🎧 Klausies apskatu Spotify. 2025. gada janvāra sākumā akciju sabiedrībā “Valters un Rapa” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tika izdots otrais oriģinālliteratūras stāstu krājums vieglajā valodā. Lasītājiem atgādināsim, ka pirmais krājums iznāca 2024. gada jūnijā . Abos stāstu krājumos iekļauti Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotā konkursa “Viegli lasīt” (2023) darbi. Krājumu redaktore – LU doktorante un LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Velga Polinska. Šie stāstu krājumi ir īpaši izdevumi – kaut vai tāpēc, ka tās ir pirmās oriģinālliteratūras grāmatas Latvijas grāmatniecības vēsturē, kas izdotas vieglajā valodā. Šie darbi nav uzskatāmi par kādu autoru oriģināldarbu adaptējumiem jeb intralingvāliem tulkojumiem (par terminoloģiju nozares speciālistiem vēl nav īstas konsekvences), kādi pēdējo 25 gadu laikā latviešu valodā ir izdoti kā atsevišķu projektu izdevumi. Otrajā grāmatā ir iekļauti piecu autoru stāsti: Lingitas Linas Bopulu “Es esmu latviete”, Baibas Baikovskas “Suns ar uzdevumu”, Gunitas Lagzdiņas “Neviens nav viens”, Lindas Skrandas “Vecā māja” un Ulrikas Ūpes “Miera dūja”. Stāstu krājums šoreiz veltīts pusaudžiem un viņu emocionālajai pasaulei. Stāstus brīnišķīgi ilustrējusi Betija Jakaite. Stāstu varoņi ir jauni cilvēki, kas meklē savu vietu dzīvē. Tāds ir Lingitas Linas Bopulu autobiogrāfiskais stāsts “Es esmu latviete”, kurā apņēmīgā baušķeniece stāsta par savu ģimeni, bērnību, skolas gadiem, tik dažādo attieksmi pret sevi un neatlaidīgajiem izaugsmes ceļiem – neatkarīgi no dzīves vai darbavietas, taču pāri visam – latvietības apziņu un dzimtenes mīlestību. Vairākos stāstos emocijas un jūtas palīdz paust dzīvnieki: suņi kā visuzticamākie draugi kļuvuši par divu stāstu varoņiem, bet, aprakstot senos laikus, cildināts baltais balodis. Baibas Baikovskas “Suns ar uzdevumu” ir reizē arī informatīvi izglītojošs darbs, jo, satiekot suni zaļajā vestē, cilvēki apbrīno tā savaldību, mieru, tāpēc parasti grib to paglaudīt, samīļot, bet šim sunim ir cits uzdevums – palīdzēt savam saimniekam, nenovēršot uzmanību uz blakus lietām. Autore stāsta, kā sadzīvot ar suni, kuram jāveic savs uzdevums. Ar smeldzīgāku vēstījumu dalās Gunita Lagzdiņa stāstā “Neviens nav viens”. Četrpadsmit gadu vecā Anita nesaprotas ar savu māti, jo uzskata, ka māte viņu pārlieku sargā un tāpēc neļauj tikties ar draugiem. Taču māte iet bojā traģiskā negadījumā un Anita paliek viena. Stāsta nosaukums gan vēstī, ka neviens uz šīs pasaules nav viens. Tātad – arī nepaliks viens. Skumjajā vakarā lielais un labsirdīgais Reksis parkā laiza Anitas rokas, un ne Anita, ne suņa saimnieks nevar iedomāties, ka viņi drīz būs kas vairāk kā nejauši, parkā satikušies, paziņas. Turklāt Reksis nav vienīgais pārsteigums, kas sagaida Anitu jaunajā dzīvesvietā. Ulrikas Ūpes vēsturiskais stāsts “Miera dūja”, kā raksturo pati autore, ir leģenda par divām ciltīm – sīrabiem un nemejiem. Baltais balodis jūt ienaidnieka tuvošanos un nakts vidū pamodina savu cilti. Apzinādamies baloža spēku, ļaunais Jūls balodi pārvērš statujā. Taču no noburtā baloža asarām rodas strauts, pie kura veldzēties dodas daudzi cilvēki. Naids un ļaunums nespēj uzvarēt sirdsapziņas strautu. Lindas Skrandas stāsts “Vecā māja” pavisam noteikti ir pirmais šausmu stāsts vieglajā valodā, tāpēc jo īpašs. Taču nebīstieties! Vecas un pamestas mājas ir redzamas ikvienā Latvijas pilsētā un laukos. Stāstā aprakstītā māja gan ir īpaša. Kāpēc? Jo Laura katru dienu iet tai garām. Gan baltais kaķis ar koši zaļajām acīm, gan rožu krūmi mājas dārzā ir gan skaisti, gan reizē baisi. Kurš tos kopj? Un ja nu tajos slēpjas kas noburts? Varbūt arī jūs, mājās ejot, varat pievērst uzmanību