Un galu galā – ārkārtīgi maz literatūrā apskatītā vientuļā tēva loma visā romāna garumā runā par to, nepieciešams mūsu šodienas sarunām par to, kas ir ģimene, kas ir laba tēva autoritāte un kurās tēmās literatūrā

"Yellowface" uzdod jautājumus par autorības tiesībām literatūrā.

Grāmatu ieraugot, nodomāju, ka labprāt iepazītos ar tajā publicētajiem stāstiem, taču maldījos. Šī ir grāmata nevis “ar stāstiem, bet par stāstiem”. Patiesībā – stāsts par stāstiem. Drusku sarežģīti, vai ne? Grāmatā aprakstīti noderīgi rīki, lai izveidotu stāstu, kurš būtu saistošs, interesants, ietverot stāsta sākumu, sarežģījumu un atrisinājumu. Sīkāk par šiem posmiem iesaku izlasīt grāmatā, kuru turklāt papildina vizuāli pievilcīgas ilustrācijas. Grāmata noderēs ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Es pat teiktu, ka grāmata vairāk noderēs pieaugušajiem, jo bērniem stāstu stāstīšana dažkārt padodas daudz vieglāk. Stāstot stāstu, ir svarīgi atcerēties, ka konkrētu tevis izdomāto stāstu vislabāk spēsi izstāstīt tikai un vienīgi tu, jo stāsts vēlas, lai tu būtu tu pats. Stāsts jūtas ļoti ērti, ja, to stāstot, arī tu jūties ērti. Vēlams runāt brīvi, nevis iekalt tekstu no galvas. Lai stāsts būtu dzīvs, vēlams stāstam pievienot emocijas, tēlus, kuri tev ienāk prātā tieši tajā brīdī, kad šo stāstu stāsti. Ja stāsts būs labs un pārliecinošs, citi to vēlēsies stāstīt tālāk, pieliekot klāt arī savas izjūtas un redzējumu un tādā veidā paildzinot stāsta mūžu un skanējumu. Grāmatas noslēgumā pieejami daži interesanti fakti par stāstiem. Piemēram, laikā starp 16. un 17. gadsimtu Ķīnā dzīvoja kāds stāstu teicējs vārdā Liu Jintings. Viņš bija tik brīnišķīgs stāstnieks, ka viņa izrādēs publika no sirds izbaudīja stāstījumu un tik labi pavadīja laiku, ka stāstnieks galu galā kļuva pazīstams kā “ķīniešu stāstnieku karalis”. Iztēle ir fantastika lieta, kuru var neierobežoti attīstīt un pilnveidot. Iztēle ir kā milzīgs spēļu laukums, kurā iespējams it viss. Tāpēc aicinu ikvienu paviesoties savā “rotaļu laukumā” un izdomāt stāstu, kuru pastāstīt ģimenei, draugiem, kolēģiem vai arī kādam, kurš garlaikots gaida sabiedriskā transporta pieturā. Grāmatā iekļauti arī praktiski padomi, kā izstāstīt vislabāko stāstu. Manuprāt, brīnišķīgs veids, kā pavadīt tumšos rudens vakarus, ir dot iespēju kādam no ģimenes izstāstīt pirms kāda laika piedzīvoto. Daudzās ģimenēs viena no problēmām ir tā, ka pārāk reti notiek savstarpējas sarunas. Piemēram, mamma var pastāstīt par saviem piedzīvojumiem skolas laikā vai tētis – par savu pirmo darba vietu. Ticu, ka bērniem būs interesanti klausīties. Noderīgi: www.janisroze.lv Bruno, Peps, Antinori, Andrea. Stāsti! No spāņu valodas tulkojusi Lauma Ķeipāne. Rīga: Pētergalis, 2022. 41 lpp. ISBN 9789984335537. Madara Freivalde 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Vieglās valodas jēdziens Latvijā pastāv jau 25 gadus, taču izpratne par to, sabiedrības izglītotība un resursu pieejamība vieglajā valodā aizvien ir nepietiekama. Vieglā valoda ir īpaši izstrādāts komunikācijas veids, kas padara informāciju saprotamu ikvienam. Līdz šim Latvijas grāmatnīcās nebija iespējams brīvi iegādāties grāmatas valodā, kas nodrošinātu plašākas kultūras pieejamības iespējas diasporas latviešiem, mazākumtautību pārstāvjiem, kuri apgūst latviešu valodu, senioriem un citām vieglās latviešu valodas mērķgrupām. Latvijas bibliotēkās vieglās valodas grāmatas piedāvā Latvijas Neredzīgo bibliotēka , 2022. gadā tā uzsāka grāmatu adaptēšana un izdošana vieglajā valodā bibliotēkas lietotājiem. Šobrīd bibliotēkas krājumā pieejami tikai 20 vieglās valodas grāmatu nosaukumi, tāpēc ar grāmatas “Stāsti vieglajā valodā” projektu sākas ļoti nepieciešamas un vēl neizstrādātas nozares literāro darbu sērija. Izdevniecība “Valters un Rapa” ir celmlauži – šī ir pirmā grāmata Latvijas grāmatniecības vēsturē ar latviešu oriģinālliteratūru vieglajā valodā, turklāt – pieejamu grāmatnīcās. Grāmatā ir iekļauti pieci stāsti dažādām vecuma grupām. Katrs stāsts demonstrē vieglās valodas virtuozitāti, kas nepiekāpjas satura prasībām sniegt lasītājam dziļu un jēgpilnu baudījumu. Ja Patrīcijas Šteinbergas stāstu “Anna cep pankūkas” var lasīt bērni, kas pamazām iepazīst virtuves apvāršņus, tad Arvja Ostrovska darbu “Pēterim ir idejas”, Ramonas Indriksones “Karameles” un Ilzes Aizsilas “Smilšu pils” ietver dziļus, eksistenciālus un pārlaicīgus jautājumus. Savukārt Lauras Vinogradovas stāsts “Autoveikals” pilnībā apliecina vieglās valodas potenciālu jebkuru sadzīvisku situāciju pārvērst par latviešu haiku. Paši autori atzīst, ka, strādājot projektā, ir apguvuši vēl vienu valodu, kas atver durtiņas uz jaunu literārās izteiksmes un domformas veidu. Vieglajā valodā ir jāizvairās no nolieguma formām, izpušķotām, saliktu pakārtotu teikumu virtenēm, nedrīkst saturu balstīt kontekstā un koķetēt ar dažādām laika formām – respektīvi – nedrīkst darīt visu to, ko tik ļoti gribas, īpaši, ja cenšamies sevi pierādīt caur teksta kalambūriem un sapņojam kādreiz kļūt par īstiem valodas maestro. Par laimi vieglajā valodā lasīt ir daudz vienkāršāk nekā tajā rakstīt. Lasot grāmatu “Stāsti vieglajā valodā”, rodas pārliecība, ka par emocionāli sarežģītām tēmām var runāt īsos teikumos, kurus “apēst” pamazām – pa atsevišķai rindiņai. Kā katram no mums, arī grāmatas galveno varoņu pieredze nebūt nav vienkārša. Tā stāsta par novecošanas pieredzi un vientulību, pieaugšanu savas identitātes un iekļaušanās meklējumos un par traumējošas personīgās pieredzes pārdzīvojumiem. Aizverot grāmatu, ceru, ka tikpat vienkārši, bet saturiski ietilpīgi mēs spēsim saprast arī viens otru un vieglā latviešu valoda nepaliks vien instrukciju un muzeju norāžu plauktos. Tomēr vislabāk par sevi var pastāstīt valoda pati: “”Puļķīšos” dzīvo ļoti nikns suns. Melns un liels. Dacei no suņa ir bail. Viņa paliek mašīnā un gaida saimnieku. “Puļķīšu” saimnieks vienmēr pērk ļoti daudz. Viņam ir liela ģimene. Viņam vienmēr ir līdzi kāds no bērniem. Kopā ir vieglāk pirkumus sanest istabā. Saimnieks nāk un nikno suni iespundē šķūnī. Tomēr suns no šķūņa izsprūk. Tas rej un skrien pie Daces. Dace sabīstas un grib mukt. Bet aizmukt viņa nepaspēj. Suns iekožas Daces rokā un neatlaiž. Koļa tūlīt izlec no mašīnas. Saimnieks sauc suni. Bet suns neklausa. Saimnieks ieķeras suņa melnajā kažokā un rauj suni nost. Beidzot suns Daci atbrīvo. Daces roka asiņo. Tajā redzamas suņa kodiena pēdas. “Puļķīšu” saimnieks sit suni un rājas. Suns smilkst. Tad saimnieks atnes marli un apsējus. Viņš ar ūdeni mazgā Daces brūci un atvainojas. Koļa grib vest Daci uz slimnīcu. Dace apgalvo, ka viss ir labi. Viņiem ir jābrauc tālāk – cilvēki taču gaida. Uz slimnīcu var aizbraukt pēc tam. Koļa Dacei piekrīt.” (Fragments no Lauras Vinogradovas stāsta “Autoveikals”.) Stāsti tapuši konkursam “Viegli lasīt”, kuru rīkoja Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts un Vieglās valodas aģentūra. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Nākamo stāstu sēriju plānots izdot līdz 2024. gada beigām. Stāsti vieglajā valodā. Stāstu autori: Ilze Aizsila, Ramona Indriksone, Arvis Ostrovskis, Patrīcija Šteinberga, Laura Vinogradova; redaktore, pēcvārda autore Velga Polinska; ilustrāciju autore Betija Jakaite; grāmatu sērijas māksliniece Vanda Voiciša. Rīga: Valters un Rapa, 2024. 111 lpp. ISBN 9789934570117. Marta Leimane ir “Valters un Rapa” projektu vadītāja.

Noderīgi: Latvijas Nacionālajā teātrī Gusts Ābele iestudē savus romānus izrādē "Klusums un troksnis" Literatūras

Igauņu rakstnieks Latvijas mazos lasītājus ievedis Lotes pasaulē, radījis slaveno kaku, kas gaida pavasari un savu mīlestību zem rudenīgās lapas, vienvārdsakot, šis vīrs ir slavenība. Es un manas meitas esam krājuma “Kaka un pavasaris” (2012) lielas fanes, jo tas bija tāds “svaigs gabals”, ko lasījām un pārlasījām neskaitāmas reizes. Arī nākamais stāstu krājums “Karnevāls un kartupeļu salāti” (2016) turpināja ar bērnam saprotamu skatījumu uz ikdienišķām lietām vientiesīgi, naivi, bet patiesi un ļoti pamācoši. Izdevniecībā “liels un mazs” pērn iznācis jau trešais stāstu krājums, un arī tas raisa gan bērnu, gan pieaugušo fantāziju. Nudien, kur vēl dzirdēsim par to, kā ledusskapī sadzīvo frikadeles un pelmeņi, ko dara velosipēdi ziemas periodā, kādu ceļu iet eglītes pēc gada nogales svētku noslēguma, kas sakāms runājošai zupai, kādu recepti izmantot garda apavu cepeša pagatavošanai? Stāstos autors ar neviltotu bērna skatījumu uz lietām un apbrīnojamu fantāzijas dzirksti iedvesmo bērnus sapņot par to, ka nekas nebeidzas, rosina iztēlē attīstīt dažādus ikdienā sastapto situāciju sižetus. Dažkārt man šķiet, ka šie stāsti radušies kā atbildes uz bērnu kāpēcīšu jautājumiem. Lai nu kā, šo trīs krājumu komplektu turam bērnistabas grāmatu plauktā lasīšanai pirms miedziņa, kad gribas kaut ko ne pārlieku garu, taču kolorītu, tajā pat laikā sirsnīgu un iztēli rosinošu – lai saldāki sapnīši. Noderīgi: www.diena.lv Kivirehks, Andruss. Ērms un feisbuks. No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš. Rīga: liels un mazs, 2021. 96 lpp. ISBN 9789934574726. Aija Uzula 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. 2025. gada janvāra sākumā akciju sabiedrībā “Valters un Rapa” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tika izdots otrais oriģinālliteratūras stāstu krājums vieglajā valodā. Lasītājiem atgādināsim, ka pirmais krājums iznāca 2024. gada jūnijā . Abos stāstu krājumos iekļauti Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotā konkursa “Viegli lasīt” (2023) darbi. Krājumu redaktore – LU doktorante un LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Velga Polinska. Šie stāstu krājumi ir īpaši izdevumi – kaut vai tāpēc, ka tās ir pirmās oriģinālliteratūras grāmatas Latvijas grāmatniecības vēsturē, kas izdotas vieglajā valodā. Šie darbi nav uzskatāmi par kādu autoru oriģināldarbu adaptējumiem jeb intralingvāliem tulkojumiem (par terminoloģiju nozares speciālistiem vēl nav īstas konsekvences), kādi pēdējo 25 gadu laikā latviešu valodā ir izdoti kā atsevišķu projektu izdevumi. Otrajā grāmatā ir iekļauti piecu autoru stāsti: Lingitas Linas Bopulu “Es esmu latviete”, Baibas Baikovskas “Suns ar uzdevumu”, Gunitas Lagzdiņas “Neviens nav viens”, Lindas Skrandas “Vecā māja” un Ulrikas Ūpes “Miera dūja”. Stāstu krājums šoreiz veltīts pusaudžiem un viņu emocionālajai pasaulei. Stāstus brīnišķīgi ilustrējusi Betija Jakaite. Stāstu varoņi ir jauni cilvēki, kas meklē savu vietu dzīvē. Tāds ir Lingitas Linas Bopulu autobiogrāfiskais stāsts “Es esmu latviete”, kurā apņēmīgā baušķeniece stāsta par savu ģimeni, bērnību, skolas gadiem, tik dažādo attieksmi pret sevi un neatlaidīgajiem izaugsmes ceļiem – neatkarīgi no dzīves vai darbavietas, taču pāri visam – latvietības apziņu un dzimtenes mīlestību. Vairākos stāstos emocijas un jūtas palīdz paust dzīvnieki: suņi kā visuzticamākie draugi kļuvuši par divu stāstu varoņiem, bet, aprakstot senos laikus, cildināts baltais balodis. Baibas Baikovskas “Suns ar uzdevumu” ir reizē arī informatīvi izglītojošs darbs, jo, satiekot suni zaļajā vestē, cilvēki apbrīno tā savaldību, mieru, tāpēc parasti grib to paglaudīt, samīļot, bet šim sunim ir cits uzdevums – palīdzēt savam saimniekam, nenovēršot uzmanību uz blakus lietām. Autore stāsta, kā sadzīvot ar suni, kuram jāveic savs uzdevums. Ar smeldzīgāku vēstījumu dalās Gunita Lagzdiņa stāstā “Neviens nav viens”. Četrpadsmit gadu vecā Anita nesaprotas ar savu māti, jo uzskata, ka māte viņu pārlieku sargā un tāpēc neļauj tikties ar draugiem. Taču māte iet bojā traģiskā negadījumā un Anita paliek viena. Stāsta nosaukums gan vēstī, ka neviens uz šīs pasaules nav viens. Tātad – arī nepaliks viens. Skumjajā vakarā lielais un labsirdīgais Reksis parkā laiza Anitas rokas, un ne Anita, ne suņa saimnieks nevar iedomāties, ka viņi drīz būs kas vairāk kā nejauši, parkā satikušies, paziņas. Turklāt Reksis nav vienīgais pārsteigums, kas sagaida Anitu jaunajā dzīvesvietā. Ulrikas Ūpes vēsturiskais stāsts “Miera dūja”, kā raksturo pati autore, ir leģenda par divām ciltīm – sīrabiem un nemejiem. Baltais balodis jūt ienaidnieka tuvošanos un nakts vidū pamodina savu cilti. Apzinādamies baloža spēku, ļaunais Jūls balodi pārvērš statujā. Taču no noburtā baloža asarām rodas strauts, pie kura veldzēties dodas daudzi cilvēki. Naids un ļaunums nespēj uzvarēt sirdsapziņas strautu. Lindas Skrandas stāsts “Vecā māja” pavisam noteikti ir pirmais šausmu stāsts vieglajā valodā, tāpēc jo īpašs. Taču nebīstieties! Vecas un pamestas mājas ir redzamas ikvienā Latvijas pilsētā un laukos. Stāstā aprakstītā māja gan ir īpaša. Kāpēc? Jo Laura katru dienu iet tai garām. Gan baltais kaķis ar koši zaļajām acīm, gan rožu krūmi mājas dārzā ir gan skaisti, gan reizē baisi. Kurš tos kopj? Un ja nu tajos slēpjas kas noburts? Varbūt arī jūs, mājās ejot, varat pievērst uzmanību kādam vecam namam un ieklausīties tā durvju vai logu rāmju čīkstoņā? Sērijā “Stāsti vieglajā valodā” gaidāmi arī nākamie stāstu krājumi. Trešajā stāstu krājumā būs stāsti bērniem. Tas iznāks jau šogad – 2025. gadā ( 1. martā noslēdzās konkurss žūrijai iesniegt darbus nākamajam krājumam ). Pagaidām Latvijas bibliotēkas nevar lepoties ar plašu oriģinālliteratūras piedāvājumu vieglajā valodā. Salīdzinājumam: kaimiņvalstī Somijā līdz šim iznākušas ap 500 grāmatām vieglajā valodā – valsts atbalsta tieši oriģināldarbu tapšanu. Lai sasniegtu šo mērķi arī Latvijā, konkursa organizētāji cer gan uz rakstītāju enerģiju, gan sabiedrības lasītprieku. Noderīgi: valtersunrapa.lv / lr1.lsm.lv Stāsti vieglajā valodā: 2. grāmata. Stāstu autori: Lingita Lina Bopulu, Baiba Baikovska, Gunita Lagzdiņa, Linda Skranda, Ulrika Ūpe. Redaktore: Velga Polinska, LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente, vieglās latviešu valodas redaktore. Ilustratore: Betija Jakaite. Rīga: Valters un Rapa, 2025. ISBN 9789934570124. Dite Liepa ir Dr.philol., RSU docente, LU HZF Latviešu valodas institūta pētniece.

Portugāļu ilustratora Luisa Koelju komiksu krājumā ir iekļauti domu graudi ar kaķiem, kas var būt domāti vai nu par kaķiem, vai mums pašiem. Tā ir viena no labākajām pēdējā laikā izdotajām atziņu grāmatām (dāvanām) kaķu saimniekam, kas pastarpināti atgādina tādus darbus kā Dž. Norberija “Lielā Panda un Sīkais Pūķis” vai Č. Makesija “Puika, kurmis, lapsa un zirgs”. Autors grāmatas ievadā atzīst, ka darbs ir līdzšinējās daiļrades apkopojums ar jauniem, iepriekš nepublicētiem komiksiem, un ka tā galvenais mērķis ir raisīt lasītājā smaidu. Tas ir veiksmīgs piemērs tam, ka arī sākotnēji sociālo mediju vidē radīti neatkarīgi ieraksti var būt vērtīgi un publicēšanas vērti grāmatas formātā, tādējādi radot jaunu teksta un komiksa uztveres veidu, kas mijiedarbojas ar citiem līdzīga stila darbiem, nevis paliek nesaistīti kā parasti ziņu plūsmā. Grāmata gan nav uzskatāma par autora karjeras noslēgumu, drīzāk tā ir atskaites punkts līdz šim paveiktajam, jo jaunākos komiksus joprojām ir iespējams aplūkot, sekojot līdzi L. Koelju “Instagram” profilā @purr.in.ink. Grāmata ir veidota kā komiksu apkopojums, kurus savstarpēji saista galvenais varonis – kaķis. Dažkārt viens, citkārt vairāki, bet vienmēr kaķi: melni un bieži vien ar lielām acīm. Autors priekšvārdā korekti norāda, ka grāmata (gluži kā kaķi?) “neievēro nekādus noteikumus. To nav nepieciešams lasīt noteiktā secībā.” Komiksus patiešām būtu grūti izlasīt pēc sakārtošanas principa, jo tematiski atšķirīgie motīvi radītu nevajadzīgu apmulsumu, strauji pārslēdzoties no emocionāli vai filozofiski dziļākas domas (par apzinātību un šī brīža apzināšanos, ļaušanos laikam un uzticēšanos sev) uz sadzīviski vienkāršāku piemēru, kas kaķu īpašniekam varētu izraisīt smaidu saskatīto līdzību dēļ (piemēram, kā kaķi palīdz cilvēkiem tikt pie papildu bezvadu tehnoloģijām, sagraužot vadus). Katrs komikss ir veidots kā atsevišķs, neatkarīgs un pilnvērtīgs autora darbs, tāpēc arī to iepazīšana var notikt jauktā secībā. Lai arī daži komiksi ir sadalīti vairākos lodziņos, autors ievēro noteiktu vizuālo stilistiku un valodu, visbiežāk izvēlētos vienas vai pāris krāsu toņus kā fonu un tikai dažreiz uzzīmējot vēl kādu detaļu, kas nebūtu galvenais varonis – kaķis. "Ir dienas, kad ir vērts pasaulei parādīt mēli un turpināt iet savu ceļu", rakstīts vienā no komiksiem, kurā kaķis arī vizuāli parāda lasītājam mēli, tādējādi spēlējoties ar frāzes burtisko un pārnesto nozīmi. Dažās lapaspusēs jo īpaši izteikti ir nojaušama autora emocionālā klātbūtne, atklājot daļu sevis vai sev tuvu tēmu. Kaķu plaši pavērtās acis, kas kā caurviju motīvs redzams vairākos komiksos un uzskatāms par vienu no ilustratora rokraksta pazīmēm, spēj ietvert vairākas emocijas, jo tās var būt izbrīnītas, patiesību meklējošas, piedošanu lūdzošas vai ar asaru kā papildinājumu saviļņojumu izsakošas. Acu metafora atgādina seno frāzi par acīm kā dvēseles spoguli vai uzskatu par kaķu ilgstošo skatienu saimnieka acīs kā skatienu cilvēka dvēselē. Visticamāk, autoram izdosies sasniegt izvirzīto mērķi kaķu cienītāju vidū un radīt lasītājā iemeslu pasmaidīt, bet rodas pamatota cerība, ka arī suņu, trušu un citu mīluļu īpašniekiem vismaz viens no komiksiem izraisīs smaidu. Lai murrīga lasīšana! Noderīgi: Komiksu laiks Komiksu pasaulē! Luiss Koelju. Murrgrāmata: kaķu domas katrai dienai. No angļu valodas tulkojusi Dace Lorensa; redaktore Vija Kilbloka. Rīga : Zvaigzne ABC, 2025. 95 lpp. ISBN 9789934331664. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Bērnu literatūra gandrīz nekad nav paredzēta tikai un vienīgi bērniem; arī stāsts par zēna un lapsas Raiva Turka ir literatūras blogere

Autors, vēstures profesors Juvāls Noass Harari (Yuval Noah Harari) daudziem labi zināms pēc grāmatas “Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture” (2014) nosaukuma. Šo viņa darbu jau lasījušie nojauš, kāds stils piemīt pārdomas rosinošajam pētījumam par Homo sapiens vēsturi – katrā rindkopā jaušams prāta plašums, piedāvājot ieskatu sabiedrības, kultūras un tehnoloģiju attīstībā un mijiedarbībā. Autoram raksturīgais starpdisciplināru analīzi ietverošais vēstījums rosina pārskatīt savu izpratni par cilvēces pirmsākumiem un apdomāt mūsu nākotnes attīstības scenārijus. Grāmatai “Neapturamie mēs” ir divas daļas – pirmā “Kā mēs pārņēmām varu pasaulē” (Rīga, 2022) un gadu vēlāk izdotā otrā daļa “Kāpēc pasaule nav taisnīga”. Pirmajā daļā skaidrota cilvēka spēja būt pārākam dažādās izpausmēs un interpretācijās, savukārt otrajā autors pievēršas pasaules attīstības notikumu secīguma un likumsakarību prizmai. Abas varētu būt lasāmviela jebkura vecuma pārstāvim, man tās nesa sava veida atgriešanos skolas solā. Es to dēvētu par lasāmvielu, kas gan aktualizē sabiedrības locekļu diskusijas par civilizācijas sākumiem un attīstības virzieniem, kas nav mazsvarīgi, gan arī aicina uz starppaaudžu diskusijām. Sevišķi pārdomāti man šķita grāmatā treknrakstā izceltie pieturteikumi, kas rindkopas kontekstā skaidri iegulst atmiņā arī pieaugušajam, lai gan visticamāk pilda tiešu iedarbības funkciju attiecībā uz satura galveno mērķauditoriju – bērniem un jauniešiem. Atceramies, ka “mēs pa drusciņai maināmies katru dienu, un gadu gaitā šīs sīkās pārmaiņas sasummējas, veidojot pieaugšanu” (I, 24. lpp.) Autors ar milzu saturisko kapacitāti uzņēmies runāt par sarežģīto pasaules pieaugšanas procesu. Vērtīgi, manuprāt, ceļojumu cilvēces attīstības virzienos Harari vadībā sākt ar pirmo daļu, kurā autors atgādina, ka “mazas izmaiņas, ko neviens nepamana, laika gaitā pārvēršas par lielām pārmaiņām”. (I, 151. lpp.) Otrā daļa aicina izzināt “mūžīgo” jautājumu, kāpēc pasaule nav taisnīga, un atklāt, kam piemīt burvju spēks virzīt notikumus – “stāsti”, kas, autoraprāt, “ir cilvēces dižākais izgudrojums. Pateicoties tiem, mēs valdām pār pasauli”. (II, 154. lpp.) Grāmatas izlasīšanas pēcgarša ietver atgādinājumu, ka mēs mācāmies no vēstures, mācāmies vēsturi, radām to un reflektējam par to. Šādas un līdzīgas grāmatas palīdz aptver sarežģītus, daudzpusīgus un dziļus tematus, tādēļ abas daļas vienkopus iesaku turēt bērnistabas grāmatplauktā un ik pa laikam pārlasīt kopā ar bērniem. Autoram raksturīgi ar rakstīto vārdu radīt domas provocējošas idejas, raisīt lasītājos pārdomas par dabas un cilvēka mijiedarbību un cilvēka dabas attīstību. Zinātne nemitīgi aicina izzināt lietas. Jauni atklājumi joprojām notiek ik dienas, tāpat veidojas jauni izpratnes virzieni. Pāri visam, manuprāt, ir bērnībai tik piederīgs, skaists autora atgādinājums pirmās daļas sākumā: “Pieaugšana ir grūts darbs. Ne vien tev un taviem draugiem, bet ikkatram. Pat dzīvniekiem”. (I, 8. lpp.) Abas grāmatas ir ne vien saturiski bagātas; tās ir gana daiļas un ar skaidru māksliniecisku pievienoto vērtību, tādēļ būs noderīgas un interesantas arī vismazākajiem (ne)lasītājiem, klausoties pieaugušo lasījumā un vērojot glītās ilustrācijas. Noderīgi: www.sapienship.co / www.janisroze.lv / www.janisroze.lv / www.santa.lv Harari, Juvāls Noass. Neapturamie mēs. 2, Kāpēc pasaule nav taisnīga. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239750. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte

Lai gan mūsu uzstādījumos nekas nav mainījies un viens no “Literatūras ceļveža” veidotāju galvenajiem Retāk tiek runāts par nozaru literatūras tulkotājiem, tomēr viņu darbs šķiet vēl lielākas apbrīnas vērts Anda Saldovere "Literatūras ceļveža" 2022. gada 7. numurs (novembris) PDF Numurā lasi: Paskāls, Mersjē

Šis darbs tiek ieskaitīts healing fiction kategorijā jeb dziedinošajā literatūrā, pēc kā var secināt svarīgi, cik grāmatas eksemplāru ir pārdots, cik tā ir populāra, vai tiek uzskatīta par augstvērtīgu literatūru