Grāmata "Kā māksla var mainīt dzīvi" ir aizraujošs darbs, kas piemērots gan mākslas pazinējiem, gan tiem, kuri līdz šim uz mākslu skatījušies ar zināmu distanci. Nereti māksla tiek uztverta kā kas elitārs - jāsaprot stili, jāzina vēsture, jāpārzina tehnikas. Šī grāmata nojauc šos priekšstatus un piedāvā pavisam citu skatījumu - māksla ir pieejama ikvienam, un tās patiesā vērtība slēpjas spējā raisīt emocijas, pārdomas un sniegt mierinājumu. Grāmatas autore ir britu rakstniece, mākslas vēsturniece un māksliniece Sūzija Hodža, kura sarakstījusi vairāk nekā 100 grāmatu par mākslu, mākslas vēsturi un radošajiem procesiem gan pieaugušajiem, gan bērniem. Grāmata ir pārskatāmi strukturēta - katra nodaļa ir veltīta konkrētai emocionālai pieredzei: dusmām, bailēm, trauksmei, stresam, vientulībai, skumjām, pašrefleksijai, līdzjūtībai, iedvesmai, enerģijai, cerībai un laimei. Katru tēmu ilustrē konkrēti mākslas darbi, neliela mākslas darba autora biogrāfija un īsi pārdomu teksti, kas palīdz lasītājam iepazīt gan mākslinieka viedokli par mākslu, gan atklāt savu personisko reakciju. Tajā pašā laikā autore liek mums domāt par to, vai mākslinieki, kas piedzīvojuši traģēdijas, slimības, vientulību vai dvēseles krīzes, spēj caur mākslu dziedēt sevi un citus. Vai viņu ievainojamība padara viņus jūtīgākus? Vai varbūt tieši pateicoties grūtībām, rodas spēcīgākie darbi? Grāmatā tiek apskatīti vairāk nekā 70 izcili mākslinieki, tostarp Klods Monē, Frīda Kalo, Vinsents van Gogs, Karavadžo, Marks Rotko un citi. Mākslas darbi tiek skatīti nevis akadēmiskā nozīmē, bet kā dzīvās pieredzes nesēji. Grāmata apliecina, ka māksla nav tikai vizuāla baudīšana, bet arī emocionāls process. Skatoties uz mākslas darbu, mēs bieži piedzīvojam kaut ko, ko nevaram līdz galam izskaidrot. Grāmata piedāvā iespēju domāt par mākslu kā tiltu starp radītāju un skatītāju. Tajā skartas gan vispārcilvēciskas tēmas, gan ļoti konkrēti, personīgi pārdzīvojumi. Piemēram, Džordžija O’Kīfa atzīst: "Katrā savas dzīves mirklī esmu baiļojusies - taču nekad neesmu ļāvusi, lai tas mani kavē paveikt jel ko no tā, ko esmu gribējusi". Savukārt Pauls Klē saka: "Es gleznoju, lai neraudātu." Šie citāti ne tikai ilustrē konkrēto emociju tēmas, bet arī padara grāmatu vēl personīgāku. Reiz Anrī Matiss rakstīja, ka cenšas radīt mākslu, kurai būtu "veldzējoša, nomierinoša ietekme uz prātu, gluži kā labam atzveltnes krēslam". Grāmatā gan tiek pieminēts, ka mākslai piemīt dziedinošs spēks, un autore atsaucas uz psiholoģijas pētījumiem, taču konkrētas zinātniskas atsauces nav iekļautas. Šis aspekts varētu nedaudz pietrūkt lasītājam, kurš meklē pamatotību šai mijiedarbībai starp mākslu un mentālo veselību. Pietrūka arī mākslinieku fotogrāfiju - vizuāls kontakts ar viņiem varētu padziļināt iespaidu un sasaisti ar viņu stāstiem. Tomēr kopumā šī ir ārkārtīgi noderīga grāmata. Tā ir praktiska, iedvesmojoša un vienlaikus pašanalītiska. Tā sniedz jaunas zināšanas par mākslu, bet vienlaikus - arī par sevi. Lasītājs tiek mudināts just, domāt, analizēt, un pats galvenais - pieņemt, ka māksla nav tikai elitāru cilvēku privilēģija. Tā ir mūsu visu kopīgā pieredze, un katrs no mums to var izjust, pārdzīvot un saprast savā veidā. Šī grāmata ir kā kluss sarunu biedrs - rītos pie kafijas vai mierīgā vakarā, lai rastu kādu iedvesmojošu domu, sajūtu vai citātu dienai. Noderīgi: LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā krājuma izlase "Stress un izdegšana – divu faktoru tandēms" Sūzija Hodža. Kā māksla var mainīt dzīvi. Literārā redaktore: Dace Lāže. Tulkojums latviešu valodā: Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds. 2022. 191 lpp. ISBN 9789984239026 Anita Veckalne ir LNB izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

Ņujorkas kuratores un publicistes Helēnas Moulsvortas (Helen Molesworth) "Open questions" iekļāvu savā vasaras literatūras sarakstā ar vēlmi palasīt ko intelektuāli kutinošu, mākslas pasaulē vedošu, bet ne smagnēji akadēmisku. Kopumā izdevumā iekļautas 24 esejas, kas aptver autores 30 gadus ilgo darbību kuratores, mākslas kritiķes un publicistes amatā. Izdevums uzrunāja gan ar saturisko piedāvājumu, izsekot kuratores ceļam mākslas pasaulē, gan "garšīgo" vizuālo noformējumu. Uz apvāka izmantots fragments no vēl viena Ņujorkieša - mākslinieka Dika Blēra (Dike Blair) darba, kurā atainotā kafija un sulas glāze teju fiziski liek sajust dzērienu smaržas, sniedzot sajūtu par brokastu sarunu ar autori kādā no daudzajām Ņujorkas kafejnīcām. Ierasti literārus darbus patērēju ātri, tomēr Moulsvortas esejas ir lasāmas lēni, pa vienai, izbaudot teksta plūdumu un iedziļinoties tēmā. Izdevumā ietverto tēmu loks ir gana plašs - no agrīniem eksperimentiem, tiecoties Raušenberga glezniecības smagnējai erotikai rast atbilstošu tekstu, līdz Dišānam, feminismam, mīlestībai pret māksliniekiem un glezniecību kā mākslas formu. Atšķirībā no mūsu platuma grādos ierastā distancētā skatījuma, kurā autors sevi kā personību nodala no analizējamā objekta, Moulsvortas tekstos māksla savijas ar personiskajām pieredzēm - studiju meklējumiem, seksualitāti, mīlestības atrašanu, nobriešanu kā kuratorei, pasūtījuma darbu radīšanu un iegremdēšanos tēmā. Kuratora skatījums ietekmē to, kā dziļi personiskā veidā uztveram mākslas darbu, tieši tāpat kā to ietekmē mūsu pašu personība un pieredzes. Tie ir izpētē un zināšanās balstīti, tomēr personīgi, nekautrīgi un tieši teksti, kādus biežāk gribētos lasīt arī latviešu autoru izpildījumā. Eseju krājums iesakāms gan tiem, kas interesējas par kuratora darbu, gan ikvienam, kas vēlas izbaudīt intelektuālu "sarunu" par mākslas tēmām. Ievērojot tapšanas laika nogriezni un to, ka laika gaitā neizbēgami mainās gan mūsu uzskati, gan rakstīšanas stils un intereses, esejas būs pietiekami atšķirīgas, tomēr katra no tām - literāri "garda" un, lai izvairītos no pārsātinājuma, atsevišķu brokastu vērta. Izdevums lasītājiem pieejams arī LNB Konrāda Ubāna Mākslas lasītavā. Noderīgi: Helen Molesworth and Michelle White on "Open Questions: Thirty Years of Writing about Art" Helen Molesworth. Open Questions : thirty years of writing about art. Redaktora: Donna Wingate. Londona: Phaidon, 2023. 