Kadzuo Išiguro. Klāra un Saule

Kadzuo Išiguro romāns "Klāra un Saule" nav grāmata, kas stāstītu par tādiem mākslīgā intelekta rīkiem, kas palīdz pildīt mājasdarbus vai veidot mācību materiālus. Tomēr romāns uzdod daudz būtiskākus jautājumus, piemēram: kas notiek, ja tehnoloģijai uzticam ne tikai bērna mācīšanu, bet arī liekam mākslīgā intelekta robotam būt tam, kas mazina bērna vientulības sajūtu, kļūst par viņa labāko draugu un uzticības personu.

Romāna autors Kadzuo Išiguro ir dzimis 1954. gadā Nagasaki. Piecu gadu vecumā viņš kopā ar ģimeni ir pārcēlies uz Lielbritāniju. Viņš ir starptautiski atzīts britu rakstnieks un vairāku nozīmīgu literāro apbalvojumu laureāts. K. Išiguro saņēmis Bukera balvu, Kostas balvu un 2017. gadā arī Nobela prēmiju literatūrā.

Klāra ir Mākslīgais draugs jeb MD, kas radīts kā bērna pavadonis. Viņa nav parasta rotaļlieta. Klāra vēro Džosiju, rūpējas par viņu, cenšas izprast cilvēku rīcību un ir gatava ziedoties, lai meitenei kļūtu labāk. Saule Klārai dod ne tikai enerģiju, bet arī cerību. Man šķiet, ka tieši tāpēc Saule romānā rakstīta ar lielo burtu. Klāras pasaulē Saule kļūst par dievišķu spēku, pie kura iespējams vērsties pēc palīdzības.

Izglītības kontekstā romāns ir nozīmīgs arī ar tajā attēloto bērnu pasauli. Bērni lielākoties mācās mājās, bet viņu savstarpējās tikšanās reizes tiek īpaši organizētas. Sabiedrība ir iedalījusi bērnus paceltajos un nepaceltajos, tādā veidā jau kopš bērnības nosakot viņu nākotnes iespējas. Savukārt MD tiek piedāvāts kā risinājums vientulībai. Tas liek jautāt, vai MI drīkst aizstāt vienaudžus un dzīvas attiecības. Vai bērns var uztvert MI kā īstu draugu? Un kāda atbildība ir jāuzņemas pieaugušajiem, kuri bērna dzīvē ievieš būtni, kas runā, vēro, rūpējas un šķietami jūt? Būtni, kas ārēji izskatās pēc cilvēka, bet ir tā imitācija?

Lasot par MD vietu sabiedrībā, man prātā nāca laiks, kad cilvēki paverdzināja citus cilvēkus. Arī MD tiek nopirkti, viņiem nav iespējas izvēlēties savu saimnieku vai lemt par savu nākotni. Kā teikts grāmatā: "Klienti izvēlas MD, nevis otrādi" (37. lpp.). Protams, MD nav cilvēki, tomēr ir grūti nepamanīt līdzību. MD tiek uzskatīti par īpašumu, kura vērtību nosaka tas, cik ilgi viņi ir noderīgi bērniem. Vai tas, kas notiek ar Klāru pēc tam, kad viņa Džosijai vairs nav vajadzīga, ir taisnīgi?

Romāna noslēgumā robeža starp lietu un būtni kļūst neērti neskaidra. Ja esam radījuši mākslīgu draugu, kas spēj pieķerties, rūpēties un upurēties, vai drīkstam pret viņu izturēties kā pret nolietotu ierīci? Ja tā būtu dzīva būtne, piemēram, suns vai kaķis, šāda rīcība šķistu nežēlīga. Kāpēc pret MI tā šķiet pieļaujama?

"Klāra un Saule" man šķiet skumjš, bet ļoti vērtīgs romāns. Tas nemāca, kā lietot MI. Tas māca domāt par to, par kādiem cilvēkiem mēs kļūstam, to lietojot.

Kadzuo Išiguro. Klāra un Saule. No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere; redaktore Iveta Polkmane; maketētāja Irēna Kivliņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 287 lpp. ISBN 9789934314957

Liene Banka ir Galvenā bibliogrāfe LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā.