Literatūras ceļvedis jautā Vidzemes Augstskolas rektorei Agnesei Dāvidsonei

Foto: Vidzemes Augstskola

Vidzemes Augstskolas rektore, asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone par medijpratību runā aktīvi un jēgpilni. Kopā ar kolēģiem augstskolā viņa aktīvi pēta medijpratību dažādās sabiedrības grupās un kontekstos, kā arī laiku pa laikam tiekas ar Latvijas bibliotēku speciālistiem, lai pastāstītu par noderīgām metodēm un pieejām, kas nereti rezultējas arī interesantos pasākumos lasītājiem visā Latvijā. Par medijpratību, lasīšanu un grāmatām arī mūsu saruna.

Runājot par medijpratības veicināšanu, izceļam dažādus darba virzienus un pieejas, taču šoreiz vēlos runāt par lasīšanas nozīmi medijpratības veicināšanā. Diezgan skaidrs, ka bez lasītprasmes nemaz nevaram runāt par medijpratību, bet kā redzi to, kā šīs divas prasmes dzīves laikā var savstarpēji viena otru pilnveidot? Lasītprasme un medijpratība ir cieši saistītas prasmes, kas ne tikai balstās viena otrā, bet arī mijiedarbojas un savstarpēji pastiprina viena otru visa mūža garumā. Bez pamata lasītprasmes – spējas saprast rakstītu tekstu – medijpratība, kas ietver informācijas analīzi, novērtēšanu un komunikāciju dažādos formātos, patiešām nav iespējama. Tomēr šī saikne nav vienvirziena: lasīšana palīdz attīstīt medijpratību, bet medijpratība savukārt uzlabo lasīšanas kvalitāti, veidojot dinamisku ciklu.

Pirmkārt, lasītprasme kalpo kā pamats medijpratībai, jo tomēr joprojām liela daļa mediju satura (ziņas, sociālo mediju ieraksti utml.) ir tekstuāla. Regulāra lasīšana gan sniedz faktu zināšanas, gan trenē spēju atpazīt aizspriedumus, kā arī novērtēt avotu uzticamību. Piemēram, lasot dažādus tekstus, cilvēks iemācās atšķirt faktus no viedokļiem, kas tālāk palīdz izvērtēt mediju ziņojumus un pretoties dezinformācijai. Ir pētījumi, kuros tiek sekots, kā šīs prasmes attīstās dzīves laikā: bērnībā lasīšana attīsta pamata izpratni par tekstu. Tālāk pusaudžu gados tā palīdz kritiski analizēt sociālos mediju saturu, iemācīties arī izmantot mediju sava vēstījuma veidošanai un izplatīšanai, sniedz zināšanas, kas tālāk dzīvē veido to, ko es saucu par “references rāmi” – pamata zināšanas un vismaz virspusēju izpratni par daudziem ikdienā svarīgiem jautājumiem, kas saistīti, piemēram, ar veselību. Pieaugušajiem tā palīdz dziļāk izprast sarežģītus jautājumus, piemēram, norises politikā, globālos procesus, klimata pārmaiņas, sabiedrības funkcionēšanas pamatjautājumus. Es pārstāvu viedokli, ka mūsdienās ikvienam pieaugušajam ir gan tiesības, gan pienākums būt labi izglītotam, zinošam, aktīvam sabiedrības loceklim.

Medijpratības un lasītprasmes mijiedarbība sekmē paradumu lasīt daudzveidīgus avotus, kas bagātina vārdu krājumu un uzlabo izpratni. Pētījumi rāda, ka medijpratības intervences pozitīvi ietekmē zināšanas par medijiem un kritisko domāšanu, kas savukārt stiprina lasīšanas prasmes. Šī savstarpējā pilnveide ir īpaši svarīga digitālajā laikmetā, kur informācijas ir milzīgi daudz un tās aprites ātrums ir neiedomājams.

Turpinot par lasītprasmi, vērts izcelt "augstākā līmeņa lasītprasmes" jēdzienu, kad kā lasītāji tiešām iedziļināmies tekstā un izvērtējam to kritiski. Kā, Tavuprāt, varam šo lasītprasmes veidu vismaz censties attīstīt laikā, kad tik daudz dažādu informācijas avotu cīnās par mūsu uzmanību?