303 lpp. ISBN 9781838666057 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Apskatu sākšu, iepazīstinot ar grāmatas autori. Alise Ābele ir uzņēmuma "Pavasara Mēbeles" dibinātāja. Uzņēmums specializējas mēbeļu atjaunošanā un interjera iekārtošanā. Šīs zināšanas tiek nodotas tālāk arī ar kursu palīdzību. Kā norādīts grāmatā: "Alise kopā ar savu komandu ir radījusi pavisam jaunu mēbeļu atjaunošanu. Miksējot seno restauratoru pamata bāzes zināšanas ar mūsdienu līdzekļiem, produktiem un pašu radītās inovācijas, "Pavasara Mēbeles" ir pamatu licējs vienkāršākai, bet tomēr kvalitatīvai mēbeļu atjaunošanas kustībai." Izdevums, kas bagāts ar praktiskiem padomiem un paskaidrojošiem attēliem, ir paredzēts ikvienam. Autore norāda, ka atjaunojamai mēbelei otro elpu var dot katrs. Kā mēbeles salabot un/vai atjaunot soli pa solim izstāstīts izdevuma deviņās nodaļās. Lūk, ieskats to saturā: Instrumentu izvēle, mēbeles virsmas izprašana, mazgāšana un sagatavošana darbam, demontēšana, lakas vai krāsas noņemšana, krāsošana un lakošana, koksnes tonēšana, tapsēšana, nestandarta risinājumi vintage mēbeļu atjaunošanā, mēbeles kopšana. Kad šie, iepriekš uzskaitītie darbi paveikti, acīm paveras estētisks baudījums. Un ne tikai. Salabojot un/vai atjaunojot mēbeli, tas samazina vides piesārņojumu un veicina ilgtspējīgāku dzīvesveidu. Jāpiemin, ka arī pats uzņēmums "Pavasara Mēbeles" atzīts par vienu no desmit labākajiem aprites ekonomikas uzņēmumiem Eiropā. Lai rastu idejas, gūtu iedvesmu un pagarinātu mēbeles dzīves ciklu, vērts ielūkoties grāmatas noslēdzošajā nodaļā. Tajā aplūkojami mēbeļu piemēri pirms un pēc to atjaunošanas. Noderīgi: Pārvērst necilu mēbeli krāšņā pērlē. Ciemos pie mēbeļu atjaunotājas Alises Ābeles Alise Ābele. Mēbeļu atjaunošanas pamatprincipi. Jūrmala: Pavasara Mēbeles, 2024. 231 lpp. ISBN 9789934382291 Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Annas Auziņas dzejas vērtības jau no pirmsākumiem ir personiskums, jutekliskums un intimitāte. Tiešs sievietes pieredzes patiess atainojums un neizskaistinātība ir arī jaunākā dzejas krājuma "Kāpostu zupa" raksturā. Daudzām lasītājām un lasītājiem dzejas krājums "Annas pūra govs" (2017) un novatoriskais prozas darbs "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata" (2021) iegūluši iemīļotākās latviešu literatūras fondā. Liela iespējamība, ka arī "Kāpostu zupa" ielīs daudzās sirdīs un poētiskajās apziņās. Krājuma dzejoļi vēsta par autores dzīves reālijām, bet vienlaikus šī ir literatūra, kas ar tajā aprakstīto pieredzi viegli un mierinoši ļauj identificēties lasītājai vai lasītājam. Ar rindām par novecošanu, mirstošo tuvāko, smagākās vai vieglākas formas slimību, pieaugošiem bērniem, cilvēka dzīves ciklu un citām eksistences blakusparādībām nejūties tik vientuļš un nesaprasts. Autores poētiskajā intonācijā ir kaut kas līdzjūtīgs un gaiši cerīgs – ne tikai intelektu, bet arī garu balstoša vispārcilvēciska garīgā vertikāle: "tāpēc netiesā sevi bargi par to / par ko neviens cits pat neiedomājas nosodīt" (46. lpp.). Ja iepriekšējā perioda poētikā dominējošie bija intimitātes, sievietes seksualitātes motīvi, tad jaunākais krājums izteiktāk pievēršas pieņemtības, veselības, dzīvības un nāves tematikai - nāves nenovēršamībai un zaudējuma skaudrumam, dzīves turpinājumam pēc mūsu pirmsākumiem un radītājiem, trauksmainā ikdienā, kurā nomāc "kara ēna un pandēmijas atblāzma" (35. lpp.). Tādi dzejoļi kā, piemēram, "Elēģija manai mātei", "Dārznieks", "Mūsu mīlestība ir iemesojusies" un "Trīs kaķi" rāda mīlestības plašo spektru, tās nianses un nokrāsas, tik cilvēcīgās un reālās nesaprašanās, ikdienas pārdzīvojumus un sadzīviskās nejēdzības, kurām maļoties cauri, mēs varam atsvešināties, bet tikpat labi – arī satuvināties. Pielikums "Par personības traucējumiem" radoši padziļina šī krājuma lasījumu – tas ietver gan medicīnisku teoriju par UDHS (Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu) vienā atvēruma pusē un autores dienasgrāmatas fragmentus otrā. Subjektīvā interpretācijā šis paņēmiens it kā parāda lasītājam kāda personības tipa tā dēvētās teorētiskās iezīmes un reālu cilvēku, tā dzīves šķērsgriezumu cilvēciski personīgā gaismā, mazinot arī stigmatizāciju un stereotipiskus priekšstatus. Dzīve ir neviennozīmīga, neparedzama, bieži arī nepanesama, bet, Annas Auziņas rindās runājot, mums "jāiet cauri šai gravai un tālāk" (54. lpp.). Tāda dzeja kā "Kāpostu zupa" var būt mūsu balsts un iepriecinājums, vērtība, kurā spoguļojam savu esību un patību, atrodam ticību un kurā no jauna ieraugām dzīves skaistumu. Noderīgi: Izdots Annas Auziņas piektais dzejas krājums "Kāpostu zupa" Anna Auziņa. Kāpostu zupa: dzeja 2019–2024. Redaktors: Raimonds Ķirķis. Dizains un makets: Armands Zelčs. Rīga: Neputns, 2025. 54 lpp., 40 nenumurētas lpp. ISBN 9789934651021 Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece.

