Literatūras ceļvedis

Atvaļinājums man nekad nav bijis par tālām zemēm, eksotiskiem kadriem vai ziliem peldbaseiniem. Katrās īsākās vai garākās brīvdienās neapzināti esmu meklējusi bērnības brīvlaika sajūtu. Pavēnī zem ābeles, uz noklātas vatētas segas, lasīt savu mīļāko grāmatu, šūpināt kājas un sakasīt odu pumpas līdz asinīm. Pēc dienas, kas bijusi pilna ar mellenēm, jāņogām, ērkšķogām, peldēm, makšķerēšanu un rāpšanos riekstkokā, gulēt starp smaržīgiem zāļu tēju pušķīšiem, kas sakārti žāvēties,

No sevis neaizbēgsi. Pat tik lielā, plašā un skaistā kontinentā kā Austrālija, cilvēks var justies vientuļš, nesaprasts, nelaimīgs. Jo sevi un savu emocionālo bagāžu visur ņemam līdzi. Sieviete, kura par sevi saka, ka ir no valsts, kas vairs neeksistē, ar vīru (kanādieti) dodas no Sidnejas uz Brokenhilu un atpakaļ. Nekas nenotiek, pat gadalaiki īsti nemainās. Vai mūs definē piederība valstij, valodai, ģeogrāfiskai vietai, jo esam tajā uzauguši un veidojušies? Bet vai tāpēc vi

Grāmatu ir neskaitāmi daudz, un reizēm tās aizplūst mums garām nepieminētas, kaut ir aizraujošas un spēcīgas. Tāpēc turpmāk katrā "Literatūras ceļveža" numurā dalīšos ar septiņām grāmatām, kas liek ķermenim sajust to tirpšanu elkoņos un pārliecību, ka pie šīs grāmatas ir jāapstājas. Šīs nav septiņas labākās grāmatas. Šīs ir septiņas grāmatas, kuras šobrīd neliek man mieru. Grāmatas, kuru dēļ ir vērts izplēst vietu savā ikdienā, lai par spīti laika trūkumam, piedzīvotu to, ko

Marts un aprīlis "Literatūras ceļvedī" ir atkušņa un pavasara sākuma mēneši. Laiks, kad pat asā vējā, kurā vēl aizkavējies ziemas saltums, var pamukt kādā aizvēja stūrītī un atļauties lasīt ārā. Kaut tikai 10 minūtes. Vai pusstundu ar cimdiem (protams, jāskatās pēc situācijas). Kādam rūdītākam lasītājam, kurš āra lasīšanu spītīgi piekopj visu gadu, šis ir laiks, kad vienkārši pamanīt, ka beidzot var nenosalt līdz kaulam, Latvijas ziemās izkarojot literatūru pa lappusītei svai

🎧 Klausies apskatu Spotify. Vai mūsdienās tā nav privilēģija - pavadīt vairākas stundas, lai uzrakstītu kādam vēstuli - īstu, ar roku rakstītu, rūpīgi izvēloties katru vārdu? Vai tā patiesi jau ir kļuvusi par savādu un nepraktisku metodi, lai sazinātos, lai kādam atgādinātu par sevi un mēģinātu pateikt to, ka šis cilvēks mums ir svarīgs? Dažreiz gan uzrakstīt vēstuli ir svarīgi ne tikai tā otra dēļ, bet tāpēc, ka pašam vajag izteikt ko intīmu un personisku, ko grūti atzīt sk