Augstākā līmeņa lasītprasme jeb kritiskā lasīšana nozīmē, ka mēs ne tikai saprotam tekstu, bet arī izvērtējam tā ticamību, kontekstu, iespējamos aizspriedumus, varam novērtēt teksta kvalitāti, ja esam ļoti zinoši – atpazīt teksta žanru utt. Tas ir liels izaicinājums laikā, kad dažādi informācijas avoti (TV un radio, sociālie mediji, ziņu portāli, mākslīgā intelekta ģenerēts saturs jebkādā formātā) konkurē par mūsu uzmanību. Tomēr to var attīstīt ar mērķtiecīgām stratēģijām, kas apvieno tradicionālās lasīšanas metodes ar digitālajām prasmēm.

Pirmkārt, sev pašam jāpasaka, ka lasīšana nav tikai izklaide, relaksācija, ka lasīšana nozīmē arī piepūli. Svarīgi izvēlēties uzticamus avotus un praktizēt informācijas pārbaudīšanu. Digitālajā laikmetā tas nozīmē izmantot faktu pārbaudes rīkus un platformas (piemēram, FactCheck.org, latviski publicētajam saturam – ReBaltica.lv), lai izvairītos no "klikšķu lamatām". Līdz ar to mazliet samazinās prieks no lasīšanas kā laika kavēkļa, bet tas palīdz attīstīt ieradumu neuztvert visu par patiesību uzreiz, bet apšaubīt un salīdzināt.

Otrkārt, ikdienā būtu jāmēģina praktizēt garāka teksta lasīšanu, jo viena no mūsdienu milzīgajām problēmām ir, ka rīlu, šortu (īsvideo) un cita veida dažu sekunžu īsa satura patēriņš graujoši iedarbojas uz smadzeņu spēju fokusēties uz garāka apjoma saturu. Pētījumos konstatēts, ka prasmi fokusēties var trenēt, arī, piemēram, lasot kādu garāku tekstu 15-20 minūtes dienā. Nav nepieciešams spiest sevi lasīt stundām. Ja vēlamies vēl vairāk trenēt "aktīvo lasīšanu" – pēc teksta izlasīšanas vēlams pierakstīt jautājumus, galvenās idejas, padomāt par pretrunām tekstā. Pazīstu ģimenes, kurās visi ģimenes locekļi vakarā vismaz 20 minūtes lasa katrs savu grāmatu, pēc tam pastāsta viens otram, kas izlasīts, un to kopīgi apspriež.

Treškārt, es vienmēr izcelšu izglītības lomu: skolās un mūžizglītības programmās daudz vairāk jāiekļauj medijpratības elementi. Savās nodarbībās dalībniekiem saku – kļūt medijpratīgam nav tas pats, kas apgūt prasmes braukt ar divriteni. Mīt pedāļus, noturēt līdzsvaru – tajā palīdzēs muskuļu atmiņa. Medijpratībā tā nebūs. Tikai nemitīga zināšanu papildināšana, regulāra pašam, savu paradumu trenēšana kritiski pieiet mediju saturam (un tas nozīmē – spēt to kompetenti izvērtēt, nevis kritizēt vai automātiski neuzticēties nekam) veido labu medijpratību.

Varbūt vēl ir kādas pieejas vai ikdienas atgādinājumi sev, kurus vēlies izcelt apspriežot lasīšanas un medijpratības savstarpējo pilnveidi?

Es laikam ieteiktu ikdienā pēc iespējas mēģināt lietot dažādus medijus. Nav ilūziju, ka mēs lielāko informācijas daļu ikdienā saņemam no digitāliem medijiem, bet tāpēc būtu noderīgi paņemt palasīt kādu drukāto žurnālu vai laikrakstu, paskatīties TV, kad sanāk, arī klausīties radio. Katrā no tiem varam gūt citu mediju patēriņa pieredzi. Es pati šobrīd pastiprināti skatos dokumentālās filmas par 20.gadsimta vēsturi, mani ir ieinteresējis šis žanrs. Es esmu pierakstījusi, ka jāiegādājas vairākas grāmatas, kas ļautu filmās parādīto saprast vairāk.