kādam vecam namam un ieklausīties tā durvju vai logu rāmju čīkstoņā? Sērijā “Stāsti vieglajā valodā” gaidāmi arī nākamie stāstu krājumi. Trešajā stāstu krājumā būs stāsti bērniem. Tas iznāks jau šogad – 2025. gadā ( 1. martā noslēdzās konkurss žūrijai iesniegt darbus nākamajam krājumam ). Pagaidām Latvijas bibliotēkas nevar lepoties ar plašu oriģinālliteratūras piedāvājumu vieglajā valodā. Salīdzinājumam: kaimiņvalstī Somijā līdz šim iznākušas ap 500 grāmatām vieglajā valodā – valsts atbalsta tieši oriģināldarbu tapšanu. Lai sasniegtu šo mērķi arī Latvijā, konkursa organizētāji cer gan uz rakstītāju enerģiju, gan sabiedrības lasītprieku. Noderīgi: valtersunrapa.lv / lr1.lsm.lv Stāsti vieglajā valodā: 2. grāmata. Stāstu autori: Lingita Lina Bopulu, Baiba Baikovska, Gunita Lagzdiņa, Linda Skranda, Ulrika Ūpe. Redaktore: Velga Polinska, LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente, vieglās latviešu valodas redaktore. Ilustratore: Betija Jakaite. Rīga: Valters un Rapa, 2025. ISBN 9789934570124. Dite Liepa ir Dr.philol., RSU docente, LU HZF Latviešu valodas institūta pētniece.

Bērnu literatūra gandrīz nekad nav paredzēta tikai un vienīgi bērniem; arī stāsts par zēna un lapsas Raiva Turka ir literatūras blogere

Portugāļu ilustratora Luisa Koelju komiksu krājumā ir iekļauti domu graudi ar kaķiem, kas var būt domāti vai nu par kaķiem, vai mums pašiem. Tā ir viena no labākajām pēdējā laikā izdotajām atziņu grāmatām (dāvanām) kaķu saimniekam, kas pastarpināti atgādina tādus darbus kā Dž. Norberija “Lielā Panda un Sīkais Pūķis” vai Č. Makesija “Puika, kurmis, lapsa un zirgs”. Autors grāmatas ievadā atzīst, ka darbs ir līdzšinējās daiļrades apkopojums ar jauniem, iepriekš nepublicētiem komiksiem, un ka tā galvenais mērķis ir raisīt lasītājā smaidu. Tas ir veiksmīgs piemērs tam, ka arī sākotnēji sociālo mediju vidē radīti neatkarīgi ieraksti var būt vērtīgi un publicēšanas vērti grāmatas formātā, tādējādi radot jaunu teksta un komiksa uztveres veidu, kas mijiedarbojas ar citiem līdzīga stila darbiem, nevis paliek nesaistīti kā parasti ziņu plūsmā. Grāmata gan nav uzskatāma par autora karjeras noslēgumu, drīzāk tā ir atskaites punkts līdz šim paveiktajam, jo jaunākos komiksus joprojām ir iespējams aplūkot, sekojot līdzi L. Koelju “Instagram” profilā @purr.in.ink. Grāmata ir veidota kā komiksu apkopojums, kurus savstarpēji saista galvenais varonis – kaķis. Dažkārt viens, citkārt vairāki, bet vienmēr kaķi: melni un bieži vien ar lielām acīm. Autors priekšvārdā korekti norāda, ka grāmata (gluži kā kaķi?) “neievēro nekādus noteikumus. To nav nepieciešams lasīt noteiktā secībā.” Komiksus patiešām būtu grūti izlasīt pēc sakārtošanas principa, jo tematiski atšķirīgie motīvi radītu nevajadzīgu apmulsumu, strauji pārslēdzoties no emocionāli vai filozofiski dziļākas domas (par apzinātību un šī brīža apzināšanos, ļaušanos laikam un uzticēšanos sev) uz sadzīviski vienkāršāku piemēru, kas kaķu īpašniekam varētu izraisīt smaidu saskatīto līdzību dēļ (piemēram, kā kaķi palīdz cilvēkiem tikt pie papildu bezvadu tehnoloģijām, sagraužot vadus). Katrs komikss ir veidots kā atsevišķs, neatkarīgs un pilnvērtīgs autora darbs, tāpēc arī to iepazīšana var notikt jauktā secībā. Lai arī daži komiksi ir sadalīti vairākos lodziņos, autors ievēro noteiktu vizuālo stilistiku un valodu, visbiežāk izvēlētos vienas vai pāris krāsu toņus kā fonu un tikai dažreiz uzzīmējot vēl kādu detaļu, kas nebūtu galvenais varonis – kaķis. "Ir dienas, kad ir vērts pasaulei parādīt mēli un turpināt iet savu ceļu", rakstīts vienā no komiksiem, kurā kaķis arī vizuāli parāda lasītājam mēli, tādējādi spēlējoties ar frāzes burtisko un pārnesto nozīmi. Dažās lapaspusēs jo īpaši izteikti ir nojaušama autora emocionālā klātbūtne, atklājot daļu sevis vai sev tuvu tēmu. Kaķu plaši pavērtās acis, kas kā caurviju motīvs redzams vairākos komiksos un uzskatāms par vienu no ilustratora rokraksta pazīmēm, spēj ietvert vairākas emocijas, jo tās var būt izbrīnītas, patiesību meklējošas, piedošanu lūdzošas vai ar asaru kā papildinājumu saviļņojumu izsakošas. Acu metafora atgādina seno frāzi par acīm kā dvēseles spoguli vai uzskatu par kaķu ilgstošo skatienu saimnieka acīs kā skatienu cilvēka dvēselē. Visticamāk, autoram izdosies sasniegt izvirzīto mērķi kaķu cienītāju vidū un radīt lasītājā iemeslu pasmaidīt, bet rodas pamatota cerība, ka arī suņu, trušu un citu mīluļu īpašniekiem vismaz viens no komiksiem izraisīs smaidu. Lai murrīga lasīšana! Noderīgi: Komiksu laiks Komiksu pasaulē! Luiss Koelju. Murrgrāmata: kaķu domas katrai dienai. No angļu valodas tulkojusi Dace Lorensa; redaktore Vija Kilbloka. Rīga : Zvaigzne ABC, 2025. 95 lpp. ISBN 9789934331664. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Autors, vēstures profesors Juvāls Noass Harari (Yuval Noah Harari) daudziem labi zināms pēc grāmatas “Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture” (2014) nosaukuma. Šo viņa darbu jau lasījušie nojauš, kāds stils piemīt pārdomas rosinošajam pētījumam par Homo sapiens vēsturi – katrā rindkopā jaušams prāta plašums, piedāvājot ieskatu sabiedrības, kultūras un tehnoloģiju attīstībā un mijiedarbībā. Autoram raksturīgais starpdisciplināru analīzi ietverošais vēstījums rosina pārskatīt savu izpratni par cilvēces pirmsākumiem un apdomāt mūsu nākotnes attīstības scenārijus. Grāmatai “Neapturamie mēs” ir divas daļas – pirmā “Kā mēs pārņēmām varu pasaulē” (Rīga, 2022) un gadu vēlāk izdotā otrā daļa “Kāpēc pasaule nav taisnīga”. Pirmajā daļā skaidrota cilvēka spēja būt pārākam dažādās izpausmēs un interpretācijās, savukārt otrajā autors pievēršas pasaules attīstības notikumu secīguma un likumsakarību prizmai. Abas varētu būt lasāmviela jebkura vecuma pārstāvim, man tās nesa sava veida atgriešanos skolas solā. Es to dēvētu par lasāmvielu, kas gan aktualizē sabiedrības locekļu diskusijas par civilizācijas sākumiem un attīstības virzieniem, kas nav mazsvarīgi, gan arī aicina uz starppaaudžu diskusijām. Sevišķi pārdomāti man šķita grāmatā treknrakstā izceltie pieturteikumi, kas rindkopas kontekstā skaidri iegulst atmiņā arī pieaugušajam, lai gan visticamāk pilda tiešu iedarbības funkciju attiecībā uz satura galveno mērķauditoriju – bērniem un jauniešiem. Atceramies, ka “mēs pa drusciņai maināmies katru dienu, un gadu gaitā šīs sīkās pārmaiņas sasummējas, veidojot pieaugšanu” (I, 24. lpp.) Autors ar milzu saturisko kapacitāti uzņēmies runāt par sarežģīto pasaules pieaugšanas procesu. Vērtīgi, manuprāt, ceļojumu cilvēces attīstības virzienos Harari vadībā sākt ar pirmo daļu, kurā autors atgādina, ka “mazas izmaiņas, ko neviens nepamana, laika gaitā pārvēršas par lielām pārmaiņām”. (I, 151. lpp.) Otrā daļa aicina izzināt “mūžīgo” jautājumu, kāpēc pasaule nav taisnīga, un atklāt, kam piemīt burvju spēks virzīt notikumus – “stāsti”, kas, autoraprāt, “ir cilvēces dižākais izgudrojums. Pateicoties tiem, mēs valdām pār pasauli”. (II, 154. lpp.) Grāmatas izlasīšanas pēcgarša ietver atgādinājumu, ka mēs mācāmies no vēstures, mācāmies vēsturi, radām to un reflektējam par to. Šādas un līdzīgas grāmatas palīdz aptver sarežģītus, daudzpusīgus un dziļus tematus, tādēļ abas daļas vienkopus iesaku turēt bērnistabas grāmatplauktā un ik pa laikam pārlasīt kopā ar bērniem. Autoram raksturīgi ar rakstīto vārdu radīt domas provocējošas idejas, raisīt lasītājos pārdomas par dabas un cilvēka mijiedarbību un cilvēka dabas attīstību. Zinātne nemitīgi aicina