Kadzuo Išiguro romāns "Klāra un Saule" nav grāmata, kas stāstītu par tādiem mākslīgā intelekta rīkiem, kas palīdz pildīt mājasdarbus vai veidot mācību materiālus. Tomēr romāns uzdod daudz būtiskākus jautājumus, piemēram: kas notiek, ja tehnoloģijai uzticam ne tikai bērna mācīšanu, bet arī liekam mākslīgā intelekta robotam būt tam, kas mazina bērna vientulības sajūtu, kļūst par viņa labāko draugu un uzticības personu. Romāna autors Kadzuo Išiguro ir dzimis 1954. gadā Nagasaki. Piecu gadu vecumā viņš kopā ar ģimeni ir pārcēlies uz Lielbritāniju. Viņš ir starptautiski atzīts britu rakstnieks un vairāku nozīmīgu literāro apbalvojumu laureāts. K. Išiguro saņēmis Bukera balvu, Kostas balvu un 2017. gadā arī Nobela prēmiju literatūrā. Klāra ir Mākslīgais draugs jeb MD, kas radīts kā bērna pavadonis. Viņa nav parasta rotaļlieta. Klāra vēro Džosiju, rūpējas par viņu, cenšas izprast cilvēku rīcību un ir gatava ziedoties, lai meitenei kļūtu labāk. Saule Klārai dod ne tikai enerģiju, bet arī cerību. Man šķiet, ka tieši tāpēc Saule romānā rakstīta ar lielo burtu. Klāras pasaulē Saule kļūst par dievišķu spēku, pie kura iespējams vērsties pēc palīdzības. Izglītības kontekstā romāns ir nozīmīgs arī ar tajā attēloto bērnu pasauli. Bērni lielākoties mācās mājās, bet viņu savstarpējās tikšanās reizes tiek īpaši organizētas. Sabiedrība ir iedalījusi bērnus paceltajos un nepaceltajos, tādā veidā jau kopš bērnības nosakot viņu nākotnes iespējas. Savukārt MD tiek piedāvāts kā risinājums vientulībai. Tas liek jautāt, vai MI drīkst aizstāt vienaudžus un dzīvas attiecības. Vai bērns var uztvert MI kā īstu draugu? Un kāda atbildība ir jāuzņemas pieaugušajiem, kuri bērna dzīvē ievieš būtni, kas runā, vēro, rūpējas un šķietami jūt? Būtni, kas ārēji izskatās pēc cilvēka, bet ir tā imitācija? Lasot par MD vietu sabiedrībā, man prātā nāca laiks, kad cilvēki paverdzināja citus cilvēkus. Arī MD tiek nopirkti, viņiem nav iespējas izvēlēties savu saimnieku vai lemt par savu nākotni. Kā teikts grāmatā: "Klienti izvēlas MD, nevis otrādi" (37. lpp.). Protams, MD nav cilvēki, tomēr ir grūti nepamanīt līdzību. MD tiek uzskatīti par īpašumu, kura vērtību nosaka tas, cik ilgi viņi ir noderīgi bērniem. Vai tas, kas notiek ar Klāru pēc tam, kad viņa Džosijai vairs nav vajadzīga, ir taisnīgi? Romāna noslēgumā robeža starp lietu un būtni kļūst neērti neskaidra. Ja esam radījuši mākslīgu draugu, kas spēj pieķerties, rūpēties un upurēties, vai drīkstam pret viņu izturēties kā pret nolietotu ierīci? Ja tā būtu dzīva būtne, piemēram, suns vai kaķis, šāda rīcība šķistu nežēlīga. Kāpēc pret MI tā šķiet pieļaujama? "Klāra un Saule" man šķiet skumjš, bet ļoti vērtīgs romāns. Tas nemāca, kā lietot MI. Tas māca domāt par to, par kādiem cilvēkiem mēs kļūstam, to lietojot. Kadzuo Išiguro. Klāra un Saule. No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere; redaktore Iveta Polkmane; maketētāja Irēna Kivliņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 287 lpp. ISBN 9789934314957 Liene Banka ir Galvenā bibliogrāfe LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā.

Grāmatā aplūkota cilvēces rašanās un tās turpmākā attīstība, un ir skaidrs, ka par šiem jautājumiem atšķirīgs skatījums ir gan reliģijas, gan zinātnes pārstāvjiem. Grāmatas galvenais varonis, kārtējā piedzīvojuma gaitā nonākot Spānijā, ir nepārtrauktā saziņā ar mākslīgā intelekta (MI) aģentu Vinstonu. Pārsteidzoši, ka tas, kas vēl 2017. gadā bija fantastika, šobrīd ir realitāte. MI spēj sarunāties gandrīz kā cilvēks, un arī mēs šodien varam veidot vaicājumus, sarunājoties ar MI rīkiem. MI audio rīki šobrīd ir ļoti attīstījušies, un MI ģenerētā balss arvien mazāk izklausās pēc robota balss, aizvien vairāk līdzinoties cilvēka balsij. Mākslīgais intelekts galvenajam varonim palīdz pieņemt lēmumus, analizē informāciju un plāno darbības. Uz to virzās arī mūsdienu MI – tas kļūst par palīgu un ideju ģeneratoru darbā, biznesa rīku un plānotāju dažādās dzīves jomās. Tas vairs nav tikai meklētājs internetā. Interesanti, kā MI aģents Vinstons pasniedz informāciju – viņš nemelo, bet tomēr izvēlas, kādu informāciju pasniegt, pielāgo savas atbildes, lai panāktu konkrētu cilvēka rīcību. Tas noteikti sasaucas ar mūsdienu sociālo mediju (Instagram, Facebook, LinkedIn u. c.) algoritmiem, kas nosaka, kādu saturu cilvēks redz, un tādējādi var ietekmēt arī to, kā viņš uztver dažādus jautājumus un kādi uzskati viņam veidojas. Savukārt tādi MI rīki kā ChatGPT, Gemini un Claude var ietekmēt cilvēka viedokli, jo to sniegtās atbildes ir atkarīgas arī no apmācības datiem un sistēmas instrukcijām. Zīmīga grāmatas epizode ir saistīta ar Mikipeles attēlu rotātu pulksteni, ko grāmatas varonis Lengdons nēsā un piemin, un MI aģents to vēlāk izmanto, lai paskaidrotu kādu situāciju. Arī mēs šobrīd piedzīvojam, ka MI rīks mācās no mūsu atbildēm, uzkrāj par mums informāciju, saglabā to savā datubāzē un nepieciešamības gadījumā izmanto citos uzdevumos. Tomēr jāsaka, ka grāmatas saturā pārspīlēta ir MI aģenta autonomija. Šodien MI vēl darbojas pēc cilvēka norādījumiem, un MI rīki un aģenti paši uzdevumus neizdomā. MI autonomijas pakāpe ir pieaugusi tiktāl, ka MI spēj patstāvīgi veikt vairāku soļu uzdevumus, tomēr pirmais impulss nāk no cilvēka. MI aģents Vinstons stāsta, kā viņa saimnieks ir "devis viņam rīkus, lai MI varētu mācīties par cilvēcību, novērojot pasauli un modelējot cilvēka īpašības – humoru, sadarbību, vērtējumu pieņemšanu un pat ētikas izjūtu." Tomēr MI nepiemīt emocijas vai empātija – tas ir tikai modelis, kas spēj apstrādāt un pasniegt informāciju, un nevajadzētu to pārāk personificēt. Romānā MI ir piešķirtas milzu tiesības piekļūt gandrīz visām datubāzēm, veikt tajās izmaiņas un koordinēt ļoti daudzus procesus vienlaikus. Reālajā pasaulē MI tomēr ir ierobežots ar datiem, piekļuves tiesībām, drošības sistēmām un cilvēku kontroli. Eiropas Savienības regulējums nosaka stingras prasības datu drošībai, privātumam un kvalitātei. Grāmatas beigās tiek prognozēts, kas notiks ar cilvēci un tehnoloģijām laikā līdz 2050. gadam. Ņemot vērā straujo MI un tehnoloģiju attīstību, varbūt tas notiks pat ātrāk? Dens Brauns. Sākums. No angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa; vāka noformējums: Artūrs Zariņš; redaktore Liene Akmens. Rīga : Kontinents, 2018. 547 lpp. ISBN 9789984358888. Linda Alksne ir RSU Mākslīgā intelekta un datu zinātnes studiju virziena vadītāja un Liepājas Centrālās administrācijas IT pakalpojumu pārvaldības procesu vadītāja.

