🎧 Klausies apskatu Spotify. Nav nemaz tik viegls uzdevums izlasīt visas Bukera balvai nominētās grāmatas. Iesāku lasīt citu grāmatu no balvas saraksta un nekādi nespēju ielasīties. Kļuvu pat dusmīga uz pašas uzlikto pienākumu un atļāvu sev grāmatu nolikt malā. Nevaru līdz galam izskaidrot, kāpēc man patīk lasīt par jūru. Tomēr nojautu, ka pie britu autora Jonathan Buckley romāna "Viena laiva" ( One Boat ), kuru izvēlējos kā nākamo, atelpošos un baudīšu. Tā arī bija. Un romāns nav gluži par jūru, tomēr tā ir klātesoša. "Viena laiva" ir stāsts par Terēzi, talantīgu juristi, kura pēc deviņiem gadiem atgriežas skaistā Grieķijas pilsētiņā, lai vienatnē pavadītu dažas laiskas dienas. Pirmoreiz viņa te bija pēc mammas nāves. Šoreiz – lai izvēdinātu galvu sērās par tēta aiziešanu. Terēze apmetas tai pašā viesnīcā, dzer kafiju tai pašā pilsētas laukuma kafejnīcā un pamazām satiek tos pašus cilvēkus, kurus iepazina toreiz: niršanas instruktoru Niko, oficianti, tagad kafejnīcas vadītāju, Zantī, automehāniķi Petro. Laiks tā vai citādi ir mainījis visu varoņu dzīves, un tomēr kaut kādā ziņā Terēze ir šurp braukusi pēc nemainības mierinājuma, ko, iespējams, var sniegt tikai "kabatas izmēra" antīka Vidusjūras pilsētiņa. Ielas un mūri glabā laikmetu nospiedumus, un jūra viļņojas tāpat kā Homēra eposos, kurus Terēze pārlasa. Arī mazpilsētas dzīve ir valdzinoši, kaut arī mānīgi, vienkārša. Petro joprojām skrūvē mašīnas, viņam joprojām līdzās ir uzticams suns, lai arī nu jau cits, un pēc smagas galvas traumas viņš ir sācis rakstīt naivu dzeju par to, kas ir redzams: viena balta laiva jūrā. Romāns ir konstruēts tik filigrāni, ka vēl ilgi pēc izlasīšanas nepamet samtaini daudzslāņaina sajūta – kā mirguļojošs saules staru nospiedums acīs, pārāk ilgi veroties jūrā. Par ko īsti bija grāmata? Sev jautāju joprojām. Atmiņas par piedzīvoto pirms deviņiem gadiem klājas slāņos ar tagadnes pastaigām pa to pašu Grieķijas krastu. Sarunas ar satiktajiem toreiz un tagad, atmiņas par mammu, izcilu matemātiķi, mijas ar Terēzes vīra ziņām telefonā, kurš cer, ka vēl varēs saglābt attiecības pēc sānsoļa. Skaistais, ko abi piedzīvojuši kopā, skalojas viļņos ar atbrīvojošo sajūtu, kas galveno varoni pārņem arvien vairāk. Un visam romānam slīprakstā cauri aužas Terēzes pieraksti piezīmju blociņā – viņas vērojumi, fiksējumi, pārdomas, arī sapņi. Grāmata ir kā brīvdienu koferis, kurā autoram izcili izdevies ietilpināt tik daudz. Gan skaudrus dzīvesstāstus, neticamas, arī traģiskas sakritības, gan Grieķijas vēsturi, kas glabājas zem jūras, augstu kalnā un vecās grāmatās. Sarunas ar vienkāršo automehāniķi aizved līdz filosofiskiem jautājumiem par to, vai dzīvniekiem ir apziņa un kā ir būt sunim, vai priede jūt un kas īsti ir tagadne. Visspēcīgāka ir sajūta, ko rakstnieks uzbur – kā tas īsti ir būt cilvēkam. Kad, ejot pa tūristu taku, pēkšņi ne no kā Terēze atceras kādu mirkli ar mammu – tik dzīvu un īstu. Kā viņa salika rokas, kad atnāca, ko teica. Skumjas mijas ar pateicību. Pagātne ar to, kas ir te, acu priekšā. Viena balta laiva jūrā. Ļoti interesants ir grāmatas nobeigums. Un pēdējie vārdi – "jā, tev ir pilnīga taisnība". Varbūt pats skaistākais dzīvē ir iznirt no saviem dziļumiem un vienkārši būt kopā. Varbūt ar to arī pietiek. *** Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. "Bukera duci" (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras ceļveža" Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu "Miesa" (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 3/13 izlasīta :) Noderīgi: thebookerprizes.com Jonathan Buckley interview: "At no point did I ever envisage becoming a novelist" Bukera lasītava #1: Benjamin Wood. Seascraperar Bukera lasītava #2: Claire Adam. Love Forms Jonathan Buckley. One Boat. London: Fitzcarraldo Editions, 2025. 168 lpp. ISBN: 9781804271766. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. 1980. gads. Nakts. Sešpadsmitgadīgai meitenei uz galvas uzvelk maisu, lai viņa neredzētu ceļu un neuzzinātu detaļas. Laivā viņu pārved pāri jūrai no Trinidādas salas uz Venecuēlas krastu. Labā ģimenē augusī meitene, pēc bezrūpīgas karnevāla nakts, ir stāvoklī. Kādā Venecuēlas klosterī mūķenes par visu parūpēsies: pieņems dzemdības un nodos mazuli adopcijai. Kad pusaudze atkopsies, viņu aizvedīs atpakaļ uz Trinidādu, un par notikušo vairs nekad nedrīkstēs runāt. Dzīve turpināsies kā ierasts. Meitene pabeigs skolu, pārcelsies uz Londonu, studēs medicīnu. Apprecēs britu ārstu, dzemdēs divus dēlus un dzīvos laimīgi skaistā mājā. Mūsdienas. Londona. Pusmūža sieviete dzīvo viena. Nesen šķīrusies no vīra, laulība izjuka drīz pēc tam, kad dēli pieauga. Izsapņotā mediķes karjera aprāvās, kamēr viņa audzināja dēlus. Šobrīd viņa strādā nekustamo īpašumu birojā, darot šādus tādus darbiņus. Viņa ilgojas pēc dzimtenes un arī pēc meitas, kuru dzemdēja sešpadsmit gadu vecumā. Vecāku lēmums pakļaut meitu kam tādam, kam sekoja klusēšanas pakts – viss kopā izrādījās vēl plosošāk nekā toreiz šķita. Apziņa, ka kaut kur pasaulē dzīvo bērns, kuru viņa pameta, ir trauma uz mūžu. Šis nav tikai stāsts par vienu sievieti un vienu adopcijai nodotu bērnu – tas ir romāns par klusēšanas mehānismiem ģimenēs un sabiedrībās, par sievietes ķermeni kā vietu, kur tiek glabāta vēsture, un par to, kā migrācija sašķeļ identitāti, veidojot vairākas dzīves. Pavadot daudz laika vienatnē, sieviete turpina šķetināt klostera atrašanās vietas noslēpumu un adopcijai nodotās meitas iespējamo likteni. Kopš interneta forumu un tīmekļvietņu parādīšanās meklējumi sniedz arvien vairāk cerību, tomēr meita joprojām nav atrasta. Bezmiega naktīs sieviete atver kasti, kurā visu mūžu krājusi avīžu izgriezumus ar jaunām sievietēm, kuras varētu līdzināties viņas meitai – spriežot pēc pašas vaibstiem. Tur ir arī informācijas druskas par Venecuēlas mūķenēm un vietām, kas raisa atmiņas, kā arī vēstuļu kopijas, sūtītas dažādām iestādēm atbilžu meklējumos. Uz grīdas viņa atloka milzīgu Venecuēlas karti un, malkojot vīnu, atzīmē vietas, kur tas noteikti nevarēja notikt. Līdz kādā rītā vienā no forumiem parādās atbilde no jaunas sievietes, kura dzīvo Itālijā un, iespējams, varētu būt meklētā meita. Vai tā ir? Romāns "Love Forms" ir sarakstīts mierīgā, samtainā pirmās personas balsī. Rakstības stilā nav melodrāmas, pat vistraģiskākajos brīžos valoda paliek pieklusināta un līdzsvarota, ļaujot lasītājam pašam sajust spriedzi starp pateikto un noklusēto. Galvenā varone stāsta par savu dzīvi, vienlaikus dzīvojot tagadnē. Pēc izlasīšanas šī balss man ļoti pietrūks. Tajā bija maigums, spēks, gudrība un cilvēcība; tā ļāva roku rokā šķetināt dzīves lielos noslēpumus. Lasot grāmatu decembrī, barojos arī no Trinidādā un Tobāgo tapušajiem aprakstiem par dabu, sulīgajiem augļiem, silto sauli un dzimtas sievietēm. Viss dzimtas un dzimtenes kolorītais spēks burtiski izstaro no galvenās varones viņas ikdienas pelēkajā Londonā. Izstaro – un vienlaikus apsīkst, jo ar māti līdz galam sarunāties nav iespējams. Pārāk daudz jautājumu, kurus māte nevēlas pat dzirdēt. Vai klusēšana var būt mīlestības forma? Mātes klusēšana romānā gan nav ļaunprātīga – tā drīzāk sakņojas bailēs, sociālajos rāmjos un paaudzēs pārmantotā priekšstatā par kaunu kā kaut ko pārāku par patiesību. Kā eksotisks augs galvenā varone ir pārcēlusies uz Londonu un iesakņojusies mazā puķpodiņā. Tomēr arī atgriezties pavisam nav iespējams, jo arī dzimtenē viņa ir kļuvusi eksotiska ar savu dzīvesstāstu, kuru zina visi. Saknes grāmatā ir spēcīgs simbols. Viena no reibinošākajām ainām ir brīdis, kad izbraucienā ar laivu gar Trinidādas krastiem jau pieaugusī sieviete nevilšus izvaicā gidu par vietām, kur visātrāk iespējams nokļūt no Trinidādas salas uz Venecuēlu. Piebraucot pie mangrovēm ar to garajām, samezglotajām saknēm, varone satver vienu no tām plaukstā. Šajā mirklī ķermeņa atmiņa pēkšņi atdzīvina sen aizmirstas detaļas. Mangroves sakne kļūst par tiltu starp ķermeni un atmiņu – pierādījumu, ka pieredze nepazūd, pat ja tai gadiem ilgi nav dots vārds. Ir savādi rakstīt šo apskatu brīdī, kad Venecuēlas dzīve vienas nakts laikā atkal ir apgriezta kājām gaisā. Jo īpaši pēc tam, kad lasīti galvenās varones stāsti par to, kā mainījās noskaņa Trinidādā un Tobāgo pēc valsts apvērsuma mēģinājumiem Venecuēlā 90. gadu sākumā un Hugo Čavesa nākšanas pie varas. Ja agrāk vietējie uz tuvējo Venecuēlu devās labākas peļņas meklējumos, tad jaunā režīma laikā viss mainījās. Stāsti par cilvēku nolaupīšanām un izpirkuma maksām caurvija kādreiz tik saulaino ikdienu. Virkne vietējo rūpalu apsīka, un galvenās varones brālis, ģimenes uzņēmuma turpinātājs, kļuva raupjš kā klints. Grāmatas autore Klēra Adama (Claire Adam) ir dzimusi Trinidādā un Tobāgo, studējusi ASV un šobrīd kopā ar vīru un diviem dēliem dzīvo Londonā. Lai gan stāsts nav biogrāfisks, tā rakstīšana autorei likusi aizdomāties arī par savas dzimtas zināmajiem un nezināmajiem stāstiem. Pētot materiālus grāmatai, viņa kādā fotogrāfijā ar Trinidādas un Tobāgo salu pamatiedzīvotāju bērnu pamanījusi sev pārsteidzoši līdzīgus vaibstus. Vai par savām saknēm mēs patiešām zinām visu? Un vai tas, ko zinām, ir tieši tā, kā mums šķiet? Grāmata izgaismo arī to, cik lielā mērā mūsu dzīvi balsta un veido tas, kādu stāstu par savu dzīvi nevilšus stāstām sev. * * * Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. “Bukera duci” (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par “Literatūras ceļveža” Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu “Miesa” (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 2/13 izlasīta :) Noderīgi: The Booker Prizes "How A Fictional Search For My Novel Led Me To Question My Own Ancestry" – One Booker Prize-Longlisted Author Tells All Bukera lasītava: Benjamin Wood. Seascraper Claire Adam. Love Forms. London: Faber, 2025. 288 lpp. ISBN: 9780571339549. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. "Bukera duci" (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras ceļveža" Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu "Miesa" ( Flesh ) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Jāteic, ka ungāru literatūrai šis ir bijis labs gads. Arī Nobela balvu literatūrā šogad saņēma ungāru rakstnieks – László Krasznahorkai . **** Pirmo savā Bukera auduma maisiņā (ar kādu Ņujorkas metro manīta arī amerikāņu aktrise Sāra Džesika Pārkere, kura šīgada Bukera žūrijā, iespējams, iekļuva tieši tāpēc, ka pirms trim gadiem Instagram komentāros bija ierakstījusi "Ak, ļaujiet man pamēģināt ! ! ! !") lieku Benžamina Vuda ( Benjamin Wood ) īso romānu "Jūrasskrāpis" ( Seascraper ), kas nākamgad iznāks arī igauņu valodā. Novembris ir bijis trāpīgs laiks, kad "Jūrasskrāpi" lasīt. Noskaņu gammā grāmata ir kā agrs, tumšs un lietains rīts, kurā negribas celties, bet ir jāsaņemas un jāiet. Grāmatā gaiss ir drēgns, tumīgs un mitrs. Saturā – pazemīga nolemtība un atstrādāta ikdiena mijas ar kādu negaidītu viesi un no jauna atraktiem sapņiem. Intervijā lasīju , ka rakstnieks grāmatu sarakstījis uz soliņa pie baznīcas, rakstot ar roku blociņā (jo mājās kaimiņiem bijis trokšņains remonts). Bieži lijis lietus, viņš sēdējis ūdensizturīgās virsrēbēs un jo īpaši spējis uz lapas uzburt to nebeidzami smidzinošo ainavu. Galvenais varonis Tomass, puisis savos 20, ceļas pirms rītausmas, sataisās, iejūdz uzticamo zirdziņu ratos un kleperē garām kaimiņu logiem, skaistiem skatlogiem un spožām automašīnām uz piejūras pilsētiņas pludmali, kur bēguma laikā mitrajās smiltīs ar speciālām lamatām ķer garneles, lai vēlāk pārdotu vietējam uzpircējam. Tā turpinot mirušā vectēva aizvēsturisko arodu, kaut sirdī būtu gribējis studēt, ir īstens grāmatu tārps un, slepus no mammas, kas uzaudzinājusi viņu viena un ir tikai 16 gadus vecāka par savu dēlu, trenējas spēlēt ģitāru – visbiežāk steliņģī, kur siens reizēm smaržo pēc urīna. Strādājot pārāk aizsapņoties gan nedrīkst, ir nemitīgi jāsargās no plūstošajām smiltīm, kuras jāprot atpazīt ar acs kaktiņu, citādi pazust tajās var pat zirgs ar visiem ratiem. Zem ratu sēdekļa noteiktā vietā vienmēr glabājas nazis, lai īstajā brīdī un operatīvi varētu zirgu ātri atsvabināt no pajūga. Reiz pusaudžu gados zēns nebija nazi atlicis vietā, un vectēvs viņu pamatīgi sabāris. Noteikta lietu kārtība un rūpīgs darbs varot glābt dzīvības, un mūžīgo spriedelēšanu par filozofiskiem jautājumiem vectēvs nekad nav turējis godā. Vectēva zīmētā plūstošo smilšu karte šodien puisim ir jau no galvas apgūta un līdzi nav jāņem, bet arvien jāsargās no jaunām smilšu lamatām, kā arī no paisuma stundas, jo jūra "atgriežas" krietni ātrāk nekā varētu šķist. Dodoties mājup pēc rīta maiņas, Tomass jau domā par karstu vannu, kas reizi nedēļā tiek izvilkta viesistabā pie kamīna, lai nomazgātu sviedru un garneļu smārdu, un par kaklu sildošu glāzi brendija. Tomēr sen atstrādātais dienas ritms pajūk, kad viesistabā sēž mamma ar kādu viesi no Amerikas. Holivudas režisoru, kas atnesis steiku un meklē pavadoni, kas par labu samaksu izrādītu viņam šo noskanīgo pludmali – īsto vietu viņa mūža darba filmēšanai. Vai beidzot dzīvē notiks kas labs? Kas ir tas labais, ko mēs gribam, lai mūsu katra dzīvē notiktu? Sižeta pavērsienu īsajā romānā netrūkst. Arī lasītājam ir nemitīgi jāraugās, "kur likt kāju", lai nepazustu smiltīs, kas tikai nepieredzējušai acij var izskatīties pēc cietas un drošas zemes. Izcilais stāsts uz beigām šķiet arvien "siltāks" un "sausāks", tomēr sajūtu buķete vēl ilgi pēc izlasīšanas nepamet kā drēbēs sasūcies mitrums. Autors ir meistarīgi uzbūris līdz kaulam spilgtas ainas gan telpā, gan ārā, gan paša ķermenī. Tie ieaugušie kāju nagi… Arī stāsta līnija par mātēm un dēliem tiek izlocīta dažādos veidos un izpurina lasītāja priekšstatus. Kas interesanti, vienā "akacī" es iekritu gan. Laikam palaidu garām Tomasa vecumu un gadu starpību, un pusi grāmatas iztēlojos viņa māti kā gados vecu kundzīti, kura rītos krāc un kurai sāp mugura, līdz izskan teikums "bet viņai ir tikai 36 gadi", un man bija jāsāk domāt, kas man lika veidot manus pieņēmumus tik braši un automātiski. Grāmatu pabeidzot, vienā no pēdējām lapām uzšķiru saiti, kas, ievadīta telefonā, aizved mani uz autora tīmekļvietni, kur uz veca atskaņotāja var uzspiest "Play". Pēkšņi dzirdama Tomasa ģitāra, viņa samtainā balss un izskan dziesma par "Jūrasskrāpi", acumirklī pilnībā nojaucot jebkādas robežas starp iztēles paisumu un realitātes bēgumu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 1/13 izlasīta :) Noderīgi: thebookerprizes.com benjaminwood.info Benjamin Wood. Seascraper. London: Viking, 2025. 176 lpp. ISBN: 9780241741344. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

Sergejs Timofejevs ir 1970. gadā Rīgā dzimis Latvijas krievu dzejnieks. Lai gan grāmata "Moka un Robers" ir nozīmīgs notikums bērnu literatūrā, tā nav autora pirmā pievēršanās šim žanram. Jau 2018. gadā tika izdota viņa grāmata "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi" , kas apliecina autora interesi par bērnu auditoriju un spēju ar jaunākajiem lasītājiem komunicēt gan poētiskā, gan izglītojošā veidā. Grāmatas sižets risinās mūsdienu Rīgā. Kafijbrūnais suns Moka uguņošanas un citu skaļu trokšņu dēļ bieži piedzīvo lielas bailes. Ikreiz, kad viņš nonāk nemieru izraisošās situācijās, saimnieks viņu mierina, stāstot par citu četrkājainu "rīdzinieku", kas sensenos laikos dzīvojis Rīgā - Riharda Vāgnera ņūfaundlendieti vārdā Robers. Kaut arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka šī grāmata ir paredzēta tikai jaunākā skolas vecuma bērniem viegli lasāmā teksta un ilustrāciju dēļ, kas aizņem lielāko daļu lapas, pēc grāmatas izlasīšanas kļūst skaidrs, ka šāds pieņēmums ir maldinošs. Grāmata vienlaikus aizrauj un izglīto lasītāju ar stāstiem par suņu un cilvēku attiecībām, bailēm un to pārvarēšanu, kā arī par nodevību. Tā sniedz ieskatu arī Riharda Vāgnera un viņa četrkājainā kompanjona dienās un nedienās gan Rīgā, gan citviet Eiropā. Ilustratores Marta Folkmanes darbs grāmatā "Moka un Robers" ir nozīmīgs, jo tas palīdz vizuāli atklāt stāsta noskaņu, tēlus un vidi, padarot grāmatas saturu vieglāk uztveramu un emocionāli saistošu. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc M. Folkmanei ir izdevies tik smalki izprast un atainot teksta būtību savos zīmējumos, ir tas, ka viņa jau kopš bērnības ir kaismīga lasītāja, bibliotēkas apmeklētāja un piedalījusies daudzos bibliotēku rīkotajos pasākumos bērniem un pieaugušajiem. Martas Folkmanes zīmējumu izstāde "Land of the free" ("Brīvo zeme") 2025. gada 5. novembrī tikusi atklāta Latgales Centrālās bibliotēkas ASV Informācijas centrā. Grāmata "Moka un Robers" ir labs piemērs tam, kā literārs darbs spēj savienot dažādas paaudzes un kultūras, vienlaikus veicinot lasītāju izpratni par svarīgām dzīves vērtībām. Vēsture nav tikai fakti, bet arī cilvēku un pat dzīvnieku dzīvesstāsti. Šāds skatījums palīdz bērniem un jauniešiem vieglāk saprast sarežģītus vēsturiskos notikumus, kā arī veicina interesi par kultūru, literatūru un lasītprasmi. Sergejs Timofejevs. Moka un Robers: par diviem Rīgas suņiem, kuri nekad nav tikušies. Ilustrējusi Marta Folkmane; no krievu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; redaktore Inese Zandere; dizains: Artis Briedis. Rīga: liels un mazs, 2025. 108 lpp. ISBN 9789934633294. Ilze Smirnova ir Latgales Centrālās bibliotēkas filiāles Bērnu bibliotēkas "Zīlīte" galvenā bibliotekāre.

Kā pārdzīvot tuvinieka zaudējumu? Kas ar mums notiek šajā laikā? Pareizās receptes nav, skaudrā māksla nekad netiks pabeigta, taču mēs varam dalīties pieredzē un parādīt iespējamas taciņas, kā virzīties tālāk un pieņemt sāpes, kā ar tām strādāt. Pazīstamās bērnu grāmatu ilustratores Jekaterinas Griškjānes un apgāda Zvaigzne ABC veikums uzrunā mazākos lasītājus un šomēnes izceļas bibliotēkas jaunumu vidū kā rūpīgi izsāpēts darbs. Atdot to vispārējam vērtējumam nebūt nav viegli, tāpēc centīšos izteikties atbilstoši maigi. Grāmata sākas ar emocionāli drošas, atbalstošas vides veidošanu, iezīmējot vietu, kur varam justies "mājiņā", silti un aprūpēti. Spilgtākās bērnības atmiņas veido taciņu līdz atvadu brīdim un vizualizē mīlestības turpināšanos un pārcelšanos sirds teritorijā. Noslēgumā ievietotie psihologa padomi man netraucē, jo šī nav grāmata, kurai būtu vajadzīgi papildu skaidrojumi. Uztveru šo sadaļu kā apliecinājumu, ka grāmata netiecas aizstāt darbu ar sevi un speciālistiem, ja tādi kļūst nepieciešami, bet kalpo kā estētiska "pirmā palīdzība". Cerams, šo paņēmienu nepārņems šabloniskas produkcijas ražotāji. Ilustratoriem raksturīgais risinājums "attēls aizrauj, teksts skaidro un atbalsta" šoreiz atmaksājas, jo vērotāja iztēle brīvi atradīs savas atmiņas un pielīdzināsies. Vizuāli veiksmīgs un sirdsgudrs līdzsvars jaušams katrā grāmatas atvērumā, skatienam ir viegli atšķirt centrālo tēlu un vēlāk bagātināt iespaidu ar daudzslāņainām otrā plāna dekorācijām un dinamiskiem foniem. Salīdzinot ar iekšlapām, grāmatas vāks šķiet mazliet samocīts, bet droši ejam tālāk, kur mūs uzrunā brīnumaina tīrība. Nezinu, kā šo grāmatu uztvertu kāds, kuram dzīvē vēl nav gadījušies sāpīgi zaudējumi, taču varu apliecināt, ka grāmata palīdz arī pret mazākām skumjām, ja saplīst lelle vai pieviļ draugs. Ierindoju šo grāmatu starp jebkura vecuma lasītājiem noderīgām, jo arī mēs, topošie vecvecāki, varam iedvesmoties un priecāties, ka mums vēl ir laiks piestrādāt pie tā, kādas atmiņas veidojam. Novēlējums izaugsmei – kā tekstu padarīt līdzvērtīgu ilustrācijām? Autori, iedomājieties, ka ilustrētā grāmatā par animāciju rūpējas valoda. Jekaterina Griškjāne. Es esmu mājiņā. Teksts, ilustrācijas, grāmatas vāka un maketa dizains. Tulkojums latviešu valodā: Kristīne Zlamete; redaktore Guna Pitkevica. Rīga: Zvaigzne ABC, 2026. 43 lpp. ISBN 9789934336294. Noderīgi: Jekaterinas Griškjānes grāmatu ilustrāciju izstāde "Es esmu mājiņā" Andris Akmentiņš ir dzejnieks, Pārventas bibliotēkas bērnu bibliotekārs.

Pavasarī daba dzen asnus un nokrata sargājošo sniega mētelīti, kas ziemā tik ļoti noderēja. Pasaule pēkšņi uzplaukst un aicina mūs līdzi, notraušot putekļus no lietussargiem un gumijas zābakiem, lai dotos brīvsolī un piedzīvotu skaisto pārtapšanu, pieaugšanu un pamošanos. Mazie asniņi ir redzami ne tikai pavasarī, bet arī mums apkārt. Jaunākie lasītāji, izdomas un cerību pilni, tiecas iepazīt tos pašus stāstus, ko kādreiz lasījām mēs. Tāpat kā pavasaris, kas katru reizi atgriežas, lai gan ziemas aukstumā tas nešķiet iespējams, tā arī jaunie lasītāji nāk, mainās un piepilda bibliotēku telpas ar apbrīnas bagātiem skatieniem. Domājot par bērniem, jauniešiem un grāmatām, ko viņi lasa (vai nelasa), ir svarīgi pievērst uzmanību īpašajam laikmetam, kurā atrodamies. Ar viedierīču palīdzību esam kļuvuši nebeidzami sasniedzami. Ziņu nemitīgā zumēšana piepilda laiku, kurā kādreiz valdīja klusums, aizpilda ikdienas soļu fonu un iedveš zināmu nemieru pat jaunākajos prātos. Ir bail nokavēt, neredzēt, palaist garām kādu svarīgu notikumu un nespēt par to izteikt viedokli. Mūsdienās miers un piepildījums ir kļuvuši par ekskluzīvu preci. Tieši tad palīgā var nākt grāmatas. Grāmatas, kas ļauj kaut kam skaistam un jaunam iemirdzēties klusumā, uzplaukt cerību asniņiem un fantāzijas ziediem. Grāmatas, kas plauktos atrodas kā svarīgi vērtību kodoli, kas uzrunā mūžīgi svarīgo un svēto katrā no mums. Grāmatas, kas jauniešus aizrauj ar piedzīvojumiem, ceļojumiem, pētījumiem, kā arī atgādina – grūtības ir cilvēcīgas. Šajā "Literatūras ceļveža" speciālnumurā apkopota lieliska intervija ar Intu Zaksu, Cēsu Centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāju, kā arī atradīsi vairākus grāmatu ieteikumus bērniem un jauniešiem. Par to, kādi ir bērni, kā ir būt bērnam un kā audzināt bērnus. Novēlu, lai pavasara saule aicina mūs, pieaugušos lasītājus, iedziļināties literatūrā, kas domāta bērniem, tādā veidā labāk iepazīstot arī sevi. Lai varam būt atbalsts un iedrošinājums jaunajiem lasītājiem viņu literatūras ceļā. Pilns numura pārskats pieejams šeit: Bērnu un jauniešu lasītava 2026 Ieva Velberga LNB Bibliotēku attīstības centra speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem Ieva.Velberga@lnb.lv

Šis bagātais fantāzijas romāns stāsta par deviņgadīgo Vegu, kura dzīvo kopā ar tēvu. Dažādu notikumu rezultātā viņa izlemj doties piedzīvojumu pilnā ceļā kopā ar vectētiņu Hektoru un zinātkāro draugu Nelsonu, lai atrastu savu mammu. Tas ir stāsts par savas vietas un savējo meklējumiem, par iederēšanos un draudzību, kā arī par pārpratumiem un spēju pieņemt gan savus, gan citu cilvēku lēmumus. Ja šis stāsts būtu jāraksturo vienā vārdā, tad tas noteikti būtu – aizraujošs. Šis ir viens no tiem veiksmīgajiem stāstiem, ko bērni var lasīt un baudīt patstāvīgi. Turklāt tā ir grāmata, ko pieaugušie var lasīt paši, jo tā ietver dažādus pārdomas rosinošus tematus un notikumus. Grāmata "Žirafes sirds ir neparasti liela" ir māsu Sofijas (teksts) un Amandas (ilustrācijas) Šanfro debija literatūrā, par ko viņas saņēmušas Somijas prestižāko literāro balvu Finlandia Junior Prize. Tomēr, neskatoties uz to, ka grāmata ir patiesi veiksmīga, vizuāli spēcīga un aizraujoša, tā var kalpot par lielisku sarunu rosinātāju starp bērniem un pieaugušajiem, lai mācītos atšķirt faktu no fantāzijas. Katra grāmatas nodaļa sākas ar kādu neticamu faktu par dzīvniekiem, piemēram, ka gliemežiem ir 33 smadzenes, ka žirafēm nav balss saišu vai īpaši filozofiskais fakts - ka tārpi neredz, bet spēj atšķirt gaismu no tumsas. Šāda struktūra ļauj izkāpt ārpus paša stāsta un meklēt veidu, kā mazie (un ne tikai mazie) lasītāji var pārbaudīt šo informāciju. Tā var būt saruna ar bibliotekāru, kopīgi meklējot atbildes grāmatās, vai iespēja izrunāt ar bērnu, kā pārbaudīt informāciju internetā un kam, to darot, jāpievērš uzmanība. Lasot šo grāmatu arī pati nepārtraukti pārbaudīju Nelsona neticamos faktus internetā un biju patiesi pārsteigta par atklājumiem. Šī grāmata māca meklēt un pārbaudīt informāciju bez moralizējošas pamācīšanas. Tajā pašā laikā attīsta fantāziju un spēju par to priecāties un patiesi izbaudīt. Šis brīnumainais stāsts atgādina, cik dzīve kļūst vienkāršāka un piepildītāka, kad varam pavadīt laiku savējo lokā, nodarbojoties ar patiesi interesantām lietām. Sofija un Amanda Šanfro. Žirafes sirds ir neparasti liela: romāns. Ilustrējusi: Amanda Šanfro; no zviedru valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; literārā konsultante Valērija Lasovska; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 206 lpp. ISBN 9789934410628. Anita Veckalne ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" redaktore.

Bērni pirmsskolas un sākumskolas vecumā, izlasot šo grāmatu, ir atzinuši, ka viņi saprot Miu, jo arī viņiem ir gadījies tāpat kā mazajai meitenei no grāmatas. Dažreiz bērni aizņemas no galvenās varones Mias rīcības plānu: uzzīmē savus skumju mošķus un aizsūta prom, pasaka mammai, ka ir jau lieli un ģērbsies paši, niķus vēderā aplej ar aukstu ūdeni, palēkā un izkrata laukā. Jāizceļ, ka mākslinieces Katrinas Ērlihas ilustrācijas lieliski paspilgtina autores rakstīto. Grāmatas lasītāji dalās, ka, tāpat kā Miai, arī viņiem ir gadījies sadusmot savas mammas, pastrādājot blēņas. Grāmatā Mias mamma atzīst, ka dusmojas par palaidnībām, nevis uz pašu meiteni un apliecina savu mīlestību. Šī atziņa bērniem nekad neapnīk. Svarīgi, ka bērni pēc grāmatas lasīšanas pastāstīja, cik ļoti viņiem patīk darboties kopā ar saviem vecākiem un vecvecākiem, tāpat kā Miai patīk darboties kopā ar savu mammu. Tāpēc ierosināju bērniem izlasīt šos stāstiņus kopā ar savām ģimenēm. Autore Tīa grāmatā piedāvā veiksmīgu risinājumu kādai ikdienišķai problēmai. Mia noliek gulēt visas rotaļlietas savā gultā, līdz pašai vairs nav vietas. Mias mamma šo problēmu atrisina ļoti vienkārši, noklājot uz grīdas skaistu, mīkstu segu. Mia, pārceļot daudzās rotaļlietas uz segu, tik ļoti piekūst, ka pašai uznāk salds miegs. Tīa Selli. Mia ir priecīga. Māksliniece Katrina Ērliha; no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2017. 34 lpp. ISBN 9789984236711. Maruta Valaine ir Lauberes pagasta bibliotēkas bibliotekāre.

Grāmatā "Aušvicas balerīna" autore savu stāstu lasītājam izstāsta no 16 gadus vecas jaunietes skatupunkta, jo brīdī, kad viņa piedzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometnes šausmas, autore bija pusaudze. Šajā laikā Edīte pazaudēja skaistos agrās jaunības gadus un savu pirmo mīlestību – Ēriku. Viņi vairs nekad nesatikās, jo Ēriks, tāpat kā viņas vecāki, aizgāja bojā… Kāpēc autore savai grāmatai jauniešiem ir devusi nosaukumu "Aušvicas balerīna"? Tas ir likumsakarīgi un cieši saistīts arī ar viņas izdzīvošanas brīnumu. Edīte jau no agras bērnības profesionāli mācījusies dejot baletu, un brīdī, kad viņa ir Aušvicā, virsnieks Mengele nometnē meklē ieslodzītās, kuras varētu viņu izklaidēt. Edīte rod sevī spēku un viņam dejo… Un Edīte saprot: "Šķiet, mans priekšnesums uz Mengeli ir atstājis iespaidu, jo viņš man pamet maizes klaipu – vēlāk izrādīsies, ka šis žests izglābs manu dzīvību", jo Aušvicā ieslodzītajām katru dienu jāiet dušā, kur nevar zināt, "vai no krāna tecēs ūdens vai izplūdīs gāze". Nevar arī zināt, cik daudz atlicis fiziskā un garīgā spēka, lai labprātīgi nemestos sadegt elektriskajā dzīvžogā. Daudzas nometnē ieslodzītās iekšēji "salūza" un izvēlējās tādā veidā noslēgt savus rēķinus ar nepanesami smago dzīvi. Vēl citas – nomira gāzes kamerās, smagajos fiziskajos darbos, no bada vai no slimībām. Lasot par Aušvicā piedzīvoto, man ir grūti aptvert, ka cilvēka gars spēj būt tik stiprs, lai izdzīvotu, nestu sevī domu nepadoties un atrast spēku izvēlēties teikt "jā" dzīvei brīdī, kad esi ieskatījies acīs nāvei tik daudzas reizes… Autore grāmatā "Aušvicas balerīna" tieši to arī uzsver: "Es nevaru izmainīt pagātni. Bet varu glābt kādu dzīvi – savējo. To, kuru dzīvoju tieši tagad, šajā dārgajā mirklī." Tā ir izvēle atsperties no punkta, kurā stāvi izmocīts, bet brīvs. Tā ir izvēle tālāk nodzīvot dzīvi, cik vien iespējams viegli – ar prieku par katru dienu brīvībā un iekšējā mierā. Likumsakarīgi, ka autore profesionālo ceļu ir izvēlējusies kā dziedināšanu sev un citiem – viņa ir ieguvusi doktora grādu psiholoģijā un ir posttraumatiskā stresa izraisīto traucējumu ārstēšanas speciāliste. Šobrīd Edītei Evai Egerei ir 98 gadi… Nodzīvots garš mūžs. Ar stāstiem, kuri uzrakstīti grāmatās "Izvēle" un "Aušvicas balerīna", Edīte ir ne tikai dziedinājusi savas pagātnes rētas, bet arī atgādinājusi nākamajām paaudzēm par vēstures tumšajiem kambariem, kuru durvis droši vien nāksies virināt vēl daudzām paaudzēm. Pat tad, ja šī vēsture kādu no mums neskar tieši, tā jāzina. Edīte Eva Egere. Aušvicas balerīna: patiess stāsts. No angļu valodas tulkojusi Ieva Lejasmeijere; redaktore Gunta Šustere; maketētāja Egija Bļinova. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 159 lpp. ISBN 9789934331510. Zane Drozdova ir Alūksnes novada bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas galvenā bibliotekāre.

Inta Zaksa vada Cēsu Centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļu. Bibliotēkas apmeklētāji stāsta, ka Inta katram bērnam māk piemeklēt piemērotu grāmatu. Bibliotēkas vadītāja nebaidās būt radoša un savas idejas īsteno ar nebeidzamu entuziasmu. Viņa ar savu siltumu aicina mazus un lielus lasītājus atgriezties bibliotēkā un turpināt lasīt grāmatas. Inta Zaksa 2025. gadā saņēma Voldemāra Caunes prestižo apbalvojumu "Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem". Lai labie darbi un iedvesma nebeidzas! Apsveicam ar novērtējumu "Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem"! Kādas ir sajūtas, saņemot šo balvu? Sirsnīgs paldies! Sajūtas ir siltas kā "bibliotekārais apskāviens", kad, beidzoties nodarbībai, mani apskauj visa pirmsskolas audzēkņu grupiņa. Ļoti augstu vērtēju šo balvu, un tā sniedz vēl lielāku iedvesmu turpināt lielisko darbu. Kā sākās Jūsu ceļš uz darbu bērnu bibliotēkā? Pirms gandrīz septiņiem gadiem vadīju kultūras iestādi un šķita, ka darba jomā viss ir brīnišķīgi. Nejauši uzzināju, ka Cēsu Centrālā bibliotēka meklē Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāju uz noteiktu laiku, un, izlasot amata aprakstu, sapratu, ka ļoti daudzas lietas no nepieciešamā es jau daru ikdienā un varētu sevi izaicināt kaut kam jaunam. Nebiju plānojusi bibliotēkā palikt tik ilgi, bet Cēsīs tā ir kā Aizspogulija, no kuras izkļūt ir gandrīz neiespējami. Piebildīšu, ka man ir visburvīgākie kolēģi pasaulē! Ja aicinām atskatīties uz savu laiku bibliotēkā, varbūt varat izcelt kādu grāmatu, kas nezaudē savu aktualitāti, pat mainoties paaudzēm? Kā Jums šķiet, kāpēc tā? Manuprāt, tā ir grāmata par Vinniju Pūku. Šajā grāmatā ir visa cilvēces būtība. Tur ir draudzība, šaubas, neizdošanās, bailes un kļūdas, bet visam pāri ir mīlestība. Mēs katrs atbilstam kādam no tās tēliem. Grāmata māca, ka dzīvei nav jābūt sarežģītai, lai tā būtu skaista. Es noteikti piekrītu Pūkam, ka vajag darīt tā, kā darīt vajag, bet darīt tā, kā nevajag darīt, nevajag. Kas, Jūsuprāt, sekmē mūsdienu bērnu un jauniešu interesi par lasīšanu? Pirmā un pati svarīgākā loma nešaubīgi ir ģimenei. Ikdienā, strādājot ar bērniem, saskaros ar dažādām situācijām. Ir mammas, kuras sāk lasīt pasaku grāmatu savam bērnam vēl gaidībās esot, bet ir mammas, kuras dusmojas, ka bērns atkal grib uz bibliotēku, jo ar bērnudārza grupiņu ir bijis uz kārtējo nodarbību un vēlas atgriezties. Svarīgi ir spēt arī atrast zelta vidusceļu starp grāmatu un viedierīci, nenoliedzot nevienu no tām. Atkārtošos, bet mīlestība pret grāmatu rodas ģimenē. Arī bibliotēkai ir jāmainās līdzi laikam. Tā nedrīkst palikt konservatīva un strikta. Kuru grāmatu vienmēr var ar vieglu sirdi ieteikt jaunajiem lasītājiem? Noteikti to, kuru kopā izvēlamies pēc daudzu grāmatu aplūkošanas pie grāmatu plauktiem. Jaunajam lasītājam jāļauj pašam atrast savu "īsto grāmatu", īsi apstāstot, par ko katrā rakstīts. Parasti pajautāju, kas ir tās lietas, par kurām gribētos lasīt, bet par kurām noteikti nē. Vislabāk ir tad, ja viņam ir sajūta, ka viņš pats var noteikt un veidot savu gaumi un izvēli. Vai ir kāda bērnu grāmata (vai vairākas), kas noteikti būtu jāizlasa pieaugušajiem? Kura/as tā ir? Pašlaik manā bērnu grāmatu topa virsotnē joprojām ir Ārnolda Lobela " Vardes un Krupja piedzīvojumi" , jo tā vienkāršā veidā runā par ļoti pieaugušām lietām: draudzību, pieņemšanu, bailēm, nepietiekamības sajūtu un mieru. Varde un Krupis atgādina, ka nav jābūt perfektam, lai justu, ka esi vērtīgs. Šajā grāmatā īsta emocionālā tuvība ir klusa, pacietīga un godīga. Es pat teiktu, ka Vardes un Krupja sarunas ir vienkāršota draudzības mantra: es palieku, pat ja tu esi kaitinošs es palieku, pat ja tu kļūdies es palieku, pat ja nekas īpašs nenotiek. Kā Jūs sevi raksturotu kā lasītāju? Pastāstiet par savu mīļāko bērnu grāmatu! Man patīk lasīt par lietām, kas mani iedvesmo. Nespēju lasīt mīlas romāniņus, tie mani garlaiko. Man patīk literatūra par dižām, vēsturiskām personībām, biogrāfijas. Mana mīļākā grāmata nešaubīgi ir "Baltā grāmata" , jo man šķiet, ka tieši tur dzīvo bērnība, kurā varu atgriezties ikreiz, kad to vēlos. Paldies!

Grāmata "Mierpilna audzināšana" ir lasāmviela visiem – topošajiem vecākiem, pieredzējušiem vecākiem, bērnu radiniekiem, kas vēlas piedalīties bērnu audzināšanā, un cilvēkiem, kuri ar bērniem strādā ikdienā. Tajā apkopoti padomi un ieteikumi tam, kā runāt ar jauno cilvēku, kurš vēlas zināt un saprast visu, taču nespēj valdīt pār impulsiem, ko izjūt. Lasot grāmatu, man bieži gribējās daudzas grāmatas vietas pasvītrot, atzīmēt ar izsaukuma zīmēm un "ietetovēt" smadzenēs. Jo, šķiet, tāpat kā mazi bērni, arī pieaugušie nespēj vienmēr valdīt pār nogurumu, stresu, spriedzi un pasaules smagumu, ko izjūt, tāpēc gribas labos piemērus "nolikt redzamā vietā". Dzīvē gadās visādi. Dusmīgas atbildes, nespēja visos gadījumos izjust empātiju pret bērna emocionālo stāvokli un citi šķietami "ikdienas" sīkumi var traucēt bērniem izveidot drošu emocionālu saikni ar vecākiem un citiem pieaugušajiem. Mazuļa pārtapšana par bērnu ir svarīgs posms, kuru grāmatā uzsver autore. 2-7 gadu vecuma posmā bērns mācās saprast pasauli, kurā dzīvo, viss ir no jauna. Kā svarīgu prasmi autore izceļ "spoguļošanu" – pieaugušā spēju nosaukt vārdos aizkaitinājumu, dusmas vai bēdas. Tas tiek izcelts kā nozīmīgs veids, kā veicināt bērna spēju atrast izteiksmes veidu, nelietojot tikai agresiju vai asaras. Piemēram, aicināt emocijas izlikt nevis fiziskā vardarbībā pret māsu vai brāli, bet tā vietā sist spilvenam, stumt sienu vai spiest bumbu ar rokām. Ir vērtīgi padomāt par ātriem, viegliem veidiem, kā mācīt no tām atbrīvoties. Izpurināt aizkaitinājumu un ievilkt plaušās daudz gaisa un "pūst" dusmas ārā. "Lai spētu kaut ko mācīties un iegaumēt, ir būtiski ik pa laikam vienkārši būt, netiecoties pēc produktivitātes." teikts V. Ozolas grāmatā. Lai gan teikums attiecināts uz bērna attīstību un patstāvības veicināšanu, neiesaistoties uzreiz, kad bērnam kaut kas sākumā nesanāk, šī ir svarīga prasme, ko attīstīt arī pieaugušajiem. Kāpēc uzskatām, ka pieaugušā vecumā vairs nedrīkst nesanākt? Jaunu prasmju apgūšana jebkurā dzīves posmā aicinās mūs apstāties un domāt. Šķiet, ka grāmata burtiski aicina lasītāju neaizmirst, ka arī paši vēl varam par pasauli uzzināt kaut ko jaunu. Par komunikāciju ar bērniem un citiem pieaugušajiem, par jaunu un ierastu lietu darīšanu. Manuprāt, īpaši svarīga ir grāmatas nodaļa "Vecāku miers". Šajā nodaļā apskatīts gan tas, kā veltīt laiku sev, gan tas, kā adekvāti savaldīt negatīvās emocijas sevī. Tā, lai tās nebaida bērnu, lai neveicina kaunu un neziņu, bet gan tiek pieņemtas kā normāla cilvēka reakcija, nepadarot sevi par "dusmīgo" tēti vai mammu. Tiek izskatīts arī tas, kā vecāks var atlicināt laiku sev, kaut vai divas vai piecas minūtes dienā. Kā mazi ikdienas rituāli var palīdzēt justies labāk fiziski un emocionāli, lai varētu labāk rūpēties par bērniem. Šī grāmata bija kā liels, silts apskāviens. Tas bija mierīgs, iedvesmas pilns ceļojums bērnu audzināšanas līkločos, kur skaidri netika nosauktas labas vai sliktas rīcības. Tajā lasītāji tiek aicināti uz cieņpilnu attiecību veidošanu ar savām atvasēm, piedāvājot vienkāršus rīkus ikdienai, kas neaizņem papildu stundu steidzīgos rītos vai nogurdinošos vakaros. Man patiess prieks, ka daudzo "pareizo" audzināšanas un bērnokopības ideju vidū rodas šādas grāmatas, kā mazas saliņas siltuma un patiesas mīlestības. Viktorija Ozola. Mierpilna audzināšana: atbildes uz 2-7 gadus vecu bērnu vecāku jautājumiem. Redaktores: Aija Bremšmite, Inta Kalniņa; Zanes Veldres ilustrācijas; maketētāja Lilija Rimicāne. Rīga: Avots, 2024. 315 lpp. ISBN 9789934590719. Ieva Velberga ir LNB Bibliotēku attīstības centra speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Somu rakstniece Mia Kankimeki (1970) Latvijas lasītājiem ir pazīstama ar darbu "Sievietes, par kurām domāju naktīs" (2020), kurā autore seko vēsturiski pazīstamu sieviešu – rakstnieču, mākslinieču, pētnieču, "nomāktu vecmeitu" un augstmaņu sievu – pēdās. Tomēr hronoloģiski pirmais ir tapis stāsts “Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk”, kura latviskais tulkojums iznācis apgāda "Zvaigzne ABC" paspārnē. Grāmata raksturota kā "patiess stāsts par iedvesmojošu ceļojumu uz Japānu" un ir veltīta autores meklējumiem pēc japāņu galma dāmas Sei Sjōnagonas (ap 966–1017) pēdām mūsdienu Kioto apkaimē. Stāsta pirmās lappuses iesākas mazliet stīvi. Varbūt tādēļ, ka lasīšanas brīdī tās trāpa pat pārāk "tuvu mājām". 38 gadus vecā izdevniecības darbiniece Mia attopas pusmūžā – bez vīra un bērniem, nogurusi no desmit gadus darīta darba un rutīnas, kurā pat brokastis katru dienu ir nemainīgas. "Mirstu aiz apnikuma. Mirstu aiz frustrācijas. Mirstu aiz īgnuma. Kaut kas ir jāizdomā," raksta Mia un izlemj paņemt brīvu gadu. Ir 2009. gada 5. oktobris, un autore pieņem lēmumu: doties uz Kioto, gadu pētīt Sei Sjōnagonu un rakstīt par sevi, viņu un sen kādā universitātes kursā lasīto Makura no sōshi jeb "Spilvena grāmatu". Tikai vispirms ir jāatrod nauda. Un, kā jau kārtīgai kultūras nozares profesionālei, ceļš ir skaidrs – jāuzraksta projekts! Varbūt pat vairāki, laicīgi ieliekot ledusskapī šampanieti, lai nosvinētu uzvaru. Šķietami neveiklais stāsta sākums nemanot "ievelk", pārtopot maģiskā pieredžu, vēsturisku faktu, sarakstu, pārdomu, emociju un dabas vērojumu mutulī, kas ļoti atgādina pašas Sei Sjōnagonas rakstības stilu. Tā ir veidota no sarakstiem, pārdomām par romantiskām tikšanās reizēm un galma notikumu fiksācijām, "Spilvena grāmata" izrādās vēl netveramāka, nekā sākotnēji licies. Mūsdienu Japānā ir zudis vairums liecību gan par Sei laika galmu, gan pašu autori, nemaz nerunājot par oriģinālo tekstu, kas gadsimtu gaitā piedzīvojis neskaitāmas redakcijas un tulkojumus. Tomēr, par spīti visam, Kankimeki tiecas meklēt 10. gadsimta japāņu rakstnieces balsi Kioto. Mode ir mainījusies, bet kalni, tempļi un ķiršu ziedi ir tie paši. Mūsdienu somietes ceļojumu Japānas kultūrā caurvij Sei Sjōnagonas tekstu fragmenti – vismaz tādi, kādus mēs tos pēc pārrakstīšanas un tulkojumu gadsimtiem varam lasīt šodien. [Raksta Sei Sjōnagona] Lietas, kas modina patīkamas pagātnes atmiņas: Kad atrod gabaliņu piesātināti violeta vai vīnogu krāsas auduma, kas saglabāts starp piezīmju grāmatiņas lappusēm. Līst lietus un ir garlaicīgi. Laika nosišanai sāk izskatīt vecus papīrus. Rokās trāpās vēstules no vīrieša, kuru savulaik mīlēja. Naksnīgais pilnmēness. Dodoties literārajā ceļojumā līdzi autorei, kļūst skaidrs, ka stāsta sākotnējais stīvums nav literāra "vaina", bet pašas autores sākotnējā nedrošība. Mias Kankimeki "Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk" ir ceļojuma stāsts, bet vairāk par visu - pieaugušas sievietes coming-of-age jeb pieaugšanas stāsts. Rutīnu un ikdienas mazās bailes ceļā nomaina jaunu pieredžu sniegtā atbrīvotība un skaidrāks, nobriedušāks skatījums. Pašā noslēgumā stāsts liek autorei ielūkoties acīs "lielajam nezināmajam", kas pirms tūkstoš gadiem stāvējis pretī arī Sei. Ko darīt brīdī, kad dzīve neizbēgami jāmaina? Kādas izvēles pieņemt, kad jaunības iespējas nomaina briedums, un ir skaidrs, ka daudz no senāk iecerētā vairs neizdosies īstenot? Sei vēstures un privātās dzīves griežos noslēdza savu "Spilvena grāmatu" un izgaisa no vēstures annālēm, no reālas sievietes kļūstot par stāstu. Mia Kankimeki turpretim izvēlas turpināt ceļu, iepazīstot pasauli caur iedvesmojošu sieviešu acīm, un vēlāk saraksta savu populārāko darbu "Sievietes, par kurām domāju naktīs". Šī grāmata ir stāsts par sevis atrašanu ceļā – tēma literatūrā, kas sievietēm dažādos vecumos un dzīves situācijās kalpojusi par iedvesmu pārmaiņām. Gadsimtu gaitā iespējas doties ceļā un droši atrast sevi ir pieaugušas neizmērojami. Nav svarīgi, vai tās ir personīgu krīžu salauztas sievietes, kuras apceļo eksotiskus galamērķus (kā Elizabete Gilberta darbā "Ēd, lūdzies, mīli"), mēro tūkstoš kilometru garu distanci pa nomaļām takām (Šerila Streida "Mežonē") vai dodas Santjago ceļā. Varbūt tā ir studente, kura mācās ceļot viena un meklē savas robežas (Agate Ķīsele "Meklējot robežas")? Bet varbūt sieviete, kura no slēpšanās attiecību drošībā pārtop par ceļotāju, kas skrien ultra maratonus arktiskos apstākļos (Eva Zu Beck. "Wilder Way"*)? Mia Kankimeki piedāvā ceļa stāstu tām no mums, kurām līdz šim, iespējams, nemaz nebija savas "ceļa grāmatas". Sievietēm, kuras mīl izzināt pasauli caur literatūru un mākslu, sastāda sarakstus ar skaistām, noderīgām vai pat nepatīkamām lietām, raksta kultūras projektus un lūkojas uz to dzīves posmu, kurā jāsaprot – laiks vairs nav bezgalīgs. Un arī visiem pārējiem. Tiem, kuri sajūsminās par senām bibliotēkām, tempļiem, ziedošiem sakuru un plūmju zariem un intelektuāliem ceļojumiem laikā. Tiem, kuri ir gatavi prāta spēlēm, nezināmiem ēdieniem, krāšņām izrādēm sev nezināmā valodā, trekniem prusakiem kaimiņos vai spalvainam zirneklim zem ledusskapja, ja vien tas ļauj uzzināt ko vairāk par sevi un pasauli. [Raksta Sei Sjōnagona] Nākamajā dienā pēc stipras rudens vētras viss ir ļoti aizkustinošs. *Darbs iznāks 2026. gada vasarā. Mia Kankimeki. Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk: patiess stāsts par iedvesmojošu ceļojumu uz Japānu. No somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola; redaktore Dagnija Grīnfelde; maketētāja Ilze Šmite. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 368 lpp. ISBN 9789934334078 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".