🎧 Klausies apskatu Spotify. Montesori pedagoģiskā pieeja mani vienmēr ir saistījusi, tāpēc pirms 8 gadiem nolēmu to apgūt – tieši vecumposmam no 3–6 gadiem. Plānoju šo pieeju pielietot ikdienas darbā, strādājot ar bērniem un jauniešiem, taču, k ā jau dzīvē mēdz gadīties, ne vienmēr viss notiek pēc plāna , un manas zināšanas par alternatīvajām pieejām izglītībā bija jānoliek kādā tālākā sirds un prāta kambarī. Kāpēc sirds? Jo apbrīnoju, cik ļoti Marija Montesori ir spējusi ar lielu cieņu un pietāti ieraudzīt bērnu, būt tam klātesoša, vienlaikus dodot viņam brīvību. Marija Montesori (1870–1952) piedzima Itālijā 31. augustā pirms 154 gadiem – dižciltīgu vecāku ģimenē, bija ārste un pedagoģe. Viņas vārdā ir nosaukta mācīšanās filozofija jeb pieeja, kuras pamatā ir ticība bērna radošajam potenciālam, viņu vēlmei mācīties un tam, ka katrs bērns jāuzskata par indivīdu. Montesori bija pirmā sieviete, kura absolvēja Romas Universitāti medicīnas specialitātē (neiroloģijā). Viņu ļoti interesēja bērni, kuri nav dižciltīgi, un viņa raizējās par tiem, kuri bija nabadzīgi, tāpēc sāka strādāt universitātes klīnikā, kurā uzturējās bērni ar invaliditāti un īpašām vajadzībām. Šajā darbā Marija pārliecinājās, ka ar zālēm vien nevar izārstēt veselības problēmas, tāpēc paralēli medikamentozai terapijai sāka piedāvāt arī pedagoģisku pieeju. 1907. gadā Marija Montesori atvēra pirmo Montesori skolu Romā mazturīgo ļaužu kvartālā, kur pierādīja, cik vērtīgi ir viņas veidotie materiāli, un to, cik ļoti tie patīk bērniem. 1913. gadā Marija ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs, un kopš tā laika viņas idejas ļoti ātri izplatījās visā pasaulē. Grāmata “Absorbējošais prāts” pirmoreiz tika izdota 1949. gadā angļu valodā. 2024. gadā tā ir pārizdota latviski, par ko esmu ļoti pateicīga Jāņa Rozes apgādam, jo grāmata joprojām ir aktuāla un tai vajadzētu atrasties ikviena grāmatplauktā. Lasot, varēju atsvaidzināt zināšanas par Montesori idejām un šobrīd redzu, kur tās pielietošu darbā. Grāmatā vairākkārt tiek pieminēta arī tradicionālā izglītība, kas fokusējas uz rezultātu, nevis procesu. Taču lasot par montesori metodi, ir jābūt piesardzīgam, jo tā var ievilkt utopiskā realitātē. Ja es pati nebūtu iemācījusies strādāt ar montesori materiāliem, domātu, ka pieeja ir neiespējama, taču savulaik iegūtās zināšanas kursos ļāva man pilnībā izjust un piedzīvot to fantastisko sajūtu, ka tu pats visu aprakstīto tiešām vari izdarīt – tas ir reāli iespējami, nevis utopiski. Grāmatā ir aprakstīts, kā bērns veidojas par garīgu būtni un kāda ir pieaugušā loma šai procesā. Vecumposms, par kuru tiek runāts, ir no bērna ieņemšanas brīža līdz aptuveni skolas vecumam. Lai arī grāmatā ir ļoti daudz filozofisku domu pavedienu, tikpat daudz ir arī praktisku piemēru un padomu, kā aprakstīto saskatīt bērnos. Mums, pieaugušajiem (vecākiem, vecvecākiem, krustvecākiem, pedagogiem), ir jāuzņemas atbildība par bērniem, kuri veidos nākotnes pasauli. Jo paši būsim izglītotāki un mācēsim zināšanas pielietot praksē, jo mūsu bērni būs pateicīgāki, ka spējam viņus saprast, virzīt plašajā pasaulē un atklāt viņos stiprās puses. Bērnam piemīt prāts, kas spēj absorbēt jeb uzsūkt zināšanas. Viņš spēj mācīties pats un labprāt to arī dara, ja ir nodrošināta piemērota vide un apstākļi. Šobrīd ļoti aktuāla tēma sabiedrībā ir lasītprasme un teksta izpratne, tāpēc šī grāmata būs ļoti vērtīga, jo grāmatas caurviju tēma ir valoda un tās attīstība. Piemēram, vai zinājāt, ka mācīšanās staigāt ir īpaši nozīmīga prasme ne vien tāpēc, ka tā ir ļoti sarežģīta, bet arī tāpēc, ka tā notiek pirmajā dzīves gadā reizē ar valodas veidošanos un apkārtnes apzināšanos? Ļoti interesanta man šķita atsevišķa grāmatas nodaļa, kurā tiek apskatīts, cik patiesībā nozīmīgas ir mūsu rokas. Mūsu intelekts ir cieši saistīts ar roku izmantošanu un to, cik prasmīgi mēs to protam. Sīkās motorikas attīstība norisinās līdztekus mentālajai attīstībai. Brīdī, kad zīdainis apzinās, ka viņam ir rokas, viņš cenšas ar tām kaut ko satvert, un jaunā spēja paver plašu pasauli. Tas noved pie nākamās atklāsmes – spēt kaut ko paveikt bez citu palīdzības – tā ir neatkarība. Montesori pedagoģijas filozofija paredz, ka katrs bērns rada sevi. Pieaugušajiem ir vēlme izdarīt bērna vietā, viņu pamācīt, kā labāk darīt, taču tas bērnam liegs brīvības un apzinātības sajūtu. Esam klātesoši saviem bērniem un ļaujam viņiem baudīt bērnību un iepazīt pasauli jebkurā vecumā! Noderīgi: janisroze.lv Montesori, Marija. Absorbējošais prāts. No angļu valodas tulkojusi Karīna Biezā; literārā konsultante Dace Lāže; mākslinieks Rihards Delvers; datografiskais noformējums: Iveta Paegle; priekšvārds: Linda Pavlovska. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 224 lpp. ISBN 9789984236988. Madara Vīlipa ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Vieglās valodas jēdziens Latvijā pastāv jau 25 gadus, taču izpratne par to, sabiedrības izglītotība un resursu pieejamība vieglajā valodā aizvien ir nepietiekama. Vieglā valoda ir īpaši izstrādāts komunikācijas veids, kas padara informāciju saprotamu ikvienam. Līdz šim Latvijas grāmatnīcās nebija iespējams brīvi iegādāties grāmatas valodā, kas nodrošinātu plašākas kultūras pieejamības iespējas diasporas latviešiem, mazākumtautību pārstāvjiem, kuri apgūst latviešu valodu, senioriem un citām vieglās latviešu valodas mērķgrupām. Latvijas bibliotēkās vieglās valodas grāmatas piedāvā Latvijas Neredzīgo bibliotēka , 2022. gadā tā uzsāka grāmatu adaptēšana un izdošana vieglajā valodā bibliotēkas lietotājiem. Šobrīd bibliotēkas krājumā pieejami tikai 20 vieglās valodas grāmatu nosaukumi, tāpēc ar grāmatas “Stāsti vieglajā valodā” projektu sākas ļoti nepieciešamas un vēl neizstrādātas nozares literāro darbu sērija. Izdevniecība “Valters un Rapa” ir celmlauži – šī ir pirmā grāmata Latvijas grāmatniecības vēsturē ar latviešu oriģinālliteratūru vieglajā valodā, turklāt – pieejamu grāmatnīcās. Grāmatā ir iekļauti pieci stāsti dažādām vecuma grupām. Katrs stāsts demonstrē vieglās valodas virtuozitāti, kas nepiekāpjas satura prasībām sniegt lasītājam dziļu un jēgpilnu baudījumu. Ja Patrīcijas Šteinbergas stāstu “Anna cep pankūkas” var lasīt bērni, kas pamazām iepazīst virtuves apvāršņus, tad Arvja Ostrovska darbu “Pēterim ir idejas”, Ramonas Indriksones “Karameles” un Ilzes Aizsilas “Smilšu pils” ietver dziļus, eksistenciālus un pārlaicīgus jautājumus. Savukārt Lauras Vinogradovas stāsts “Autoveikals” pilnībā apliecina vieglās valodas potenciālu jebkuru sadzīvisku situāciju pārvērst par latviešu haiku. Paši autori atzīst, ka, strādājot projektā, ir apguvuši vēl vienu valodu, kas atver durtiņas uz jaunu literārās izteiksmes un domformas veidu. Vieglajā valodā ir jāizvairās no nolieguma formām, izpušķotām, saliktu pakārtotu teikumu virtenēm, nedrīkst saturu balstīt kontekstā un koķetēt ar dažādām laika formām – respektīvi – nedrīkst darīt visu to, ko tik ļoti gribas, īpaši, ja cenšamies sevi pierādīt caur teksta kalambūriem un sapņojam kādreiz kļūt par īstiem valodas maestro. Par laimi vieglajā valodā lasīt ir daudz vienkāršāk nekā tajā rakstīt. Lasot grāmatu “Stāsti vieglajā valodā”, rodas pārliecība, ka par emocionāli sarežģītām tēmām var runāt īsos teikumos, kurus “apēst” pamazām – pa atsevišķai rindiņai. Kā katram no mums, arī grāmatas galveno varoņu pieredze nebūt nav vienkārša. Tā stāsta par novecošanas pieredzi un vientulību, pieaugšanu savas identitātes un iekļaušanās meklējumos un par traumējošas personīgās pieredzes pārdzīvojumiem. Aizverot grāmatu, ceru, ka tikpat vienkārši, bet saturiski ietilpīgi mēs spēsim saprast arī viens otru un vieglā latviešu valoda nepaliks vien instrukciju un muzeju norāžu plauktos. Tomēr vislabāk par sevi var pastāstīt valoda pati: “”Puļķīšos” dzīvo ļoti nikns suns. Melns un liels. Dacei no suņa ir bail. Viņa paliek mašīnā un gaida saimnieku. “Puļķīšu” saimnieks vienmēr pērk ļoti daudz. Viņam ir liela ģimene. Viņam vienmēr ir līdzi kāds no bērniem. Kopā ir vieglāk pirkumus sanest istabā. Saimnieks nāk un nikno suni iespundē šķūnī. Tomēr suns no šķūņa izsprūk. Tas rej un skrien pie Daces. Dace sabīstas un grib mukt. Bet aizmukt viņa nepaspēj. Suns iekožas Daces rokā un neatlaiž. Koļa tūlīt izlec no mašīnas. Saimnieks sauc suni. Bet suns neklausa. Saimnieks ieķeras suņa melnajā kažokā un rauj suni nost. Beidzot suns Daci atbrīvo. Daces roka asiņo. Tajā redzamas suņa kodiena pēdas. “Puļķīšu” saimnieks sit suni un rājas. Suns smilkst. Tad saimnieks atnes marli un apsējus. Viņš ar ūdeni mazgā Daces brūci un atvainojas. Koļa grib vest Daci uz slimnīcu. Dace apgalvo, ka viss ir labi. Viņiem ir jābrauc tālāk – cilvēki taču gaida. Uz slimnīcu var aizbraukt pēc tam. Koļa Dacei piekrīt.” (Fragments no Lauras Vinogradovas stāsta “Autoveikals”.) Stāsti tapuši konkursam “Viegli lasīt”, kuru rīkoja Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts un Vieglās valodas aģentūra. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Nākamo stāstu sēriju plānots izdot līdz 2024. gada beigām. Stāsti vieglajā valodā. Stāstu autori: Ilze Aizsila, Ramona Indriksone, Arvis Ostrovskis, Patrīcija Šteinberga, Laura Vinogradova; redaktore, pēcvārda autore Velga Polinska; ilustrāciju autore Betija Jakaite; grāmatu sērijas māksliniece Vanda Voiciša. Rīga: Valters un Rapa, 2024. 111 lpp. ISBN 9789934570117. Marta Leimane ir “Valters un Rapa” projektu vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājums “Patīk!” – pirmais autora krājums bērniem pēc piecām dzejas grāmatām pieaugušajiem – ievelk visa vecuma lasītājus maza zēna ikdienā, kas atainota dzejoļos. Tie ir dzejoļi, kurus lasot, es diezgan ātri noticēju, ka rakstījis ir puika pats. Tādu krājumu nav daudz. Te nav mēģinājumu par varītēm sacerēt pantiņus ar atskaņām vai meklēt komatiem mājas. Te ir bērna brīvība, prieks un centība pierakstīt piedzīvoto. 36 dzejoļos parādās acīgi novērojumi, bērniem raksturīgas pārdomas (vai vannasistaba bez vannas joprojām ir vannasistaba?), aktuālās intereses (mainkrafts, basketbols, netfliksa multenes), sliktās un labās dienas un puikas stilā paustas jūtas – pret mammu, tēti, Opi, māsu, brāli (varonis, jo nokrīt no koka klusējot), draugiem un – meiteni ("pablenzīšu grīdā"). Grāmatā ir arī "īsākais dzejolis pasaulē". Kad grāmatai “Patīk!” domās veltu savu “patīk”, vakarā saucu gulēt deviņgadīgo dēlu – kā šķiet, grāmatas varoņa vienaudzi. Lasu priekšā, pētām Svena Neilanda dzīvās ilustrācijas, vēroju, vai arī viņam patīk. Patīk! Spuraini zēni mēdz būt bargi dzejas kritiķi. Ja grāmatas kā tādas “ir garlaicīgas”, tad dzejas grāmatas ir “galīgi garām”. Bet Krišjāņa rindiņās Niklāvs ne reizi vien atpazīst situācijas un mazliet pārsteigts nosaka: “Tas taču esmu es.” Dzejoļu stils nojauc nevajadzīgās starpsienas un ievilina grāmatā kā sarunā ar draugu. Vai gan grāmatas tieši tam nav domātas? Jāpiebilst, ka gandrīz kā dzeja lasās arī Krišjāņa Zeļģa dzīves gājums, kuru, internetā sērfojot, atradu tīmekļvietnē literatura.lv . Gadu pēc gada rindojas darba pieredze – maiznieks, krāsotājs, vīnogu vācējs, jumiķis, velokurjers, stadiona seguma klājējs, bibliotekārs, un pēdējos desmit gadus – aldaris. Un kā mums ir paveicies, ka arī – dzejnieks. Noderīgi: lielsmazs.lv / lsm.lv Krišjānis Zeļģis. Patīk! Ilustrāciju autors Svens Neilands; redaktore Inese Zandere; korektore Guna Kalniņa; mākslinieciskā redaktore Rūta Briede; dizaina autors Artis Briedis. Rīga: liels un mazs, 2024. 59 lpp. ISBN 9789934633157. Anna Iltnere ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu – Latvijas Bibliotēku portāls un Literatūras ceļvedis – redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Pirms divdesmit gadiem, 2004. gadā, tika uzsākti Rundāles pils dārza atjaunošanas darbi. Pirmo rozi dārzā iestādīja 2005. gadā. Rožu dārzs gadu gaitā izveidots plašs, un tajā ievērojamu vietu ieņem angļu selekcionāra Deivida Ostina (David Austin, 1926–2018) radītās rožu šķirnes. Tām veltīta šī grāmata. Ikviens aicināts priecēt acis un sirdi, aplūkojot dažādu krāsu un nokrāsu ziedus – pavisam pils dārzā zied 128 Deivida Ostina selekcionētās rožu šķirnes. Grāmatā tās kārtotas alfabētiskā secībā, katrai šķirnei pievienots attēls un apraksts. Aprakstā atklāts stāsts, kam par godu nosaukta šķirne. Tās veltītas gan pasaules slavu guvušā selekcionāra tuviem cilvēkiem, gan ievērojamām personībām un nozīmīgiem notikumiem, kuri komentārus neprasa. Tā, piemēram, pils rožu dārzā varēsiet apskatīt gan izcilajam angļu dabaszinātniekam, evolūcijas teorijas pamatlicējam Čārlzam Darvinam, gan romāna “Kalnu aukas” autorei rakstniecei Emīlijai Brontē, gan Londonas Karaliskajam botāniskajam dārzam (Kew Gardens) Deivida Ostina veltītas rožu šķirnes. Savukārt vairāk par pašu izcilo selekcionāru lasāms grāmatas 12. un 13. lpp. Grāmatas teksta autore ir Ieva Rupenheite, fotogrāfiju un dizaina autore ir Katrīna Vasiļevska. Ievada vārdus rakstījusi Lauma Lancmane (Lancmanes ievadā teikto esmu izmantojusi šī apskata sagatavošanā). Grāmata kalpos kā ceļvedis un ievedīs ikvienu majestātisko dārza karalieņu mīļotāju krāšņo angļu rožu pasaulē, kas skatāmas tepat netālu – Rundāles pils dārzā! Noderīgi: rundale.net Rupenheite, Ieva. Angļu rozes vārds: Deivida Ostina rozes Rundāles pils dārzā. Ievada teksts: Lauma Lancmane; ilustrācijas un dizains: Katrīna Vasiļevska; redaktore Dace Lāže. Rīga: Lapu dizains, 2024. 314 lpp. ISBN 9789934916717. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

🎧 Klausies apskatu Spotify. “Vien izdzirdot vārdu Kuldīga, jau esmu laimīgs. Nevienai vietai uz pasaules priekš manis nav tāda brīnišķa skaņa un nozīme,” tā reiz sacījis novadnieks, Kuldīgas Goda pilsonis Ēvalds Valters. Viņš ļoti mīlējis šo pilsētu Kurzemes vidū. No šejienes sācies viņa ceļš lielajā dzīvē. Izdevniecības “Jumava” klajā laistā grāmata “Ēvalds Valters. Gadsimts cilvēkā. Cilvēks gadsimtā.” atklāj ne tikai diža 20. gadsimta latviešu aktiera dzīvesstāstu, bet tā patiešām ir dzīvā vēsture, ļoti personīga, tādēļ daudz tuvāka, patiesāka, izprotamāka. Grāmatā var izsekot, kā lielo 20. gadsimta vēstures satricinājumu, karu un revolūciju ugunīs top spēcīga personība: strēlnieks, aktieris, rakstnieks, kultūras un inteliģences cilvēks. Kārtējo reizi var pārliecināties, cik liela nozīme jauna cilvēka personības veidošanās laikā ir apkārtnei un senču ieliktajam vērtību vektoram, kā to nostiprina dzīvē sastaptie skolotāji. Ēvalda Valtera dzīves pamatā ir moto “Darīt labu, gribēt labu, runāt labu”. Jau daudz vēlāk, dzīves briedumā viņš teiks: “Katru dienu vakarā pārdomāju, slikto atmetu, ar labo sāku jaunu dienu.” Šādu pārdomu vērtu pieturas punktu grāmatā daudz, tāpat kā spilgtu, Latvijas vēsturei un kultūrai nozīmīgu personību: Jukums Vācietis, Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere, Teodors Lācis, Mārtiņš Zīverts un daudzi citi, ar kuriem Ēvaldu Valteru savedis kopā dzīves ceļš. Par Smiļģi Valters izteicies tā: “Starp mums radās liela draudzība, kaut gan ne ar vienu cilvēku neesmu tik daudz strīdējies, kā ar viņu.’’ Vienlaikus galvenais varonis atklājas no ikdienišķās, cilvēciskās puses – kā asprātīgs un dauzonīgs Liepājas un Rīgas mākslas pasaules bohēmas dalībnieks. Lasītājam ir iespēja ieskatīties aktiera tēla radīšanas aizkulisēs – kopā ar viņu izdzīvot paškritiku, šaubas, nepārliecinātību, kā arī gandarījuma un triumfa brīžus. Kolēģu atmiņas liecina par meistarību, pat ģenialitāti, ar kādu aktieris atklāja tā saucamās “mazās” jeb otrā plāna lomas, bieži vien izjokojot skatuves kolēģus un improvizējot uz nebēdu. Aktrisei un grāmatas autorei Mudītei Šneiderei (1934–2023) šī ir jau otrā grāmata par Ēvaldu Valteru, un liktenīgi pēdējā – 2023. gada pavasarī, 89 gadu vecumā, Mudīte Šneidere devās aizsaulē. Pirmā, ko viņa uzrakstīja kopā ar dzīvesbiedru aktieri Hariju Liepiņu (1927–1998), “Liepājas līkais velns” iznāca 1992. gadā. Rakstniecībai Dailes teātra aktrise pievērās tūkstošgades mijā, un viņas pūrā ir grāmatas par tādiem skatuves dižgariem kā Eduardu Smiļģi, Lilitu Bērziņu, Antru Liedskalniņu, kā arī par vīru, izcilo aktieri Hariju Liepiņu. Atkārtotajam un papildinātajam izdevumam autore izmantojusi gan iepriekšējās Valteram veltītās grāmatas tekstu, gan materiālus no Eduarda Smiļģa Teātra muzeja, Ēvalda Valtera dēla Raita Valtera un Jāņa Siliņa personīgajiem arhīviem. Grāmatas izdošanu atbalstījusi Kuldīgas novada pašvaldība. Par godu Ēvalda Valtera 130. dzimšanas dienai, kas apritēja šīgada 2. aprīlī, Kuldīgas novada Kurmāles pagastā ir atklāta aktierim, literātam un strēlniekam veltīta piemiņas istaba. Šneidere, Mudīte. Ēvalds Valters. Gadsimts cilvēkā. Cilvēks gadsimtā. Sastādītāja Inta Kārkliņa; atbildīgā redaktore Liene Zundure; Ingus Feldmaņa vāka grafiskais noformējums; maketētājs Ivars Vimba; Lias Guļevskas intervija ar Raiti Valteru. Rīga: Jumava, 2024. 198 lpp. ISBN 9789934206832. Iveta Grīniņa ir Kuldīgas Galvenās bibliotēkas Pakalpojumu nodaļas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Upe, niedres, pludmale, jūra, peldkostīms, laiva, perons un vilciens, tirgus, nakts, viņš, viņa un no lappuses uz lappusi – virkne mākslinieku: Renē Magrits, Marks Šagāls, Eduārs Manē, Vinsents van Gogs, Kārlis Padegs, kuriem dzejoļi veltīti vai no kuriem patapinātas gleznotāju acis uz pasauli un viņu domas. Bet pāri visam spīd pilns mēness – medus un apelsīna krāsā. Un nepielūdzams ir laika ritējums. “Jo laiks taču ir tik vienkāršs un reizē tik neizskaidrojams.” Andras Manfeldes jaunākajā dzejoļu krājumā "Dilstošais medus mēness" tverts mūsu katra iekšējais laiks, dzīves iedotais laiks un dabas cikliskums. Vasaras pilnbrieds, kurā nogatavojas ķirši, pēc tam āboli, un pludmales smiltīs deg pēdas. Tad rudens, kurā dzejniece turpina brist ledainajā jūrā un peldēt, pēc tam nākot pāri liedagam sarkanām kājām. Māja tik mitra, ka piebriest durvis, tiek sanesta malka. Tad ziema ar slapju piesnigušu dārzu, kurā gaidīt pavasari un dzeguzes dziesmu. Mēness fāzes un plūdmaiņu pulss. Mēteļkabatas formāta grāmatiņa – kā tādu savu klimatu – uztur spēcīgu un ilgnoturīgu noskaņu. Andras Manfeldes pēc kārtas piektais dzejoļu krājums ir plūstošs un meditatīvs, vērojošs, mīlestībā izmērcēts. Gribas to lasīt uz riņķi. Noloku stūrīšus lapām ar spilgtām, autores radītām redzes gleznām, kuras paliek aiz plakstiņiem vēl ilgi kā nospiedumi pēc spilgtas saules: sažuvušu kundzīšu herbārijs; parastā liepa ar lapotni uz spilvena; sirms vīrietis, kas noslauka sapni no sejas; meitene ar pilnmēness skropstām un kovārņu laternas krūšu kurvi; līkās priedes un to saknes, uz kurām sēdēt; un pelnu pelēkās kāpas. Un jūra, visu laiku klātesoša. Uzteicams ir arī Rutes Martas Jansones veidotais grāmatas dizains – vāks, iekārtojums un pēdējais dzejolis citrondzeltenā krāsā. Bravo! “es nolieku savus gurnus smiltīs / kā somu / esmu pilna ar nenotikušo / un vēl pilnāka ar sauli” Andra Manfelde raksta dzeju, prozu un grāmatas bērniem. Iepriekšējais konceptuālais dzejas krājums "Poēma par mammu" (2022) tika nominēts Dzejas dienu balvai un Latvijas Literatūras gada balvai. Grāmata jauniešiem "Kurš no mums lidos?" (2017) par Karostas bērniem, kuri dodas brīnumainos meklējumos, saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. Patiess prieks, ka dzejoļu krājums "Dilstošais medus mēness" tikko septembrī godalgots ar žurnāla "Domuzīme" Dzejas balvu 2024. Noderīgi: Aminori.lv / Replay.lv Andra Manfelde. Dilstošais medus mēness. Vāka ilustrācija un grāmatas dizains: Rute Marta Jansone. Redaktors Jānis Rokpelnis. Rīga: Aminori, 2024. 62 lpp. ISBN 9789934612459. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu – Latvijas Bibliotēku portāls un Literatūras ceļvedis – redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Cēsu pils zinātnisko rakstu krājumā tiek apkopoti nozares speciālistu veiktie pētījumi par Cēsu viduslaiku pils vēsturi, arhitektūru un arheoloģisko mantojumu. Cēsu pils vēsture dažādos zinātniskos un populāros pētījumos ir aplūkota jau vairāk nekā 300 gadu garumā, taču laiks, kad tiek izdots šī krājuma piektais sējums, ir visnotaļ zīmīgs: 2024. gada 10. jūlijā apritēja apaļi 50 gadi, kopš Cēsu pilī pirmos izpētes darbus uzsāka arheologi Zigrīda un Jānis Apali. Piektajā sējumā apkopoti astoņi pētījumi, kas lasītājiem atklāj daudz jauna gan par līdz šim zināmiem, gan iepriekš neidentificētiem pils arheoloģiskajiem atradumiem. Grāmatu ievada būvpētnieka Jura Zviedrāna veiktais pētījums “Cēsu pils logi 14.–16. gadsimtā”, kurā iespēju robežās ir apkopota informācija par iegūto arheoloģisko materiālu par Cēsu pils logiem, ieskicējot problēmu loku un iezīmējot turpmākos pētījuma virzienus. Kaula un raga apstrādes meistara Viestura Āboltiņa veiktais pētījums “Cēsu pilī iegūtie dzīvnieku skeleta materiālu priekšmeti” atspoguļo vairāk nekā piecu gadu garumā veiktu izpētes darbu, un, kā grāmatas priekšvārdā ir norādījusi Cēsu muzeja direktore Ināra Bula: “Līdz ar šo rakstu Latvijas arheoloģijas literatūrā paplašināta līdz šim nepietiekami novērtētās “kaula un raga” priekšmetu kategorijas jēdzieniskā un saturiskā ietilpība.” Aleksandra Redko publicētajā pētījumā “Dzintara izstrādājumi un neapstrādāta dzintara atradumi Cēsu pilī” ir veikta arheoloģisko izpētes darbu laikā veikto atradumu analīze un sistematizēšana. Analīzē ņemta vērā dzintara aprites apstākļu specifika viduslaiku Livonijā un Prūsijā. Vairāki šajā sējumā iekļautie pētījumi ir veltīti galda piederumu un trauku atradumiem Cēsu pils arheoloģiskajā materiālā: Zigrīda Apala “Sudraba galda piederumu atradumi Cēsu viduslaiku pilī”; Liena Ritere “Bronzas trauki Cēsu pils arheoloģiskajā materiālā”; Gundars Kalniņš “Cēsu pils izrakumos atrastie virpotie koka trauki”; Gundars Kalniņš, Evelīna Skalberga un Rūta Vecmuktāne “Stikla trauki Cēsu pilī: ieskats galda trauku fragmentu kolekcijā”. Savukārt keramiķe un keramikas pētniece Baiba Dumpe savā pētījumā “Māla miniatūrtrauki un rotaļlietas Cēsu pils keramikas kolekcijā” dod ieskatu kolekcijas daudzveidībā gan pēc trauku funkcionālajiem tipiem, gan to iespējamā lietojuma, gan keramikas tehnoloģiskajām pazīmēm. Sējumā iekļautie pētījumi satur arī bagātīgu ilustratīvo un papildu informatīvo materiālu – fotogrāfijas, zīmējumus, tabulas. “Cēsu pils rakstu” sastādītājs un atbildīgais redaktors ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš. Sējums sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Cēsu pils raksti. V. Sastādītājs, atbildīgais redaktors Gundars Kalniņš; literārā redaktore Eva Eihmane; priekšvārda autore Ināra Bula; tulkotāja Lelde Benķe-Lungeviča; māksliniece un maketētāja Anda Nordena. Cēsis: Cēsu muzejs, 2024. 295 lpp. ISBN 9789934925702. Elīna Riemere ir Cēsu Centrālās bibliotēkas Novadpētniecības lasītavas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Diasporas literatūrai pa pēdām Laima Vince ir dzimusi 1966. gadā Ņūdžersijā (ASV) lietuviešu ģimenē, viņas vectēvs, būdams jauns diplomāts neatkarīgās Lietuvas Ārlietu ministrijā, ieradās Amerikā 1936. gadā. Laima Vince ir rakstniece, literatūras pētniece un aktīvi iesaistās lietuviešu diasporas dzīvē Ziemeļamerikā. Vairākus gadus ir dzīvojusi Lietuvā un 2022. gadā Viļņas universitātē ieguva humanitāro zinātņu doktora grādu. Rakstniece ir vairāk nekā divdesmit grāmatu autore, saņēmusi Amerikas Dzejnieku akadēmijas balvu dzejā (Academy of American Poets Award in Poetry) un daudzus citus nozīmīgus apbalvojumus. Monogrāfija “Vanished Lands: Memory and Postmemory in North American Lithuanian Diaspora Literature” (“Zudušās zemes: atmiņa un pēcatmiņa Ziemeļamerikas lietuviešu diasporas literatūrā”) sniedz būtisku ieguldījumu Baltijas diasporas literatūras pētniecībā. Autore lasītāju izved cauri īsai lietuviešu emigrācijas vēsturei, nacistu okupācijas periodam un pēckara pretpadomju pretošanās kustībai ārzemēs. Viena pētījuma daļa balstās uz divdesmit Ziemeļamerikas lietuviešu rakstnieku intervijām par ģimenes izcelsmi, par darbošanos diasporas organizācijās un kultūras pasākumos. Savukārt otra daļa, izmantojot traumas un pēcatmiņas teorijas, tuvāk analizē piecus lietuviešu diasporas memuārus angļu valodā, kuri izdoti periodā no 2000. līdz 2017. gadam. Šie pieci rakstnieki nav izvēlēti nejauši – viņi pārstāv trīs dažādas lietuviešu diasporas paaudzes. Būtiski, ka pētījums analizē memuārliteratūras naratīvus par atgriešanās rituāliem Lietuvā, proti, kā šī sastapšanās ar tēvzemi palīdz dziedināt traumu un emocionāli izlīgt ar ģimenes pagātni. Aplūkots arī jautājums, kā mantotas atmiņas ietekmē lietuviešu diasporas rakstnieku radošo procesu. Cits problemātisks jautājums – vai šo rakstnieku devums literatūrā ir arī nozīmīgs priekš mūsdienu Lietuvas literatūras? Pētniece, pievēršoties literatūras tekstiem, analizējusi duālās jeb hibrīdās identitātes konstruēšanu – izaugt ar atšķirīgu etnisko izcelsmi Ziemeļamerikas sabiedrībā. Monogrāfijā ietverti dažādi pētījuma aspekti, kas saistīti ar identitāti, piederību un valodu. Plašais teorētiskais rāmis nenogurdina lasītāju ar sarežģītiem citātiem, bet loģiski un argumentēti izved cauri katrai nodaļai un atmodina zinātnisku prieku par lietuviešu diasporas rakstniecību pasaules literatūras kontekstos. Noderīgi: peterlang.com / deepbaltic.com / laimavince.com Laima Vincė. Vanished Lands: Memory and Postmemory in North American Lithuanian Diaspora Literature. Oxford, Berlin, Bruxelles, Chennai, Lausanne, New York: Peter Lang, 2023. 536 pages. ISBN: 9781803740256. Elvis Friks ir ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Valodu un kultūru studiju programmas doktorants.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Darba autore ir argentīniete. Argentīna ir viena no ievērojamākajām liellopu gaļas eksportētājām pasaulē, tāpat kā kaimiņos esošā Brazīlija. Samērā reti rodas iespēja lasīt kaut ko no Dienvidamerikas romāniem, kas tulkoti latviski, vēl retāk – tādu, kas kritizētu par nācijas stūrakmeni uzskatīto nodarbi. Kaut kādā mērā Agustinas Basterrikas darbs "Izsmalcināta gaļa" atsauc atmiņā Mārgaretas Atvudas "Kalpones stāstu", jo abos romānos sievietes bieži tiek uztvertas par noderīgiem resursiem, mātītēm, bērnu inkubatoriem. Distopiskais romāns ieved labi pazīstamā vidē – ir plosījies vīruss, tāpēc gaļu vairs nedrīkst izmantot pārtikā. Tā kā lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņi jau nu gan nevar atteikties no gaļas, tirgū nonāk cilvēku ķermeņu daļas, kas tiek speciāli audzētas. Tomēr daļu maltīšu nodrošina arī bēgļi un bezpajumtnieki, par kuru likteni neviens īpaši neraizējas (arī tāpēc, ka viņiem ir sarežģīti izsekot). Arī slimnieki un vecie ļaudis sniedz savu artavu sabiedrības uztura piramīdai, tomēr viņu gaļa ir diezgan nevērtīga, jo tā ir sausa, slima un piesūcināta ar medikamentiem. Tāpēc tiek piedāvātas jaunas receptes un garšvielas. Ir cilvēki, kuri savā kārē pēc gaļas nesaudzē pat kapavietas. Daudzi, protams, vaino vegānus, lai gan viņi faktiski ir vienīgie, kuriem šajā kapitālisma skrējienā rūp apkārtējā vide un tas, kādu to atstāt nākamajām paaudzēm. Lai iestāstītu cilvēkiem, ka ēst cilvēku gaļu ir normāli, tāpat kā to agrāk darīja ar dzīvniekiem, tiek iedarbināta grandioza mašinērija: universitāšu pētnieki, kuri ir ar mieru apgalvot, ka cilvēks nevar iztikt ar augu proteīnu; baznīca; gaļas industrija, kas tagad darbojas jaunā veidolā, apgādājot ar ātri patērējamu gaļu, piemēram, pirkstiem, un ar "delikatesēm". Romāna centrā ir Markoss Teho, ietekmīgs gaļas industrijas darbonis, kurš dāvanā saņem mātīti. Sākumā viņu šis fakts aizkaitina, jo "tā" ir jābaro un jāuzrauga. Vēlāk Markoss sajūt savādu pieķeršanos – pasaulē, kurā mātītes ir ēdamlietas un kurā tām ir izrautas balss saites. Šo detaļu der salīdzināt ar feministu pausto par "sievietes balss" atrašanu un nepazaudēšanu. Romāna nobeigums ir negaidīts, bet kompozicionālā ziņā paredzams un iedarbīgs. Vairāki cilvēki, kuri iesaistās gaļas apritē, romānā komentē, ka vēlas sevi anestezēt un dzīvot kā automāti, jo šo nebeidzamo slaktiņu ir gandrīz neiespējami izturēt. Viņi kautuvēs un saldētavās strādājot tikai tāpēc, ka ir pieprasījums, ka tajās labi maksā. Kādam tas taču tāpat esot jādara. Apcerīgāka vai varbūt ciniskāka veikalniece zina: "Šodien esmu miesniece, rīt būšu gaļa." Ne jau gaļa ir izsmalcināta (tā romānā dēvē cilvēku miesu, kas tiek reklamēta kārdinošā veidā), bet cilvēku argumenti, attaisnojot industriālo lauksaimniecību, tāpēc nepārsteidz arī biežās lasītāju atsauksmes, ka šis romāns neesot lasāms, darbs neesot psiholoģiski izturams. Droši vien tas tāpēc, ka daudziem iestājas stāvoklis, ko filozofi un psihologi dēvē par kognitīvo disonansi, – vairums cilvēku atzīst, ka zivs, vista vai cūka sajūt; sajūt arī kaķis, kurš dzīvo istabā, taču tikai pirmie tiek "audzēti" nokaušanai, savukārt otrie tiek loloti un pat uzskatīti par ģimenes locekļiem. Grūti liekas pārvarēt tradīciju ēst gaļu, kas tiek kultivēta jau no bērnības, lai gan šī pārtraukšana ir tāds pats potenciāli atmetams paradums kā smēķēšana vai (pārmērīga) kafijas dzeršana. Tiesa, ar daudz drausmīgākām sekām, pat ja vairums apgalvo, ka tas, kas atrodas viņu šķīvī, ir tikai viņu izvēle. Filozofi zina, ka tā nav, jo tieši te var sākties morāla argumentācija. Noderīgi: satori.lv / 3td.lv Agustina Basterrika. Izsmalcināta gaļa. No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups. Redaktore Elīna Vanaga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 190 lpp. ISBN 9789934317385. Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore un LU HZF doktorantūras studente.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Inese Zandere dēvējama par latviešu mūsdienu dzejas klasiķi un lasītāju atzītu autori. Autores darbiem – gan dzejai, gan prozai – kā bērnu, tā pieaugušo literatūrā jau izsenis piemīt patiesums un izteiksmes precizitāte, spēja uzrunāt tieši un skaidri. Iepriekšējā dzejas krājumā “Mantojumi” (Neputns, 2021) bija sastopami motīvi un noskaņu cikli, kuros ir autobiogrāfiskums, dzimtas vēstures fragmenti un rezonanse ar autorei tuvām Latvijas kultūras reālijām un personībām. Mantojuma virsmotīvs lielā mērā raksturīgs arī jaunākajam krājumam, kurā ir dzīva gan personisku un kolektīvu atmiņu līnija, gan kara tematika, kas tekstā ietverta dokumentālā un fotogrāfiskā rakstības veidā. Viens no spilgtiem krājuma dzejoļiem ir ar tieši šādu nosaukumu “fotogrāfija” – tajā valodas spēle ar atslēgas tēliem veidota tik precīzi un zīmīgi, kā padsmit rindiņās izstāstot viena cilvēka likteni un reizē veselas tautas vēsturi: “tēva fotogrāfija pareizi saplēsta / lai zelta griezums sadala dzīvi” (18. lpp.). Krājuma nosaukums vedina uz asociācijām ar trauslumu, vārdu un notikumu zūdamību mūžības priekšā. Vienlaikus stikla caurspīdīgums kā īpašība atbalsojas krājuma saturā – atklātībā pret sevi, pasauli un lasītāju, robežšķirtnēs starp saglabāto un zaudēto, dzīvi un nāvi, mūžību un iznīcību. Grāmatas kompozīcijai piemīt dažādība, lasāmi gan poētiskas prozas, dzejprozas un arī dzejas teksti. Redaktore Ieva Lešinska ar Inesi Zanderi sadarbojusies arī iepriekšējo krājumu tapšanā, te jāuzsver, ka redaktora loma ir ne mazāk nozīmīga krājuma kopnoskaņā un lasītājam uztveramā darbā. Autores cieņa pret valodu un lasītāju un rakstības meistarība joprojām jūtama poētiskās valodas lietojumā un tādu izteiksmes līdzekļu izvēlē, kas lasītājam atklāj jaunus pieredzes laukus. Piemēram, dzejolis “Ko esmu iemācījusies šogad” un tā izskaņas formula kalpo par skaistu moto ikvienam, kurš vēlas pieredzēt un saprast ko vairāk par sevi un pasauli: “atsākt lasīt dzīvi precīzi no tās vietas kur aizmigu / neatkārtojot vēlreiz neko / kas nav aizmiršanas vērts” (44. lpp.). Ineses Zanderes dzeja absorbē realitātes dažādās kategorijas, pārrada tās jaunā valodā un ir kā jēgas kompass kara, neprāta un ciešanu pasaulē, rodot jaunu redzējumu un cerīgu sākotni, lai kāda būtu mūsu šodiena. Noderīgi: neputns.lv / lr1.lsm.lv / punctummagazine.lv / Inese Zandere. Stikla burtnīca. Redaktore Ieva Lešinska; dizainere Anta Pence. Rīga: Neputns, 2024. 57 lpp. ISBN 9789934601835. Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā dzejniecei Inesei Zanderei"

🎧 Klausies apskatu Spotify. Mana mīļā vecāmamma no lībiešu krasta mēdza teikt – pirms dodies laukā no mājas, apsēdies priekšnamā un mirkli padomā, vai neesi ko aizmirsusi. Viņa kā citas paaudzes cilvēks gudri ticēja, ka laiku var ietaupīt, darot lietas nesteidzīgi un rūpīgi. Padoms ir visai praktisks (un ļauj neaizbraukt uz lidostu bez identitātes dokumentiem), bet tikai vēlāk dzīvē sapratu, ka vecāmamma viedi mācīja nepazaudēt galveno – sevi. Amerikāņu-kanādiešu zinātniskās fantastikas rakstnieks Viljams Gibsons tūkstošgades sākumā publicēja noveli “Pattern Recognition”, kur t.s. "jet lag" jeb laika zonu maiņas izraisītu nogurumu un miega traucējumus, kādus piedzīvojam pēc gariem pārlidojumiem, skaidroja ar to, ka ķermenis gaida, līdz dvēsele to panāks. Mūsdienās šāds ķermeņa un prāta nogurums var pārņemt ne tikai transatlantisku lidojumu, bet arī tepat uz vietas veikta titāniska darba apjoma un lipīgās steigas dēļ. Piemirstam, ka dzīve ir īpaša veida ceļojums, kur neizbēgamajā galamērķī nevienam nonākt īsti negribas un tomēr – skrienam. Poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas ārkārtīgi skaistajā grāmatā "Pazudusī dvēsele" kāda ārste ļoti nogurušam cilvēkam vārdā Jans, kuram nupat ir uzstādījusi diagnozi – skrējienā pazaudēta dvēsele, – saka tā: "Tas notiek tāpēc, ka dvēsele pārvietojas daudz lēnāk par ķermeni. Dvēseles radušās vistumšākajos laikos, uzreiz pēc Lielā Sprādziena, kad kosmoss vēl nebija uzņēmis tādus apgriezienus un varēja sevi redzēt atpakaļskata spogulī." Vienīgās zāles – mierīgi sēdēt un pacietīgi gaidīt. Grāmatas galvenais varonis tā arī dara, viņam izaug gari mati un bārda līdz viduklim, un ilustrācijās salapo klēpī turētais puķu pods. Kad dvēsele beidzot pārnāk (cik interesanti tā atainota!), grāmatā atgriežas krāsas, un Jans turpmāko dzīvi dzīvo ilgi un laimīgi kopā ar savu dvēselīti, un aprok dārzā pulksteņus un koferus. "No pulksteņiem izauga skaistas, zvaniņiem līdzīgas puķes dažnedažādās krāsās, bet no ceļasomām – pamatīgi ķirbji, ar kuriem Jans varēja mieloties visas turpmākās mierīgās ziemas." Grāmata ir silta lūgsna, kas ved pie prāta tikpat nemanāmi, kā to pieprot vien vecāsmammas un izcili mākslas darbi. "Pazudusī dvēsele" ir grāmata–mākslas darbs, ko radījusi Nobela prēmijas literatūrā laureāte Olga Tokarčuka un latviski tulkojusi Ingmāra Balode. Taču vienlīdz spēcīgs ir poļu mākslinieces Joannas Konseho ieguldījums – grāmatas gaitā ilustrācijas iedarbojas teju terapeitiski un uz beigām sāk iztēlē smaržot pēc pelargonijām. Tu grāmatu aizver un pieliec pie sirds. Noderīgi: janisroze.lv / sandrakoka.com Olga Tokarčuka. Pazudusī dvēsele. Ilustrāciju autore Joanna Konseho; no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode; literārā redaktore Inga Karlsberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 45 lpp. ISBN 9789984239880. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu – Latvijas Bibliotēku portāls un Literatūras ceļvedis – redaktore. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā tulkotājai Ingmārai Balodei"

🎧 Klausies apskatu Spotify. Bērnu un jauniešu literatūra man vienmēr ir patikusi un ar interesi to lasu. Taču, kad Latvijas grāmatu tirgū parādās izdevums, kurā ir maz teksta, daudz ilustrāciju, un tā varbūt pat ir vairāk adresēta pieaugušajiem lasītājiem, mans "iekšējais bērns" gavilē. Tā sauktās klusās grāmatas, kurās dominē ilustrācijas kā stāstījuma forma, ir reti sastopamas Latvijā. Tās ļauj iztēlei īpaši brīvu vaļu, un, katru reizi grāmatas pārlapojot, var atrast arvien jaunas, iepriekš nepamanītas nianses. Lai arī teksta ir ļoti maz (vai tā nav vispār), klusās grāmatas mudina aizdomāties. Žanra priekšvēsture ir nesena, un mērķis nebūt nav bijis ievest lasītāju apcerīgā stāvoklī. Grāmatām bez teksta sākotnēji bija praktisks iemesls – lai bēgļu bērni varētu tās lasīt, neprotot pagaidu mītnes valsts valodu. Kopš 2012. gada, kad Starptautiskā bērnu un jaunatnes literatūras padome (International Board on Books for Young People, IBBY) uzsāka projektu “Klusās grāmatas – no pasaules uz Lampedūzu un atpakaļ”, reaģējot uz lielo bēgļu skaitu no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas, kas tolaik ieradās Lampedūzas salā Itālijā, ir ļoti strauji pieaudzis kluso grāmatu skaits. Projekta pirmā daļa bija nodrošināt vietējos un bēgļu bērnus ar grāmatām, kuras var lasīt neatkarīgi no valodas. Tā tika izveidota arī pirmā bibliotēka Lampedūzā. Otrā projekta daļa bija izveidot kluso grāmatu kolekcijas. No IBBY nacionālajām nodaļām tika savāktas vairāk nekā 100 grāmatas no 20 valstīm. Viens komplekts tika deponēts kultūras centrā Palazzo della Esposizioni Romā, otrs - Lampedūzas bibliotēkā, bet vēl viens kalpoja kā daļa no ceļojošās izstādes. Kopš tā laika IBBY divas reizes gadā veido jaunas kluso grāmatu kolekcijas. Kad pie manis nonāca vācu autora Einara Turkovska grāmata “No ēnas iznāk lapsa”, nesteidzos tajā ienirt. Vēlējos pagaidīt kādu īpašāku mirkli, jo pēc ātras izšķirstīšanas sapratu, ka šī būs īpaša grāmata. Atvaļinājuma noslēgumā ķēros tai klāt un ar patiesu baudu lasīju. Īpaša pateicība grāmatas tulkotājam Ilmāram Zvirgzdam, kurš ir iedzīvinājis kādu skaistu latviešu valodas vārdu: grāmatā vairākkārt ir minēts "palss". Tēzaurā tas tiek skaidrots kā – blāvs, nespodrs, arī pelēcīgs. Vārds “palss” ir ļoti atbilstošs grāmatas “No ēnas iznāk lapsa” estētikai un piešķir tai papildu noslēpumainību. Teksta un ilustrāciju mijiedarbība ir ļoti skaista, un no palsās nokrāsas pavisam nemanāmi iznirst oranži akcenti. Lasot un pētot grāmatu, var izdzīvot plašu emociju gammu – vientulību, satraukumu, cerību, ilgas. Stāsts ļauj uz mirkli pabūt te un tagad. “No ēnas iznāk lapsa” ir bilžu grāmata pieaugušajiem, kuri vēlas apstāties ar grāmatu azotē (un bērniem, kuri ir gana drosmīgi ieslīgt klusā un lēnā laika plūdumā). Noderīgi: janisroze.lv / lililasa.wordpress.com / ibby.org Einars Turkovskis. No ēnas iznāk lapsa. No vācu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds. Redaktore Inga Karlsberga; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 37 lpp. ISBN 9789984239972. Madara Vīlipa ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.