izzināt lietas. Jauni atklājumi joprojām notiek ik dienas, tāpat veidojas jauni izpratnes virzieni. Pāri visam, manuprāt, ir bērnībai tik piederīgs, skaists autora atgādinājums pirmās daļas sākumā: “Pieaugšana ir grūts darbs. Ne vien tev un taviem draugiem, bet ikkatram. Pat dzīvniekiem”. (I, 8. lpp.) Abas grāmatas ir ne vien saturiski bagātas; tās ir gana daiļas un ar skaidru māksliniecisku pievienoto vērtību, tādēļ būs noderīgas un interesantas arī vismazākajiem (ne)lasītājiem, klausoties pieaugušo lasījumā un vērojot glītās ilustrācijas. Noderīgi: www.sapienship.co / www.janisroze.lv / www.janisroze.lv / www.santa.lv Harari, Juvāls Noass. Neapturamie mēs. 2, Kāpēc pasaule nav taisnīga. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239750. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte

Lai gan mūsu uzstādījumos nekas nav mainījies un viens no “Literatūras ceļveža” veidotāju galvenajiem Retāk tiek runāts par nozaru literatūras tulkotājiem, tomēr viņu darbs šķiet vēl lielākas apbrīnas vērts Anda Saldovere "Literatūras ceļveža" 2022. gada 7. numurs (novembris) PDF Numurā lasi: Paskāls, Mersjē

Šis darbs tiek ieskaitīts healing fiction kategorijā jeb dziedinošajā literatūrā, pēc kā var secināt svarīgi, cik grāmatas eksemplāru ir pārdots, cik tā ir populāra, vai tiek uzskatīta par augstvērtīgu literatūru

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Latviski tulkotā ievērojamās pedagoģes, pētnieces, skolas L’Ecole Koenig Parīzē dibinātājas Džoanas Kenigas grāmata “Muzikālais mazulis” ir neparasts starpdisciplināras tematikas pētījums – savdabīga mūzikas, psiholoģijas un pedagoģijas sintēze. Mūzika šajā trio neapšaubāmi prevalē. Autores dziļo mīlestību pret mūziku un visas grāmatas būtību izsaka jau tās apakšvirsraksts “Mūzikas nenovērtējamā loma veselu, laimīgu un piepildītu bērnu audzināšanā”. Tas ir stāsts par mūzikas ietekmi uz bērnu attīstību psihologu un pedagogu skatījumā jeb, formulējot mazliet apgrieztā secībā, – stāsts par to, cik lielā mērā bērnu emocionālās pasaules, kognitīvo un radošo spēju attīstību nosaka mūzikas klātbūtne. Grāmata būs vērtīgs ieguvums bērnu audzinātājiem un mūzikas pedagogiem, kā arī īpašs atklājums un palīglīdzeklis pirmskolas bērnu vecākiem. Lai attīstītu bērna muzikālās prasmes, vecākiem nebūt nav nepieciešama speciālā muzikālā izglītība. Pietiek ar kopīgu dziedāšanu, dejošanu, ritmikas vingrinājumiem, muzikālām rotaļām. Jo īpaši tāpēc, ka dziedāšana, mūzikas instrumentu spēlēšana, dainu skandēšana ir iekodētas mūsu latviskajā dzīvesziņā, kad izsenis jau kopš dzimšanas mazulim tika dziedātas šūpuļdziesmas. Grāmata balstās uz autores vairāk nekā 30 gadu garumā veiktiem pētījumiem par muzikālo praksi, kā arī sadarbībā ar neirozinātniekiem gūtajām atziņām par mūzikas ietekmi uz kognitīvi radošajām spējām un lingvistiskajām dotībām. Katram mazuļa dzīves gadam, sākot no pirmā līdz sestajam dzīves gadam jeb skolas vecumam, veltīta atsevišķa nodaļa, kura balstās uz vitāli svarīgiem attiecīgā dzīves perioda iemaņu apgūšanas aspektiem. Bērna muzikālais ceļojums sākas jau pirmajā dzīves gadā, un iedzimtās muzikalitātes veicināšana ir sākums veselīgai emocionālai, kognitīvai un fiziskai attīstībai, kā arī pārliecības par sevi veidošanai. Šajā posmā ir svarīgi dziedāt, ar pirkstiem izsist ritmu, uzrunāt bērnu muzikālā intonācijā, atbildēt uz bērna lalināšanu. Otrajā dzīves gadā pastiprināta uzmanība jāpievērš vestibulārās sistēmas attīstībai. Šajā procesā liela nozīme ir dejai, ritmiskām kustībām un dziesmai. Sākoties trešajam gadam, bērns emocionāli meklē dažādas radošās izpausmes, piemēram, sacerot stāstus, dziesmiņas, ritmiski atdarinot mūzikas instrumentus. Muzikālā vide veicina bērna paškontroles