Intervija ar sāmu izcelsmes zviedru rakstnieci Tīnu Hārnesku

Ar romāna autori Tīnu Hārnesku būs iespēja tikties 28. novembrī plkst. 16.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Korē (11. stāvā). Dalība pasākumā ir bez maksas, taču aicinām iepriekš reģistrēties: https://ej.uz/eadtina

Sniegā rūdījusies

Sāmu izcelsmes zviedru rakstnieces Tīnas Hārneskas debijas romāns "Ļaudis, kas sēj sniegā"(apgāds Jānis Roze) kopš 2024. gada lasāms arī latviešu valodā. Daces Deniņas tulkojumā autores balss skan smeldzīgi un skumji. Romāns izgaismo sāmu tautas skaudro likteni, vēsta par piederību un savu sakņu meklējumiem, taču tajā netrūkst arī gaiša humora. Šķiet, tādi ir sniegā rūdīti ļaudis – stipri līdz kaulam un tādi, kuri nebaidās no dzīves, vai tā būtu krāsaina, pelēka vai pagalam skumja.

Sarunā rakstniece Tīna Hārneska atklāj romāna iedvesmas impulsus un tapšanas gaitu, stāsta par māju sajūtu, kā arī runā par to, cik svarīgi sēt piederības sēklas zemē, kas mīdīta un postīta.

Kā Jūsu ikdienas darbs bibliotēkā palīdzējis vai varbūt traucējis tapt Jūsu darbiem? Cik viegli radīt ko jaunu, ja dienu pavadāt tik daudzu stāstu sabiedrībā?

Diemžēl pirms dažiem gadiem man nācās aiziet no darba bibliotēkā, jo rakstīšana aizņēma arvien vairāk mana laika. Taču laikā, kad ikdienā biju literatūras un aizrautīgu lasītāju ieskauta, es patiesībā izjutu milzīgu iedvesmu! Visas tās sarunas par grāmatām, domas un emocijas, un sajūta, ka plaukstās turi veselu pasauli. Tas bija neizsakāmi saviļņojoši! Man tā visa pietrūkst katru dienu, taču vienlaikus priecājos, ka tas mani pamudināja meklēt jaunas lietas, kas spētu mani iedvesmot. Piemēram, daba.

Ko Jums nozīmē rakstīt, izstāstīt stāstus?

Stāstu stāstīšana savā ziņā ir bijusi manas dzīves vadmotīvs, un, kļūstot vecākai, arvien skaidrāk apzinos, ka stāsti vienmēr ir bijuši manas esības pamatā. Stāstu klausīšanās ir viena no manām dārgākajām bērnības atmiņām, savukārt pusaudža gados rakstīšana man palīdzēja pārvarēt šo dzīves posmu. Tagad, būdama pieaugusi, es apzinos, ka rakstīšana ir būtiska daļa no tā, kas es esmu un kāda vēlos būt. Man šķiet, ka stāsti un iztēle ir īsta svētība ikvienam cilvēkam, jo tie sniedz patvērumu, kurā iespējams kaut uz brīdi aizbēgt no realitātes.

Kas bija Jūsu impulss uzrakstīt romānu “Ļaudis, kas sēj sniegā”, kurā tik skaisti savijas cilvēku likteņi, piederības sajūta, humors un smeldze?

Covid-19 pandēmijas izraisītās pasaules krīzes laikā, būdama jaunā māmiņa, es ļoti pārdzīvoju, ka mums nācās izolēt savus vecākās paaudzes tuviniekus no pārējās ģimenes. Mani pārņēma bailes, ka mani bērni uzaugs bez viņiem un bez mūsu stāstiem, līdz nolēmu, ka arī man jādod savs ieguldījums mūsu tradīciju saglabāšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm. Tā es sāku dažus no šiem stāstiem pierakstīt un, pati to nemanot, piepildīju lapas ar tēliem, kuru pamatā bija mani vecākās paaudzes tuvinieki. Lai gan nedaudz pārveidoti, šie tēli joprojām bija ļoti līdzīgi cilvēkiem, kuri atstājuši vislielāko iespaidu uz manu dzīvi.

Turklāt mans vīrs man apsolīja suni, ja es beidzot sākšu rakstīt, nevis tikai runāšu par rakstīšanu. Un es patiešām ļoti gribēju suni.

Kas bija tas, ko atklājāt no jauna vai uzzinājāt šī romāna rakstīšanas laikā?

Man šķiet, viena no lielākajām un svarīgākajām atziņām, ko guvu, bija apziņa, ka trauma ietekmē ģimeni vairāku paaudžu garumā, turklāt veidos, kurus ir grūti paredzēt. Piemēram, rakstot par mūsu senču piespiedu pārvietošanu prom no dzimtās zemes, es pat nenojautu, cik dziļas ir manas pašas skumjas, līdz sāku pētīt, kas patiesībā notika pirms simt gadiem. Tad es sapratu, ka man ir pienākums censties dziedēt pašai savas sāpes, lai pēc vairākām paaudzēm ar tām nebūtu jāsaskaras arī maniem pēcnācējiem. Man ir paveicies, ka man ir iespēja parūpēties par sevi un tikt galā ar tik daudzām pašas piedzīvotajām grūtībām. Arī mani senči būtu darījuši to pašu, ja vien viņiem būtu bijusi tāda iespēja.

Mūsdienu literatūrā bieži dominē jaunība, jaunu cilvēku stāsti un sevis meklējumi, taču Jūs romānā pievēršaties novecošanai un rūpēm. Kāpēc Jums bija svarīgi rakstīt ne vien par jaunību, bet arī vecumdienām?

Man daudz interesantāka un iedvesmojošāka šķiet vecāka gadagājuma cilvēku personības daudzslāņainība un dziļums. Viņi ir nodzīvojuši garu mūžu un pieredzējuši laikus, kurus es pat nespēju iztēloties. Un tieši tas vairāk par visu rosina manu iztēli!

Sāmu tautas liktenis ir smaguma pilns, tomēr romāna sižetu un notikumus paspilgtina arī sirsnīga humora deva. Cik viegli Jums bija atrast īsto romāna balsi, toni?

Humoru un krasās pārejas no dziļām skumjām uz savdabīgām, reizēm pat komiskām situācijām bija grūtāk apslēpt nekā atrast. Man šķiet, mani vienmēr ir saistījis sarkasms spēcīgu emociju brīžos, un tas lielā mērā raksturo arī mani pašu. Tāpat man šķiet, ka mazākumtautībām, kuras piedzīvojušas apspiestību un grūtības, ir īpaši cieša saikne ar smiekliem, kas lielākajai daļai sabiedrības vairākuma nav tik raksturīga. Dažkārt vienīgais veids, kā izdzīvot, ir smieties.

Kas, Jūsuprāt, ir tas kodols, kas tur kopā ģimeni un dzimtu brīžos, kad ārējā pasaule vai laikmeta grieži cenšas šīs saites saraut?

Manuprāt, tā ir apziņa, ka ikvienam ģimenes loceklim ir sava loma tās nākotnes veidošanā. Sajūta, ka esi kādam vajadzīgs, ir izšķiroši svarīga, lai cilvēks izvēlētos rīkoties atbildīgi. Mums ir vajadzīgs kāds, pret kuru izjūtam pienākumu, savukārt cilvēki, kuri jūtas kā vientuļas salas, apdraud ne tikai paši sevi, bet arī visas kopienas labklājību. Man šķiet, ka ģimenes saites var stiprināt arī kopīga atcerēšanās un savu stāstu stāstīšana.

"Ļaudis, kas sēj sniegā" ir Jūsu debijas romāns, kas Zviedrijā iznāca jau 2022. gadā. Kas ir bijusi aizkustinošākā atsauksme, ko esat saņēmusi vai dzirdējusi par šo stāstu?

Man šķiet, tas bija brīdis, kad mans jaunākais brālis izlasīja romānu un pateicās man par to, ka Maridjas tēlā esmu saglabājusi daļiņu no mūsu vecmāmiņas. Mūsu mīļā vecmāmiņa cieš no demences, un ar katru gadu slimība viņu arvien vairāk attālina no mums.

Romānā īpaši smeldzīgi ieskanas piederības jautājums. Ko Jums pašai nozīmē "būt mājās"? Kas Jūsu pasaulē veido māju sajūtu?

Daudzas lietas! Man šķiet, ka visu mūžu esmu bijusi apsēsta ar “māju” jēdzienu. Esmu tās veidojusi, par tām sapņojusi un rakstījusi. Man ir ļoti paveicies, jo ir daudz vietu, kurās jūtos piederīga. Vietu, kurās varu atslābināties un izjūtu dziļu saikni ar zemi. Reizēm šādas vietas man kļūst par mājām, ja vien tur ir arī mans vīrs un bērni. Esmu sapratusi, ka manas īstās mājas ir vīra bārdas pieskāriens manam vaigam un mūsu bērnu mazās balstiņas, kas čalo man visapkārt, lai kur es atrastos.

Paldies! Aija Bremšmite ir bibliotekāre, literatūras apskatniece un Eiropas autoru dienas 2026 vēstnese.

Redakcijas piezīme. No 11. novembra līdz 12. decembrim visā Eiropā norisināsies Eiropas Autoru dienas, kuru laikā arī Latvijas lasītājiem būs iespēja klātienē satikt sāmu izcelsmes zviedru rakstnieci Tīnu Hārnesku. Tikšanās ar autori notiks 28. novembrī plkst. 16.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas 11. stāvā (Korē). Dalība pasākumā ir bez maksas, taču aicinām interesentus iepriekš reģistrēties.

Reģistrējies: ej.uz/eadtina Noderīgi: "Ļaudis, kas sēj sniegā" apskats Vairāk par Eiropas autoru dienu 2026 Intervija ar Tīnu Hārnesku lasāma arī grāmatnīcas Jānis Roze izdevumā "Ziņnesis"