Monogrāfija "Latviešu valoda pastāvībā un mainībā: norises, tendences, prognozes" ir starpdisciplinārs pētījums, kurā aplūkota latviešu valodas attīstība, lietojums un nākotnes perspektīvas mūsdienu sociolingvistiskajā kontekstā. Šis darbs tapis kā rezultāts Latvijas Universitātes un partneru pētnieciskajai sadarbībai projektā "Mūsdienu latviešu valodas attīstība un lietojums", ko vadīja Dr. habil. philol. Ina Druviete. Grāmata apvieno dažādu paaudžu valodniekus un pētniekus no Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta, Humanitāro zinātņu fakultātes, kā arī no Liepājas Universitātes, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas un citām pētniecības institūcijām. Darbs strukturēts tematiskās nodaļās, kas aplūko gan iekšējās valodas attīstības norises (leksika, gramatika, terminoloģija), gan ārējos faktorus – sabiedrības attieksmi pret valodu, tās lietojumu izglītībā, diasporā un digitālajā telpā. Tiek analizēta valodas lietojuma daudzveidība un tās funkcionēšana dažādās sabiedrības jomās – izglītībā, zinātnē, medijos, valsts pārvaldē, diasporā un digitālajā vidē. Īpaša uzmanība veltīta arī valodas attieksmēm un identitātes jautājumiem. Autori piedāvā ne tikai detalizētu valodas attīstības aprakstu un skaidrojumu, bet arī formulē tendences un iespējamas prognozes valodas nākotnei. Šīs prognozes balstītas gan uz empīriskiem datiem (valodas korpusi, aptaujas, statistika), gan uz aktuālajām tendencēm Eiropas un globālajā valodniecībā. Tiek uzsvērta nepieciešamība pēc valodas politikas ilgtspējas, pēctecības izglītības satura plānošanā, kā arī pētniecības un sabiedrības dialoga. Šī monogrāfija ir nozīmīgs ieguldījums latviešu valodniecībā, īpaši saskarsmē ar mūsdienu sabiedrības izaicinājumiem – demogrāfiskām pārmaiņām, digitālo mediju ekspansiju un valodas statusa uzturēšanu mazākumtautību un diasporas kontekstā. Tā veicina izpratni par valodu ne tikai kā lingvistisku parādību, bet kā būtisku kultūras, identitātes un valsts ilgtspējas faktoru. Grāmata būs aktuāls un nozīmīgs resurss valodniekiem, skolotājiem, valodas politikas veidotājiem, studentiem un visiem, kas interesējas par latviešu valodas attīstību, saglabāšanu un lietojuma perspektīvām. Šī grāmata ir iekļauta 2025. gada Grāmatu iepirkuma publiskajām bibliotēkām sarakstā. Noderīgi: Latviešu valoda Latviešu valoda pastāvībā un mainībā: norises, tendences, prognozes : kolektīvā monogrāfija / zinātniskā redaktore, priekšvārda autore Dr.habil.philol. Ina Druviete; Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2024. 374 lpp. : ISBN 9789934363221 Solveiga Ozolniece ir LNB Pakalpojumu departamenta Jesajas Berlina Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Maija noslēgumā gaismu ieraudzīja mākslinieka un mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa "upuris un UPURIS. Divas sarunas ar Imantu Lancmani", kurā ietvertas divas nekad nenotikušas intervijas - autora iekšējais dialogs pašam ar sevi, iepazīstinot lasītājus ar pēdējos gados tapušajiem darbiem. Savā ziņā šis izdevums turpina un noslēdz autora stāstu, ko iesāka gada sākumā izdotais žurnālistes un prozaiķes Inetas Meimanes (1966) interviju krājums "Providences liecinieks", kurā aptvertas abu divpadsmit gadu garumā (2007-2019) noritējušās sarunas. Tajās Imants Lancmanis atklājas gan kā mākslinieks, gan aizrautīgs pētnieks, tomēr apjomīgākā sarunu daļa veltīta Rundāles pilij un tās atjaunošanai. "upuris un UPURIS" Imants Lancmanis dalās ar iespaidiem, kas ļāvuši tapt pēdējo gadu darbiem - gleznu ciklam "Nāves deja", noslēdzot Inetas Meimanes radīto portretu ar savu šī posma mākslinieka manifestu. Saruna, kurā manifestēti autora uzskati, pārdomas, idejas ir forma, kam atrodama virkne klasisku piemēru no Platona dialogiem līdz Halsmana sarunai ar Dalī vai daudzskaitlīgajām pēdējo gadu literatūrā publicētajām intervijām ar laikmetīgajiem māksliniekiem. "upuris un UPURIS" ir autora spēle ar šo formātu, veidojot fiktīvu pašinterviju - formu, kuru Imants Lancmanis izmantojis jau senāk, 2009. gadā, raksturojot gleznu ciklu "Piektais bauslis, Revolūcija un karš". "Providences lieciniekā" mākslinieks atklāj vēlmi kā režisoram parādīt skatītājam attēlā ietverto dramaturģiju, piedāvājot iepazīties ar atainoto tēlu domāto, teikto, pat izdziedāto. "upuris un UPURIS" formāta izvēli autors pamato ar to, ka "fiktīva intervija, kur jautājumi sadala un organizē tekstu, ir lasītājam vieglāk uztverama nekā garš monologs, kur dažādas domas un atziņas sastrēgst blīvā vienlaidus vēstījumā." Šis paņēmiens ļauj lasītājam, kura atmiņā svaigi saglabājies "Providences liecinieks", viegliem soļiem sekot mākslinieka domas attīstībai, ejot jau iestaigāto sarunas taku. Saturiski "upuris un UPURIS" ietver autora pārdomas par vēsturiskajām norisēm un laikmeta aktualitātēm, kas iedvesmojušas pēdējo gadu laikā tapušos darbus, vienlaikus ļaujot lasītājam vairāk uzzināt par to tapšanas tehnisko pusi. Kara, nāves un cilvēcisko vājību tematika no šī brīža kara Ukrainā atpakaļejoši aizvijas līdz pat Pētera Pirmā galma apvērsumam un tā sekām ar pakārto streļķu pilnajiem kokiem, kuru tēli autora iztēlē apciemo caru sapņos. Līdzās tam - latviskā zemnieku vienkāršība, izdzīvošanas spēja un Arkādijas meklējumi, traģisko un smago balansējot ar dzīvespriecīgu vieglumu. "Nāk pavasaris, un dzīve jau nav tikai sekošana biedējošām ģeopolitiskām norisēm," mākslinieks noslēdz, jau plānojot gleznot ziedus. Raugoties uz rezultātu, vienmēr interesanti ielūkoties darbu tapšanas procesā, kas iezīmēts jau sarunu ciklā ar Inetu Meimani. Tajā kā regulāri tapšanas līdzdalībnieki un atsaucīgi aktieri kompozīcijām parādījās Rundāles pils darbinieki un bieži - arī vēsturiskajos foto kadros notverti tipāži. "upuris un UPURIS" Imants Lancmanis līdzās retiem modeļu foto, pašportretiem un etnogrāfiskajos kadros tvertām sejām pievēršas mākslīgā intelekta (MI) iespējām, metodiski salīdzinot dažādu rīku sniegumu un piemērotību mākslas darba tapšanai. Atšķirībā no daudziem citiem, Imants Lancmanis mākslīgo intelektu saredz kā vērtīgu jaunu instrumentu mākslinieka rokās. Tomēr, atzīstot fotogrāfijas un mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, galvenais gala rezultāts tomēr ir glezna, kuru radot "zem otas top jauna, dīvaina pasaule", kas nākusi no autora galvas. Noderīgi: Ko Imanta Lancmaņa jaunākās gleznas atklāj par pasaules vēsturi un attīstību? Pastaiga izstādē ar mākslinieku Imants Lancmanis. upuris un UPURIS. Divas sarunas ar Imantu Lancmani . Māksliniece Katrīna Vasiļevska. Rīga: Lapu dizains, 2025. 