Vēl man prātā nāk dažādie grāmatu vai filmu klubiņi, kas veidojas pie bibliotēkām vai draugu, kolēģu lokā. Dalība šādā klubiņā noteikti palīdzētu dažādot mediju patēriņu, uzzināt par tādu mediju saturu, kāds iepriekš mūsu uzmanības lokā nav nonācis.

Atgriežoties pie tēzes, ka mediju patēriņš nevar būt tikai izklaide un laika kavēklis, varu ieteikt arī, piemēram, ejot pastaigā, nelikt austiņās nākamo audiogrāmatu, bet veltīt šo laiku domāšanai par kaut ko, kas jau ticis redzēts, izlasīts. Šo sauc par refleksiju vai pašrefleksiju – kad mēs jautājam paši sev: "Ko es tikko izlasīju?", "Ko es par izlasīto domāju?", "Kā izlasītais teksts saistās ar manu pašreizējo viedokli?"

Kā Tu raksturotu sevi kā lasītāju un vai ir kādas grāmatas par mediju un medijpratības tematu, kuras vēlētos izcelt īpaši? Esmu slikta lasītāja tajā izpratnē, ka man ļoti maz sanāk sekot līdzi jaunumiem daiļliteratūrā. Es izcili orientējos, piemēram, 20. gadsimta nu jau par klasiku kļuvušajos darbos, jo līdz apmēram 25 gadu vecumam lasīju "kā traka". Lasīju visu, latviešu autorus, tulkoto literatūru. Nu jau daudzus gadus pārsvarā manu laiku aizņem profesionālās literatūras lasīšana, sekošana līdzi aktuālajām zinātniskajām publikācijām komunikācijas zinātnē. Ieteikt varu ikvienu grāmatu, kas tiek izdota par medijpratību, jo mums katram izpratnes, zināšanu līmenis par šo jomu var būt atšķirīgs, tāpēc grūti pateikt, kas varētu "sarezonēt". Ja runājam par lasīšanu plašāk, tad 2025. gadā viena no skaistākajām lasīšanas pieredzēm man ir sastapšanās ar Irenes Valjehio grāmatu "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" par grāmatu un lasīšanas vēsturi (izdota izdevniecībā Jānis Roze, tulkojusi Dace Meiere).

Kādu lomu Vidzemes Augstskolas ikdienā pilda Valmieras Integrētā bibliotēka? Diezgan unikāla tā ir arī Latvijas mērogā, jo apvieno gan publiskās, gan akadēmiskās bibliotēkas funkcijas. Jā, Valmieras Integrētā bibliotēka ir šāds pirmais piemērs Latvijā. Integrētās bibliotēkas modelis paredz, ka pilnīgi visi resursi, ko Vidzemes Augstskola sagādā, ir pieejami ne tikai mūsu studentiem, bet ikvienam iedzīvotājam. Tas sasaucas ar manu tēzi, ka ikvienam sabiedrības loceklim ir gan tiesības, gan pienākums būt labi izglītotam, zinošam, aktīvam savā kopienā. Šajā vasarā man sanāca izveidot nodarbību par to, ko nozīmē dzīvot labu dzīvi un kāda loma tajā ir izglītībai. Gatavojoties šai nodarbībai, mani ļoti uzrunāja Aristoteļa nu jau tūkstošiem gadu atpakaļ rakstītais, ka cilvēkam ir pienākums savus talantus izlietot sabiedrības labā. Talantus var apzināties un izkopt, lasot, izglītojoties.

Kāds būtu Tavs novēlējums Latvijas bibliotēkām un lasītājiem kopumā? Mans novēlējums būtu nekad neaizmirst ceļu uz tuvāko bibliotēku. Un uzturēt labus lasīšanas paradumus ne tikai sev pašam, bet palīdzēt to darīt arī citiem – klubiņos vai, piemēram, lasīšanas nometnēs (esmu redzējusi sociālo mediju vidē, ka tādas organizē draudzeņu grupiņas). Lai mums vienmēr skaista un gudra lasīšanas pieredze!

Paldies!