Noela dzīvi satricina blīkšķis vannasistabā. Noels redz, ka viņa māte ir nokritusi un neceļas. Lai nomierinātos, puisis izņem augu no blakus esošā puķupoda un uzliek puķupodu uz galvas. Iestādījis sevi, viņš prāto, ko darīt tālāk. Jāzvana palīdzībai, bet kāds bija numurs? Noels atceras, ka tas bija kā no ūdens izlekusi zivs, kas apmetusi loku. Kad operators jautā adresi, Noels tikai atceras Kārli, kuram bija Ziemassvētku vecītim līdzīga bārda. Par laimi, operators izdomā, ka tā ir Marksa aleja. Blīkšķis izrādās liktenīgs Noela mātei un iezīmē jaunu posmu jaunieša dzīvē, kas tiks pavadīts unikālā iekļaujošā ciematā Neierkerodē. Mikaēls Ross (Mikaël Ross, 1984) ir Minhenē dzimis grafisko romānu autors un meistarklašu vadītājs, kurš sākotnēji mācījās par drēbnieku Bavārijas Valsts operā. Pārvācies uz Berlīni, drēbnieks studēja modes dizainu, studijās gūstot iedvesmu pirmajam grafiskajam romānam. Vide ietekmēja arī turpmāko ilustratora karjeru – apmaiņas studijas Briselē rezultējās ar pirmo darbu franču auditorijai, savukārt Neierkerodes ciemā pavadītais laiks divu gadu garumā ļāva uzrakstīt “Der Umfall” (2018. g.) – pēc patiesiem faktiem veidoto grafisko romānu par ikdienu cilvēkiem ar invaliditāti. Tēmas aktualitātes un autentiskuma dēļ darbs tika augstu novērtēts, saņemot Maksa un Morica balvu par labāko komiksu vācu valodā (2020. g.) un izpelnoties nomināciju prestižajai Vācijas bērnu un jauniešu literatūras balvai "Deutscher Jugendliteraturpreis" (2019. g.). M. Rosa darbi tiek izstādīti, un ilustrators piedalās dažādos lasījumos. 2025. gadā grafiskais romāns "Der verkehrte Himmel" (2024. g.) iekļauts prestižajā "Baltā kraukļa" (White Ravens) sarakstā. Grafiskais romāns lasās ātri, ilustrāciju un teksta proporcija ir harmoniska un līdzsvarota. Autors izvēlas rakstiski atainot arī skaņas, lai paspilgtinātu noteiktas darbības. Galvenajās lomās līdzās Noelam ir Neierkerodes iedzīvotāji, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi. Nodaļās lasītājs var iepazīt šo cilvēku ikdienu un īpatnības, kā Valentīna apbrīnojamo spēju atcerēties dzīvu un mirušu cilvēku dzimšanas datumus un citus skaitļus, kam līdzi nāk nepieciešamība pēc pedantiskas kārtības un rutīnas ievērošanas līdz minūtes precizitātei. Autors saistoši iekļauj arī vēsturisku dimensiju, atklājot Irmas vēstījumu, kas notika ar cilvēkiem ar invaliditāti pagājušā gadsimta 30. gados, kad pie varas nāca nacisti. Šāds vēstures ieskats netieši kalpo kā tilts, lai saprastu, kā ir mainījušies sabiedrības uzskati par atšķirīgiem cilvēkiem, vienlaikus atgādinot, ka viņi ir bijuši sabiedrības daļa visos laikos. Galvenā atziņa, ko autors ar tēliem un viņu komiskajiem notikumiem vēsta, tomēr ir cita – cilvēki ar dažādiem attīstības traucējumiem nav nolemti, pat ja viņiem ir nepieciešams apkārtējo atbalsts. Noels turpina skatīties uz pasauli ar plaši atvērtām acīm, viņš iemīlas, viņā iemīlas, puisis ilgojas pēc mātes un iepriekšējās dzīves Berlīnē – tās ir situācijas, ar kurām plašākā kontekstā var asociēties daudzi lasītāji. Ar amizantiem un izjustiem atgadījumiem lasītājs izjūt sirsnību pret galvenajiem varoņiem, jo viņi nezina citu dzīves ceļu, bet priecājas par esošo un par būšanu kopienā, kurā jūtas ērti un iederīgi. Interesantā kārtā viņu savstarpējās attiecības netiek formalizētas, viņi vienkārši ir; tas var būt sižetiski vājš paņēmiens, bet tajā pašā laikā tā var būt vēl viena netieša atsauce uz atšķirīgo sabiedrības struktūru Neierkerodes ciemā. Tā ir vērtīga un labvēlību raisoša grāmata kā jauniešiem, tā pieaugušajiem. Nesen bibliotēkā atnāca jaunietis ar dzirdes aparātu, viņam nebija pilnībā attīstījušās runas spējas. Viņš kā bibliotēkā reģistrēts lietotājs vēlējās izmantot spēļu datoru, kas tika atļauts. Lai gan sākumā viņš runāja skaļāk, jo telefonā paralēli sazinājās ar draugu, pēc cilvēcīgas sarunas ar bibliotekāru viņš turpināja spēlēt klusu. Gan viņa klātbūtne, gan grafiskā romāna izlasīšana rosināja mani pārdomāt šādu bērnu, jauniešu un pieaugušo likteni pēc, piemēram, pēc aizgādņu nāves vai skolas absolvēšanas. Viņi nezina citu realitāti un var justies laimīgi esošajā, bet rēķinu apmaksai vai līdzdalībai sabiedrībā tāpat ir vajadzīga palīdzība un atbalsts, un sabiedrības izpratne, nevis bailes vai nosodījums. Mikaēls Ross. The Thud. Fantagraphics Books, 2021. 128 lpp. ISBN 978-1683964063. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Atvaļinājums man nekad nav bijis par tālām zemēm, eksotiskiem kadriem vai ziliem peldbaseiniem. Katrās īsākās vai garākās brīvdienās neapzināti esmu meklējusi bērnības brīvlaika sajūtu. Pavēnī zem ābeles, uz noklātas vatētas segas, lasīt savu mīļāko grāmatu, šūpināt kājas un sakasīt odu pumpas līdz asinīm. Pēc dienas, kas bijusi pilna ar mellenēm, jāņogām, ērkšķogām, peldēm, makšķerēšanu un rāpšanos riekstkokā, gulēt starp smaržīgiem zāļu tēju pušķīšiem, kas sakārti žāvēties, ar saulē nosvilinātiem pleciem un turpināt lasīt. Neesmu droša, vai ko citu vispār iespējams pārspēt. Varbūt tāpēc reiz ar ģimeni pārvācāmies uz vīra bērnības mājiņu prom no pilsētas. Te ir vīgriežu pļava, kur naktīs griež griezes. Te ir mežs, upe un jūra. Un tieši te es sāku kolekcionēt grāmatas, lai nekad neaptrūktos, ko lasīt, un lai varētu dot grāmatas arī citiem lasītājiem. Šovasar Jūras bibliotēkai aprit astoņi gadi, bet ceļš tieši uz jūras grāmatām sākās pirms apaļiem desmit. Domājot par “Literatūras ceļveža” atvaļinājuma lasītavu, uzskicēju vairākus variantus, bet beigu beigās sietiņā palika tieši bērnības grāmatu zelta gabaliņi. Gan maziem bērniem, gan lieliem. Gan tiem, kas tās lasīja sen, gan tiem, kuri ir bērni un jaunieši tieši tagad. Augusts ir arī manas dzimšanas dienas mēnesis, kas dabā, manuprāt, ir viens no skaistākajiem – pilnbrieda – laikiem. Tāpēc gribu domās dalīties ar gatavām plūmēm un smaržīgiem āboliem, sumināt Rīgas 825. dzimšanas dienu, Rīgas Centrālās bibliotēkas 120 gadu jubileju un arī Lucavsalas pludmales lasītavas apaļos desmit gadus, kas arī aprit šovasar. Daudz laimes mums visiem – vasaras bērniem, kuri domās vienmēr ir tur: klētsaugšā vai sienaugšā, šūpuļtīklā vai zem ābeles. Lasa, lasa un vēlreiz lasa, līdz acis pašas aizlīp ar grāmatu uz deguna. Un, ak tu laime – rīt nav jāceļas tik agri. Ir atvaļinājums! Un te desmit grāmatas. Kopā ar Jūras bibliotēkas stāstiem un saulainām sarunām, it kā kopā guļot uz dvielīša pludmalē. Un kur nu bez iztēles! Anna Iltnere Jūras bibliotēkas veidotāja, rakstniece un Latvijas Bibliotēku portāla redaktore. Tūve Jānsone. Tētis un jūra (Zvaigzne ABC, 2024) Tūvei Jānsonei bija 51 gads, kad klajā nāca "Tētis un jūra", un tā bija pirmā Muminu grāmata, kurā viņa pavisam apzināti rakstīja pieaugušajiem. Stāsts ir par Muminu tēti, kuram uznākusi pusmūža krīze. Viss ierastais ir apnicis, un, meklējot no tā izeju, viņš kopā ar visu ģimeni pārceļas dzīvot uz vientuļu bāku jūras vidū. Taču ne viņam vienam ir krīze. Mumins ir izaudzis un kļuvis par pusaudzi, arī viņam pasaule šķiet ļodzīga un savāda. Savukārt Muminu māmiņa, palikusi bez sava iemīļotā dārza, meklē vietu, kur paslēpties no ikdienas un pienākumiem. Viņa atrod krāsas, uzglezno uz bākas sienas ābeļdārzu un jau nākamajā mirklī ieiet tajā, paslēpjas aiz koka un noskatās, kā ģimene viņu meklē, lai lūgtu uzvārīt tēju. Mana grāmata ir piešvīkāta pilna ar zīmīgiem citātiem par pieaugšanu, jēgas meklējumiem, radošumu un, protams, par jūru. Muminu tētis taču apņemas uzrakstīt grāmatu par jūru un pateikt visu, kas tā ir un kāda tā ir. Lieki piebilst, ka tas neizdodas. Jūru nav iespējams iegrāmatot. Jo vairāk tai tuvojas, jo vairāk tā izvairās no definīcijām. Runājot par Tūvi, grūti nepieminēt arī "Vasaras grāmatu", jo īpaši tāpēc, ka pavisam nesen tā piedzīvojusi ekranizāciju. Tomēr "Vasaras grāmata" jau bija iekļauta pagājušās vasaras lasītavā, tāpēc šoreiz tikai dažas pludmales pļāpas. Filmu režisējis Čārlijs Makdauels – labi zināmo aktieru Malkolma Makdauela un Mērijas Stīnberdženas dēls. Viņš ir precējies ar Liliju Kolinsu, kuru seriāla Emily in Paris cienītāji noteikti pazīs. Pagājušajā gadā viņiem piedzima meitiņa, un viņi tai deva vārdu Tūve. Un vēl – 9. augustā ir Tūves Jānsones dzimšanas diena. Man šķiet, tas ir ļoti labs iemesls šomēnes atkal satikties ar viņas grāmatām. Astrida Lindgrēne. Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki (Zvaigzne ABC, 2011) Otra Baltijas jūras stāstniece, kas man ir vienlīdz svarīga kā Tūve, ir Astrida. No visām viņas grāmatām lasītavai izvēlos stāstu par Sālsvārnas salu. Kāds ir lasījis grāmatu, kāds redzējis izrādi, kāds – abus divus, bet kāds pat viesojies Astridas Lindgrēnes muzejā Vimmerbijā. Grāmatiņu kā dāvanu uz Jūras bibliotēku atnesa Marija Leskavniece, žurnāla "IR Nauda" redaktore. Šī ir viena no tām vasaras bērnības grāmatām, pēc kuras gribas sakravāt somu un pārcelties uz kādu salu Stokholmas arhipelāgā. Uz Sālsvārnu salas ierodas Melkersonu ģimene – tētis Melkers ar četriem bērniem. Viņi īrē vecu vasarnīcu, kuru iesaukuši par Galdnieka māju, un sākumā viss nebūt nav ideāli. Taču tur ir jūra, laivas, vējš, salas iedzīvotāji, draudzība, piedzīvojumi un tā īpašā vasaras sajūta, kad dienas šķiet bezgalīgas un katrs mirklis var kļūt par notikumu. Astrida Lindgrēne ir personība, kuru ar lielu aizrautību var pētīt arī biogrāfiskās grāmatās, vēstulēs un visos iespējamos formātos. Viņas pašas bērnība Nēsas lauku sētā Smolandē bija piepildīta ar brīvību, dabu, rotaļām un grāmatām. Taču viņas dzīves sākums nemaz nebija viegls. Būdama pavisam jauna, Astrida ārpus laulības dzemdēja dēlu Larsu. Tā laika sabiedrības un dzīves apstākļu dēļ viņa pirmos dzīves gadus pavadīja atšķirts no mātes audžuģimenē Dānijā. Astrida dēlu apciemoja, cik bieži vien varēja, un vēlāk viņi dzīvoja kopā. Šī pieredze, visticamāk, dziļi ietekmēja viņas izpratni par bērna vientulību, drošību un vajadzību pēc mīlestības. Lasīšanas vēstnešiem ļoti iesaku sameklēt Astridas Lindgrēnes runu "Tāpēc bērniem vajag grāmatas", ar kuru viņa uzstājās 1958. gadā, saņemot Hansa Kristiana Andersena balvu, kurā viņa uzsver, ka bērni rada brīnumus, kad lasa, un ka viss brīnišķīgais, kas kādreiz pasaulē ir radīts, vispirms dzima kāda iztēlē. Viņas attieksme pret grāmatām bija dziļi demokrātiska – bērniem pienākas labas grāmatas, jo stāsti palīdz augt, saprast pasauli un pašiem sevi. Astrida bija arī aktīva dabas un dzīvnieku aizstāve. Viņas publiskā darbība palīdzēja pievērst uzmanību dzīvnieku labturībai Zviedrijā, un 80. gadu beigās pieņemto dzīvnieku aizsardzības likumu bieži dēvē par "Lex Lindgren". Tas tika izsludināts Astridas 80. dzimšanas dienā kā dāvana rakstniecei. "Pepiju Garzeķi" viņa sacerēja savai meitai Kārinai, kad viņa bērnībā ilgi slimoja un lūdza mammai pastāstīt stāstu. Tā sākās viena no pasaules iemīļotākajām bērnu literatūras varonēm. Savukārt "Ronju, laupītāja meitu" Astrida sarakstīja jau 73 gadu vecumā. Tas vien ir skaists atgādinājums, ka stāstniekam nav vecuma. Un vēl man atmiņā iespiedies kāds spilgts stāsts no viņas dzīves. Kādā siltā jūlija vakarā, kad Astridai jau bija pāri 70, viņa mēnesnīcā devās uz laipiņu pie jūras, rokā nesot mazu bundžiņu. Brīdi padomāja, atvēzējās un tad, dziedot pašas sacerētu dziesmu, iemeta bundžiņas saturu tālu ūdenī. Dziesmas pirmie vārdi skanēja apmēram tā: "Attā, tu stulbais nierakmen." Iepriekšējā dienā bija bijusi operācija, no kuras, kā pati Astrida teikusi, esot atbrīvota no Skandināvijā lielākā nierakmeņa, kurš cita starpā bija apturējis arī Ronjas stāsta rakstīšanu, bet jau drīz viņa pie tā atgriezās un pabeidza. Ja man būtu jāizvēlas viena rakstniece, kuras grāmatas lasīt katru vasaru, tā būtu Astrida Lindgrēna. Mari Tēde. Ingmars un jūra (Jāņa Rozes apgāds, 2025) Man ļoti patīk, ka pēdējos gados latviešu grāmatplauktos arvien plašāk ienāk igauņu autoru mūsdienu literatūra. Arī "Ingmars un jūra" ir stāsts no kaimiņzemes, un tas norisinās pavisam konkrētā vietā – Tallinas pievārtē pie jūras. Kad desmitgadīgā Ingmara vecāki izšķiras, viņš kopā ar mammu pārceļas uz jaunām mājām. Jauns sākums nekad nav vienkāršs – cita skola, citi bērni, vientulība un sajūta, ka viss pazīstamais palicis kaut kur citur. Taču pamazām par Ingmara lielāko sabiedroto kļūst jūra. Tā nomierina, pārsteidz, izmet krastā arvien jaunus atradumus un nemanot saved kopā arī ar jauniem draugiem. Šo grāmatu klases izvēles lasīšanai izraudzījās mans jaunākais dēls, Ingmara vienaudzis, un viņš atrada tur dikti daudz iespēju iejusties Ingmara ādā. Tēmas grāmatā nav vieglas: vecāku šķiršanās, mobings, jaunas mājas ar citādāku smaržu, tomēr no visa zēns rod izeju, un manam jaunajam lasītājam patika to kopā piedzīvot, gūt apziņu, ka vienmēr viss nokārtojas, kā arī novērtēt visu, kas viņa ikdienā dots. Savukārt es lappusēs atpazinu, kā tas ir, kad pie jūras turpini atgriezties atkal un atkal, jo izrādās – cik labi tur jūties. Un cik daudz jaunu piedzīvojumu, atradumu un atklājumu jūras krasts spēj dāvāt cauri visiem gadalaikiem. Runājot par igauņiem, gribas pieminēt arī viņu izcilo Jūras muzeju Tallinā – vienu no tiem atvaļinājuma galamērķiem, kurā vienmēr gribas atgriezties visām vecuma grupām, un par ko kaimiņus no sirds var apskaust. Savukārt industriālās arhitektūras un drupu cienītājiem noteikti ieteiktu aiziet arī līdz Linnahall. Šī iespaidīgā betona celtne Tallinā pie jūras tika uzbūvēta 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu burāšanas sacensību vajadzībām. No ārpuses tā atgādina milzīgu zikurātu, bet zem tā slēpjas koncertzāle. Kristofera Nolana fani šo vietu noteikti atpazīs filmā "Tenet" – tieši šeit uzņemta filmas iespaidīgā atklāšanas aina opernamā. Anete Shāpa. Lampiņa (Jāņa Rozes apgāds, 2020) Te nu ir grāmata, kuru ik vakaru lasīju saviem puikām pirms miega, līdz kādā brīdī viņi pamanīja, ka iztrūkst nodaļas. Tās, kuras mamma ir turpinājusi lasīt tālāk pati, kad puikas jau aizmiguši. Grāmatu man ieteica iegādāties Agnese Vanaga, kad viesojās Jūras bibliotēkā, lai uzdāvinātu savas grāmatas par plastmasas huligāniem. "Lampiņa" ir holandiešu rakstnieces Anetes Shāpas godalgota debija. Kā rakstniece viņa sevi pieteica ar šo grāmatu vien 52 gadu vecumā. Pirms tam viņa strādāja kā ilustratore. Arī šai grāmatai ilustrācijas viņa ir zīmējusi pati. Tās ir melnbaltas, mīļas un dramatiskas reizē. Tāpat kā uzrakstītais stāsts. "Lampiņa" ir stāsts par bākas uzrauga meitu Emīliju, sauktu par Lampiņu, kuras uzdevums ir gādāt, lai sērkociņi atvilknē nekad nebeigtos. Tā, lai vakarā, vētrā vai miglā vienmēr varētu iedegt bākas lielo lukturi un pasargāt kuģus no uztriekšanās klintīm. Kādu dienu sērkociņi tomēr izbeidzas, bet nopirktos izmērcē jūra, un ir jau par vēlu. Nelāgu notikumu virkne noved pie tā, ka