Peivi Lukarila. Dziļi mežā

Četri jaunieši, pēkšņa nāve un izdzīvošana mežā bez telefoniem – tā īsumā iespējams iezīmēt somu rakstnieces Peivi Lukarilas (Päivi Lukkarila, 1967) jauniešu romānu "Dziļi mežā". Grāmatu izlēmu izlasīt, jo interesi raisīja gan ideja par viedtālruņu trūkumu, gan iztēli rosinošā Jirki Pitkes vāka ilustrācija ar noslēpumainu smaidu no koku zariem un starp kokiem iesietu telti, kas kopā veidoja ko nelabu vēstošus sejas pantus.

Romāna sižeta attīstībā būtiska loma ir viedierīču trūkumam, jo tās tiek atstātas instruktora mašīnā pirms došanās pārgājienā. Jaunieši drīz vien izjūt to trūkumu, jo viedierīce tiek saistīta ne tikai ar saziņu un sasniedzamību, bet arī ar drošību un patvērumu brīžos, kad kāds jūtas neērti vai uztraucas. Gados cienījamais instruktors Joke Erejervi jauniešiem rāda maršrutu kartē, orientējas ar kompasu un māca pagatavot maltīti uz līdzi paņemtās gāzes plītiņas. Jaunieši, sasēdušies ap ugunskuru, viens otram stāsta spoku stāstus un nakšņo teltīs, nenojauzdami, ka šķietami bērnišķīgi stāsti drīz vien saplūdīs ar realitāti.

Instruktora nāve sižetā rada pagrieziena punktu un simboliski raisa lasītājam jautājumu, vai mūsdienu jaunieši spēj izdzīvot, izmantodami "veclaiku" metodes. Ja instruktors prata pēc debesu malas un mākoņiem noteikt lietus tuvošanos, tad jauniešiem pietiekami liels pārbaudījums ir orientēšanās mežā bez iespējas nofotografēt orientierus, lai vieglāk atrastu ceļu atpakaļ. Kaut gan viedierīcēs jaunieši, visticamāk, ir redzējuši dažādus atbaidošus skatus, tieši ekrāna trūkums un iztēles sapludināšana ar īstenību iezīmē šausmu un trillera elementus romānā, pat ja tajā nav personificēta ļaundara.

Kaut gan sižeta pavērsieni ir daudzveidīgi, tie pārsvarā rodami tikai pēc instruktora nāves. Romāna nosacītajā pirmajā daļā, kas aptver aptuveni pusi no darba, lasītājs tiek lēnām iepazīstināts ar galvenajiem varoņiem un viņu kā svešinieku pirmajiem centieniem saprasties. Šāda kompozīcijas izvēle ir diskutējama, es vēlētos ātrāku pāreju uz otro daļu un nesteidzīgu nobeigumu, bet tas ir gaumes jautājums. Autore veiksmīgi izmanto jauniešu (pirmajā daļā arī instruktora) skatpunktus sižeta attīstīšanai – tā ir efektīva pieeja intereses un spriedzes noturēšanai, jo par katru no tēliem rada pietiekami daudz jautājumu, uz kuriem atbildes iespējams iegūt tikai pēc kārtējās lappuses pāršķiršanas.

Jāuzteic autores rūpība veidot atšķirīgus tēlus gan pēc viņu izteiksmes veida, gan ģimenes situācijas un finansiālajiem apstākļiem. Luka nāk no materiāli nodrošinātas ģimenes, bet cieš no vecāku lielā spiediena saglabāt augstus mācību rezultātus. Sabīna ir tikko izšķīrusies no draudzenes un allaž centusies pievērst mātes uzmanību. Joela vecāki cieš no narkotiku atkarības, tāpēc viņš dzīvo pie audžuvecākiem un izjustās sāpes aizsedz ar jokiem un centieniem citus sasmīdināt; pat ja ar prātu jaunietis apzinās, ka vecāki neizārstēsies no atkarības, sirdī joprojām paliek cerība par laimīgu ģimeni. Nasims kopā ar ģimeni ir pārcēlies dzīvot Somijā no Irānas, viņš sapņo kļūt par rakstnieku, runā somu valodā labāk nekā dzimtajā farsi, tomēr pārdzīvo par apkārtējo attieksmi, jo daļa cilvēku puiša izcelsmi saista ar terorismu un islāmu un nepieņem viņu kā pilntiesīgu somu. Jauniešu dažādie portreti ļauj lasītājam labāk izprast, ar kādiem pārbaudījumiem indivīds var saskarties, pat ja ārēji viņu problēmas nav redzamas. Rakstniece meistarīgi spēlējas ar valodu jauniešu atšķirīgo raksturu un dzīves uzskatu labākai ilustrēšanai – Nasima literāri izkoptajai valodai iespējams pretstatīt Lukas vienkāršos sadzīves izteicienus un Joela centienus visā saskatīt joku, pat ja tā viņš kādu aizvaino.

Jauniešu romāns ir pietiekami dinamiski uzrakstīts, kaut gan man būtu gribējies citādu kompozīciju. Jauniešu tēli, viņu savstarpējās attiecības un apspriestās tēmas par ģimeni, identitāti, mīlestību ļauj lasītājam viegli ieraudzīt līdzības ar savu pieredzi, tādējādi veicinot interesi izlasīt grāmatu līdz beigām. Izvēlētais sižeta attīstīšanas veids caur tēlu skatpunktiem un to regulāru maiņu uztur spriedzi un rada azartu turpināt lasīt grāmatu, kurā rodami mistērijas, trillera un šausmu elementi, tātad pietiekami plašs spektrs, lai uzrunātu dažādus lasītājus. Romāna izlasīšana mudina paskatīties pāri telefona ekrānam kā starpniekam un ieraudzīt pasauli sev apkārt, izjust, kā spoku stāsts var uzglūnēt paša iztēles radītu tēlu dēļ, un novērtēt apkārt esošos cilvēkus, ar kuriem kopā iespējams tikt cauri jebkādām grūtībām. Peivi Lukarila. Dziļi mežā. No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte; atbildīgā redaktore Brigita Babre; literārā redaktore Līva Vecvagare; maketētājs Armīns Rubīns. Rīga: Latvijas Mediji, 2026. 221 lpp. ISBN 9789934298325.

Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.