Inga Grencberga. Selīna, kā tev klājas?

Inga Grencberga savā jaunākajā romānā "Selīna, kā tev klājas?" (2026) turpina runāt par sievietes pieredzi, iekšējo pasauli, domām un jūtām, emocijām ne tajos vieglākajos dzīves brīžos, tomēr šis jau ir atšķirīgāks darbs salīdzinājumā ar "Sesto sievu" (2020) un "Mariju./deja vu/" (2024) un tos droši vien pat nevajadzētu salīdzināt, bet gan uztvert kā papildinājumu vienu otram – par galvenajām varonēm sievietēm − līdzīgām savā būtībā, bet tomēr tik dažādām. Šis romāns tapis, iedvesmojoties no patiesiem notikumiem, no autores draudzenes stāsta, ievijot tajā arī pašas un citu sieviešu pieredzi, par ko I. Grencberga izteikusies arī intervijās. Šī ir tā retā reize, kad romāna prologs un epilogs arī patiešām šķiet ļoti būtiski darba izpratnē. Ja citādi varētu viegli distancēties no vēstījuma un pēc grāmatas izlasīšanas mierīgi aizvērt tās vāku, tādējādi pasaudzējot līdzpārdzīvotāju sevī, tomēr viss, kas izstāstīts vien 160, tomēr emocionāli ļoti piesātinātās lappusēs, iegūst vēl lielāku jēgu un nozīmi, kad izlasi vārdus pirms un vārdus pēc.

Lai arī sižetiski nenotiek krasi pavērsieni un daži notikumi brīžiem varētu šķist pat nedaudz abstrakti, nojaušami, tomēr diezgan ātri var saslēgties ar galveno varoni Selīnu tieši viņas svarīgākajos, dzīvi mainošākajos brīžos, par kuriem ir stāstīts romānā – gan tad, kad viņa kopā ar vīru izdzīvo cīņu ar viņa slimību, gan tad, kad viņa ir gatava pēc smagiem zaudējumiem turpināt dzīvot un apzināti atgriezties pie sevis. Šis romāns ir par to, ka mums dzīvē ir ļoti atšķirīgas pieredzes un nekad nezinām, kam tieši otrs tobrīd iet cauri. "Ir vērts apstāties, ieraudzīt, sajust. Ir vērts izstāstīt un uzklausīt šīs Sievietes stāstu." (9.) Dažreiz visa spriedze romānā ir lakoniski ietverta tieši emocionālos pārdzīvojumos.

Ikdienā jau teorētiski ļoti labi apzināmies to, ka katrs mirklis ir jāizbauda, katra diena ir jādzīvo kā pēdējā. Selīna to skaudri apzinās, kad nāve seko ik uz soļa, kad tā atņem spēku otram, un dzīve ar vienu roku it kā visu dod, bet tajā pašā laikā ar otru − ņem nost.

Sāpīgā, skumju cauraustā pieredze paplašina Selīnas redzeslauku un atver sirdi. Daži zaudējumi gan ir neprātīgi sāpīgi, var aptrūkties spēka, ko brīžiem Selīna izjūt nežēlīgi skaudri. Kur atrast pieņemšanu, ja bezspēcībā no dusmām par pārestību gribētos sabrukt? Dzīve ir neparedzama, lai gan ticam, ka vienmēr varētu īstenoties tas laimīgākais scenārijs, ko piedzīvot, bet garantija ir tikai konkrētajam, gaistošajam mirklim. "Kā gan pasaule un tās kārtība var būt tik duāli netaisna, vienā mirklī tik skaista un varena, bet jau nākamajā – iznīcinoša un sāpju pilna?" (69.)

Grāmatā svarīga nozīme ir pirts rituāliem un ķermeniskajai pieredzei, ar kuru ieklausīties savās sajūtās, pieņemt un būt, ļauties, uzticēties, lai arī plecos ilgstoši ir nests smagums. "Pieredze ir kā rēta, kas laika gaitā pārtop par stāstu. Pat sāpes nes svētību, jo māca dzīvot sevi pieņemošāk, sev draudzīgāk." (23.) Šajā vadītajā pirts rituālā Selīna cenšas pieņemt savu jauno realitāti, mazināt iekšējo un ārējo konfliktu, sadziedēt savu ievainojamību, mazināt disonansi sevī un sev apkārt. "Pasaule ārpusē šobrīd šķiet milzīga, neaptverama un nesaprotama, bet es pati kā samazināta sevis versija. Es gribu atkal kļūt vienlīdzīga ar pasauli un sevi." (23.)

Romānā pievērsta īpaša uzmanība tieši veselīgām attiecībām ar savu ķermeni un tā apzināšanos − "tavs ķermenis taču nes līdzi arī visu prieku un laimi, ko tu ar to kopā esi piedzīvojusi" (74.) – tas ir atgādinājums dzīves ceļā paņemt līdzi un atcerēties labās pieredzes.

"Selīna, kā tev klājas?" ir par dziedināšanos, cilvēcību, klātbūtni, atbalstu, par to, ka ir nepieciešams pajautāt otram tik vienkāršo, bet arī svarīgo jautājumu – kā tev klājas? Inga Grencberga. Selīna, kā tev klājas? Redaktore Santa Svaža; Vitas Lēnertes vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2026. 158 lpp. ISBN 9789934339578

Raiva Turka ir grāmatu blogere.

Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".