Tara Menona. Zem ūdens

Taras Menonas debijas romāns "Zem ūdens" ir par draudzību, zaudējumiem, sērām, dabu un dabas katastrofām. Romāna darbība notiek divos dažādos zīmīgos laikos – 2004. gadā un 2012. gadā. 2004. gada Ziemassvētkos pasauli pārsteidza cunami, kas plosījās Indijas okeānā, bet 2012. gadā Ņujorkai tuvojās viesuļvētra "Sendija". Galvenā varone Marissa ir piedzīvojusi 2004. gada traģisko cunami, kurā ir zaudējusi draudzeni, un arī pieaugušā vecumā viņu joprojām vajā atmiņas par pagātni. Marissa arvien izjūt dziļas sēras, kā arī nopietni uztver aktuālākos brīdinājumus par dabas iespējamu sadumpošanos. Marissas tēls kalpo arī kā brīdinājums nākotnei, lai vienmēr paliktu modrībā, jo daba tomēr ir varenāka par cilvēku, un tas ik pa laikam tiek atgādināts, − tā ir gan neticami skaista, gan biedējoša. "Gribu būt tur, kur zeme atkal raustās konvulsijās, kur tā svin uzvaru pār ļaudīm." (33.) Ir tik viegli ikdienā aizmirst, cik postošas var būt dabas stihiju sekas.

Romāns ir izdots jau vairāk nekā trīsdesmit valstīs, un grāmatas prezentēšanas tūrē T. Menona viesojās arī pie mums Latvijā, Zvaigznes ABC viesistabā, stāstot par rakstīšanu un romāna tapšanas aizkulisēm. Ne tik bieži pie mums ir iespēja sastapt ārzemju autorus, tāpēc šo var uzskatīt par īpašu notikumu. To, cik rūpīgi autore strādājusi pie šī darba, noteikti var pamanīt plūstošajā, intensīvajā tekstā. Šeit ir niansēti aprakstītas skaņas, smaržas, garšas, sajūtas, krāsas, kontrasti... "Jūra, kuru mēs pazinām, bija smaragdzaļa un sudrabzila, ūdens mirdzēja un zaigoja. Bet tajā dienā tā bija brūni melna un duļķaini pelēka." (159.)

Tikšanās laikā T. Menona minēja, ka romāns tapis astoņus gadus, autore daudz ir skatījusies un pētījusi video, kā arī liecinieku stāstus par piedzīvoto traģēdiju. Lai arī Marissas un Arielles stāsts ir tikai 208 lappuses, tajā ir spriedze un emocijas, nezināmais un neizbēgamais, ar ko tiek pārsteigts lasītājs. Grāmatas iespaidā meklēju informāciju un noskatījos dokumentālo filmu par to, kas notika 2004. gadā. “Zem ūdens” rosina pašam izpētīt un izprast dabā notiekošos procesus, izzināt dabas daudzveidību, kā arī klausīties, sajust un dzirdēt to, kas mums ir apkārt: "satraukti suņi, mēmi putni: vētra patiešām tuvojas." (140.) Marissa ir iemācījusies pamanīt šos svarīgos vēstnešus, būdama vērīga un balstoties uz iepriekšējo pieredzi. Jau bērnībā pratusi pamanīt, ka tuvojas kaut kas tik nekaitīgs kā lietus − "saule kļūstot pārāk karsta, gaiss saldeni sīvi smaržo, pūsmas norimst, sablīvējas un pārtop par vēju" (22). Romānā tiek atgādināts, ka daba ar mums runā, tikai tā ir jāuzklausa.

Lai arī lasītājam jau no grāmatas apraksta zināms, kas sagaidāms, tomēr autore vairāk uzmanības veltījusi tieši tam, kas notiek pirms liktenīgā un dzīvi mainošā cunami viļņa: kā veidojas Marissas un Arielles ciešā draudzība, cik spilgta ir salas ekosistēma un visu tajā mītošo iemītnieku mijiedarbība, cik piepildīts un bezrūpīgs laiks ir pirms traģēdijas. Un pēc tam – cik smagi ir turpināt dzīvot pēc piedzīvotā.

Marissas dzīvi pēc notikušā var iedalīt laikā pirms un laikā pēc.

Pats romāna nosaukums "Zem ūdens" ietver sevī vairākus slāņus – gan dabas procesus, gan emocionālo stāvokli. Pirmkārt, viļņiem gāžoties pāri, fiziski viss nonāk zem ūdens. Iepriekš draudzenes daudz laika pavada mazā Taizemes saliņā, kurā mācās nirt dziļumā, aizturot elpu, tikai vēlāk, pēc notikušās traģēdijas tas jau iegūst pavisam citu jēgu, jo Marissa sēru dēļ vēlāk vairs nespēj "ieelpot" kā parasti, bet emocionāli visu laiku slīkst pagātnes atmiņās un viņai "bēdas atņem elpu." (77.) Ja sākotnēji ūdens bija brīvība un bezrūpība, tad vēlāk tas ir slogs un nespēja "izpeldēt" virspusē, jo moka arī vainas sajūta, zaudējums tiek "nogremdēts" zemapziņā. "Kad Arielle mani atstāja, es jutos kā zem ūdens. Nespēju atrast ceļu virspusē" (77.)

Romāna gaitā bieži uzsvērta sēru tematika. Vai sērām ir noilgums? Par ko ir pieņemts ilgāk un pamatīgāk sērot? "Mūsu valoda ir piesārņota ar vārdiem par mīlētāju jūtām un zaudējumiem" (33.), taču šeit tiek aktualizēts īsta un patiesa drauga zaudējums. Vai ar to iespējams samierināties? Šādus zaudējumus it kā taču nevar izmērīt, bet galvenajai varonei jāsaskaras ar neizpratni par to, ka viņa tik ļoti un ilgstoši sēro par draudzenes zaudējumu. Skumjas par draudzības zaudējumu ir tikpat nozīmīgas kā pārējās, Marissa dažkārt meklē mierinājumu literatūrā, kas viņai ļauj izprast savas emocijas un identificēties ar citu rakstītajiem vārdiem.

Romānā parādīta cilvēka ievainojamība, bezspēcība nepārvaramu apstākļu priekšā. "Ūdens visu atsedza, atklāja zemi kailu, norāva pasaulei masku" (138.), kā arī sēras un zaudējums kā daļa no dzīves. "Zem ūdens" emocionālais kodols gan nav tikai par to. Tas ir arī par spēju dzīvot tālāk, rast ceļu uz dziedināšanos, pat ja "debesis atkal bija zilas, spoži spīdēja saule. Viņa gribēja, lai saule un debesis paustu nožēlu par okeāna nodarīto. Taču zeme palika satriecoši vienaldzīga un atteicās sērot mums līdzi." (160.)

Noderīgi: Bezrūpīga bērnība Taizemē, ko satriec dabas katastrofa. Apskatām Taras Menonas debijas romānu

Rakstniece Tara Menona: Klimata katastrofas vairs nav izņēmums, bet kļūst par ikdienu

Explore the Under Water with Debut Author Tara Menon

Tara Menona. Zem ūdens. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; redaktore Una Orinska; maketētāja Egija Bļinova. Rīga: Zvaigzne ABC, 2026. 207 lpp. ISBN 9789934337611.

Raiva Turka ir grāmatu blogere.

Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".