un mērķtiecības spējas. Ceturtajā dzīves gadā bērna radošās spējas un emocijas caur mūziku kā izteiksmes līdzekli var izpausties dažādos priekšnesumos, kuros bērns mācās sinhronizēt savas darbības ar citiem, tādējādi veicinot socializācijas un komunikācijas prasmes. Tālākajos vecumposmos būtiska nozīme ir radošuma, iztēles, improvizācijas talantu veicināšanai un personības pašapziņas attīstībai. Raksturojot sesto dzīves gadu, uzsvērta muzikālās atmiņas un zinātniskās atmiņas ciešā saistība, piemēram, svešvalodu apguvē un matemātikas pamatprincipu izpratnē – šeit mūzika darbojas kā spēcīgs katalizators. Katras nodaļas sākumā pieejami QR kodi. Noskenējot tos ar tālruni, nonākam grāmatas autores tīmekļvietnē www.joankoenig.com, kurā ievietota oriģinālmūzika ar notīm un citi ieteicamo aktivitāšu piemēri. Grāmata mudinās vecākus kopā ar bērniem doties neaizmirstamā muzikālā piedzīvojumā, kurā ieguvēji būs gan vecāki, gan bērni. Mūzika veicinās laimes hormona oksitocīna izdalīšanos, kas, savukārt, raisīs apmierinātības sajūtu un savstarpējo sapratni. Mūzikas valoda ir arī mīlestības valoda – šo atziņu autore savā grāmatā pierādījusi no pirmās līdz pēdējai lappusei. Noderīgi: www.janisroze.lv Keniga, Džoana. Muzikālais mazulis: mūzikas nenovērtējamā loma veselu, laimīgu un piepildītu bērnu audzināšanā. No angļu valodas tulkojusi Māra Ulme. Rīga: Latvijas Mediji, 2022. 223 lpp. ISBN 9789934291579. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify . Somu rakstnieka Tommi Kinnunena romāns vēsta par ceļu tā vistiešākajā un arī plašākajā nozīmē. Ir 1945. gada pavasaris, kad vācieši sāk savu atkāpšanos no sagrābtajām Norvēģijas teritorijām. Viņiem līdzi no Somijas atnākušās somu sievietes, kas uz Vāciju līdzi ņemtas netiek, nu top par gūsteknēm. Romāna galvenās varones – piecas somietes, kurām negaidīts likteņa pavērsiens dāvā iespēju bēgt uz mājām – dodas garā, sarežģītā ceļā atpakaļ uz Somiju. Ko katrai no viņām nozīmē šis ceļš, kurp tas patiesībā aizvedīs un ar kādām sekām katrai būs jāsaskaras, neviena nezina. “Tagad nāves bailes bija atlaidušas savu tvērienu un to vietā stājušās dzīves bailes.” (53. lpp.) Mani kā lasītāju ieintriģē autora jau ievadrindās liktais novēlējums: “tiem, kam klusēšana ir vieglākais ceļš.” Pie šī teikuma, lasot romānu, domās atgriežos atkal un atkal, pārdomājot tā nozīmi ne tikai izlasītā kontekstā. Pieļauju, ka šo grāmatu iespējams lasīt divējādi – pārzinot vēsturisko ainu vai arī atstājot to ārpus sava redzesloka. Mani vienmēr iedvesmojušas grāmatas ar pievienoto vērtību, kas bagātina manas zināšanas. Kinnunena romāns ļauj ieskatīties lasītājam iepriekš nezināmas vēstures aizkulisēs. Par Somijas vēsturi izpratu vien vispārzināmus faktus no skolas vēstures grāmatām, līdz ar to romāna tēma – Otrā pasaules kara laikā brīvprātīgi ar vācu karaspēku izceļojušās somietes, kuras sniegušas palīdzību kareivjiem kā viņu veselības aprūpētājas, mazgātājas, pavāres, arī mīļākās, ar visa šeit minētā izraisītajām sekām – man bija sveša. Izrādās, Somijā tas ir bijis tabu temats, varētu pat teikt, Otrā pasaules kara kārtējā neglītā seja. “Bailes bija atnākušas uz palikšanu [...] Un kas slikts ar Ireni varētu notikt? Viņa taču nebija izdarījusi neko nepareizu.” (19. lpp.) Romāns vēsta par karu ar sievietēm galvenajās lomās. Lai gan es pati šo savu apgalvojumu varētu arī noliegt, jo brīžiem šķiet, ka sievietes šeit ir vīriešu upuru lomā un cīnās ar sekām. “Reizēm šķita, ka karošana skar arī sievietes, bet reizēm, ka ne. Tika uzsvērts, ka frontes ir divas, viena pret ienaidnieku, bet otra aizmugurē, jo cīņā piedalās visa nācija. Tomēr sievietēm no aizmugures frontēm nebija nekādas teikšanas, jo kari tika sākti un beigti, viņām neprasot.” (104. lpp.) Šīs brīvprātīgās līdzgājējas, kā izrādās, lasot vēsturiskas piezīmes dažādos avotos, bijis nācijas kauna traips, tām dzimušo vāciešu bērnu likteņi emocionāli nesa līdzi dziļu smeldzi. Nacistu īstenotā Lebensborn programma, kuras ietvaros vācieši radīja rasistiski tīrus un veselus vāciešu bērnus jeb tyskerunger , šo bērnu mātes vietējo acīs padarīja par tā dēvētām tyskertøser (vāciešu padauzas). Šī smeldze romāna galveno varoņu klusēšanā, ejot garo mājupceļu, izvirzās priekšplānā, taču ne mazāk svarīgi autoram ir katras personīgie iemesli, aizdodoties līdzi vāciešiem. Manuprāt, romānā izskan ne vien somu sieviešu nosodījums dažādās gradācijās, bet būtiska ir arī atziņa, ka katrs mēs esam sava ceļa gājējs, ka katram savs krusts nesams, ka mēs katrs tikai un vienīgi paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem – lai arī cik pateicīgi dažkārt ir apstākļi, kad konkrētās situācijās tiek vainoti citi cilvēki vai laikmets. No grāmatas sev paņemu Irenes ceļa domugraudus: “Dzīvē viņa bija kalusi dažādus plānus, reizēm domājusi, ka paliks, un pēc tam gribējusi aiziet, taču, kad reiz lēmumu bija pieņēmusi un īstenojusi, pasaule bija strauji mainījusies un izdarīto būtu gribējies atsaukt. Vienīgā mācība no visa bija tāda, ka dzīve ilgi nepaliek nemainīga, bet, kolīdz pie tās sāk pierast, aizplūst citviet.” (315. lpp.) Kinnunena romāns līdzinās drāmai drāmas galā – pat nebeidzamai drāmai, bet varbūt tas ir tikai mans kā sievietes skatījums. Arī par to aizdomājos, vai vīrieša skatījums uz šo tekstu būtu atšķirīgs? Reflektējot par grāmatu, nevarēju nedomāt par sievišķo un vīrišķo ne tikai romāna kontekstā, bet arī par autora – vīrieša – spēju rakstīt atturīgi, šķietami bez subjektīvā skatījuma – atveidot notikumus tā, kā tie varētu būt raisījušies, lai gan dzimis un audzis šis vēstījums tikai autora prātā. Kinnunena stilu var uzskatīt par viņa atpazīstamības un veiksmes atslēgu, jo viņš spēj rakstīt šķietami bez emocijām. Mani nepamet azartisks mēģinājums iedomāties, kā būtu, ja šo vēstures epizodi aprakstītu sieviete – vai dramatisms būtu vārdos izteiktāks, klātesošāks? Izlasītais raisa neviennozīmīgas izjūtas, tostarp tāpēc, ka autors man ļauj izvēlēties to, kā patiesībā jūtos, uzzinot par šo sieviešu traģēdiju. Atzīšos, es joprojām domāju par to, kā vērtēju romāna varones, sevišķi Ireni, kuras ceļa atspoguļojums romānā ir visgarākais un daudzpusīgākais. Es teiktu, ka viņa ir apmaldījusies un pazudusi sevī, tā arī nespējot sevi sastapt un apjaust pa īstam; tieši pretēji – šķiet, ka Irene jau sākumā vēlējās bēgt no sevis, savas Somijā vadītās dzīves, tādēļ izvēlējās sekot vāciešiem. Un tomēr – kāpēc gan viņa izmantoja iespēju atgriezties? Uz šo jautājumu gan nespēju rast skaidru atbildi, jo viņas ceļa noslēgums romānā nebūt nav viennozīmīgs. “Raudāt varēs pēc tam, viņa teica, taču nekad neraudāja.” (278. lpp.) Romāns “Nožēlu neizteica” (2020) ticis nominēts gandrīz visām nozīmīgākajām Somijas literārajām balvām, vairākas no tām arī saņēmis. Pieejama arī e-grāmata. Noderīgi: lililasa.wordpress.com / zirnis.lv / facebook.com / sandrakoka.com Kinnunens, Tommi. Nožēlu neizteica: ceļa romāns. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 320 lpp. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

Iespējams, ikviens no mums kādā brīdī - izlasot uzrunājošu literāru darbu, sastopoties ar izcila mākslinieka gleznotu darbu, noklausoties labu joku vai nogaršojot veikla pavāra pagatavotu maltīti - ir uzdevis jautājumu: "Kā?" Kā autoram izdevies panākt to, ka tieši viņa veikums izceļas citu starpā un atstāj uz mums tik spēcīgu iespaidu? Atbildi uz šo jautājumu pērn izdotajā krājumā "The Work of Art: How Something Comes from Nothing" meklē arī ilggadējais žurnālu "New York" un "New York Times Magazine" redaktors Ādams Moss (Adam Moss), sniedzot lasītājam iespēju izekot virknei izcilu mūsdienu radošo personību darba procesam no iedvesmas brīža līdz skatāmam, klausāmam, lasāmam, izgaršojamam rezultātam. "The Work of Art" ievadā Moss aicina lasītāju ielūkoties īsajos, netvaramajos tikšanās brīžos ar iedvesmu. Viņš stāsta, kā pārlapojot "Gehry Draws" spāņu Guggenheim Bilbao muzeja veikalā uzdūries ēkas autora Deivida Gērija (David Gehry) skicei - abstraktam skricelējumam, kas vēlāk rezultējās mums visiem pazīstamajā arhitektūras ikonā, kuru dažādi prāti laika gaitā salīdzinājuši gan ar zivi, gan artišoku, gan Merilinas Monro kleitu. "Raugoties uz zīmējumu, tad sienām, un atkal atpakaļ, manā prātā iešāvās fragments no "Pixar" īsfilmas: skice atdzīvojās, kļūstot par ēku, ko tā attēloja, un kas mani šajā brīdī aptvēra. Gērijs runā par šiem skricelējumiem (viņa apzīmējums tiem, un ir daudz tamlīdzīgu) kā par savu veidu kā "domāt skaļi". Un uz īsu brīdi es biju tur, kopā ar viņu - brīdī, kad viņa prātā iešāvās pirmā elektriskā doma, iemiesojot šo vietu". Līdzīga pieredze Mosu bija pārņēmusi arī citās sastapšanās reizēs ar mākslu. Džeimsa Hantera (James Hunter) darbā "Black Draftee" atainotais vīrietis, kura portretā "pabeigta" tikai seja, bet ķermenis iezīmēts vien ar pāris melnās krāsas līnijām, atklājot skatitājiem sākotnējo skici. Velaskesa (Velázquez) atainotais karalis Filips IV Prado muzejā Madridē, kura portretā laika radītās pigmenta izmaiņas atklājušas gleznotāja lēmumu mainīt valdnieka pēdas pozīciju. Šie un neskaitāmi citi artefakti ļauj skatītājam sastapties ar mākslas darba tapšanas mirkli, kas izdevuma autoru rosinājis gan estētisku interesi, gan vēlmi ielūkoties radīšanas procesa evolūcijā. Apjomīgo izdevumu Ādams Moss iesāk ar gluži personīgu stāstu. Ilgus gadus strādājis kā redaktors, Moss pievērsies glezniecībai, no pētnieka un stāstnieka pārtopot vizuālā darba radītājā. Ieradis paust radošo impulsu no darba brīvajā laikā fotografējot, veidojot grafikas un zīmējot, Moss atteicās no pamatdarba, lai pilnībā veltītu laiku kaislībai pret glezniecību. Sāpīgi asprātīgā pašironijā Moss atklāj cīņu, kas pazīstama katram, kurš pārvalda kādu tehniku pietiekami labi, lai paustu savas ieceres, bet ne tik ļoti, lai gala iznākuma veiksmi biežāk nenoteiktu nejaušība nekā prasmes. Tiecoties radīt "labu" mākslu, interese par citu autoru darbu tapšanu no profesionālas kļuva personiska, rezultējoties izdevumā, kas tiecas atainot radošuma pieredzi - "Frustrāciju, pacilātību, nožēlu, pirmos prieka mirkļus, pārdomāšanu, ciešanas un triumfu, kas noved pie mākslas darba." "The Work of Art" veido vairāk nekā 40 gadījumu studiju, sarunu un nelielu biogrāfiju ar dažādu mākslas žanru pārstāvjiem. Tie ir gleznotāji, rakstnieki, kinorežisori, dziesmu autori, žurnālisti, kuri iepazīstina ar savu darbu tapšanas procesu. Netflix seriāla un grāmatas "Salt, Fat, Acid, Heat" autore Samina Nosrata (Samin Nosrat) atklāj savu pieredzi līdzās kinorežisorei Sofijai Kopolai (Sofia Coppola), rakstniekam Maiklam Kaninghemam (Michael Cunningham), skulptorei, gleznotājai, režisorei un pētniecei Karai Valkerei (Kara Walker) un citiem Latvijas lasītājam vairāk vai mazāk pazīstamiem autoriem, kuri raksturo katrs savu darbu radīšanas metodi no skices, piezīmes uz papīra strēmelītēm, milzu papīra ruļļa vai sarakstes telefonā līdz gala rezultātam - pareizajai kompozīcijai, krāsu gammai, tekstam vai smieklīgam jokam. Tomēr līdzās tam pastāv vēl otra dimensija - bērnības pieredze, mācīšanās, grūtību, sāpju un neveiksmju pārvarēšana, neatlaidīgi turpinot kustēties pat tad, ja nav skaidra redzējuma par to, ka izdosies sasniegt izcilu rezultātu. Izdevumā ietvertās esejas veido apjomīgu perspektīvu kolekciju, kuras aptveršanai nepieciešams laiks. Mākslinieku stāsti nav savstarpēji saistīti, tādēļ iesākumā iespējams iepazīties ar sev pazīstamākajiem autoriem vai tuvāko nozari, lēnām iepazīstot arī pārējos. Esejas rakstītas vieglā, saistošā valodā, kas atgādina par autora ilgstošo redaktora pieredzi, un papildināti ar bagātīgu vizuālo materiālu. Skices, foto, ekrānšāviņi, darbu foto ļauj savā veidā realizēt to, ko tik daudzi no mums vēlētos darīt, par spīti mākslinieku vēlmei radīt vieniem - nostāties aiz pleca un izsekot darbu tapšanas procesam. Adam Moss. The Work of Art : how something comes from nothing. New York : Penguin Press, 2024. 424 lpp. ISBN 9780593297582 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

skolas vecuma bērniem ir iespēja iepazīties ar mazu meiteni, kura izauga par vienu no zviedru bērnu literatūras Grāmatas beigās sniegti konkrēti biogrāfiski fakti par rakstnieces ceļu literatūras pasaulē un Pepijas

Lietuviešu rakstnieces Gajas Gunas Ekles debijas darbs “Brālis, kas nebija vajadzīgs” ir provokatīvs, mūsdienīgs un, manuprāt, latviešu lasītājiem ļoti nepieciešams tulkojums. Autore aktualizējusi reti skartu, bet aktuālu tēmu – vienu no tām, par ko jārunā vairāk un atklātāk. Grāmatas pamattēma ir stāsts par adopciju: ģimene, kurā ir mamma, tētis un deviņus gadus vecais Gvids, nolemj adoptēt Gvida vienaudzi Tomu. Tomēr – vai visiem ģimenes locekļiem tika pavaicāts par šo lielo un nozīmīgo soli? Nē. Gvidam šis vaicāts netika, un, kā stāstā lasām vairākkārt, Gvids ir apvainojies un jūtas nodots, jo netika noskaidrots viņa viedoklis par vēl viena bērna ienākšanu ģimenē. Stāstu būtu vērtīgi izlasīt ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo tajā ļoti precīzi atspoguļotas bērna emocijas neparedzētu pārmaiņu priekšā. Bieži vien vecāki izvēlas minimāli iesaistīt bērnus nozīmīgu lēmumu pieņemšanā – ar domu, ka paši visu izdarīs tā, kā bērniem būtu labāk, taču, kā pierāda arī šī grāmata, notiek tieši pretējais – ja bērns netiek iesaistīts, viņš jūtas nenovērtēts, nemīlēts, ir apvainojies un dusmīgs. “Un tad pasaule pēkšņi apgriezās kājām gaistā – uzkrita taisni Gvidam uz galvas. Pārplūda upes, sacēlās viesuļvētras, bruka mājas, un visa šī nevaldāmā masa triecās viņam virsū. Tikai neviens to nepamanīja.” (17. lpp.) Citāta beigas labi raksturo domu, kura caurvij visu stāstu – Gvids sākotnēji sajuta kaunu, jo nezināja, kā labākajam draugam pastāstīt par to, ka viņam būs brālis viņa vecumā, pēc tam viņš jutās nevajadzīgs un nemīlēts, jo – kādēļ gan vecākiem vajag vēl vienu bērnu? Pēc Gvida domām, vecāki izlēma adoptēt Tomu, jo Gvids viņiem nešķita gana labs. Gvids sajutās apkrāpts, domājot, ka vecāki viņam melojuši. Rezultātā zēns sāka no vecākiem izvairīties. Pieņemšana nenāca tik viegli, kā vecāki bija domājuši – bija nepieciešams laiks, lai Gvids saprastu, kā viņš jūtas esošajā situācijā, un mēģinātu izprast vecāku vēlmi adoptēt Tomu. Mani ļoti uzrunāja autores pieeja, ar kuru stāsta attīstība jeb kāpinājums ir detalizēti aprakstīts, un to caurvij dažādas emocijas un domu plūsma no bērna skatpunkta. Savukārt, stāsta kulminācijas un atrisinājuma daļa ir salīdzinoši īsa un kodolīga un, kā jau noprotams, visu vainago laimīgas beigas. Noderīgi: www.zvaigzne.lv Ekle, Gaja Guna. Brālis, kas nebija vajadzīgs. No lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 110 lpp. ISBN 9789934314759. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

dzīvēs, tādēļ nebaidos ieteikt Lauras Vinogradovas rakstnieces dotību jaunāko “augli” arī citiem labas literatūras LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras