Olivera Mūdija (Oliver Moody) "Baltic: The Future of Europe" Latvijas veikalu grāmatu plauktos parādījās klusi. Nelielā formāta paperback izdevuma vāks vilina ar lakonisku, Rietumu kristietībai raksturīgu baznīcas torni, kas pārtop raķešu galviņā. Izvēlētais dizains ir trāpīgs - tas precīzi atspoguļo trauslo balansu starp mieru un potenciālu agresiju, kas šobrīd valda Eiropas un tās Austrumu kaimiņzemes attiecībās. Pētījums aptver deviņas Baltijas jūras reģiona valstis (Dāniju, Igauniju, Somiju, Vāciju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Zviedriju un Norvēģiju), kas vēsturiski bijušas Eiropas robežjosla ar Krieviju. Pieredzot tās agresiju, šīs zemes ieguvušas arī spēju adaptēties, ģenerēt idejas un nodrošināt ekspertīzi, ko šobrīd iespējams izmantot kopējai Eiropas attīstībai. Pētījuma autors Olivers Mūdijs ir "The Times" un "The Sunday Times" korespondents Berlīnē, kura ekspertīzes sfēras ir Vācija, Centrāleiropa un Baltijas valstis. Viņa profesionālā interese par Vāciju, Centrāleiropu un Baltiju spilgti atspoguļojas izmantotajos resursos. Līdzās vēsturnieku pētījumiem un arhīvu materiāliem Mūdijs plaši atsaucas uz intervijām un saraksti ar politiķiem un nozaru ekspertiem. Paperback izdevuma ievadu Mūdijs rakstījis 2025. gada noslēgumā, rēķinoties ar aktuālo ģeopolitisko situāciju, tostarp ASV prezidenta Donalda Trampa neskaidro nostāju NATO jautājumā. Darbu pie grāmatas pamatsatura autors noslēdzis 2024. gada beigās, kad ASV gatavojās prezidenta vēlēšanām, Vācija – Bundestāga vēlēšanām un ar neskaidriem attīstības scenārijiem turpinājās Krievijas iniciētais militārais konflikts Ukrainā. "The Baltic" lasīšanas brīdī ģeopolitisko situāciju ir sašūpojušas Trampa īstenotās politiskās un militārās iniciatīvas; Latvijā nojauktā Uzvaras pieminekļa vietā slejas zaļš, cilvēku apdzīvots un dzīvs parks. Savukārt Ukraina turpinājusi attīstīt apbrīnojamu pretestības spēju, kļūstot par dronu lielvalsti. Mūdija pētījums sastāv no 3 daļām - "Izturība" (Resilience), "Pretošanās" (Resistance) un "Izdzīvošana" (Survival), kas veltītas Baltijas jūŗas reģiona vēsturiskajai pieredzei, tagadnei un iespējamajiem nākotnes attīstības scenārijiem. Vēstures lielo norišu aizēnots, tas dažādu laiku vēsturnieku darbos visbiežāk skatīts vien ar perifēro redzi, saglabājot terra incognita statusu. Gadsimtu gaitā piedzīvojot daudzus militārus konfliktus, laicīgo un garīgo varu maiņas, epidēmijas un resursu trūkuma periodus, Baltijas jūrai piekļāvušos zemju iedzīvotāji attīstījuši spēju izdzīvot un pielāgoties, kas salīdzinoši komfortablākajos Eiropas rietumos ar laiku izsīkusi. Olivera Mūdija skatījumā tas ir viens no iemesliem, kādēļ Baltijas reģions no perifērijas var izvirzīties Eiropas uzmanības centrā. Brīdī, kad pasaules lielvaras atkal pārbauda savstarpējā varas sadalījuma robežas, tieši šeit var izšķirties cīņa par Eiropas nākotni, tās vērtību saglabāšanu un militāro un ekonomisko kapacitāti. Darba pirmajā daļā ("Resilience") autors raksturo Igaunijas, Somijas, Latvijas un Dānijas vēsturi, kas novedusi pie ļoti daudzveidīga attīstības ceļa un ekspertīzes profila 21. gadsimtā. Igaunija šajā daudzveidīgajā grupā izcelta saistībā ar straujo digitālās nozares uzplaukumu, valsts pārvaldes digitalizāciju, medijpratību un spēju pretoties dezinformācijai. Somija iezīmēta kā veiksmīgs totālās aizsardzības (total defense)* piemērs, nodrošinot iedzīvotāju pretestības spēju, kas Mūdija skatījumā pielīdzināma Spartai**. Latvija analizēta saistībā ar situāciju pēc Padomju Savienības sabrukuma, kurā viens no aktuālākajiem bijis identitātes jautājums - "Kurš ir piederīgs Latvijas valstij?"***. Visbeidzot Dānija raksturota saistībā ar potenciālo pieredzi ekoloģijas jautājumu risināšan ā un atjaunojamās enerģijas nodrošināšanā. Otrā daļa ("Resistance") iezīmē trīs attīstības scenārijus pretestībai, raksturojot reģiona "uzlecošo zvaigzni" Poliju, Vācijas identitātes meklējumus un piemērus tam, ko var sniegt Baltijas reģiona mazo valstu vienotība. "Pakavveidīgi apvijot Baltijas jūru no Kopenhāgenas līdz Helsinkiem, Viļņai un tad caur Varšavu līdz Prāgai, grupa "mazāko" valstu, kas tradicionāli atradušās Eiropas pasīvajā perifērijā, ir kļuvušas par nozīmīgām patstāvīgām spēlētājām, kas spēj ietekmēt ES un reizēm arī pašas NATO politiku"****. Reģiona nelielo valstu spēja pastāvēt par savu viedokli, vienoties atbalstā Ukrainai un pretestībā Krievijas izplatītajai dezinformācijai Mūdija skatījumā ir resurss, no kura smelties brīdī, kad Eiropas tradicionālās līdervalstis piedzīvo identitātes krīzi. Visbeidzot trešā daļa ("Survival") veltīta Eiropas attiecībām ar Krieviju un iespējamiem nākotnes scenārijiem. Autors raksturo esošo situāciju, analizē Krievijas līdera stratēģiju attiecībā uz Eiropas valstīm un iezīmē potenciālos militārā konflikta attīstības scenārijus. Nodaļā ietvertie scenāriji ir reālistiski, ietverot informatīvo karu, sabotāžas, militāru iebrukumu un arī tabu tēmu – potenciālu kodolieroču izmantojumu reģionā. Situācijā, kurā mediju lietotāji ik dienu saskaras ar dažādu avotu sniegtiem konflikta pareģojumiem, tostarp dezinformāciju, būtiski apzināties potenciālās konflikta sekas. Vienlaikus nepieciešams attīstīt pretestības prasmes, lai tās nekad nebūtu jāizmanto. Izdevuma noslēgumā autors iezīmē potenciālos scenārijus un stratēģijas Eiropas kopīgo vērtību, pretošanās spējas un savas identitātes saglabāšanai, norādot uz nepieciešamību pievērst uzmanību tieši Baltijas reģiona piedāvātajai ekspertīzei. Uzreiz jāuzsver, ka Mūdija piedāvātās valstu ekspertīzes jomas neietver visu plašo pieredžu un prasmju spektru, ko katra no tām spēj piedāvāt, tāpat kā nav iespējams viena pētījuma ietvaros sniegt pilnu ainu par katras specifiku. Tomēr, balstīti uz apjomīgu literatūras un ekspertu viedokļu analīzi, nodaļā sniegtie valstu raksturojumi ir korekti un bez liekiem pārspīlējumiem. Kā veiksmīgās, tā neveiksmīgās pieredzes sniedz pamatu ekspertīzei jomās, kuras pārņemt izturības spējas stiprināšanai. Stratēģiskais princips "Si vis pacem, para bellum" (lat. - "Gribi mieru, gatavojies karam") 21. gadsimta otrā ceturkšņa iesākumā ir atguvis uz brīdi piemirsto aktualitāti Eiropā, un Mūdija skatījumā Baltijas reģions var attīstīt līderību šī miera nodrošināšanai. Nepretendējot uz absolūtas panacejas atrašanu Eiropas problēmām, Mūdijs sniedz vērtīgu pēdējās simtgades notikumu analīzi reģionā, norādot uz tā specifiskās attīstības sniegtajām priekšrocībām.***** Tajā sniegtās atziņas noderēs kā vēsturniekiem, tā politikas, mediju un citu nozaru ekspertiem. Tomēr plašākā skatījumā tas būtu iesakāms ikvienam, sniedzot iespēju paplašināt izpratni par aktuālo situāciju pasaulē un noorientēties mediju sniegtās informācijas un dezinformācijas gūzmā. * totālās izsardzības jeb visaptveroša valsts aizsardzības koncepcija pārsniedz aizsardzības sektora robežas un prasa visas valdības, pašvaldību, uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un citu struktūru saskaņotu darbību. Vairāk: https://www.mod.gov.lv/lv/nozares-politika/visaptverosa-aizsardziba/sabiedribas-vienotiba-un-psihologiska-noturiba-0 ** O. Moody. "Baltic: The Future of Europe", P. 63. *** O. Moody. "Baltic: The Future of Europe", P. 87. **** "In a horseshoe that sweeps around the Baltic from Copenhagen to Helsinki to Vilnius and then down through Warsaw to Prague, a group of ‘smaller’ states that were traditionally on the passive periphery of Europe have become important actors on their own right, capable of tilting the policies of the EU and occasionally of NATO itself" (O.Moody. "Baltic: The Future of Europe", P.181.) ***** Šajā ziņā izdevums papildina poļu vēsturnieka Jakoba Mikanovska "Goodbye Eastern Europe", kas iezīmē bijušā Austrumeiropas reģiona specifiku līdz 21. gadsimta pirmajai pusei. Atsauksme "Literatūras ceļvedī" šeit: https://www.literaturascelvedis.lv/post/jacob-mikanowski-goodbye-eastern-europe Oliver Moody. Baltic: the future of Europe. London: John Murray, 2026. 370 lpp. ISBN 9781399814294. Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Šogad "Literatūras ceļvedī" aizsākam jaunu rubriku – Gruzīnu lasītava. Tās autors Ričards Edijs Štibe 2025./2026. gadā studēja Gruzijā, kur iepazina valsts kultūras dzīvi, literatūru un mūsdienu sabiedrības norises. Iedvesmojoties no šīs pieredzes, viņš sagatavojis grāmatu apskatu sēriju, kas ļaus pakāpeniski iepazīt gruzīnu literatūras daudzveidību – no klasikas līdz mūsdienu autoriem. Par Gruzīnu lasītavas ideju pats autors raksta: "Studēt Gruzijā un piedzīvot tik lielas un straujas pārmaiņas ir vērtīga pieredze un sāpīga mācība visam atlikušajam mūžam. Joprojām stājos pretī tur sastaptajam spēka un cerības trūkumam, jo zinu, ka tuvākajos gados skaitliski par latviešiem lielāko, tomēr pasaules mērogā joprojām mazo nāciju spēs izglābt tikai brīnums. Pasaules vispārējā un nebeidzamā postā katram sirds pukstēs straujāk par atsevišķām vietām un cilvēkiem; viena no šādām vietām man ir Gruzija un Dienvidkaukāzs – vēsturiskās krustceles starp vairāku impēriju varas spēlēm un interešu zonām. Lai šie grāmatu apskati palīdz iepazīt šīs unikālās tautas literāro mantojumu, pasaules uztveri un labāk apjaust arī šī brīža pārmaiņu brāzmas!" *** Esmu dzirdējis, ka līdz pat Šekspīra daiļrades sākumam gruzīnu valoda pēc literārā mantojuma un rakstības attīstības bija salīdzināma ar tā laika angļu valodu. 2016. gadā visas trīs gruzīnu alfabēta formas, kas joprojām tiek izmantotas, tika iekļautas UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, tādējādi vēlreiz apliecinot gruzīnu valodas unikalitāti. Skaitliski gan jaunākajā rakstu standartā tie ir trīsdesmit trīs burti, tāpat kā latviešu valodā. Kopprojekts “Gruzīnu alfabēta 33 emocijas” ir piemērs valodas nozīmei gruzīnu identitātes veidošanā un saglabāšanā, kā arī apliecinājums valodas lomai ikviena cilvēka esībā. Ekaterine Togonidze (ეკატერინე ტოგონიძე), projekta vadītāja un prozaiķe, grāmatas ievadā apraksta radošās ieceres rašanās apstākļus un norisi. Trīsdesmit trīs gruzīnu autoru viedokļi, izjūtas, atmiņas vai pārdomas par gruzīnu valodu; katram autoram savs alfabēta burts, ar kuru jāsākas vārdam, kas ievadīs konkrēto stāstu. Interesantā kārtā liela loma darba tapšanā ir bijusi studentiem, kuri balsojumā izvēlējās projektā iesaistāmos autorus, lai veidotu antoloģiju. Gruzīnu valodā alfabēts saucas ანბანი, transliterējot “anbani”; tas ir saliktenis no pirmo divu burtu ა (“an”) un “ბ” (“ban”) nosaukumiem. Pēc līdzīga principa atveidots “alfabēts” ar izcelsmi grieķu valodā. Katra stāsta pirmais vārds tiek īpaši izcelts, transliterēts un iztulkots, lai lasītājs varētu labāk iepazīt gruzīnu valodu. Kā spēle starp seno un laikmetīgo, uzsverot gruzīnu rakstu valodas pārvērtības un saikni ar senčiem, ir Rusudanas Petviašvili (რუსუდან ფეტვიაშვილი, 1968) ilustrācijas, kur katrs burts tiek atainots kā dabas, dzīvnieku, reliģijas vai citu motīvu iedvesmots. Mākslinieces pieeja uzsver alfabēta burtiem raksturīgas cilpas un lokus, kā arī mudina domāt par katra burta izcelsmi vai iedvesmas avotu; īpaši putnu motīvs ar atvērtiem spārniem vai neparastiem izliekumiem veiksmīgi pretnostata gruzīnu alfabētu citiem, piemēram, latīņu alfabētam, kurā tāds plūdenums raksturīgs vien dažiem burtiem. Antoloģija reizē ir kā ievads gruzīnu valodas nozīmē pašiem iedzīvotājiem un valodas ietekmei uz domāšanu kopumā. Atziņas tādējādi iespējams sadalīt divās daļās, kas var savstarpēji pārklāties. Pirmā lielā grupa sastāv no domām, kas vērstas vai atsaucas uz gruzīnu valodas savpatību un mijiedarbību ar plašākiem kultūras kontekstiem. Piemēram, L. Bugadzes dalās pārdomās par vienu no populārākajiem vīriešu vārdiem “გიორგი” (latviešu valodā Georgs jeb Juris reliģiskos tekstos), kurš ir arī valsts svētais aizbildnis. K. Nižaradzes atzīst, ka ikviens gruzīns ir mākslinieks, jo katrs burts ir kā krāsa, kuras sajaucot rodas mākslas darbs. Gruzīnu valodas savdabību uzsver N. Karatišvili, salīdzinot to ar mazu salu latīņu alfabēta okeānā. T. Dolendžašvili analoģija par valodu kā armiju (gruzīnu gadījumā no “A” līdz “H”) ar neuzveicamiem kareivjiem izcili ilustrē valodas nozīmi drošības, esības, miera un spēka izjušanai; valoda kļūst par atslēgu pasaules noslēpumu izskaidrošanai. Otrs antoloģijā atrodamais motīvs ir atziņas, ko iespējams vispārināt jebkurai valodai, jo tās uzsver valodas nozīmi un saikni ar cilvēku un viņa pasaules redzējumu. Tā, piemēram, G. Kekelidze sasaista valodu un alfabētu kā cilvēka atšķirības pazīmi (kur ir valoda, tur ir cilvēki). E. Tataridzes uzsver dzimto valodu kā nozīmīgāko elementu ego un identitātes veidošanai. E. Togonidze atzīst, ka alfabēts ir patvērums, kur pasargāties un kas no cilvēka ir neatraujams kā bruņurupucim bruņas vai gliemezim māja. Kā caurviju motīvi atkārtojas gan reliģijas (konkrētāk, kristietības) un valodas mijiedarbe, kas ir īpaši būtiska Gruzijā kā vienā no pirmajām kristītajām zemēm, kas nenoliedzami ietekmēja valodas attīstību, gan literāri darbi kā valodas izteiksmes bagātību apliecinājumi; nevar nepieminēt 12./13. gadsimta dzejnieka Šotas Rustaveli viduslaiku eposu “Bruņinieks tīģera ādā” (“ვეფხისტყაოსანი”) – vienu no nozīmīgākajiem gruzīnu valodā rakstītajiem darbiem, kas iekļaujas pasaules literatūras mantojumā līdzās tādiem darbiem kā Homēra “Iliāda” un D. Aligjēri “Dievišķā komēdija”. Lai arī mākslinieciski noformēts uz biezākām un apzeltītām lapām kā dāvana, dažbrīd šķiet, ka forma ir pārņēmusi satura lomu. Lai arī rakstnieki un dzejnieki izsakās dažādi un daudzveidīgi, dažbrīd rodas šaubas par nosaukumā pieminēto emociju akurātumu – E. Togonidze ievadā izmanto formulējumu “33 brīvi viedokļi”, kas daudz labāks apzīmējums. Nenoliedzami antoloģijā iekļautajiem autoriem ir īpašas attiecības ar gruzīnu valodu un alfabētu, bet tās netiek pietiekami uzsvērtas vai atšķiras, lai atbilstu apzīmējumam par atsevišķām emocijām. Tie ir viedokļi, pārdomas, ieskati, veltījumi, dažbrīd dzejoļi, stāsti un miniatūras, bet ne emocijas. Antoloģija par valodas nozīmi, nevis emocionāliem stāvokļiem. Atsevišķos stāstos novēroju neuzmanības kļūdas angļu valodas tulkojumos. Valoda joprojām ir nozīmīga gruzīnu identitātes daļa. Padomju laikos, reaģējot uz izmainīto PSRS konstitūciju, Gruzijas PSR jaunajā konstitūcijā bija paredzēts krievu valodu oficiāli pasludināt par valsts valodu līdzās gruzīnu. Pēc plašām sabiedrības demonstrācijām 1978. gadā ideja tika atcelta, bet joprojām kopš 1990. gada 14. aprīlis tiek svinēts kā dzimtās valodas diena (ქართული ენის დღე), lai atgādinātu ikviena atbildību par valodas nosargāšanu un saglabāšanu. Kur ir valoda, tur ir cilvēki; lai kur arī mēs būtu, rūpēsimies par savu valodu, lai mums uzliktās neredzamās bruņas vienmēr būtu spožas. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs. Autoru kolektīvs. Georgian Alphabet 33 Emotions (ქართული ანბანი 33 ემოცია). Sast. Ekaterine Togonidze sadarbībā ar Georgian-American University (GAU) studentiem. No gruzīnu valodas tulkojuši Nanuka Kobakhidze un Erik Teopan Halvorsson; ilustrācijas Rusudan Petviashvili. Tbilisi: Palitra L, 2022. 80 lpp. ISBN 9789941350559.

Šoreiz Latvijas Neredzīgo bibliotēka iepazīstina ar saturiski pielāgotām jeb adaptētām grāmatām vieglajā valodā. Tās padara informāciju pieejamu cilvēkiem ar uztveres, lasīšanas vai valodas apguves grūtībām. Grāmatas noder arī bērniem, kuri mācās lasīt vai apgūst latviešu valodu. Šādu grāmatu sagatavošana prasa ne tikai daudz laika, bet arī speciālas zināšanas. Braila un palielinātās drukas nodaļā (BPDN) tiek veidots viegli uztverams teksts, kas var atšķirties pēc sarežģītības pakāpes, sākot no ļoti vienkārša (pirmā līmeņa) līdz nedaudz sarežģītākam saturam. Lasītājus priecējuši arī atsevišķu darbinieku jaunradītie darbi vieglajā valodā. 2025. gadā LNerB izdeva trīs grāmatas vieglajā valodā. Aija Pelīte Latvijas Neredzīgo bibliotēkas metodiķe MI Gvido. Mazie stāsti "Mazie stāsti" ir grāmata, kas tapusi, izmantojot mākslīgo intelektu (MI). BPDN vadītājas Guntas Bites ciešā uzraudzībā, MI vārdā Gvido sacerēja un ilustrēja trīs stāstus vieglās valodas otrajā līmenī. Tie stāsta par drosmi, nepadošanos bailēm un draudzību. Lasi grāmatu "Mazie stāsti" arī elektroniski. Aksinjas Kermauneres un Nejko Perko. Pūķis no gaiļa olas No slovēņu valodas tulkots divu autoru (Aksinjas Kermauneres un Nejko Perko) darbs vieglās valodas trešajā līmenī "Pūķis no gaiļa olas". Grāmatā ietvertās teikas notikumi risinās Tržičas pilsētā, Slovēnijā. Tā ir par gaili, burvju pulveri, milzīgu olu un pūķi. Vai pūķis var izšķilties no gaiļa olas, to var uzzināt šajā grāmatā. Lasi grāmatu "Pūķis no gaiļa olas" arī elektroniski. Anna Brigadere. Maija un Paija Sarežģīts un ilgstošs bija rakstnieces Annas Brigaderes pasaku lugas "Maija un Paija" adaptēšanas process. Dzejas forma un valodas īpatnības prasīja īpašu prasmi darbu pārvērst viegli uztveramā tekstā - vieglās valodas 3. līmenī. Tā ir pasaka par divām māsām: čaklo, laipno Maiju un slinko, dusmīgo Paiju. Pasaka māca labestību. Izprast aprakstītos notikumus palīdz skaisti zīmējumi. Lasi grāmatu "Maija un Paija" arī elektroniski. 2026. gadā darbinieki strādā pie citas A. Brigaderes lugas - "Princese Gundega un karalis Brusubārda" adaptēšanas vieglajā valodā un oriģināldarba "Latviešu izteicienu skaidrojumi vieglajā valodā" izveides.

Ar pārliecību var teikt – 2025. gada nogale Latvijā aizritēja sieviešu vēstures zīmē. Septembrī tika publicēts pētījums par Latvijas Universitātes studentēm kā jaunu starpkaru Latvijas sabiedrības fenomenu (Sievietes Latvijas inteliģencē: studenšu sociālais portrets, 1919-1940), gads turpinājās ar vēsturnieču Aigas Bērziņas-Kites un Inetas Lipšas sagatavoto apjomīgo izdevumu par sieviešu aktīvismu (Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas), bet savu kulmināciju sasniedza sieviešu vēstures pētniecība ar kolektīvās monogrāfijas "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870–1940" izdošanu gada nogalē. Grāmatas "Perspektīvas" autoru kolektīvs – literatūrzinātnieces Eva Eglāja-Kristsone, Māra Grudule un Zita Kārkla, mākslas vēsturniece Baiba Vanaga un vēsturnieki Ineta Lipša, Rasa Pārpuce-Blauma un Guntis Vāveris – piedāvā plašu un daudzpusīgu skatījumu uz sieviešu pieredzēm laikā no 19. gadsimta beigām līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Faktiem, personvārdiem un laikmeta noskaņām piesātinātās grāmatas nodaļas atklāj daudzslāņainu sieviešu profesionālās, kultūras un sabiedriskās darbības ainu, vienlaikus graujot iesīkstējušos un novecojušos priekšstatus par sievietēm kā pasīvām otrā plāna vēstures dalībniecēm. Monogrāfija izgaismo sieviešu mākslinieču līdz šim nenovērtēto lomu Latvijas mākslas dzīvē, atklāj vācbaltiešu sieviešu līdzdalību sieviešu emancipācijas diskursa veidošanā un līdz šim neapzināto ieguldījumu latviešu folkloras mantojuma apzināšanā un izkopšanā. Īpaši saistoša ir nodaļa par sieviešu mobilitāti un ceļojumu pieredzi kā sieviešu pašizpausmes un identitātes meklējuma formu. Tā atklāj sieviešu alkas pēc brīvības, neatkarības, izglītības un profesionālo ambīciju īstenošanas laikā, kad patriarhālā sabiedrība joprojām sagaidīja sievietes piesaisti mājām un pašrealizāciju ģimenē kā mātei un sievai. Nozīmīga vieta grāmatā atvēlēta sieviešu aktīvismam. Vēsturniece Ineta Lipša analizē sieviešu iesaisti politikā, aplūkojot trīs redzamāko pilsonisko aprindu politiķu – Bertas Pīpiņas, Mildas Salnās un Aspazijas – darbību un idejas. Savukārt vēsturnieks Guntis Vāveris pievēršas sieviešu lomai atturības kustībā, parādot, kā sabiedriskā aktivitāte kļuva par nozīmīgu instrumentu sieviešu rīcībspējas un sabiedriskās ietekmes nostiprināšanā Latvijā. Grāmatas centrālais vēstījums ir nepārprotams - sievietes dažādos Latvijas vēstures posmos ir bijušas nozīmīgas kultūras un sabiedrisko procesu, kā arī demokrātiskas sabiedrības veidotājas. Viņu ieguldījums, ko atklāj arī šī monogrāfija, ne tikai pelna plašāku redzamību, bet arī rosina turpināt apzināt un no jauna izstāstīt Latvijas vēsturi daudz pilnīgākā un daudzbalsīgākā veidā. Noderīgi: Kultūras rondo. Kopā ar autorēm turpinām iepazīt monogrāfiju par sievietēm Latvijas kultūrā un sabiedrībā Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940: kolektīvā monogrāfija. Sastādītāja, zinātniskā redaktore un priekšvārda autore Eva Eglāja-Kristsone; recenzenti: PhD Klāvs Zariņš, Dr.hist. Vita Zelče; latviešu valodas redaktore Sigita Kušnere; angļu teksta redaktore Ieva Lešinska; dizains: Una Grants. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025. 342 lpp. ISBN 9789984893983. Zane Rozīte ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Ilustrācija: Laura Lukeviča Marts un aprīlis "Literatūras ceļvedī" ir pavasara atkušņa laiks Marts un aprīlis šajā pavasarī "Literatūras ceļvedī" bija veltīti atkušņa tematikai, kas sevī nes zināmu rāmumu. Tomēr, kamēr daba pamazām modās, latviešu literatūrā jau mutuļoja kaislības, kas bija pilnas dumpja, riebuma, neizpratnes, drosmes, iedvesmas, talanta, milzīga darba un pārmaiņu. Gluži kā pati dzīve. Laiks vēl varbūt ir pavasarīgi vēss, bet cilvēki Latvijas literatūrā noteikti nav remdeni. Nu un kā tu, cilvēks, neiesaistīsies - vienalga, kurā pusē tu būtu. Runa taču ir par literatūru! Par visu nervu galu māti. Kā nojaušat - šis ir Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) laiks. Literatūras svētku laiks. Kā zīmīgi savā runā balvas pasniegšanas ceremonijā teica "Spilgtākās debijas" balvas ieguvējs Kirils Ēcis (par savu pirmo dzejas krājumu "te nu ir tā vasariņa"): "Literatūra ir viens no retajiem veidiem, kā var piekļūt realitātei, nepārakmeņojoties." Ar vienu no Kirila Ēča dzejoļiem, kā arī par "Labāko dzejas darbu" atzīto Arta Ostupa dzejas krājumu "Patiesība" varat iepazīties te. Ar lielu prieku aicinām lasīt arī citu laureātu darbu apskatus un intervijas, kas atrodami šī gada "Literatūras ceļvedī". Nominācijā "Labākais prozas darbs" balva piešķirta rakstniekam Vilim Kasimam par romānu esejās "Svešuma grāmata". Interviju ar autoru lasiet te. Kategorijā "Spilgtākais darbs literatūras pētniecībā" par labāko tika atzīta Paula Daijas monogrāfija "Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815–1848". Interviju ar autoru lasiet te. Milzīgs prieks arī par mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā - tulkotājam Jānim Krastiņam, kura tulkotās Viktorijes Hanišovas grāmatas "Sēņotāja" apskatu varat lasīt šeit. Šajā numurā Pavasara lasītavā iekļāvām arī kategorijas "Spilgtākais darbs dramaturģijā" uzvarētājas Ingas Gailes lugu "Sliktā māte". Savukārt nominācijā "Labākais prozas tulkojums latviešu valodā" balvu ieguva tulkotāja Māra Poļakova par Maika Johansena romāna "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodas Šveici" tulkojumu. Ar citu izcilās tulkotājas darbu, Oksanas Zabužko grāmatas "Pamesto noslēpumu muzejs" apskatu, varat iepazīties te. Pilnu balvu saņēmēju sarakstu atrodi te. Kā redzams, šajos divos pavasara mēnešos literatūrā ir noticis ārkārtīgi daudz. Tādēļ aicinām lasīt ziņu apkopojumu šeit. Martā svinot Starptautisko sieviešu dienu, sadarbībā ar trīs Latvijas Rakstnieču apvienības dalībniecēm, tika ieteiktas autorēm svarīgas grāmatas, atbildot uz jautājumu - ko nozīmē būt sievietei un kuras grāmatas pašas rakstnieces ir iedvesmojušas un mainījušas. Rakstu lasiet te. Runājot par sieviešu dažādajām lomām un pieredzēm, aicinām ieskatīties arī grāmatas "Dabiska uzvedība" apskatā, kā arī lasiet Mia Kankimeki grāmatas "Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk" apskatu. Pieminot Starptautisko sieviešu dienu, jāatceras arī tās vēsture. Ir bijis laiks, kad Latvijā 8. martā netika svinēta sieviešu varēšana, bet dāmas tika negribēti aplaimotas ar sarkanām neļķēm. Par to un daudz ko citu var lasīt aizraujošajā Ingas Žoludes grāmatas "Tēvs" apskatā. Kā arī domājot par tēvu (arī vientuļo) lomu un izaicinājumiem, aicinām pievērst uzmanību Harija Āboliņa debijas romāna "Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu" apskatam. Šajā numurā īpašu vietu atvēlējām arī bērnu un jauniešu literatūrai, jo martā iznācis jau trešais "Literatūras ceļveža" speciālnumurs - Bērnu un jauniešu lasītava, kurā apkopoti dažādi grāmatu apskati gan pašiem mazākajiem lasītājiem, gan pusaudžiem, gan jaunajiem vai topošajiem vecākiem. Speciālnumurā iespējams lasīt arī interviju ar Intu Zaksu, Cēsu Centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāju, kura ieguvusi apbalvojumu "Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem". Kā redzam - marts un aprīlis nepārprotami bijuši literatūras un notikumiem bagāti mēneši. Tādēļ šos un daudzus citus grāmatu apskatus atrodi šajā "Literatūras ceļveža" numurā. Ļausim, lai literatūra mūs saviļņo, iekustina un spoguļo. Lai cilvēku aizrautība un literatūras mīlestība atkausē jebkuru pārakmeņotu vienaldzību. Uz tikšanos maijā!  Pilns numura pārskats pieejams šeit: MARTS/APRĪLIS 2026 Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju anita.veckalne@lnb.lv Lasīsim vēstules! Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv

Lasot Bukera balvas garā saraksta grāmatas, neizbēgami galvā rindojas arī mans personīgais tops. Lai gan daudz lasāmā vēl priekšā, "Endling" (burtiskā tulkojumā – pēdējais sugas pārstāvis) pilnīgi noteikti būs tā augšgalā. Tā ir grāmata, par kuru gribas stāstīt citiem. Grāmata, kas nepārstāja mani pārsteigt. Grāmata, kuru – sakritīgi – sāku lasīt 24. februārī. Stāsts ir par ukraiņu bioloģi Ievu (Yeva), kuras dzīves misija ir nosargāt un pavairot izzūdošas gliemežu sugas. Neticami, cik daudz to ir – un cik daudz katru dienu izmirst. Ar grantiem vien nepietiek, lai uzturētu savu laboratoriju uz riteņiem, tāpēc Ieva strādā ienesīgā iepazīšanās biznesā, kur ārzemju vīrieši brauc uz Ukrainu meklēt sievu. Kamēr viņa spēj nospēlēt randiņus, piedalīties šajā teātrī un nevienam nepateikt "jā", viņa var finansēt savu zinātnisko darbu. Tomēr pamazām bezcerība ņem virsroku: suga pēc sugas tiek iegrāmatota kā izmirusi, un Ieva sāk tikpat metodiski plānot savu pašnāvību. Kā pēdējo "kāpēc gan ne" viņa piekrīt izīrēt savu treileri kolēģei no randiņu biznesa, kura nolēmusi nolaupīt padsmit vecpuišus, aizvest tos uz mežu un šantažēt, lai atmaskotu sistēmu, kurā Ukrainas sievietes tiek reducētas līdz tirgus precei. Kamēr laboratorija uz riteņiem ar vīriešu dzimuma pārstāvjiem ripo pa lielceļu, valstī iebrūk Krievija un sākas karš. Gribas stāstīt vēl un vēl, bet tā jau būtu lasītāja pieredzes aplaupīšana. Izmetīšu vien dažas "mīnas", kas manu lasītājas dvēseli vislabākajā nozīmē "uzspridzināja". Skaistā Ieva ir aseksuāla – lai kā viņa mēģinātu, lai cik ļoti viņu mīlētu havajiešu zinātnieks, ar kuru viņa regulāri sazvanās (lai apmainītos ar izmirušo sugu laika zīmogiem), sekss viņai neizraisa neko. Tikmēr treilerī viņa ved Kreisiņu (Lefty) – hibernētu, iespējams, pēdējo savas sugas pārstāvi –, nezaudējot cerību, ka kaut kur tomēr atradīsies pāris. Un tas tiešām atrodas. Uz akācijas koka. Daudzdzīvokļu māju pagalmā. Hersonā. Ieva pagriež treileri pretējā virzienā – un bēgšanas vietā visi dodas tieši turp, tieši peklē, lai piedzīvotu cerību. Rakstniece Marija Reva ir ukrainiete, kura lielāko dzīves daļu pavadījusi Kanādā. Kad viņa sāka rakstīt šo grāmatu, 2022. gadā uzsāktais karš vēl nebija noticis. Kad tas ienāca mūsu dzīvēs, tas neizbēgami ielauzās arī tekstā. Grāmatas vidū stāsta "adata" noslīd no "plates" ar švirkstošu skaņu, un autore sāk runāt savā balsī. Arī citviet viņa ir klātesoša – runā par to, kā ir būt ukrainietei citā valstī, kamēr tavējā deg. Par to, kā Ukrainā apciemotie cilvēki dzīvo ar neaptveramu un pilnasinīgu dzīvessparu, kamēr emigrācijā paliek tikai asaras un vainas sajūta pat pasmaidīt. Viņa raksta, ticot, ka stāstīšana var kaut ko mainīt. Ka, iegrāmatojot realitāti, var to arī pārveidot – tāpat kā reiz viņa "uzrakstīja" laimīgas beigas slimībai, kas skāra viņai tuvu cilvēku. Ne fantazējot, bet dokumentējot – ar domu, ka pēc uzbūves principiem pierakstītais kļūs par stāstu ar vēlamo nobeigumu. Lai gan arī vārdu savienojumā "laimīgas beigas" ir vārds – "beigas". Tomēr "Endling" ir par cerību akāciju kokā. Jo īpaši tajā ainā, kas sarakstīta no gliemeža Kreisiņa skatupunkta. Šo grāmatu es iespiedīšu daudzu cilvēku plaukstās sakot: lasiet, lasiet, lasiet. *** Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. Šis gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. Šogad tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. “Bukera duci” (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par “Literatūras ceļveža” Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu “Miesa” (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 4/13 izlasīta :) Noderīgi: https://thebookerprizes.com/ https://thebookerprizes.com/the-booker-library/features/maria-reva-interview Bukera lasītava #1: Benjamin Wood. Seascraperar Bukera lasītava #2: Claire Adam. Love Forms Bukera lasītava #3: Jonathan Buckley. One Boat Maria Reva. Endling. London: Virago, 2025. 352 lpp. ISBN: 9780349012711. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