Grāmatu ir neskaitāmi daudz, un reizēm tās aizplūst mums garām nepieminētas, kaut ir aizraujošas un spēcīgas. Tāpēc turpmāk katrā "Literatūras ceļveža" numurā dalīšos ar septiņām grāmatām, kas liek ķermenim sajust to tirpšanu elkoņos un pārliecību, ka pie šīs grāmatas ir jāapstājas. Šīs nav septiņas labākās grāmatas. Šīs ir septiņas grāmatas, kuras šobrīd neliek man mieru. Grāmatas, kuru dēļ ir vērts izplēst vietu savā ikdienā, lai par spīti laika trūkumam, piedzīvotu to, ko autors ir radījis. Jo tā ir mierinoša pamatīguma sajūta, ka pasaule joprojām ir pilna ar interesantiem stāstiem, tēliem un notikumiem (gan oriģinālliteratūrā, gan tulkojumos), kā arī ar autoriem, kuri šos stāstus spēj uzrakstīt. Lai nerimstas ne interese, ne zinātkāre par grāmatiņām, kuras urda jau ar pašu faktu, ka ir izdotas. Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv Īda Turpeinena. Ardievu, teiksmainie! (Jāņa Rozes apgāds) "1741. gadā dabaszinātnieks un teologs Georgs Vilhelms Stellers piedalās Vitus Beringa ekspedīcijā, kam jāatrod jūras ceļš no Āzijas uz Ameriku. Ekspedīciju vajā neveiksmes, tomēr izdzīvojušie atrod ko negaidītu: milzīgu, zinātnei līdz šim nezināmu jūrasgovi. Pēc nepilniem trīsdesmit gadiem šī dzīvnieka vairs nav – cilvēki to izmedījuši. 1861. gadā Krievijai tolaik piederīgās Aļaskas gubernators Johans Hampus Furujelms sūta uz Helsinkiem retumu – pilnībā saglabājušos Stellera jūrasgovs skeletu. Ap šo atradumu savijas cilvēku likteņi, nodomi un sapņi, taču tas atnes līdzi arī jaunu, šausminošu atskārsmi par sugu bojāeju. "Ardievu, teiksmainie!" ir kādas sugas portrets, galvu reibinoša dēka cauri trim gadu simtiem un vēstījums par cilvēces centieniem: zinātni, mākslu un vēlmi atkal atdzīvināt ko tādu, ko cilvēks pats iznīcinājis. Īda Turpeinena (Iida Turpeinen, 1987) ir somu rakstniece un literatūrzinātniece, par dabu un tās aizsardzību interesējas jau kopš bērnības. "Ardievu, teiksmainie!" (2023) ir viņas debijas romāns, kas saņēma Helsingin Sanomat literatūras prēmiju, tika nominēts prestižajai Finlandia balvai un atzīts arī par vienu no labākajiem gada tulkojumiem Francijā. Šobrīd romāns izdots jau gandrīz 30 valodās. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga." Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026". Jūlija Iļjuha. Manas sievietes (Valters un Rapa) "Ukraiņu autores Jūlijas Iļjuhas starptautiski godalgotais stāstu krājums "Manas sievietes" ieguva BBC (British Broadcasting Corporation) gada grāmatas titulu (2024) un kļuva par EBRD (European Bank for Reconstruction and Development) literatūras balvas finālisti. Īsie prozas stāsti sniedz emocionāli piesātinātu un poētisku skatījumu uz kara radītajām humānajām traģēdijām. Šis darbs izgaismo nevis frontes līnijas stratēģijas, bet dažādu, atšķirīgu cilvēku emocionālās ainavas. Grāmatā, kurā dokumentāls patiesums savijas ar lirisku valodu, katrs stāsts kļūst par individuālu liecību – ne tikai par karu, bet par cilvēcību, ievainojamību un spēju saglabāt cieņu pat vistrauslākajos apstākļos. Autore kopš 2014. gada pati aktīvi iesaistījusies brīvprātīgo darbā un gatavojot medicīniskos komplektus karavīriem. Par saviem panākumiem autore raksta: "Tas, ka grāmata tagad ir tulkota 11 valodās un izdota 12 valstīs, dod man iespēju atgādināt pasaulei, ka karš Ukrainā turpinās jau četrus gadus un pašlaik nav nekādu pazīmju, ka tas drīz beigsies, ka Ukrainai kā visas Eiropas vairogam ir nepieciešams atbalsts tikpat ļoti kā kara sākumā, ka Ukrainā katru dienu mirst cilvēki, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji, un ka Krievija turpina īstenot genocīdu pret ukraiņiem, kā to vienmēr ir darījusi. Es neesmu frontes līnijā, neturu rokās ieroci, bet man gribētos domāt, ka pēc grāmatas "Manas sievietes" izlasīšanas daži eiropieši pārdomās šos jautājumus." Grāmatu no ukraiņu valodas tulkojusi Anete Simanovska, literāro redakciju veikusi Māra Poļakova. Vāka ilustrācija Arta Skuja, grafiskais dizains – Kintija Elīna Karaša." Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026". Vilis Lācītis. Dzīve, narkotikas un rokenrols (Dienas grāmata) "Biogrāfisks, dokumentāls un tomēr dzīvīgs, ieintriģējošs un ļoti enerģētisks romāns, šoreiz par veciem laikiem — par deviņdesmitajiem un divtūkstošo sākumu. “Dzīve, narkotikas un rokenrols” būs interesanta tiem, kam patika Lācīša debijas romāns “Stroika ar skatu uz Londonu” un tās turpinājums, 2023. gadā iznākusī “Oxforda ar skatu uz universitāti”, gan tiem, kam mūzikas andergraunds varbūt šķiet sveša, uz viņiem neattiecināma joma. Šoreiz stāsts ir par notikumiem pirms Lācīša pārcelšanos uz Angliju, tātad varētu teikt, ka šī ir triloģijas pirmā daļa. Celtniecības vietā tagad centrālā tēma ir mūzika un tās spēlēšana, turklāt divās paralēlās pasaulēs: paša Lācīša piedzīvojumi sviestrokā, kā arī atmiņas par piedzīvojumiem ar senu draugu Rolandu Ūdri — Ūdrīti no grupas The Hobos... Šajā grāmatā daudz uzmanības veltīts sviestroka spēlēšanai un vētrainajai jaunībai, taču ne tikai. Nu jau sešus gadus Lācītis dzīvo Kanādā, kur, ieguvis psihoterapeita kvalifikāciju, cenšas pārvērst jaunības dulluma pieredzi palīdzībā cilvēkiem, kuri cīnās ar mentālas dabas izaicinājumiem un atkarībām — tāpēc vārds “narkotikas” nosaukumā nav ne joks, ne koķetērija, tā ir būtiska un visai nozīmīga grāmatas vēstījuma šķautne nopietnām pārdomām. Grāmata ir ne tikai atskats uz jautro un bēdīgo jaunību, bet arī mēģinājums reflektēt par piedzīvoto no nobriedušākas pozīcijas, ko formējusi dzīves un darba pieredze. Tomēr, kā jau Lācītis, autors, joprojām labvēlīgas ironijas pilns, palaikam mīļi pavīpsnā par mūsu katra centieniem risināt dzīves lielās problēmas un atgādina — humors ir universālas zāles pret jebkuru kaiti. Grāmata tapusi, konsultējoties ar veselu pulku cilvēku, un lielā mērā ir gan autora, gan daudzu citu draugu dāvana Ūdrītim." Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026". Bārbara Kingsolvera. Indeskoka bībele (Zvaigzne ABC) "1959. gadā fanātisks baptistu mācītājs aizved savu ģimeni no Džordžijas uz Beļģu Kongo, lai īstenotu viņam tik svarīgo “tumsoņuˮ glābšanas misiju. Par šo neparasto un skarbo pieredzi vēsta viņa sieva un četras meitas, kas ļauj mums palūkoties uz visu no dažādiem skatpunktiem, ne tikai dzīvojot līdzi ģimenes dienišķajām rūpēm un dramatiskiem notikumiem, bet arī izbaudot autores arvien klātesošo ironiju un tēlaino valodu. Praisi paņem līdzi visu, kas šķietami varētu noderēt nomaļā Āfrikas ciematiņā, bet drīz vien atklājas, ka melnajā kontinentā nav noderīgas nedz viņu dārzeņu sēklas, nedz Svētie raksti. Ģimenes piecu sieviešu likteni ietekmē ne tikai Nātana Praisa aklā ticība, bet arī vēsturiski nozīmīgi notikumi – Kongo atbrīvošanās no beļģu kolonizatoriem ir saistīta ar lielvaru nežēlīgo cīņu par resursiem un ietekmes sfērām. Ģimene izirst, visi tās locekļi ir spiesti meklēt savu ceļu jaunajā situācijā, dodot mums vielu pārdomām par visdažādākajiem jautājumiem – ticību, rasu attiecībām, politikas morālo pusi, personisko atbildību, vainas apziņu, vērtībām un, protams, mīlestību. Bārbara Kingsolvera ir godalgota amerikāņu rakstniece, cildināta par nozīmīgu ieguldījumu amerikāņu literatūrā, Amerikāņu Mākslas un literatūras akadēmijas locekle. Viņas grāmatas ir tulkotas vairāk nekā trīsdesmit valodās, iegūstot uzticīgu lasītāju loku. Romāns “Indeskoka bībele”, kas kopš tā iznākšanas 1998. gadā pasaulē pārdots jau vairāk nekā 4 miljonos eksemplāru, ir autores pirmā latviešu valodā tulkotā grāmata." Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026". Franas Lībovicas lasāmgrāmata (Aminori) "Ekscentriskās intelektuāles Franas Lībovicas (Fran Lebowitz, 1950) eseju krājumā "Franas Lībovicas lasāmgrāmata" (The Fran Lebowitz Reader, 1994) ietverti divi ikoniski rakstnieces darbi – "Lielpilsētas dzīve" (Metropolitan Life, 1978) un "Sabiedrības studijas" (Social Studies, 1981). 20. gadsimta 70.–80. gadu Manhatanas intelektuāļu aprindām piederošās Lībovicas esejas cieši saistītas ar Ņujorkas dzīvi, un tajās vietu radušas daudzas ievērojamas tā laika mākslas un kultūras scēnas personības. Līdztekus spriedumiem par sabiedrību, politiku un kultūru rakstnieces tekstos lielu vietu ieņem arī lielpilsētas ielas, kafejnīcas, bāri un pat metro stacijas, vēršot savdabīgu skatpunktu pret bieži vien nepamanāmo. Harismātiskā ņujorkiete neskopojas ar sarkasmu un ļaujas pašironijai, spilgtās krāsās tēlojot lielpilsētas snobismu un šarmu. Par Ņujorkas zelta laikmeta satīrisko balsi dēvētā rakstniece nesaudzīgi un nelaipojot apraksta sava laika politiskās un sabiedriskās dzīves notikumus, kultūras un mākslas procesus, kā arī cilvēku tikumus un paradumus. Trāpīgie pārspriedumi tapuši laikā pirms radošās krīzes, kas liegusi rakstniecei rakstīt trīsdesmit gadus, bet padarījusi par apbrīnotu figūru intelektuāļu aprindās, publiskas uzstāšanās meistari un divu asprātīgu un aizraujošu Mārtina Skorsēzes kinodarbu – HBO dokumentālās filmas "Publiskā runa" (Public Speaking, 2010) un Netflix seriāla "Iedomājies, ka tā ir pilsēta" (Pretend It’s a City, 2021), – tēmu un galveno varoni." Janīna Kursīte. Medus un etiķis. Latviešu humoristiski satīriskā dzeja (LU Akadēmiskais apgāds) "Grāmatas mērķauditorija ir plaša - gan lasītāji, kurus interesē latviešu kultūra visdažādākajos aspektos (latviešu literatūra, latviešu valoda, folklora, māksla, latviskā identitāte, vēsture), gan skolotāji un studenti. Janīnas Kursītes darbs ir pirmreizīgs pētījums par latviešu humoru un tā izpausmēm dzejā. Autores pētījumā "Medus un etiķis. Latviešu humoristiski satīriskā dzeja" aplūkots latviešu humors gan teorētiskā (pirmā un trešā nodaļa), gan praktiskā izpildījumā (otrā nodaļa – antoloģija). Antoloģijas daļā iekļauti 79 dzejnieki, sākot no Jāņa Ruģēna un beidzot ar Ronaldu Briedi. Ietverta arī humoristiskā dzeja izlokšņu formā (R. Blaumanis, Alant Vils, F. Trasuns, N. Neikšānīts, E. Leja jeb Ķetum Jūliš, U. Krasts, G. Godiņš). Liela daļa autoru, kas bijuši populāri, bet laika gaitā aizmirsti, šeit aktualizēti gan ar dzejas piemēriem, gan ar biogrāfijas un daiļrades apcerējumu. Te minami Indriķis Laube, Diženajo Bernhards, Melnupju Marija, Līvu Jurka, Jānis Alfrēds Kukurs, Roberts Vizbulis, Eduards Rudzītis, Jānis Ore, Jānis Labers, Klenders, Rutku Tēvs, Pēteris Ramizars, Kārlis Mellups, Ludvigs Šanteklērs, Kuri-Beri, Andrejs Iksens un vēl citi. Kā asprātīgas satīriskās dzejas autores atklājas arī Mirdza Ķempe un Inese Zandere. Apcerējuma daļā autore analizē humoristiskās un satīriskās dzejas žanrus un to specifiku. Aplūkoti arī humoram un satīrai veltītie periodiskie izdevumi (avīzes, žurnāli, kalendāri), sākot no "Vārdotāja" (1906–1907) un beidzot ar izdevumiem Latvijā un trimdā pēc Otrā pasaules kara." Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026". Drīzumā Hana Ganga. Veģetāriete (Zvaigzne ABC) raksta publicēšanas brīdī grāmata vēl nav iznākusi Jonghje dzīvo šķietami parastu dzīvi: viņa ir apzinīga sieva, bet viņas vīrs – kluss, pieklājīgs biroja darbinieks. Kādu dienu, grotesku nakts sapņu pamudināta, Jonghje nolemj kļūt par veģetārieti. Tomēr Dienvidkorejā, kur veģetārisms gandrīz nav zināms un tradīcijas tiek strikti ievērotas, tas tiek uzskatīts par šokējošu apvērsumu. Jonghjes pasīvās pretošanās izpausmes strauji kļūst vēl dīvainākas un biedējošākas – no seksuāla sadisma līdz pašnāvības mēģinājumam un arvien erotiskākiem un satraucoši nelīdzsvarotiem mākslas darbiem, kas viņu ievelk arvien dziļāk fantāziju pasaulē… Vienlaikus satraucošais un brīnišķīgais romāns "Veģetāriete" ir kā literāra atklāsme par mūsdienu Dienvidkoreju, tas ir stāsts par kaunu, alkām un mūsu vilcināšanos saprast un ieklausīties citos. Ganga Hana (dz. 27.11.1970) ir dienvidkorejiešu rakstniece, kura pasaules atpazīstamību ieguva ar romānu "Veģetāriete". Viņa ir pirmā korejiete, kas kļuvusi par Nobela prēmijas laureāti literatūrā, 2024. gadā saņemot nozīmīgo godalgu par "spēcīgu poētisku prozu, kurā atklātas vēsturiskās traumas un parādīts cilvēku dzīvības trauslums". No korejiešu valodas tulkojusi Ildze Škestere. Noderīgi: Latvijas jaunākās grāmatas: bibliogrāfisks pārskats (2026. gada jūnijs)

🎧 Klausies apskatu Spotify. Starp klusumu pirms priekškara pacelšanās un aplausu pērkonu skatītāju zālē slēpjas visa baletdejotāja dzīve – kaisles, pašatdeves un vientulības pilna. Šajā pasaulē lasītāju ieved Guntas Bāliņas un Jāņa Siliņa monogrāfija "Klusums un pērkons. Janīna Pankrate", kas, atklājot izcilās baletdejotājas Janīnas Pankrates dzīvesstāstu, piedāvā aizraujošu ceļojumu Latvijas baleta, operetes un teātra vēsturē. Sākotnēji darbs rada krāšņa fotoalbuma iespaidu – bagātīgais vēsturisko attēlu klāsts ļauj vizuāli sajust skatuves burvību un aizkulišu dzīvi. Šo stāstu spilgti papildina teātra kritiķu atsauksmes, kā arī kolēģu un mākslinieces audzēkņu atmiņas. Tomēr aiz krāšņās fasādes slēpjas dinamisks, dzīvs un skaudrs vēstījums par baletu kā jaunības mākslu, kas top uz degošu muskuļu un sakostu zobu rēķina. Baleta nepielūdzamais ienaidnieks ir laiks. Steigā – paspēt, izcelties un nodejot savu mūža lomu, pirms ķermenis nodod – dzimst vide, kurā uzvirmo atsvešinātība un skaudība. Kā savulaik teica baletdejotājs Jānis Garancis: "Baletā ir jābūt īstā laikā īstā vietā." Savukārt skatuves kolēģu skarbais brīdinājums – "Atceries, tev teātrī nekad nebūs draugu" – precīzi iezīmē vientulību, kas pavada panākumus. Kļūstot par zvaigzni, draugu loks sarūk, bet intrigu skaits pieaug. Šo skaudro realitāti, kurā poētisks skaistums mijas ar aizkulišu cīņām, izcili izgaismo grāmatas autori. Leģendārās latviešu baletdejotājas Janīnas Pankrates dzīvesstāsts kalpo kā spilgts pierādījums tam, ka baletā vienīgie uzticamie sabiedrotie ir paša disciplīna un talants. Tikai tie, kas pilnībā ziedojas šai mākslai un spēj pieņemt spēles noteikumus, kļūst par leģendām. Šāda leģenda ir Janīna Pankrate, kas, būdama primabalerīna daudzu gadu garumā, spējusi izdarīt to, kas izdodas tikai retajiem, - pārdzīvot balerīnas skatuves norietu un pārdzimt jaunā, vēl jaudīgākā ampluā. Kad baleta priekškars neizbēgami aizvērās, māksliniece nepalika aizkulišu ēnā kavēties pagātnes atmiņās. Ar savu "pērkona" temperamentu viņa pakļāva nākamos skatuves mākslas viļņus – opereti, režiju un pedagoģiju. Autori spilgti atklāj mākslinieces radošo briedumu, kas pēc baleta karjeras noslēguma tikpat jaudīgi uzplauka dramatiskajā teātrī un operetē. Grāmatas nosaukums precīzi definē ne tikai slavenās baletdejotājas dabu, bet arī visu baleta pasauli. "Klusums" ir vientulība un izolētība fiziskajās sāpēs un meklējumos, savukārt "pērkons" – radošā eksplozija un aizkulišu intrigu vētras. Šī ir grāmata, kuras lappuses šķirstot un fotogrāfijās skatoties, pašam neviļus gribas izsliet taisnāk muguru. Monogrāfija iedvesmos ikvienu, kuram tuva deja, teātris vai vienkārši spēcīgu personību dzīvesstāsti. Noderīgi: Janīna Pankrate Jānis Siliņš: Janīna Pankrate bija izcila personība – viņa visu laiku sevi attīstīja! Gunta Bāliņa, Jānis Siliņš. Janīna Pankrate: klusums un pērkons. Līdzautore Regīna Kaupuža; redaktore Lauma Mellēna-Bartkeviča; vāka dizains: Ieva Upmace; makets: Lita Zvaignīte. Rīga: Latvijas Baleta un Dejas Ģilde, 2025. 198 lpp. ISBN 9789934840555. Inta Šapovalova ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mūzikas krājuma eksperte.

