Literatūras ceļvedis

Ilustrācija: Laura Lukeviča Marts un aprīlis "Literatūras ceļvedī" ir pavasara atkušņa laiks Marts un aprīlis šajā pavasarī "Literatūras ceļvedī" bija veltīti atkušņa tematikai, kas sevī nes zināmu rāmumu. Tomēr, kamēr daba pamazām modās, latviešu literatūrā jau mutuļoja kaislības, kas bija pilnas dumpja, riebuma, neizpratnes, drosmes, iedvesmas, talanta, milzīga darba un pārmaiņu. Gluži kā pati dzīve. Laiks vēl varbūt ir pavasarīgi vēss, bet cilvēki Latvijas literatūrā notei

Lasot Bukera balvas garā saraksta grāmatas, neizbēgami galvā rindojas arī mans personīgais tops. Lai gan daudz lasāmā vēl priekšā, "Endling" (burtiskā tulkojumā – pēdējais sugas pārstāvis) pilnīgi noteikti būs tā augšgalā. Tā ir grāmata, par kuru gribas stāstīt citiem. Grāmata, kas nepārstāja mani pārsteigt. Grāmata, kuru – sakritīgi – sāku lasīt 24. februārī. Stāsts ir par ukraiņu bioloģi Ievu (Yeva), kuras dzīves misija ir nosargāt un pavairot izzūdošas gliemežu sugas. Neti

Grāmata, kurā praktiski reālās dzīves notikumi ir ikdienišķi, daudziem pazīstami, varbūt pat garlaicīgi. Taču tajā pašā laikā galvenā tēla domu, emociju un sajūtu līmenī tiek piedzīvots vesels eposs par dzīvi, savu lomu tajā, attiecībām un pašapziņu. Šīs divas monētas puses manā ieskatā raksturo Harija Āboliņa debijas romānu "Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu". Tas ir stāsts par vientuļo tēvu Albertu, kurš audzina piecgadīgu dēlu Oliveru jeb Oliju. Galvenajam varonim ir 35 g

Ilustrācija: Laura Lukeviča Noskaidroti Literatūras gada balvas laureāti; spilgtākais darbs literatūras pētniecībā – Paula Daijas "Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815–1848" 17. aprīlī notika Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) apbalvošanas ceremonija Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā, kas telpiski un mākslinieciski tika veidota sadarbībā ar dzejas un mūzikas pasākumu "Dzejas pusnakts". Noskaidroti uzvarētāji astoņās kategorijās,

Marts un aprīlis "Literatūras ceļvedī" ir atkušņa un pavasara sākuma mēneši. Laiks, kad pat asā vējā, kurā vēl aizkavējies ziemas saltums, var pamukt kādā aizvēja stūrītī un atļauties lasīt ārā. Kaut tikai 10 minūtes. Vai pusstundu ar cimdiem (protams, jāskatās pēc situācijas). Kādam rūdītākam lasītājam, kurš āra lasīšanu spītīgi piekopj visu gadu, šis ir laiks, kad vienkārši pamanīt, ka beidzot var nenosalt līdz kaulam, Latvijas ziemās izkarojot literatūru pa lappusītei svai

Vai mūsdienās tā nav privilēģija - pavadīt vairākas stundas, lai uzrakstītu kādam vēstuli - īstu, ar roku rakstītu, rūpīgi izvēloties katru vārdu? Vai tā patiesi jau ir kļuvusi par savādu un nepraktisku metodi, lai sazinātos, lai kādam atgādinātu par sevi un mēģinātu pateikt to, ka šis cilvēks mums ir svarīgs? Dažreiz gan uzrakstīt vēstuli ir svarīgi ne tikai tā otra dēļ, bet tāpēc, ka pašam vajag izteikt ko intīmu un personisku, ko grūti atzīt skaļi sev un citiem. "Ir vajadz

Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes (dz. 1962) gobelēnu albums tapis pašas mākslinieces apgādā un ir veltīts četrām kolekcijām – "Kas dzintaram vēl padomā?" (2014-2020) darināta ar poliamīda pavedienu, kurā iestrādāts dzintara pulveris, Vilhelma Purvīša pavasara ainavu motīvos balstīta gobelēnu kolekcija "Galotnes. Tālāk par ainavu" (2023), gleznotāja Marka Rotko 20. gadsimta 40. gados tapušu darbu interpretācija gobelēnos (kopš 2024), kā arī kolekcija "Pļava" (2016-2024), k