā mēģināts atklāt mūsu “piekrastes visas esošās un bijušās bāku un citu stacionāro navigācijas zīmju (līdzekļu), kā arī ugunskuģu – peldošo bāku pastāvīgās (izņemot īslaicīgās) atrašanās vietas, to vizuālais izskats, tehniskais izpildījums u.c.” (7. lpp.). Līdzās bāku un citu navigācijas zīmju detalizētajiem aprakstiem lasāms arī par piekrastes pilsētām un ciemiem. Izsmeļoši raksturota pilsētu un ciemu vide un tur notikušais dažādos laikos. Grāmatā iekļauto piekrastes pilsētu un ciemu aprakstos izmantotā literatūra izdalīti atsevišķi. Ja lasītājam rodas padziļināta interese, piemēram, par Šlīteri, kuras bāka ir Baltijas jūras bāka, kas atrodas vistālāk no jūras krasta, iespējams ērti apskatīt, kādus avotus autors izmantojis šī apraksta veidošanā. Grāmatu papildina pielikums “Ziņojumi no Latvijas jūrmalas”. Tajā hronoloģiskā secībā var izsekot pie Latvijas krastiem notikušajām kuģu sadursmēm un katastrofām (ap mūsu zemes krastiem nogrimuši vairāki tūkstoši kuģu). Senākā ziņa mūs sasniedz no 16. gadsimta, kad kāds hercoga Gotharda ierēdnis hercogam no Tukuma ziņojis par sarunu ar krastā negaisa laikā izdzīta svešzemju kuģa kapteini. Kapteinis ierēdnim pastāstījis par saviem kuģošanas nolūkiem un Sāmsalā redzētiem vētrā avarējušiem kuģiem. Savukārt jaunākā ziņa atsaucas uz 10 gadus senu pagātni, kad pie augstākās bākas Baltijas valstīs – Miķeļbākas sadūrās divi kravas kuģi. Grāmata ikvienam tās lasītājam būs vērtīgs informācijas avots, kurā gūt vēsturiskas ziņas par mūsu gaismas raidītājām – Latvijas bākām un dzīvi piekrastē kopumā. Noderīgi: virja.lv Vilnis Rozefelds. No Latvijas piekrastes vēstures: Latvijas jūras piekraste un navigācijas līdzekļi laiku lokos, ziņojumi no Latvijas jūrmalas. Autora redakcijā. Rīga: Ezerrozes grāmatas, 2024. 327 lpp. ISBN 9789934302398. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Ingas Dalibas grāmata “Esi lielisks, nevis perfekts” ir spēcīgs un laikmetīgs aicinājums pārvērtēt dziļi iesakņojušos perfekcionisma kultu, kas bieži vien kļūst par šķērsli gan personīgajai labsajūtai, gan profesionālajai izaugsmei. Šī grāmata būs īpaši vērtīga tiem, kas veido savu profesionālo identitāti – uzņēmējiem, radošo nozaru pārstāvjiem, koučiem, vadītājiem un ikvienam, kura vārds ir viņa zīmols. Autore – sertificēta koučinga praktiķe un pieredzējusi personīgās izaugsmes mentore – balstās gan savā profesionālajā, gan personīgajā pieredzē. Daliba grāmatā pieskaras psiholoģiski un filozofiski nozīmīgām tēmām – identitātei, vērtīborientētai rīcībai, emocionālajai inteliģencei un veselīgu robežu nozīmei. Tajā rodamas arī praktiskas metodes, kas palīdz ne vien pašrefleksijai, bet arī profesionālai pozicionēšanai, radot zīmolu, kurā nav pretrunu starp publisko tēlu un personīgo pārliecību. Grāmata sadalīta trīs daļās, kas veido secīgu izaugsmes ceļu. Pirmajā daļā autore aicina ieskatīties sevī – saprast savus iekšējos stāstus, atpazīt perfekcionisma saknes un veidot dziļāku pašapziņu. Otrajā daļā uzmanība pievērsta iekšējo šķēršļu pārvarēšanai: baiļu, kauna un sevis šaustīšanas atmešanai, mācoties līdzjūtību un robežu nospraušanu. Trešā daļa sniedz praktiskus soļus, kā dzīvot saskaņā ar sevi – ikdienā īstenojot apzinātību, vērtībās balstītu rīcību un iekšēju līdzsvaru. Inga Daliba palīdz saprast, ka tieši cilvēciskums un spēja būt patiesam kļūst par vienu no nozīmīgākajiem resursiem uzticama personīgā zīmola attīstīšanā. Šī nav grāmata par “veiksmes formulām” – tā ir godīga un dziļa saruna par to, kāpēc patiesā izcilība sākas tajā brīdī, kad atsakāmies būt perfekti un izvēlamies būt cilvēciski, apzināti un klātesoši savā darbībā. Daliba, Inga. Esi lielisks, nevis perfekts: personīgā zīmola veidošana un savas dzīves līderība. Redaktore Daina Freimantāle; makets un vāka dizains: Ketrina Kļaviņa. Cēsis: Sava grāmata, 2025. 