Dienas Grāmatas apgādā 2026. gadā izdotais Dr. art. Kristīnes Ogles pētījums ir par Margrietu Celmiņu (1897–1983) – vienu no Vilhelma Purvīša glezniecības skolas pārstāvēm. Šis līdz šim maz zināmais sievietes gleznotājas dzīvesstāsts ir tikpat daudzslāņains kā viss 20. gadsimts. Tā laika vēsturiskie notikumi gan veidojuši izcilas kultūras personības, gan likuši cilvēkiem stāties pretī smagiem dzīves apstākļiem. Vārds "daudzslāņainība" raksturo šo izdevumu gan formas, gan satura ziņā. Tas sastāv no divām daļām – "Margrieta Celmiņa, Gleznotājas dzīvesstāsts Latvijas vēstures krustcelēs” un otra daļa “Glezniecība tuvplānā" – ir mākslinieces gleznu reprodukciju albums. Pirmā dokumentālā daļa aptver 340 lappuses un paver skatu uz mākslinieces dzīvi savu vecāku – Kārļa un Marijas Celmiņu – paspārnē, skolas gaitām Rīgā, akadēmisku studiju sākšanu 1921. gadā dibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī turpmāko dzīves ceļu 86 gadu garumā. Mērķtiecība un apņēmība pievērsties mākslai vadījušas jauno sievieti gan mācoties zīmēšanu pie gleznotāja Teodora Krausa, gan vēlāk studējot Mākslas akadēmijā un specializējoties ainavu glezniecībā pie profesora Vilhelma Purvīša viņa vadītajā Dabasskatu meistardarbnīcā. Purvītis kļuva jaunajai studentei par svarīgāko autoritāti uzreiz pēc tēva. Grāmatas dokumentālajā daļā iekļauti Margrietas Celmiņas mācību uzdevumi – figūru un ornamenta skices, kā arī ziedu studijas. Ģimenes dzīves ainas un studiju gaitas dokumentētas fotogrāfijās. Kopš diplomdarba "Sils" (1931), kurā attēlots priežu sils saulainā dienā, mākslas mīļotāji pazīst Margrietu Celmiņu kā mežu gleznotāju. Ne velti Celmiņas diplomdarbs līdzās astoņiem citiem paraugiem atrodas Latvijas Mākslas muzeja krājumā. Monogrāfijas autores, mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles ieskatā Margrieta Celmiņa vislielākos sasniegumus guvusi tīrās ainavas glezniecībā bez cilvēku figūru atveidošanas, un visu mūžu palikusi uzticīga tieši šim žanram. Galvenokārt tās ir Vidzemes laukos noskatītas ainas ar pļavām, kokiem, ēkām un debesīm. Grāmatas otrā daļa "Glezniecība tuvplānā", kas skatāma no grāmatas 4. vāka un aptver 60 lappuses, ir veidota kā mākslinieces gleznu reprodukciju albums. Reprodukciju datējums liecina, ka tajā iekļauti darbi laikposmā no 1920. gada līdz 1961. gadam. Pēc Margrietas Celmiņas aplēsēm viņas gleznu kopskaits svārstās ap 1000; nu tās ir izklīdušas pa pasauli, un gleznotājas darbu apzināšana turpinās līdz mūsdienām. Grāmatas titullapā ir lasāms veltījums "Cieņā un pateicībā – mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei". Monogrāfijas autores mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles interese par šo mākslinieci aizsākās pirms diviem gadu desmitiem, apzinot Mākslas akadēmijas Informācijas centrā uzkrātos materiālus, un centra vadītājas Ingrīdas Burānes vadībā izstrādājot bakalaura darbu "Margrietas Celmiņas dzīve un daiļrade" (2000). Likumsakarīgi šajā grāmatā ir integrēti Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta Informācijas centrā un arhīvos glabātie materiāli. Tāpat Margrietas Celmiņas māsas Birutas mazdēla Andreja Biruma uzkrātais materiāls lielā mērā palīdzējis šīs monogrāfijas tapšanā. Noderīgi: Ingrīdas Burānes kultūras iespaidi: Pie pamatiem. Ceļš turpinās. Latvijas Avīze, 2026.g. 29. jūlijā. Piešiņa, Liega. LR3, 2026.g.12. augustā. "Ceļš pie Margrietas ir arī ceļš pie mums pašiem" - iznāk grāmata par Margrietu Celmiņu. Lesīte, Anete. Foto detektīvs: kuras sievietes portrets rotā māksliniecei Margrietai Celmiņai veltītās grāmatas vāku? Kristīne Ogle. Margrieta Celmiņa: gleznotājas dzīvesstāsts Latvijas vēstures krustcelēs: 1897-1983. Recenzenti: Dr.art. Kristiāna Ābele, Dr.art. Andris Teikmanis, redkolēģija: Ingrīda Burāne, Katrīna Vasiļevska, Dace Sparāne-Freimane, dizains: Katrīna Vasiļevska. Rīga: Dienas Grāmata, 2026. 399 lpp. ISBN 9789934636615. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

"Literatūras ceļvedis" ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra veidots portāls, kas piedāvā informāciju par kvalitatīvu un daudzveidīgu literatūru gan bibliotekāriem un citiem nozares profesionāļiem, gan ikvienam pieaugušajam, kuru interesē grāmatas un lasīšana. Portāls palīdz orientēties literatūras piedāvājumā, sniedz atbalstu bibliotēku krājumu pilnveidošanā un veicina lasīšanas kultūru Latvijā. Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš "Literatūras ceļveža" redaktores darbu uzsākusi Anita Veckalne, tāpēc vēlamies uzzināt Jūsu viedokli par portāla saturu, kvalitāti un noderību. Aptauja ir anonīma, un iegūtie dati tiks izmantoti tikai apkopotā veidā. Tās aizpildīšana aizņems aptuveni 7 minūtes. Atbildes gaidīsim līdz 2026. gada 1. oktobrim. Jau iepriekš pateicamies par aptaujai veltīto laiku, atbildēm un ieteikumiem! Aptaujas saite: https://ej.uz/lcaptauja2026

8. septembrī tiek atzīmēta Starptautiskā rakstpratības diena 2026. gadā aprit 60 gadi, kopš UNESCO pasludināja Starptautisko rakstpratības dienu, lai atgādinātu par rakstpratību kā cilvēka pamattiesībām un būtisku priekšnoteikumu mieram un ilgtspējīgai attīstībai. Šā gada tēma "Rakstpratība cilvēkiem, planētai un labklājībai" (Literacy for people, the planet and prosperity) aicina uz rakstpratību raudzīties daudz plašāk, tādēļ esam nolēmuši šo īpašo dienu atzīmēt ne tikai šodien, bet arī visa mēneša garumā - pievēršot uzmanību gan izcilām grāmatām, kas atklāj rakstītā vārda, lasīšanas un izglītības nozīmi, gan mūsdienu izaicinājumiem laikā, kad izglītība arvien ciešāk sastopas ar mākslīgā intelekta sniegtajām iespējām un radītajiem jautājumiem. Starptautiskajai rakstpratības dienai par godu esam izveidojuši grāmatu izlasi, kas aicina uz rakstīto vārdu un iespēju lasīt paraudzīties kā uz nozīmīgu sabiedrības attīstības priekšnoteikumu. Šajā nelielajā izlasē apkopotas vēstures esejas un monogrāfijas, autobiogrāfiski un personiskās pieredzes stāsti, kā arī daiļliteratūra. Šīs grāmatas ļauj izsekot tam, kā rakstpratība, lasīšana un izglītība ir veidojušas gan atsevišķu cilvēku dzīves, gan sabiedrības kopumā. Šodien publicējam šo grāmatu izlasi, savukārt septembrī gaidāms arī "Literatūras ceļveža" speciālnumurs "Izglītības lasītava", kurā pievērsīsimies mūsdienu rakstpratības jautājumiem, tostarp mākslīgā intelekta un izglītības mijiedarbībai. Tādējādi uz rakstpratību aicinām raudzīties no dažādiem skatpunktiem – vēstures pieredzes un tās sniegto mācību, šodienas pārdomu un izaicinājumu, kā arī tehnoloģisko pārmaiņu laikā, kas jau tagad liek no jauna pārdomāt, ko nozīmē lasīt, rakstīt, mācīties un izprast pasauli. Irene Valjeho. Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās (Jāņa Rozes apgāds, 2025) Šī ir grāmata par grāmatu vēsturi. Stāsts par dzīvesceļu, ko nogājis šis brīnišķīgais artefakts, kuru mēs, cilvēki, esam izgudrojuši, lai vārdi varētu pārvietoties telpā un laikā. Stāsts par grāmatu izgatavošanu, par visiem to veidiem, ko esam izmēģinājuši gandrīz trīsdesmit gadsimtu laikā: grāmatas no dūmiem, akmens, māla, niedrēm, zīda, ādas, koka un – pašas pēdējās – no plastmasas un gaismas. Vienlaikus šī ir grāmata par ceļojumiem. Un šajā ceļā mēs piestājam Aleksandra Lielā kaujaslaukos un Vezuva izvirduma apraktajā Papirusu villā Pompejos, Hipatijas nogalināšanas vietā, pirmajās zināmajās grāmatnīcās un grāmatu pārrakstītāju darbnīcās, veramies aizliegto grāmatu sārtos, dodamies uz gulagu, uz Sarajevas bibliotēku, uz Oksfordas pazemes labirintu 2000. gadā. Taču galvenokārt šis ir izcils esejistikas darbs, kas pēta rakstības mīklaino izcelšanos un cilvēku nebeidzamās slāpes pēc grāmatām, pasakains kolektīvs pieredzes stāsts, kuras lielākie varoņi ir cilvēku tūkstoši, kas laika gaitā ir glābuši un sargājuši grāmatas. "Izcils ceļojums no pašiem pirmsākumiem- no pirmajiem