🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Grāmata turpina aizsākto tulkotās literatūras tradīciju: paskaidrot bērniem filozofijas vēstures nozīmīgākās idejas, turklāt darīt to vienkāršotā un aizraujošā veidā. Tie, kuri bija bērni gadsimtu mijā, varētu atcerēties Rolanda Simona-Šēfera “Mazo filosofiju Berenīkei”, Rožē Pola-Druā “Es skaidroju meitai filosofiju”, Justeina Gordera “Sofijas pasauli”, “Apelsīnu meiteni”, sēriju “Dižas idejas mazā grāmatā” un citus darbus, kuri piedāvāja ieskatu jautājumos, kas cilvēkus nodarbinājuši jau senatnē, un nesirga ar īpašu didaktiskumu. Lai arī austriešu filozofs Konrāds Pauls Līsmans darbā “Izglītība kā provokācija” (tulkojis Raivis Bičevskis, Jāņa Rozes apgāds, 2022, 56. lpp.) ironizē par tādiem izdevumiem kā “Rilke stresa pārņemtajiem” vai “Nīče menedžeriem”, jāpatur prātā, ka bērni ir īpaša auditorija, un pret viņiem šādu attieksmi nevar piemērot. Bērni ir nākamie pieaugušie un arī potenciālie filozofi, un viņu pieeja nav tik pragmatiska kā vecāku gadījumā: pasaule bērnus interesē nepastarpināti, nevis tāpēc, lai gūtu kādu (visbiežāk – materiālu) labumu. Grāmata ir koša. Katra filozofa portrets ir rūpīgi uzzīmēts, tomēr darbs neatgādina komiksu. Teksts aizņem lielāko daļu no aptuveni 150 lappušu biezās grāmatas. Filozofes ir dažas; varbūt viņu pārstāvniecība varētu būt plašāka, piemēram, papildinot ar Hannu Ārenti. Tomēr pārstāvēti ir dažādu reģionu domātāji, un katrs no viņiem piedāvā kādu domugraudu. Tas it kā ir ekstrahēts no konkrētā filozofa mācības vai ideju sistēmas, lai gan reizēm var uzdot jautājumu, vai šis aspekts filozofam tiešām ir bijis nozīmīgākais. Dažkārt liekas, ka tikpat labi šādu atziņu varētu iegūt arī no kāda mācītāja, skolotāja vai vienkārši laba cilvēka. Grāmatā ir iekļauts arī, piemēram, skots Ādams Smits, kurš bija gan ekonomists, gan filozofs. Grāmata, visticamāk, ir piemērota aptuveni desmit gadus veciem bērniem un izlasāma vienā vai divos lasāmvakaros. Tā rosina neaizsvilties dusmās uz vecākiem, draugiem un skolasbiedriem, censties viņus izprast. Darbs mudina domāt par taisnīgumu, pārvarēt kautrību, bet arī atvainoties, iemācīties mācīties, neraizēties par izskatu un vientulību, apzināties savas patiesās vēlmes u. tml. Padomi noderēs arī vecākiem, ja viņi lasīs un varbūt pat filozofēs kopā ar bērnu. Noderīgi: drosikosi.com / www.delfi.lv Gudras domas zinātkāriem prātiem. Ievads filozofijā. Redaktore Gunta Miheloviča. Tulkotāja Aija Biezaite. Jelgava: Droši un Koši, 2023. 147 lpp. ISBN 9789934239298. Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore, LU HZF doktorantūras 1. kursa studente .

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Pirmoreiz paņemot rokās grāmatu “No Arkādijas līdz Marsam. Dzīve Rīgas parkos”, atmiņā pazibēja Imanta Ziedoņa “Zaļā pasaka” par to, kā mežs ienāca pilsētā, fiziski un garīgi atveseļojot iedzīvotājus. Šī dziļā pasakas jēga savā ziņā filozofiski atdzīvojusies mūsdienīgā, vērtīgā izdevumā par Rīgas parkiem, dārziem, skvēriem, kanālmalas apstādījumiem un nelielām zaļām “oāzēm” Vecrīgā un citur pilsētā. Tas mudina mūs apstāties, plaši atvērt acis un novērtēt šī zaļuma klātbūtni, kas ne tikai vienkārši priecē, bet arī atpūtina prātu un dvēseli. Grāmatā iekļautie stāsti un esejas vēsta par Rīgas parku vēsturi simt gadu laikā – gan par mūsdienām, gan nākotnes redzējumā. Pagājušā gada nogalē, brīdi pirms grāmatas iznākšanas, lielu Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) apmeklētāju un mediju interesi raisīja arī dārzu un parku tematikai veltīta izstāde. Unikālu vēstures liecību sniedza iespēja skatīt arī dārzu un parku oriģinālo plānu un zīmējumu kopumu, kas ikdienā glabājas LNB Retumu krājumā. Minētie Rīgas parku vēsturiskie plāni, protams, publicēti arī grāmatā. Līdzīgi kā apraksti par Arkādijas un Uzvaras parkiem, Grīziņkalnu, Esplanādi, Viesturdārzu un Ziedoņdārzu, Vējzaķsalu, Lucavsalu, Spilves lidostas un Velnezera apkārtnēm. Arī apraksti par Vecrīgu, Rātslaukumu, Skolas ielu un koku dzīvi pilsētā. Apzināti nosaucu visas aprakstos minētās vietas tāpēc, lai lasītājiem rastos priekštats par izdevuma satura apjomu. Savukārt četras, īpaši grāmatai rakstītas esejas aicina mūs iepazīt dzīvi Rīgas parkos plašākā kontekstā. Rīgas galvenais dārznieks Georgs Kūfalts jau pirms vairāk nekā simt gadiem uzsvēra, ka pilsētas dārzi nav greznība, bet gan nepieciešamība pēc elementāras labklājības, un tā skar visus iedzīvotāju slāņus. Un, lūk, Krista Burāne esejā par parkiem, mākslu un protestiem mums atgādina, ka Kūfala “veidotie parki, ielu apstādījumi un alejas pēc gadiem kļūst par nozīmīgu publisko telpu, kur cilvēki pulcējas, lai dažādos veidos aizstāvētu savas un citu būtņu tiesības uz labu dzīvi. Tostarp arī pašu parku tiesības. Ne tikai uz labu dzīvi, bet dzīvību kopumā, jo vēl līdz 2023. gadam Rīgas pilsētā izcirta vairāk koku nekā iestādīja.” Tāpēc nākotnē aizvien svarīgāks un aktuālāks kļūs jautājums par parku un citu zaļo zonu plānošanu, palielinot bioloģisko daudzveidību parkos, piemēram, pilsētas pļavu atjaunošana un jaunu pļavu ieviešana Rīgā – arī pie LNB un citviet. Svarīgi, lai pļavas un parki būtu draudzīgi putniem un dažādiem dzīvniekiem. Savukārt pašu iedzīvotāju aktivitātes “Sporta pils dārzu” izveidē guva pat starptautisku ievērību ne tikai kā dārzs, bet arī kā kultūras un mākslas telpa. Bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir arī viena no Eiropas Savienības prioritātēm. Pasaules tendenci parku un zaļo teritoriju veidošanā nākotnē pārstāvēs divi virzieni – “tuvāks reālajai dabai” un “zaļā vide kā cilvēka iztēles auglis”. Noderīgi: eveikals.lnb.lv / www.lsm.lv No Arkādijas līdz Marsam. Dzīve Rīgas parkos. Sastādītāja Anda Boluža. Tekstu autori: Anda Boluža, Mārtiņš Mintaurs, Ilze Māra Janelis, Ieva Zībārte, Krista Burāne u.c. Zinātniskais redaktors, priekšvārda autors Mārtiņš Mintaurs. Zinātniskā konsultante Daina Lāce. Dizains: Dārta Hofmane. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023. 160 lpp. ISBN 9789934610424. Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Kartes cilvēkiem vienmēr ir patikušas – gan kā bagātīgs informācijas avots, gan pētniecības objekts, gan arī kā mākslinieciska vērtība. Mūsdienās teju viss rodams tīmeklī un viedierīcēs, tomēr papīra kartes – drukātas vai zīmētas – daudz vairāk pietuvina attiecīgajam laikmetam un ļauj iedziļināties tā laika notikumos. Analizējot dažādos gadsimtos tapušas kartes, pētnieki var aprakstīt attiecīgā perioda spilgtākos notikumus, sasniegumus, arī izdarīt secinājumus par sabiedrībā notikušām izmaiņām. Tieši to paveicis Karšu izdevniecības “Jāņa sēta” pasūtījuma darbu biznesa virziena vadītājs Jānis Barbans, kura sastādītā grāmata “Latvijas pilsētas 100 kartēs” nesen nonākusi grāmatnīcu plauktos. Šī ir jau trešā grāmata tā dēvētajā “100 karšu” sērijā. Kopsavilkums par pašreizējiem sērijas izdevumiem: 2018. gadā iznāca grāmata “100 gadi 100 kartēs”, kurā Latvijas valsts 100 gadu vēsture atspoguļota, izmantojot oriģinālu informācijas avotu – kartes. Grāmatā aptvertais laika periods: no 1918. līdz 2018. gadam. 2021. gadā izdota nākamā grāmata: “100 kartes pirms Latvijas valsts”, kura caur nozīmīgākajām un interesantākajām kartēm ļauj ieskatīties Latvijas vēstures notikumos no 1795. līdz 1917. gadam, sniedzot nelielu ieskatu tajās kartogrāfiskā mantojuma bagātībās, ko glabā mūsu atmiņas institūcijas. 2023. gada nogalē izdotajā grāmatā “Latvijas pilsētas 100 kartēs” apkopoti 100 vēsturiskie pilsētu plāni, kas ļauj ielūkoties 39 Latvijas pilsētu pagātnē no 17. gadsimta līdz 1987. gadam. Kartes papildina attēli un apraksti par interesantiem notikumiem, kas pilsētās norisinājušies plānu tapšanas laikā. Vairāki grāmatas atvērumi veltīti Rīgai, bet nav aizmirstas arī mazākas pilsētas, iekļaujot vēsturiskos pilsētu plānus no Ainažiem līdz Zilupei. Kā uzsvēris Jānis Barbans, “gadsimtu gaitā pastāvīgi mainās Latvijas pilsētu skaits, lielums, iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Daudzo karu laikā, kas norisinājušies Latvijas teritorijā, daudzas pilsētas tiek pilnībā iznīcinātas. Daļai no tām izdodas uzplaukt no jauna, savukārt citas bijušo varenību tā arī vairs neatgūst. 19. gadsimtā Latvijā tiek atcelta dzimtbūšana. Vienlaikus norisinās rūpnieciskā revolūcija, un pilsētās paceļas arvien jaunas fabriku ēkas. Laucinieki lielā skaitā pārceļas uz pilsētām, lai piepildītu sapņus par pārtikušu dzīvi. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijas ainavu izmaina jauns transporta veids – dzelzceļš. Iepriekš pilsētas galvenokārt veidojušās pie nozīmīgiem ūdensceļiem, bet tagad arī blakus dzelzceļa līnijām rodas arvien jaunas apdzīvotas vietas, kas bieži vien strauji izaug līdz pilsētas izmēriem.” Vēsturiskās kartes piesaista uzmanību un aicina iedziļināties detaļās. Uzmanīgi aplūkojot karti vai tikai tās fragmentu, atklājas pārsteidzošas lietas. Pilsētu plāni kalpo arī par lielisku mācību līdzekli. “Karte var būt arī skaista sienas dekorācija ar vēsturisku šarmu, vienlaikus arī bagāts izziņas materiāls” – tā grāmatas ievadā norāda Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis, kuram kartes patikušas jau kopš bērnības. Grāmatas bagātīgo kartogrāfisko materiālu papildina viegli uztverami fakti, kā arī laikmeta liecību raksturojošas fotogrāfijas no arhīvu fondiem un dažādām privātkolekcijām. Grāmata veidota populārzinātniskā stilā, lai būtu viegli uztverama dažādām mērķauditorijām. Lasītājam aizraujoša varētu būt arī uz kartes malām esošo reklāmu izpēte, kas sniedz detalizētu informāciju par tā laika piedāvātajiem sadzīves pakalpojumiem, sludinājumu izteiksmes stilu, dizainisko noformējumu un citiem laikmetu raksturojošiem elementiem. Te – neliels ieskats, ko varēsiet uzzināt, izlasot šo grāmatu: kas ir Bilderliņi; kā radies Edinburgas nosaukums; kur un kad darbojusies ādu fabrika “Korona”; kura upe un kāpēc dēvēta par Speķupi; kādi bijuši senie ielu nosaukumi; … kā arī daudz citu interesantu faktu. Iesaku šo bagātīgi ilustrēto kartogrāfisko materiālu lēnām, lapu pa lapai izlasīt, izpētīt, izzināt un izgaršot. Lai grāmata “Latvijas pilsētas 100 kartēs” kalpo kā iedvesmas avots Latvijas vēstures izzināšanā un ieinteresē vēsturisko karšu detalizētākā izpētē! Noderīgi: www.kartes.lv / zinas.tv3.lv / lr1.lsm.lv Barbans, Jānis. Latvijas pilsētas 100 kartēs. Sastādītājs un teksta autors Jānis Barbans; redaktori: Linda Akmentiņa, Mareks Kilups, Jānis Turlajs, Reinis Vāvers; māksliniece Līga Dubrovska; ievads: Dr.hist. Valters Ščerbinskis. Rīga: Jāņa sēta; Latvijas Nacionālā bibliotēka; Latvijas Nacionālais arhīvs, 2023. 207 lpp. ISBN 9789984077710. Linda Akmentiņa ir LNB Speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra krājuma vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . "Jumavas" apgādā latviski izdoto grāmatu “Apbrīnojamās pusaudža smadzenes” veidojušas trīs psiholoģes ar lielu pieredzi darbā ar pusaudžiem un jauniešiem. Kembridžas universitātes neirozinātnes profesore S. Dž. Bleikmora to raksturo kā ideālu grāmatu par pusaudžu uzvedību un viņu smadzeņu attīstību, kurā integrētas jaunākās zinātniskās atziņas reizē ar viegliem, praktiskiem pašu autoru pieredzē balstītiem vingrinājumiem, ieteikumiem un uzdevumiem. Pusaudža gadi ir sarežģīts pārmaiņu laiks – pārejas posms no bērna uz pieaugušo vecumu. Laiks, kad pusaudža smadzenēs veidojas jauni neironu virknējumi, ir emocijām, garīgiem un sociāliem izaicinājumiem pārbagāts. Grāmatas nosaukums to trāpīgi paskaidro: pusaudža smadzenes tiešām ir apbrīnojamas. Tādas ir arī teju visas darbības, ko tās veicina: neparedzamas, impulsīvas, ekstravagantas, radošas, izaicinošas, pat agresīvas utt. Smadzenes attīstās cikliski atbilstoši vecumposmiem, un tām ir vajadzīga pareizā pieredze īstajā laikā. Pusaudža smadzenes ir gatavas mācīties, tās ir elastīgas un atvērtas jaunām pārmaiņām. Grāmata ir inovatīva, jo tajā ietvertas jaunākās zinātniskās atziņas, fokusējoties uz pēdējo desmit gadu laikā veiktajiem pusaudžu smadzeņu pētījumiem. Secīgi, ar zinātniskiem pamatojumiem un daudzveidīgiem piemēriem autores izseko tam, ko domā un jūt pusaudža smadzenes, kā tās mācās un attīstās, kādi procesi sekmē būtisku sociālo saišu veidošanos, pieminot sociālo atstumtību un izslēgšanu vienaudžu vidū un arī to, kā pusaudža smadzenes ietekmē sociālie mediji un tehnoloģijas. Autores piedāvā risinājumus: ko darīt vecākiem, kad pusaudža smadzenes burtiskā un pārnestā nozīmē ir “pārkarsušas”; kā nostiprināt sava bērna garīgo veselību, lai nebūtu tālejošu negatīvu seku, kad jāgriežas pie psihiatra vai psihoterapeita; kādi pasargājošie faktori ir nepieciešami; kā vecākiem saglabāt savu nozīmi pusaudža dzīvē, kad sociālais statuss un vienaudžu attiecības kļūst arvien svarīgākas; kā izvairīties no negatīviem riskiem un atbalstīt konstruktīvus pašriskus; kā veicināt pozitīvas izjūtas un motivāciju un attīstīt veselīgas uzvedības paradumus. Ar lielu mīlestību pret pusaudžiem veidotā grāmata palīdzēs vecākiem izprast savu pusaudžu apbrīnojamās smadzenes, novērtēt viņus kā personības un veidot abpusēji pozitīvu kontaktu. Izprotot smadzeņu funkcijas, varēs labāk izprast un modelēt pusaudžu uzvedību un attīstīt kognitīvās spējas. Vecāku misija šajā procesā – būt gan neuzkrītošiem vērotājiem, gan viediem padomdevējiem. Šī būs lieliska mācību grāmata un praktisks palīglīdzeklis, ko noteikti gribētos ieteikt visiem pusaudžu vecākiem un, protams, arī pedagogiem, kuri darbojas ar attiecīgā vecuma grupām. To varēs lasīt un atkal pārlasīt atbilstoši problēmai, kurai būs vajadzīgs steidzams risinājums. Noderīgi: www.janisroze.lv Apbrīnojamās pusaudža smadzenes: viss, kas jāzina, lai atraisītu pusaudža spējas. Betina Hohnena, Džeina Gilmora, Tara Mērfija; no angļu valodas tulkojis Kārlis Streips. Rīga: Jumava, 2023. 359 lpp. ISBN 9789934206436. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Dženas Andersones trešā grāmata “krīta apļi” man sarūpējusi ne vien jau iepriekš nojaušamo prieku un literāro baudījumu, bet arī emocionālu pārdzīvojumu. Iepriekš izlasīti un spilgti atmiņā palikuši arī abi iepriekšējie stāstu krājumi “Dadži” (2021) un “Sainis” (2022). Tā kā stāstu krājumi seko cits citam, intervijās autorei nereti tiek jautāts par viņas literāro ražīgumu. Redzams, ka rakstniecei sakrājies, ko vēstīt, savukārt par sevi varu teikt, ka ar baudu ņemu to pretī. Turklāt, Džena jau atklājusi, ka turpinās mūs priecēt arī nākotnē – jau tuvākajā laikā sagaidāmi viņas mēģinājumi arī citos literārajos žanros – top romāns un arī dzeja. Jau no autores pirmā stāstu krājuma kļuva skaidrs, ka ar viņu esam uz viena viļņa dzīves uztverē, izpratnē, skatījumā uz lietām kopumā. Tas gan nav nekāds brīnums, jo esam vienaudzes, turklāt uzzinot, ka pēdējais, garākais stāsts krājumā “krīta apļi” daudzējādā ziņā ir par pašu rakstnieci, atklāju, ka mums ir vēl vairāk kopīga. Lasot, ka “slimnīca man nesaistās tik daudz ar špricēm, punkcijām, zālēm un sāpīgām procedūrām, cik ar mežonīgu vientulību” (250. lpp.), “manī mītošais bērns” atkal nodrebēja. Dženas stāstu varoņi ir gan bērni, gan pusaudži, gan pieaugušie, turklāt, stāstu sižeti ir gan pavisam reālistiski, gan mazliet mistiski. Tomēr saklausāms visu stāstu vienojošais motīvs – pieaugšana, prasme vai neprasme rast pareizo, īsto dzīves ceļu. Turpināt kāda jau iemītas takas, vai ar savām bailēm no nezināmā uzvilkt krīta apļus, kuru kaļķainās, baltās, dzēšamās līnijas esam sev aizlieguši pārkāpt. Baiļu raisītajā nespējā to izdarīt vainojam apstākļus un izdomātus ieganstus. Jo attaisnot, ja nepieciešams, var pilnīgi visu. Dženas stāstu sižeti pārsvarā skar līdzcilvēku savijušās attiecības. Tie ir stāsti par vecāku pārlieku ietekmētu bērnu dzīvi un bērnu spēju vai nespēju pārgriezt šo nabas saiti un doties pašiem savā ceļojumā. Par personīgo brīvību, drosmi pieaugt un pieņemt patstāvīgus lēmumus. Par to, ka pieaugušie bieži vien neapzinās milzīgo savas rīcības un vārdu atstāto ietekmi uz bērnu nākotni, viņu lēmumiem un visu turpmāko dzīvi: “…tēvocis nebija mums uzdāvinājis vienkārši bumbu. Viņš bija uzdāvinājis mums sapni. Sapni reiz spēlēt pasaules labākajā futbola komandā.” (72. lpp.) Dženas Andersones stāsti ir tik īsti, ka, tos lasot, nevilšus identificējies ar attēlotajiem personāžiem – tik ļoti, ka vari piemirst, ka īstenībā tas neesi tu. Ir diezgan biedējoši lasīt stāstus, kuri atklāj tevis paša slēptākās domas un tu tik ļoti saproti vai nu stāsta kopējo problemātiku, vai konkrēto varoni, ka jūties vienlaikus pieķerts, bet reizē – atvieglots, uzzinot, ka pasaulē neesi tāds vienīgais. Jāpiekrīt autores varoņiem atzinumā, ka “dzīve nav uzgaidāmā telpa”, ka mēs viens no otra brīžiem kaut ko sagaidām, paši nesaprotot, kas īsti mums vajadzīgs. Vai arī soļojam pa dzīvi tik bezatbildīgi – bez empātijas, iedziļināšanās, vēlmes saskatīt un ieraudzīt kopainu, atzīt apkārt notiekošo. Piemēram, kā advokāte Hella, kurai brīdī, kad šķiet, ka viss svarīgais dzīvē ir paveikts un pienācis laiks baudīt brīvo laiku, nāk nežēlīga un negaidīta atmaksa par vienaldzību, nevēlēšanos pamanīt acīmredzamo un alkām pēc sasniegumiem un panākumiem – nerēķinoties ar citiem. Būtiski minēt, ka Dženas stāstu piesaistošā, magnetizējošā vērtība ir ne tikai problēmas un aktuālie cilvēkizaugsmes, attīstības, esības, patības u.c. jautājumi; nenoliedzamu baudu lasītājam sniedz Dženas rakstītā vārda maģija, teksti kā tādi. Termins “daiļliteratūra” ir tik precīzi attiecināms uz Dženas Andersones rakstītā vārda žanru. Neliela virtuves ainiņa, kur izgāzusies “…tomātu mērce pārvilka visam dusmīgi sarkanu svītru…” un “pannā uz plīts eļļā ceptie baltmaizes riecieni sajuta kaut ko nelabu un pārakmeņojās” (216. lpp.) tik spilgti un dzīvi manā iztēlē uzzīmē šo ainu, ka šķiet – varu to sagaršot, sasmaržot un sataustīt. Nākamreiz, ieraugot logā kādu mājdzīvnieku, noteikti atcerēšos, ka ” …tieši tajā mirklī, pirms mūsu skatieni varēja sastapties, suns novērsās un paskatījās uz citu pusi, it kā manis tur nebūtu. Sajutos pavisam izdzēsts no suņa mentālās kartes. Esmu pārliecināts, ka viņam tāda bija, un pirmīt tajā atrados arī es. Suns to darīja tīšām, pavisam apzināti, jo kā gan vēl es sev varētu to izskaidrot?” (165. lpp.) Nenoliedzami, ka daudzas stāstos iestrādātās atziņas, dzīves patiesības un realitātes atklāsmes “cieši iespiedīsies atmiņā kā izlieta tinte dīvānā” (231. lpp.), jo – stāstu varoņi dzīvo mums līdzās, dzīvo mūsos, ir blakus vai tepat netālu. Cits jautājums, vai mēs tos pamanām un vai maz vēlamies ieraudzīt, vai arī paejam vienaldzīgi garām un turpinām dzīvot katrs savā krīta aplī. Šobrīd vēl ik pa brīdim izbaudu autores radīto stāstu pēcgaršu, bet esmu jau jaunā romāna gaidās un ar nepacietību gaidu, kā Džena sevi “atrādīs” dzejā. Atliek vien mācīties no rakstnieces drosmi uzdrīkstēties un atklāties, jo dzīvē jau notiek tā, ka “…lietas, kas vienam cilvēkam bijušas tik svarīgas, citam ir atkritumi un nekas vairāk” (300. lpp.). Savukārt ģeopolitisko notikumu kontekstā šīs rindas lasās skarbi un pārāk patiesi, lai būtu tikai kāda fantāzija. Joprojām redzam, ka ”…Sievietes vienmēr satīra aiz vīriešiem…Sievietes satīra pēc kara, vāc atliekas, iekšas… Karš nekad nebeidzas, bērns! Nekad!” (253. lpp.) Noderīgi: www.diena.lv / klasika.lsm.lv Andersone, Džena. krīta apļi: stāsti. Redaktore Daina Grūbe; autores vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 320 lpp. ISBN 9789934320934. Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Vairumam jau labi zināmie latviešu mūsdienu stāstu meistari turpina iepriecināt lasītājus, neliekot vilties. Lai gan jaunākā Lauras Vinogradovas grāmata formāli iekļauta romānu žanrā, drīzāk to uztvēru kā garo stāstu. Varbūt arī tādēļ, ka te nostrādā Lauras rakstītā vārda manā izpratnē fenomenālā iezīme – tas, ka viņas grāmatas nevar nolikt malā pirms to pabeigšanas. Turklāt šādi – sižetiski ietilpīgi, bet apjomā nelieli – vēstījumi ir tieši tas, kas ir pa prātam mūsdienu tik aizņemtajam un steidzīgajam lasītājam. Laurai, kā allaž, izdevies stāstu uzbūvēt tā, ka dialogi un notikumi burtiski ievelk, neskatoties uz skarbo sižetu – pat ja tas, kā “Vārnas” gadījumā, neskar mani personiski. Jaunajā romānā iekļauta līdz šim reti aplūkota un skaudra tematika – bērnunamu audzēkņu likteņi pēc šo valsts iestāžu pamešanas, līdzcilvēku neglaimojošā attieksme pret mazākumtautību, šajā gadījumā – romu tautības pārstāvjiem un viņu pēcnācējiem, arī – jauktām ģimenēm. Kas notiek ar pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kad aiz viņiem aizvērušās bērnunamu durvis? Vai viņiem vispār ir kur doties un vai daudziem no viņiem ir prasme (vai drīzāk veiksme?) rīkoties, lai nepaliktu uz ielas? Tikai retajam paveicas ar draugu vai attālu radinieku atbalstu, bet kas notiek ar pārējiem, un cik vispār sabiedrībai tas rūp? Vai tiešām visi šie cilvēkbērni mūsu prātos un arī rīcībā ir jau teju “norakstīti”? Sabiedrības noliedzošā, aizspriedumu ietekmētā attieksme nereti rada jauniešu pretreakciju, bet – kā nostāties uz savstarpējās sapratnes ceļa? Un kā tik daudz negāciju un rūgtuma piedzīvojušam jaunietim tikt galā ar sevis pieņemšanu? ““Mums neko no jums nevajag!” reiz mēs kliedzām vienai tantei, kura atbrauca ar veselu maisu vilnas zeķu. Saadījusi, labu gribēdama, sevi labu redzēt gribēdama. Bet mums nevajag tās vilnas zeķes no jums, skaidrs? Neko mums nevajag no cilvēkiem, kuri sabūvējuši bērnunamus, kas bērnus tajos sabāzuši, kuriem nav spēka parūpēties par vēl vienu dzērājmeitas bastardu, par vēl vienu nelaimes gadījumu, par kļūdu. Par kaimiņu sīkajiem, kurus neviens neaprūpē un nespēj aprūpēt, pat negrib; par kaimiņu sīkajiem, kas ar koku dabū piecreiz dienā; par māsas bērnu, kura saslimusi un nespēj par bērnu vairs rūpēties, bet bērnunamā būs labi meitenei, tur pabaros un apģērbs…” Vairums no mums esam kļuvuši pārāk pašapzinīgi un neiejūtīgi, arī sekojot stereotipiem par romu nāciju, kaut patiesībā tik maz zinām par viņu tradīcijām, daudzās viņu dzimtās ļoti izteikto ģimeniskumu un pastāvēšanu citam par citu – arī tur rodams daudz pozitīvā… Man šķiet, ka mums kā nācijai jāmācās nebūt tik kategoriskiem un vienaldzīgiem! Prieks, ka vismaz pa laikam, arī Latvijas televīzijā, parādās vēstījumi par dzīves pabērnu, bijušo bērnu namu iemītnieku, likteņiem, tomēr tie ir tikai atsevišķi gadījumi, kamēr kopējā aina un statistika tā arī paliek visai drūma. Lai arī tas var šķist dīvaini, tomēr, neraugoties uz grāmatas smago tematiku, pēc Lauras romāna izlasīšanas mani nepamet gaiša pēcsajūta. Un domas kādu laiku turpina līdzdarboties tā galvenajiem tēliem viņu dzīvēs, tādēļ nebaidos ieteikt Lauras Vinogradovas rakstnieces dotību jaunāko “augli” arī citiem labas literatūras gardēžiem. Noderīgi: klasika.lsm.lv Vinogradova, Laura. Vārnas: romāns . Redaktore Daina Grūbe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 159 lpp. ISBN 9789934321894. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Bieži tiek runāts par lasīšanas pozitīvo ietekmi kopumā, bet cik daudzi no mums zina, kas ir biblioterapija un kā tā var palīdzēt? Ir pieejama informācija par tādām plašāk pazīstamām terapijām kā mūzikas, mākslas, drāmas terapija, bet kā praktiski iespējams pielietot biblioterapiju? Vismaz pagaidām Latvijā nav informācijas par praktizējošiem biblioterapeitiem. Kā ikdienišķa grāmatu lasīšana atšķiras no biblioterapijas? Daudziem ir mīļākās grāmatas, ko gribas pārlasīt atkārtoti, grāmatas, kas sniedz negaidītu risinājumu kādai nomācošai problēmai, kad reizēm pat viens vienīgs teikums atklāj jaunu perspektīvu izejai no grūtas situācijas. Biblioterapeite, žurnāliste, rakstniece un dzejniece Bižala Šāha (Bijal Shah) nesen izdevusi grāmatu “Biblioterapija. Lasīšanas dziedinošais spēks”, kurā iepazīstina lasītājus ar biblioterapijas vēsturi un atklāj, kā pati to sākusi praktizēt, kā arī iepazīstina ar piemēriem no savas prakses un klientu stāstiem. Biblioterapija ir terapijas veids, kas saistīts ar konkrētu klientu problēmu risināšanu, sasaistot to ar lasīšanu un grāmatu saturu. Autore ir izstrādājusi gan biblioterapijas kursus, gan personalizētus grāmatu ieteikumus un grāmatu kopas (kastītes ar piecām biblioterapeita īpaši izvēlētām grāmatām un dāvanu karti, piemēram, biblioterapijas sesijas apmeklēšanai), ko iespējams pasūtīt viņas izveidotajā mājaslapā. Jaunajā grāmatā aktualizēts, cik svarīga ir lasīšana un kā tā var palīdzēt, lai uzlabotu emocionālo labsajūtu un dzīves kvalitāti; izklāstīts arī, kā lasīšanu padarīt par ikdienas ieradumu. Grāmatā tiek skaidrots, ar kādām metodēm strādā biblioterapeits. Proti, pirms biblioterapijas sesijas viņš noskaidro, kādu problēmu klients vēlas risināt, cik daudz laika klients var veltīt lasīšanai un reflektēšanai par izlasīto, kādām grāmatām dod priekšroku – cietos vai mīkstos vākos, drukātajām vai elektroniskajām, kādi ir mīļākie žanri, grāmatas un autori, vienlaikus arī atgādinot klientam par bērnībā lasītām grāmatām. Jāsaprot arī, kādas jaunas vai sen aizmirstas emocijas pats klients vēlas atklāt un pieredzēt lasīšanas procesā. Uzsvērts, cik svarīgi atrast grāmatu, kas patiešām rezonē ar lasītāja emocijām, palīdz identificēties ar grāmatas varoni vai atpazīt līdzīgu dzīves situāciju. Tas var palīdzēt, lai strādātu ar kādu piedzīvotu traumu, sāpīgām atmiņām, stresu, pārdzīvojumiem, uzlabot attiecības un komunikācijas veidu pašam ar sevi un līdzcilvēkiem. Biblioterapiju var praktizēt gan vienatnē, gan kopā ar terapeitu, arī pāru terapijā un atbalsta grupu nodarbībās – ir daudz un dažādu iespēju, kā izmantot šo terapijas veidu. Izdevuma noslēguma daļā grāmatas autore iekļāvusi dažādu tipisku problēmu, dzīves situāciju, emocionālo stāvokļu uzskaitījumu alfabētiskā secībā un piemeklējusi tiem atbilstošus grāmatu ieteikumus, bet tiem, kam nav vēlmes lasīt daiļliteratūru, tiek piedāvāta arī piemērota psiholoģijas, pašpalīdzības un autobiogrāfiskas ievirzes nozaru literatūra. Grāmatā nav iekļautas tikai teorētiskas pārdomas, tās pievienotā vērtība ir arī praktiskie uzdevumi. Bižala Šāha uzsver ne tikai lasīšanas nozīmi, bet arī to, ka rakstīšana (gan pieraksti par izlasīto, gan paša jaunrade) un pārrunāšana ar speciālistu var palīdzēt saskatīt personiskās problēmas un tās analizēt. Autore stāsta arī par dzejas rakstīšanas terapiju un to, kā rakstīšanas process palīdz izprast, kas notiek ar paša emocijām, kā arī rakstiski sakārtot un formulēt savas domas. Biblioterapeite uzsver, cik nozīmīga ir lasīšana pamīšus ar rakstīšanu; viņa arī iesaka izveidot lasīšanas dienasgrāmatu, kurā piefiksēt izlasītās grāmatas un to, kādu iespaidu tās ir radījušas, tostarp atzīmējot emocijas (arī negatīvās). Biblioterapijā būtiski uzdot jautājumus un mēģināt rast atbildes caur izlasīto un uzrakstīto, kas var palīdzēt rast citus iespējamus scenārijus arī savam dzīvesstāstam. Priecē, ka autore biblioterapijā pievērsusi uzmanību arī pēdējā laikā tik populārajām grafiskajām novelēm, kas ir piemērotas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Piemēram, grāmatā tiek stāstīts par zēnu, kuram ir disleksija. Šī iemesla dēļ lasīšana, īpaši klasē, kad skaļi jālasa kopā ar citiem bērniem, viņam sagādā grūtības un daudz nepatīkamu emociju. Grafiskās noveles ir piemērotas tiem, kam ar lasīšanu nesokas tik labi, jo ar attēlu palīdzību iespējams vieglāk iemācīties atpazīt emocijas un tās izprast; tāpat netiek aizmirsts par lasīšanas veicināšanu. Grāmatas autore akcentē, cik svarīgi ir veltīt laiku saturiski bagātinošām grāmatām, un aicina attīstīt savu lasītāja intuīciju. Veidojot grāmatu ieteikumu sarakstus saviem klientiem, biblioterapeite atzīst, ka pati lasa daudz un dažādas grāmatu atsauksmes un piefiksē darbus, par kuriem klienti ir bijuši sajūsmā, kā arī tos, kurus nav spējuši izlasīt tālāk par pirmo nodaļu. Jo vairāk lasi, jo vieglāk saprast, kāda veida literatūra patiešām ir saistoša un kā tā var palīdzēt. “Bibliotherapy. The Healing Power of Reading” ir vērtīga grāmata, kas palīdzēs no jauna atklāt lasīšanu, tās pozitīvo ietekmi un iepazīstinās ar biblioterapijas daudzveidīgajām iespējām gan pieredzējušus lasītājus, gan tos, kuri vēl tikai iepazīst grāmatu pasauli. Noderīgi: www.booktherapy.io Shah, Bijal. Bibliotherapy. The Healing Power of Reading. London: Piatkus, 2024. 310 lpp. ISBN 9780349436036. Raiva Turka ir grāmatu blogere.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Rīgas Porcelāna muzeja apgādā tapusi kārtējā monogrāfija, kas veltīta 20. gadsimta otrās puses rūpnieciskā mantojuma apzināšanai un saglabāšanai; nu ikvienam ir iespēja uzzināt līdz šim lietoto servīžu stāstu – noskaidrot formas un dekora autora vārdu, ražošanas gadu un citas ziņas. Pateicoties šādām publikācijām, nostiprinās atskārsme par Latvijas mākslinieku un dizaineru ieguldījumu estētiskajā vidē, kādā, tieši pateicoties masveidā ražotiem traukiem par pirktspējai atbilstošu cenu, ikdienu vadīja daudzas paaudzes 20. gadsimta otrajā pusē. Atbilstīgi ambiciozajam nosaukumam, grāmatā “Servīzes A-Z” aplūkoti kopskaitā 75 servīžu tipi, aptverot laikposmu no 20. gadsimta 40. līdz 90. gadiem, monogrāfijā iekļauts vairāk nekā 370 attēlu. Katrai servīzei – no porcelāna, fajansa un plānsienu porcelāna – veltīts viens grāmatas lapu atvērums, kurā iekļautas ne tikai ziņas par autoriem un ražošanas laikposmu, bet arī papildu informācija par attiecīgās servīzes dalību izstādēs un saņemtajām balvām. Grāmatas dizaina autori ir Artis Tauriņš un Kima Abramova, grāmatas vizuālā tēla galveno akcentu veido Gvido Kajona mākslinieciskās fotofiksācijas. Grāmatā lasītāji iepazīst plaši pazīstamu formu un dekoru autorus, to vidū – Levons Agadžanjans, Dace Blūma, Valdis de Būrs, Ilga Dreiblate, Ēriks Ellers, Beatrise Kārkliņa, Taisija Poluikeviča un Zina Ulste. Divas trešdaļas grāmatas ir veltītas rūpnieciski ražotu tējas un kafijas servīžu tipiem un formu dizainam, savukārt pēdējā trešdaļā atrodamas ziņas par dizaineru autordarbiem. Tiem, kas vēlas papildināt zināšanas par porcelāna trauku izgatavošanu grāmatā aplūkotajā laikposmā, ne mazāk noderīga izrādīsies monogrāfijā iekļautā literatūra un citi resursi – krājumos publicētie raksti, katalogi un publikācijas periodikā. Monogrāfijā izmantots daudzveidīgs avotu klāsts no atmiņas institūcijām, to vidū Rīgas Porcelāna muzeja krājums un Zinātniskais arhīvs, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs, Latvijas Nacionālā Mākslas Muzeja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Latvijas Mākslinieku savienības arhīvs, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs; izmantoti arī privātpersonu īpašumā esoši dokumenti. Vairāku minēto porcelāna servīžu formu un dekoru autoru stāsti iekļauti arī grāmatā: “Porcelāna stāsti: Rīgas Porcelāna rūpnīcas darbinieku stāsti”. Rīgas Porcelāna muzejs, 2020, 263 lpp. Piebilstams, ka nupat, 2024. gadā, iznācis grāmatas "Servīzes A-Z" atkārtots izdevums. Noderīgi: porcelanamuzejs.riga.lv  /   www.lsm.lv  / porcelanamuzejs.riga.lv  / www.delfi.lv Lauriņa, Diāna, Veinberga, Iliana. Servīzes A–Z: Rīgas porcelāns 20. gs. otrā puse.  Tulkojums angļu valodā: Marija Lapaine. Foto: Gvido Kajons. Rīga: Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Porcelāna muzejs, 2023. 213 lpp. ISBN 9789934566356. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . “Pārgalvīgā sāncensība par augstāko, lielāko, garāko, ātrāko, dārgāko ir redzama ik uz soļa visdažādāko formu betona, stikla un tērauda slāņos un stāvos, kas pēdējās desmitgadēs uzslieti izdegušajās Arābijas tuksneša smiltīs. It kā tuksneša līdzenumi būtu jākompensē ar augstāko debesskrāpi pasaulē, bet karstums ar iekštelpu slēpošanas centru.” (A. Cimdiņa. “Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: tirgus un naftas antropoloģija”). Antropoloģijas interešu loks, šķiet, ir bezgalīgs, aptverot gan dažādas zinātņu nozares, gan kultūras dažnedažādās pasaules malās. Tādējādi antropologa profesija, iespējams, sniedz vienu no aizraujošākajām un izaicinošākajām pieredzēm, kādu profesionālajā darbībā var gūt. Domājams, ka antropologi nemitīgi uzzina ko jaunu, bieži ceļo, satiekas ar svešu kultūru pārstāvjiem un, ja patiesi aizraujas ar pētāmo tematu, veic detektīva cienīgu izpēti. Viens no labākajiem pašmāju piemēriem ir sociālantropoloģes Agneses Cimdiņas paveiktais antropoloģijas nozarē, kas apkopots monogrāfijā “Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: tirgus un naftas antropoloģija”. Arābu līča reģionā uzplaukumu pēdējās desmitgadēs veicinājis tā “melnais zelts” – nafta. Tuksnesī, kurā nav ne saldūdens, ne floras, ne faunas, bet dominē smiltis, karstums un sāls, vietējie ar Ziemeļvalstu tehnoloģiju palīdzību ir radījuši neiedomājamas iespējas un resursus. Grāmatas satura pamatā ir pretrunu pilna pasaule, kas stāsta par tuksnesi un ūdeni, naftu un ilgtspēju, viedajām tehnoloģijām, beduīnu tradīcijām un naftas ieeļļotām dzīvespasaulēm, un tas ir autores pieredzē balstīts stāsts, ierāmēts antropoloģiskās izpētes metodēs. Monogrāfijā autore atspoguļo savus novērojumus un pieredzēto 10 lauku darba periodos no 2016. līdz 2020. gadam Arābijas tuksneša reģionā, galvenokārt Apvienotajos Arābu Emirātos, blakus ilgtspējas jautājumiem apskatot arī izaicinājumus uzņēmējdarbībā. Pirmo reizi ierodoties šajā smilšu ieskautajā reģionā, grāmatas autorei galvā šaudījusies tikai viena doma – kā iespējams dzīvot, izdzīvot un baudīt dzīvi izkaltušā, izžuvušā, saules izdedzinātā, šķietami nedzīvā un neilgtspējīgā vietā? Izrādās, var – ja tajā tiek iegūta nafta. Bagātība, kas nākusi pēc naftas atklāšanas 20. gadsimta 60. gados, ar viedo Ziemeļvalstu tehnoloģiju palīdzību pārvērsta debesskrāpjos, šosejās, baseinos, zālājos un dārzos, sniedzot vietējiem ne tikai nesalīdzinoši labklājīgāku dzīvi, bet arī demonstrējot cilvēku un tehnoloģiju pārākumu pār ekosistēmu. No naftas resursiem iegūtā bagātība ļāvusi izmēģināt dažādus utopiskus veidus ūdens iegūšanai – atsāļojot sālsūdeni, transportējot aisbergus no Antarktīdas vai ar viedo tehnoloģiju palīdzību ūdeni iegūstot no “zila gaisa”. Kā raksta autore, runājot par pārmaiņām, ko nafta atnesusi, nav iespējams izvairīties no vispārākās pakāpes apzīmējumiem – visneticamākais, visapbrīnojamākais, visaugstākais, visdārgākais, vismodernākais – tā varētu raksturot straujo infrastruktūras un dzīvesveida attīstību tuksnesī pēc naftas atklāšanas. Grāmatas saturā izgaismoti ilgtspējas paradoksi šajā reģionā – tuksnešu apzaļumošana rada iespaidu par ilgtspēju, patiesībā sekmējot dzīvesveidu, kas novedis pie ilgtspējas problēmām. Retoriski vaicājot, vai ilgtspējai vienmēr jābūt zaļai, autore skaudri atklāj, kā cilvēki un organizācijas tuksnesī ne tikai pielāgojas dabai, bet arī pakļauj un pārtērē to. Antropoloģijas pētījumi bieži ir izteikti starpdisciplināri, un antropoloģiskā pieeja uzņēmējdarbības pētniecībā kļuvusi arvien izplatītāka. Lai gūtu panākumus Līča reģionā, Ziemeļvalstu uzņēmumiem lielākās problēmas sagādā sociokulturālie izaicinājumi, tādējādi izpētes gaitā bija būtiski saprast, kādas attiecības ar šī reģiona sabiedrību, kultūru un valsti ir vajadzīgas, lai tajā veiksmīgi darbotos. Uzmanības centrā paturot cilvēku, autore aplūko tehnoloģiju izmantošanu kā instrumentu cilvēka vīziju un mērķu īstenošanā. Līdzās sarežģītiem tehnoloģiju un ilgtspējas tematiem grāmatā apkopoti arī izaicinājumi ikdienas saskarsmē ar vietējiem. ‘’Ko vilkt mugurā?” – zemē, kurā sievietes lielākoties tērpjas abājā, šailā un nikābā, atsedzot vienīgi seju vai pat tikai acis, – pie tam laikapstākļos, kas atgādina saunu zem klajas debess? Kādas ir sasveicināšanās vai galda kultūras normas? Ko drīkst vai nedrīkst cittautieši Ramadāna laikā? Šie un citi jautājumi par ķermeņa valodu, punktualitāti, islāma ticības ietekmi uz darījumu vidi, dzimumu un etnisko segregāciju caurvij autores pieredzēto dažādās situācijās un sarunās, skaidrojot aspektus, kuri ietekmē piekļuvi vietējai sabiedrībai, kultūrai, tirgum, uzņēmējdarbības videi, un, galvenokārt, cilvēkiem īstajā laikā un vietā. Pieredzētais atklāj, cik būtisks noteiktās jomās ir tilts starp sociālajām un eksaktajām zinātnēm. Agneses Cimdiņas monogrāfija būs interesanta ne tikai antropoloģijas, uzņēmējdarbības, ekoloģijas vai tehnoloģiju interesentiem, bet arī ikvienam, kuru saista mistificētais Tuvo Austrumu reģions. Grāmata tiem, kam patīk iegrimt un aizrauties. Noderīgi: www.tv3.lv / lr1.lsm.lv / www.lsm.lv Cimdiņa, Agnese. Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: tirgus un naftas antropoloģija. Redaktore Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 319 lpp. ISBN 9789984239781. Lauma Remese ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Sakot lielu paldies visiem bibliotēku nozares speciālistiem – “Literatūras ceļveža” (LC) 2024. gada februārī mūsu kopīgiem spēkiem īstenotās “Literatūras ceļveža” novērtēšanas aptaujas dalībniekiem – pildām iepriekšējā numurā pausto apsolījumu – nākamā numura ievadā sniegt aptaujas galveno rezultātu īsu apkopojumu. Pirmā LC novērtēšanas aptauja tika veikta 2020. gadā; daļa jautājumu abās aptaujās veidoti līdzīgi, tātad – atbildes ir salīdzināmas. Aptaujas anketas mērķauditorija šoreiz bija visu veidu Latvijas bibliotēku darbinieki. Lai gan sākotnēji anketas bija aplūkojuši par aptuveni vienu simtu vairāk respondentu, līdz galam tās aizpildīja un iesniedza 239 bibliotēku pārstāvji – mūsu izdevuma lasītāji un atbalstītāji. Reģionālajā aspektā līderi šoreiz ir vidzemnieki – aptuveni 36 % atbilžu saņemts no Vidzemes, vismazāk – no Sēlijas bibliotekāriem. 66 % respondentu ir publisko bibliotēku pārstāvji, kuriem ar 17 % seko izglītības iestāžu bibliotekāri – abas minētās bibliotēku kategorijas jau sākotnēji uzskatām par LC galveno mērķauditoriju. Savukārt, augstskolu, koledžu un speciālo bibliotēku darbiniekiem acīmredzot LC nav īpaši nozīmīgs izdevums. Iepriecina statistika, ka no satura veidošanas aspekta LC lietotāji visvairāk uzticas Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) nozaru ekspertu un citu speciālistu ieteikumiem (68 % atbilžu), tuvu tam – 60 % – augstu vērtē arī savu kolēģu – citu Latvijas bibliotēku darbinieku ieteikumus. Visai svarīgi (47 % atbildētāju) ir arī literatūras blogeru un citu neatkarīgo literatūras pārzinātāju viedokļi, diemžēl, ar viszemāko lietderīgumu LC satura kontekstā tiek minēti akadēmisko mācībspēku grāmatu ieteikumi. Jautāti par LC izmantošanas mērķi, vairums respondentu (78 %) min, ka izmanto LC zināšanu papildināšanai par Latvijā izdotajiem grāmatu jaunumiem. Tajā pašā laikā 50 % atbildētāju atzīst, ka nozaru ekspertu ieteikumi palīdz krājuma komplektēšanā. Krietni mazākam skaitam respondentu LC šķiet noderīgs bibliotēkas pasākumu organizēšanā (34 %) vai personīgās bibliotēkas bagātināšanā (18 %). No aptaujas rezultātiem uzzinājām, ka lielākā daļa (84 %) respondentu, diemžēl, neizmanto LNB skaņu mākonī pieejamos grāmatu audio ierakstus vai pat nav par tiem dzirdējuši, tātad – turpmāk jāvelta vairāk laika un uzmanības to popularizēšanai! Savukārt, ļoti iepriecinošas ir respondentu atbildes saistībā ar jaunās, vien gadu pastāvējušās tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv izmantošanu – ar to iepazinušies vai lieto 77 % anketas aizpildītāju, turklāt vairums augstu vērtē šīs vietnes piedāvātās priekšrocības (jo īpaši, salīdzinājumā ar iepriekšējo pdf formātu) – iespēju pārskatīt numurus, izmantot dažādās meklēšanas iespējas pēc vairākiem kritērijiem (44 %), vizuālo noformējumu un aktuālās ilustrācijas (39 %), intervijas ar numuru autoriem u.c. grāmatu satura veidotājiem (33 %). Nelielu pārsteigumu sagādāja atklāsme, ka sociālajā vietnē Instagram izdevumam LC seko tikai 10 % aptaujas respondentu. Patīkami bija uzzināt, ka 75 % LC izmantotāju pārrunā LC saturu ar saviem darba kolēģiem, tātad, popularizē bibliotēkas vidē izdevumā ieteiktās grāmatas, tādējādi īstenojot vienu no LC pamatuzdevumiem – kalpot par bibliotēku krājuma papildināšanas palīginstrumentu. Jautāti par LC priekšrocībām, kas ir viens no brīvajiem anketas jautājumiem, aptaujas dalībnieki sniedz visdažādākās atbildes, piemēram: saistība ar LNB, kas, visdrīzāk, garantē profesionalitāti; personalizēts vēstījums, kas uzrunā lasītāju, ir lielākā vērtība; moderns un laikmetam atbilstošs saturs un dizains; sniedz informāciju par jaunāko grāmatniecībā; profesionāls skatījums, objektīvs vērtējums; kad es iepazīstos ar jaunāko LC numuru, tajā iekļautajiem jaunumiem, aprakstiem, spēju ātrāk saprast, kas vērtīgs, noderīgs būtu manai bibliotēkai; vienuviet iespējams iepazīties ar dažādu izdevniecību izdotām jaunākajām grāmatām; LC ir stilīga vietne grāmatu gurmāniem :) Ne visi vērtējumi ir vienlīdz pozitīvi – daži lietotāji atklāj, ka nav pārliecināti par izdevuma konkurētspēju saistībā ar mūsdienās tik neierobežoto tīmeklī publicētās informācijas pieejamību, turklāt bibliotēkas ieteiktos izdevumus bieži vien jau paspējušas iegādāties pirms LC publicēšanas. Šis bija vispārējs ieskats. Pēc neilga laika bibliotekāri savās iestāžu vēstkopās saņems aptaujas anketas rezultātos balstītu prezentāciju – tur izlasīsiet vēl vairāk vērtējumu, ieteikumu, kā arī redkolēģijas apkopotos secinājumus izdevuma turpmākai pilnveidošanai. *** Izdevuma jaunais numurs savus lasītājus šoreiz sveic aprīlī, kas atpazīstams ne tikai kā vienīgais mēnesis, kam, kā dziesmā apgalvots, ir pašam savi pilieni, bet plašākām aprindām zināms arī kā putnu mēnesis – bez šiem lidoņiem virs mums dzīve noteikti būtu garlaicīgāka… Un putni lidinās pāri arī šajā numurā pārstāvētajām grāmatām, vismaz to virsrakstiem. Turklāt, ne tikai mēs cerīgi vērojam putnu ligzdas, kā apgalvo dzejniece Inese Zandere, arī putni mūs vēro! Savukārt mēs, izdevuma veidotāji, vēlamies saviem lasītājiem un “Literatūras ceļveža” satura pētītājiem un vētītājiem, dāvāt mirkli pavasarīga viegluma un rotaļīguma – ja to neizdodas smelties sev apkārt virmojošā reālajā dzīvē, mums taču paliek grāmatas un tajās iekodētais aizmiršanās prieks! Un vēl – putnu pilnas pavasara debesis tur augšā… Putniņš kam jaunas biksītes kājās Cīrulis pārnācis tēvu tēvu mājās Redzot kā mežmalā pumpuro zari Vītero priecīgs par pavasari Te viņam pieder lauki un pļavas Vēl tik jāatgūst debesis savas: Divi zili debesu gabaliņi! Vai nav no manējiem paņemti viņi? Cīrulis mērīdams mākoņos skraida Meitene debesīs skatās un smaida (Inese Zandere) Anda Saldovere, izdevuma redaktore un LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste Korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore Anna Iltnere Grāmatu vērtējumos saglabāts vērtētāju individuālais stils "Literatūras ceļveža" 2024. gada 2. numurs (mats/aprīlis) ISSN 2592-8392 Numurā lasi: Andersone, Džena. krīta apļi: stāsti Vinogradova, Laura. Vārnas: stāsti Pastore, Luīze. Šis ir mans seriāls Jambuševa, Laura. Diena, kuru es pārvērtu Zandere, Inese. Putni mūs redz Krēsliņa, Dace. Pasaka par jūras dziesmu Shah, Bijal. Bibliotherapy. The Healing Power of Reading Harari, Juvāls Noass. Neapturamie mēs 2: Kāpēc pasaule nav taisnīga Gārtons Ešs, Timotijs. Tēvzemes: personīga Eiropas vēsture Cimdiņa, Agnese. Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī Durvasula, Ramani. palikt vai aiziet?: kā izdzīvot attiecībās ar narcisu Barkāne, Irēna. Cilvēktiesību nozīme mākslīgā intelekta laikmetā Lauriņa, Diāna, Veinberga, Iliana. Servīzes A-Z Lauriņa, Diāna, Veinberga, Iliana. Servīzes A-Z Viedo māju rokasgrāmata: izglītojošā praktiskā grāmata

Savdabīgs un bagātinošs dzīves stāsts No Tīringenes ieceļojušā Vidzemes un Rīgas vācu un latviešu draudžu mācītāja, literāta Frīdriha Bernharda Blaufūsa (1697–1756) vārds Latvijas rakstniecības vēstures interesentiem nav svešs – 20. gadsimta 30. gados Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas krājumos glabātais senākais latviešu valodā uzrakstītais Latvijas vēstures apcerējuma noraksts anonīmas personas izpildījumā ”Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” (1753) analizēts Alvila Augstkalna pētījumā. Savukārt 20. gadsimta otrajā pusē viņa sacerējumiem hernhūtiešu brāļu draudžu literatūras kontekstā pievērsās Aleksejs Apīnis, aplūkoja gan minēto apcerējumu, gan dzejojumu par Jēzus dzīvi ”Parunāšana no Jēzus augšāmcelšanās”, kura autorība pētnieka skatījumā bija diskutabla. Klasiskās grāmatniecības vēstures kontekstā pazīstamākais publicētais Blaufūsa teksts ilgus gadus bija vien priekšvārds latviešu Bībeles 1739. gada izdevumam, arī sprediķis un vairākas garīgās dziesmas vācu un latviešu valodā. Pēdējā desmitgadē situāciju mainījuši piētisma un hernhūtiešu brāļu draudžu darbības pētnieki, meklējot un atrodot jaunus viņa tekstus, kā arī padziļinātos pētījumos atklājot viņa darbības faktus un piedāvājot mūsdienīgas interpretācijas. Atsevišķos izdevumos nu publicēti divi ievērojamākie un apjomīgākie Blaufūsa teksti, turklāt neapšaubāmi pierādīta to autorība, kas paver iespēju ikvienam lasītājam iepazīties kā ar stilistiski un saturiski savdabīgiem sacerējumiem, tā ļaujot atklāt un tuvāk iepazīt savdabīgo Blaufūsa personību. 2015. gadā interesentiem tika dota iespēja iepazīties ar faksimilā izdotajiem ”Vidzemes stāstiem”. 2023. gada nogalē vairāku piētistu un hernhūtiešu problemātikai veltītu pētījumu autore, vēsturniece un filoloģe Beata Paškevica sarūpēja otru grāmatniecības pārsteigumu – Blaufūsa autobiogrāfiju ”Dzīvesgājums”. Blaufūss savu emocijām bagāto dzīves stāstu sarakstīja dzīves beigu posmā – 1752. gadā, jau būdams slims, tomēr viņam bija dota iespēja nodzīvot vēl vairākus radoši bagātus gadus. Autobiogrāfijas manuskripta atradums Unitātes arhīvā Hernhūtē ir Paškevicas kā pētnieces lielā veiksme, jo arhīvā tas bija gadiem glabājies bez vēsturnieku ievērības, bet nu, pastiprinoties vācu pētnieku interesei par autobiogrāfisko sacerējumu žanru vēsturi, iekļauts zinātniskajā apritē. Autobiogrāfijas manuskripts ir ne tikai saturiski interesants teksts ar vēsturiskas un personiskas informācijas piesātinājumu, bet arī ļauj neapšaubāmi identificēt Blaufūsa rokrakrakstu un noteikt viņa citu sacerējumu autorību, piemēram, gaisināt šaubas par viņu kā ”Vidzemes stāsta” autoru. ”Dzīvesgājuma” publikācija sagatavota nevainojamā zinātniskā kvalitātē, ar teksta komentāriem, Blaufūsa sacerējumu bibliogrāfiju un priekšvārdiem: Holgers Caunšteks izdevumā iezīmējis Blaufūsa teksta publikācijas vietu un nozīmību starptautiskajā pētniecībā, bet Beata Paškevica sniedz pārskatu par autobiogrāfijas autora dzīvi, uzskatu evolūciju, literāro darbību. “Dzīvesgājuma” teksts publicēts paralēli oriģināla rakstībai tuvā vācu valodā un Paškevicas latviešu tulkojumā. Tas ļauj interesentam priecāties par oriģināla valodas bagātību, vienlaikus baudīt tulkotājas nevainojamo atveidi latviešu valodā, kā arī, ja rodas vēlme, salīdzināt abas valodas vai pat trenēties to apguvē. Grāmata patīkama ar korekto un izsmalcināto ārējo ietērpu: ilustrācijas atlasītas ļoti mērķtiecīgi, vizualizējot saturu bez neiederīgiem aksesuāriem, pelēcīgais vāks ar grāmatas nosaukumu un Blaufūsa autogrāfa atveidu asociē iespieddarbu ar manuskriptu, vienlaikus piedāvājot mūsdienīgu poligrāfisko risinājumu. Nešauboties par grāmatas pienesumu vēstures zinātniskajā pētniecībā, man kā lasītājai autobiogrāfija sagādāja daudz personiska prieka un baudas. Ļoti saistošs šķita literārais stils, jūtamā rakstītāja meistarība, personības klatbūtne. Blaufūss neizskaistina un neizpušķo vēstījumu par savu dzīvi, bet raksta ar inteliģentam cilvēkam raksturīgu atturīgu patiesumu. Lasot stāstu, varam izsekot Blaufūsa uzskatu evolūcijai, kā no vienkārša Tīringenes skolotāja dēla izglītības un satikto cilvēku iespaidā veidojas hernhūtiešu uzskatu piekritējs un sludinātājs. Cilvēciski interesanti sekot līdzi Blaufūsa atklāsmēm par iekšējām šaubām, pieņemot vai noraidot reliģiskās idejas, meklējot īsto un tīro evaņģēlija izpratni. Tieši šī balansēšana uz psiholoģiski smalkas robežas starp piētismu un hernhūtismu, tās atspoguļojums rakstītāja izjūtās ļauj sekot autobiogrāfijas tekstam ar neatslābstošu interesi. Blaufūsā notiek cīņa starp emocijām un izglītota prāta argumentiem, tāpēc viņš nespēj līdz galam nodoties hernhūtismam raksturīgajai jūtu dominantei: ”Slepenībā es pats sevi mocīju ar savu nožēlojamo stāvokli un ārēji biju nodarbināts ar minētajām diskusijām, kas radās no nepareizi izprastiem izteikumiem un sastāvēja no strīda par vārdiem.” Laika gaitā brāļu iespaidā Blaufūss kļūst drošs savā iekšējā pārliecībā, tas viņu atbrīvo un dara priecīgu, kas arī ir personības iekšējo sajūtu mērķis un ko bauda hernhūtiešu brāļu draudzei īsteni piederīgie. Lai arī ļoti tuvu atbrīvotības stāvoklim, tomēr nelielas šaubas Blaufūsā saglabājas visā dzīves stāstā atklāto emociju aprakstā. Autobiogrāfijā arī daudz konkrētu iespaidu par 18. gadsimta pirmās puses Vidzemes personībām, piemēram, Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti, Rīgas liceja rektoru Johanu Loderu, ģenerālsuperintendentu Johanu Fišeru, Nikolausu Ludvigu fon Cincendorfu, saskarsmi ar vācu un latviešu hernhūtiešiem, Blaufūsa dalības hernhūtiešu kustībā izskatīšana tiesā 1743. gadā, kad Krievijā sākās hernhūtiešu vajāšanas u.c. Kopumā – prieks par cilvēciski bagātinošu un intelektuāli piesātinātu grāmatu! Piebilstams, ka Frīdriha Bernharda Blaufūsa ”Dzīvesgājums” netiek izplatīts grāmatnīcu tīklā, taču to var nopirkt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā vai internetā. Noderīgi: lr1.lsm.lv / lr1.lsm.lv / diena.lv Frīdrihs Bernhrads Blaufūss. Dzīvesgājums = Friedrich Bernhard Blaufuß. Lebenslauf. Sastādītāja, tulkotāja no vācu valodas, ievada un komentāru autore Beata Paškevica. Zinātniskie recenzenti: Māra Grudule, Jānis Šiliņš, Jānis Krēsliņš; teksta redakcija latviešu valodā: Arturs Hansons, Sigita Kušnere. Tulkojums angļu valodā: Juris Ojārs Beņķis. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023. 247 lpp. ISBN 9789934610486. Teksts paralēli latviešu un vācu valodā, kopsavilkums angļu valodā. Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece

Grāmatā “Supervīzija: biedrība "Latvijas Supervizoru apvienība", supervizoru pieredzes stāsti” ir apkopoti septiņpadsmit supervizoru profesionālās pieredzes stāsti, turklāt visiem grāmatas autoriem ir cieša saistība ar biedrību "Latvijas Supervizoru apvienība". Izdevuma autori savā stāstījumā aptver četras svarīgas tēmas: supervīzijas attīstība, izaugsme profesijā, dalība biedrībā “Latvijas Supervizoru apvienība” un konkrēto supervizoru personīgie pieredzes stāsti. Stāsti ir izkāroti secībā no senākā uz jaunāko, un katrs no tiem saistāms ar laika periodu, kurā stāstu autori kļuvuši par biedrības biedriem. Kaut arī profesionālajā vidē Latvijā supervīzijas jēdziens ir zināms jau vairākus gadu desmitus, tomēr jāatzīst, ka termini “supervīzija” un “supervizors” joprojām bieži vien tiek uztverti kā svešvārdi. Plašs apraksts par to, kas ir supervīzija un kā tā attīstījusies Latvijā, izlasāms Nacionālās enciklopēdijas šķirklī “Supervīzija”, kura autores ir Kristīne Mārtinsone un Maija Zakriževska-Belogrudova, un kuras dalījušās pieredzes stāstos arī šajā grāmatā. Izpratne par to, kas īsti ir supervīzija, visprecīzāk gūstama, tajā iesaistoties. Arī man personīgi jāatzīst, ka pirms supervīzijas pieredzes par to bija ļoti vispārējs priekšstats un pat diezgan skeptiska attieksme. Pavisam īsi un konkrēti var teikt, ka supervīzija ir konsultatīvs atbalsts ar darbu un profesionālo darbību saistītos jautājumos, gūstot atgriezenisko saiti gan no supervizora, gan arī citiem grupas dalībniekiem. Visvairāk tas noder tā dēvējamās palīdzošās profesijās, piemēram, sociālajā darbā, psiholoģijā, psihoterapijā, karjeras konsultācijās, kurām raksturīgi intensīvi un cieši savstarpējie kontakti. Izdevums noderēs gan jomas profesionāļiem, gan arī citiem interesentiem, jo palīdzēs rast izpratni par supervīzijas procesu un supervizora profesiju, kā arī to profesionālajiem izaicinājumiem. Noderīgi: janisroze.lv Supervīzija: biedrība "Latvijas Supervizoru apvienība", supervizoru pieredzes stāsti. Sastādītāja Ilze Dreifelde. Cēsis: Sava grāmata, 2023. 213 lpp. ISBN 9789934625466. Resurss pieejams arī tiešsaistē. Ilze Gensberga ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas informācijas speciāliste