Šogad "Literatūras ceļvedī" aizsākam jaunu rubriku – Gruzīnu lasītava. ./2026. gadā studēja Gruzijā, kur iepazina valsts kultūras dzīvi, literatūru un mūsdienu sabiedrības Iedvesmojoties no šīs pieredzes, viņš sagatavojis grāmatu apskatu sēriju, kas ļaus pakāpeniski iepazīt gruzīnu literatūras ვეფხისტყაოსანი”) – vienu no nozīmīgākajiem gruzīnu valodā rakstītajiem darbiem, kas iekļaujas pasaules literatūras

Korejiešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Džihjunas Junas "Un dziļi dzelmē upe dzīs" romāns ir noskaņās tumšs un mistikas caurvīts. Upe tajā ir galvenais sižeta virzītājspēks gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Prologs lasītāju sagatavo neomulīgajai noskaņai, kas neatkāpjas ne brīdi, un apjausmai, ka jau ir noticis kas šausmīgs, un tas nebūt vēl nav viss, jo priekšā vēl gaida neizskaidrojami tumšais un pārdabiskais. Par spīti tam, ka ir radīta tik satraucoša un biedējoša atmosfēra, rodas vēlme tāpat padoties šīs grāmatas vilinājumam un patiešām nonākt dziļāk dzelmē un tās notikumos. Karstā vasaras dienā veldzēties upē būtu vilinoši, vai ne? Bet upei piemīt arī spēks, kas var neatgriezeniski aizraut līdzi. Upe pati par sevi ir spēcīgs simbols ar daudzslāņainām nozīmēm, šajā darbā vedinot uz atklāsmēm un apslēptā ieraudzīšanu – to, kas dzelmē. Tā plūst starp dzīvību un nāvi, starp pagātni un tagadni. Upe dzen, dzen uz priekšu, ļaujot atklāt arvien tumšākus noslēpumus. Upe ir vidutājs starp dzīvo un mirušo pasauli, apziņu un zemapziņu. Sēras, sāpes, tukšums, emocionāla atsvešinātība − to visu izjūt Sudžina pēc tam, kad viņas mīļā māsa Mire noslīkst upē. Vai nebūtu lieliski, ja abas atkal būtu kopā? Sudžinai ir tādas spējas, kas no upes dūņām māsu spētu augšāmcelt, tomēr, kad cilvēks vēlas iejaukties procesos, kuros viņam nav dota tāda vara, un izjaukt dabisko lietu kārtību, tas nekad nevar beigties labi, jo ir jārēķinās ar sekām, jo ir šķērsota kāda būtiska robeža. Interesanti uzzināt, ka vārds Mire korejiešu valodā nozīmē nākotni, bet, ja nākotnes nav? Varbūt ir jāsamierinās ar to, kas ir šeit un tagad? Kas notiktu, ja katram būtu iespēja atdzīvināt savos mīļos ar maǧijas palīdzību, nevis ļaut viņiem aiziet pavisam no šīs pasaules? Turēties pie tā, kas ir miris? Maģija šeit ir ģimenes mantojums, kas pa spēkam tikai sievietēm – radīt un atdzīvināt. Varbūt to var uztvert gan kā dāvanu, gan kā sodību, ja ir tādas spējas, kas kārdina izmainīt realitāti. Viens no noteikumiem gan nosaka – nekad neatdzīvināt neko lielāku par plaukstu. Ja tas tiek pārkāpts, sāk notikt dīvainas un tumšas lietas. Sēras var kļūt par postošu spēku. Kā palaist, kā nepieķerties? Kā izsāpēt, kā izsērot? Vai tas nav egoistiski – neļaut doties un saukt otru atpakaļ? Turpināt ciest vai dziedināties, ja sāpēs jau jebkurā gadījumā? Romānā atspoguļots ne tikai sēru process, emocionālās traumas un ģimenes sarežģītās attiecības, bet arī tas, cik grūti reizēm ir runāt par savām sāpēm, vientulību un eksistenciāliem jautājumiem, pieņemt notiekošo, samierināties ar zaudējumu un palaist pagātni. Pavisam negaidīti, retrospektīvā skatījumā, atklājas daudzi pagātnes noslēpumi un arī netaisnības, kas saistītas ar Mires nāvi, līdz ar to darbā ir arī pa kādam detektīvelementam un mistērijai. Atklājas vainas apziņa, atbildība par notikušo, emocionāls smagums, nespēja rast mieru un arī vēlme pēc atriebības, kamēr nav noslēgti rēķini ar pagātni. "Un dziļi dzelmē upe dzīs" aizrauj, biedē un tomēr dod mieru par lietu kārtību dzīvē, par tuvākām un tālākām pasaulēm, smalkajām enerģijām, pieķeršanos un atlaišanu, cerību un nākotni. Šis romāns, nemaz nepārspīlējot, noteikti ir viens no pēdējā laika fascinējošākajiem atklājumiem, un ir patiess prieks, ka to ir iespējams lasīt latviešu valodā Ievas Melgalves tulkojumā. Romānā netrūkst ne nāves dvesmas, ne robežas starp dabisko un pārdabisko. Ūdens un upe tajā nepārtraukti plūst, ieņem dažādas formas, maina dzīves, noskalo un galu galā, šķiet, arī attīra. Džihjuna Juna. Un dziļi dzelmē upe dzīs. No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; literārā redaktore Elīna Kokareviča; maketētājs Jāks Rītels. Rīga: Helios, 2025. 359 lpp. ISBN 9789934639289. Raiva Turka ir grāmatu blogere. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Domāju, ka arī tālab, ka tajā ir gudri ieausta daļa pasaules literatūras. Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā māksliniekam Tomam de Frestonam"

🎧 Klausies apskatu Spotify. Rudenī sēņu smarža vilina dziļāk mežā, un tomēr tā spēcīgi atgādina arī par aukstumu, mitrumu, zemi un dubļiem, trūdiem, drūmām un pelēkām dienām, tāpēc jau laikus saprotu, ka arī čehu autores Viktorijas Hanišovas romānā "Sēņotāja" būs atrodami ne vien sēņu stāsti, bet arī daudz kas tāds, kas ar tiem līdztekus būs noslēpies kādā meža nomalē, kurā ne katrs grib ieskatīties un ieraudzīt daudz sāpju un netaisnības atblāzmas. Vienīgās sēnes, kas man garšo, ir gailenes, bet galvenās varones Sāras − kā pieaugušas sievietes, bet Sisi − kā bērna, pasaules centrā ir daudz jo daudz sēņu, kuru nosaukumus līdz pat grāmatas izlasīšanai nemaz nevarēju iedomāties. Lai nodrošinātu sev iztiku, no aprīļa līdz pat decembrim Sāra lasa sēnes, un šo bagātīgo, detalizēto sēņu aprakstu dēļ, šķiet, ka esmu ne tikai pilntiesīga grāmatas lasītāja, bet varbūt kādreiz kļūšu arī par sēņu lasītāju, jo caur šīm lappusēm autore mani aizvedusi ieintriģējošā ekskursijā, kurā tieku izglītota par sev diezgan svešu tēmu − sēnēm, sēņotāju paradumiem, sēņu pagatavošanu, un man vēl tajā visā tikai pietrūkst īsta pastaiga pa mežu un sēņu degustācijas Sāras pavadībā. Ar savu īpašo vēstījuma prasmi autore uzmanīgi ieved dziļumā un tumsā. Mežs ir uzticams, jo dabā procesi notiek pēc vienota ritma, bet cilvēki maina ierasto lietu kārtību un pārsteidz ar savu neloģisko, šausminošo rīcību. Sāra ir vienpate, un vistuvākais, kas viņas dzīvē ir – tās ir sēnes – vienmēr paredzamas un uzticamas. Kad Sāra ieiet mežā, viņa novērtē to, ka pati var palikt pavisam nemanāma. Mežs un sēnes viņas dzīvesstāstā veido arī saikni ar pagātni, kurā vēl ir dzīvas atmiņas par bērnībā piedzīvotajiem reti labajiem brīžiem. Tieši viens no tuvākajiem cilvēkiem viņu iepazīstina ar daudzpusīgo sēņu pasauli, bet sagrauj Sāras pašas mazo pasauli. Šajā darbā sēņošana ir uztverama kā pašterapija un iespēja distancēties no smagiem pārdzīvojumiem. Pamazām no Sāras atmiņu fragmentiem uzzinām, kas ar viņu ir noticis bērnībā, un kāpēc viņa izvēlējusies šādu vienmuļu sēņotājas eksistenci. Tur, kur bērna pasaules uztverē būtu bijis jābūt atbalstam, mieram un drošībai, iezogas nežēlīga nodevība no tuvākajiem. Caur šo vēstījumu iespējams izprast, kādu milzīgu disonansi jūt bērns, kad pret viņu tiek īstenota nepieļaujama un neattaisnojama vardarbība. Jau pašā romāna sākumā noprotams, ka šķietami laimīgā Sāras ģimene – tā ir tikai ilūzija. Starp Sāras ģimenes locekļiem valda vārdos neizteikta spriedze, neērtības sajūta un neizpratne vienam par otra rīcību. Sāra bērnībā ir jutusi bezpalīdzību, vainu un kaunu, kā jau varmākas upuris, kuram pēc tam ir jāturpina dzīvot ar šo drausmīgo slogu. Vardarbība pat ļoti mīl klusumu, jo klusums gandrīz vienmēr ir varmākas pusē. It īpaši tuvāko lokā, kad ģimenē ir zināma hierarhija un struktūra, kurā katrs spēlē kādu lomu, un tāpēc kāds, iespējams, baidās un izvēlas klusēt, neredzēt signālus, pat ja ir bijis tiešs liecinieks vardarbības aktam. Vai maz var būt normāla dzīve pēc piedzīvotas seksuālas vardarbības? Kā šādu nastu izturēt? Kā mainās cilvēka personība notikušā iespaidā? Bez speciālista palīdzības neiztikt. Upurim ir jācenšas dzīvot pēc pāridarījuma, kamēr varmāka neizjūt vainu un atbildību, bet turpina dzīvot savu ierasto, melos uzbūvēto dzīvi. Autore ļauj iepazīt Sāras gan tumšos, gan gaišos dzīves mirkļus. Grāmata ir jāuztver kā atgādinājums, ka ne visiem ir lemta pat tik pietuvināti "normāla" dzīve, tāpēc vardarbība ir jāaptur laikus. Klusēšana ir līdzdalība un noziegums. Bērnība diemžēl ļoti daudziem beidzas tur, kur sākas vardarbība. Viens ir par to lasīt grāmatā, bet otrs – apzināties, ka šādi stāsti nav fikcija. Tas, ka izvēlies neredzēt, izslēgt to no apziņas, nenozīmē, ka tas nenotiek. Lai arī romānā ir daudz vientulības un bezspēcības, tomēr tajā rodams arī spēks un cerība uz dziedināšanos par spīti blīvajai un nomācošajai tumsai, kas vilkusies līdzi gadu gadiem. Smaga tēma, skaists izpildījums un vērtīgs saturs. Grāmata, kas izaicina lasītāju un mudina redzēt, dzirdēt, saprast, pievērst uzmanību un palīdzēt, kad nepieciešams. Noderīgi: LALIGABA Micēlijs vienmēr atradīs ceļu uz virspusi Viktorije Hanišova. Sēņotāja. No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš; atbildīgā redaktore Inguna Cepīte; redaktore Sigita Kušnere; dizains: Ivo Grundulis. Rīga: Pētergailis, 2023. 253 lpp. ISBN 9789984335636 Raiva Turka ir grāmatu blogere.

Lasot šo jauniešiem adresēto grāmatu, atmiņā atausa mani vidusskolas laiki, un tas tikai apstiprina jau zināmo, ka vidusskolas posms jau pēc būtības ir nozīmīgs milzīgu izaicinājumu periods gan pašam jaunietim – sevis meklējumi, tikšanās ar draugiem, negribīgi lēmumi, stāstu piepušķošana, vēlme iederēties kādā no bariņiem, neticība jaunām draudzībām, jo īpaši ar pretējo dzimumu –, gan arī jaunietim tuvajiem cilvēkiem. Šajā vecumposmā bērni ir jau teju pieauguši, tomēr vēl pilnībā neprot veidot savu dzīvi. Arī es vidusskolas laikā jutos nedaudz kā apmaldījusies, un tādi ir arī grāmatas “Melndzelmji” varoņi. Lai gan viņi ir it kā pilnīgi normāli klasesbiedri, kuri ieplānojuši vien ballīti nedaudz riskantā un neprognozējamā vietā, diemžēl – viss beidzas ar ļoti nelāgu negadījumu. Stāsta galvenā varone ir sešpadsmitgadīgā Ana, kura kopā ar mammu un patēvu ir pārcēlusies atpakaļ uz vietu, kur dzīvoja jau bērnībā. Toreiz viņu sauca Anika. Vecāku šķiršanās, pārcelšanās uz citurieni un ilgas pēc mammas klātbūtnes un mīlestības meiteni tik ļoti iespaidoja, ka vēlāk Anika atgriezās dzimtajā pilsētā ar jaunu identitāti un ar cerību, ka neviens viņu neatpazīs, jo izmaiņas bija notikušas ne tikai izskatā, bet arī raksturā un uzvedībā. Bet vai savu agrāko “es” ir tik viegli mainīt? Sižeta līnijas brīžiem ir pretrunīgas, taču stāstā tās ļoti plūstoši savijas. Ballītē piedzīvotais un tā sekas ir visa stāsta caurviju tēma. Tomēr ar šiem notikumiem galvenie sižeta notikumi nav izstāstīti, apjomā nelielajā grāmatā ietverta arī jaunu attiecību veidošanas tematika. Ana iepazīstas ar kādu puisi, kurš meitenei liek justies labi, turklāt ļauj nojaust viņa neviltoto interesi. Galvenās varones emocijas grāmatā viņu ir teju vai atkailinājušas, tās ir patiesas, un meitene no tām nebaidās. Brīžiem tās līdzinās vēlmei tikt saprastai un novērtētai. Noslēpumainību grāmatā rada ūdens tēls – upe un plūdi, kuri caurvij visu stāstu. Ūdens darbībā iesaistās negaidot un paspilgtina autores vēstījumu. Iesakot arī citiem jauno grāmatu, nozīmīgi šķiet piebilst, ka grāmatas galvenā varone vairākkārt apmeklē gan publisko, gan skolas bibliotēku – tur meitene jūtas droši. Manuprāt, lietuviešu autores stāsts par jauniešiem uzrakstīts meistarīgi, un to var izlasīt vienā “elpas vilcienā”. Mākslinieces Ellas Mežules grāmatai veidotās ilustrācijas ir ļoti trāpīgas un lieliski atspoguļo notikumu būtību. Grāmatas noformējums ir izcils savā vienkāršībā, un paredzams, ka būs saistošs arī jauniešu auditorijai. Izdevuma vizuālajā ietērpā izmantotās krāsas ir melnā un oranžā, kas lieliski atspoguļo grāmatas saturu – lai gan stāsts savā būtībā uzskatāms par drūmu, tomēr oranžie akcenti ievieš nelielu cerības staru, ka patiesībā viss nav tik melns, kā tas tiek pozicionēts. Grāmatas sižeta līnijas nedaudz sasaucas ar igauņu autores Rēli Reinusas grāmatu “Mortens, Emīlija un zudušās pasaules”. Noteikti iesaku izlasīt abas grāmatas, kas ļaus labāk izprast mūsdienu jauniešus, viņu pasaules redzējumu un to, cik ļoti viņi ilgojas pēc tā, lai tiktu saprasti. Noderīgi: janisroze.lv Zarambaite, Igne. Melndzelmji. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 144 lpp. ISBN 9789984239316. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Gundegas Šmites grāmata "Koncerts stāstos" ir darbs, kas veiksmīgi sapludina literatūru un mūziku, radot kā skaņdarbam – ar ritmu, pauzēm un tematisku attīstību. 2025. gadā grāmata tika nominēta Latvijas Literatūras Gundega Šmite ir radījusi meistarīgu darbu, kas rāda, ka laikmetīgā mūzika un literatūra spēj būt vienlīdz ISBN 9789934410314 (iesiets) Anita Veckalne ir LNB izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

kuratores un publicistes Helēnas Moulsvortas (Helen Molesworth) "Open questions" iekļāvu savā vasaras literatūras

Mūsdienu britu bērnu literatūras autores Katrīnas Randelas (1987) jaunākās grāmatas tulkojums ir apliecinājums dzīves vērtības (kuras spējam saskatīt, vien laikam steidzoties uz priekšu) atgādinoša mēdz būt bērnu literatūra Ja esi izaudzis liels un gudrs, bet domā, ka bērniem paredzētās grāmatas ir nenozīmīga literatūras daļa Grāmatiņa palīdz atvērt durvis uz aizraujošo stāstu pasauli, aicinot ielūkoties arī bērnu literatūras

Jāatzīmē, ka latviešu literatūrā tematisku un stilistisku atbalsi rodam Alberta Bela darbā "Bezmiegs"

Literatūrā ir daudz sirsnīgu stāstu par dzīvniekiem, kuri parasti, kāda neveiksmīga pārpratuma un apstākļu

Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras Jāteic, ka ungāru literatūrai šis ir bijis labs gads. Arī Nobela balvu literatūrā šogad saņēma ungāru rakstnieks – László Krasznahorkai . **** Pirmo savā

Grāmata ir veltījums zinātnieka Nikolaja Kostecka piemiņai. Lasītāji tiek iepazīstināti ar talantīgā dārzkopja, agronoma, pasniedzēja un lauksaimniecības ekonomikas teorētiķa dzīves un darba gājumu. Pēdējos desmit savas dzīves gadus zinātnieks strādājis Ņikitska Botāniskajā dārzā Jaltā. Šajā laikposmā viņš selekcionējis vairāk nekā 30 rožu šķirņu un pirmo reizi botāniskā dārza vēsturē uzrakstījis vairākus zinātniskus darbus par rožu kultūru. Kosteckis sniedzis neatsveramu ieguldījumu Ņikitska Botāniskā dārza attīstībā – viņa izveidotā rožu selekcijas zinātniskā bāze deva iespēju botāniskajam dārzam kļūt par valsts rožu audzēšanas līderi periodā no 20. gadsimta 60. līdz 80. gadiem. Арбатская, Юта. Николай Костецкий: шипы и розы: Никитскому ботаническому саду 200 лет. Симферополь: Н. Оріанда, 2012. 136 lpp. ISBN 9789661691567. Zane Bondare 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas galvenā bibliogrāfe.