303 lpp. ISBN 9789934400353. Solveiga Ozolniece ir LNB Pakalpojumu departamenta Jesajas Berlina Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Ingmāra Freimaņa debijas krājums “Sirds un mute” apkopo dzejoļus no 2014. līdz 2023. gadam un saista lasītāja uzmanību ar vienkāršu formu un atklātu poētisko intonāciju. Lakoniskā stila dēļ Freimani pirmsšķietami var noturēt par naivistu, taču jāuzsver, ka šie dzejoļi nerunā par iedvesmas trūkumu, tieši pretēji – par radošumu un dziļāku jēgu, kura steidzīgam lasītājam, iespējams, nav ieraugāma uzreiz. Šīs poētikas iezīme ir asprātīga klišeju apspēle un šķietamas pašsaprotamības apraksti, dažādi esamības paradoksi, par kuriem varētu sacīt – mēs to visu jau sen zinām, kādēļ atgādināt? Vienā no krājuma dzejoļiem autors raksta: “Sliktā dzeja ir tāda, Kuru lasa un cer, Ka tā drīz beigsies.” (37. lpp.) Vai sliktā dzeja ir arī šajā krājumā? Te noteikti ir dzejoļi, par kuriem daļa lasītāju apgalvos: “es arī tā varētu”. Varēt gan nenozīmē izdarīt. Freimanis mums parāda gan rutīnu valodas līdzekļu izvēlē, gan dažādas valodas loģikas kļūdas aprobētos izteicienos un iecienītās gramatiskajās konstrukcijās, pieķeršanos frazeoloģismiem vai neoriģināliem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, klasisku parafrāžu apspēli. Tematiskam vai emocionāli iezīmētam raksturojumam šie dzejoļi gan nepakļaujas, bet interesanta attieksmes kategorija te ir patriotiskais sentiments un tā aktivitātes mērījumi. Kurš valstī mīl visvairāk – vai tas, kuram galdā 9999 ēdieni, “baltajā cukurā mērcēti burkāni, jo cukurs atbruņo” un krējuma josta sarīvēto biešu vidū? Vai arī tas, kurš visniknāk un visvairāk reižu atkārtojis vārdu “Latvija”? Ja mūsu realitāte pastāv domāšanas, valodas un rīcības robežās, Freimanis tiecas šīs robežas nojaukt un mudina atrast jaunu jēgu. Autors ironiski atspēko mūsdienās aktīvi proponēto veiksmes kultu un produktivitātes jābūtību, saprotamību, skaidrību un panākumus kā pašsaprotamu indivīda vērtības rādītāju. Uz brīdi mums šķiet, ka lasām kādu tīmeklī sastaptu vieduma skolotāju vai padomdevēju, vai žilbinošu neona reklāmas saukli: “Būt daļai no pasaules Ir viegli: Vajag tikai mēģināt. Ir viegli būt Daļai no pasaules. Pieņem realitāti, Pieņem sevi, Atrodi jēgu, Veido piesaisti.” (34. lpp.) Autors ironizē par rutīnas spaidiem, kas māc ne tikai neieinteresētus ierēdņus, bet daudzus savu dzīvju misijās apmaldījušos: “Nu ko, jau otrdiena, nav vēl trešdiena, Bet es tikai sēžu un smejos. Vakar jau šķita, ka piektdiena klāt, Bet šodien jau atkal darbs. Rīt būs trešdiena, es iznesīšu atkritumus Baltos un zilos maisos. Visu dienu cītīgi dzēru ūdeni, visu nakti gulēju, Pret rītu sapņoju bēdīgu sapni. Tad pienāca ceturtdiena – mazā piektdiena – Un tad arī svētā piektdiena.” (47. lpp.) Kas ir mūsu laimes un vērtības rādītājs? Vai, saskaņā ar dzejoli par žurnālistiem, “uztaisīt suši, ieiet pirtī, redzēt dzīvi”? Nereti dzejas krājuma autoru un redaktoru (ja viņš vai viņa ir literāts) bieži saista rakstības stilisiskās paralēles. Šis krājums nav izņēmums, tā redaktore ir dzejniece Agnese Krivade un varam priecāties, ka epatāžas līnija uzmirdz jaunākajā latviešu dzejā šī krājuma izskatā. Ingmāra Freimaņa krājums uzdod daudz jautājumu, rada neērtību, tomēr arī mierina – mēs neesam nolemti banalitātēm un rutīnas trajektorijām, rast jauno gan dzejā, gan dzīvē ir mūsu spēkos. Noderīgi: neputns.lv / lr1.lsm.lv Ingmārs Freimanis. Sirds un mute: dzeja 2014-2023. Redaktore Agnese Krivade; dizains: Anta Pence. Rīga: Neputns, 2024. 69 lpp. ISBN 9789934601934. Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece.