Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Grāmatā “Rakstniecības laboratorija” labi zināmu autoru kolektīvs iepazīstina lasītājus ar teksta pasaules radīšanas aizkulisēm. Laiks atgādināt, ka salīdzinoši nesen iznāca rakstnieka un literatūrkritiķa Gunta Bereļa darbs “...rakstīt...”, tādējādi nu mūsu rīcībā ir jau divas jaunas grāmatas, kas veltītas literatūras tapšanas un rakstniecības procesam. Piecpadsmit mūsdienu latviešu autori, kuri savas pozīcijas literatūrā jau ir nostiprinājuši (Andra Manfelde, Arno Jundze, Inga Gaile, Māris Bērziņš, Gundega Repše, Andris Akmentiņš, Inga Žolude u.c.), jaunajā eseju krājumā reflektē par to, kā ir būt pilna laika rakstniekiem. Kas padara rakstnieku par rakstnieku? Kad pienāk tas brīdis, kad ir tiesības sevi dēvēt par rakstnieku? Vai rakstīšana ir uzskatāma par nopietnu nodarbošanos? Un vai visiem maz vajadzētu rakstīt? Jautājumu ir daudz, bet ne uz visiem ir iespējams atbildēt. “Rakstniecības laboratorijas” autori piedāvā iespēju par šiem jautājumiem domāt, diskutēt, tādējādi paplašinot gan personisko, gan lasītāju redzeslauku. Izrādās, ka sākumsoļus līdz savai pirmajai uzrakstītajai un izdotajai grāmatai daudzi rakstnieki spēruši visai kautri, piesardzīgi taustoties tekstu pasaulē uz vienu vai otru pusi, nezinādami, kur vārdu ceļš var aizvest, toties gandrīz vienmēr neapšaubāma un neapklusināma bijusi iekšējā dziņa, ka rakstīt tomēr vajag – neatkarīgi no blakusapstākļiem. “Rakstniecības laboratorijas” lasītājam sniegta iespēja atklāt līdz šim nezināmas autoru dzīves nianses, jo esejās iekļautas interesantas atsauces uz to, kā tapuši populāri darbi. Piemēram, Laima Kota esejā “Vērojot un stāstot” atzīstas, ka, rakstot savu pirmo grāmatu “Šampinjonu derība”, nav domājusi ne par romāna kompozīciju, ne par to, kas darbu lasīs. Tas, ka rakstīšana ir kā tukša telpa, kuru iespējams piepildīt ar to, ko pats vēlies, pārkārtot un pārbīdīt, kā nepieciešams, kādam ir iedvesmojoši, bet kādam citam – biedējoši. Savukārt, Māris Bērziņš esejā “Grūtā rotaļa” gana drosmīgi atzīst, ka ir “savu literāro tēlu priekšnieks”. Baltu lapu var ar pietāti uzlūkot, bet var arī ķerties klāt un riskēt, to aizpildot ar tekstu. “Rakstniecības laboratorijā” paustais vēstījums uztverams kā iedrošinājums un palīdzība jaunajiem autoriem un lasītājiem, kuri paši kaut reizi ir vēlējušies kļūt par rakstniekiem vai vismaz apjaust, kā ir būt autoram, kādas grūtības jāpārvar, ar kādiem stereotipiem jāsaskaras. Eseju krājumā rakstnieki atklāti izsakās arī par dažādiem traucēkļiem, kas kavē rakstīt; par to, cik liela nozīme ir vietai un telpai, kur radošais process notiek; stāsta arī, cik daudz laika nepieciešams vienas grāmatas uzrakstīšanai; par valodas lietojumu, iedvesmu, teksta rediģēšanu – kā nojaušams, aplūkoto tēmu loks ir daudzveidīgs. Cik dažādi paši rakstnieki, tik dažādas viņu pieejas rakstīšanas procesam; tas pamanāms arī grāmatā iekļautajās esejās – kāds radošajam rakstīšanas procesam pieiet ļoti filozofiski, kādam ir izstrādāts konkrēts darba plāns, pēc kā virzīties, lai nonāktu līdz gatavam tekstam vai vismaz līdz tādam, ko nodot redaktoram. Autori dalās reālā pieredzē par to, kā rakstniecības procesi norisinās viņu dzīvēs, sniedzot arī pa kādam praktiskam ieteikumam. Tomēr šī nav tikai rakstniecības teorija. Grāmatā piedāvātās idejas un dažādās autoru perspektīvas mazina distanci starp tiem, kuri lasa, un tiem, kuri raksta. “Rakstniecības laboratorijas” autori ir atvēruši jaunu lappusi – ceļā uz sava darba nozīmīguma izpratni. Noderīgi: lsm.lv Rakstniecības laboratorija. Autoru kolektīvs. Redaktores Dace Sparāne-Freimane un Inga Žolude. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 232 lpp. ISBN 9789934595783. Raiva Turka ir literatūras blogere.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Nekad neatvainojies par to, kāds esi Nu jau patālajā 2013. gadā apgāds “Neputns” izdevis dzejnieka Imanta Tilberga krājumu “Nāka” mākslinieka un tuva Tilberga drauga Ilmāra Blumberga grafiskajā noformējumā. Tomēr ne visiem zināms, ka šis nav pirmais autora krājums – 2004. gadā izdevniecības “Nordik” paspārnē iznāca dzejnieka pirmais dzejas krājums, kuru pats autors neilgi pēc izdošanas izņēma no pārdošanas. Nevienam netika tuvāk paskaidroti tirāžas iznīcināšanas iemesli. Varam vien minēt, ka dzejniekam bija augstas mākslinieciskās prasības vai citi personīgie untumi. Šie un citi prātojumi un minējumi, diemžēl, paliks vien viņa laikabiedru atmiņās. 2023. gada 10. februārī dzejnieks atvadījās no dzīves. Šis dzeju krājuma apskats – veltījums dzejnieka piemiņai. Fantāziju filmā “Mākoņu atlants” (“Cloud Atlas”, 2012), kas balstīta uz britu autora Deivida Mičela (David Mitchell) tāda paša nosaukuma romānu, parādās epizode, kurā aģents nopratina pretošanās grupas līderi Sonmi. Pirms nāvessoda izpildīšanas aģents pajautā: “Jūs zinājāt, ka neuzvarēsiet, vai tas bija tā vērts?” Uz ko Sonmi atbild, ka viņa nevarēja palikt neredzama, jo tādā gadījumā patiesība būtu noslēpta. Sonmi nesagrauj pastāvošo varas sistēmu, taču atmodina aģentā nākamo dumpinieka garu, lai kāds cits klusībā turpinātu pretoties pieņemtajai sabiedrības kārtībai. Šī pretošanās metafora parādās arī citās mākslas izpausmēs – galerijā sakrauta ķieģeļu siena, kur zem krāvuma palikta grāmata (Horhe Mendezs Bleiks (Jorge Méndez Blake), “Pils”, 2007). Virs tās ķieģeļi vairs neveido taisnas sienas formu. Vai preses fotogrāfa Endrjū Makkonela (Andrew McConnell) attēls, kurā āfrikāņu sieviete atkritumu piemētātā piepilsētas pagalmā spēlē čellu. Kas tas par spēku, kurš mudina celties un strīķēt lociņu pret stīgām? Varbūt tas ir līdzīgi kā izdot vienu dzejas krājumu divtūkstoš eksemplāros, bet pēc tam to izņemt no pārdošanas un nokurināt savā Maskavas forštates dzīvokļa krāsnī? Pieļauju, ka tās ir katra indivīda attiecības ar mākslu vai – sarunas ar mūžību. Žurnāla “IR” slejā “Tiekamies ceturtdienā. Kaut kad.” jau pasen Tilbergs nosaukts par vienas grāmatas autoru. Raksta izskaņā dzejnieks domīgi aicina intervētāju: “Varbūt mēs to rakstu varam nepublicēt?” Tilberga poēzijā jūtama haiku noskaņa, īsas kodolīgas rindas. Dzejoļos daba kļūst par ētisko mērauklu – “Ar ko tas putns gaisā svērts?” (64. lpp.). Dzejnieks dzīves laikā netiecās pēc plašas atpazīstamības, drīzāk saglabāja vientuļnieka oreolu – “Es neticu aplausiem, aplausi nāk viegli” (46. lpp.). Galvenās tēmas viņa dzejā aizgūtas no dabas – mākoņi, vējš, zāle, putns; cilvēks parādās kā šo lietu vērotājs vai mūžīgais skolnieks, lai no dabas parādībām izlobītu paslēpto dzīves gudrību. “Esmu vienkārši cilvēks, vienkārši jūra šalc” (89. lpp.). Interneta dzīlēs un citos resursos izlasāms, ka dzejnieks laikabiedru atmiņās palicis prātā kā visīstākais bītniks gan pēc pārliecības, gan ārējām izpausmēm. Piemēram, kopā ar dzejnieku Uldi Bērziņu savulaik stopējot apceļojuši Armēniju un Azerbaidžānu. Ik vasaru viņš vismaz mēnesi nodzīvojis teltī kaut kur Vidzemes jūrmalā, palīdzot vietējiem pļaut sienu... Ar savu dzīvesveidu viņš pretojies sabiedrības morāles standartiem. Tilbergs beidzis augstskolu, bijis diplomēts jurists, strādājis par advokātu Liepājā. Bet tad kādu rītu vienkārši neaizbrauca uz darbu un šajā darba vietā vairs neatgriezās. Poļu dzejniece Vislava Šimborska (Wisława Szymborska) 1996. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kaut visas dzīves laikā bija publicējusi tikai dažus dzejoļus. Iespējams, katram no mums piemīt savs “lielums” un arī savs lasītājs. Noderīgi: neputns.lv / satori.lv / lu.lv / ir.lv Tilbergs, Imants. (imt). Nāka. Rīga: Neputns. 2013. 118 lpp. ISBN 9789934512117. Elvis Friks ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Valodu un kultūru studiju programmas doktorants.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Bilžu grāmatiņas nosaukums “Vai grāmatai ir knābis?” Inesei Zanderei izdevies gana atraktīvs un atbilstošs, lai pievērstu pirmsskolas vecuma bērnu uzmanību. Tās saturs atbilst mazo ķiparu uztveres līmenim, turklāt rosina domāt, jautāt un izzināt ko jaunu, pāršķirot ik lappusi. Ikviens mazais stāstiņš pārvēršams brīnišķīgā nodarbībā pirmsskolas vecuma bērniem, turklāt tie pielietojami gan bibliotēkā, gan mājas apstākļos. Stāstiņos iekļauti ne tikai burtu un vārdu noslēpumi un atklājumi. Mūs kā bibliotekārus īpaši uzrunā autores neuzkrītošā, bet tik pievilcīgā prasme, stāstot par mazajiem pūču bērniem, vienlaikus atklāt mazajiem lasītājiem arī valdzinošo, kaut viņiem vēl noslēpumaino bibliotēku pasauli. Bet tas nebūt nav viss! Stāstiņi sniedz atbildes uz dažādiem jautājumiem par notiekošo mums apkārt – arī par to, kāpēc kokiem ir tik dažādas formas, kādēļ gan kokiem, gan cilvēkiem noder vingrošana, vai kāpēc krāsainās rudens lapas tomēr nav tās pašas, kas iesietas grāmatās. "Ja burti satiksies, / ja vārdi veidosies, / ja vārdi rokās sadosies, / ja cits ar citu spēlēsies, / ja rindu rindām sastāsies, / tad dzejolītis izdosies. / To mācēšu jau rīt / jums skaļi izlasīt!" (39. lpp.) Sirsnīgais grāmatas atvēršanas pasākums notika LNB Bērnu literatūras centrā. Vērīgākajiem pasākuma viesiem ātri vien tapa skaidrs, ka grāmatas ilustrācijās pamanāmi arī daži bērniem adresētās lasītavas aprīkojuma un krāsu akcenti. Grāmatas atklāšanas pasākums bija izdevies tikpat krāsains, atraktīvs un radošs kā pati grāmata – bērni labprāt iesaistījās radošajās darbnīcās, uzzināja, kas ir pūčulēns Elmārs, sasveicinājās ar Bibliotēkas Pūci un labi pavadīja laiku bibliotēkā. Bilžu grāmata “Vai grāmatai ir knābis?” tapusi LNB Bērnu literatūras centra izveidotās lasīšanas veicināšanas programmas pašiem mazākajiem “Grāmatu starts” ietvaros. Grāmatiņas tapšanu iedvesmojusi LNB Atbalsta biedrība. Tā iegādājama LNB veikalā Draugu telpā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāvā vai e-veikalā. Grāmata “Vai grāmatai ir knābis?” nominēta “Zelta ābeles 2022” kategorijā “Bērnu literatūra”. Noderīgi: gaisma.lv / diena.lv Zandere, Inese. Vai grāmatai ir knābis? Ilustratore Rūta Briede. Dizains: Artis Briedis. Rīga: Nodibinājums “Gaismas pils atbalstam”, 2022. 40 lpp. ISBN 9789934916106. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Aprīļa “Literatūras ceļvedis” pie saviem lasītājiem nāk pavasarīgi pacilājošā laikā, kad apkārt ne vien gaisma, narcišu un tulpju jūra, putnu dziesmas rītos modina agrāk nekā nepieciešams, un saulīte lutina jau vairāk par piecpadsmit stundām diennaktī (kaut arī ne bez zobiem, bet tas jau mūsu klimata joslā ierasts), bet arī daudz vienīgi pavasarim raksturīgu profesionālu norišu: nesen aizvadītas ikgadējā “Bibliotēku nedēļa” un “Digitālā nedēļa” ar plaša spektra norisēm teju visās Latvijas bibliotēkās; iepriecinoši saturīgā pavasara bērnu un jauniešu literatūrai veltītā konference LNB Ziedoņzālē, 2022. gada izcilāko grāmatu konkursa LALIGABA kulminācija ar apbalvošanas ceremoniju jaunajā kultūrvietā “Rīgas cirks”, un tas nebūt nav viss. Līdzās jau minētajam – daudz nozīmīgu jubileju, izcilākās no kurām – visā valstī atzīmētā Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas diena, kā arī Latvijas Bibliotekāru biedrības 100. gadadiena ar krāšņām, sirsnīgām un atmiņā paliekošām svinībām LNB divu dienu garumā. Un kur nu vēl atsevišķas Latvijas bibliotēkas – jubilāres! Šķiet, tieši šogad īpaši daudz sakritis bibliotēku – simtgadnieču mūsu valsts reģionos (lai minam vien dažas: Valkas novada Centrālā bibliotēka, Madonas novada bibliotēka, Aizkraukles novada Kokneses bibliotēka, Alojas pilsētas bibliotēka, Smiltenes novada Raunas bibliotēka, Talsu novada Laidzes bibliotēka). Domājams, ka ikviens no bibliotekāru saimes klātienē vai attālināti līdzdarbojies vismaz kādā no daudzajiem bibliotēku dzīves notikumiem – ievadslejā minēti vien paši vērienīgākie, visus pieminēt nav iespējams. Aprīļa numurā piedāvājam lasītāju vērtējumam ne vien dabas grāmatas par pavasarim piestāvošām putnu un vaļu dziesmām un citām maz zināmām viņu dzīves epizodēm; vairākas no saturā iekļautajām grāmatām ir LALIGABA laureātes (labākais tulkojums lietuviešu rakstnieka Donaldas Kajokas romāns “Ezers un citas to pavadošās personas“; nominācija bērnu oriģinālliteratūrā – Viestura Ķerus “Korras pasaules“). Kuplāk nekā citkārt šoreiz pārstāvēta bērniem domātā literatūra, tostarp – nesenajā bērnu un jauniešu literatūras konferencē nozares ekspertu izceltas grāmatas. Prieks arī par to, ka lasītāju uzmanību varam pievērst arī diviem latgaliešu valodā iznākušiem izdevumiem – gan pieaugušiem lasītājiem, gan bērniem. Savukārt, ar grāmatu palīdzību apceļojot Latvijas reģionus, šoreiz aicinām piestāt Liepājā un Jelgavas novada Zaļeniekos. Iepazīstieties ar grāmatu apskatiem sev ērtākajā formātā – PDF vai tepat tīmekļvietnē, kur iespējams pievienot arī savu vērtējumu, un baudiet vērtīgu literatūru! Mums ir vēl kāda laba ziņa – aprīļa “Literatūras ceļveža” grāmatu apskatu sagatavošanā iesaistījušies vēl 2 jauni autori – tātad, esam pārkāpuši “100. autora slieksni”! Un joprojām gaidām lasīšanas ieteikumu arī no jums, pārējiem! Anda Saldovere, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore "Literatūras ceļveža" 2023. gada 3. numurs (aprīlis) PDF Numurā lasi: Geka, Dzintra. Mātes Sibīrijā Kajokas, Donaldas. Ezers un citas to pavadošās personas Žadans, Serhijs. Harkivas Dinamo Ķerus, Viesturs. Korras pasaules Petrockis, Harijs. Otto brīnās Melne, Laura. Sunāns breiveibā Lukaševičs, Valentīns. Casnāgu maizeitis. Esejis Ekle, Gaja Guna. Brālis, kas nebija vajadzīgs Rothenberg, David. Whale Music Lejnieks, Jānis. Pilsēta starp jūru un ezeriem Putniņa, Mārīte. Zaļā muiža Putniņa, Mārīte. Zaļā muiža Keniga, Džoana. Muzikālais mazulis Danovskis, Edvīns. Administratīvās tiesības: raksti Administratīvā procesa tiesības: mācību grāmata

Daugavpils Universitātē (DU) literatūrzinātnieces, asociētās profesores Alīnas Romanovskas redakcijā nesen sagatavots ne vien saistošs un vizuāli pievilcīgs, bet arī ļoti nozīmīgs un izzinošs izdevums. Vācbaltu vēsturnieks, Latgales pētnieks Gustavs Manteifels (1832–1916) 1879. gadā poļu žurnālā “Vispārējais Apskats” (“Przeglad Powszechny”) publicējis Latgales 17. un 18. gadsimta vēsturi, sasaistot to ar tā laika ievērojamāko muižnieku dzimtu vēsturi. Šo nozīmīgo apcerējumu nesen iztulkojis Mg. hist Edvards Seliška, savukārt komentējuši un aprakstījuši DU pētnieki Tatjana Bogdanoviča, Alīna Romanovska un Henrihs Soms. Barona Manteifela apcerējuma “Inflantijas kņaziste 17. un 18. gadsimtā: tās ievērojamo personu apskats” tulkojumam sagatavots priekšvārds, kurā pētnieki aprakstījuši Manteifela dzīvi un raksturojuši viņa pētījumus par Latgales politisko un administratīvo vēsturi, katoļu baznīcas vēsturi un kultūru. Tolaik Mantefelam bija vēl pieejami seno avotu materiāli, kuri mūsdienās vairs nav atrodami, jo gājuši bojā vēstures griežos. Manteifels bija pārpoļojies vācu muižnieks, kurš simpatizēja Žečpospolitai un poļu kultūrai. Apcerējumā “Inflantijas kņaziste 17. un 18. gadsimtā: tās ievērojamo personu apskats” raksturota Latgale un katoļu baznīca pēc Olīvas miera līguma noslēgšanas 1660. gadā. Autora aprakstā lasītājs ierauga Latgali bez mūsdienās labi pazīstamajām baznīcu ēkām un interjeriem – sākotnēji tās bija koka un salmu būdas. Manteifels parāda, ka tieši muižnieku dzimtas bija baznīcu celšanas ideju rosinātājas un arī īstenotājas. Īpaša interese Manteifelam bijusi par Hilzenu, Plāteru, Korfu un Zībergu dzimtām 17. un 18. gadsimtā, viņu darbību Latgalē un Polijā. Grāmatā iekļauti vairāki pielikumi: Personu rādītājs, Vietu rādītājs un Specifisku vēstures terminu saraksts. Apcerējums “Inflantijas kņaziste 17. un 18. gadsimtā: tās ievērojamo personu apskats” būs interesants un saistošs daudziem Latgales un Latvijas vēstures un kultūras interesentiem un pētniekiem. Noderīgi: lakuga.lv Manteifels, Gustavs fon. Inflantijas kņaziste 17. un 18. gadsimtā: tās ievērojamo personu apskats. Daugavpils: Daugavpils Akadēmiskais apgāds “Saule”, 2023. 92 lpp. ISBN 9789984149905. Ieva Kalniņa ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītāja, profesore

“U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” ir sestais darbs populārzinātnisko grāmatu sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas”. Grāmata veltīta 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses Latvijas vēsturē un kultūrā maz pamanītām vai piemirstām, bet nozīmīgām personībām, kā arī vēstures procesiem un epizodēm, kas ir nepietiekami vai ačgārni novērtētas. Grāmatai izvēlēts formāts, kurā žurnālists Māris Zanders ar āķīgu un provokatīvu jautājumu palīdzību par Latvijas vēstures tematiku iztaujā Dr.hist. Mārtiņu Mintauru – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadošo pētnieku, LU Vēstures un filozofijas fakultātes docentu, literatūras, publicistikas un vēstures žurnāla “Domuzīme” vēstures nodaļas redaktoru. Tā dēvētā modernā laikmeta vēstures notikumu diskursu šajā grāmatā caurvij tādas latviešiem būtiskas tēmas kā nācijas izveides pamati, nacionālā atmoda, latviskums, nacionāla valsts. Mārtiņš Mintaurs sniedz izsmeļošas atbildes uz trāpīgiem un svarīgiem mezglu punktu jautājumiem, pievērš lasītāja uzmanību kopsakarībām, izceļ mazāk zināmas epizodes un personas, vienlaikus apcer arī kanoniskas, vispārzināmas vēstures vērtības. Par pēdējām jāatzīmē, ka