rakstītiem burtiem uz papirusa, līdz mūsdienu pateiktiem teikumiem, drukātām grāmatām, kuras cauri laikam mēģināja gan ieviest, gan iznīcināt un aizliegt, bet arī radīt un sargāt cilvēkiem kā vērtīgas atmiņas un zināšanas." (Kristiāna Tīlika, Goodreads.com) Rutku Tēvs. Latvietis un viņa kungs (Liesma, 1985) Ataino lat­viešu zemnieku cīņu par savām tiesībām 19. gadsimta sākumā "Grāmata patiesi ir interesanta un tā ierauj sevī iekšā. Tā sniedz ieskatu tajā, kā pret latviešiem izturējās tā laika kungi, par tiem, kas vēlas latviešiem brīvību un būt savas zemes kungiem, kā arī par nodevējiem abu pušu pulkos." (Rūdolfs Kivlenieks, Goodreads.com) Pauls Daija. Apgaismības starpnieki (Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025) LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Tobrīd apgaismības perioda virsotnes – Gotharda Frīdriha Stendera un Garlība Merķeļa darbi – jau bija palikušas pagātnē. Savukārt jaunlatviešu kustība bija vēl tikai priekšā. Pauls Daija ieved lasītājus starpposmā starp šiem notikumiem – šķietama miera apdvestajā bīdermeiera pasaulē. Viņš atklāj, kā tajā norisinājās kluss radošs darbs, kas pamazām veidoja plaisas Baltijas sociālajās un kultūras sistēmās, paverot ceļu latviešu nacionālajam izrāvienam turpmākā 19. gadsimta gaitā. "Piecdesmit gadus dzīvojot deformētā vēstures interpretācijas miglā, ar katru nākamo monogrāfijas nodaļu sajutīsim, kā atgriežas pašapziņa, lepnums par latvietību un mūsu valodu." (Dārija Juškeviča, Goodreads.com) Zenta Mauriņa. Iedrīkstēties ir skaisti (Astras apgāds, 1958) Grāmata aizved ceļojumā, kurš ilgst no 1922. līdz 1940. gadam. No brīža, kad jaunā Zenta kļūst par Latvijas Universitātes studenti, ticot gara uzvarai pār matēriju. Viņas rakstura un iekšējā spēka pārbaude studiju gados atklāti tiek pausta sastaptajos cilvēkos un ikdienas situācijās, liekot lasītājam iejusties grāmatas vēstījumā, kur viegluma šajā ceļā nebija. Grāmatu lasot, jūtam personības izaugsmi no sapņainas meitenes līdz spēcīgam, nobriedušam garam, kurš spēj iedvesmot veselu paaudzi un kura galvenais vadmotīvs, šķiet, ir spīts un nelokāms gribasspēks. Virdžīnija Vulfa. Sava istaba (Atēna, 2002) Autobiogrāfiskas ievirzes vēstījums par sava laika sabiedrību, intelektuālo un literāro dzīvi un sadzīvi un sievietes lomu tajā — nenoliedzami, kritisks un nesaudzīgi satīrisks, taču brīvs no 20. gadsimta sākuma feministisko uzskatu radikālisma. Kādā no šajā grāmatā publicētajām esejām viņa raksta: “Abiem dzimumiem — un es vēroju, kā tie lauž sev ceļu, — dzīve ir grūta un sarežģīta, nepārtraukta cīņa.” Latviešu lasītājam V. Vulfa varētu būt labāk zināmāka kā latviešu valodā tulkoto romānu “Deloveja kundze” (1925), “Uz bāku” (1927), “Orlando” (1928), kas publicēti pirms eseju kopas “Sava istaba” klajā nākšanas, autore, spilgti apliecinot viņas radošās domas unikalitāti un literāro meistarību. Ieteicams ikvienam, ko saista literatūras vēsture, dzimumu līdztiesības jautājumi un radošās brīvības priekšnoteikumi. Šis darbs joprojām provocē un iedvesmo: pirmajā lasījumā atklāsmes brīdis, vēlāk — uzticama ceļa karte, kas palīdz atrast savu balsi un aizstāvēt tiesības tai skanēt. ""Kamēr tu raksti to, ko gribi rakstīt, svarīgs ir vienīgi tas; un neviens nevar pateikt, vai tas būs svarīgi gadsimtu vai tikai stundu ilgumā.” Oda sievietēm, oda rakstniecēm un oda brīvībai izmantot iespējas būt pašām sev." (Inga Kalna, Goodreads.com) Tara Vestovera. Izglītotā (Zvaigzne ABC, 2022) Patiess stāsts par izglītību kā atslēgu uz pasauli. Tara Vestovera (Tara Westover, ASV, 1986) piedzima mormoņu ģimenē un skolā sāka mācīties vien septiņpadsmit gadu vecumā. Taras tēvs, būdams nelokāmi pārliecināts par tuvo pasaules galu un valdības sazvērestībām, cik spēdams norobežoja savu ģimeni no sabiedrības. Nebija neviena, kurš gādātu, ka šīs ģimenes bērni iegūst izglītību un saņem medicīnisko palīdzību, vai iejauktos, kad Taras vecākais brālis kļuva varmācīgs. Tara nolēma izmēģināt citādu dzīvesveidu un patstāvīgi sagatavojās iestājeksāmeniem koledžā. Ceļš uz izglītību mainīja Taru un aizveda pāri okeānam līdz pat Hārvardai un Kembridžai, kur viņa ieguva doktora grādu vēsturē. Tikai tad viņa sāka prātot, vai nav aizceļojusi par tālu un vai vēl pastāv ceļš, kas ved uz mājām. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. "Pārdomas rosinoša grāmata. Jaunas meitenes stāstījums par viņas smago ceļu uz izvēles brīvību un izglītību. No meitenes, kura tikusi nedaudz skolota mājās, viņa spēja pašmācības ceļā iegūt zināšanas, lai spētu studēt pasaules prestižākajās universitātēs." (Viola, Goodreads.com) Miha Kovāčs. Lasu, tātad esmu (Jāņa Rozes apgāds, 2024) Vai digitālajā laikmetā joprojām ir jēga lasīt grāmatas? Kāpēc gan urbties cauri bieziem tekstu sējumiem, ja varam skatīties seriālus, klejot tīmeklī vai arī aizpildīt laiku ar gluži citām nodarbēm? Šī grāmata ar desmit vienkārši izklāstītiem piemēriem pierāda, ka grāmatu lasīšanai ir milzīga pozitīva ietekme. Lasot mēs paplašinām savu vārdu krājumu, uzlabojam spēju domāt daudzšķautņaini, attīstām un padziļinām empātiju – tas viss mums ļauj ne tikai domāt pašiem ar savu galvu, bet arī būt veiksmīgākiem un laimīgākiem. No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena. “Noturīgu garīgo koncentrāciju, kas līdz ar plašu un dziļu vārdu krājumu ļauj mums formulēt domas un distancēties no apkārtējiem maldiem, mēs varam attīstīt, tikai lasot grāmatas.” Tā viņš teica! (Laura, Goodreads.com) Latviešu literatūra 2016–2024 (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2026) Kolektīvajā monogrāfijā “Latviešu literatūra 2016–2024” lasāmas pētnieku un praktiķu versijas par jaunākajām parādībām literatūrā. Monogrāfijas 11 nodaļas piedāvā gan vēsturisku perspektīvu, gan analītiskas pārdomas, cenšoties aptvert pēc iespējas plašāku literāro materiālu. Noderīgi: Aicinām arī ieskatīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādē "Paātrinājums: latviešu grāmatniecības īsais ceļš no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā" un tai veltītajā rakstu sērijā. Tā ļauj izsekot latviešu grāmatniecības attīstībai un cilvēkiem, kuru darbs palīdzēja grāmatai un rakstītajam vārdam kļūt par būtisku mūsu valodas, kultūras un identitātes daļu. "Paātrinājums: latviešu grāmatniecības īsais ceļš no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā": Ievads Vairāk par Starptautisko rakstpratības dienu uzzini te: Global celebration of International Literacy Day 2026: Literacy for people, the planet, and prosperity Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests

Inga Grencberga savā jaunākajā romānā "Selīna, kā tev klājas?" (2026) turpina runāt par sievietes pieredzi, iekšējo pasauli, domām un jūtām, emocijām ne tajos vieglākajos dzīves brīžos, tomēr šis jau ir atšķirīgāks darbs salīdzinājumā ar "Sesto sievu" (2020) un "Mariju./deja vu/" (2024) un tos droši vien pat nevajadzētu salīdzināt, bet gan uztvert kā papildinājumu vienu otram – par galvenajām varonēm sievietēm − līdzīgām savā būtībā, bet tomēr tik dažādām. Šis romāns tapis, iedvesmojoties no patiesiem notikumiem, no autores draudzenes stāsta, ievijot tajā arī pašas un citu sieviešu pieredzi, par ko I. Grencberga izteikusies arī intervijās. Šī ir tā retā reize, kad romāna prologs un epilogs arī patiešām šķiet ļoti būtiski darba izpratnē. Ja citādi varētu viegli distancēties no vēstījuma un pēc grāmatas izlasīšanas mierīgi aizvērt tās vāku, tādējādi pasaudzējot līdzpārdzīvotāju sevī, tomēr viss, kas izstāstīts vien 160, tomēr emocionāli ļoti piesātinātās lappusēs, iegūst vēl lielāku jēgu un nozīmi, kad izlasi vārdus pirms un vārdus pēc. Lai arī sižetiski nenotiek krasi pavērsieni un daži notikumi brīžiem varētu šķist pat nedaudz abstrakti, nojaušami, tomēr diezgan ātri var saslēgties ar galveno varoni Selīnu tieši viņas svarīgākajos, dzīvi mainošākajos brīžos, par kuriem ir stāstīts romānā – gan tad, kad viņa kopā ar vīru izdzīvo cīņu ar viņa slimību, gan tad, kad viņa ir gatava pēc smagiem zaudējumiem turpināt dzīvot un apzināti atgriezties pie sevis. Šis romāns ir par to, ka mums dzīvē ir ļoti atšķirīgas pieredzes un nekad nezinām, kam tieši otrs tobrīd iet cauri. "Ir vērts apstāties, ieraudzīt, sajust. Ir vērts izstāstīt un uzklausīt šīs Sievietes stāstu." (9.) Dažreiz visa spriedze romānā ir lakoniski ietverta tieši emocionālos pārdzīvojumos. Ikdienā jau teorētiski ļoti labi apzināmies to, ka katrs mirklis ir jāizbauda, katra diena ir jādzīvo kā pēdējā. Selīna to skaudri apzinās, kad nāve seko ik uz soļa, kad tā atņem spēku otram, un dzīve ar vienu roku it kā visu dod, bet tajā pašā laikā ar otru − ņem nost. Sāpīgā, skumju cauraustā pieredze paplašina Selīnas redzeslauku un atver sirdi. Daži zaudējumi gan ir neprātīgi sāpīgi, var aptrūkties spēka, ko brīžiem Selīna izjūt nežēlīgi skaudri. Kur atrast pieņemšanu, ja bezspēcībā no dusmām par pārestību gribētos sabrukt? Dzīve ir neparedzama, lai gan ticam, ka vienmēr varētu īstenoties tas laimīgākais scenārijs, ko piedzīvot, bet garantija ir tikai konkrētajam, gaistošajam mirklim. "Kā gan pasaule un tās kārtība var būt tik duāli netaisna, vienā mirklī tik skaista un varena, bet jau nākamajā – iznīcinoša un sāpju pilna?" (69.) Grāmatā svarīga nozīme ir pirts rituāliem un ķermeniskajai pieredzei, ar kuru ieklausīties savās sajūtās, pieņemt un būt, ļauties, uzticēties, lai arī plecos ilgstoši ir nests smagums. "Pieredze ir kā rēta, kas laika gaitā pārtop par stāstu. Pat sāpes nes svētību, jo māca dzīvot sevi pieņemošāk, sev draudzīgāk." (23.) Šajā vadītajā pirts rituālā Selīna cenšas pieņemt savu jauno realitāti, mazināt iekšējo un ārējo konfliktu, sadziedēt savu ievainojamību, mazināt disonansi sevī un sev apkārt. "Pasaule ārpusē šobrīd šķiet milzīga, neaptverama un nesaprotama, bet es pati kā samazināta sevis versija. Es gribu atkal kļūt vienlīdzīga ar pasauli un sevi." (23.) Romānā pievērsta īpaša uzmanība tieši veselīgām attiecībām ar savu ķermeni un tā apzināšanos − "tavs ķermenis taču nes līdzi arī visu prieku un laimi, ko tu ar to kopā esi piedzīvojusi" (74.) – tas ir atgādinājums dzīves ceļā paņemt līdzi un atcerēties labās pieredzes. "Selīna, kā tev klājas?" ir par dziedināšanos, cilvēcību, klātbūtni, atbalstu, par to, ka ir nepieciešams pajautāt otram tik vienkāršo, bet arī svarīgo jautājumu – kā tev klājas? Inga Grencberga. Selīna, kā tev klājas? Redaktore Santa Svaža; Vitas Lēnertes vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2026. 158 lpp. ISBN 9789934339578 Raiva Turka ir grāmatu blogere. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Ilustrācija: Laura Lukeviča Dabai nav atvaļinājuma Cilvēki saliek kalendāros atvaļinājumus, audzē un ēd tomātus, dodas pie dabas un mēģina uz brīdi dzīvot lēnāk. Tomēr dabai atvaļinājuma nav. Tā neapstājusies briest, zied un mainās. Daba arī šovasar uzstājīgāk atgādināja par savu vētraino spēku. Pēc ciklona "Priska" plosīšanās sev apkārt pamanīju pārsteidzoši daudz cilvēku patiesi skumstam par nolauztajiem un ar saknēm izrautajiem kokiem. Varbūt tāpēc, ka man apkārt ir tik daudz grāmatnieku, un grāmatnieki jau zina: koks ir grāmatas dzimtene. Protams, sēras par kokiem ir to cilvēku sēras, kurus vētra ir saudzējusi, tāpēc visdziļākā līdzjūtība tiem, kurus tā skāra ļoti personiski – ne tikai Latvijā, bet arī visiem tiem, kuru dzīves citviet pasaulē satricinājušas postošas dabas stihijas. Jūlija un augusta "Literatūras ceļvedī" daba ienākusi daudzos un ļoti atšķirīgos veidos. Zīmīgi, ka šajā numurā lasām arī Taras Menonas debijas romāna "Zem ūdens" apskatu. Romānā sastopas divas nelaimes – 2004. gada cunami Indijas okeānā un viesuļvētra "Sendija", kas 2012. gadā tuvojās Ņujorkai. Tas ir stāsts par dabas katastrofu un sērām pēc labākās draudzenes nāves. Tēmas, kas diemžēl ir aktuālas daudziem cilvēkiem arī šodien. Dabas pārpilnība ir sastopama arī ikgadējā vasaras Atvaļinājuma lasītavā, kas šoreiz veltīta grāmatām par jūru. Šī grāmatu kolekcija ir kā aizkustinoša un patiesa mīlestības vēstule Latvijas vasarai, jūrai un literatūrai. Ne tikai dabā, bet arī literatūrā šovasar gadījās pa vētrai, tāpēc īpaši svarīgi, ka daudz apspriestā Ivara Šteinberga dzejoļu krājuma "ams, ams, ams!" apskats šoreiz tapis no bibliotekāra skatpunkta. Aicinu šajā numurā arī lasīt iedvesmojošu un atklātu stāstu par baletdejotājas Janīnas Pankrates dzīvi un gribas spēku, kā arī aizraujošu Līvas Zolnerovičas grāmatu par hipijiem Latvijā. Šīs grāmatas atklāj Latvijas cilvēku un viņu dzīvesstāstu dažādību. Ar šo numuru paplašinām arī "Literatūras ceļveža" ziņu sadaļu. Turpmāk tajā vēlamies vienkopus apkopot ne tikai informāciju par literatūras balvām un grāmatniecības jaunumiem, bet arī pētījumus, ziņojumus un aktualitātes par lasīšanu, lasītprasmi un lasīšanas veicināšanu. Galu galā viens no bibliotēku un grāmatniecības pasaules svarīgākajiem uzdevumiem ir veicināt lasīšanu. Taču, lai to darītu jēgpilni, reizēm vispirms jāiedziļinās tajā, kā un kāpēc cilvēki lasa vai nelasa. Labs pētījums vai analītisks novērojums palīdz ieraudzīt reālo situāciju, un no tās jau varam domāt, ko darīt tālāk. Šīs un citas grāmatas atradīsi jūlija un augusta apvienotajā "Literatūras ceļveža" numurā. Un vēl – ir pagājis gads, kopš esmu "Literatūras ceļveža" redaktore. Tāpēc šoreiz vēlamies dzirdēt arī tevi. Aicinām novērtēt pēdējā gada "Literatūras ceļveža" veikumu un pastāstīt, kas tajā bijis vērtīgs, kā pietrūcis un ko nākamajā gadā varam darīt labāk. Aptauju aizpildi te. Pavisam noteikti zinu, ka "Literatūras ceļvedis" parūpēsies par idejām, lai rudenī netrūktu grāmatiņu, ko lasīt. Tāpēc aicinu, lai pēc skolēnu apčubināšanas, lapu grābšanas un ražas ievākšanas atrodas kāds brīdis, lai palasītu. Un, ja liekas, ka nevajag, – var apskatīt pētījumus par to, cik lasīšana ir neapstrīdami veselīga, un tad ierakstīt plānotājā vizīti pie grāmatiņas. Kaut vai tikai veselības nolūkos. Veselība mums rudenī visiem ir jāstiprina. Un beigās, atgriežoties pie kokiem, gribas novēlēt – lai grāmatas gudrība ir kā simtgadīgs ozols, pret kuru iztaisnot muguru. Un turpināsim lasīt, lai šī koka saknes turas dziļi zemē, lai kādas vētras vai pārmaiņas mūs sasniegtu. Pilns numura pārskats pieejams šeit: JŪLIJS/AUGUSTS 2026 Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā – ne tikai lasīt, bet arī rakstīt. Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju: anita.veckalne@lnb.lv Lasīsim vēstules! Uz tikšanos! Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv

No visas Bukera grāmatu kaudzes no šīs laikam baidījos visvairāk. Kad aprakstā lasīju par Kosovas spīdzināšanas upuri, kuram Ņujorkā dzīvojoša albāņu izcelsmes tulkotāja kļūst par valodas barjeras kliedētāju psihoterapijā, šaubījos, vai spēšu šo palasīt. Katru grāmatu uztveru kā īstu pasauli, kurā esmu līdz ausīm iekšā. Tālab nav nekāds pārsteigums, ka tieši šī bija aizslīdējusi kā viena no pēdējām garā saraksta grāmatām, pirms iesoļoju īsā saraksta sešiniekā. Tomēr saņēmu drosmi. Un izrādās, šī bija viena no labākajām. Sapakoju atvaļinājuma somas, pārlaidu acis pāri mājas istabām, ļāvu sunim ielēkt bagāžniekā, un visa ģimene devās ceļā. Padsmit stundu brauciens uz Berlīni (ar pieturu Varšavā) izrādījās pietiekams, lai 328 lappušu biezo grāmatu sīkā burtveidolā burtiski izkamptu. Atpakaļceļā jau man vairs nebija ko lasīt. No visām atsauksmēm uz grāmatas muguriņas amerikāņu rakstniece Rita Bullwinkel, kuras pašas grāmata reiz iekļuva Pulicera balvas finālā, manuprāt, trāpa visprecīzāk: "Sirdi stindzinošs, emocionāls trilleris… vardarbība uzkavējas grāmatas malās. Man ļoti patika." Jūtīgākos lasītājus uzreiz iedrošināšu – ir elpu aizraujoši, bet ne brutāli vai atklāti. Par pārdzīvoto var tikai nojaust – tiešām uz grāmatas pašām maliņām. Un par iespējamo gaidāmo – satraukti kodīt pirkstus. Izrādās, ka īstenākie trilleri notiek mūsos pašos, ne tik daudz ārpasaulē. Par visu pēc kārtas. Romāna galvenā varone, kuras vārdu tā arī neuzzinām, ir albāņu izcelsmes tulkotāja, kura kopā ar vīru, kino profesoru, dzīvo Ņujorkā smukā dzīvoklītī. Tomēr laulības dzīve un varones mentālā veselība irst pa vīlēm, viņai uzņemoties arvien aizdomīgākus tulkošanas darbus un nespējot atteikt kārtējam lūgumam palīdzēt. Grāmata ir pietūcīta ne vien maniem čekiem un biļetēm poļu un vācu valodās, bet arī ar tik filigrāni savērtiem stāstu kamoliem, ka var šķetināt vēl ilgi. Te ir attiecības starp sievieti un vīrieti. Te ir dzīve svešā valstī. Te ir neskaitāmi stāsti par to, kā katrs nonāk Ņujorkā un ko tas no viņa prasa. Te ir par nespēju līdz galam uzsākt jaunu, skaistu dzīvi, jo vecā jau tā vienkārši neizgaist. Te ir mammas, kas palikušas dzimtenē. Te ir pārsteidzoši lēmumi un gandrīz dzīvniecisks instinkts palīdzēt, kas robežojas ar paškaitējumu. Grāmata ir arī par spēku mūsos, pat ja siluets trausls, un par sirdsgudriem soļiem visu vērst par labu, jo nekas jau nav melns un balts, dzīve drīzāk ir ūdenskrāsām plūdināta. Patika arī amerikāņu rakstnieces, tulkotājas un zinātņu doktores Jennifer Croft atsauksme: "Absolūti brīnišķīgs romāns, nospriegots kā trilleris, jauks kā akvarelis… apriju šo grāmatu." Grāmatas autore Ledia Xhoga tāpat kā galvenā varone ir dzimusi un augusi Tirānā, Albānijā, un šobrīd dzīvo Bruklinā. "Misinterpretation", ko var tulkot gan kā pārpratumu, gan neprecīzu tulkojumu, ir autores debijas romāns. Izcili, trāpīgi, negaidīti un jutīgi uzrakstīts. Ja gribas baudīt labu tekstu, lasiet, lasiet, lasiet! PS Garajā sarakstā vēl iekļauts arī Natasha Brown romāns "Universality" – vien 176 lappušu gara, atmaskojoša satīra par mūsdienu sabiedrību. Lasīju šo īso grāmatu divos piegājienos, nespējot sevi tur kā lasītāju sajust. Grāmata ir nešaubīgi laba, bet apskata vietā rosināšu to katram pašam uzmeklēt (varu iedot!) un izlasīt. Labprāt dzirdēšu Tavas domas. *** Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. Šis gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. Šogad tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. "Bukera duci" (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras ceļveža" Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu "Miesa" (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 7/13 izlasīta :) Noderīgi: https://thebookerprizes.com/ https://thebookerprizes.com/the-booker-library/features/ledia-xhoga-interview Bukera lasītava #1: Benjamin Wood. Seascraperar Bukera lasītava #2: Claire Adam. Love Forms Bukera lasītava #3: Jonathan Buckley. One Boat Bukera lasītava #4: Maria Reva. Endling Bukera lasītava #5: Tash Aw. The South Ledia Xhoga. Misinterpretation. London: Daunt Books, 2025. 328 lpp. ISBN: 9781917092180. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

Ilustrācija: Laura Lukeviča Aktualitātes un aicinājumi "Literatūras ceļveža" novērtēšanas aptauja Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš darbu uzsākusi jaunā "Literatūras ceļveža" redaktore Anita Veckalne, tāpēc vēlamies noskaidrot lasītāju viedokli par portāla saturu, kvalitāti un noderību. Mums ir svarīgi saprast, vai "Literatūras ceļvedis" atbilst Jūsu vajadzībām, kas tajā izdodas vislabāk un ko būtu nepieciešams pilnveidot. Jau iepriekš pateicamies par aptaujai veltīto laiku, atbildēm un ieteikumiem. Aptauja ir anonīma, un iegūtie dati tiks izmantoti tikai apkopotā veidā. Aptauju aizpildi te Dzejas dienas 2026 Latvijā aktīvi norisinās “Dzejas dienas 2026”, kas šogad notiek ar devīzi “Dzeja dzied!”. Pirmie festivāla pasākumi sākās jau augustā, savukārt oficiālā atklāšana gaidāma 28. augustā. Plašajā programmā Rīgā un citviet Latvijā paredzēti dzejas lasījumi, autorvakari, meistardarbnīcas, muzikāli literāri notikumi un tikšanās ar dzejniekiem. Festivāla noslēgums un Dzejas dienu balvas pasniegšana notiks 12. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Programmu atrodi te Balvas un literatūras notikumi Latvijas Rakstnieku savienība izsludina jaunu literāro balvu "Kolbergs" Balva nosaukta izcilā latviešu rakstnieka Andra Kolberga (1938–2021) vārdā. Andris Kolbergs tiek uzskatīts par mūsdienu latviešu kriminālromāna pamatlicēju un vienu no nozīmīgākajiem žanra autoriem, kura darbi izceļas ar psiholoģisku dziļumu, sociālu precizitāti un augstu literāro meistarību. LRS izsaka pateicību Andra Kolberga ģimenei par atbalstu un piekrišanu balvas nosaukšanai viņa vārdā. Darbu iesniegšanas termiņš ir beidzies. Plašāku informāciju par balvas norisi un izvirzītajām grāmatām meklē nākamajā "Literatūras ceļveža" numurā. Lasi te. Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā – Marijai Parrai, Osvaldam Zebrim un Martai Folkmanei Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva šogad piešķirta norvēģu rakstniecei Marijai Parrai par grāmatu "Mēs ar Tūru" ("Liels un mazs", 2025) un tās tulkotājai Jolantai Pētersonei, bet Baltvilka balva rakstniecībā ir piešķirta Osvaldam Zebrim par grāmatu "Andris un Kalna Klapētājs" ("Liels un mazs", 2025). Lasi te. Trešdaļgadsimta balvai nominēti Dreimanes, Godiņa, Jansones un Skujenieka dzejas krājumi Šogad Trešdaļgadsimta balvai, ko pasniedz par labāko latviešu dzejas krājumu, kas izdots pirms 33 gadiem, nominēti četri 1993. gada dzejas krājumi – Valdas Dreimanes "Tam neaizsargātam namam, kas sirds" (apgāds "Artava"), Guntara Godiņa "Ēnu nesēji" ("Artava"), Ingunas Jansones "Sikspārņa sindroms" (apgāds "Garā pupa") un Knuta Skujenieka "Mūžīgs pusmēness" (apgāds "Teātra anekdotes"), vēsta rīkotāji. Balvas pasniegšana notiks festivāla "Dzejas dienas" laikā – 5. septembrī pulksten 18.00 bārā "Čē". Lasi te. Foto: Trešais festivāls Rakstivāls pulcē vairākus simtus rakstīšanas mīļotāju Svētdien, 9. augustā radošajā kvartālā Zeit Līgatnē notika trešais rakstīšanas festivāls Rakstivāls. Otro reizi festivāls piedāvāja starptautisku programmu, aicinot Latvijas un ārvalstu rakstniekus, pasniedzējus, žurnālistus, māksliniekus, pedagogus un citus radošo jomu profesionāļus kopīgi dalīties ar pieredzi, praktiski līdzdarboties un domāt par rakstīšanu kā māksliniecisku, izglītojošu, personisku un sabiedriski nozīmīgu praksi. Festivāls pulcēja vairākus simtus rakstīšanas mīļotāju. Lasi te. Veiksmīgi norisinājies mākslas, mūzikas un literatūras festivāls "Veidenfests" Sestdien, 15. augustā, Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” norisinājās mākslas, mūzikas un literatūras festivāls “Veidenfests”, pulcējot ap 400 apmeklētāju un 98 dalībnieku – jauniešus, literātus, mūziķus, māksliniekus, horeogrāfus, režisorus, brīvprātīgos un citus radošo nozaru pārstāvjus. Lasi te. Lasīšana, lasītprasme un lasīšanas veicināšana Lasītprasme demokrātijai – veidojot nākotni. Starptautiskā konference, Varšava 2026 Lasīšana ir cieši saistīta ar mūsdienu globālajiem izaicinājumiem. Vēlamies mainīt to, kā sabiedrība un lēmumu pieņēmēji raugās uz lasīšanu. Šaurais skatījums uz lasīšanu tikai kā uz izglītības sastāvdaļu, kas veido kultūras izpratni, kļūst par šķērsli Eiropas attīstībai. Ir būtiski apzināties, ka lasītprasme, kā arī spēja interpretēt un radīt tekstus, ir mūsu civilizācijas nākotnes pamats. Konferenci angļu valodā skaties te. Vai grāmatas mūsdienās lasa tikai pensionāri? LNB darbinieki iezīmē jauno laiku tendences bibliotēkās Kad reģionālās skolas slēdz, kad estrādēs balles vairs neskan, mazākās bibliotēkas ir vieta, kur cilvēkiem tikties. Izpētījām, kā Dobelē un Ogrē bibliotēkas pulcē jauniešus, rīko pasākumus un lauž stereotipus, ka grāmatas lasīt laiks ir tikai pensijā. Bet kas notiek Latvijas lepnākajā bibliotēkā Rīgā? Lai