🎧 Klausies apskatu Spotify. Stāsts, vai tas būtu pierakstīts vai nodots mutiski, katra stāstnieka interpretācijā maina gan veidolu, gan arī, iespējams, saturu. Tā ir literārā brīvība un radošuma izpausme, kas ļauj stāstniekam, izmantojot savu attieksmi un dzīves uztveri, piešķirt jaunu nozīmi vai uzsvērt citus apstākļus, tādējādi izraisot pārdomas arī klausītājā. Ko iesākt, ja klausītājs pieprasa stāstniekam pieturēties pie rakstītā vārda un kanoniskās stāsta versijas? Vispirms pieklātos priecāties, ka kāds uzmanīgi klausās un ka ir zināma un atmiņā palikusi arī cita stāsta versija. Ja reiz klausītājs iebilst, stāstu iespējams turpināt arī kopīgi, labojot un papildinot vienam otru. Džanni Rodāri stāsts "Kļūdainās pasakas" no grāmatas "Pasakas pa telefonu" (oriģinālvalodā "Favole al telefona", latviešu valodā tulkojusi Astra Šmite) ir jautrs un iztēli rosinošs apliecinājums lasīšanas nozīmei asociāciju veidošanā un atgādinājums, ka lasīšana (un vēl jo vairāk stāstīšana) var būt kolektīvs process. Vectēvs, stāstīdams mazmeitai visiem labi zināmo pasaku par Sarkangalvīti, sajauc notikumus, tēlus un citas nianses. Mazmeita vectēvu nemitīgi labo, atgriezdama stāstu, viņasprāt, pareizā ceļa. Grūti gan pateikt, kura pasakas versija ir īstā, jo kopš Šarla Pero vai pat brāļu Grimmu laikiem tā piedzīvojusi vairākas pārvērtības, dažādo tulkojumu un kultūras kontekstu dēļ. Varbūt vectēvam tomēr ir taisnība, ka Sarkangalvīte (saukta par Zaļgalvīti un Melncepurīti) patiesībā devās pie tantes Hildegardes iedot viņai kartupeļu mizas un ceļā sastapa žirafi? Beatričes Alemanjas (Beatrice Alemagna) ilustrācijas ar rakstainiem (jo īpaši punktotiem) motīviem piešķir stāstam papildu nozīmes un detaļas. Izmantojot komiksos un citur sastopamos domu burbuļus, viņa uzskatāmi ataino, kā vectēvs un mazmeita domā par Sarkangalvītes sižeta pavērsieniem un kā tie no diviem atsevišķiem vai savstarpēji konkurējošiem burbuļiem saplūst vienā, kur arī mazmeita ļaujas vectēva iztēlei un kopā jāj uz iedomu zirga vai brauc 75. tramvajā, no kura Sarkangalvītei jāizkāpj pieturā pie katedrāles. Ja rakstnieks uzmanību pievērš fantāzijas rotaļīgajam garam, tad ilustratore palīdz lasītājam labāk iejusties sižetā, attēlodama rakstnieka noklusētas detaļas, kā istabas iekārtojumu, vectēva un mazmeitas izskatu un emocijas. Šoruden Džanni Rodāri paliktu 105 gadi, savukārt 2026. gadā Sīpoliņš – viens no rakstnieka zināmākajiem tēliem – svinēs 75 gadu jubileju. Rakstnieka daiļradē ietvertās tēmas par fantazēšanu un atjautīgu iztēles izmantošanu, netaisnības un melu atpazīšanu joprojām ir aktuālas. Iespējams, "Kļūdainās pasakas" jaunais izdevums ir arī mēģinājums atgādināt par itāļu rakstnieku un viņa daiļradi lasītājiem, kuriem līdzās Sīpoliņam un Dželsomīno tagad ir pieejami neskaitāmu citu rakstnieku radītas pasaules un tēli, ko ilustratori ir vizuāli uzskatāmi papildinājuši un kas ir ietērpti estētiski tīkamākos izdevumos. Laikā, kad arī bērnu literatūras plauktos novērojama pietiekami liela daudzveidība, jānovēl kā lieliem, tā maziem lasītājiem uzdrošināties eksperimentēt un dažādot savu literāro gaumi, aizejot arī līdz mazāk iepazītiem plauktiem un izvēloties iepriekš nedzirdētu grāmatu, kuras saturs varētu pārsteigt un ieintriģēt tikpat ļoti kā jau zināmu un iecienītu sēriju darbi. Džanni Rodāri. Telling Stories Wrong. Ilustrācijas Beatriče Alemanja. ASV: Enchanted Lion Books, 2022. 40 lpp. ISBN 9781592703609 Ričards Edijs Štibe ir Grāmatu apskatnieks.

Ilustrācija: Laura Lukeviča 🎧 Klausies apskatu Spotify. Brīdī, kad mijas Patriotu mēneša pašas beigas ar ziemas kluso sākumu, kā arī dažas nedēļas pēc UNESCO globālās Medijpratības un informācijpratības nedēļas, jūtos pagodināts, ka otro "Literatūras ceļveža" speciālnumuru varam veltīt medijpratības tēmai. Medijpratība – ikviena prasme kritiski izvērtēt, kvalitatīvi iegūt un pat veidot informāciju – mūsu ikdienā iegūst arvien lielāku nozīmi. Lai arī konteksts, kurā medijpratība nostiprina savu lomu, nav īpaši iepriecinošs, piemēram, dezinformācijas radītie draudi, sabiedrības šķelšanās gan būtisku, gan mazāk būtisku jautājumu dēļ. Tas viss mums ļauj meklēt jaunus veidus, kuros par šo prasmi runāt un kā to veicināt. Stāsts par medijpratību nav tikai stāsts par izglītojošām aktivitātēm vai apmeklētām lekcijām. Tas ir stāsts par mūsu noturību krīžu priekšā, par veselo saprātu un kritisko domāšanu brīžos, kad to pamats tiek apšaubīts. Un galu galā tas ir stāsts par lasītprasmi, jo bez lasīšanas kā stingra pamata saruna par medijpratību nemaz nav iespējama. Tāpēc šoreiz Latvijas Nacionālās bibliotēkas un vairāku aktīvu reģionu bibliotēku sadarbībā "Literatūras ceļvedī" runāsim tieši par šo – kā grāmatas veicina mūsu kritisko domāšanu, lasītā izvērtēšanu un pašu lasītprasmi. Kā bērnībā lasīti asprātīgi stāsti par dzīvniekiem vai Minhauzenu palīdz mums tapt par domājošiem pieaugušajiem, kuri spēj stāties pretī pat nacionāla līmeņa dezinformācijas izaicinājumiem. Un kā tajā visā iesaistās bibliotēkas – ar padomu, ar grāmatu, ar vietu būt, lasīt, veicināt savu un citu izaugsmi. Par medijpratības mēnesi izvēlēts tieši novembris arī pateicoties ne vienmēr pietiekami atzītajai mediju lomas nozīmei mūsu neatkarības atgūšanā un noturēšanā. Rietumu raidstaciju klausīšanās okupācijas laikā, radio, televīzijas un pat kinematogrāfa loma Atmodas laikā, latviešu prese trimdā – šie un citi sabiedrības informētības centieni ir ļāvuši Latvijas balsij tikt sadzirdētai arī okupācijas tumsā. Neaizmirsīsim arī vienu no spilgtākajiem pretošanās kustības mirkļiem aizvadītā gadsimta 60. gados, kad sarkanbaltsarkanais karogs tika uzvilkts tieši radio tornī Radio ielā. Klausīsimies, skatīsimies un galvenais – lasīsim. Bet ar prātu, ar cieņu citam pret citu un vērtīgi pavadītu laiku gan veselīgās sarunās un debatēs, gan ar grāmatu rokā. Pilns numura pārskats pieejams šeit: Medijpratības lasītava 2025 Emīls Rotgalvis LNB Medijpratības nozares eksperts Emils.Rotgalvis@lnb.lv

🎧 Klausies apskatu Spotify. 2022. gadā, gatavojoties 11. Medijpratības un informācijpratības nedēļai, Valsts kanceleja digitālā formātā izdeva grāmatu "Rokasgrāmata pret dezinformāciju: atpazīt un pretoties". Šī paša gada izskaņā grāmata drukātā versijā nonāca Latvijas publiskajās bibliotēkās. Trīs gadus vēlāk oktobra beigās izdota grāmatas otrā, papildinātā versija. Rokasgrāmatas pamatā ir Visaptverošās valsts aizsardzības sistēmā ietvertā ideja, ka jebkurš publiskajā sektorā strādājošais var sniegt ieguldījumu, lai rūpētos par informatīvās telpas drošību un noturību. Tādēļ rokasgrāmatā ir ieteikumi pasākumiem gan individuālā, gan institūcijas līmenī, kā arī skaidrota valsts līmeņa pieeja stratēģiskās komunikācijas spēju attīstībai un informatīvās telpas drošības stiprināšanai. Lai arī galvenā izdevuma mērķauditorija ir valsts pārvaldes institūcijās un pašvaldībās strādājošie, rokasgrāmatā ietvertās praktiskās zināšanas un ieteikumi būs noderīgi jebkuram Latvijas iedzīvotājam. Salīdzinot ar pirmo izdevumu, šajā rokasgrāmatas versijā, kas šoreiz pieejama tikai digitāli, ar vairākiem jauniem dezinformācijas vēstījumiem un faktos balstītiem atspēkojumiem ir papildināta III nodaļa ("Populārākie dezinformācijas vēstījumi pret Latviju un to zinātnē balstītie atspēkojumi"), kā arī aktuālajai situācijai ir pielāgota grāmatas I nodaļa ("Kremļa biežāk lietotās informatīvās telpas manipulācijas metodes") un II nodaļa ("Efektīva rīcība, atbildot uz informatīvās telpas drošības izaicinājumiem individuālā, institūcijas un valsts līmenī"). Tieši grāmatas 3. nodaļa par populārākajiem dezinformācijas vēstījumiem, kas tiek vērsti pret Latviju, manā ieskatā ir visaktuālākā un noderīgākā ikvienam lasītājam. Tāpēc, ja daudz laika šai grāmatai neizdodas veltīt, tad tieši 3. nodaļa būtu tā, kurai vērts pievērst uzmanību un uzmeklēt, kurus vēstījumus esam pamanījuši savā ikdienā - medijos, sociālo tīklu platformās, varbūt pat sarunās. Viss sākot no "Latvija ir neizdevusies valsts" līdz "Latvija brīvprātīgi pievienojās Padomju Savienībai" - šie un citi naratīvi, kas ierasti no Kremļa propagandistu puses tiek vērsti pret Latviju, tiek objektīvi apskatīti. Tiem tiek pretnostatīti fakti, dati, atsauces un avoti. Šos dezinformācijas vēstījumus grāmatā atspēko tādi pētnieki kā Klinta Ločmele, Toms Rostoks un Māris Andžāns. Fakti tiek izklāstīti kodolīgi un konkrēti. Liels bonuss ir saistošās un trāpīgās Elīnas Brasliņas ilustrācijas, kas ļauj izcelties gan grāmatas vākam, gan tās precīzi ievada rokasgrāmatas nodaļas. Grāmata var sniegt bibliotēku speciālistiem visai praktisku atbalstu darbam ar sabiedrību. Tajā iekļauti piemēri un skaidrojumi, kas ļauj pamatoti un neitrāli izskaidrot, kāpēc konkrēts apgalvojums var būt maldinošs vai kā darbojas noteikts manipulācijas paņēmiens. Tas palīdz ne tikai risināt individuālas sarunas, bet arī veidot bibliotēkas kā drošu, saprotamu un profesionālu informācijas vidi.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Ilgus gadus strādājot bibliotēkā, dažreiz jābrīnās, kāpēc es šo vai citu grāmatu neievēroju un neizlasīju jau agrāk? Līdzīgi varu teikt par Zentas Mauriņas grāmatu "Tālā gaita", kura pirmoreiz manās rokās nonāca 1997. gadā, kad apgāds "Daugava" to izdeva kā Z. Mauriņas kopoto rakstu 1. sējumu. Tad es to ievietoju latviešu literatūras plauktā, līdz brīdim, kad kāda ģimnāziste lūdza mani palīdzēt uzrakstīt domrakstu par Zentu Mauriņu un viņas darbiem. Tikai šis nejaušais gadījums man atklāja Zentu Mauriņu, par kuru gandrīz neko nebiju dzirdējusi padomju laikā, bet kuras darbi bija kļuvuši populāri aiz dzelzs priekškara un tulkoti daudzās valodās. "Tālā gaita" sākotnēji tika sarakstīta vācu valodā, Z. Mauriņai dzīvojot trimdā Upsalā. Tā ieguva plašu popularitāti vāciski lasošo vidū, 1954. gadā grāmata tika izdota zviedru valodā.1955. gadā pašas autores tulkojumā to izdeva latviski apgāds "Astra", Toronto, Kanādā. Šogad šo Z. Mauriņas autobiogrāfisko darbu ir izdevis apgāds "Jumava". Tas pamudināja mani vēlreiz pārlasīt grāmatu, kura, pirmoreiz lasot, bija atstājusi spēcīgu iespaidu. Ir 1902. gada karsta vasaras diena. Līdz tam kustīgā, zinātkārā, piecgadīgā Zenta (ģimenē saukta par Amatu) atgūstoties no smagas slimības (toreiz tik izplatītā poliomielīta) saprot, ka vairs nespēj staigāt. Bērns raud un milzīgs protests pret notikušo pilda sirdi. Pa gaisu lido viss, ko mazā Amata ar savām rokām spēj aizsniegt. Viņa nespēj un negrib pieņemt notikušo. Rīgā un Vācijā veiktās, sarežģītās operācijas nespēj uzlabot meitenes veselību. Iet laiks, un meitene pierod pie tā, ka nežēlīgā slimība viņu nolikusi ratiņkrēslā, pierod, bet nekad īsti ar to nespēj samierināties. Amata aug izglītotā, pārtikušā ģimenē, dzīvo Grobiņas doktorātā. Tēvs ir apriņķa ārsts, māte ļoti muzikāla mājsaimniece ar vācisku izcelsmi. Māte ar bērniem runā vāciski, tēvs latviski, bērni brīvi runā abās valodās. Amatai ir īpaši tuvas attiecības ar tēvu, kurš kā ārsts un mīlošs tēvs izprot meitas ciešanas un ar gudru, tālredzīgu domāšanu dara visu, lai slimā meita izaugtu izglītota, dzīves gudra, materiāli nodrošināta un iespējami laimīga. Zentas Mauriņas bērnība paiet laikā, kad Latvija ir Krievijas guberņa, kad Latvijai pāri veļas 1905. gada revolūcija un 1906. gada soda ekspedīcijas. Pamatizglītību viņa iegūst, dzīvojot mājās. Tiek algoti vairāki privātskolotāji, bet tikai viena skolotāja, grāmatā saukta par Martu Jūru, iegūst savas skolnieces uzticību un būtiski ietekmē viņas tālākos dzīves uzskatus. Marta ar savu skolnieci runā par latviešu pašapziņas celšanu, par vajadzību pēc savas, neatkarīgas valsts. Dienā stingrā skolotāja, vakarus vada brīvās, garās sarunās ar savu skolnieci. "Katru vakaru viņa man stāstīja mūsu tautas melanholisko vēsturi. Pirmo reizi es apjautu, ka neesmu kāda vienība sevī, bet mazas, beztiesīgas, cietējas tautas neatraisāma daļa. Kā Laokons cīnījās pret šausmīgām hidrām, tā mūsu tauta pret žņaudzējiem rietumos un austrumos." Ģimenes draugs, Liepājas orķestra diriģents, Hanss Holcapfels ir Amatas mūzikas skolotājs, tēvs brīvos brīžus bieži pavada ar viņu sarunājoties, mācot mīlēt ziedus, dabu, stāstot, ka cilvēks ir dabas daļa, mācot augu un dzīvnieku nosaukumus latīniski. Meitene mājas apstākļos ir saņēmusi izcilu izglītību, tomēr viņa alkst mācīties tālāk. Vecāki nodrošina viņai krievu valodas apguvi, lai viņa var nokārtot iestājeksāmenus Liepājas meiteņu ģimnāzijā. Pirmais mēģinājums iestāties beidzas nesekmīgi, bet ne jau zināšanu dēļ. Skolas direktore neredz iespēju, ka skolā varētu mācīties meitene, kura pārvietojas ratiņkrēslā. Tas skumdina vecākus, dzen bezcerībā un depresijā Amatu. Tomēr, pateicoties savdabīgam atgadījumam un tam, ka tēvs ir ārsts, Amata tiek uzņemta ģimnāzijā, kuru, sākoties Pirmajam pasaules karam, beidz ar izcilību. Grāmata nav viena cilvēka autobiogrāfija. To lasot, atklājas tā laika vēsturiskie notikumi, cilvēku paražas, dzīvesveids. Mani īpaši uzrunāja nodaļa "Čigāni", tas ir interesantākais, ko es par šo, brīvību mīlošo tautu esmu lasījusi. Lasot grāmatu, paralēli, rodas daudz pārdomu. Sekojot Mazās Zentas liktenim un garīgajai izaugsmei grāmatā "Tālā gaita", zinot Zentas Mauriņas tālāko dzīves ceļu, to, ka viņa studē un kļūst par pirmo sievieti – filozofijas doktori Latvijā, redzama cilvēka garīgā spēka nozīme savu mērķu sasniegšanā. Ir jādomā par to, vai arī šodien mēs pamanām un atbalstām līdzīgus censoņus, vai mēs novērtējam savas, brīvās valsts esamību, par kuru Zentas Mauriņas bērnībā un jaunībā varēja tikai sapņot. Manuprāt, Zentas Mauriņas nozīme mūsu literatūrā un kultūrā ir tā vērta, lai atvērtu un iepazītu viņas autobiogrāfiskās triloģijas pirmo grāmatu "Tālā gaita" un, ja ir "iekritusi" sirdī mazās Zentas personības izaugsme, bibliotēkās atradīsiet triloģijas otro un trešo grāmatu – "Iedrīkstēties ir skaisti" un "Dzelzs aizbīdņi lūst". Noderīgi: Filozofe Zenta Mauriņa Zenta Mauriņa. Tālā gaita. Atbildīgā redaktore Liene Zundure. Rīga: Jumava, 2025. 263 lpp. ISBN 9789934207242 Sandra Kazimiraite-Eglīte ir Dobeles novada Centrālās bibliotēkas Novadpētniecības speciāliste.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Rudenī sēņu smarža vilina dziļāk mežā, un tomēr tā spēcīgi atgādina arī par aukstumu, mitrumu, zemi un dubļiem, trūdiem, drūmām un pelēkām dienām, tāpēc jau laikus saprotu, ka arī čehu autores Viktorijas Hanišovas romānā "Sēņotāja" būs atrodami ne vien sēņu stāsti, bet arī daudz kas tāds, kas ar tiem līdztekus būs noslēpies kādā meža nomalē, kurā ne katrs grib ieskatīties un ieraudzīt daudz sāpju un netaisnības atblāzmas. Vienīgās sēnes, kas man garšo, ir gailenes, bet galvenās varones Sāras − kā pieaugušas sievietes, bet Sisi − kā bērna, pasaules centrā ir daudz jo daudz sēņu, kuru nosaukumus līdz pat grāmatas izlasīšanai nemaz nevarēju iedomāties. Lai nodrošinātu sev iztiku, no aprīļa līdz pat decembrim Sāra lasa sēnes, un šo bagātīgo, detalizēto sēņu aprakstu dēļ, šķiet, ka esmu ne tikai pilntiesīga grāmatas lasītāja, bet varbūt kādreiz kļūšu arī par sēņu lasītāju, jo caur šīm lappusēm autore mani aizvedusi ieintriģējošā ekskursijā, kurā tieku izglītota par sev diezgan svešu tēmu − sēnēm, sēņotāju paradumiem, sēņu pagatavošanu, un man vēl tajā visā tikai pietrūkst īsta pastaiga pa mežu un sēņu degustācijas Sāras pavadībā. Ar savu īpašo vēstījuma prasmi autore uzmanīgi ieved dziļumā un tumsā. Mežs ir uzticams, jo dabā procesi notiek pēc vienota ritma, bet cilvēki maina ierasto lietu kārtību un pārsteidz ar savu neloģisko, šausminošo rīcību. Sāra ir vienpate, un vistuvākais, kas viņas dzīvē ir – tās ir sēnes – vienmēr paredzamas un uzticamas. Kad Sāra ieiet mežā, viņa novērtē to, ka pati var palikt pavisam nemanāma. Mežs un sēnes viņas dzīvesstāstā veido arī saikni ar pagātni, kurā vēl ir dzīvas atmiņas par bērnībā piedzīvotajiem reti labajiem brīžiem. Tieši viens no tuvākajiem cilvēkiem viņu iepazīstina ar daudzpusīgo sēņu pasauli, bet sagrauj Sāras pašas mazo pasauli. Šajā darbā sēņošana ir uztverama kā pašterapija un iespēja distancēties no smagiem pārdzīvojumiem. Pamazām no Sāras atmiņu fragmentiem uzzinām, kas ar viņu ir noticis bērnībā, un kāpēc viņa izvēlējusies šādu vienmuļu sēņotājas eksistenci. Tur, kur bērna pasaules uztverē būtu bijis jābūt atbalstam, mieram un drošībai, iezogas nežēlīga nodevība no tuvākajiem. Caur šo vēstījumu iespējams izprast, kādu milzīgu disonansi jūt bērns, kad pret viņu tiek īstenota nepieļaujama un neattaisnojama vardarbība. Jau pašā romāna sākumā noprotams, ka šķietami laimīgā Sāras ģimene – tā ir tikai ilūzija. Starp Sāras ģimenes locekļiem valda vārdos neizteikta spriedze, neērtības sajūta un neizpratne vienam par otra rīcību. Sāra bērnībā ir jutusi bezpalīdzību, vainu un kaunu, kā jau varmākas upuris, kuram pēc tam ir jāturpina dzīvot ar šo drausmīgo slogu. Vardarbība pat ļoti mīl klusumu, jo klusums gandrīz vienmēr ir varmākas pusē. It īpaši tuvāko lokā, kad ģimenē ir zināma hierarhija un struktūra, kurā katrs spēlē kādu lomu, un tāpēc kāds, iespējams, baidās un izvēlas klusēt, neredzēt signālus, pat ja ir bijis tiešs liecinieks vardarbības aktam. Vai maz var būt normāla dzīve pēc piedzīvotas seksuālas vardarbības? Kā šādu nastu izturēt? Kā mainās cilvēka personība notikušā iespaidā? Bez speciālista palīdzības neiztikt. Upurim ir jācenšas dzīvot pēc pāridarījuma, kamēr varmāka neizjūt vainu un atbildību, bet turpina dzīvot savu ierasto, melos uzbūvēto dzīvi. Autore ļauj iepazīt Sāras gan tumšos, gan gaišos dzīves mirkļus. Grāmata ir jāuztver kā atgādinājums, ka ne visiem ir lemta pat tik pietuvināti "normāla" dzīve, tāpēc vardarbība ir jāaptur laikus. Klusēšana ir līdzdalība un noziegums. Bērnība diemžēl ļoti daudziem beidzas tur, kur sākas vardarbība. Viens ir par to lasīt grāmatā, bet otrs – apzināties, ka šādi stāsti nav fikcija. Tas, ka izvēlies neredzēt, izslēgt to no apziņas, nenozīmē, ka tas nenotiek. Lai arī romānā ir daudz vientulības un bezspēcības, tomēr tajā rodams arī spēks un cerība uz dziedināšanos par spīti blīvajai un nomācošajai tumsai, kas vilkusies līdzi gadu gadiem. Smaga tēma, skaists izpildījums un vērtīgs saturs. Grāmata, kas izaicina lasītāju un mudina redzēt, dzirdēt, saprast, pievērst uzmanību un palīdzēt, kad nepieciešams. Noderīgi: LALIGABA Micēlijs vienmēr atradīs ceļu uz virspusi Viktorije Hanišova. Sēņotāja. No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš; atbildīgā redaktore Inguna Cepīte; redaktore Sigita Kušnere; dizains: Ivo Grundulis. Rīga: Pētergailis, 2023. 253 lpp. ISBN 9789984335636 Raiva Turka ir grāmatu blogere.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Ja vēl pirms dažiem gadiem zaļā domāšana un klimata jautājumi vairumam sabiedrības saistījās ar nelielu, vien dažiem aktīvistiem interesējošu nišu, 2026. gada sākumā klimats un ilgtspēja ir kļuvuši par daļu no dienaskārtības. Tādēļ likumsakarīgi, ka ar šo tēmu papildināta Lund Humphries un Sotheby’s mākslas institūta izdoto pētījumu sērija "Hot topics in The Art World". Paši izdevēji šo sēriju raksturo kā tādu, kurā iekļauti īsi, rosinoši izdevumi, kas apspriež mākslas pasaules profesionāļiem aktuālus tematus, apsverot: kādi ir tie faktori, kas izaicina status quo , un kā mākslas pasaule, visticamāk, mainīsies nākamo desmitgažu laikā? Sērijas izdevumi veltīti plašam tēmu lokam, kas variē no mākslīgā intelekta ietekmes un cenzūras līdz diskusijai par to, kā apvienot māksliniecisko karjeru ar ģimeni. Kuratore, redaktore un publiciste Anabella Kīnana (Anabel Keenan) šajā izdevumā īsā, saprotamā veidā strukturē aktuālo mākslas pasaules situāciju klimata jautājumu risināšanā. Pati autore norāda, ka, lai gan klimata jautājums mākslā bijis klātesošs jau vairākas dekādes, tikai 2020-os gados tas kļuvis par daļu no industrijas centrālajām sarunām. Piemēru izvēlē Kīnana fokusējas uz Ņujorku, Losandželosu un Londonu kā sev profesionāli pazīstamāko spēles laukumu, tomēr nozares raksturojums ir globāls, ietverot ANO un UNESCO norises. Izdevuma pirmā nodaļa veltīta klimata jautājumu identificēšanai nozarē, iezīmējot aktuālās "sarunas" tēmas - nozares un saistīto industriju atstātās pēdas ekosistēmā, iespējamo risinājumu meklējumus un finansējuma jautājumu. Otrā nodaļa – “Māksla un mākslinieki kļūst par pārmaiņu katalizatoriem” – veltīta māksliniekiem, kas savos darbos aktualizē klimata jautājumus un ilgtspējīgām mākslinieciskajām praksēm. Trešā nodaļa veltīta privātu un publisku institūciju darbībai, tostarp – kopīgiem centieniem klimata jautājumu risināšanā un finansējuma iespējām. Izdevuma noslēgumā Kīnana īsi iezīmē potenciālos nākotnes scenārijus, norādot uz nepieciešamību pēc lielākas nozares izpratnes par klimata un ilgtspējas jautājumu aktualitāti un nepieciešamību šos jautājumus iekļaut prioritāšu sarakstā. Interesanti, ka šis novērojums sakrīt ar Latvijas kultūras barometrā paustajiem secinājumiem par to, ka nepieciešama lielāka kultūras organizāciju izpratne un iesaiste klimata jautājumu risināšanā. Anabellas Kīnanas "Climate Action in the Art World" ir apjomā neliels, viegli lasāms izdevums, kas izlasāms pauzē pie pēcpusdienas kafijas tases. Tāpat kā citi sērijas “Hot topics in The Art World” izdevumi, tas vērsts uz plašu auditoriju – no studentiem līdz nozares profesionāļiem un vienkārši interesentiem, piedāvājot viegli lasāmu tekstu, kas satur atsauces uz šobrīd aktuālākajiem globālajiem jautājumiem. Izdevuma noslēgumā autore sniegusi tālākās ieteicamās literatūras un tiešsaistes resursu sarakstu, kas ietver gan zinātniskas monogrāfijas, gan datu bāzes, ziņojumus un tīmekļa kalkulatorus. Līdzīgi kā citi sērijas izdevumi, "Climate Action in The Art World" nepretendē uz padziļinātu analīzi. Izdevuma galvenā vērtība ir "spēles laukuma" sakārtošana, palīdzot strukturēt daudzšķautņaino klimata tēmu nozares kontekstā. Izdevums ir rakstīts vieglā, saistošā valodā un tiecas ieinteresēt lasītāju, radīt pirmo izpratni un uzdot jautājumus, uz kuriem meklēt atbildes nākotnē. Izdevumu meklējiet LNB K. Ubāna Mākslas lasītavā. Annabel Keenan. Climate Action in the Art World: towards a greener future. London: Lund Humphries, 2025. 104 lpp. ISBN 9781848227033. Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Boriss Bērziņš ir viens no atpazīstamākajiem Latvijas 20. gs. māksliniekiem, kura raksturīgā bagātīgā, rudenīgā krāsu palete, mīlestība pret apaļīgajām formām un asprātīgais sižeta tvērums liek nekļūdīgi atpazīt autorību. Lauku dzīves vienkāršība un ogles skices viņa darbos kontrastē ar ikonām raksturīgu zeltījumu, ikdienišķo padarot teju sakrālu. Viena no manām spilgtākajām atmiņām par Bērziņa mākslu saistās ar pusaudžu gados apmeklēto izstādi “Sudrabs. Zelts” (2002) izstāžu zālē “Arsenāls”. Par spīti zāles apjomam, krēslainās telpas šķita blīvi piepildītas, kārdinot skatītājus ar avīžpapīra reņģēm, solījumu par svētkiem pēc cūku bērēm un gluži kā no konditorejas stūbiņas izspiestiem krāsu triepieniem. Vienā vārdā – garšīgi! Atmiņām veltīts arī jaunais, apgāda "Neputns" paspārnē iznākušais izdevums "Boriss Bērziņš. Sarunas un zīmējumi" (2025). Tajā apkopotas mākslas zinātnieces un Bērziņa pētnieces Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku, kas noritējušas 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs, savukārt izdevuma otrajā daļā lasītāji var iepazīt krāsainu Borisa Bērziņa zīmējumu izlasi – nelielu daļu no vairāk nekā 10 000 vienību lielās mākslinieka kolekcijas. Albuma ievadā Laima Slava norāda, ka sarunas ar mākslinieku ir bijušas par pamatu vairākiem izdevumiem, tomēr pats sarunu formāts līdz šim bija saglabājies tikai periodikā. "Sarunas un zīmējumi" sniedz iespēju tajās ielūkoties arī tiem lasītājiem, kuri oriģinālās intervijas nav lasījuši, nepastarpināti iepazīstot Borisa Bērziņa uzskatus un izteiksmes veidu. Borisa Bērziņa glezniecība ir vitāla un saistās ar garšu gan kulinārā, gan dzīves garšas izpratnē. Garša un ēšana ir arī viena no tēmām, par kuru mākslinieks runā intervijās. Vecītis, kas ēd saldējumu, un meitene, kura grauž bumbieri, zīmējumā iedzīvinot kontrastu starp plakanām formām un apaļu kumosu vaigā. No nēģiem un alus Jāņos līdz pārdomām par politiku, bērnības un mācību laika atmiņām, pirmo personālizstādi un dāmām – mākslinieka un pētnieces sarunas atklāj gan abu uzskatus, gan to, kā mainās personības laika gaitā. Tomēr izdevuma lielāko daļu veido bagātīga Bērziņa zīmējumu apkopojums. "Par dienišķu zīmēšanas nepieciešamību Borisa Bērziņa gadījumā ir minēts daudzkārt. Pastāvīgi spontāni zīmējot viņu atceras kursa biedri, viņš allaž zīmēja mūsu sarunu laikā un, jādomā, arī citkārt, kad pie rokas bija zīmulis vai pildspalva un kaut neliels laiciņš pārdomām. Reizēm tās bija tikai pāris līnijas, reizēm izstrādāta aina vai figūra – kas nu kuro reizi bija prātā, un uz tā, kas pie rokas gadījies – tīra papīra lapa, grāmata vai žurnāls. Zīmējums allaž ir palicis viņa tuvumā, lai, iespējams, kļūtu par rosinātāju lielākai kompozīcijai. Taču bieži vien tas izrādījies arī pašpietiekams. Zīmējums kā formu izspēlējoša, saistoša sastāvdaļa pēc tūbiņu perioda, kas pats par sevi nozīmēja zīmējoša žesta manifestāciju, ielaužas arī viņa tonāli izsmalcinātajā monohromajā glezniecībā[1]", raksta Laima Slava. Viņas veidotajā izdevumā Bērziņa zīmējumi ielaužas arī rakstītajā tekstā, papildinot to ar nerātnas rokas vilktiem līniju ritmiem. Skicēti ar zilo lodīšu pildspalvu, mīkstu zīmuli vai spoži krāsainām flomāsteru līnijām, zīmējumi ļauj ielūkoties mākslinieka pārdomu procesā, pirms vēl idejas iecementētas publikas acīm rādāmos lielformāta darbos. "Sarunas un zīmējumi" ir kā laika kapsula, kas ļauj lasītājam nokļūt pie viena sarunu galda ar Borisu Bērziņu. Vienlaikus tas atspoguļo arī mākslinieka un pētnieces attiecību dinamiku un mainīgumu valdošā režīma, uzskatu un iespēju kontekstā. Bagātīgi ilustrēts ar fotogrāfijām un daudzveidīgu zīmējumu izlasi, izdevums kalpos gan kā vērtīgs izziņas materiāls, gan kā gaumīgs papildinājums mākslas mīļotāju grāmatu plauktam. ________________________________________ [1] Slava, L. Sarunas un zīmējumi. Rīga: Neputns, 2025. 153. lpp. Noderīgi: Klajā nācis māksliniekam Borisam Bērziņam veltīts zīmējumu un sarunu izdevums Laima Slava. Boriss Bērziņš. Sarunas un zīmējumi. Redaktors Raimonds Ķirķis. Dizains: Anta Pence. Bibliogrāfija: Dace Gasiņa, Aivija Everte, Ingrīda Peldekse. Fotogrāfi: Sergejs Akurāters, Ilmārs Apkalns, Harijs Burmeistars (un vēl 8 fotogrāfi). Rīga: Neputns, 2025. 477 lpp. ISBN 9789934651076. Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Latvijas mākslas zinātnieku un kuratoru biedrības apgādā izdotais apjomīgais rakstu krājums "Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks" pilnībā attaisno nosaukumu, jo tā lappuses cita par citu plašāk raksturo laikmeta gaisotni tiklab arhitektūras, kā arī interjeru ziņā, kurā atklājas arhitekta Konstantīna Pēkšēna (1859–1928) profesionālās darbības gaitas. Izdevuma autoru kolektīvs piedāvā panorāmisku 20. gadsimta sākuma ainu Rīgas arhitektūrā un tās industriālajos vaibstos. Izdevumā iekļauta gan šī arhitektūras meistara biogrāfija un pētījumi par profesionālo darbību, gan ziņas par viņa studiju biedriem, tuvākajiem kolēģiem un viņu projektētiem namiem. Tāpat krājumā ir ietverti pētījumi par Pēkšēna būvbiroja līdzstrādnieku projektiem un laika gaitā zudušām ēkām. Līdztekus arhitektūrai gūstams ieskats teātra, mūzikas un modernās dejas, kā arī lietišķās mākslas attīstībā ap 20. gadsimta sākumu. Latvijas autoru kolektīvu, līdzās šī krājuma sastādītājai Silvijai Grosai un zinātniskajai redaktorei Kristiānai Ābelei, vienlaikus arī pētījumu autorēm, pārstāv vairākas akadēmisko aprindu paaudzes – Anita Antenišķe, Jolanta Aspere, Zaiga Gaile, Inga Karlštrēma, Eduards Kļaviņš, Jānis Krastiņš, Daina Lāce, Mārtiņš Mintaurs, Rihards Pētersons, Zane Prēdele, Inta Pujāte, Inese Sirica, Agnese Tambaka, Agrita Tipāne, Edīte Tišheizere, Anete Ulmane, Baiba Vanaga, Valda Vidzemniece. Rakstu krājumam reģionālu dimensiju ar rakstiem angļu valodā piešķir Karina Hallasa-Murula (Karin Hallas-Murula) no Igaunijas ar pētījumu par latviešu arhitektu dalību arhitektūras konkursos Igaunijā, kā arī Daļa Klajumiene (Dalia Klajumiene) no Lietuvas ar rakstu par Rīgas fabriku produkciju Viļņas interjeros. Savukārt Džeremijs Hovards (Jeremy Howard) iedziļinājies tostarp Rīgas Ķeniņu ģimnāzijas izpētē, piedāvājot sasauces ar Skotijas un Somijas piemēriem. Līdzās visaptverošam faktoloģiskam materiālam Konstantīna Pēkšēna darbības laiku ilustrē tā laika fotogrāfijas, skices, namu projekti, gleznu reprodukcijas, dokumentu kopijas, kā arī mūsdienu fotofiksācijas. Pielikumā iekļauts apjomīgs attēlu saraksts un personu rādītājs, kā arī ziņas par rakstu autoriem. Noderīgi: Klajā nākusi grāmata "Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks" (LSM) Nezināmā kliedēšana biogrāfijā un arhitektūrā. Klajā nācis rakstu krājums par Konstantīna Pēkšēna darbību (Diena) Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks: rakstu krājums. Sastādītāja Silvija Grosa; māksliniece Annija Grosa; zinātniskā redaktore Kristiāna Ābele; literārā redaktore Māra Ņikitina; zinātniskais konsultants Mārtiņš Mintaurs; recenzenti: Dr.art. Andris Teikmanis, Dr.arch. Jānis Zilgalvis; tulkotāja Stella Pelše; angļu valodas redaktore Iveta Boiko. Rīga: "Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru biedrība", 2025, 478 lpp. ISBN 9789934384578 Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Monogrāfija ir tapusi, balstoties uz Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas pētniecības projekta "Pārskatot radošo pilsētu konceptu: tīkli, starpnieki un attīstības virzieni/ RePrint" rezultātiem. Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku īstenotais projekts sniedz ieskatu četrās Latvijas pilsētās – Liepājā, Daugavpilī, Jūrmalā un Valmierā -, kuras 2022. gadā iesniedza pieteikumus Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa iegūšanai 2027. gadā. Monogrāfijas centrā ir mazās pilsētas ar to specifiskajām priekšrocībām un izaicinājumiem. Pēdējās desmitgadēs zinātniskajā literatūrā iezīmējies visai plašs pētījumu kopums, kurā tiek analizētas būtiskas kultūras un radošo nozaru darbības īpatnības tieši mazo pilsētu kontekstā. Latvijas situācijā visas pilsētas, izņemot Rīgu, uzskatāmas par mazām. Vienlaikus kultūras un radošo nozaru darbība ir vitāli nozīmīga katrai no šīm pilsētām kā ekonomiskās, sociālās un kultūras dzīves faktors. Pētījuma autori analizē Latvijas situācijai būtisku un specifisku kultūras un radošo nozaru darbības vidi, sniedzot jaunas zināšanas gan par tās darbību, gan par mazo pilsētu attīstību. Monogrāfijas zinātniskā nozīme saistāma, pirmkārt, ar izvēlēto tēmu – radošo pilsētu attīstības priekšnoteikumu meklējumiem un radošo starpnieku fenomena analīzi –, un, otrkārt ar metodoloģiju – radošās pilsētas starpdisciplināru izpēti. Īpaši atzīmējama jaunu zināšanu ieguve par mazajām pilsētām, kas ļauj niansētāk izprast kultūras un radošo nozaru darbību ne tikai globālajās lielpilsētās, bet arī vairākumā Latvijas apdzīvoto vietu. Pētījuma autori papildina latviešu zinātniskajā valodā lietojamo terminoloģiju, izveidojot izvērstu radošo starpnieku tipoloģiju un katra tipa apzīmējumu. Monogrāfijai ir ne tikai zinātniska, bet arī praktiska nozīme. Tā palīdz saskatīt un novērtēt aktīvo kultūras un radošā lauka dalībnieku nozīmi plašākā kontekstā, kā arī padziļināt zināšanas un izpratni par ilgtspējīgu attīstību un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu. Pētījumā tiek apzināti radošie starpnieki un viņu dažādās lomas, un skaidrots, kā tās var stiprināt. Ir svarīgi saprast, kāpēc šos starpniekus nepieciešams iesaistīt lēmumu pieņemšanā kultūras un radošajā sektorā dažādos līmeņos. Analizējot viņu veidoto tīklu stiprās un vājās puses, iespējams labāk plānot finanšu un citus atbalsta pasākumus pilsētā. Tas ļauj mērķtiecīgi veicināt sadarbību starp dažādām nozarēm. Monogrāfijā vairākkārt tiek uzsvērta kultūras līdzdalības saikne labbūtības veicināšanā, kas ietver gan materiālo labklājību, gan indivīda paša vērtējumu par savas dzīves kvalitāti, ietverot tādus aspektus kā indivīda vērtības, jēgas apzināšanās, pašcieņa, pārliecība, apmierinātība, piepildījuma sajūta, harmonisks fizioloģiskais un psihoemocionālais stāvoklis. Radošās pilsētas: procesi un cilvēki : kolektīvā monogrāfija (Latvijas Kultūras akadēmija, 2024) Apskatu sagatavojusi Latgales Centrālā bibliotēka.

🎧 Klausies apskatu Spotify. "Visa gudrība ir vienkāršošanā. Viena skaista skaņa… Ja atrastu to vienu noti, kurā ir dzīvība." (136. lpp) Minimālisms, garīgums, suģestija – manas pirmās asociācijas ar pasaulslavenā igauņu mūsdienu komponista Arvo Perta (Arvo Pärt, dz. 1935) daiļradi. Šie paši trīs vārdi organiski sasaucās arī ar izjūtām, kuras ieguvu, lasot igauņu komiksu mākslinieka, ilustratora un grafiskā dizainera Jōnasa Sildres (Joonas Sildre, dz. 1980) grafisko romānu "Starp divām skaņām: Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai", ko izdevuši "Aminori", 2025. gadā. Tomēr es nebiju gatava tam, ka šī komiksa tipa grāmata mani spēs ievilkt sava stāstījuma dziļumā tieši tāpat kā A. Perta mūzika to dara ar savu klausītāju. "Starp divām skaņām" nebūs pilnīgs ģeniālā komponista biogrāfijas atstāstījums, kā arī nepretendē uz muzikologa līmeņa pētījuma statusu. Ieturot laika linearitāti, lasītājs tiek aicināts sekot Arvo Perta dzīvei no dzimšanas 1935. gadā līdz piespiedu emigrācijai 1980. gadā, izceļot viņa radošā ceļa izšķirošos pagrieziena punktus: agrīnos sevis meklējumus mūzikā, modernisma eksperimentus, konfrontāciju ar padomju kultūrpolitiku, māksliniecisko krīzi un vairāku gadu klusuma periodu, kurā pamazām dzima viņa muzikālās izteiksmes tehnika, sava veida divbalsība – "tintinnabuli" (no latīņu val. "mazi zvaniņi"). Tieši klusums grāmatas sižeta līnijā ieņem centrālo vietu, kur Pertam noris sevis no jauna izgudrošana, garīga un iekšēja transformācija – pievēršanās pareizticībai, un garīgo tekstu nozīmes padziļināta izzināšana un integrēšana mūzikā. Grafiskā romāna autora Jōnassa Sildres vizuālā valoda nav tikai papildinājums tekstam, bet gan ir kā patstāvīgs domas izteikšanas instruments. Viņš stāstījumu veido minimālistiskā manierē, izmantojot pieklusinātu krāsu gammu (melnbalts, sēpija) un vienkāršas līnijas, punktus. Viņa mūziku attēlo divi punkti, divas skaņas, kas virzās caur grāmatai, un nošu līnijām līdzīgas struktūras, kuras mainās komponista mūzikas pārmaiņu gaitā. Ar šķietami vienkāršiem līdzekļiem autors panāk stāsta dinamiku. Vienu brīdi komponists skrien pa nošu līniju, otrā jau kāpj simboliskā Golgātas kalnā vai dzenās pakaļ muzikālām un filozofiskām idejām. Pārejas starp ārējo, dzīves realitāti, un iekšējo, komponista domas telpu, ir plūstošas. Lasītāja uzmanība tiek noturēta arī brīžos, kad teksts ieved Perta pārdomās. Lasot šo grāmatu, man radās vēlme paralēli klausīties Arvo Perta kompozīcijas. Uzreiz bija novērojams, cik organiski tās savienojas ar grāmatas vizuālo materiālu. Tas man iedeva papildus dimensiju – zīmējumi rezonēja ar skaņu, un lasīšanas pieredze kļuva telpiska. Jōnass Sildre vairāku gadu garumā pētījis arhīvu materiālus, uzklausījis Arvo Perta laikabiedru atmiņas un konsultējies ar pašu komponistu un viņa tuviniekiem, lai šī grāmata varētu tapt. Grāmatas pamatelements ir mūzika, tādēļ biogrāfiskas detaļas un attiecības tiek atklātas visai fragmentāri. Apzinoties, ka jebkurš skatījums uz vēsturi ir subjektīvs un katram cilvēkam ir sava laika līnija, grāmatas pēcvārdā autors norāda, ka arī šis darbs ir "vairāku cilvēku ceļu interpretācija", autora subjektīvs mēģinājums vārdos un attēlos tuvoties komponista unikālajam radošās dzīves ceļam. Noderīgi: Between Two Sounds| Book Trailer Aicinu plašāk iepazīt Arvo Perta daiļradi LNB Mūzikas krājumā glabātajos nošizdevumos, kā arī LNB 4. stāva foajē aplūkot izstādi " In principio. Vārds Arvo Perta mūzikā". Jōnass Sildre. Starp divām skaņām: Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai : grafiskais romāns. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Aminori, 2025. 223 lpp. ISBN 9789934612664. Kristiāna Tomiņa ir LNB Mākslas un mūzikas centra Mūzikas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Literatūrā ir daudz sirsnīgu stāstu par dzīvniekiem, kuri parasti, kāda neveiksmīga pārpratuma un apstākļu sakritības dēļ, ir nomaldījušies, bet pēc tam mēro piedzīvojumiem bagātu ceļu, lai atkal nokļūtu atpakaļ pie saviem mīļajiem saimniekiem. Par to arī ir jaunākais Annas Šojomas latviski izdotais darbs – " Suns, kas sekoja zvaigznēm " . Grāmatas galvenais varonis ir zelta retrīvers Roši, kas svētku uguņošanas laikā sabīstas un aizmaldās tālu no mājām. Šis ir atgādinājums, kādus pārdzīvojumus dzīvniekiem rada īslaicīgs cilvēku radīts prieks, troksnis un skaļums. Lai uzreiz nomierinātu lasītājus - kā jau var nojaust, Roši mājās atgriežas, tomēr tas ir tūkstošiem kilometru garš ceļš, kam veltīta šī grāmata. Interesanti, ka Roši stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem, lai arī internetā nav atrodamas konkrētas ziņas tieši par Roši, tomēr var atrast daudzus citus dokumentālus pierādījumus par dzīvnieku neticamo atgriešanos mājās. Latviešu lasītājiem Anna Šojoma jau ir pazīstama ar darbu "Viedo kaķu kafejnīca" (2023). Autores grāmatās dzīvnieki ir ne tikai ģimenes locekļi un labākie draugi, bet arī ceļa rādītāji un vēstneši. Rakstniece prot emocionāli atainot cilvēku un dzīvnieku attiecību dziedinošo spēku. Autore ir sertificēta psihosomatiskā terapeite, kura savos darbos runā par svarīgām tēmām, dzīves ceļu un jēgu, kā arī par smagām un neērtām tēmām, proti, vientulību, zaudējumiem, skumjām un depresiju. Viņa maigi un iejūtīgi vedina cauri dažādiem grūtiem dzīves posmiem, kurus pieredz sastaptie cilvēki Roši ceļā. Katram reizēm vajag kādu, kas nenosoda, bet ir vienkārši blakus, kad pašiem ir iestājies apjukums par to, kā tālāk parūpēties par sevi. "Gan glābēja, gan izglābtais, glābējs un izglābtā, abi savijas apskāvienā, kas viņus notur šai pasaulē." (37. lpp) "Suns, kas sekoja zvaigznēm" ir izklāstīts gan no Roši skatupunkta, piešķirot šim stāstam dziļāku jēgu un dimensiju, emocionālo tuvumu, ļaujot stāstu uztvert ar dzīvnieka maņām – redzot, dzirdot un sajūtot pasauli visapkārt niansēs, gan arī no ceļā sastapto cilvēku pieredzes stāstiem par to, ko viņi no Roši iemācījušies. Roši šiem cilvēkiem ir gudrs garīgais pavadonis suņa veidolā, kurš paļaujas uz intuīciju un instinktiem, virzoties tālāk pats pa sev nolemto un tik liktenīgo ceļu. Roši "karte ir atmiņas, smaržas, kas nāk no meža, un zvaigznes, ko mans draugs vēro ik vakaru" (117. lpp). Dažkārt atvadīšanās no ceļā sastaptajiem draugiem ir skumja, bet tieši ceļš un virzīšanās uz priekšu māca nepieķerties, jo viss ir mainīgs. Viena no svarīgākajām atziņām – "mīlestība nezūd, tā pārveidojas" (151. lpp). Iespējams, šo grāmatu varētu uztvert ne tikai kā piedzīvojumu un dzīvnieka ceļojuma stāstu, bet arī kā pašpalīdzības grāmatu, jo tajā izceltas 16 būtiskas Roši mācības, lai pilnasinīgāk varētu izdzīvot šo dzīvi un justies labāk arī grūtākos brīžos. Roši ceļš ir ne tikai par sirdsbalsi un drosmi, bet arī par pašaizliedzību, ļaušanos pārmaiņām un beznosacījumu mīlestību. Sirsnīgi un gaiši pa dzīves ceļu, kurā atrast spēku, dzīvesprieku un mierinājumu. "Rīt atgriezīsimies uz ceļa par vienu dienu vecāki, par vienu dienu gudrāki." (98. lpp) Anna Šojoma. Suns, kas sekoja zvaigznēm: mīlestībai attālums nav šķērslis. No spāņu valodas tulkojusi Ieva Zālīte. Redaktore Agnese Rūtena. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 269 lpp. ISBN 9789934331558. Raiva Turka ir grāmatu blogere.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Lai gan Bredas Podbrežnikas Vukmaras un Klarisas Jovanovičas sastādītās grāmatas "Brīnumainie koki" apakšvirsraksts liecina, ka grāmatā apkopotas "pasakas par kokiem no visas pasaules", pirmajā brīdī šāds virsraksts nešķiet atbilstošs. Lai gan daļā pasaku tiešām centrā ir koks vai mežs, tomēr lielākoties tās ir pasakas par alkatību, muļķību, viltību, brīnumiem, mīlestību, skaistumu, labā cīņu ar ļauno – par visu, ko nu parasti atrodam dažādu tautu pasakās. Dažviet koki ir tik neuzkrītoši, ka paliktu nepamanīti, ja vien nezinātu, ka lasāt grāmatu "Brīnumainie koki". Tieši tāpat ir arī reālajā dzīvē. Lai gan koki mums sniedz tik daudz ko – no ēnas un sirdsmiera līdz augļiem un būvmateriāliem – bieži vien tie paliek, ja ne gluži nepamanīti, tad īsti nenovērtēti gan. Mūsu dzīves stāsts taču arī ir par kaut ko citu, nevis kokiem. Tomēr tam ir koka pamati, it īpaši Latvijā, kur koki ir mūsu vārdos un uzvārdos, māju un ciemu nosaukumos un kur "mežs" būtībā ir sinonīms vārdam "daba". To, ka pasakas par kokiem būtu skatāmas plašāk – kā pasakas par dabas aizsardzību – atgādina arī Slovēnijas Mežsaimniecības institūta Meža ekoloģijas katedras pētnieces Dr. Uršas Vilharas pēcvārds. Vai varbūt tas ir priekšvārds? Aicinājums tad, kad grāmata ir izlasīta, likt to lietā. Ne velti arī uz grāmatas pēdējā vāka norādīts, ka tā ir didaktisks materiāls. Tātad grāmata paredzēta ne tikai tam, lai izklaidētu lasītājus, bet arī lai kalpotu kā mācību līdzeklis, ko var izmantot gan vecāki, gan skolotāji, lai palīdzētu bērniem uz kokiem paskatīties uzmanīgāk un novērtēt to nozīmi. Tam palīdzēs arī grāmatas noslēgumā ievietotais tematiskais rādītājs, kurā var noskaidrot, kuras pasakas būtu atbilstošākās, lai runātu par bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu aizsardzību, ilgtspējību un citām dabas aizsardzības tēmām. "Brīnumainie koki" būs labs sākums tam, lai aptvertu, ka koki ir brīnumani ne tikai pasakās, bet arī īstenībā. Tagad tikai vēl gribētos, lai kāds sagatavo grāmatas "Pasakas par ūdeni" un "Pasakas par gaisu". Noderīgi: "Brīnumainie koki" ir grāmata ar dizainu, kas pielāgots lasītājiem ar disleksiju. Izdotas grāmatas, kas pielāgotas bērniem ar disleksiju Izdod poēmu un dažādu tautu pasakas, ievērojot disleksijas lasītājiem piemērotus dizaina principus Breda Podbrežnika Vukmara un Klarisa Jovanoviča. Brīnumainie koki: pasakas par kokiem no visas pasaules. Ilustrējis Marko Rops; tulkojums no slovēņu valodas: Māra Gredzena; literārā redaktore Velga Polinska. Rīga: Valters un Rapa, 2025. 167 lpp. ISBN 9789934570148 Viesturs Ķerus ir dedzīgs dabas aizstāvis, rakstnieks un lasītājs.