Grāmata, kurā praktiski reālās dzīves notikumi ir ikdienišķi, daudziem pazīstami, varbūt pat garlaicīgi. Taču tajā pašā laikā galvenā tēla domu, emociju un sajūtu līmenī tiek piedzīvots vesels eposs par dzīvi, savu lomu tajā, attiecībām un pašapziņu. Šīs divas monētas puses manā ieskatā raksturo Harija Āboliņa debijas romānu "Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu". Tas ir stāsts par vientuļo tēvu Albertu, kurš audzina piecgadīgu dēlu Oliveru jeb Oliju. Galvenajam varonim ir 35 gadi, stabils, bet garlaicīgs darbs, rutīnas piepildīta dzīve galvaspilsētā un liela pienākuma sajūta pret dēla veiksmīgu audzināšanu un ievadīšanu lielajā pasaulē. Katra diena šķiet vienāda, un mēs sastopam Albertu brīdī, kad šī pelēcība sāk kļūt pārāk nomācoša. Tā ir sākusi pārvērsties par apātiju, kad mazāk jādomā, mazāk jāizvēlas, mazāk jādzīvo. Taču galvenais tēls noteikti nav garlaicīgs. 35 gadu vecumā Albertam ir skaidras intereses un pat mazas kaislības. Mūzika, konkrēti Nika Keiva daiļrade. Vienā no mākslinieka dziesmām arī rodams grāmatas nosaukums, un dažādi skaņdarbi tiek pieminēti vairākkārt, tāpēc grāmatu var papildināt arī ar apkopotu skaņu celiņu. Cita aizraušanās ir kafija – ne vien "man garšo" robežās, bet kā vesels rituāls, ar izmeklētām garšām un pagatavošanas veidiem. Nelielā ievadā par kafijas pagatavošanu noskaidrojam, kā galvenais tēls vispār "tver" pasauli – vērojot, smalki secinot un detalizēti aprakstot. Tieši šie novērojumi un apraksti ir viena no autora rakstības spēcīgākajām pusēm. Alberts dzīvē cenšas uztvert un piedzīvot to, kas ir īsts un patiess, sākot no mazumiņa. Tādām vienkāršām lietām, kā paša pagatavotai lazanjai vai dzīvsudraba termometram jābūt īstiem, un, protams, arī sajūtām un attiecībām jābūt īstām. Taču romāna gaitā pieredzam, ka viens ir domāt par īsto un to meklēt, cits – atrast un patiešām ieraudzīt. Tas arī ir galvenais grāmatas "āķis". Tās ir tēva attiecības ar dēlu, kā arī otrās pusītes meklējumi. Par mīlestības meklējumiem daudz apskatā neatklāšu, jo tajos rodams stāsta galvenais sarežģījums, taču vēlos izcelt Alberta attiecības ar Oliju. Lai vai kam savās sajūtās ietu cauri Alberts, fonā vienmēr notiek dzīva dzīves piedzīvošana, jo redzam kā mazais Olijs izzina pasauli, priecājas, skumst, un cik nozīmīga viņam ir tēva klātbūtne, ja tāda koncepta kā "mamma" viņa ikdienā nemaz nav. Jāuzteic autora spēja parādīt mazo piecgadnieku kā reālu cilvēku – ar visai īstiem izteikumiem, darbībām, sajūtām. Liela daļa romāna liek gan Albertam, gan lasītājam dalīt uzmanību starp laiku ar Oliju un galvenā varoņa paša centieniem aizpildīt sāpīgu tukšumu savā dzīvē. Tas liek gan līdzpārdzīvot, gan pārvērtēt tēva un dēla attiecības, kas noved pie būtiskām galvenā tēla atklāsmēm. Un galu galā – ārkārtīgi maz literatūrā apskatītā vientuļā tēva loma visā romāna garumā runā par to, ko nozīmē būt tēvam, un kā šī loma mainās vai nemainās, ja tēvs ir viss, kas bērnam ir. Cik saprotu, romāns vismaz daļēji ir balstīts autora paša dzīves pieredzē, tāpēc ir ļoti nepieciešams mūsu šodienas sarunām par to, kas ir ģimene, kas ir laba tēva autoritāte un kurās tēmās literatūrā vīriešu balsis vēl neskan tik skaļi kā gribētos. Protams, debijas romānam vēl varētu meklēt vietas, kur rakstību "nogludināt". Piemēram, to, cik bieži iekšējā monologa teikumi sākas ar vārdu "un" vai vienu konkrētu tēva un dēla sarunu, kas lika pārdomāt, vai tiešām piecgadnieks var jau tik konkrēti komunicēt savas domas un sajūtas. Taču domāju, ka tie ir sīkumi un kopumā šo debiju var uzskatīt par spēcīgu. Noteikti palīdzošs ir arī grāmatas garums, kas ir vien nedaudz virs simts lappusēm. Man noteikti neprasījās garāks teksts un vismaz sajūtu līmenī šķita, ka ir izdevies pateikt galveno un nekas pārāk būtisks nepalika "aiz borta". Autora spēja aprakstīt lietas, vietas un cilvēkus noteikti ir romāna stiprākais pamats, tāpēc kā lasītājs noteikti gaidīšu vēl kādus darbus no autora arī nākotnē. Harijs Āboliņš. Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu. Atbildīgā redaktore Linda Kusiņa-Šulce. Redaktore Evita Mamaja. Korektore Dārta Sīka. Maketētājs Indulis Martinsons. Beatrises Birinas vāka ilustrācija un mākslinieciskais noformējums. Rīga: Latvijas Mediji, 2026. 126 lpp. ISBN 9789934297403. Noderīgi: IR. Ko nozīmē būt solo tētim? Harija Āboliņa personiskais stāsts Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Ilustrācija: Laura Lukeviča Noskaidroti Literatūras gada balvas laureāti; spilgtākais darbs literatūras pētniecībā – Paula Daijas "Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815–1848" 17. aprīlī notika Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) apbalvošanas ceremonija Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā, kas telpiski un mākslinieciski tika veidota sadarbībā ar dzejas un mūzikas pasākumu "Dzejas pusnakts". Noskaidroti uzvarētāji astoņās kategorijās, kā arī pasniegta speciālbalva un balva par mūža ieguldījumu, vēsta balvas rīkotāji. Lasi te Jauniešu rakstniecības festivāls "Kolibri" aicina 5.–12. klašu skolēnus pieteikties jaunrades konkursā Jauniešu rakstniecības festivāls “Kolibri” aicina 5.–12. klašu skolēnus pieteikties jaunrades konkursā, iesniedzot paša radītu literāru darbu – dzejoli vai prozu. Labāko darbu autori no katras vecuma grupas saņems uzaicinājumu uz 9. maija jaunrades festivālu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur varēs piedalīties meistarklasēs kopā ar Latvijā plaši pazīstamiem un arī starptautiski atzītiem rakstniekiem – Inesi Zanderi, Ingu Gaili, Ivaru Šteinbergu, Gustu Ābeli un vēl daudziem citiem. Lasi te Kultūras rondo. Lasītrosme: Viesojamies pie grāmatu lasītājiem Valmierā Turpinot stāstu sēriju, kurā iepazīstam grāmatu klubu dalībniekus, šoreiz viesojamies pie lasītājiem Valmierā, kuri iepazīst visdažādākā spektra darbus, tostarp, lasa autobiogrāfijas, psiholoģiskās grāmatas, romānus, detektīvromānus, kā arī brīžiem bērnu literatūru. Klausies te Kultūras rondo. Lasītrosme: "Totāls vāks" – demokrātiski par grāmatniecību un literatūru "Esam ļoti demokrātisks grāmatu klubs" – tā sevi raksturo grāmatu kluba "Totāls vāks" dalībnieki. "Totāls vāks" ir uzņēmuma "Jānis Roze" grāmatu klubs. Tajā ir ap 20 dalībnieku, kuri tiekas katra mēneša otrajā otrdienā, lai apspriestu kādu jaunu, aizraujošu un aktuālu literatūras tēmu. Klausies te Kultūras rondo. Lasītrosme: Medzes pagastā Dienvidkurzemē aktīvi darbojas lasītāju klubs "Pie baltas lapas" Turpinām ierakstu sēriju "Lasītrosme", kurā iepazīstam lasītāju klubus Latvijā un izzinām, ko šodien literatūras pasaulē meklē tie, kuriem grāmatas ir patiesa aizraušanās. Un ko dod tas, ka vari ne vien lasīt pats, bet pārrunāt to arī ar domubiedriem. Medzes pagastā Dienvidkurzemē aktīvi darbojas lasītāju klubs "Pie baltas lapas". Klausies te Kultūras rondo. Lasītrosme: Ko lasa un apspriež Kuldīgas lasītāju klubā Sākam jaunu ierakstu sēriju "Lasītrosme". Sekos četri stāsti, iepazīstot lasītāju klubus dažādās Latvijas vietās. Mūsu maršrutā iekļaujas Kuldīgas, Medzes pagasta, Valmieras un Rīgas lasītāju klubi. Noskaidrosim, ko lasa un apspriež, kāpēc svarīgi sanākt kopā un dalīties lasītajā. Vispirms dosimies uz Kuldīgas galveno bibliotēku. Klausies te Pāri septiņiem tiltiem. Ilzes Jansones "Literatūre" meklē rakstnieces Ilzes Šķipsnas klātbūtni Teksasā Ilze Šķipsna (1928–1981) bija rakstniece, trimdas literāte un pirmā latviešu modernā romāna "Aiz septītā tilta" autore. Otrā pasaules kara sākumā viņa ar ģimeni emigrēja uz Vāciju un vēlāk uz Teksasas štatu Amerikā, kur nodzīvoja lielāko daļu sava mūža. Viņai īpaši tuva bijusi latviešu tauta, literatūra un valoda, ko apliecina arī izvēle turpināt rakstīt latviešu valodā, pat dzīvojot ārzemēs un pārvaldot vairākas valodas. Izveidojusi un vadījusi Kimbela mākslas muzeja bibliotēku Fortvērā, ASV. Skaties te Ineses Zanderes grāmata "Divas Almas" iekļauta Andersena balvas žūrijas izlasē Ineses Zanderes grāmata "Divas Almas" (izdevniecība "Liels un mazs"), ko ilustrējusi Anete Bajāre-Babčuka, iekļauta prestižajā sarakstā "Hans Christian Andersen Jury Recommends 2026". Šo izlasi veido Starptautiskās bērnu un jaunatnes grāmatu padomes (IBBY) Hansa Kristiana Andersena balvas žūrija, izceļot izcilus bērnu literatūras darbus no dažādām valstīm un iesakot tos tulkošanai un izdošanai citās valodās. Lasi te Olaines novadā aizvadīts skolu un bērnu bibliotekāru lasītpatikas forums "Lasošās kopienas Latvijā" Olaines novadā notikušais Latvijas skolu un bērnu bibliotekāru 3. lasītpatikas forums "Lasošās kopienas Latvijā" pulcēja nozares profesionāļus, lai stiprinātu lasītprieku, skolu un bibliotēku sadarbību un kopienu lomu bērnu lasīšanas paradumu, tekstpratības un kritiskās domāšanas attīstībā. Dienas programma atklāja radošas iniciatīvas un praktiskus risinājumus, kas bibliotēkas pārvērš par iedvesmojošām, iekļaujošām mācīšanās un kopābūšanas vietām. Lasi te Aizvadīti Rīgas Grāmatu svētki – Pavasaris 2026 Kā uzplaucēt pavasari uz palodzes? Kā līdz ar sniegiem aizšķūrēt prom ziemas nogurumu? Kā izaudzināt kucēnu vai kļūt par labi dresētu kaķa "saimnieku"? Kā apgūt jaunu hobiju? Kā pārkrāsot zvaigznes debesīs? Un cik vispār zvaigžņu ir debesīs? To visu un vēl vairāk var uzzināt uzticamu grāmatu lappusēs. Grāmatas spēj iedvesmot, mierināt, kliedēt garlaicību un iemācīt jaunas lietas. Un tās spēj rosināt brīnišķīgas sarunas. Lasi te Zināmi grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2025" laureāti; kategorijā "Zinātniskā literatūra" galveno balvu saņēma Janas Dreimanes sastādītais izdevums "Teodors Līventāls. Krišjānis Valdemārs latviešu bibliotēku nozarē" Aizvadīta grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2025" noslēguma ceremonija, kurā paziņoti konkursa laureāti. Ar balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā tika godināta mākslas zinātniece Laima Slava, bet par Gada mākslinieku atzīts dizainers Klāvs Priedītis, vēsta rīkotāji. "Zelta ābeles" balvas pasniedza Latvijas reģionu bibliotēku pārstāvji. Lasi te Māksliniece Gundega Muzikante iekļauta prestižās Andersena balvas "īsajā sarakstā" Starptautiskā Bērnu un jaunatnes literatūras padome (IBBY) izsludinājusi 2026. gada Hansa Kristiana Andersena balvas "īso sarakstu", un tajā iekļauta arī Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes (IBBY Latvia) nominante, pazīstamā grāmatu māksliniece Gundega Muzikante, vēsta IBBY Latvia pārstāvji. Lasi te

🎧 Klausies apskatu Spotify. Piederu to privileģēto pulciņam, kuri ar Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzeju bijuši pazīstami jau pirms desmit gadiem, kad kritiķes, redaktores Jūlija Dibovska un Elīna Kokarēviča izveidoja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes literatūras un kritikas portālu "Ubi Sunt". Portālā regulāri bija lasāmas Sintijas Kampānes-Štelmaheres recenzijas par citu autoru dzeju un bija publicēti arī pašas autores dzejoļi. Laikmetā, kad Latvijas kultūras vidē arvien biežāk tiek runāts par literatūrkritikas iznīcību, jo īpaši jāuzsver, ka prozas darbi nereti izpelnās pat lielāku rezonansi un ievērību, kamēr dzeja – intīmais, liriskais, reflektīvais literatūras veids – paliek noklusējumā un lasītāju pieredzē, subjektīvā atmiņā. Sintija Kampāne-Štelmahere ir viena no spēcīgākajām latviešu dzejas kritiķēm. Viņas recenzijās ir ne vien dziļa un nosvērta, nenoliedzami erudīta teksta analīze, bet arī smalkjūtība pret katra autora rakstību. Kritiķe un dzejniece ir no tām personībām, par kuru var teikt, ka viņa ir autore ar poētisku būtību. Krājums "dārzs" ir autores debijas grāmata, tomēr līdzšinējās dzejas publikācijas lielākajos literatūras un kritikas izdevumos un portālos, kā arī vairāk nekā desmit gadu darbs kritikā autori ļauj uzlūkot kā jau nobriedušu un sevi apliecinājušu literāti. Siltas gaismēnas starp tumšzaļu krūmu puduriem mierīgā vasaras novakarē – tādas asociācijas rada šī krājuma vizuālais veidols. Vai miers ir mirklīgs un vai tas vispār pastāv? Anetes Krūmiņas veidotais grāmatas dizains harmonē ar Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzeju. Noapaļots, estētiski noslīpēts teksta burtveidols, tumšzaļš, faktūrains krājuma vāks un kontrastā – silti dzeltens iekšvāks, gluži kā dārzā uzziedējusi meža tulpe, pirmie krokusi vai greznu narcišu puduris. Dārzs Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzejā ir gan daudznozīmīga metafora, gan ietilpīgs, aktīvs virstēls. Tas ir gan dabiskuma, līdzsvarotības, gan iekšējā noslēpuma, gan disharmonijas un mežonīga spēka iemiesotājs: "tev ir vajadzīga māja sevī / ne dārzs ar apveltiem krūmiem" (52. lpp.). Dzejoļos dinamiskas pilsētvides ainavas mājo līdzās liriskām dabas ainām – dzejnieces lielākie talanti ir izkoptā valodas izjūta un vizualitāte, glezniecisks, pat telpisks dzejoļa redzējums: "kautri viņa pašķir zarus izkar baltu veļu / sarunās ar strazdiem iepin piebildes par senākiem laikiem", "viens avots viņas sārtie pirksti šķir jāņogu maijrožu / ceriņu virumus" (9. lpp.). Lasot šos dzejoļus, nudien var sajusties kā citā realitātē, varbūt pat citā laiktelpā, apjaust dabas klātbūtni un kādas augstākas varas dziedinošo spēku: "upe te sekla kā kucēna varavīksnene / krastā stiebrojas vībotnes zirgskābenes sienāži / zilganas svītras apklāj piemiegtās ietekas / tu esi tik sens ka neesi vēl piedzimis / ēnu uzbērums saliec zeltainu bērzu kroni" (18. lpp.). Tāpat dzejoļos sastopama sirreālistiska tēlainība, kas lasītājam neliek garlaikoties: "uz flīzēm laksta gaisma / sačūkst izlietā tējas peļķe / iešņācas spraugās un aizplūst kā tolaik / ar sarkanu lietussargu upe" (15. lpp.). Autores poētikai zīmīgs arī dzejas skaniskums, jutekliska valoda: "no debesu sazobes / lūp plūmju klubkrāsa / no zemes sadiedzes / drūp brūna drūmaka / tu klusu pucē / nelūgtas brūces" (34. lpp.). Ikdienas realitātes un sadzīviskas rutīnas ainas autore apraksta tik nepiespiesti poētiski, ka ir sajūta – dzīvot nemaz nav tik grūti: "bērnu elpas plīvo kā pūkas / garām skapim kas uzmetis kūkumu / garām ierīču zvaigznājiem / uz grīdas starp vientuļiem varoņiem / garām pannām kurās zied tauki / garām tumsai un miglai uz laukiem / ar vientuļu auto dubļos līdz durvīm / saburzīts mētelis nomoda kurvī" (23. lpp.). Šis krājums aktīvi sarunājas ar lasītāju, tas dažbrīd līdzinās viedam padomdevējam vai labākajam draugam – šajā grāmatā var izlasīt sapni, iedvesmu, uzmundrinājumu un mierinājumu, iedrošinājumu un prieku, rēnas skumjas un optimistisku gaišumu: "tu drīksti / tu drīksti būt jauna ēst šokolādi / kamēr neviens neredz tu drīksti / kamēr baseinā līst tīrs ūdens un aizdomas / daudz ātrākas par rokām / tu drīksti sapūkoties zarā aiz loga / tu drīksti būt pārplīsusi upene drīksti pa pusei / tu drīksti salocīt kājas kā caurules pie baseina / pilnas ar siltu ūdeni / tu drīksti nopūsties to ēnā / tu drīksti nesatikt cilvēkus pāris dienas / tu drīksti nesatikt cilvēkus pāris nedēļas / irties nezālēs drēbēs karotēs somās pultīs / kamēr neizsīkst spīdums" (27. lpp.). Sintijas Kampānes-Štelmaheres "dārzs" ir grāmata, kuru var lasīt bezgalīgi, atgriezties pie tās atkal un atkal. Intelektuāla, tekstuāla un garīga iekšpasaule, kas veido grāmatas lasītāju, tā ir sinestētisks dārzs, kurā dzīvot un sapņot, ik gadalaiku atdzimt no jauna un citādi. Noderīgi: Sintija Kampāne-Štelmahere iepazīstina ar savu debijas krājumu "dārzs" Sintija Kampāne-Štelmahere. dārzs. Redaktors Arvis Viguls; dizains: Anete Krūmiņa. Carnikava: Žurnāla "Punctum" atbalsta biedrība, 2025. 76 lpp. ISBN 9789934924064. Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes (dz. 1962) gobelēnu albums tapis pašas mākslinieces apgādā un ir veltīts četrām kolekcijām – "Kas dzintaram vēl padomā?" (2014-2020) darināta ar poliamīda pavedienu, kurā iestrādāts dzintara pulveris, Vilhelma Purvīša pavasara ainavu motīvos balstīta gobelēnu kolekcija "Galotnes. Tālāk par ainavu" (2023), gleznotāja Marka Rotko 20. gadsimta 40. gados tapušu darbu interpretācija gobelēnos (kopš 2024), kā arī kolekcija "Pļava" (2016-2024), kas eksponēta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstādē "Pļava. Ivetas Vecenānes gobelēni un Latvijas novadu amatu meistaru segas" un saņēma "Kilograms kultūras 2025" balvu kategorijā "Vizuālā māksla". Šī autorizdevuma komandas sastāvā ir tā sastādītāja un esejas autore mākslas zinātniece Irēna Bužinska; pārējo eseju autori, līdzās tekstilmāksliniecei Vecenānei, ir Georgs Lavrovs un mākslas zinātniece Anita Vanaga; grāmatas mākslinieks ir Guntars Sietiņš. Līdz šim Ivetas Vecenānes mākslinieciskais devums iepazīts grāmatā "Iveta Vecenāne. Tekstils" (2007); savukārt šajā albumā iekļautas tematiskas gobelēnu kolekcijas, kurās atsedzas pēdējās desmitgadēs uzkrātais autores radošais potenciāls. Noskaņām piesātinātās esejas paver ieskatu tekstilmākslinieces radošajā ceļā kopš pirmās nozīmīgās personālizstādes 1993. gadā. Vecenāne par saviem skolotājiem uzskata tekstilmākslinieci Irisu Blumati, gleznotāju Ritu Valneri un Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilnodaļas dibinātāju Rudolfu Heimrātu. Iveta Vecenāne absolvēja Mākslas akadēmiju 1988. gadā ar gobelēnu "Dieviena". Zīmīgi, ka pēc vairākiem gadiem (Zvaigzne ABC, 1995) tika publicēts literatūrzinātnieces Saulcerītes Vieses novada eps ar tādu pašu nosaukumu un tajā iekļautas Vecenānes tekstiliju reprodukcijas. Tādējādi tekstā un gobelēnā saskanīgi spoguļojas Latvijas daba un folkloras tradīcijas; savukārt tās ir veidojušas mākslinieces radošo rokrakstu vairāku gadu desmitu garumā. Ivetas Vecenānes gobelēnu albums izdots latviešu un angļu valodā, tas papildināts ar biogrāfiskām ziņām par mākslinieci, informāciju par dalību izstādēs, kā arī iekļauta apjomīga bibliogrāfija. Noderīgi: Latvijas Radio 1, Baiba Kušķe, 09.02.2026. Grāmatā apkopotas četras tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes kolekcijas Latvijas Radio 3, Liega Piešiņa, 25.02.2026. "Kilograms kultūras 2025" laureāte Iveta Vecenāne: Stāsts ir katram manam darbam Iveta Vecenāne. Sastādītāja Irēna Bužinska; tekstu autori: Irēna Bužinska, Georgs Lavrovs, Anita Vanaga, Iveta Vecenāne; tulkotājs Valts Miķelsons; literārais redaktors Oskars Lapsiņš; angļu teksta redaktore Dace Ļaviņa; fotogrāfi: Didzis Grodzs, Ojārs Griķis, Kaspars Teilāns, Elmārs Vecenāns, Arnis Vecenāns; mākslinieks Guntars Sietiņš; Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Rīga: Iveta Vecenāne, 2026. 143 lpp. ISBN 9789934385537. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Nav nemaz tik viegls uzdevums izlasīt visas Bukera balvai nominētās grāmatas. Iesāku lasīt citu grāmatu no balvas saraksta un nekādi nespēju ielasīties. Kļuvu pat dusmīga uz pašas uzlikto pienākumu un atļāvu sev grāmatu nolikt malā. Nevaru līdz galam izskaidrot, kāpēc man patīk lasīt par jūru. Tomēr nojautu, ka pie britu autora Jonathan Buckley romāna "Viena laiva" ( One Boat ), kuru izvēlējos kā nākamo, atelpošos un baudīšu. Tā arī bija. Un romāns nav gluži par jūru, tomēr tā ir klātesoša. "Viena laiva" ir stāsts par Terēzi, talantīgu juristi, kura pēc deviņiem gadiem atgriežas skaistā Grieķijas pilsētiņā, lai vienatnē pavadītu dažas laiskas dienas. Pirmoreiz viņa te bija pēc mammas nāves. Šoreiz – lai izvēdinātu galvu sērās par tēta aiziešanu. Terēze apmetas tai pašā viesnīcā, dzer kafiju tai pašā pilsētas laukuma kafejnīcā un pamazām satiek tos pašus cilvēkus, kurus iepazina toreiz: niršanas instruktoru Niko, oficianti, tagad kafejnīcas vadītāju, Zantī, automehāniķi Petro. Laiks tā vai citādi ir mainījis visu varoņu dzīves, un tomēr kaut kādā ziņā Terēze ir šurp braukusi pēc nemainības mierinājuma, ko, iespējams, var sniegt tikai "kabatas izmēra" antīka Vidusjūras pilsētiņa. Ielas un mūri glabā laikmetu nospiedumus, un jūra viļņojas tāpat kā Homēra eposos, kurus Terēze pārlasa. Arī mazpilsētas dzīve ir valdzinoši, kaut arī mānīgi, vienkārša. Petro joprojām skrūvē mašīnas, viņam joprojām līdzās ir uzticams suns, lai arī nu jau cits, un pēc smagas galvas traumas viņš ir sācis rakstīt naivu dzeju par to, kas ir redzams: viena balta laiva jūrā. Romāns ir konstruēts tik filigrāni, ka vēl ilgi pēc izlasīšanas nepamet samtaini daudzslāņaina sajūta – kā mirguļojošs saules staru nospiedums acīs, pārāk ilgi veroties jūrā. Par ko īsti bija grāmata? Sev jautāju joprojām. Atmiņas par piedzīvoto pirms deviņiem gadiem klājas slāņos ar tagadnes pastaigām pa to pašu Grieķijas krastu. Sarunas ar satiktajiem toreiz un tagad, atmiņas par mammu, izcilu matemātiķi, mijas ar Terēzes vīra ziņām telefonā, kurš cer, ka vēl varēs saglābt attiecības pēc sānsoļa. Skaistais, ko abi piedzīvojuši kopā, skalojas viļņos ar atbrīvojošo sajūtu, kas galveno varoni pārņem arvien vairāk. Un visam romānam slīprakstā cauri aužas Terēzes pieraksti piezīmju blociņā – viņas vērojumi, fiksējumi, pārdomas, arī sapņi. Grāmata ir kā brīvdienu koferis, kurā autoram izcili izdevies ietilpināt tik daudz. Gan skaudrus dzīvesstāstus, neticamas, arī traģiskas sakritības, gan Grieķijas vēsturi, kas glabājas zem jūras, augstu kalnā un vecās grāmatās. Sarunas ar vienkāršo automehāniķi aizved līdz filosofiskiem jautājumiem par to, vai dzīvniekiem ir apziņa un kā ir būt sunim, vai priede jūt un kas īsti ir tagadne. Visspēcīgāka ir sajūta, ko rakstnieks uzbur – kā tas īsti ir būt cilvēkam. Kad, ejot pa tūristu taku, pēkšņi ne no kā Terēze atceras kādu mirkli ar mammu – tik dzīvu un īstu. Kā viņa salika rokas, kad atnāca, ko teica. Skumjas mijas ar pateicību. Pagātne ar to, kas ir te, acu priekšā. Viena balta laiva jūrā. Ļoti interesants ir grāmatas nobeigums. Un pēdējie vārdi – "jā, tev ir pilnīga taisnība". Varbūt pats skaistākais dzīvē ir iznirt no saviem dziļumiem un vienkārši būt kopā. Varbūt ar to arī pietiek. *** Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. "Bukera duci" (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras ceļveža" Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu "Miesa" (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 3/13 izlasīta :) Noderīgi: thebookerprizes.com Jonathan Buckley interview: "At no point did I ever envisage becoming a novelist" Bukera lasītava #1: Benjamin Wood. Seascraperar Bukera lasītava #2: Claire Adam. Love Forms Jonathan Buckley. One Boat. London: Fitzcarraldo Editions, 2025. 168 lpp. ISBN: 9781804271766. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. 1980. gads. Nakts. Sešpadsmitgadīgai meitenei uz galvas uzvelk maisu, lai viņa neredzētu ceļu un neuzzinātu detaļas. Laivā viņu pārved pāri jūrai no Trinidādas salas uz Venecuēlas krastu. Labā ģimenē augusī meitene, pēc bezrūpīgas karnevāla nakts, ir stāvoklī. Kādā Venecuēlas klosterī mūķenes par visu parūpēsies: pieņems dzemdības un nodos mazuli adopcijai. Kad pusaudze atkopsies, viņu aizvedīs atpakaļ uz Trinidādu, un par notikušo vairs nekad nedrīkstēs runāt. Dzīve turpināsies kā ierasts. Meitene pabeigs skolu, pārcelsies uz Londonu, studēs medicīnu. Apprecēs britu ārstu, dzemdēs divus dēlus un dzīvos laimīgi skaistā mājā. Mūsdienas. Londona. Pusmūža sieviete dzīvo viena. Nesen šķīrusies no vīra, laulība izjuka drīz pēc tam, kad dēli pieauga. Izsapņotā mediķes karjera aprāvās, kamēr viņa audzināja dēlus. Šobrīd viņa strādā nekustamo īpašumu birojā, darot šādus tādus darbiņus. Viņa ilgojas pēc dzimtenes un arī pēc meitas, kuru dzemdēja sešpadsmit gadu vecumā. Vecāku lēmums pakļaut meitu kam tādam, kam sekoja klusēšanas pakts – viss kopā izrādījās vēl plosošāk nekā toreiz šķita. Apziņa, ka kaut kur pasaulē dzīvo bērns, kuru viņa pameta, ir trauma uz mūžu. Šis nav tikai stāsts par vienu sievieti un vienu adopcijai nodotu bērnu – tas ir romāns par klusēšanas mehānismiem ģimenēs un sabiedrībās, par sievietes ķermeni kā vietu, kur tiek glabāta vēsture, un par to, kā migrācija sašķeļ identitāti, veidojot vairākas dzīves. Pavadot daudz laika vienatnē, sieviete turpina šķetināt klostera atrašanās vietas noslēpumu un adopcijai nodotās meitas iespējamo likteni. Kopš interneta forumu un tīmekļvietņu parādīšanās meklējumi sniedz arvien vairāk cerību, tomēr meita joprojām nav atrasta. Bezmiega naktīs sieviete atver kasti, kurā visu mūžu krājusi avīžu izgriezumus ar jaunām sievietēm, kuras varētu līdzināties viņas meitai – spriežot pēc pašas vaibstiem. Tur ir arī informācijas druskas par Venecuēlas mūķenēm un vietām, kas raisa atmiņas, kā arī vēstuļu kopijas, sūtītas dažādām iestādēm atbilžu meklējumos. Uz grīdas viņa atloka milzīgu Venecuēlas karti un, malkojot vīnu, atzīmē vietas, kur tas noteikti nevarēja notikt. Līdz kādā rītā vienā no forumiem parādās atbilde no jaunas sievietes, kura dzīvo Itālijā un, iespējams, varētu būt meklētā meita. Vai tā ir? Romāns "Love Forms" ir sarakstīts mierīgā, samtainā pirmās personas balsī. Rakstības stilā nav melodrāmas, pat vistraģiskākajos brīžos valoda paliek pieklusināta un līdzsvarota, ļaujot lasītājam pašam sajust spriedzi starp pateikto un noklusēto. Galvenā varone stāsta par savu dzīvi, vienlaikus dzīvojot tagadnē. Pēc izlasīšanas šī balss man ļoti pietrūks. Tajā bija maigums, spēks, gudrība un cilvēcība; tā ļāva roku rokā šķetināt dzīves lielos noslēpumus. Lasot grāmatu decembrī, barojos arī no Trinidādā un Tobāgo tapušajiem aprakstiem par dabu, sulīgajiem augļiem, silto sauli un dzimtas sievietēm. Viss dzimtas un dzimtenes kolorītais spēks burtiski izstaro no galvenās varones viņas ikdienas pelēkajā Londonā. Izstaro – un vienlaikus apsīkst, jo ar māti līdz galam sarunāties nav iespējams. Pārāk daudz jautājumu, kurus māte nevēlas pat dzirdēt. Vai klusēšana var būt mīlestības forma? Mātes klusēšana romānā gan nav ļaunprātīga – tā drīzāk sakņojas bailēs, sociālajos rāmjos un paaudzēs pārmantotā priekšstatā par kaunu kā kaut ko pārāku par patiesību. Kā eksotisks augs galvenā varone ir pārcēlusies uz Londonu un iesakņojusies mazā puķpodiņā. Tomēr arī atgriezties pavisam nav iespējams, jo arī dzimtenē viņa ir kļuvusi eksotiska ar savu dzīvesstāstu, kuru zina visi. Saknes grāmatā ir spēcīgs simbols. Viena no reibinošākajām ainām ir brīdis, kad izbraucienā ar laivu gar Trinidādas krastiem jau pieaugusī sieviete nevilšus izvaicā gidu par vietām, kur visātrāk iespējams nokļūt no Trinidādas salas uz Venecuēlu. Piebraucot pie mangrovēm ar to garajām, samezglotajām saknēm, varone satver vienu no tām plaukstā. Šajā mirklī ķermeņa atmiņa pēkšņi atdzīvina sen aizmirstas detaļas. Mangroves sakne kļūst par tiltu starp ķermeni un atmiņu – pierādījumu, ka pieredze nepazūd, pat ja tai gadiem ilgi nav dots vārds. Ir savādi rakstīt šo apskatu brīdī, kad Venecuēlas dzīve vienas nakts laikā atkal ir apgriezta kājām gaisā. Jo īpaši pēc tam, kad lasīti galvenās varones stāsti par to, kā mainījās noskaņa Trinidādā un Tobāgo pēc valsts apvērsuma mēģinājumiem Venecuēlā 90. gadu sākumā un Hugo Čavesa nākšanas pie varas. Ja agrāk vietējie uz tuvējo Venecuēlu devās labākas peļņas meklējumos, tad jaunā režīma laikā viss mainījās. Stāsti par cilvēku nolaupīšanām un izpirkuma maksām caurvija kādreiz tik saulaino ikdienu. Virkne vietējo rūpalu apsīka, un galvenās varones brālis, ģimenes uzņēmuma turpinātājs, kļuva raupjš kā klints. Grāmatas autore Klēra Adama (Claire Adam) ir dzimusi Trinidādā un Tobāgo, studējusi ASV un šobrīd kopā ar vīru un diviem dēliem dzīvo Londonā. Lai gan stāsts nav biogrāfisks, tā rakstīšana autorei likusi aizdomāties arī par savas dzimtas zināmajiem un nezināmajiem stāstiem. Pētot materiālus grāmatai, viņa kādā fotogrāfijā ar Trinidādas un Tobāgo salu pamatiedzīvotāju bērnu pamanījusi sev pārsteidzoši līdzīgus vaibstus. Vai par savām saknēm mēs patiešām zinām visu? Un vai tas, ko zinām, ir tieši tā, kā mums šķiet? Grāmata izgaismo arī to, cik lielā mērā mūsu dzīvi balsta un veido tas, kādu stāstu par savu dzīvi nevilšus stāstām sev. * * * Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. “Bukera duci” (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par “Literatūras ceļveža” Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu “Miesa” (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 2/13 izlasīta :) Noderīgi: The Booker Prizes "How A Fictional Search For My Novel Led Me To Question My Own Ancestry" – One Booker Prize-Longlisted Author Tells All Bukera lasītava: Benjamin Wood. Seascraper Claire Adam. Love Forms. London: Faber, 2025. 288 lpp. ISBN: 9780571339549. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.