te. Literatūras apskatniece Aija Bremšmite: Lai bērni lasītu labas grāmatas, mums pašiem jāsāk tās lasīt "Ja gribam, lai mūsu bērni lasa labu, aizraujošu literatūru, mums pašiem jāsāk tā lasīt. Jāapskatās, kas tad tur īsti ir, un jāiedzīvojas tajā pasaulē," Latvijas Radio raidījumā saka literatūras apskatniece, raidieraksta "Piedzīvot lappuses" autore un Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste Aija Bremšmite. Lasi te. Vai pakāpenisks lasīšanas treniņš var palīdzēt atgriezties pie grāmatām? (Raksts angļu valodā, The Guardian) Viedtālruņiem arvien vairāk pārņemot mūsu uzmanību, mēs pēc grāmatām sniedzamies retāk nekā jebkad agrāk. Autore piedāvā astoņu nedēļu plānu, kas palīdz atgūt lasīšanas ieradumu. Lasi te. Lasīšana ir modē: kā lasīšana kļuva seksīga? (Raksts angļu valodā, The Guardian) Slavenības dibina grāmatu klubus, dizaineri rada produktus ar literatūras klasikas motīviem, bet lasīšana kļūst arvien pievilcīgāka. Taču vai šai tendencei ir arī ēnas puse? Lasi te Lasīšanas laikmeta beigas (Raksts angļu valodā, The Atlantic) Savulaik optimisti ticēja, ka vispārēja lasītprasme ir neizbēgama. Tagad rodas jautājums, vai lasīšanas laikmets nav bijusi vien īsa atkāpe cilvēces vēsturē. Lasi te. Lasīšana prieka pēc (ziņojums angļu valodā) Apvienotās Karalistes parlamenta Pārstāvju palātas komiteja publicējusi ziņojumu par lasīšanu prieka pēc, īpašu uzmanību pievēršot bērnu un jauniešu lasīšanas paradumu lejupslīdei. Ziņojumā sniegtas rekomendācijas valdībai. Lasi te. Pamatprasmes visiem – joprojām nesasniegts mērķis (izdevums angļu valodā) Šis OECD izdevuma Adult Skills in Focus apskats pievēršas ilgstošajai problēmai - zemam pieaugušo pamatprasmju līmenim OECD valstīs. Balstoties uz 2023. gada Pieaugušo prasmju apsekojuma datiem, secināts, ka aptuveni katram trešajam pieaugušajam trūkst pietiekamu lasītprasmes vai rēķinpratības prasmju, lai pilnvērtīgi piedalītos mūsdienu ekonomikā un sabiedrībā, un pēdējās desmitgades laikā situācija nav būtiski uzlabojusies. Lasi te Personības Mūžībā devusies kantrīmūzikas leģenda un lasīšanas vēstnese Dollija Pārtone 80 gadu vecumā mūžībā devusies amerikāņu kantrīmūzikas leģenda, dziesmu autore un aktrise Dollija Pārtone (Dolly Parton, 1946–2026). Līdzās savai vairāk nekā sešas desmitgades ilgajai muzikālajai karjerai Pārtone bija arī viena no pasaulē pazīstamākajām bērnu lasītprasmes un lasītprieka veicinātājām. Par Dolly Parton’s Imagination Library lasi te

Vizuāli pārsātinātajā ikdienā redze nenoliedzami ir kļuvusi par galveno maņu, otrajā vietā, visticamāk, atstājot dzirdi. Bet vai tā ir bijis vienmēr un kā apkārtni uztvert cilvēkam, kura vārdu krājums ir nepietiekams? Džemala Karčhadzes (ჯემალ ქარჩხაძე, 1936-1998) novele "Igi" vēsta par seniem laikiem, par aizvēsturi, kad cilvēku priekšstatus par pasauli lielākoties veidoja mīti. Igi starp pirmatnējiem ciltsbrāļiem atšķiras. Viņam ir neērti pastāvīgi atrasties saliektā stājā. Muguras iztaisnošana gan nozīmē stāšanos pretī cilts vecākajam un cilts paradumiem burtiskā un pārnestā nozīmē. Ar šādu vienkāršu metaforu autors pretnostata Igi iekšējo konfliktu starp individualitātes attīstīšanu un pielāgošanos vai pat pakļaušanos plašākas grupas, vairākuma pieņemtiem dzīves principiem. Nozīmīga loma sižeta attīstībā ir Ni, sievietei, kura atbalsta un mudina Igi būt sev pašam un kura apliecina viņa garīgo briedumu personības veidošanās laikā. Laiktelpas konteksts rada papildu slāni Igi iekšējā konfliktā, jo stāties pretī cilts noteikumiem nozīmētu stāties pretī cilts vecākajiem, tātad izaicināt uz dueli ar diviem iespējamiem iznākumiem – uzvarēt un kļūt par cilts vecāko vai zaudēt un mirt cīņas laikā vai esot izraidītam no cilts. Ar teksta formu un struktūru autors uzsver cilvēka domāšanas robežas. Bez bagātīga vārdu krājuma ne tikai dialogi, bet arī notikumu attīstība tiek aprakstīta daudz vienkāršākā veidā. Plašu vides aprakstu vietā autors koncentrējas uz galveno varoņu saskarsmi un citām darbībām. Gan iekšējos monologos, gan dialogos galvenie varoņi runā par sevi trešajā personā, tādējādi norādot uz problēmām apzināties sevi. Pakāpeniskā sevis apjaušana ir vēl viena atšķirība starp Igi un ciltsbrāļiem. Igi iekšējā pasaule, kas lasīšanas gaitā atklājas daudz plašāka un dziļāka nekā viņa ciltsbrāļiem, kļūst par upuri nepietiekamajam vārdu krājumam, tāpēc ka vairākas, jo īpaši abstraktas domas vai izjūtas viņš nespēj konkrēti noformulēt. Tajā pašā laikā viņš ir pārāks par ciltsbrāļiem, kurus viņa atšķirības biedē. Ciltsbrāļi dzīvo šim brīdim, bet Igi prāto par eksistenciālām tēmām – viņu interesē, kur pazūd iepriekšējie, prom no cilts izraidītie vecākie, kas atrodas otrpus lielā miega nogāzei, kurā katru dienu ienirst debesu acs, un kas mainīsies vai paliks pēc viņa fiziskas pastāvēšanas beigām. Novele ir īpaši piemērota jauniešiem, kuri var viegli rast līdzības starp savu un Igi dzīvi, jo gan viņi, gan Igi piedzīvo pakāpenisku personības veidošanos. Kādam tas var būt saistīts ar vienaudžu nepieņemtu rīcību vai personības šķautņu izrādīšanu, vēl kāds saskatīs līdzību pārdomās par iekšējo domu un izjūtu dziļumu vai pasaules plašumu. Gan darba nelielais apjoms, gan vienkāršais izteiksmes veids var ieintriģēt un veicināt diskusiju plašākam lasītāju lokam. Būtisks un neparasts akcents ir maņas. Pretstatā gaidītajam Igi apkārtnes uztveri daudz lielākā mērā ietekmē oža, ko mūsdienās varētu uzskatīt par novārtā atstātu maņu. Smaržot var ne tikai ēdiens vai dzīvas būtnes. Atkarībā no situācijas Igi sajūt briesmu, pārsteiguma vai miera smaržu. Tās netiek vairāk aprakstītas, uzsverot tikai apstākļus, kādos tās rodas. Kotes Sulaberidzes (კოტე სულაბერიძე, dz. 1968) ilustrācijas ir minimālas un askētiskas, tās paspilgtina pretnostatījumu starp indivīdu un grupu un stāsta kontekstā netieši rada iespaidu par pasauli kā skatuvi, kur debesīs peldēs un mainīsies divas acis un jūras ūdens skalos pludmales smiltis vai nu ar cilvēku, kurš to būs pamanījis, vai bez viņa. Ne velti uz lielās miega nogāzes fona cilvēki, pat pulcējušies kā grupa, ir mazi un niecīgi – daudz kas dabā un apkārtnē atradās jau pirms viņiem un paliks arī pēc viņiem. 2026. gadā noveles autors Džemals Karčhadze svinētu 90 gadu jubileju. Autora literārais veikums ietver romānus, stāstus un esejas. Atsevišķi darbi ir tulkoti angļu, zviedru, arābu valodā, iestudēti teātros. Šobrīd notiek darbs pie pilnmetrāžas animācijas filmas pēc "Igi" motīviem, savukārt nākamgad apritēs piecdesmit gadi, kopš pirmoreiz novele tika izdota. *** Šogad "Literatūras ceļvedī" aizsākam jaunu rubriku – Gruzīnu lasītava. Tās autors Ričards Edijs Štibe 2025./2026. gadā studēja Gruzijā, kur iepazina valsts kultūras dzīvi, literatūru un mūsdienu sabiedrības norises. Iedvesmojoties no šīs pieredzes, viņš sagatavojis grāmatu apskatu sēriju, kas ļaus pakāpeniski iepazīt gruzīnu literatūras daudzveidību – no klasikas līdz mūsdienu autoriem. Par Gruzīnu lasītavas ideju pats autors raksta: "Studēt Gruzijā un piedzīvot tik lielas un straujas pārmaiņas ir vērtīga pieredze un sāpīga mācība visam atlikušajam mūžam. Joprojām stājos pretī tur sastaptajam spēka un cerības trūkumam, jo zinu, ka tuvākajos gados skaitliski par latviešiem lielāko, tomēr pasaules mērogā joprojām mazo nāciju spēs izglābt tikai brīnums. Pasaules vispārējā un nebeidzamā postā katram sirds pukstēs straujāk par atsevišķām vietām un cilvēkiem; viena no šādām vietām man ir Gruzija un Dienvidkaukāzs – vēsturiskās krustceles starp vairāku impēriju varas spēlēm un interešu zonām. Lai šie grāmatu apskati palīdz iepazīt šīs unikālās tautas literāro mantojumu, pasaules uztveri un labāk apjaust arī šī brīža pārmaiņu brāzmas!" Džemals Karčhadze. Igi (“იგი”). Karchkhadze Publishing, 2023. 85 lpp. ISBN 9789941452819. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.