Ukraiņu rakstnieka, dzejnieka, tulkotāja, mūziķa Serhija Žadana dzejas krājuma “Harkivas Dinamo” iznākšanu latviešu valodā var uzskatīt par likumsakarīgu parādību, jo autora balss un viņa paustais lasītājiem nav sveši − latviski ir tulkoti tādi Žadana prozas darbi kā “Džezs pār Donbasu” (2016), “Mezopotāmija” (2019) un “Internāts” (2022). Tāpēc dzejas izlases iznākšana latviešu valodā noteikti ir gaidīts notikums ne vienam vien lasītājam, jo būtiski, ka Žadans ir ne tikai zināmākais mūsdienu ukraiņu literatūras vēstnesis, bet arī sava laika atainotājs un pārstāvis – Ukrainas nacionālās atbrīvošanas un kultūras kustības līderis, tāpēc autora vēstījums sabiedrībai vēl jo vairāk nozīmīgs un aktuāls ir tieši tagad, un, visticamāk, būs arī vēlāk. Ne velti Žadans nominēts Nobela prēmijai. Savu talantu rakstnieks apliecina ne tikai kā rakstnieks, kurš precīzi raksta par karu un no tā izrietošajām sekām, bet arī kā autors, kurš saprot gan dzīves skaistos, gan brutālos mirkļus un prot tos ietvert īstajos vārdos, kuri lasītājam paver plašāku pasaules redzējumu. “Serhijs Žadans pirmkārt ir dzejnieks. Ģeniāls dzejnieks, un es nebaidos no šī vārda. Saka, ka Raini ar varu mīlēt nepiespiedīsi. Bet mīlēt Žadanu nav jāpiespiež: pietiek ar divām viņa rindām, lai būtu trāpīts sirdī, lai būtu trāpīts visai tavai būtībai,” tā par ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, esejistu, tulkotāju un Ukrainas brīvības cīnītāju Žadanu saka tulkotāja Māra Poļakova. Grāmatā iekļauta dzeja, kas tapusi no 2001. līdz 2021. gadam, taču, lasot lappusi pēc lappuses, nešķiet, ka dzejoļi aptver tik plašu laika amplitūdu – tik organiski tie papildina viens otru. Diezgan neiespējami būtu noteikt, ka dzejoļi ir atlasīti no dažādiem krājumiem. Lai gan krājuma atdzejotāji latviešu valodā ir veseli četri, noskaņa šajā izlasē ieturēta vienota. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka autors raksta par tēmām, kas ir aktuālas dažādos laikos un dažādās pasaules malās – par karu, ticību, nāvi, šaubām, tumsu, iestarpinot tam visam pa vidu gaismas un labā esamību. Kā grāmatas pēcvārdā norādījis dzejnieks un literatūrzinātnieks Ostaps Slivinskis, “karš nav sācies un nav beidzies nekad”. Ne tikai Žadana proza, bet arī dzeja ir tieša, skarba, atklāta un trāpīga. Lai gan par karu autors rakstījis jau pirms 2014. gada, tomēr pārsteidzoši lasīt vārdus, kuri tik precīzi, spilgti un pravietiski ataino mūsdienās notiekošo. Kādā no dzejoļiem lasāmas rindas: “Runāsim vismaz ar tiem, kas izdzīvoja. Ja reiz mums neizdevās vienoties ar mirušajiem.” (26. lpp.) Ir jāraksta par to, kas tobrīd svarīgs. Žadans atgādina un aktualizē literatūras nozīmi politiskos un sociālos procesos. Caur dzeju iespējams veicināt diskusiju, atrast jēgu vai no jauna pārskatīt jau zināmās vērtības. Autors pārliecinoši raksta: “Katrs normāls dzejnieks taču ar saviem vārdiem spēj apturēt kvienu asiņošanu” (96. lpp.) Gribētos tam ticēt, jo “Harkivas Dinamo” iekļautos dzejoļus var uztvert ne tikai kā laika zīmes, brīdinājumus, bet arī cerības vēstnešus. Lai arī Žadana dzejā nāve parādās bieži, un krājuma kopējā noskaņa raksturojama kā drūma, tomēr dzejoļi nav par pilnīgu iznīcību vai beigām: “Vissvarīgākais dzīvē – pārvarēt bailes no ziemas, samanīt snigšanā gudrību, notvert kustīgās tumsas ritmu, kas nenovēršami beigsies ar atkusni.” (12. lpp.). Noderīgi: baltics.news / www.lsm.lv / www.diena.lv Žadans, Serhijs. Harkivas Dinamo. No ukraiņu valodas atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova, Māris Salējs. Rīga: Orbīta, 2023. 152 lpp. ISBN 9789934591204. Raiva Turka ir lieratūras blogere.

Izmērā ne tik parocīga, taču plāna un bērnu auditorijai visnotaļ saistoša, vizuāli pievilcīga, ar pārdomas rosinošām ilustrācijām bagāta, bet tekstā skopa grāmata par nāvi, kas jau piedzīvojusi pārtapšanu arī uz ekrāna gan animācijā, gan spēlfilmā. Grāmatas autors un ilustrators Volfs Erlbruhs demonstrē niansēs izstrādātu un izkoptu perspektīvu uz mūžīgo dzīvības un nāves tēmu. Kā jau visiem, protams, arī viņam nav atbildes uz jautājumu, kas notiek pēc nāves, taču izdevumā autors apcer jau zināmas reliģiskās u.c. pārliecības vienkāršotā un bērniem saprotamā veidā. “Dažas pīles apgalvo, ka pēc tam [nāves] kļūst par eņģeli un sēž uz mākoņa maliņas, un var vērot Zemi no augšas. "Iespējams," atzina Nāve, "kā nekā spārni jums jau ir." "Dažas pīles apgalvo arī, ka dziļi zem zemes ir elle, kur sacep, ja neesi bijusi laba pīle." "Apbrīnojami, ko jūs, pīles, cita citai stāstāt, bet – kas to lai zina." "Tu tātad arī nezini!" Pīle noklakšķināja knābi." (16.–17. lpp.) Īpašu vērību iesaku veltīt izdevuma gaumīgajām, jāteic, arī simboliskajām ilustrācijām. Manuprāt, tā ir izcila vērtība – teksta un ilustrāciju autors vienā personā spēj nodot unikālu redzējumu par tēmu, nedalot to ne ar vienu līdzautoru. Lasītājs sastop autoru vienā veselumā gan tekstuālā, gan vizuālā izpildījumā. Erlbruha ilustrācijas ir vienkāršas, bet izteiksmīgas, piesātinātās krāsas un līnijas izdevumā mierīgā veidā demonstrē visnotaļ spēcīgas emocijas un noskaņu un, manuprāt, zīmīgi papildina tekstu, piešķirot stāstam dziļumu. Autora izvēlētie tēli rosināja aizdomāties par to simbolisko nozīmi un vedināja mani meklēt to skaidrojumus, lai izprastu, visticamāk, apzināto tēlu izvēli. Atklāju, ka galvenā grāmatas varone Pīle dažādās kultūrās esot emocionālās noturības, garīgā ceļojuma, brīvības, pielāgošanās un miera simbols, savukārt tulpe – grācijas, pavasara viegluma, atjaunošanās un arī kaisles simbols. Interesanta šķiet kombinācija ar tēlu Nāvi, kas ir pārejas posma, visa nezināmā, bet vienlaikus arī miera un atbrīvošanās simbols. Izvēlēto stāsta varoņu mijiedarbība radīja manī mazliet biedējošu, bet arī ievelkošu miera, situācijas pieņemšanas un samierināšanās sajūtu. Neesmu droša, ka grāmatas saturs mani pilnībā pārliecināja vai sniedza mierinājumu, jo, būsim godīgi – kas gan spēj sniegt komfortu mīļas, tuvas dzīvas būtnes nāves gadījumā, tas ir ļoti subjektīvs un ārkārtīgi sensitīvs stāvoklis. Lai gan varbūt kāda mīļa grāmata šādā brīdī var kalpot par drošu ostu, kur patverties emociju jūras bangās – šis konkrētais stāsts, šķiet, mierīgi un vienkārši skaidro dzīves ritumu. Stāstam piemīt kluss, aizkustinošs tonis, kas, manuprāt, noteikti rezonēs lasītājos. Tajā tiek atzīta nāves nenovēršamība, vienlaikus cildinot dzīves skaistumu un cilvēku savstarpējās saites. Grāmatā lietotā valoda ir vienkārša, bērniem viegli uztverama, vienlaikus nesot dziļu vēstījumu arī pieaugušajiem. Vizuāli un tekstuāli askētiskais izdevums izaicina lasītājus pretoties eksistences noslēpumiem ar zināmu samierināšanās sajūtu. Ar smaidu atceros autora humoru stāstā – tas ļoti pārdomāti neļauj ieslīgt raižpilnās pārdomās par nenovēršamību. “Jau kādu laiku Pīlei bija tāda jocīga sajūta. "Kas tu esi? Un kāpēc tu man seko? "Jauki, ka beidzot mani pamanīji!" teica Nāve. "Es esmu Nāve." Pīle sabijās. To viņai nevarēja pārmest. "Un tagad tu nāc pēc manis?” (4.–6. lpp.) Lai gan grāmata “Pīle, nāve un tulpe” ir literatūra bērniem, stāsts skar tādas dziļas eksistenciālas tēmas kā dzīves jēga, nāves pieņemšana un draudzības vērtība. Tā rosina visu vecumu lasītājus pārdomāt šos universālos jautājumus, jo kuram gan, lielam vai mazam, tie nav svarīgi? “Viņa [Nāve] ilgi raudzījās nopakaļ Pīlei. Kad tā izzuda skatienam, Nāve bija gandrīz vai noskumusi. Bet tāda ir dzīve.” (27. lpp.) Grāmata ieguvusi Astrīdas Lindgrēnas piemiņas balvu, kas ir viena no prestižākajām starptautiskajām godalgām bērnu grāmatu autoriem. Tas izdevumam piešķir kvalitātes zvaigzni. Noderīgi: lielsmazs.lv / imdb.com / diena.lv Erlbruhs, Volfs. Pīle, Nāve un tulpe. Autora ilustrācijas. No vācu valodas tulkojusi Signe Viška. Rīga: liels un mazs, 2024. 32 nenumurētas lpp. ISBN 9789934633096. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Oktobra sākumā Latvijā izdota ukraiņu mūsdienu rakstnieces Oksanas Zabužko grāmata “Visgarākais ceļojums”. Rakstniece ir populāra un nozīmīga autore ne tikai savā dzimtenē, bet arī daudzās citās valstīs; tā kā grāmatā šīs informācijas nav, nedaudz – par Zabužko dzīvi un daiļradi. Dzimusi Ukrainā, 1960. gadā. Jau divpadsmit gadu vecumā parādījās Zabužko dzejoļu publikācijas, pirmais romāns publicēts 1969. gadā. Tarasa Ševčeko Kijivas Nacionālajā universitātē ieguvusi doktora grādu mākslas filozofijā, zināšanas papildinājusi Hārvarda un Pitsburgas universitātēs, bijusi arī Fulbraita stipendiāte un dažādu literāro balvu ieguvēja. Zabužko ir 17 grāmatu autore, tās tulkotas 15 valodās. Žanri – dzeja, proza (pārsvarā romāni, esejas, dokumentālā proza), publikācijas medijos. “Visgarākais ceļojums” autores vairāk nekā trīsdesmit gadu garajā daiļrades posmā ir pirmais pasūtījuma darbs pēc itāļu izdevniecības ”Einaudi” lūguma 2022. gada pavasarī. “Izdevējs lūdza mani pēc iespējas lakoniskāk paskaidrot, ko Eiropas lasītājs palaidis garām no šī kara vēsturiskā un kultūras konteksta.” Rakstniece atzīst, ka saņēmusi ļoti sarežģītu uzdevumu – visu saturu ”iespiest” 150 lappusēs. Lielā mērā palīdzējusi apziņa, ka tā ir viņas ”frontes līnija” ar misiju – būt ukraiņu humānās kultūrdomas vēstniecei Eiropā. Zabužko sniegusi neskaitāmus lasījumus un simtiem interviju daudzās valstīs, tostarp arī runu Eiropas Parlamentā. Tāpēc viņa šo savu misiju pārnestā nozīmē nosauc par ”ceļojumu”, kas turpinās joprojām. Nu šis vēstījums nonācis arī pie latviešu lasītājiem. Teju katrā lappusē izskan kāda spēcīga doma, ko gribētos citēt. Patiesi ir vērts šo mazo, bet izcilo grāmatu izlasīt katram. Rakstniece grāmatu veidojusi gan kā īsus stāstus, gan nobeiguma daļā – kā esejas. Darbs pabeigts pagājušā gada vidū, iztulkots jau astoņās valodās. Visnotaļ trāpīgas personiskās atmiņas un vērojumi veiksmīgi savienoti ar vēsturiskā fona kritisku analīzi, atzīstot, ka pašreizējā situācija atgādina atgriešanos 20. gadsimta 30. gados. ”Sākušies “atmiņu uzplaiksnījumi”, atdzīvojušās un no jauna atvērušās brūces ... es to nesaucu par Krievijas – Ukrainas karu, jo tāds nosaukums ir pārāk lokāls. Es saucu to par Trešo pasaules karu.” Strikts un noteikts ir rakstnieces vērojums par to, ka “... jaunais karš ir dzimis ne tik daudz no ļaunuma, bet gan no ļaunumu barojošas vides: no stulbuma un gļēvuma. Identiski diviem iepriekšējiem kariem.” Ne morāli, ne intelektuāli Rietumi nebija gatavi tam, kas notiek šobrīd. Rakstniece īpaši pievērš rietumnieku uzmanību faktam, ko viņi ilgstoši nav pamanījuši, ka notiek “... robežu izpludināšana Rietumu kultūrā, par pakāpenisku pāreju no Eiropas racionalizācijas uz Krievijas ļaunuma normalizāciju.” Zabužko vērīgais skatiens, plašās un daudzpusīgās zināšanas sniegušas atbildes uz daudziem “Kāpēc?” jautājumiem. Autore arī atgādina, ka pienācis laiks pārskatīt iepriekš neizvērtēto krievu literatūras imperiālistisko dabu, kas “...lielā mērā noauda “maskēšanās tīklu” krievu tankiem un ...esam tieši liecinieki tam, ka simtiem miljonu likteņus izšķir lasāmvielas izvēle.” Vienlaikus rakstniece ir pārliecināta: ja ļaunuma impērija nespēja nogalināt ukraiņus 20. gadsimtā, tad “...mēs patiešām esam kļuvuši stiprāki, mūsu pusē ir dzīves spēks – izaugsmes, mīlestības un brīvības spēks.” Gluži kā teikts Ukrainas himnā: “Dvēseli un miesu mēs atdosim par mūsu brīvi!” Liels paldies Kristapam Vecgrāvim par veiksmīgo grāmatas tulkojumu! Un vēl kāda iepriecinoša ziņa: drīzumā apgāds “Neputns” izdos Oksanas Zabužko eseju krājumu “Planēta Vērmele” – par Čornobiļu. Piebilde: ieņēmumi no grāmatas pārdošanas tiks ziedoti labdarības organizācijai "UNITED24" Ukrainā. Noderīgi: lcca.lv / satori.lv / lr1.lsm.lv Zabužko, Oksana. Visgarākais ceļojums. No ukraiņu valodas tulkojis Kristaps Vecgrāvis. Rīga: Latvijas laikmetīgās mākslas centrs. 2023. 150 lpp. ISBN 9789934808181. Dārija Juškeviča ir LNB atbalsta biedrības konsultante.

Brīdī, kad esmu ķērusies klāt slovēņu rakstnieka Ēvalda Flisara grāmatas “Paskaties pa logu” apskatam, patiesi, nav iespējams neskatīties pa logu, jo ārā lēnām kūst sniegs, rīti ar katru mirkli kļūst gaišāki un ir jūtama pavasara tuvošanās. Jāatzīst, ka kopš grāmatas izlasīšanas paskatos pa logu krietni biežāk. Ikreiz, kad vēlos uzsākt kādu jaunu darbību – piesēsties pie datora, pagatavot tēju, sagatavoties miegam – iepriekš paveros logā. Ir sajūta, ka to esmu darījusi visu laiku, bet vien šobrīd – apzināti. Tā it kā būtu jāsaņem apstiprinājums no dabas, ka droši varu darīt savā prātā iedomātās darbības. Arī dažas no grāmatā iekļautajām nodaļām sākas ar tekstu – paskaties pa logu. Iespējams, ka tā ir tāda neliela manipulēšana, taču varbūt es maldos, un tas ļauj saprast, ka stāstā sekos jauns pagrieziens vai notikums. Lai gan jau pagājis kāds laiciņš kopš grāmatas izlasīšanas, tās sižets neiziet no prāta. Ļoti iespējams tāpēc, ka grāmata sarakstīta otrajā personā. Visas darbības tiek aprakstītas kā “Tu ej, Tu celies, Tu runā”. Gana ātri arī es pati sajutos kā grāmatas galvenā varone. Varone (kā supervarone) laikam būtu īstais vārds, jo grāmatā aprakstītie notikumi patiesi līdzinās varoņdarbiem – vismaz sākotnēji. Taču grāmatas beigas mani pamatīgi satrieca un lika nokaunēties par manu (domāts – grāmatas tēlu) rīcību. Ja sākotnēji es identificējos kā varone un iztēlojos stāsta varoņu rīcību, tad grāmatas noslēgumā par varoņiem vairs nevēlējos saukt nevienu. Tā vietā mani pārņēma skumjas un šoks… Piecpadsmitgadīgs zēns, kurš ir grāmatas galvenais tēls un jau pašā stāsta sākumā piedzīvo kādu nelaimīgu notikumu, nolemj, ka viņa dzīve ir sabojāta, tādēļ cenšas saprast, ko tālāk darīt. Te arī es vēlētos pāriet uz otro personu, tāpēc, brīdī, kad Tu, grāmatas lasītāj, esi atradis atrisinājumu situācijai, Tu iepazīsties ar Ahmedu (dažus gadus par Tevi vecāku bēgli no Sīrijas), un, kā izrādās, viņam ir nepieciešama Tava palīdzība. Turpmākajās grāmatas lappusēs Tu kopā ar Ahmedu dodies piedzīvojumā. Autoram izdevies ļoti veiksmīgi un loģiski sapīt notikumus vienkopus, taču kādā brīdī Tu attopties, ka vairs nesaproti, vai notiekošais vispār ir iespējams. Taču Tu turpini lasīt, jo vēlies noskaidrot, vai Tu kopā ar Ahmedu mērosi ceļu no Slovēnijas līdz Londonai. Paredzu, ka grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu tās lasītāju. Tajā apskatītās tēmas ir dažādas: vientulība, draudzība, spēja iekļauties, spēja būt blakus, netaisnība, dažādas ticības un kultūras, bēgļi, uzskatu atšķirības utt. Apskata noslēgumā aicinu doties uz bibliotēku un sameklēt šo grāmatu, tomēr būtiski pieminēt, ka šī grāmata nav ieteicama cilvēkiem ar pārāk saasinātu uztveri. Noderīgi: klasika.lsm.lv Flisars, Ēvalds. Paskaties pa logu. No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena; literārā redaktore Renāte Punka; māksliniece Elizabete Laura Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 191 lpp. ISBN 9789984239651. Madara Vīlipa LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Pavasarī klajā nākusi vēl viena grāmata, kurai cieša saistība ar “Elles ķēķa” grupējumu. Tās autore ir literāte Mudīte Austriņa (1924–1991). Grāmatu izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds. Šī ir pirmā Austriņas grāmata, kas iznāk Latvijā, un tās sastādītājs, ievada un komentāru autors ir literatūrzinātnieks un dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Grāmatu papildina Austriņas krustmeitas Ilzes Auzeres atmiņu stāsts. Mudīte Austriņa bijusi gan Gunara Saliņa, gan visa “Elles Ķēķa” mūza. Viņu dzīves ilgu laiku bijušas cieši saistītas, un pēc Saliņa dzejoļu izlases “Apmežosim Ņujorku”, šķita, ka Austriņas darbu izlase ar vasarīgo nosaukumu būtu interesanta lasāmviela. Izlasē iekļauti viņas stāsti, piezīmes par Latvijas apmeklējumiem, atmiņas, pašportreti un sirreālie “baletiņi”. Austriņa neuzskatīja sevi nedz par dzejnieci, nedz rakstnieci. Pašportretā viņa rakstījusi: “Visjaukāk man licies būt tikai tam, kas visvairāk esmu – dzejnieka meitiņai." Taču viņai piemitis patiesi spožs neparastas stāstītājas talants. Austriņas baletiņi, kurus varētu saukt par jaunradītu īsprozas žanru, ir tikpat tēlaini un neikdienišķi, cik pašas Austriņas dzīve. Ne velti Kārlis Vērdiņš teicis, ka “…viņas baletiņi ir viena no spicākajām trimdas literatūrā sacerētajām lietām”. Viņa bija romantiķe, jūsmotāja, kura nevēlējās dzīvot pelēki, viņai bija vajadzīgi brīnumi. Baletiņos izpaužas Austriņas būtības esence, tajos viņa brīvi sajaukusi prozu ar dramaturģiju, turklāt fantastiskās ainās un tēlos. Izteiksmīgi un intriģējoši, manuprāt, skan baletiņu virsraksti, kā “Mēnesietes zili cimdi” vai “Tauriņu runas sirreālisma kapu svētkos”. Lai par ko Austriņa rakstītu, ik stāstījumā jūtams viņas īpatnais dzīves un cilvēku redzējums. Viņas Latvijas apmeklējumu apraksti, kas dēvēti par mirkļiem, patiesi uzzib kā mirkļi. Savukārt Atmiņu “drumslas” kā nelielas glezniņas stāsta par tuviem cilvēkiem – tēvu Antonu Austriņu, krusttēvu Kārli Skalbi, draugu Linardu Taunu un citiem. 1991. gadā Austriņa atgriezās Latvijā, lai paliktu uz visiem laikiem. Līdzīgi kā viņas draugs mākslinieks Niklāvs Strunke vēlējās, lai viņu apglabātu Romā, tā Mudīte Austriņa gribēja atdusēties dzimtenē. Un tā arī ir noticis – Strunkes kapa vieta ir Romā, bet Austriņa atdusas Rīgas Meža kapos. Tagad par viņas pienesumu latviešu literatūrā liecina jaunizdotā grāmata “Saules spēles”. Noderīgi: lsm.lv Austriņa, Mudīte. Saules spēles: stāsti, baletiņi, Rīgas mirkļi, atmiņu drumslas, pašportreti. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024. 247 lpp. ISBN 9789984893785. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Gluži kā pavasarī sprāgst vaļā koku un krūmu pumpuri, gribētos ticēt, ka arī šis, gan satura, gan jo īpaši dizaina ziņā nedaudz neparastais grāmatžurnāls kā pozitīvs sprādziens ir kaut nedaudz pamainījis tradicionālo, ierasto Latvijas izdevēju iespiedprodukciju. Grāmatžurnālā ietvertais stāstījums ļauj lasītājam atgriezties atpakaļ laikā – nu jau patālajā 1998. gadā, kurš tolaik stipri mainījis trīspadsmitgadīgās Elizabetes (Betas) dzīvi, meitenei piedaloties galvenās lomas tēlotājas atlasē pusaudžu seriālam “Supertīnis”. Tēlaini stāstu varētu formulēt tā, ka konkrētajā laika nogrieznī Beta, gluži kā pavasara pumpurs, lēnītēm paveras un pamazām atplaukst pasaulei, lai pēc pavasara lietus atklātos jau pilnībā uzplaukusi un nobriedusi. Situācijas, kurās Beta nonāk, liek viņai iepazīt pieaugušo pasauli un apzināties, ka no bērna viņa nevilšus izaugusi par dumpīgu pieaugušo. Jaunais grāmatžurnāls ir unikāls, līdz šim reti redzēts izdevuma formāts. Ilustrācijas un attēlu kolāžas liek pakavēties lappusēs iespējami ilgāk, jo vilina tās pamatīgi izpētīt – atminēties vai no jauna uzzināt, kā jaunieši ģērbās aizvadītā gadsimta nogalē, kāda bija frizūru mode, kas vēl deviņdesmitajos gados bija populārs un moderns. Rakstniece piedāvā aizpildīt arī aizraujošu testu (starp citu, tie agrāk bija ļoti populāri). Man, kā šo aizvadīto gadu aculieciniecei, gribētos piebilst, ka šī ir lieliska laika liecība par konkrēto laikposmu tieši no jauniešu skatpunkta. Uzteicami, ka par grāmatas galvenās varones prototipu autore izvēlējusies meiteni no nelielas pilsētas Pierīgā. Bieži vien jauniešiem adresētie izdevumi apraksta kādu konkrētu sabiedrības, visbiežāk – galvaspilsētas – kopienu, kuras pārstāvjiem ne nieka netrūkst, taču šajā gadījumā Betas tēls iemieso patieso realitāti, raksturojot prozaiskas ikdienas problēmas, ar kurām deviņdesmitajos saskāries mūsu sabiedrības vidusslānis. Noteikti iesaku šo grāmatžurnālu izlasīt ikvienam, tomēr īpaši saistoši būtu uzzināt, ko par šo izdevumu domā mūsdienu jaunieši. P.S. “I am not weird, I am limited edition” – šāds uzraksts bija uz uzlīmes, kas pievienota žurnāla “Avene” 2024. gada aprīļa/maija (2024) numuram. Šajā žurnālā iekļauts arī fragments no grāmatžurnāla “Tas ir mans seriāls”. Manuprāt, fantastiska ideja, ka grāmatžurnāls tiek publicēts arī citos izdevumos, tādējādi Betas sapnis par savu sleju žurnālā šķiet piepildīts. Šķirstot žurnālu “Avene”, pakavējos arī pati savās skolas gadu atmiņās. Noderīgi: aminori.lv / replay.lsm.lv Pastore, Luīze. Šis ir mans seriāls. Māksliniece Rute Marta Jansone; literārā redaktore Ieva Melgalve. Rīga: Aminori, 2023. 110 lpp. ISBN 9789934612350. Madara Vīlipa ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autorei Luīzei Pastorei"

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify . Somu rakstnieka Tommi Kinnunena romāns vēsta par ceļu tā vistiešākajā un arī plašākajā nozīmē. Ir 1945. gada pavasaris, kad vācieši sāk savu atkāpšanos no sagrābtajām Norvēģijas teritorijām. Viņiem līdzi no Somijas atnākušās somu sievietes, kas uz Vāciju līdzi ņemtas netiek, nu top par gūsteknēm. Romāna galvenās varones – piecas somietes, kurām negaidīts likteņa pavērsiens dāvā iespēju bēgt uz mājām – dodas garā, sarežģītā ceļā atpakaļ uz Somiju. Ko katrai no viņām nozīmē šis ceļš, kurp tas patiesībā aizvedīs un ar kādām sekām katrai būs jāsaskaras, neviena nezina. “Tagad nāves bailes bija atlaidušas savu tvērienu un to vietā stājušās dzīves bailes.” (53. lpp.) Mani kā lasītāju ieintriģē autora jau ievadrindās liktais novēlējums: “tiem, kam klusēšana ir vieglākais ceļš.” Pie šī teikuma, lasot romānu, domās atgriežos atkal un atkal, pārdomājot tā nozīmi ne tikai izlasītā kontekstā. Pieļauju, ka šo grāmatu iespējams lasīt divējādi – pārzinot vēsturisko ainu vai arī atstājot to ārpus sava redzesloka. Mani vienmēr iedvesmojušas grāmatas ar pievienoto vērtību, kas bagātina manas zināšanas. Kinnunena romāns ļauj ieskatīties lasītājam iepriekš nezināmas vēstures aizkulisēs. Par Somijas vēsturi izpratu vien vispārzināmus faktus no skolas vēstures grāmatām, līdz ar to romāna tēma – Otrā pasaules kara laikā brīvprātīgi ar vācu karaspēku izceļojušās somietes, kuras sniegušas palīdzību kareivjiem kā viņu veselības aprūpētājas, mazgātājas, pavāres, arī mīļākās, ar visa šeit minētā izraisītajām sekām – man bija sveša. Izrādās, Somijā tas ir bijis tabu temats, varētu pat teikt, Otrā pasaules kara kārtējā neglītā seja. “Bailes bija atnākušas uz palikšanu [...] Un kas slikts ar Ireni varētu notikt? Viņa taču nebija izdarījusi neko nepareizu.” (19. lpp.) Romāns vēsta par karu ar sievietēm galvenajās lomās. Lai gan es pati šo savu apgalvojumu varētu arī noliegt, jo brīžiem šķiet, ka sievietes šeit ir vīriešu upuru lomā un cīnās ar sekām. “Reizēm šķita, ka karošana skar arī sievietes, bet reizēm, ka ne. Tika uzsvērts, ka frontes ir divas, viena pret ienaidnieku, bet otra aizmugurē, jo cīņā piedalās visa nācija. Tomēr sievietēm no aizmugures frontēm nebija nekādas teikšanas, jo kari tika sākti un beigti, viņām neprasot.” (104. lpp.) Šīs brīvprātīgās līdzgājējas, kā izrādās, lasot vēsturiskas piezīmes dažādos avotos, bijis nācijas kauna traips, tām dzimušo vāciešu bērnu likteņi emocionāli nesa līdzi dziļu smeldzi. Nacistu īstenotā Lebensborn programma, kuras ietvaros vācieši radīja rasistiski tīrus un veselus vāciešu bērnus jeb tyskerunger , šo bērnu mātes vietējo acīs padarīja par tā dēvētām tyskertøser (vāciešu padauzas). Šī smeldze romāna galveno varoņu klusēšanā, ejot garo mājupceļu, izvirzās priekšplānā, taču ne mazāk svarīgi autoram ir katras personīgie iemesli, aizdodoties līdzi vāciešiem. Manuprāt, romānā izskan ne vien somu sieviešu nosodījums dažādās gradācijās, bet būtiska ir arī atziņa, ka katrs mēs esam sava ceļa gājējs, ka katram savs krusts nesams, ka mēs katrs tikai un vienīgi paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem – lai arī cik pateicīgi dažkārt ir apstākļi, kad konkrētās situācijās tiek vainoti citi cilvēki vai laikmets. No grāmatas sev paņemu Irenes ceļa domugraudus: “Dzīvē viņa bija kalusi dažādus plānus, reizēm domājusi, ka paliks, un pēc tam gribējusi aiziet, taču, kad reiz lēmumu bija pieņēmusi un īstenojusi, pasaule bija strauji mainījusies un izdarīto būtu gribējies atsaukt. Vienīgā mācība no visa bija tāda, ka dzīve ilgi nepaliek nemainīga, bet, kolīdz pie tās sāk pierast, aizplūst citviet.” (315. lpp.) Kinnunena romāns līdzinās drāmai drāmas galā – pat nebeidzamai drāmai, bet varbūt tas ir tikai mans kā sievietes skatījums. Arī par to aizdomājos, vai vīrieša skatījums uz šo tekstu būtu atšķirīgs? Reflektējot par grāmatu, nevarēju nedomāt par sievišķo un vīrišķo ne tikai romāna kontekstā, bet arī par autora – vīrieša – spēju rakstīt atturīgi, šķietami bez subjektīvā skatījuma – atveidot notikumus tā, kā tie varētu būt raisījušies, lai gan dzimis un audzis šis vēstījums tikai autora prātā. Kinnunena stilu var uzskatīt par viņa atpazīstamības un veiksmes atslēgu, jo viņš spēj rakstīt šķietami bez emocijām. Mani nepamet azartisks mēģinājums iedomāties, kā būtu, ja šo vēstures epizodi aprakstītu sieviete – vai dramatisms būtu vārdos izteiktāks, klātesošāks? Izlasītais raisa neviennozīmīgas izjūtas, tostarp tāpēc, ka autors man ļauj izvēlēties to, kā patiesībā jūtos, uzzinot par šo sieviešu traģēdiju. Atzīšos, es joprojām domāju par to, kā vērtēju romāna varones, sevišķi Ireni, kuras ceļa atspoguļojums romānā ir visgarākais un daudzpusīgākais. Es teiktu, ka viņa ir apmaldījusies un pazudusi sevī, tā arī nespējot sevi sastapt un apjaust pa īstam; tieši pretēji – šķiet, ka Irene jau sākumā vēlējās bēgt no sevis, savas Somijā vadītās dzīves, tādēļ izvēlējās sekot vāciešiem. Un tomēr – kāpēc gan viņa izmantoja iespēju atgriezties? Uz šo jautājumu gan nespēju rast skaidru atbildi, jo viņas ceļa noslēgums romānā nebūt nav viennozīmīgs. “Raudāt varēs pēc tam, viņa teica, taču nekad neraudāja.” (278. lpp.) Romāns “Nožēlu neizteica” (2020) ticis nominēts gandrīz visām nozīmīgākajām Somijas literārajām balvām, vairākas no tām arī saņēmis. Pieejama arī e-grāmata. Noderīgi: lililasa.wordpress.com / zirnis.lv / facebook.com / sandrakoka.com Kinnunens, Tommi. Nožēlu neizteica: ceļa romāns. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 320 lpp. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Pavasaris – putnu pētīšanas paradīzes periods! Šādu neapzināti jau agrāk priekš sevis noformulētu atziņu beidzot izbaudīju no sirds, ņemot vērā, ka šad tad bija iešāvies prātā, ka nebūtu bijis slikti kļūt par ornitoloģi, ja nu nebūtu bibliotekāre... bet nu jau šis sapnis kļuvis vien teorētisks, tādēļ atliek baudīt iespējamās “sapņu profesijas” jaukumus vien attālināti – grāmatas lappusēs vai internetā, kur kā zināms, viss šķiet krietni rožaināks. Un, protams, – pavadot laiku dabā! Pieļauju, ka gana sarežģītā putnu pasaule (tāpat kā daudzas citas mums maz izprotamās) ir un paliks noslēpums lielākajai daļai pa zemi staigājošo divkājaiņu, tāpēc būtu labi nepalaist garām vienīgo, ko varam – ieskatīties pavērtajās dabas durvīs, cik nu tas iespējams. Pavasari jau allaž ir tādi – “ar putniem”: sparīgo un melodisko vīterošanu rīta agrumā var saklausīt pat galvaspilsētas centra iedzīvotāji, nemaz nerunājot par apkaimēm, upmalām vai tāliem mežu nostūriem. Mūsdienu iespējas piedāvā arī krietni vairāk – ne vien putnu dziesmu ierakstus audio formātā, bet arī zināmā mērā intīmo ieskatīšanos putnu guļamistabās pavasara ligzdošanas periodā. Liela daļa no maniem paziņām regulāri vai vismaz dažas nedēļas nu jau vairāku gadu garumā seko līdzi kaislību pilnajam dzimtas turpināšanas stāstam slaveno Durbes jūras ērgļu (izrādās – Polijas nacionālā putna!), balto stārķu un dažu citu lidoņu ligzdās, kurās uzstādītas putnu pētnieku kameras. Šī apskata tapšanas brīdī – 1. maijā – kad ligzdas koku galotnēs atkal spēcīgi šūpo Latvijas vēji, varam vien apbrīnot to ģimenes dzīvi tur augšā – priedes vai cita koka galotnē, un priecāties par brīnišķo iespēju dzīvot līdzi putnu priekos un bēdās, tādējādi labāk izprotot dabas likumus. Grāmata par vienu no pie mums tik retās sugas pārstāvjiem – apgredzenoto zaļvārnēnu Korru bija jau ar patiesu azartu izlasīta (varbūt šķiet pārspīlēti, tomēr man, pieaugušam cilvēkam, šī bērnu grāmata ietilpināma kategorijā “tās, kuras nevar nolikt malā, pirms nav pabeigtas”!), kad uzzināju, ka tā iekļauta LALIGABA nominēto bērnu grāmatu sarakstā – tad nu atlika vien nopriecāties par savas literārās gaumes sakritību ar žūriju un prātot, kā grāmatu ieteikt iespējami plašākam lasītāju lokam, visvēlamāk – vecākiem lasīšanai kopā ar jaunākā pusaudžu vecuma bērniem. Korras pasaules ir tiešām apbrīnojamas, tāpat kā Viestura Ķerus stāstnieka talants (pierādījies jau grāmatā “Meža meitene Maija”). Izsekojot pirmajam apaļajam kalendārajam gadam mazā vārnulēna dzīvē, teju vai paši iztēlojamies sevi kā zaļo vārnu dzimtas pārstāvi, un tā līdz ar Korru iemācāmies lidot un pabarot sevi ar spārēm, kāpuriem un taureņiem, uzzinām par sarežģīto putnu ceļu loģistiku un savstarpējās viņu saziņas metodēm, kopā ar Korru un viņa radiniekiem atrodam bīstamiem izaicinājumiem pilno ceļu uz dienvidiem, apgūstam prasmi atšķirt draugus no ienaidniekiem arī putnu pasaulē, kopīgi esam gandarīti par vārnu puikas romantiskajām attiecībām un dzīves draudzenes izvēli, lai kopā ar jauno ģimeni pavasarī atgrieztos mājās un radītu pirmos pēcnācējus. “Tas bija fantastiski – just sevī iepriekš neapjaustas spējas! Pat īsais pārlidojums no būra līdz zaram lika Korras galvai sajūsmā griezties. Pirmoreiz dzīvē viņš bija lidojis – neskarot būra grīdu un pilnīgi neko citu, viņš bija slīdējis cauri gaisam un jutis, kā tas plūst. ...Viņš nosēdās uz zara blakus mammai un redzēja, ka viņa sajūsma atspoguļojas arī mammas acīs. Katrs bērns, ko izdevās izvilināt no būra, viņai atgādināja pašas pirmos vēzienus un pašas brīnišķīgi naivās iedomas, ka jaunajai pasaulei nav robežu.” (29. lpp.) Vai tiešām esmu vienīgā, kam dažkārt paticis iztēloties: kā tas būtu – prast lidot? Grāmatā gluži neuzbāzīgi iekodēts liels daudzums informācijas – uzzinām putnu un kukaiņu, citu dzīvnieku sugu nosaukumus, kuri skolu mācību grāmatās nez vai maz tiek minēti un atmiņā vienalga nepaliks, tomēr – ne jau tas ir galvenais. Stāsts liek kārtējo reizi aizdomāties, ka mēs nedrīkstam būt tik pašapzinīgi, jo šo zaļo zemi apdzīvojam un dalām ar daudzām citām ne mazāk svarīgām būtnēm. Izdevuma veidošanā līdzdarbojušies vairāki zaļo vārnu speciālisti, ornitologi, arī no Korras un viņa radinieku pārziemošanas vietas – Zambijas. Grāmatas īpašā pievienotā vērtība – brīnišķīgās, acij tik tīkamās Viviannas Marias Stanislavskas akvareļu tehnikā radītās ilustrācijas. Krāsas ir tik burvīgi košas, siltas, dzīvīgas, mūsu bērnību atgādinošas, ka grūti acis atraut... No sirds iesaku šo grāmatu iekļaut savu bērnu vai mazbērnu “zelta kolekcijā”! Noderīgi: www.diena.lv / www.lsm.lv / laligaba.lv Ķerus, Viesturs. Korras pasaules. Ilustrējusi Vivianna Maria Stanislavska. Rīga: liels un mazs, 2022. 150 lpp. ISBN 9789934574818. Anda Saldovere ir "Literatūras ceļveža" redaktore un LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Jaunā grāmata nedaudz atgādina mūzikas lādīti – atver debeszilos vākus, kurus rotā mājup vai prom uz siltajām zemēm lidojošie putni, un nonāc dažādu skaņu ieskautā pasaulē. Te čivina, vidžina, brēc un klaigā, – te notiek dzīve, tikpat dinamiska un notikumiem bagāta kā mūsējā. Putni man ir mīļi jau kopš bērnības, un mīļa ir arī šī grāmata. Tā līdzinās putnu enciklopēdijai, kurā tik dažādos dziedoņus ieraugi gan burvīgās ilustrācijās, gan atpazīsti dzejoļos. Tie nebūt nav vienkārši dzejoļi, drīzāk gan skanīgi stāsti par putniem, kuros iekodētas katram lidonim raksturīgākās (brīžiem arī tik cilvēciskās) iezīmes. Re, “putniņš kam jaunas biksītes kājās/ cīrulis pārnācis tēvu tēvu mājās/ redzot kā mežmalā pumpuro zari/ vītero priecīgs par pavasari” (9. lpp.), “asti mētā manā sētā/ cielavpaps” (30. lpp.), čunčiņš “ar mazām nagliņām pavasarī/ viņš skanīgu teikumu latviski būvē:/ čuņ-čiņ čuņ-čiņ čuņ-čiņ!” (36. lpp.). Ar šo grāmatu rokās var doties dabā un vērot putnus – sev apkārt un dzejoļos. Lappusēs var meklēt dzejoļus par sev mīļākajiem putniem, var lasīt dzejas rindas par vēl neiepazītiem dziedoņiem. Un tik daudz skanīgu balsu šajās lappusēs! Vai, dzirdot putnu dziesmas dabā, mēs aizdomājamies, kā tās varētu pierakstīt uz papīra? Bet dzejniece to zina un skanīgos izsaucienus ievij vēl skanīgākās dzejas rindās (jāuzsver, ka Inese Zandere trīsdesmit gadus ir arī Ornitoloģijas biedrības biedre). Ir dzejoļi, kuros uzburtas brīnišķīgas dabas gleznas (“pavasaris vēja virvi vij no zila gaisa/ mākonīši akrobāti gaisa skūpstus kaisa” (10 .lpp.)), ir draiski un arī dzīves nopietni dzejoļi, atklājot, ka dabā tās iemītnieku ikdiena ne vienmēr ir gaiša un priecīga (“ķīvītes dzīvīti izēdusi/ lapsa pa lauku aizlavās klusi” (18. lpp.)). Ir arī dzejoļi–skaitāmpantiņi (“graudiņi graudiņi viens div trīs/ rudzi griķi zirņi un viens rīss // putniņi graudiņus apēdīs/ mednieki putniņus sagūstīs // putniņi medniekus piemānīs// putniņi aizbēgs viens div trīs” (40. lpp.). Cik daudz dažādu putnu dziesmu skan zilajā debesu jumā, tik dažādi ir arī šie dzejoļi. Kāda gan būtu pasaule bez putniem? Bezgala klusa un skumja. Šī grāmata ļauj būt kopā ar spārnotajiem draugiem ikvienā gadalaikā un diennakts stundā (starp citu, vai saskaitīji, cik daudz dažādu putnu mājo lappusēs?). Tā aicina priecāties par dabu, iepazīt to un iemīlēt tās daudzkrāsaino bagātību tieši caur putnu balsīm.Mēs neesam vieni – putni uz mums nolūkojas no augšas, “viņi zina, cik aizraujoša/ ir cilvēku vērošana”. (..) / Viņi saskaita mūs pie barotavām./ Ja mūsu te nav, putni saprot –/ tie bija caurceļotāji.” (55. lpp.). Noderīgi: www.lsm.lv / lr1.lsm.lv Zandere, Inese. Putni mūs redz. Ilustrāciju autore Aleksandra Runde. Teksts autores redakcijā. Rīga: liels un mazs, 2023. 58 lpp. ISBN 9789934574801. Inga Kaļva-Miņina ir grāmatu blogere, žurnāliste, literāte.

Ilustrācija: Laura Lukeviča Februāris ir "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas mēnesis Šo astoto dzimšanas dienu vissirsnīgākajā nozīmē atzīmējām ar pārbaudītu svētku tradīciju – groziņvakaru, kad katrs atnes labāko, ko pats sarūpējis un pārbaudījis, un noliek kopīgā galdā, lai iepriecinātu citus. Tieši tāpat darījām arī "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas lasītavā. Vienā rakstā sanāca kopā 25 LNB darbinieki un mūsu draugi, kuri aktīvi piedalījušies "Literatūras ceļveža" tapšanā, un katrs pievienoja savu grāmatu, kas viņam kalpojusi kā dāvana. Varu tikai atkārtot – dzīres izdevās bagātīgas, un literārie "groziņi" ir rūpīgi izvēlēti un iedvesmojoši. Par laimi, grāmata nav kūciņa – ar to intelektuāli var mieloties nebeidzami. Tāpēc, lasītāji, esat mīļi aicināti pievienoties! Šī dzimšanas dienas numura centrālā grāmata bija Paula Daijas monogrāfija "Apgaismības starpnieki" , kas veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no retāk pētītajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Aicinām arī lasīt interviju ar monogrāfijas autoru. Jāizceļ, ka šis darbs ir atzīts par vienu no divpadsmit izcilākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē 2025. gadā. Šoreiz dzimšanas dienas svinībās vēlējāmies iesaistīt arī lasītājus, tādēļ turpinot "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas lasītavas tēmu, Instagram konkursā aicinājām dalīties ar savu stāstu par grāmatu kā dāvanu. Izlozes rezultātā uzvarēja Kristīne Pīkenena ( @humpalasungramatas ), kura savā īpašumā iegūst Paula Daijas monogrāfiju "Apgaismības starpnieki". Savā komentārā Kristīne raksta: "Man grāmata – dāvana no debesīm bija Benedikta Velsa "Vientulības gals" . Tā nāca kā mierinājums pēc ļoti sāpīga zaudējuma, īstajā laikā un īstajā vietā. Dziedināšanās caur varoņu pieredzi – es lasīju, un beigās kopā ar galveno varoni varēju teikt: esmu gatava visai atlikušajai dzīvei." Turpinot ar izcilībām, aicinām iepazīties ar Jōnasa Sildres grafisko romānu par spožo igauņu komponistu Arvo Pertu "Starp divām skaņām" , kas seko komponista dzīvei no dzimšanas 1935. gadā līdz piespiedu emigrācijai 1980. gadā. Kā arī šajā numurā Bukera lasītavā publicēts Džonatana Baklija grāmatas "Viena laiva" apskats – stāsts par Terēzi, talantīgu juristi, kura pēc deviņiem gadiem atgriežas Grieķijas pilsētiņā, lai vienatnē pavadītu dažas mierpilnas dienas. Turpinām vasarā iesākto veiksmīgo sadarbību ar Ventspils Bērnu bibliotēku, kas sagatavojusi otro sarakstu ar jauniešu pieprasītākajām grāmatām angļu valodā . Grāmatu sērijām, kuru popularitāte sakņojas sociālo mediju grāmatu kopienās. Tāpat ļoti svarīgi, ka turpinās mūsu nozīmīgā sadarbība ar Latvijas Neredzīgo bibliotēku – šoreiz Pielāgotajai lasītavai sagatavotas grāmatas, kas piemērotas audiogrāmatu ierakstiem. Aizraujošs un iedvesmojošs ir bijis šis īsais februāra mēnesis "Literatūras ceļvedī". Bagātīgi ir mūsu literārie groziņvakari ar izcilībām, par kurām rakstīt, lasīt un ar kurām dalīties. Taču februāra realitāte nav tikai svētki. Vairs nekad tas nebūs tikai mīlestības vai "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas mēnesis. Februāris vienmēr būs arī Krievijas kara Ukrainā atceres laiks. 24. februārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta nogalināto ukraiņu bērnu piemiņas izstāde "Harkivas apgabala eņģeļi" . Pieminot un neaizmirstot, aicinām apmeklēt izstādi, kā arī atgriezties pie jau 2022. gadā sagatavotā "Literatūras ceļveža" speciālnumura Ukrainai , kurā apkopota ukraiņu literatūra. Aicinām arī "Literatūras ceļvedī" zem atslēgvārdiem "ukraiņu literatūra" iepazīties ar jaunākajiem literatūras apskatiem. Kā redzam, grāmatas iemieso gan dzīves svinību priekus, gan neaizmirstamas sāpes. Taču tas, ko grāmatas noteikti nedara – tās neļauj mums, lasītājiem, palikt vienaldzīgiem ne pret vieniem, ne pret otriem. Lasīsim un sargāsim savu cilvēcību. Pilns numura pārskats pieejams šeit: FEBRUĀRIS 2026 Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju anita.veckalne@lnb.lv Lasīsim vēstules! Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv

Latvijas Neredzīgo bibliotēka turpina stāstījumu par pielāgoto literatūru. Šoreiz vēstīsim par literārajiem darbiem, kas paredzēti ielasīšanai audio formātā. No ielasīšanas brīža līdz nonākšanai pie lasītāja, grāmata veic garu pārveidošanās procesu. Grāmatas LNerB skaņu studijā ielasa diktori ar labi nostādītām balsīm un skaidru dikciju, tādēļ varam lepoties ar kvalitatīviem ierakstiem. Mūsu lasītāju lietošanas ērtībai, ieraksts tiek sadalīts pa failiem ar aptuveni pusstundas skanējumu. Atkarībā no grāmatu apjoma ielasīšanai nepieciešams ilgāks vai īsāks laiks. Ieraksts tālāk nonāk Skaņu ierakstu un IT nodaļā rediģēšanai, tad LNerB Komplektēšanas un apstrādes nodaļā tehniskai un bibliogrāfiskai apstrādei un noformēšanai. Un tikai tad audiogrāmata ir gatava doties pie lasītāja. Darbinieki ļoti rūpīgi veic atlasi, lai piedāvātu lasītājiem pēc iespējas dažādas tematikas literatūru. Vienmēr pieprasīti žanri ir mīlestības un kriminālromāni, biogrāfijas un ceļojumi. Lūk, dažas grāmatas, kas 2026. gadā lasītājiem tiks pielāgotas audio formātā. Aija Pelīte Latvijas Neredzīgo bibliotēkas metodiķe Gundega Tabaka, LNerB LAN vecākā bibliotekāre Rūta Šepetis, Stīvs Šeinkins. Blečlijas noslēpums Grāmata ir divu izcilu rakstnieku kopdarbs. R. Šepetis latviešu lasītājam jau pazīstama kā aizraujošu, viegli lasāmu, vēstures romānu autore, Stīvs Šeinkins ir godalgots amerikāņu rakstnieks. Lasītājs kopā ar galvenajiem varoņiem - deviņpadsmit gadus veco Džeikobu Novisu un viņa jaunāko māsu Elizabeti, tiek aizvests uz noslēpumaino Blečlipārku. Te jebkuram ir iespēja iepazīties ar vietu, kur Otrā pasaules kara laikā briti slepeni nodarbojās ar kodu laušanu jeb citu valstu slepeno ziņu pārraides mašīnu atkodēšanu. Īpaša uzmanība pievērsta nacistu šifrēšanas mašīnas "Enigma" koda uzlaušanai, kas grāmatā cieši sasaistās ar meitenes vēlmi izprast mātes neizprotamo pazušanu. Romāns aizraus ikvienu, kam interesē pasaules vēstures mazāk zināmās lappuses. Dina Kāgane-Kovaļova, LNerB diktore Satu Reme. Hilda Ir kriminālromāni, kur cietušais parādās jau pirmajās lappusēs, bet ne šajā gadījumā. Autore nemēģina virzīt notikumus straujā un spraigā stāstījumā. Romāna gaita drīzāk ir mierīga kā sasalusī Islandes ainava. Sadzīviskas ainas mijas ar slepkavību izmeklēšanu, kas aizsākas tikai romāna vidusdaļā. Grāmata uzrakstīta viegli lasāmā un raitā valodā, tomēr rodas sajūta, ka stāstījumam pietrūkst intrigas. Autore radījusi savdabīgus galvenos varoņus. Izmeklētāja Hilda brīvajā laikā sērfo Islandes ledainajos fjordu ūdeņos. Bet viņas palīgs Jakobs ada Islandes tradicionālos džemperus. Savās ikdienas gaitās viņi atklāj islandiešu tradīcijas, ieradumus un dzīves uztveri. Līga Daudzvārde, LNerB KAN vadītāja Frenks Herberts. Kāpa Manuprāt, Frenka Herberta meistarīgi veidotais fantāziju un piedzīvojumu romāns pārliecinoši nodrošinājis sev paliekošu vietu lasītāju sirdīs. Veiksmīgs ir arī Viļa Kasima darba tulkojums latviešu valodā, jo oriģināla teksts ir sarežģīts. Lai arī grāmata ir apjomīga, gribas to neatlaidīgi lasīt, lai pēc iespējas ātrāk uzzinātu tālākos notikumu pavērsienus. Galvenais varonis Pauls Atreīds būtu pavisam vienkāršs zēns, neskatoties uz to, ka piedzimis aristokrātu ģimenē. Bet visu izmaina fakts, ka mantojumā viņš saņem ne tikai namu, bet arī uzdevumu pārvaldīt tuksneša planētu Arrakisu. Vērtīgā viela melanža jeb s paiss , kas atrodas uz planētas, spēj pagarināt dzīvi. Tas ir iemesls cilvēku vēlmei to iegūt, izmantojot jebkādus līdzekļus un metodes. "Cilvēces bezapziņas dziļumos ir visaptveroša vajadzība pēc loģiski sakārtota Visuma. Bet patiesais Visums vienmēr ir soli aiz loģikas." (Frenks Herberts, "Kāpa") Sondra Kokorēviča, LNerB bibliogrāfe Lisa Sī. Tanas kundzes sieviešu loks Vēsturisks romāns, kas iedvesmots no patiesa stāsta par ievērojamu sievieti, ārsti Tanu Juņsjaņu. Notikumi risinās 15. gadsimtā, Minu dinastijā Ķīnā Metāla Čūskas gadā. Romānu caurvij divu meiteņu - Junsjaņas un Meilinas draudzība visa mūža garumā. Abas iepazīstas ar vīriešu pārvaldīto medicīnas pasauli jeb tā laika stigmatizācijām par sieviešu kā zemāka sociālā statusa pārstāvēm. Mūsdienu skatījumā romānā minētās tradīcijas ir absurdas un nepieņemamas. Iesaku Jums, jo grāmata aizraujoši stāsta par neizzināto un mazpazīstamo Ķīnas vēsturi, kultūru un tradīcijām, par laiku, kurā valdīja vīrieši un skaidri noteikta sievietes loma sabiedrībā. Junsjaņas sarakstītajā zāļu recepšu grāmatā minētie ārstniecības līdzekļi tiek izmantoti līdz pat mūsdienām.

Pauls Daija. Foto: Kristians Luahers. Ilustrācija: Laura Lukeviča. LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija "Apgaismības starpnieki" ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no retāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Plašāku apskatu par monogrāfiju iespējams lasīt šeit. Intervijas publicēšanas brīdī grāmata ir iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas pirmajā kārtā izvirzīto darbu sarakstā kategorijā "Spilgtākais darbs literatūras pētniecībā". "Literatūras ceļveža" redakcija sirsnīgi pateicas Paulam Daijam par atsaucību, atklātību un laiku, kas veltīts šai sarunai. Kā Jums radās ideja šai monogrāfijai? Savu disertāciju par apgaismības idejām latviešu literārajā kultūrā aizstāvēju pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pēc tam manas akadēmiskās intereses raisījās dažādos virzienos, taču arvien ir sanācis atgriezties pie apgaismības laikmeta. Tā notika arī šoreiz. Monogrāfijas ieceri iedvesmoja Latvijas Nacionālās bibliotēkas programma "Latviešu grāmatai 500" , kas vispār deva nozīmīgu impulsu jauniem grāmatniecības vēstures pētījumiem Latvijā. Uzsākot darbu pie grāmatas, strādāju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā, un man bija iespēja plaši iepazīt krājumu. Mani piesaistīja nacionālās atmodas priekšvēstures periods latviešu grāmatniecībā, un darbs ar seniespiedumiem atklāja, ka tajā neapgūtu tekstu ir vairāk, nekā man bija licies. Runa ir par laikmetu, kas bieži palicis pētnieku uzmanības ēnā – kluso pārejas posmu no Stendera un Merķeļa apgaismības 18. gadsimta otrajā pusē uz jaunlatviešu kustību 19. gadsimta vidū. Tas bija periods, kad veidojās priekšnoteikumi latviešu emancipācijai un mūsu kultūra atradās, iespējams, vissvarīgākajās krustcelēs starp pārvācošanos vai izdzīvošanu. Manī radās ziņkāre, vēlme uzzināt vairāk. Sākumā, īpaši pandēmijas laikā, tā bija pilnīgi pašpietiekama, es lasīju avotus, daudz nedomādams par to, ko ar to iesākšu. Bet pamazām es sapratu – šī tēma ir svarīga, vēlos, lai arī citi par to uzzina. Turklāt šajā laikā Vācijā iznāca mana kādreizējā Freiburgas mentora Reinharta Zīgerta bibliogrāfiskais rādītājs par tautas (jeb zemnieku) apgaismību 19. gadsimtā. Šis ļoti ilgi tapušais, fundamentālais darbs uzreiz guva rezonansi akadēmiskajā vidē, tapa jauni pētījumi par to, ka tik tiešām – lai gan apgaismības laikmets vēsturē noslēdzas ar Franču revolūciju, tā idejas jaunās formās turpinās vēl ilgi pēc tam, īpaši attiecībā uz zemāko sociālo slāņu izglītošanu. Es sapratu, ka varu šai tēmai pievienot jaunu dimensiju, papildinot to ar Latvijas perspektīvu un mūsu reģiona apgaismības specifiku. Var teikt, ka mana grāmata tapa ciešā dialogā ar vācu kolēģu darbu, tāpēc ar nepacietību gaidu tās vācu tulkojuma iznākšanu nākamgad. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises - kā rakstāt Jūs? Es parasti sāku ar pētniecisku jautājumu. Manas monogrāfijas gadījumā tas bija jautājums, vai tautas apgaismība Latvijā bija emancipējoša vai restriktīva kustība. Taču svarīgi ir tālāko darbu fokusēt pietiekami šauri, lai neapmaldītos vispārinājumos. Es rakstu tikai tad, kad jūtos samērā drošs, ka spēju jautājumam pietuvoties – un tikai tad, kad esmu izlasījis un konspektējis visus avotus, kā arī iepazinis līdzšinējos pētījumus. Daudz pārrakstu, reizēm paiet pārāk ilgs laiks, kamēr atrodu īstos vārdus, ar kuriem esmu apmierināts; man rakstīšana – tā ir rediģēšana. Atšķirībā no maniem agrākajiem darbiem šajā monogrāfijā es gribēju iedziļināties detaļās, nevis sniegt panorāmisku skatījumu. Tāpēc izvēlējos biogrāfisku pieeju. Esmu arī ievadā minējis, ka vēlos palikt kultūras un grāmatniecības vēsturi zem mikroskopa – mani interesēja epizodes un mazie sižeti, reizēm – vairāk plaisas sienā, nekā ēkas kopējā arhitektūra. Tāpēc mana grāmata ir drīzāk pieskārieni dažādām tēmām, ne visaptverošs pētījums. Tāds pētījums par 19. gadsimta pirmo pusi ir Zigrīdas Frīdes lieliskā monogrāfija "Ienest sveci istabā" (2011), no kuras aizguvu daudzus pavedienus. Kas Jums bija visizaicinošākais, strādājot pie šīs monogrāfijas? Droši vien vissarežģītāk bija atrast īsto līdzsvaru, lai atklātu vācbaltiešu vēsturiskās lomas pretrunīgumu. Attieksme pret vācbaltiešiem Latvijas vēsturē bieži ir bijusi un ir polarizēta – vai nu kā kultūras nesējiem, vai arī apspiedējiem. Es gribētu teikt, ka šī attieksme ir neirotiska – un kas gan cits ir neiroze, ja ne nespēja apvienot pretstatus? Arī es pats savulaik esmu bijis vienpusīgs. Rakstot monogrāfiju, man gribējās, lai skatījums nav galējs, lai blakus melnajai un baltajai parādās arī citas krāsas. Vēl man būtisks izaicinājums bija valoda – kaut gan mana monogrāfija ir akadēmisks pētījums, es vēlējos, lai to varētu lasīt arī plašāka auditorija. Es negribēju, lai terminoloģija un sarežģīta izteiksme padara to pieejamu tikai jomas speciālistiem, un centos, lai teksts būtu saprotams un lasītājam draudzīgs. Protams, man pašam ir grūti izvērtēt, cik lielā mērā tas ir izdevies. Par ko Jūs esat patiesi gandarīts, kad monogrāfija ir izdota? Visvairāk esmu gandarīts par Ineses Hofmanes dizainu un Reiņa Hofmaņa fotogrāfijām. Grāmatas dizains tapa apmēram gada garumā, un man ir sajūta, ka tas ir kļuvis par būtisku daļu no grāmatas satura. Mums bija daudz sarunu ar Inesi, vairums lēmumu tika pieņemti bez steigas, pārdomāti un ar lielu rūpību kā pret detaļām, tā kopējo vizuālo vēstījumu. Man šķiet, to var just, šķirstot grāmatu. Tāpat mani gandarī, ka grāmatas literārā redaktore bija Sigita Kušnere, esmu viņai pateicīgs par redakcionālo darbu, kas bija arī radoši un intelektuāli līdzdalīgs. Rakstot grāmatu, es ieguvu jaunus draugus un domubiedrus. Man ļoti veicās ar sarunbiedriem, tāpat arī ar darba vidi un atbalstu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ir trīs cilvēki, kuriem katram savā veidā bija svarīga nozīme šīs grāmatas tapšanā – Maija Treile, Dagnija Baltiņa un Andris Vilks. Pateicoties viņiem, es visos grāmatas tapšanas posmos, arī sarežģītos, zināju, ka šis nav tikai mans pētījums – bet gan tas ir daļa no kaut kā lielāka, no vīzijas, kuru visi kopā bibliotēkā īstenojam. Runājot par pētniecības gaitu, gandarījums man ir par jaunatklātiem avotiem. Lasot latviešu grāmatas, es paralēli meklēju tulkoto tekstu oriģinālus, kuri līdz šim nebija zināmi; reizēm šie meklējumi palika neveiksmīgi, bet reizēm mani sagaidīja pavisam negaidīti atklājumi. Katrs no tiem mazliet citā veidā izgaismo mūsu kultūras iesakņotību pārrobežu tīklojumā un atgādina, ka Latvija vēsturiski nebūt nebija province, bet atradās vienā laika zonā ar Eiropas intelektuālo telpu. Kā radās monogrāfijas "Apgaismības starpnieki" nosaukums? Nosaukums savā ziņā atbalso vienu no programmas "Latviešu grāmatai 500" atslēgas tēmām – latviešu nacionālās kultūras izrāvienu 19. gadsimtā. Es mēģinu pastāstīt, kā no viena laikmeta izaug nākamais. Vēlējos nosaukumā ietvert domu, ka desmitgades, par kurām rakstu, ir "vairs ne" un "vēl ne" laikmets, ka teātra izrādes starpbrīdī dažkārt notiek ne mazāk interesantas lietas kā uz skatuves. Bet jāsaka, ka par nosaukumu domāju ilgi, meklēju īsto vārdu, kurā ietvert šo pārejas, sliežu pārmiju, slūžu ideju. Paliku pie vārda “starpnieki”, jo tajā atklājas ne tikai vācbaltiešu autoru atrašanās starp laikmetiem, bet arī starpnieku loma starp vācu un latviešu kultūrām, kura būtībā definēja visu viņu darbību. Kā darbs pētniecībā ir ietekmējis Jūsu rakstīšanu - kas ir palīdzējis un kas, iespējams, traucējis? Akadēmiskā rakstīšanā svarīga ir skaidrība un lietišķums. Mans temperaments nosaka zināmas problēmas attiecībā uz šīm kategorijām, un reizēm man jāpieliek lielas pūles, lai disciplinētu savu aizrautību. Es ļoti identificējos ar tiem vēstures pētniekiem, kurus Džila Lepore apspriež savā rakstā "Historians Who Love Too Much". Un, jo ilgāk nodarbojos ar pētniecību, jo biežāk man gribas, lai tekstos, kurus gan rakstu, gan lasu, būtu vairāk rotaļīguma, ziņkāres un piedzīvojuma sajūtas. Pašlaik droši vien atrodos posmā, kurā šīs lietas savā starpā mijiedarbojas – pievelkas un atgrūžas. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Uz šo jautājumu man tūliņ ir ļoti skaidra atbilde – tas būtu Marsela Prusta romāns "Zudušo laiku meklējot" , un ne tikai tāpēc, ka šādi es iegūtu vienas grāmatas vietā četras (vai, ieskaitot pēc rakstnieka nāves publicētos sējumus, astoņas). Šo romānu es nesistemātiski pārlasu atkal un atkal, un man patīk ideja, ka tas vienmēr ir rokas stiepiena attālumā. Bet varbūt pašu svarīgāko pie sava valdzinājuma es nemaz neprotu ietērpt vārdos. Katrā ziņā varu teikt, ka Prusta romāns savulaik ļoti izmainīja mani, varbūt – piešķīra niansētāku redzi. Veidā, kā lasīšana tevi izmaina, ir kaut kas maģisks. Kad tagad to pārlasu, es katru reizi no jauna lasu pats sevi. Bet arī nokļūstu bezsvara stāvoklī, nobremzēju laiku un savā ziņā praktizēju lēnumu – vērtību, kas ikdienā ir tik grūti sasniedzama. Kāda loma Jūsu dzīvē ir lasīšanai? Vide, kurā es uzaugu, noteica, ka lasīšana manā pasaulē bija un ir tik pašsaprotama, ka par tās lomu ilgu laiku nemaz vispār nedomāju. Pēdējā laikā lasīšana man mazāk ir kļuvusi par izklaidi, vairāk – par agoru, t.i., par iespēju atrasties domājošā un provocējošā telpā. Arī – telpā, kurā robežas starp intelektuālo un emocionālo pieredzi ir grūti novelkamas. Esmu ievērojis, ka aizvadītajos apmēram desmit gados tieši lasīšana ir būtiski mainījusi manu iekšējo pasauli, ne vienmēr ar jaunām atziņām, bet biežāk ar to, ka ir ļāvusi man noformulēt un konkrētāk ieraudzīt lietas, ko iepriekš esmu jutis neskaidri. Es noteikti varu teikt, ka lasīšana man ir ne tikai domāšanas turēšana aktivitātē, bet arī – ka grāmatas ir tās, kas tāpat kā citi cilvēki un jaunas pieredzes, mani slīpē, padara mazāk raupju, atgādina, ka es vienmēr atrodos ceļā. Tajā pašā laikā – svarīga nozīme manā ikdienas informācijas telpā ir arī sociālajiem medijiem un digitālajai satura plūsmai. Informācijas, izklaides vai atpūtas ziņā tā noteikti atsevišķos aspektos ir ieņēmusi vietu, kas agrāk piederēja grāmatām. Nedomāju, ka tas ir slikti. Par to mēs daudz diskutējām pagājušajā gadā, kad man bija iespēja piedalīties Rīgas manifesta "Tiesības uz lasīšanu" (to iespējams parakstīt portālā manabalss.lv) darba grupu diskusijās. Izvēle starp veco un jauno, kā vienmēr, arī šoreiz visdrīzāk ir neprecīzs problēmas uzstādījums – daudz vērtīgāk ir domāt par to, kā dažādi mediji jau tagad un nākotnē savā starpā sadzīvos un papildinās cits citu. Un tomēr pie sevis novēroju, ka aizvien biežāk, kad ir izvēle starp elektronisko grāmatu angliski un iespiesto grāmatu dzimtajā valodā, es apzināti izvēlos otro, jo ir sajūta, ka palaižot savus lasīšanas paradumus pašplūsmā, riskēju pazaudēt kaut ko svarīgu. Droši vien mediju līdzāspastāvēšanas laikmetos – kādā mēs noteikti atrodamies arī pašlaik – ir nepieciešams par dažām lietām īpaši piedomāt, lai pārmaiņas nejauši nesāktu mūs nest līdzi tur, kur nemaz negribam nokļūt. Kādas trīs grāmatas Jūs ieteiktu izlasīt šajā ziemā un kāpēc tieši šīs? Ļoti iesaku izlasīt mana kolēģa Viestura Zandera jauno grāmatu "Ansis Gulbis rakstos, vēstulēs un atmiņās" . Tas ir ieskats aizraujošā avotu materiālā, kuru sākot lasīt, brīžiem ir grūti atrauties. Un Gulbis pieder pie izcilākajām personībām latviešu grāmatniecības vēsturē – tieši lasot avotus, kļūst tik labi redzams, ka izdevējiem kultūrā ir daudz lielāka nozīme, nekā mēdzam domāt – viņi ir tīklu veidotāji un kultūras producenti, kas bieži paliek slaveno autoru ēnā. Tālāk vēlos ieteikt nupat klajā nākušo Jāņa Šiliņa grāmatu "Uzņēmīgais latvietis" par 19. gadsimta mūrniekmeistaru Kristapu Ķergalvi. Šis ir vērtīgs un interesants pētījums, kas iet neierastu ceļu un pievēršas uzņēmējdarbības vēsturei – tēmai, ko mēs, kultūras vēsturnieki, bieži piemirstam. Visbeidzot tiem, kas lasa vāciski, iesaku pērnā gada nogalē izdoto Mihaēla Hampes grāmatu "Krise der Aufklärung" ("Apgaismības krīze"). Tā iekļaujas pēdējos gados aktuālajās diskusijās par nepieciešamību pēc Apgaismības 2.0 mūsdienās. Hempe raksta par apgaismības kā noteiktas dzīves formas turpinātību, un šādi viņš faktiski rāda, kā atskatīšanās pagātnē var palīdzēt izturēt dzīvi pasaulē, kas ar katru dienu kļūst aizvien absurdāka. Redakcijas piezīme: Šo jautājumu sagatavojusi Dārija Juškeviča pēc monogrāfijas izlasīšanas. Dārijas jautājums: Vai Jūsu literatūrzinātniski pētnieciskā interese nākotnē varētu aptvert arī citu baznīcu personību nozīmi vienotā Latvijas un Eiropas kultūrtelpā? Noteikti – un tam ir vairāki iemesli. Uzsvars uz baznīcām ir svarīgs, jo tas ved pie sava novada identitātes apzināšanās. Un bieži vien par noteiktiem vēsturiskiem periodiem mums ziņkāre parādīsies tieši tad, kad runa būs par mūsu dzimto pusi. Es būtu ļoti priecīgs, ja arī mana grāmata spētu vismaz kādam lasītājam piešķilt jaunu interesi par sava novada vēsturi. Turklāt vācbaltiešu mācītāji, īpaši apgaismības laikmetā, bet ne tikai tajā, bija ārkārtīgi interesantas personības – bieži vien ekscentriski cilvēki, kas apveltīti ar radošumu un iekšēju brīvību. Viņi ņēma dzīvi savās rokās un aktīvi centās mainīt pasauli sev apkārt, negaidot, kad kāds palīdzēs no augšas, un ar to viņi man šķiet iedvesmojoši un simpātiski par spīti gadsimtiem, kas mūs no viņiem šķir. Trīs ašie jautājumi: Rakstīt: uz papīra vai datorā? Datorā. Ārzemēs apmeklēt: muzeju vai bibliotēku? Bibliotēku. Brīvajā laikā: grāmata, kino, teātris vai koncerts? Grāmata. Paldies! Pauls Daija. Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815-1848. Literārā redaktore Sigita Kušnere; zinātniskie recenzenti: Māra Grudule, Benedikts Kalnačs; kopsavilkuma redaktore (angļu valodā): Daina Grosa; dizains, makets: Inese Hofmane; fotogrāfs Reinis Hofmanis; Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. 390 lpp. ISBN 9789934610660.