110 lpp. ISBN 9789934916724 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Kas var būt labāks par krila salčuku? Vai tā nav krilīgi laba ideja? Pingvīni Pablo un Pinga dzīvo Antarktīdā. Pablo to sauc par utopiju – var ēst dažādos veidos pagatavotu krilu – mātes dabas ambroziju – un veidot ledus skulptūras. Pinga, ietinusies oranžā šallē un uzvilkusi oranžu ziemas cepuri, vēlas brīvdienas. Un nevis brīvas dienas, kā to sākumā saprot Pablo, bet gan brīvdienas – laiku prom no Antarktīdas, uz vietu, kur zem pleznām ir siltas smiltis un jūra nav aizsalusi. Bet kā nokļūt uz Bali, Fidži, Barbadosu vai Portugāli, ja viss atrodas tik ļoti tālu no Antarktīdas? Vienkārši – doties pie zinātniekiem, starp kuriem neviļus atrodas arī profesore Lielprāte, iekāpt viņas radītajā LaikGriezī un doties ceļojumā, kas abiem pingvīniem sapņos pat nebūtu rādījies. Pablo un Pingas piedzīvojumi ir pirmais Šīnas Dempsijas, īru izcelsmes bērnu grāmatu ilustratores, darbs kā rakstniecei, kas ieguvis arī starptautisku atpazīstamību. Autore rotaļājas gan ar vārdiem un frāzēm, ko ieskicēju iepriekšējā rindkopā, gan arī tēlu savstarpējām attiecībām. Pinga un Pablo pēc rakstura un izturēšanās viens otru papildina, lai arī kā tūristi ievērojami atšķiras. Pablo ir nopietnais tēls, kuram patīk visu apsvērt pirms došanās ceļā un novērst pēc iespējas vairāk risku, savukārt Pinga ļaujas iztēles un sapņu vilinājumam, pat ja tas nesakrīt ar realitāti, jo tic, ka viss beigās nokārtosies. Stāsts lasītājam atgādina tādas vērtības kā draudzība, atbalsts un izpalīdzēšana otram grūtā brīdī, kas ir aktuālas ikvienā vecumā. Laika mašīna LaikGriezis aizved abus pingvīnus atpakaļ laikā uz krīta vai, kā Pinga to sauc, krilīta periodu, kur abi pingvīni sastopas ar vairākiem dinozauriem. Jāuzteic autores izdoma, spējot izklaidējošu un bērniem piemērotu saturu papildināt ar izzinošiem un izglītojošiem faktiem. Apzinoties bērnu interesi gan par dinozauriem, gan komiksiem, grāmata varētu būt interesi raisoša un lasītprieku veicinoša īpaši jaunākā skolas vecuma bērniem. Šķietami vienkāršie, bet vienlaikus ar zemtekstiem papildinātie dialogi un pingvīnu dzīves uztverei pielāgotās frāzes ļauj arī lasītājam attīstīt un radoši izmantot paša izteiksmes veidu un potenciālu. Tie mudina padomāt par valodas daudzveidību. Grāmatas beigās autore pievienojusi gan pamācību abu pingvīnu uzzīmēšanai, gan arī faktus par grāmatā iekļautajiem tēliem un vietām, kā konkrētiem dinozauriem un pingvīnu pielāgošanās veidiem dzīvei Antarktīdā. Šajā Pablo un Pingas piedzīvojumu sērijā ir vēl divas grāmatas par ceļojumu uz ledus laikmetu un Seno Romu, jācer, ka drīzumā arī tie tiks iztulkoti latviešu valodā. Vasara daudziem ir atvaļinājumu laiks, tāpēc kādam varētu noderēt Pingas atziņa, ka dažkārt arī pēc brīvdienām ir kārtīgi jāatpūšas. Grāmata var izrādīties ļoti labs palīgs šādam nolūkam. Šīna Dempsija. Pablo un Pinga. No angļu valodas tulkojusi Aija Biezaite ; redaktore Diāna Romanoviča. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 224 lpp. ISBN 9789934327575 Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Šo apskatu rakstu, gaidot vasaras saulgriežus, kad atkal domājam par tumsas un gaismas mijiedarbību. Tāpēc ir īpaši zīmīgi, ka šī apskata temats ir Māra Salēja dzejas krājums "Atsevišķa gaisma", kurā šī pati mijiedarbība ir centrālais motīvs, tiesa, ar būtisku uzsvaru uz dažādām "tumsām" mūsu ikdienā. Uz to nelielā ievada tekstā norāda arī dzejniece un šī krājuma redaktore Inese Zandere, rakstot: "…ja gaisma ir atsevišķa, vai tumsa būtu tas vienotais lielums, kuram cauri izmisīgi laužas mūsu atsevišķuma gaišie mazumiņi?" Māris Salējs šajā krājumā tumsu ir pētījis daudzpusīgi – burtisku tumsu, prāta tumsu, aklu skaistumu, varbūt pat atvasaru kā gaismas pēdējo "ceļakāju" pirms latviešiem tik pazīstamās ziemas tumsas. Protams, kā jau dzejā bieži vien, daudz uzmanības pievērsts iekšējai tumsai. Tomēr man darbi nešķita kā klišejiskas depresīvas vārsmas. Tie ir introspektīvi, reāli un pārdomāti. Galu galā, kā raksta pats autors, dzejnieks var būt privileģēts, ja zina, kad ir gatavs noskumt. Daudzi no dzejoļiem ir neliela apjoma, bet tas, manuprāt, liek lasītājam vairāk domāt. Pat deviņi vārdi divās rindās, kas aizņem varbūt mazāk nekā desmito daļu lappuses, neļauj pāršķirt tālāk, iekams nav "atkosta" vismaz kāda doma vai interpretācija. Šāds efekts iespējams, jo ir jūtams, ka dzejnieks ikdienā daudz vēro. "Atsevišķā gaismā" iepazīstamies ar novērojumiem par cilvēkiem, laika plūdumu un, protams, titulāro gaismas un tumsas cīņu vai pat deju. Krājumā lasāmi darbi, kas rakstīti kopš 2017. gada, taču parādās arī ļoti aktuālas pārdomas par ekrānos pavadīto laiku un pat karu. Pievienotie datumi katram darbam sniedz papildu dimensiju, jo ziņkārīgam lasītājam ļauj iztēloties laiku un kontekstu, kādā tie radīti. "Atsevišķa gaisma" var būt gan ātrs skrējiens cauri laikam, gaismai, tumsai un dažādiem novērojumiem. Gan meditatīvi pavadīts brīvbrīdis, fokusējoties uz katru vārdu, domu, kontekstu. "Tev ir dzīvība. Ko vēl vairāk." skan viena no rindām. Šo krājumu vērts ne vien izlasīt vienreiz, bet pie tā arī atgriezties atkārtoti. Noderīgi: "Atsevišķa gaisma". Dzeju no jaunākā krājuma lasa Māris Salējs Šī grāmata ir iekļauta 2025. gada Grāmatu iepirkuma publiskajām bibliotēkām sarakstā. Māris Salējs. Atsevišķa gaisma. Krājuma redaktore: Inese Zandere, dizains un makets: Ivo Grundulis. Rīga: Pētergailis, 2025. 111 lpp. ISBN 9789984335926 Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

Emē de Jongas adaptētais un ilustrētais V. Goldinga darbs "Mušu valdnieks", kas ir pārvērsts par grafisko romānu, piesaista jauno lasītāju (tostarp arī pieaugušo) uzmanību klasiskiem darbiem un mudina izmēģināt dažādus satura uztveršanas veidus. Man šī bija atgriešanās uz salas, kur pirmoreiz nonācu tādā pašā vecumā kā galvenie varoņi. "Mušu valdnieks" ir zināmākais V. Goldinga darbs – pārdomas un reizē provokācija par cilvēci, kurai ir ne tikai visiem tīkamā, uz progresu un attīstību vērstā gaišā, bet arī tumšā puse, kas atklāj daudz neērtu patiesību. Sižeta pamatā ir dažāda vecuma zēni – no jaunākā skolas vecuma līdz pusaudžu gadiem - nonākšana uz pamestas salas vētras radītas lidmašīnas katastrofas dēļ. Viss turpmākais – izdzīvošana no bada, vientulības un bailēm – ir tikai pašu zēnu rokās, jo uz salas nav neviena pieaugušā, kas spētu par viņiem parūpēties. Galveno varoņu – Ralfa un Džeka – attiecību dinamika sižeta attīstības gaitā ievērojami mainās. No nebēdnīgas, entuziasma dzītas intereses uzzināt ko jaunu un sadarboties, kas caur Ralfa iecelšanu par vadoni balsojot simboliski atgādina metaforu demokrātijai, uz anarhisma radītu destrukciju, kurā viena no pusēm noliedz otras varas leģitimitāti un nomelno to par galveno ienaidnieku. Gan lasot romānu pusaudža gados, gan tagad, īpašu interesi piesaistīja Rukša tēls. Vārda nosaukšanas vietā viņš tikai min vienaudžu radītu iesauku, kuru negrib dzirdēt, bet kuru visi tāpat izmanto. Viņš vairākkārt mudina uz racionālu rīcību un noteikumu ievērošanu grupas labuma vārdā, vienubrīd burtiskā nozīmē kļūstot pat par zēnu vienīgo glābiņu, jo ar brillēm un saules palīdzību viņiem izdodas iekurt ugunskuru. Pateicoties Emē de Jongas ilustrācijām, šoreiz brillēm tiek paspilgtināta vēl viena nozīme kā neizbēgamas nolemtības paredzētājām, jo caur tām Ruksis ierauga, kā lidmašīnas sāns liesmo un kā neuzmanības dēļ ugunskura liesmas aizskar blakus esošu koku, izraisot ugunsgrēku. Kad brilles jau ir sasistas un vairs nenodrošina skaidru redzamību, viņš nespēj atšķirt negadījumu no adrenalīna mudinātas slepkavības. Īsi pirms liktenīgiem notikumiem Ruksis, nu jau bez brillēm, pašam nezinot pagriezies ar muguru pret pārējiem, retoriski vaicā: "Kas labāk: kad valda likumi un vienprātība vai kad medī un nogalina?" Kā izrādās, atbilde nemaz nav tik acīmredzama. Emē de Jonga uzsver vairākus Viljama Goldinga darbā ietvertus motīvus, kur, sižetam attīstoties, arī šķietami nevainīgi un dzīves lutināti zēni var pārvērsties par zvēriem. Šīs pārvērtības ir redzamas gan Rukša tēlā un briļļu simboliskajā nozīmē, gan vizuāli caur visu zēnu izskatu no skaistām skolas formām uz dubļiem klātiem ķermeņiem, kā arī plašākiem grupu skatiem un noteiktiem leņķiem, no kuriem zēni, ar kuriem daudzi sākumā spētu asociēties, ir kļuvuši par primitīvām, instinktiem un primārajām dziņām pakļautām būtnēm. Lakoniskie teksti, kuru dažbrīd pat nav vairākas lapaspuses, trenē vizuālo uztveri un domāšanas spējas, bet atsevišķās vietās pat pārāk tieši norāda uz oriģinālajā darbā daudzpusīgi izskaidrotām idejām. Lasot daudzkārt domāju, cik daudz grāmata iegūst un cik – zaudē, ja teksts tiek samainīts pret ilustrācijām un ja adaptēts ir darbs, kurā būtiska ir tieši tekstā ietvertā daudzslāņainība, ko vizuāls atainojums ne vienmēr spēj ietvert. Grāmatas noslēgumā ir iekļauts Emē de Jongas vēstījums lasītājiem un dažas skices no romāna ilustrēšanas procesa. Autore pauž cerību, ka adaptācija, kas veidota, cienot V. Goldinga oriģinālo versiju, bet piešķirot papildu nozīmes tekstam un tajā iekļautajiem simboliem, padarīs romānu saistošu jauniem lasītājiem, turklāt viņa izsaka pārliecību, ka "šis stāsts paliks aktuāls tik ilgi, cik vien cilvēce pastāvēs, – tas pierāda šī darba ģenialitāti, taču vienlaikus atklāj skumju patiesību par mums pašiem". Latvijas kontekstā jaunais satura izklāsta veids šķiet veicinājis arī lasītāju interesi – nesen bibliotēkā pieredzēju, ka apmeklētāja izvēlējās dēlam – vidējā skolas vecuma skolēnam – "Mušu valdnieku" tikai tāpēc, ka tas ir grafiskais romāns, ko dēls labprāt lasa. Ja reiz dzīvojam vizuāliem kairinātājiem piesātinātā vidē un ja lasītājam patīk ar vizuāliem elementiem paspilgtināts lasīšanas veids, tad kāpēc to neizmantot mums pašiem par labu, veicinot interesi par klasiskiem darbiem? Noderīgi: Komiksi Šī grāmata ir iekļauta 2025. gada Grāmatu iepirkuma publiskajām bibliotēkām sarakstā. Viljams Goldings. Mušu valdnieks. Adaptējusi un ilustrējusi Emē de Jonga. No angļu valodas tulkojusi Aija Biezaite. Redaktore Sarmīte Lomovceva. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 349 lpp. ISBN 9789934327919 Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Irene Valjeho (1979) ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece, kura piedāvā aizraujošu ceļojumu pasaules vēsturē caur rakstītā vārda maģiju grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās". Lai arī sākotnēji, ieraugot, ka grāmata ir par vēsturi, varētu šķist, ka tā būs kā skaitļu un faktu vācelīte 400 lappušu garumā, jau pirmajās lapaspusēs kļūst skaidrs, ka šis būs daudzdimensionāls un aizraujošs piedzīvojums cauri gadsimtiem, kas savieno pagātni ar tagadni. Šī ir grāmata, ko ieteiktu ne tikai vēstures un literatūras mīļotājiem, bet ikvienam, kam patīk atklāt kopsakarības un noslēpumus, un kam patīk ar vārdiem ceļot laikā un telpā. Šajā grāmatā var atrast zināšanas, emocijas un sajūtas, kā arī ticību tam, ka grāmatas turpinās lasīt arī nākotnē. Tā ir grāmata, kas pati par sevi iemieso uzticību un mīlestību gan pret grāmatām, gan lasīšanu. Vēstījums ir ne tikai par grāmatu un lasīšanas vēsturi, bet tajā ietverti arī autores personīgie stāsti un emocionālie pārdzīvojumi, laika gaitā radušās filozofiskās pārdomas, precīzie novērojumi par senajiem laikiem un saistību ar mūsdienu procesiem. Atgriežoties Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā, ir iespēja izprast rakstīšanas un lasīšanas nozīmi cilvēces attīstībā. Grāmata atspoguļo nebeidzamās slāpes pēc zināšanām un sastapšanos ar tiem entuziastiem, kam bijis svarīgi saglabāt un sargāt grāmatas kā dārgāko vērtību. Vai aizdomājamies, kāds mērķis ir veidot nacionālo bibliotēku krājumus vai veidot kaut nelielu bibliotēku savās mājās? Vai apzināmies, cik priviliģētā stāvoklī pašlaik esam, kad teju ir pieejama visa informācija, kas mūs interesē? Arī senākos laikos cilvēki juta vēlmi savākt visas grāmatas vienkopus ko autore piedāvā kā iespējamu "pamatu ielikšana mūsu pasaulei" (17). Arī šodien varam spēcīgi izjust agrāko laiku vērienu un vēlmi apkopot visas zināšanas, kad pieejamas plašas tehnoloģiskās iespējas, kad vairs nav nepieciešams tik ilgs laiks un līdzekļi, lai atrastu vai saglabātu sev svarīgu informāciju. Tas, kā iegūstam informāciju, var mainīties, bet cilvēka alkas pēc zināšanām nekur nepazūd, un mēs savā patiesajā būtībā neesam diži atšķirīgi no cilvēkiem, kas dzīvoja senāk, ko arī apstiprina šis koncentrētais literatūras vēstures kurss. Lasīšana un grāmatas cauri laikiem ir bagātinājušas pasauli un cilvēkus tajā, un faktu, ka cilvēks lasa, var uzskatīt par ļoti pievilcīgu. "Par spīti uzstājīgajam mārketinga spiedienam, blogiem un recenzijām, par visskaistākajām lappusēm, ko esam lasījuši, gandrīz vienmēr varam pateikties kādam cilvēkam, kuru mīlam, vai grāmattirgotājam, ar