ļoti bieži par tām mums ir jau savs nostiprinājies priekštats, bet – vai pareizākais? Taču atbilžu autoram ir ko teikt gan, piemēram, par jaunlatviešiem, Rīgas Latviešu biedrību, tā dēvētajiem “māmuļniekiem”, gan jauno strāvu un visai augsto ambīciju līmeni nacionālās pašapziņas formēšanās laikā. Stāstījumu bagātīgi ilustrē laikmetu raksturojoši attēli, tajā iekļautas arī norādes uz citiem vērtīgiem avotiem. Savukārt teksts papildināts ar vērtīgu faktogrāfisku informāciju, zemsvītrā norādīti tekstā minēto personu biogrāfijas dati. Šo izdevumu varētu nosaukt arī par rokasgrāmatu par tēmu, kas ir latvieši un kā viņi no vācu “aizgādniecībā” turētiem zemniekiem jeb “mīļajiem latviešiem” tika pie izglītības, turības, beigu beigās – arī pie savas nacionālas valsts. Iespējams, grāmatā atradīsiet atbildi arī uz Jāņa Ruģēna savulaik formulēto jautājumu, kas citēts tekstā par agrīno latviskumu 19. gadsimta sākumā: “Kad pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?” Izdevums izmantojams kā lielisks informācijas avots Latvijas vēstures zināšanu papildināšanā, var būt noderīgs arī pedagogiem, gatavojoties vēstures nodarbībām vidusskolās. Noderīgi: aminori.lv / klasika.lsm.lv / lr1.lsm.lv U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie. Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders; radošais redaktors Māris Zanders. Latvijas vēstures mīti un versijas. Rīga: Aminori, 2023. 349 lpp. ISBN 9789934612206. Ginta Zalcmane ir LNB Pakalpojumu departamenta Uzziņu un informācijas centra Informācijas pakalpojumu un starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja

Monogrāfijā par Rīgas Lielajiem kapiem to 250. jubilejas gadā Dr. philol. Juris Millers (1978) piedāvā vizuālu ceļojumu pagātnē kopš 1773. gada, kad ārpus pilsētas tā laika robežām tika nodibināti Rīgas Lielie kapi. Šodien tas ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kura kopapjoms ir 22 hektāri. Vēsturiski Lielajos kapos bija iekļauti arī Jēkaba kapi un Pokrova kapi. Pilsētas kapi tika nodibināti laikā, kad sanitāru apsvērumu dēļ ar imperatores Katrīnas II rīkojumu tika aizliegti apbedījumi baznīcās un to apkārtnē. Tā vietā, lai guldītu aizgājēju zemes klēpī, pārtikušie rīdzinieki būvēja kapenes, mauzolejus un kapličas; netrūka arī kapavietu, kurās mirušā vārds lasāms uz kapa plāksnes un atdusas vietu greznoja piemineklis. Mūsdienās šī plašā teritorija – dārzu un parku ansamblis “Lielie kapi” ar memoriālām celtnēm – glabā ne tikai liecības par vairāku draudžu vēsturi – Sv. Jēkaba, Doma, Sv. Pētera, Sv. Jāņa, Reformātu, Jēzus, Sv. Ģertrūdes un Pokrova draudzi –, bet plašākā kontekstā uzskatāms par spilgtu apliecinājumu postam, ko rīdziniekiem nesa Otrais pasaules karš. Līdz ar Otrā pasaules kara sākumu no Baltijas izceļoja vācbaltieši (1939); arī daudzi citi rīdzinieki devās bēgļu gaitās (1944), Rīgas Lielos kapus pakļaujot aizmirstībai. Pilsētvidē joprojām ieraugāmi kapu žoga fragmenti un pārkalti demontētie pieminekļi, arī tuvējās apkaimes bruģis papildināts ar saskaldītiem kapakmeņiem un akmens stabiem. Ja par kapsētas uzplaukumu uzskatāms laikposms no 1825. gada līdz 1939. gadam, tad 1969. gadā sāktā Senču ielas izbūve, šķērsojot kapu teritoriju, sekmēja pilnīgu kapsētas norietu. Tāpat kā kapsēta gaida atdzimšanu, arī rīdzinieki pelnījuši, lai viņu priekšteči piedzīvo atzīšanu, jo savulaik veicinājuši Latvijas ekonomisko, tirdzniecisko, zinātnes un kultūras dzīvi, veidojot Rīgu tādu, kādu to pazīstam šodien. Līdz šim apzinātas daudzu īpaši nozīmīgu rīdzinieku – tostarp ķīmiķa Vilhelma Ostvalda, Rīgas mēra Džordža Armitsteda, arhitektu Reinholda Šmēlinga, Vilhelma Bokslafa, Johana Daniela Felsko un Augusta Reinberga, gleznotāju Jāzepa Grosvalda un Voldemāra Zeltiņa, publicista Aleksandra Dauges, dzejnieka Andreja Pumpura, ekonomista un politiķa Krišjāņa Valdemāra, folkloristu Friča Brīvzemnieka un Krišjāņa Barona – kapavietas. Jura Millera grāmata savā ziņā ir piemineklis pašai kapsētai, jo tajā atrodams bagātīgs vizuālais un pētnieciskais materiāls ar kartēm, skicēm un vēsturiskiem datiem, kuros dokumentēti ne tikai vēsturiski fakti, bet arī mākslinieciskas vērtības – arhitektoniskas būves un skulptūras. Īpašas uzmanības vērtas ir fotofiksācijas no 20. gadsimta sākuma 60.–70. gadiem, kā arī mūsdienām, jo liecības par daudzām būvēm un to detaļām ir saglabājušās tikai fotogrāfijās. Noderīgi: klasika.lsm.lv Millers, Juris. Lielie kapi Rīgā = Der große Friedhof in Riga. Monogrāfija. Rīga: Global Technology group, 2023. 336 lpp. ISBN 9789934238376. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte

2022. gada nogalē Valsts policijas koledža laida klajā apjomīgu mācību līdzekli “Policijas tiesības”, kurš balstīts koledžā izstrādātā pētījumā par policijas darba specifiku. Grāmatas ievadā autori uzsver, ka pētījuma mērķis ir “pētīt policijas tiesības kā juridiskās zinātnēs apakšnozari un analizēt normatīvo regulējumu, kas nosaka policijas kā valsts pārvaldes iestādes darbību, policijas darbības tiesiskumu, organizāciju, uzdevumus un tās nozīmi sociālajā struktūrā, tās darba stilu, efektivitāti, kā arī izpausmes veidu un attieksmi pret sabiedrību, konstatēt iespējamās problēmas un piedāvāt tām risinājumu”. (9. lpp.) Prominento grāmatas autoru kolektīvu pārstāv tiesību zinātņu doktors, RSU Juridiskās fakultātes pasniedzējs un Valsts policijas koledžas docents Ēriks Treļs, Valsts policijas koledžas Policijas tiesību katedras docente pulkvežleitnante Ērika Krutova, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Koordinācijas un kontroles pārvaldes Licencēšanas un atļauju sistēmas biroja priekšnieks Mg.iur. Andris Sudārs un Valsts policijas koledžas Policijas tiesību katedras vadītāja pulkvežleitnante Mg.iur. Svetlana Liepa. Grāmatas struktūru tās autori veidojuši atbilstoši pētījumā izvirzītajiem uzdevumiem. Izdevuma saturs ietverts astoņās nozīmīgās nodaļās ar sīkākām apakšnodaļām. Autori analizē Valsts policijas vietu un lomu valsts pārvaldes sistēmā, skaidro Valsts policijas darbinieka profesionālās ētikas pamatprincipus, analizē normatīvo regulējumu, kas nosaka policijas pamatprincipus, uzdevumus un definē policijas darbības nepieciešamību. Vairākās apakšnodaļās aplūkoti un analizēti policijas darbinieka pienākumi un viņam piešķirtās tiesības. Atsevišķās nodaļās autori analizē policijas darbinieka tiesības pielietot fizisku spēku un speciālos līdzekļus, kā arī pēta policijas darbinieka tiesības izmantot šaujamieročus. Grāmatas noslēdzošajā astotajā nodaļā aplūkoti policijas dienestu pārrobežu sadarbības pamatprincipi un kopīgi organizētās operācijas, kas vērstas uz sabiedriskās kārtības un drošības garantēšanu un noziedzīgo nodarījumu novēršanu. Izdevumam pievienots plašs izmantoto avotu saraksts, kas ietver normatīvos tiesību dokumentus, vēsturiskos dokumentus, judikatūru, teorētisko literatūru, kā arī elektroniskos resursus. Mācību līdzeklis adresēts tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, augstskolu studentiem un pasniedzējiem, Valsts policijas koledžas kadetiem. Noderīgi: m.juristavards.lv Policijas tiesības: mācību līdzeklis. Autori: Ēriks Treļs, Andris Sudārs, Svetlana Liepa, Ērika Krutova; zinātniskais redaktors Ēriks Treļs. Valsts policijas koledža. Cēsu novads: Sava grāmata, 2022. 374 lpp. ISBN 9789934604980. Zane Krūmiņa ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte

Lai lasītājiem izstāstītu stāstu par Latvijas cukuru, rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs rūpīgi apzinājis pieejamās publikācijas periodikā, kas saistītas ar šo “saldo” tematiku. Arī tās citētas grāmatā ar nosaukumu “Trīs tējkarotes cukura”. Bet Hānberga stāsts nav tikai par ikdienas uzturā grūti aizvietojamo pārtikas produktu. Stāsts ir arī par cukurbietēm, no kuru saknēm tiek iegūts cukurs, to audzēšanu, nodošanu pārstrādei fabrikā, kā arī par Latvijas cukurfabrikām un to darbību. Šīs, īpaši grāmatai atlasītās publikācijas – laika liecības – stāstu dara spilgtu, ļaujot atskatīties pagātnē. Autors atzīmē, ka izdevumā atainots laikposms “no pirmās līdz pēdējai cukurbietei”. Publikācijās netrūkst ne dažādu faktu, ne viedokļu, ne notikumu (arī kuriozu – piemēram, 135. lpp. iesaku izlasīt saistoši aprakstīto notikumu ar cukura zagli), saistītu ar cukurrūpniecību un tās lomu Latvijas saimnieciskajā dzīvē. Izdevumā iekļautas arī fotogrāfiju, plakātu un gleznu reprodukcijas. Domāju, ka nekļūdīšos, teikdama, ka bezgala garās, nezālēm aizaugušās cukurbiešu vagas kopš bērnības atmiņā palikušas daudziem (vismaz nostāstus par tām ir dzirdējis ikviens). Arī Hānbergam ir savs “biešu stāsts” – to lasiet grāmatā! Noderīgi: janisroze.lv Hānbergs, Ēriks. Trīs tējkarotes cukura. Atbildīgā redaktore Liene Zundure. Rīga: Jumava, 2023. 248 lpp. ISBN 9789934206160. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste

LU Akadēmiskais apgāds klajā laidis Māra Kļaviņa monogrāfiju “Radioaktivitāte”. Monogrāfija sākas ar atskatu 1895. gada notikumos, kad vācu fiziķis Vilhelms Konrāds Rentgens atklāja rentgenstarus, tā aizsākdams radioaktivitātes izpēti. Rentgenstaru izmantošana ir aktuāla joprojām – arī šodienas medicīna nav iedomājama bez rentgenizmeklējumiem. Pēc rentgenstaru atklāšanas veikti vēl daudzi citi izcili atklājumi, kas ietekmējuši zinātnes attīstību un bez kuriem nav iedomājama dzīve mūsdienās. Diemžēl, uz visu ar radioaktivitāti saistīto nevaram raudzīties tikai no pozitīvās puses. Nepilnīga izpratne par šo parādību vai apzināti radītas bīstamas situācijas cilvēci un dabu nereti ietekmējušas traģiski. Grāmatā lasāms gan par radioaktivitātes ieguvumiem, gan zaudējumiem. Teksts strukturēts desmit pamatnodaļās. Piemēram, vienā no tām skaidrota atoma uzbūve, savukārt, citā – atomu kodolu dalīšanās un kodolreakcijas. Uzmanība pievērsta arī dabiskas izcelsmes radioaktīvajam starojumam, sīkāk analizējot zemes radioaktīvo starojumu un kosmisko starojumu. Aplūkota arī radioaktīvā starojuma iedarbība, atsevišķu nodaļu veltot jonizējošā starojuma ietekmei uz dzīvajiem organismiem. Nodaļā par kodolenerģētiku izklāstītas kodolenerģijas izmantošanas iespējas, kā arī riski, kurus var radīt ar tās izmantošanu saistīto drošības pasākumu neievērošana. Lielai daļai līdzcilvēku joprojām spilgtā atmiņā saglabājusies Čornobiļas atomelektrostacijas reaktora avārija 1986. gadā. Katastrofas sekas, kā zināms, bija postošas... Kodolieroči, kuru izmantošanas iespējamība ir drauds cilvēces pastāvēšanai, diemžēl – arī mūsdienās, ir nākamais izdevumā izklāstītais temats. Monogrāfiju noslēdz nodaļas, kurās vēstīts par radioaktīvo elementu un radioaktivitātes lietojumu dažādās tautsaimniecības un sadzīves jomās un vides piesārņojumu ar šiem elementiem. Noderīgi: izdevums lasāms arī tiešsaistē apgads.lu.lv Kļaviņš, Māris. Radioaktivitāte. Monogrāfija. Recenzenti: Dr.chem. Arturs Vīksna, Dr.sc.ing. Ainis Lagzdiņš, Dr.biol. Arturs Škute; vāka dizainu un maketu veidojusi Ineta Priga. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023. 154 lpp. ISBN 9789934189449. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste

Literatūrzinātnieces Zitas Kārklas grāmata “Iemiesošanās. Sievišķās subjektivitātes ģenealoģija latviešu rakstnieču prozā” tapusi kā turpinājums 2015. gadā aizstāvētajam promocijas darbam “Sievietes latviešu prozā ginokritikas aspektā (1960– 2010)”. Monogrāfijā atklāta sieviešu rakstniecības ģenealoģija vairāk nekā 50 gadu garumā. Pētījums pievēršas sievišķā subjekta iekrāsotai pieredzei, reflektējot par fiziskā ķermeņa nozīmi femīnās subjektivitātes patībā. Ņemot vērā sociālpolitisko kontekstu, monogrāfijā aplūkota latviešu sieviešu rakstniecība no 20. gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām. Trimdas, padomju, postpadomju un mūsdienu rakstnieču proza uzlūkota savstarpējos dialogos. Benitas Veisbergas, Ilzes Šķipsnas, Regīnas Ezeras, Ilzes Indrānes, Gundegas Repšes, Ingas Ābeles, Ingas Gailes, Ingas Žoludes un citu autoru darbos atklāta iekšējās īstenības materialitātes izpausme ķermeniskos pārdzīvojumos. Sievietes subjektivitātes pašrefleksija, kas realizēta ķermeniskumā, pauž universālas pieredzes par ķermeņa noklusēšanu, stigmatizēšanu un kaunināšanu. Ķermeniskuma tēma tiek turpināta, aplūkojot mātes un meitas attiecības, kas savā miesiskumā ir vitālas sievišķās identitātes veidošanās procesā. Kaut arī nereti šīs attiecības ir atsvešinātas un sāpīgas, pie atmiņās sastingušā mātes tēla meita savas dzīves laikā atgriežas neskaitāmas reizes. Monogrāfijas trešajā nodaļā tiek risināts autorības jautājums, aplūkojot tekstus, kuros saplūst autores un vēstītājas identitātes. Latviešu rakstnieču prozas darbi eksistē kā maskēta autobiogrāfija, rakstnieces pašportrets. Autore eksistē reizē ar savu tekstu, jo rakstīšanas process ir personiskās identitātes izpēte. Uz grāmatas vāka attēlotā mākslinieces Ingas Melderes ilustrācija ar sievieti nedabiski lielām rokām ir ne tikai ķermenī noglabāto emociju manifestācija, bet arī paaudžu paaudzēs nodotas pieredzes simbols. Monogrāfija ir ne tikai vēsturiski informatīvs, bet arī kontekstuāli jutīgs vēstījums par sievišķā subjekta ķermeni – juteklisku, ievainojamu un dziļu pārdzīvojumu iekrāsotu. Noderīgi: janisroze.lv Kārkla, Zita. Iemiesošanās. Sievišķās subjektivitātes ģenealoģija latviešu rakstnieču prozā. Rīga: LU Latviešu folkloras un mākslas institūts 2022. 248 lpp. ISBN 9789984893617. Dārta Andersone ir Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūras 1. kursa studente

Ar amerikāņu rakstnieces Sāras Penipakeres grāmatu bērniem “Pakss”, iespējams, daudzi lasītāji jau pazīstami,un tieši viņi īpaši priecāsies sastapties ar iemīļotajiem varoņiem – zēnu Pīteru un lapsēnu Paksu − grāmatas turpinājumā “Pakss. Mājupceļš”. Jāteic, ka pēc pirmās grāmatas aizvēršanas manas emocijas bija sakāpinātas, jo palika neatbildēti, urdoši jautājumi – vai tiešām Pīters un Pakss nekad vairs neredzēsies? Vai stāsta beigas paredzētas tieši šādas? Vai autore spētu to nodarīt lasītājiem? Uzzinot, ka grāmatai tapusi arī otrā daļa, turklāt tā tiks tulkota latviski, pārņēma atvieglojuma sajūta. Savukārt tiem, kuri vēl nav lasījuši par Paksa un Pītera draudzību, tieši šobrīd ir lieliska iespēja uzsākt piedzīvojumiem bagāto ceļu kopā ar abiem varoņiem caur jaunās grāmatas lappusēm. Nekas, ja nav lasīta grāmatas pirmā daļa – autore ir viegli ieskicējusi arī būtiskākos iepriekšējos notikumus. Tomēr, lai izdzīvotu pilnu sajūtu spektru, ieteiktu izlasīt abas grāmatas secīgi. Bērnu literatūra gandrīz nekad nav paredzēta tikai un vienīgi bērniem; arī stāsts par zēna un lapsas draudzību ieteicams kā lasāmviela visai ģimenei, jo darbā pievērsta uzmanība tādām būtiskām tēmām kā atbildība, uzticība, draudzība, mīlestība, zaudējumi, piedošana, un tas viss – pēckara notikumu ēnā. Nav skaidri zināms, kāds karš domāts, bet svarīga ir tā simboliskā nozīme: jebkurš karš jebkurā vietā sev līdzi nes pārdzīvojumus un sāpes. Vislielākā nozīme šajā stāstā atvēlēta tieši cilvēka un dzīvnieka savstarpējām attiecībām, līdzāspastāvēšanai, emocionālajai piesaistei. Stāsts veidots gan no Pītera, gan Paksa skatpunkta. Autore spējusi attēlot šīs divas atšķirīgās pasaules ļoti ticami. Lasot par to, ko jūt cilvēks un dzīvnieks, saskaroties ar grūtībām, rodas iespēja attīstīt arī savas empātijas prasmes un paplašināt ne tikai redzesloku, bet arī vairāk atvērties dažādām dzīves situācijām, palūkoties uz līdzcilvēkiem un visām dzīvajām radībām, ko pieradinām. Nav šaubu, ka idejiski jaušamas asociācijas ar Antuāna de Sent-Ekziperī darbu “Mazais princis”, taču grāmatā “Pakss. Mājupceļš” šī filozofija par pieradināšanu un atbildību atveidota jau daudz izvērstāk un konkrētā vidē. Stāstījums ir reālistisks, autore radījusi ticamu versiju par lapsas paradumiem un dzīvi savvaļā un to trauslo robežas pārkāpšanu, kuru nosaka attiecības ar cilvēku, kura rīcība var gan atbalstīt, gan kaitēt. Pīters ir daudz zaudējis – gan vecākus, gan savu mīļoto dzīvnieku. Pēc šādiem pārdzīvojumiem viņš ātri pieaug, bet arī nocietina savu sirdi, vairs nevienu nelaižot klāt un baidoties kādam pieķerties. Jaunā stāsta darbība notiek gadu pēc pēdējās Pītera un Paksa tikšanās. Paksam pašam nu jau ir ģimene – trīs lapsu mazuļi, par kuriem jārūpējas, bet Pīters ir aizgājis no mājām un kļuvis par jauno ūdenssargu. Pēckara periods atstājis daudz posta gan dabā, gan cilvēku apziņā, daba un ūdeņi jāatbrīvo no sārņiem. Arī cilvēkiem un dzīvniekiem jāpielāgojas, jāiemācās dzīvot no jauna, izejot cauri grūtībām un savā ziņā transformējošam procesam. “Pakss. Mājupceļš” ir stāsts par to, kā sastapties un sadraudzēties, nebaidoties šķirties, uzticēties, mīlēt, atvērt savu sirdi no jauna, tātad – turpināt dzīvot. Ja pēc pirmās grāmatas izlasīšanas bija skumji, tad pēc nu jau otrā kopīgā ceļojuma grāmatas lappusēs ar Pīteru un Paksu izdevies atgūt ticību labajam. “Kāds ielauzīsies tavā sirdī. Iekšā tiks kaut vai pavisam maza mīlestības stīdziņa. Un ar vienu plaisu tavās bruņās pilnīgi pietiks.” (151. lpp.) Grāmatu papildina bērnu grāmatu autora un ilustratora Džona Klasena skaistās melnbaltās ilustrācijas. Noderīgi: zvaigzne.lv Penipakere, Sāra. Pakss. Mājupceļš. No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 256 lpp. ISBN 9789934314056. Raiva Turka ir literatūras blogere