Virdžīnija Evansa. Vēstuļniece

Vai mūsdienās tā nav privilēģija - pavadīt vairākas stundas, lai uzrakstītu kādam vēstuli - īstu, ar roku rakstītu, rūpīgi izvēloties katru vārdu? Vai tā patiesi jau ir kļuvusi par savādu un nepraktisku metodi, lai sazinātos, lai kādam atgādinātu par sevi un mēģinātu pateikt to, ka šis cilvēks mums ir svarīgs? Dažreiz gan uzrakstīt vēstuli ir svarīgi ne tikai tā otra dēļ, bet tāpēc, ka pašam vajag izteikt ko intīmu un personisku, ko grūti atzīt skaļi sev un citiem. "Ir vajadzīga pacietība, lai pateiktu tieši to, ko gribi, izvēloties īsto vārdu (139. lpp)."

Lasot šo grāmatu arī ir jābūt pacietīgam, lai izprastu, ko Virdžīnijas Evansas romāna "Vēstuļniece" galvenā varone Sibila vēlas pavēstīt. Uzrakstīt īsu ziņu vai e-pastu, protams, ir vienkāršāk, arī es jau nāku no tās paaudzes, kura nesūta pasta vēstules, lai arī ar roku rakstu daudz, tomēr ļoti labi saprotu Sibilu, man arī ir vieglāk rakstīt nekā sarunāties, padomāt, ko patiešām gribas pateikt. Sibilas attieksme pret rakstīto vārdu ir cieņpilna un ļoti nopietna.

Sibila ir izvēlējusies drošu un distancētu veidu, kā komunicēt ar sev svarīgajiem cilvēkiem. Vēstulēs pamazām atklājas priecīgie un bēdīgie pagātnes notikumi, traumas un noslēpumi, sarežģītās attiecības, neatrisinātie konflikti gan ar ģimeni un bērniem, gan ar līdzcilvēkiem.

Var uzrakstīt un nosūtīt vēstules, saņemt atbildes, bet var arī uzrakstīt vēstules un tās nenosūtīt… Tieši vēstules veido emocionālo un sižetisko struktūru. Sibila jau ir cienījamos gados, māte un vecmāmiņa, izbijusi juriste, kas jau pensionējusies un šķīrusies, bijusi dažādās lomās citu dzīvēs, daudz ko savā dzīvē pieredzējusi, lai varētu atskatīties un izvērtēt to, kas noticis. Vai tad vairs ir ko zaudēt? Romāns rosina eksistenciālas pārdomas, iekšējo spēku, ceļu uz dziedināšanos.

Vēstuļu rakstīšana Sibilai ir kā pašterapija. Arī aiz ikdienišķiem vārdiem reizēm slēpjas smeldzīgi stāsti, un šie stāsti savijas, satuvinot un attālinot tos, kuri tos stāsta un to, kas tos uzklausa, reaģē uz tiem. Balta papīra lapa ir spējīga izturēt vairāk nekā mēs spējam iedomāties. Dažādās terapijās vēstuļu rakstīšana ir viens no paņēmieniem, kas nodrošina psiholoģisko drošību, distanci un iespēju reflektēt par savu dzīvi. Tā ir iespēja izteikties bez bailēm un tūlītējas pretējas reakcijas. Tā ir kā droša telpa, kurā būt apzinātam un kurā iespējams sakārtot domas bez nosodījuma.

Sākumā varētu šķist sarežģīti uztvert, kam un kad sūtītas vēstules, bet diezgan ātri lasītājs nokļūst Sibilas rūpēs, raizēs un viņas izveidotajā rakstiskajā komforta zonā, jo tieši tāda tā šķiet – mazliet pat ikdienišķa, bet tajā ir vēl daudz, daudz neizteiktā. Kāpēc Sibilai vēstuļu rakstīšana ir tik svarīga? Kādā vēstulē viņa atgādina, ka "vērsties pie kāda rakstveidā ir viena no pasaules civilizētības sākotnējām izpausmēm, kuras saglabāšanai piemīt vērtība, ko mēs pagaidām neaptveram" (59. lpp). Romānā tiek atgādināts, ka vēstule var būt dāvana un mierinājums, kā tilts, ko uzbūvēt starp pagātni un tagadni.

Bieži mūsdienās nākas saskarties ar to, ka cilvēki ar roku raksta ļoti maz, līdz ar to mainās rokraksti, tie kļūst grūtāk salasāmi, roka un prāts sāk piemirst, kā tas ir − rakstīt. Varbūt Sibila cenšas atgādināt, lai neaizmirstam? Varbūt ir jārūpējas par savu unikālo rokrakstu rūpīgāk? Vienā no vēstulēm kundze norāda kādam savam vēstuļdraugam, ka viņa rakstītos burtus i ar e var sajaukt. Varbūt ir laiks uzrakstīt vēstuli? Kaut vai sev? Apzināti vērot, kā veidojas paša radītās līnijas, kurās ierakstīt savu unikālo dzīvi? Un veidot burtus un vārdus tā, lai tos nevarētu sajaukt.

Romāns ir ne tikai par rakstīšanu, bet arī par iespēju apdomāt, kā veidojam savu dzīvi, no kā izvairāmies un no kā baidāmies, par spēju atzīt pieļautās kļūdas un piedot sev. Dažreiz citu problēmas ir vieglāk risināt nekā savējās un uzreiz ieraudzīt skaidru atrisinājumu, bet, kad jāieskatās acīs sev, ne vienmēr tas ir viegli.

"Iedomājieties, vēstules, ko kāds izsūtījis pasaulē un ko saņēmis atbildē, ir kā brīnišķīgas puzles gabaliņi vai, izmantojot veiksmīgāku metaforu, ja tās ir datētas, tad – garas ķēdes posmi, un pat ja tie nekad vairs netiks salikti vienkop, kā ticamāk arī notiks, pat ja visu turpmāko laiku tie paliks izkaisīti visos zemes nostūros kā vītušas pienenes trauslās, vēja nestās sēklas, vai tas nav savā ziņā brīnumaini – iztēloties kāda mūža stāstu šādi saglabātu, varbūtību, ka šī vēstule kādudien var kaut ko, kaut pavisam niecīgu, kādam nozīmēt?" (59. lpp).

Virdžīnija Evansa. Vēstuļniece. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; literārā redaktore Inga Mežaraupe; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 303 lpp. ISBN 9789934410772

Raiva Turka ir grāmatu blogere.