kuru esam iedraudzējušies. Grāmatas turpina mūs vienot un sasaistīt kopā noslēpumainā veidā" (269). Ja kādam pastāsti par savu mīļāko grāmatu, pat neapzinoties, pats arī kļūsti par lasīšanas vēstnesi. I. Valjeho runā par grāmatām kā smalku pavedienu, kas iezīmē jūtu un draudzību karti. Varbūt brīžiem lasīšanu un tās sniegtās iespējas uztveram jau kā pašsaprotamu parādību, tomēr "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" ir labs atgādinājums par pagātni, un to, cik svarīgi arī mūsdienās grāmatai ļaut iespēju papildināt dzīvi un, iespējams, būt par sava ceļa rādītāju. "Katra bibliotēka ir ceļojums; katra grāmata ir pase bez derīguma termiņa" (35). Daudzi no mums varētu būt diezgan pārsteigti atklāt, kādus nospiedumus tāda vai citāda grāmata atstājusi, kā lasītais ietekmējis, mainījis, satricinājis vai attiecīgos brīžos mierinājis. Papirusa tīstoklis kļuva par progresu – "gadu simtiem, meklējot piemērotu nesēju, cilvēki bija rakstījuši uz akmens, māla, koka, metāla, un nu beidzot valoda atrada sev mājas dzīvā matērijā. Vēsturē pirmā grāmata piedzima tad, kad vārdi – rakstos pārcelta gaisa plūsma – atrada patvērumu ūdensauga serdē. Un atšķirībā no saviem stīvajiem, inertajiem priekštečiem grāmata tūliņ kļuva par lokanu, vieglu priekšmetu, kas gatavs ceļot un meklēt piedzīvojumus" (40). Lasīšanu var uztvert arī kā rituālu, kam ir nepieciešama attiecīga telpa, materiāli, priekšmeti, kustības. I. Valjeho ļauj iepazīt, kā lasīja mūsu priekšteči, kā tika sapludinātas šīs lasīšanas realitātes toreiz un tagad. Līdz ar rakstības un grāmatu izgudrošanu, balsi ieguva arī tie, kas bija nepakļāvīgi un iepriekš apklusināti. Ja ir iespēja pierakstīto saglabāt, tad ir arī iespēja piekļūt plašākām tēmām un skatupunktiem. Grāmatā aptverti ļoti dažādi laika posmi, kā arī tēmas, kas nav tikai mūsu laikmeta problēma un diskusiju avots. Kurš gan būtu domājis, ka jau sengrieķu filozofs Sokrats bažījās, ka rakstība liks cilvēkiem atteikties no patstāvīgas domāšanas? Aktuāla problēma arī ChatGPT laikos, bet varbūt tomēr nevajag baidīties no jaunā, bet izmantot plašās iespējas, kas sengrieķiem bija tikai tāls sapnis. Grāmatā var sastapt arī citus pagātnes dižos prātus, kuru domas, pateicoties rakstībai un grāmatām, joprojām varam iepazīt. Grāmatā tiek apspriesti arī tādi problemātiski jautājumi kā – vai no literārajiem darbiem vajadzētu "izravēt" nevēlamo. I. Valjeho atgādina ko svarīgu – "ne jau izskaužot no grāmatām visu, kas mums šķiet nepieņemams, mēs jauniešus pasargāsim no kaitīgām idejām" (189). Vēsturē daudzkārt piedzīvots, kā līdz ar varas maiņām, mainās arī attieksme pret vārdos nostiprinātu viedokli un kādi pūliņi reizēm tiek likti lietā, lai iznīcinātu grāmatas. Autore cenšas atgādināt, ka "uz sadegušu tekstu pelniem var uzbūvēt neobjektīvu versiju par visiem notikumiem" (210). Grūti aptvert, cik būtiskas pārmaiņas notikušas, lai mēs varētu lasīt tā, kā to darām šodien. Pirms iespējas saglabāt rakstīto vārdu, dzīva bija mutvārdu tradīcija, bet "vārdi grāmatās kristalizējās. Vajadzēja izvēlēties vienu poēmas versiju, visskaistāko – lai tieši tā izdzīvotu ilgāk par pārējām" (86), līdz ar to vismaz viens stāsts šādi tiek paglābts no iznīcības. Kuru grāmatu Tu vēlētos pasargāt? "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" ir ne tikai spilgts grāmatu vēstures kaleidoskops, bet arī atgādinājums ikvienam par to, kāpēc lasīt ir svarīgi, kāpēc vajag sargāt grāmatas un turpināt tās rakstīt. Autore atklāj grāmatu intīmo dabu: "Kad stāsts mani pārņem, kad vārdu lietus ielīst manī, kad gandrīz sāpīgi saprotu tā vēstījumu, kad man rodas pārliecība – dziļa, slepena, vientulīga – ka autors ir mainījis manu dzīvi, es atkal ticu, ka tieši es esmu tā lasītāja, kuru grāmata meklējusi" (97). Priecājos, ka man arī kopā ar šo grāmatu bija iespēja mentāli ceļot laikā un sajusties izredzētai. Šī grāmata ir viens no skaistākajiem, mīlestības pilnākajiem un izzinošākajiem ceļvežiem grāmatu vēstures lapaspusēs. "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" − ne tikai mudina uzdot jautājumus, bet arī sniedz atbildes un izpratni par procesiem un notikumiem, kas veidojuši mūsu realitāti un turpina to joprojām veidot. Noderīgi Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, bija vara. Irenes Valjeho romāns Papyrus: The Invention of Books in the Ancient World: Irene Vallejo, Sarah Ruden & Charlotte Whittle Writer Irene Vallejo in conversation with Charlotte Whittle Šī grāmata ir iekļauta 2025. gada Grāmatu iepirkuma publiskajām bibliotēkām sarakstā. Irene Valjeho. Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Literārais redaktors Arturs Hansons. Vāka dizains Elizabete Laura Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 400 lpp. ISBN 9789934410499 Raiva Turka ir grāmatu blogere.

Vilis Kasims. Foto: Una Stade. Ilustrācija: Laura Lukeviča Viļa Kasima "Svešuma grāmata" ir romāns esejās, kas uzmanīgi un niansēti pēta svešuma sajūtu cilvēka dzīvē. Tas ir stāsts par ceļu no tēva zaudējuma līdz pieredzei, kad galvenais varonis pats kļūst par tēvu. Grāmata iezīmē šo pārvērtību ne tikai sižetiski, bet arī emocionāli, ļaujot lasītājam izjust iekšējo attālumu, kas reizēm rodas, esot līdzās pašiem tuvākajiem. Tāpat šajā darbā literatūra un grāmatmīlestība ir nozīmīgi stāsta un galvenā varoņa personības aspekti, kas uzrunā lasītāju un padara šo stāstu vēl daudzšķautņaināku. Šajā darbā atklājas arī tas, kā top aizrautīgs lasītājs – kā viņš jūtas un ko sagaida no literatūras savā dzīvē. Plašāku apskatu par Viļa Kasima "Svešuma grāmatu" iespējams lasīt šeit. Vilis Kasims ir tulkotājs, rakstnieks un literārais redaktors. Viņš audzis Ungurpilī, vēlāk dzīvojis Londonā un Barselonā, kur nodarbojies ar lietotu grāmatu tirdzniecību. Viņš ir arī fantāzijas literatūras tulkotājs no angļu, krievu un katalāņu valodas. No 2018. līdz 2024. gadam viņš bija viens no interneta žurnāla Punctum prozas redaktoriem, kā arī grāmatu "Lielā pasaule" (2015), "Lizergīnblūzs" (2020) un "Atvaros" (2023) autors. "Literatūras ceļveža" redakcija sirsnīgi pateicas Vilim Kasimam par veltīto laiku un atklātību, daloties pārdomās par "Svešuma grāmatu", kā arī radošo procesu un rakstīšanu. Kā pie Jums atnāca ideja šai grāmatai? Viss sākās ar eseju par tēva bērēm, ko uzrakstīju pāris gadus pirms grāmatas izdošanas. Man vajadzēja kādu laiku, lai tam saņemtos, taču ilgāk vairs negribēju atlikt, jo tas likās potenciāli vērtīgs stāsts gan man, gan lasītājiem. Drīz pēc tam man Agra Lieģe-Doležko palūdza uzrakstīt nelielu gabaliņu par pirmo gadu kopā ar meitu. Jau rakstot to, nojautu, ka šis stāsts ir sava veida spoguļattēls bēru esejai. Abi šie darbi kļuva par grāmatas galvenajiem pieturas punktiem, tās sākumu un beigām. Atlika vienīgi uzrakstīt visu pārējo – šo ceļu no beigām pie sākuma ar visiem pagriezieniem, atkāpēm, sānceļiem. Kādā brīdī sapratu, ka mana stāsta galvenais vienojošais elements patiesībā ir nevis tēva loma un pārmaiņas tās uztverē, bet gan iekšējā svešuma sajūta, piedzīvojot šīs un citas pārmaiņas dzīvē, mēģinot atkal un atkal pierast pie sava jaunā “es”. Beigu beigās abi šie pavedieni tomēr savijās kopā, tad atkal atrisa, tad atkal samezglojās. Būtībā ceru, ka lasītājs varēs iziet šo rakstīšanas un dzīves ceļu kopā ar mani, papildinot to ar savas pieredzes ainām, savām sajūtām un pārdomām – ka lasīšana būs aktīvs līdzdarbības process. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises - kā rakstāt Jūs? Rakstīšanas process man ļoti atšķiras atkarībā no tā, vai strādāju pie esejas, raksta, stāsta vai romāna. Tomēr jebkurā gadījumā man lielākoties ir skaidra apziņa par sākuma ainu vai vismaz pirmajiem teikumiem un nesaistītas piezīmes par turpinājumu. Man ir svarīgi zināt arī virzienu, kurp došos pēc sākuma, bet galamērķis var būt nosacīts, darba gaitā mainīties, atkarībā no rakstot ievērotā. "Literatūru" (t.i., ne žurnālistiskus rakstus) es parasti sākumā rakstu ar roku, lai koncentrētos uz stāstu un neļautu domām novērsties, ieslīgst detaļās un atkāpēs. Tā sagatavoju pirmo melnrakstu, ko pēc tam pārrakstu ar datoru, pēc vajadzības izmainot tās darba sākuma daļas, kas vairs nesaskan ar turpinājumu, jo tas parasti ir aizgājis mazliet citu ceļu, neklausot sākotnējai iecerei. Pie viena izvēršu ainas, jo rokrakstā tās bieži ir drīzāk ieskicētas, bez papildus detaļām, kā arī uzrakstu jaunas, ja šķiet, ka prasās kāds papildinājums. Tad vēlreiz pārlasu, parediģēju un nosūtu šo otro datora manuskriptu dažiem draugiem, lai dzirdētu viņu viedokli. Un beigās vēl pāris reižu pārlasu, cenšoties izņemt visu lieko un noslīpēt vietas, kas ir šķitušas neskaidras. "Svešuma grāmatai" process gan bija atšķirīgs, jo esejām struktūra bija daudz skaidrāka jau tad, kad tikai sāku tās rakstīt. Strādājot ar paša pieredzi, ir daudz mazāk vietas atkāpēm vai nesaistītām ainām – un arī tās reizēm likās gana interesantas, lai atstātu vai pat izvērstu par patstāvīgu eseju, jo šoreiz maldīšanās bija viens no grāmatas vadmotīviem. Dažus sarežģītākos tekstus, kur lielāka loma bija iztēlei, vienalga gan rakstīju ar roku, jo tiem bija svarīgāk izveidot pilnasinīgu iekšējo kompozīciju, kas ļautu tekstam eksistēt vienlaikus gan kā stāstam, gan esejai. Kas Jums bija visgrūtākais, rakstot šo grāmatu? Man vairākkārt ir prasīts, vai grāmatas rakstīšana nebija emocionāli smaga, taču darba laikā es lielākoties spēju pietiekami koncentrēties uz pašu rakstīšanas procesu, lai neļautos emocionālajām šūpolēm. Turklāt ikdiena ar mazu bērnu ir tik piepildīta, ka tās laikā nav iespējams nodoties smagām pārdomām. Tā vietā lielākais izaicinājums bija drīzāk tehnisks – kā apvienot atsevišķos tekstus un pavedienus vienotā kopumā. Jau no paša sākuma gribēju, lai grāmata nav vienkāršs eseju krājums, bet kaut kas tuvāks romānam. Tieši to visvairāk pārspriedu ar savu redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru, vairākkārt mainot tekstu izkārtojumu un grāmatā iekļautos darbus. No sākotnējās viņam nosūtītās versijas beigās izņēmu gandrīz trešdaļu, bet vienlaikus arī pierakstīju diezgan daudz jauna materiāla. Un joprojām šķiet, ka varbūt kaut ko varēju izdarīt mazliet citādi. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata ir izdota? Vislielāko gandarījumu man sniedz lasītāju atsauksmes, sajūta, ka ar grāmatu rezonē arī cilvēki ar pavisam atšķirīgu pieredzi. Tas ļauj noticēt, ka tā nav pašmērķīgs personīgās pieredzes atstāsts, bet gan kas vairāk. Ko Jūs kā rakstnieks meklējat un visaugstāk novērtējat citu autoru darbos? Lasot man visvairāk laikam patīk redzēt, ka autors ir atradis savu individuālo balsi, ka teikumiem un stāstam ir sava iekšējā loģika, kas turklāt ir atšķirīga no tās, ko esmu redzējis citur. Saskarties ar šādu darbu vienmēr ir iedvesmojoši, jo tad neizbēgami gribas arī pašam izmēģināt ko tamlīdzīgu, un tas neļauj ieslīgt atkārtojumos, pašapmierinātībā. Otra lieta, ko vienmēr novērtēju, ir grāmatas, kas rada sajūtu, ka autors uzticas tekstam, ļaujot tam iet pašam savu ceļu, nemēģinot to ievirzīt iepriekš paredzētajā gultnē. Ne visam ir jābūt improvizētam – lai gan mani fascinē, piemēram, argentīniešu rakstnieka Sesara Airas pieeja, rakstot pilnīgi bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās –, taču diezgan bieži gadās lasīt stāstus, kas šķiet par varītēm iespiesti kādos sākotnēji noteiktos rāmjos. Tie var būt pat ļoti profesionāli veidoti, taču lasīšana tad ir drīzāk kā atrakciju parka apmeklējums – bieži interesants un aizraujošs piedzīvojums, bet parasti man tomēr gribas ko citu, gribas tikt pārsteigtam, ieraudzīt pasauli kaut kā citādi. Kā darbs kā tulkotājam un redaktoram ir ietekmējis Jūsu rakstīšanu – kas ir palīdzējis un kas varbūt traucējis? Ir ļoti grūti nošķirt, kas un kā ir ietekmējis pieeju rakstīšanai, jo tas lielākoties notiek neapzināti vai pusapzināti. Taču tulkošanai un rediģēšanai kopīga ir tekstu vairākkārtēja un padziļināta lasīšana, kas neizbēgami ļauj šiem tekstiem atstāt spēcīgāku iespaidu arī uz manu rakstīšanas procesu. Tāpēc ļoti iespējams, ka, rakstot kāda noteikta veida stāstu, eseju vai romānu, es instinktīvi vairāk smeļos no tiem līdzīgajiem darbiem, ar kuriem esmu strādājis arī pats. Par laimi, man ir bijusi iespēja pielikt roku ļoti atšķirīgiem tekstiem – esmu tulkojis un rediģējis autobiogrāfiskas, fantastiskas, humoristiskas, populārzinātniskas un citādas grāmatas, kas, cerams, ļauj man vieglāk iemiesoties dažāda veida literatūrā. No otras puses, rediģēšana palīdz arī vairāk uzticēties savām spējām veidot kā teikumus, tā stāstus. Manuprāt, tas īpaši ir noderējis “Svešuma grāmatā”, ko rakstīju salīdzinoši instinktīvāk, neiegrimstot nebeidzamā pārrakstīšanas un slīpēšanas procesā, no kā reizēm nespēju atbrīvoties, strādājot pie iepriekšējām grāmatām. Ceru, ka tas ir palīdzējis tekstam palikt nosacīti dzīvākam, nezaudēt to spontanitāti, ko negribot var atņemt pārmērīga slīpēšana. Vai "Svešuma grāmatā" ir arī Jūsu paša pieredzes atspulgs? Katru reizi domās atgriežoties pie šīs grāmatas, man atbilde uz šo jautājumu liekas citāda, bet laikam jau visprecīzāk būtu teikt, ka tā pilnībā ir balstīta paša pieredzē – galu galā pat izdomātie stāsti ir nākuši no kaut kā piedzīvota, sajusta, iztēlota. Konkrētām atmiņām šeit varbūt ir lielāka loma nekā citās manās grāmatās, taču vienlaikus tās šobrīd jau ir pietiekami tālu no manis, lai būtu grūti to uztvert kā reiz notikušu realitāti. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Īsti pat neapsveru citu iespēju kā Servantesa “Donu Kihotu”, sevišķi, ja būtu iespēja paturēt gan oriģinālu, gan dažādus tulkojumus. Neviena cita grāmata man nav tik ļoti mainījusies ar katru pārlasīšanas reizi, un es nojaušu, ka vēl ne tuvu neesmu to izsmēlis. Man šķiet, ka abi paša romāni – “Lielā pasaule” un “Atvaros” – vismaz daļēji ir “Dona Kihota” parafrāzes, mēģinot no jauna iedzīvināt kaut daļu no tā prieka, ko jutu un jūtu, sekojot šim apsēstības pilnajam ceļojumam iztēlē. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Bērnībā laukos bibliotēka bija mans galvenais lasāmvielas avots, kad biju izsmēlis mājās esošo grāmatu klāstu. Gāju tur katru nedēļu, ņemot visu, kas likās kaut attāli saistošs – sākot ar komiksiem, beidzot ar klasiku. Piemēram, nez kāpēc trīs vai četras reizes mēģināju lasīt Oldesa Hakslija “Salu”, lai gan tai acīmredzami nebiju gatavs. Tagad regulāri dodos uz Rīgas Čiekurkalna un Vidzemes filiālbibliotēkām kopā ar meitiņu – gan laika pavadīšanai bērnu telpās, gan jaunu grāmatu uzmeklēšanai viņai. Pieņemu, ka ar laiku šie gājieni kļūs tikai biežāki – un ceru, ka vēlāk viņa to darīs arī pati. Kādas trīs grāmatas Jūs ieteiktu izlasīt šajā vasarā un kāpēc tieši šīs? Manuprāt, vasaras grāmatām nav obligāti jābūt vieglajai lasāmvielai, taču dziļums tām ir jāspēj sabalansēt ar tādu pasauli, kurā gribas iegrimt pat tad, ja ārā ir labs laiks, kas tā vien vilina nepalikt mājās. Tāpēc pirmais ieteikums ir Rvīna Vardes “Kur tu biji”, kas regulāri liks smaidīt vai pat smieties balsī, bet vienlaikus arī ļaus pēc tam redzēt pasauli mazliet citādi – mazliet greizāku, mazliet savdabīgāku. Nākamā grāmata varētu būt Maksa Friša “Homo Faber”, kas joprojām šķiet pārsteidzoši mūsdienīga, smeldzīgi kariķējot to, ko tagad pieņemts dēvēt par toksisko maskulinitāti, un spilgti iezīmējot uz tās pamata veidotās dzīves neizbēgamo sabrukumu. Trijotni noslēgtu ar Emīlijas Sentdžonas Mandelas postapokaliptisko romānu “Vienpadsmitā stacija”. Tas ir sirsnīgs stāsts par to, kas paliek svarīgs pasaulē, kur iepriekšējā dzīve ir neatgriezeniski zudusi – izklaides lasāmviela, kas tomēr paliek atmiņā. Trīs ātrie jautājumi (izvēlieties vienu variantu): Rakstīt grāmatu: uz papīra vai datorā? Uz papīra. Peldēt: jūrā vai baseinā? Jūrā. Brīvajā laikā: grāmata, kino, teātris vai koncerts? Grāmata. Paldies! Vilis Kasims. Svešuma grāmata. Mākslinieks Zigmunds Lapsa; literārais redaktors Henriks Elijass Zēgners. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 202 lpp. ISBN 9789934295003

Kā ar bērniem runāt par vides problemātiku, par cilvēka ērtību radīto postu citām dzīvām būtnēm? Lietuviešu rakstniece Jurga Vile, kura pati Norvēģijā ir vērojusi kašalotu deju un dzirdējusi viņu radio, jaunākajā darbā, ko latviešu valodā tulkojusi Jana Egle, meistarīgi apvieno sociālās un vides problēmas ar saprotamiem tēliem un analoģijām. Grāmata atgādina gan mazajiem, gan lielajiem lasītājiem, ka mēs visi esam daļa no dabas un ekosistēmas, un katrs esam atbildīgi par līdzsvara saglabāšanu. Šķietami likumsakarīgi grāmata ir iznākusi izdevniecībā "Baltais valis". Galvenajai varonei – Domingai – kašalots ir tikpat parasts dzīvnieks kā citiem kaķis vai govs, viņai mājās ir fotogrāfija kopā ar kašalotu, bet, tā kā dzīvnieks sevi pilnā augumā nespēj atklāt, zem tās meitene ir uzzīmējusi vali pilnā apmērā, astes spuru pabeidzot uz otras sienas vietas trūkuma dēļ. Domingai ir vēl seši brāļi vai māsas, katrs dzimis savā nedēļas dienā, katram savas krāsas ceļojuma mugursoma un šūpuļkrēsls, kurā atpūsties vasaras brīvdienās, kad ģimene dodas uz ciemu pie Kašalotu līča. Vietējie brīnās, cik kašaloti ir draudzīgi, ar čerkstošām skaņām, kas atgādina sabojājušos radio, ģimenei priecīgi paziņojot satikšanās prieku. Lai noķertu kašalotu radio frekvenci, atliek pielikt jūras gliemežvāku pie auss vai doties uz tuvējo telefona būdiņu. Lai neapdraudētu kašalotu dzīvības, arī grāmatas lasītājiem vaļveidīgo apmešanās vieta tiek noslēpumaini dēvēta par ciematiņu A, ceļa gaita tiek apzīmēta līdzīgā veidā – lidojums uz pilsētu O, ar kuģi uz ostu B, pēc tam ar kājām līdz ciematiņam A. Šī rotaļīgā slēpšanās asociatīvi atgādina par latvieša diskrēto izturēšanos, izvairīgi norādot (vai pat maldinot) par labākajām sēņu atrašanās vietām, jo abos gadījumos pastāv risks – kāds tīši vai netīši varētu radīt nevēlamas sekas. Grāmatā šādas asociatīvas analoģijas ir bieži atrodamas – mūsdienu vaļu kā apdraudētas sugas salīdzinājums ar Mobiju Diku, kas varbūt bija tikai autora Hermaņa Melvila iztēlē radīts tēls vai arī saucās Mobija Dika (vai kāds ir viņu redzējis un spēj droši pateikt?), par Domingas ģimenes modeli, kas nedaudz sasaucas ar kašalotu, – vecāki ir šķīrušies, bet tēvs joprojām gatavs izpalīdzēt, par gaiteņa stūrī novietoto apbružāto melno ceļasomu, kas piederēja tēvam un nu ir piepildīta ar pastkartēm no pagātnes, kuras bērni izmanto augstu kāršu torņu celšanai. Ilustratores Agnes Nananai veidotie zīmējumi eleganti pāriet no personīgiem tuvplāniem ar Domingas ikdienu uz tālskatiem vai skatiem no putna lidojuma, kas ļauj ieskatīties cilvēka un dzīvnieka līdzāspastāvēšanas radītajā harmonijā un savstarpējās līdzībās. Grāmata rosina lasītāju apskatīties uz ainavu sev apkārt un paša radīto ietekmi tās ilgtspējīgai uzturēšanai un saglabāšanai, ne velti "Kašalotu radio" ir saņēmis Starptautiskās bērnu un jauniešu literatūras padomes (IBBY) Lietuvas nodaļas balvu kā labākā bilžu grāmata 2024. gadā. Kādu dzīvnieku frekvences uztver no Baltijas jūras izskalotie gliemežvāki? Vasara ir labākais brīdis doties daiļdarba iedvesmotā piedzīvojumā un noskaidrot! Noderīgi: "Kašalotu radio" – izdots stāsts bērniem par ģimeni, vaļiem un apbrīnojamām dabas mīklām Jurga Vile. Kašalotu radio. Ilustrējusi Agne Nananai. No lietuviešu valodas tulkojusi Jana Egle. Literārā redaktore Lāsma Sirmule. Rīga: Baltais valis, 2025. 39 lpp. ISBN 9789934918964 Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs