Harijs Āboliņš. Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu

Grāmata, kurā praktiski reālās dzīves notikumi ir ikdienišķi, daudziem pazīstami, varbūt pat garlaicīgi. Taču tajā pašā laikā galvenā tēla domu, emociju un sajūtu līmenī tiek piedzīvots vesels eposs par dzīvi, savu lomu tajā, attiecībām un pašapziņu. Šīs divas monētas puses manā ieskatā raksturo Harija Āboliņa debijas romānu "Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu".

Tas ir stāsts par vientuļo tēvu Albertu, kurš audzina piecgadīgu dēlu Oliveru jeb Oliju. Galvenajam varonim ir 35 gadi, stabils, bet garlaicīgs darbs, rutīnas piepildīta dzīve galvaspilsētā un liela pienākuma sajūta pret dēla veiksmīgu audzināšanu un ievadīšanu lielajā pasaulē. Katra diena šķiet vienāda, un mēs sastopam Albertu brīdī, kad šī pelēcība sāk kļūt pārāk nomācoša. Tā ir sākusi pārvērsties par apātiju, kad mazāk jādomā, mazāk jāizvēlas, mazāk jādzīvo.

Taču galvenais tēls noteikti nav garlaicīgs. 35 gadu vecumā Albertam ir skaidras intereses un pat mazas kaislības. Mūzika, konkrēti Nika Keiva daiļrade. Vienā no mākslinieka dziesmām arī rodams grāmatas nosaukums, un dažādi skaņdarbi tiek pieminēti vairākkārt, tāpēc grāmatu var papildināt arī ar apkopotu skaņu celiņu. Cita aizraušanās ir kafija – ne vien "man garšo" robežās, bet kā vesels rituāls, ar izmeklētām garšām un pagatavošanas veidiem. Nelielā ievadā par kafijas pagatavošanu noskaidrojam, kā galvenais tēls vispār "tver" pasauli – vērojot, smalki secinot un detalizēti aprakstot. Tieši šie novērojumi un apraksti ir viena no autora rakstības spēcīgākajām pusēm.

Alberts dzīvē cenšas uztvert un piedzīvot to, kas ir īsts un patiess, sākot no mazumiņa. Tādām vienkāršām lietām, kā paša pagatavotai lazanjai vai dzīvsudraba termometram jābūt īstiem, un, protams, arī sajūtām un attiecībām jābūt īstām. Taču romāna gaitā pieredzam, ka viens ir domāt par īsto un to meklēt, cits – atrast un patiešām ieraudzīt. Tas arī ir galvenais grāmatas "āķis". Tās ir tēva attiecības ar dēlu, kā arī otrās pusītes meklējumi.

Par mīlestības meklējumiem daudz apskatā neatklāšu, jo tajos rodams stāsta galvenais sarežģījums, taču vēlos izcelt Alberta attiecības ar Oliju. Lai vai kam savās sajūtās ietu cauri Alberts, fonā vienmēr notiek dzīva dzīves piedzīvošana, jo redzam kā mazais Olijs izzina pasauli, priecājas, skumst, un cik nozīmīga viņam ir tēva klātbūtne, ja tāda koncepta kā "mamma" viņa ikdienā nemaz nav. Jāuzteic autora spēja parādīt mazo piecgadnieku kā reālu cilvēku – ar visai īstiem izteikumiem, darbībām, sajūtām.

Liela daļa romāna liek gan Albertam, gan lasītājam dalīt uzmanību starp laiku ar Oliju un galvenā varoņa paša centieniem aizpildīt sāpīgu tukšumu savā dzīvē. Tas liek gan līdzpārdzīvot, gan pārvērtēt tēva un dēla attiecības, kas noved pie būtiskām galvenā tēla atklāsmēm. Un galu galā – ārkārtīgi maz literatūrā apskatītā vientuļā tēva loma visā romāna garumā runā par to, ko nozīmē būt tēvam, un kā šī loma mainās vai nemainās, ja tēvs ir viss, kas bērnam ir.

Cik saprotu, romāns vismaz daļēji ir balstīts autora paša dzīves pieredzē, tāpēc ir ļoti nepieciešams mūsu šodienas sarunām par to, kas ir ģimene, kas ir laba tēva autoritāte un kurās tēmās literatūrā vīriešu balsis vēl neskan tik skaļi kā gribētos.

Protams, debijas romānam vēl varētu meklēt vietas, kur rakstību "nogludināt". Piemēram, to, cik bieži iekšējā monologa teikumi sākas ar vārdu "un" vai vienu konkrētu tēva un dēla sarunu, kas lika pārdomāt, vai tiešām piecgadnieks var jau tik konkrēti komunicēt savas domas un sajūtas. Taču domāju, ka tie ir sīkumi un kopumā šo debiju var uzskatīt par spēcīgu. Noteikti palīdzošs ir arī grāmatas garums, kas ir vien nedaudz virs simts lappusēm. Man noteikti neprasījās garāks teksts un vismaz sajūtu līmenī šķita, ka ir izdevies pateikt galveno un nekas pārāk būtisks nepalika "aiz borta". Autora spēja aprakstīt lietas, vietas un cilvēkus noteikti ir romāna stiprākais pamats, tāpēc kā lasītājs noteikti gaidīšu vēl kādus darbus no autora arī nākotnē.

Harijs Āboliņš. Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu. Atbildīgā redaktore Linda Kusiņa-Šulce. Redaktore Evita Mamaja. Korektore Dārta Sīka. Maketētājs Indulis Martinsons. Beatrises Birinas vāka ilustrācija un mākslinieciskais noformējums. Rīga: Latvijas Mediji, 2026. 126 lpp. ISBN 9789934297403.

Noderīgi: IR. Ko nozīmē būt solo tētim? Harija Āboliņa personiskais stāsts

Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.