Lampiņai ir jāpamet tētis viens pats un jādodas strādāt par istabeni nemīlīgajā Melnajā namā. Mēļo, ka namā dzīvojot briesmonis. Vai tā ir tiesa? Te stāsts pārtop par mazliet gotisku piedzīvojumu pasakainu tēlu un negaidītu draudzību pasaulē. Melnā nama tornītī zem gultas dzīvo zēns ar zivs asti, kurš lasa grāmatas, pēta kartes un cer iemācīties staigāt. Lampiņai darbos palīdz lempīgs milzis ar mācīšanās grūtībām un divi uzticīgi smilšu krāsas suņi. Pieputējušo tumšo namu, kas pieder jūrasbraucējam admirālim, pieskata mājkalpotāja Marta – stingra, bet sirsnīga, pārsvarā vāra zupu un kafiju. Brīvos brīžos Lampiņa uzkāpj tornītī, kur ieiet gatavs viens retais, jo zēns ar zivs asti mēdz dusmās līdz asinīm kost. Taču viņa uzkāpj, jo tur ir logs, pa kuru var saskatīt jūru un bāku. Bāku, kurā aiz aiznaglotām durvīm palicis sodītais tētis. Viņa aizlien aiz aizkariem un skatās. Meitenes pacietīgā neatlaidība sadraudzēties ar savādo zēnu zem gultas sižetu aizved līkločos. Pie zaļmatainas nāras, laipniem pirātiem un derdzīgiem neliešiem. Lampiņa ir drosmīga meitene, un izmaina visu iesaistīto dzīves uz labu. Pasakaini tēli mijas ar mītiskiem mošķiem un dzīves pabērniem. Grāmata pulcina atšķirīgos, neiederīgos un atstumtos. Tā nebaidās runāt par neglīto. Stāsts sākas ar tēti, kurš diendienā dzer un iesit savai meitai ar spieķi pa vaigu. Un arī tālāk Lampiņai dzīves grūtības uzglūn ik uz soļa. Ieskaitot tetovēto un vienacaino kasieri gadatirgus teltī, kurš ir tik resns, ka ķermenis spiežas pret kases būdiņas stikla sienām. Viņš ir gatavs nabadzīgo meiteni – kura pati savām acīm grib redzēt nāru – ielaist par divām bučām, un izstiepj savas pretīgās lūpas pret bērnu. Taču grāmatas beigas ir laimīgas. Tā pa īstam labas. Pavisam maigi grāmatā ieausta mīlestība uz rakstīto vārdu un grāmatām. Lampiņa nemāk ne lasīt, ne rakstīt, bet zēns ar zivs asti viņai to iemāca. Kad meitenei izdodas uzrakstīt tētim vēstuli, viņa lepni paskatās un nosaka: "Rakstīšana ir brīnumaina lieta." Žēl tikai, ka tētis nemāk lasīt. Marija Parra. Vārtsargs un jūra (liels un mazs, 2019) Šovasar Jāņa Baltvilka starptautisko balvu saņēma norvēģu rakstniece Marija Parra un viņas grāmatas "Mēs ar Tūru" tulkotāja Jolanta Pētersone. Lasītavai izvēlos citu – "Vārtsargs un jūra". Tā ir grāmata, kuru izlasīja arī abi mani bērni un es pati. Grāmata Jūras bibliotēkā nonāca pēc mākslinieces (arī "Literatūras ceļveža" un Bibliotēku portāla ilustrāciju autores) Lauras Lukevičas atgādinājuma, ka šī ir izcila un mīļa, un tieši tāda tā ir. Grāmatā divi labākie draugi – Lēna un Trille, kas abi kopā spējīgi uz trakām pārgalvībām, jau tuvojas pusaudžu vecumam. Sarežģītākas kļūst arī viņu attiecības ar vecākiem, kuru teiktais tiek apšaubīts. Kad Trille iemīlas kādā meitenē, kura nesen ieradusies ciematā, pārbaudīta tiek arī viņa un Lēnas draudzība. Garāka atstāsta vietā gribu ielikt citātu, kas pasaka daudz, arī to, ka katra vasara reiz neizbēgami beidzas, bet nekas – priekšā jauni piedzīvojumi un tur aiz apvāršņa – jau nākamā vasara: "Tā pienāca rudens. No sava loga redzēju, kā "Trollis" žirgti aizpukšķināja pa pelēkzilo augusta fjordu. Man bija jāatgriežas pulksteņa noteiktajā dienas kārtībā, bet vectēvs varēja turpināt dzīvot tikpat brīvi, kā vienmēr. Zvejot, dzert kafiju un būt pats sev saimnieks." Kirana Milvuda Hārgreiva. Džūlija un haizivs (Jāņa Rozes apgāds, 2023) Man šis ir ļoti mīļš stāsts, un gaidīju to jau kopš 2020. gada, kad man palaimējās intervēt britu rakstnieci Kiranu Milvudu Hārgreivu un viņas vīru, mākslinieku Tomu de Frestonu. Abi toreiz noslēpumaini atklāja: "Strādājam pie kopīgas grāmatas, par kuru vēl nedrīkstam stāstīt pārāk daudz, taču tajā būs bāka un Grenlandes haizivs." Ar to vien pietika, lai zinātu – šo grāmatu noteikti lasīšu, toreiz pat nezinot, ka tā tiks izdota arī latviski. Un ka Kirana (un tulkotāja Renāte Punka) saņems Jāņa Baltvilka starptautisko balvu tepat mūsu LU Botāniskajā dārzā. Grāmatā satilpināts viss, kas mani kā lasītāju spēj nomakšķerēt. Te ir bāka, kurā ģimene uz laiku apmetas. Te ir noslēpumainā Grenlandes haizivs, kas dzīvo simtiem gadu. Te ir zinātkāri bērni, draudzība, svarīgi pierakstu blociņi, bibliotēka, kas paslēpusies aiz veļasmazgātavas, grāmatas un zvaigznes. Tomēr tas nav tikai romantisks stāsts par jūru. Tas ir dziļš, tumšs, bīstams un neparedzams – gluži kā pati jūra. Šo sajūtu lieliski pastiprina Toma de Frestona ilustrācijas. Brīžiem šķiet, ka, šķirot lapu pēc lapas, pats ienirsti aizvien dziļāk, līdz vietai, kur gaisma vairs nesniedzas. Stāsta centrā ir Džūlijas mamma – zinātniece, kura apsēsta ar Grenlandes haizivs meklējumiem. Viņa atgādina kapteini Ahabu no "Mobija Dika" – gatava gandrīz uz visu, lai sasniegtu savu mērķi. Grenlandes haizivs ir viena no visilgāk dzīvojošajām mugurkaulnieku sugām pasaulē, tik sena, ka, kā rakstīts grāmatā, tā ir "vecāka par kokiem". Mamma cer, ka tās izpēte palīdzēs atklāt ko būtisku par novecošanu un cilvēka dzīves ilgumu. Taču veselība nav tikai pētījuma objekts. Pamazām saasinās arī mammas pašas psihiskās veselības problēmas, un Džūlijai kopā ar tēti nākas iziet cauri ļoti sarežģītam laikam. Kā lasītāja cienu, ka autore šo tēmu nepadara ne biedējošu, ne nogludinātu. Garīga slimība šeit nav briesmonis, ko uzvarēt vienā dienā. Tā tiek pamanīta, nosaukta vārdā, ārstēta, un par to beidzot sāk runāt. Džūlijai vairs nav jābaidās no tā, ko viņa nesaprot. Ne velti darbība risinās bākā. Arī tajā kādā brīdī jāatgriež gaisma. "Džūlija un haizivs" vēl ilgi neiziet no prāta. Tā liek domāt un just. Un, iespējams, arī sameklēt kādu tukšu blociņu visiem tiem pārsteidzošajiem jūras faktiem, tā kā to dara Džūlija. Dace Krēsliņa. Pasaka par jūras dziesmu (Zvaigzne ABC, 2023) Jūras bibliotēka var lepoties ar diviem šīs grāmatas eksemplāriem, un abi man ir vienlīdz svarīgi. Vienu uzdāvināja mamma, zinot, ka šī grāmata manās rokās ieguls silti. Otru – pati autore Dace Krēsliņa. Jūra un dziesma ir tandēms, kas jūras literatūrā uzpeld atkal un atkal. No sengrieķu sirēnām, kuras ar dziesmu vilināja jūrniekus pretī bojāejai, līdz jūrnieku darba dziesmām, kas palīdzēja vienā ritmā vilkt tauvas un paciest smago, vienmuļo darbu. Arī pati jūra nepārtraukti skan. Šalko viļņi, klaigā kaijas, dzied vaļi. Dobji taurē kuģi, un biezā miglā skumji, gandrīz hipnotiski atbalsojas miglas taures. Jūra nekad nav klusa. Tikai dažkārt šķiet, ka mums pietrūkst valodas, kurā to iztulkot. Tieši par šādu valodu ir Daces Krēsliņas "Pasaka par jūras dziesmu". Autore, kura ikdienā ir zvērināta advokāte, grāmatu gan uzrakstījusi, gan krāšņi ilustrējusi pati. Stāsts vēsta par Zvejniekmeitu, kurai jūras valdnieks un viņa zemūdens pavalstnieki uztic īpašu dziesmu. Tā ir dziesma par jūru. Par to, kā jūra jūtas. Un, kad Zvejniekmeita to nodzied cilvēkiem, viņu satumsušajos skatienos pamazām atgriežas gaisma un mirdzums. Tas ir ļoti vienkāršs, bet skaists atgādinājums, ka reizēm pasaulei visvairāk nepieciešams nevis vēl viens padoms, bet kāds, kurš palīdz sadzirdēt. Grāmatai piemīt pasaules elpa un cilvēcisks noslēgums. Ilustrācijas ir tik košas, dzīvas un pasakainas, ka ikreiz, tās šķirstot, šķiet – šis stāsts varētu būt dzimis kaut kur pie Vidusjūras, Atlantijas vai Klusā okeāna, vai tepat pie Baltijas jūras. Tas nav piesaistīts vienai vietai. Tas pieder jūrai. Ļoti labi varu iztēloties "Pasaku par jūras dziesmu" pasaules grāmatu tirgū. Uzburtā vide ir kosmopolītiska, pat mazliet dienvidnieciska, bet stāsts vienlaikus ir gan sens kā mīts, gan pavisam mūsdienīgs, jo tā centrā ir jautājums, kas kļūst arvien svarīgāks – vai mēs vēl spējam sadzirdēt jūru, pirms tā sāk dziedāt pavisam citā balsī. Juta Rihtere. Tur aiz stacijas ir jūra (Jāņa Rozes apgāds, 2017) Arī mana jūra ir "tur aiz stacijas", kas mammai mudināja šo grāmatu man uzdāvināt. Bet grāmata nav tikai par to. Devītniekam ir sapnis: viņš vēlas uz jūru, kur ir silts un kur aug citroni. Bez naudas tālu nevar tikt, viņam paskaidro klaidonis Kosmoss, ar kuru mazais zēns, kuru dzīve ir izmetusi uz ielas, ir sadraudzējies. Viņi kopā mēģina sagādāt naudu ceļojumam. Taču vienīgais, ko Devītnieks varētu pārdot, ir viņa sargeņģelis. Bet tos taču neatdod citiem, vai ne? Juta Rihtere pieder pie ievērojamākiem vācu bērnu literatūras autoriem. "Tur aiz stacijas ir jūra" ir viņas pirmais latviešu valodā tulkotais darbs (no vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga). Stāsts skar sociāli skaudras tēmas, tomēr tā ir pasaka un ar laimīgām beigām. Grāmata ir kabatas formāta, bet ne savā ietilpībā. Būs arī pa kādai sāļai nobirdinātai asarai. Bērniem, jauniešiem vai pieaugušajiem? Domāju, ka visiem. Heino Veli. Silvers Vienacis, Felslandes briesmīgais jūras laupītājs (Sprīdītis, 1990) Uz kādas salas Igaunijā vasarā atpūšas ģimene – māte, tēvs un meita. Nejauši tēvs atrod bēniņos vecu jūrnieku lādi, kura rosina piedalīties aizraujošā spēlē visu ģimeni un ciemiņus. Autors aizved lasītāju senos laikos, kad pa jūrām peldēja pirātu kuģi. Ja jārod papildus iemesli šo bērnības pērli lasīt, tad varbūt pamudinās fakts, ka šo grāmatiņu Jūras bibliotēkai uzdāvināja ilustratore Rūta Briede, kā arī – latviski tā tapusi Annas Žīgures tulkojumā. Heino Veli ir jau aizsaulē devies igauņu bērnu grāmatu un prozas autors, dzimis Tallinā (augustā!). Studējis kino, sākumā strādājis par kinoteātra tehniķi, bet vēlāk pievērsies žurnālistikai un rakstniecībai. Pirmais stāstu krājums bērniem saucas "Kamēr vecmāmiņa snauž", bet divas grāmatas par pirātu Silveru Vienaci ir populāras vēl līdz šai dienai. Pēdējos 20 savas dzīves gadus Heino pavadījis uz Vilsandes salas Baltijas jūrā, netālu no Sāmsalas. Silvera Vienača grāmatās tā kļūst par teju mītisku pasaku salu. Umberto Eko. Iepriekšējās dienas sala (Jāņa Rozes apgāds, 2014) Mītiska ir arī Eko grāmatas ietekme uz lasītāju, vismaz uz mani. "Iepriekšējas dienas sala" nav bērnu grāmata, bet varu iztēloties tajā pazust kā nogarlaikojies jaunietis. Stāsts ir par 17. gadsimta dižciltīgo Roberto della Grivu – vienīgo izdzīvojušo pēc briesmīgas vētras. Viņš attopas uz pamesta kuģa, kas noenkurots netālu no salas pie 180. meridiāna – starptautiskās datuma maiņas līnijas –, kaut kur starp vakardienu un šodienu. Roberto neprot peldēt, kuģim nav mastu un buru, tāpēc viņš nespēj sasniegt krastu un ir lemts palikt uz kuģa. Viņš raksta nenosūtītas vēstules mīļotajai un iztēlojas stāstus par ļaunu brāli, kurš, iespējams, nemaz nav eksistējis. Pamestais kuģis izrādās neparasta pasaule pati par sevi – tajā ir dārzs ar eksotiskiem augiem un augļu kokiem, neliels zoodārzs ar krāšņiem putniem, istaba, pilna pulksteņu, un pat klavieres, kuras spēlē jūras ūdens. Kuģis ir sakārtots un tajā netrūkst ne ēdiena, ne ūdens, ne dzērienu. Taču nav nevienas dzīvas dvēseles. Kāpēc kuģis ir pamests? Kas šeit noticis? Un kā nokļūt salā otrpus meridiānam – iepriekšējās dienas salā? Grāmata burtiski appludināja manu somu. Tas bija agrs rīts. Iekāpu mikriņā savā piejūras ciemā, pieturā pie meža. Nopirku biļeti, apsēdos, izvilku grāmatu un turpināju iepazīt dīvaino kuģi jūras vidū. Katra grāmata mani un manu apkārtni ietekmē citādi. Šī nebija izņēmums. Pēc laba laika paņēmu somu, lai atrastu ūdens pudeli un padzertos, taču pudele bija tukša. Tikmēr klēpis zem somas likās aizdomīgi slapjš. No somas pilēja ūdens, jo izrādījās, pudelē bija bijis pavisam mazs caurums, un, kamēr es lasīju par Roberto un kuģi, viss ūdens lēnām bija izlijis tieši somā. Rīgā izkāpu pie Daugavas slapjā kleitā un ar vēl slapjāku somu. Tikai grāmata bija pilnīgi sausa. Autobusa pieturā izkrāmēju visu somas saturu uz soliņa, cik spēju izspiedu no somas ūdeni un devos uz Nacionālo bibliotēku. Mitrās mantas noslēpu skapītī, somu piebāzu ar papīra dvieļiem un ķēros pie darba. Vēlā pēcpusdienā visu nesu mājās vilcienā, kur turpināju lasīt. Vilciens šķērsoja Daugavu, iztraucās cauri pilsētai, gar priežu mežiem, pāri Lielupei. Tikmēr Roberto, piesējis sev ap vidu virvi, iegremdējās jūrā un sāka mācīties peldēt. Uz lieveņa pie Jūras bibliotēkas beidzot izkrāmēju visas mantas, lai tās saulē izžūtu. Starptautiskais bibliotēku manifests, ko pirms dažām dienām biju izdrukājusi, bija pārvērties par kaut ko tādu, kas, pieskaroties, atgādināja slapjas smiltis. Daļa tintes piezīmju grāmatiņā bija skaisti izplūdusi, it kā tās būtu lasītas zem ūdens. Pat mana pase tagad izskatās pēc jūras viļņiem. Par laimi, telefons joprojām darbojās. Uz ekrāna bija paziņojums, ka Umberto Eko (viņa cienītāju izveidots konts) sācis man sekot kādā no sociālo mediju platformām. Varbūt tieši šādi arī rodas stāsti. "Lai izdzīvotu, ir jāstāsta stāsti," Eko raksta šajā romānā. Un šai grāmatai pat nav īstu beigu. Kas vispār ir īsts? Rakstnieks uzdod šo jautājumu un uzraksta stāstu par savādu kuģi, kas noenkurots starp vakardienu un rītdienu. Par cilvēku, kurš meklē salu, bet varbūt patiesībā meklē sevi.

Taras Menonas debijas romāns "Zem ūdens" ir par draudzību, zaudējumiem, sērām, dabu un dabas katastrofām. Romāna darbība notiek divos dažādos zīmīgos laikos – 2004. gadā un 2012. gadā. 2004. gada Ziemassvētkos pasauli pārsteidza cunami, kas plosījās Indijas okeānā, bet 2012. gadā Ņujorkai tuvojās viesuļvētra "Sendija". Galvenā varone Marissa ir piedzīvojusi 2004. gada traģisko cunami, kurā ir zaudējusi draudzeni, un arī pieaugušā vecumā viņu joprojām vajā atmiņas par pagātni. Marissa arvien izjūt dziļas sēras, kā arī nopietni uztver aktuālākos brīdinājumus par dabas iespējamu sadumpošanos. Marissas tēls kalpo arī kā brīdinājums nākotnei, lai vienmēr paliktu modrībā, jo daba tomēr ir varenāka par cilvēku, un tas ik pa laikam tiek atgādināts, − tā ir gan neticami skaista, gan biedējoša. "Gribu būt tur, kur zeme atkal raustās konvulsijās, kur tā svin uzvaru pār ļaudīm." (33.) Ir tik viegli ikdienā aizmirst, cik postošas var būt dabas stihiju sekas. Romāns ir izdots jau vairāk nekā trīsdesmit valstīs, un grāmatas prezentēšanas tūrē T. Menona viesojās arī pie mums Latvijā, Zvaigznes ABC viesistabā, stāstot par rakstīšanu un romāna tapšanas aizkulisēm. Ne tik bieži pie mums ir iespēja sastapt ārzemju autorus, tāpēc šo var uzskatīt par īpašu notikumu. To, cik rūpīgi autore strādājusi pie šī darba, noteikti var pamanīt plūstošajā, intensīvajā tekstā. Šeit ir niansēti aprakstītas skaņas, smaržas, garšas, sajūtas, krāsas, kontrasti... "Jūra, kuru mēs pazinām, bija smaragdzaļa un sudrabzila, ūdens mirdzēja un zaigoja. Bet tajā dienā tā bija brūni melna un duļķaini pelēka." (159.) Tikšanās laikā T. Menona minēja, ka romāns tapis astoņus gadus, autore daudz ir skatījusies un pētījusi video, kā arī liecinieku stāstus par piedzīvoto traģēdiju. Lai arī Marissas un Arielles stāsts ir tikai 208 lappuses, tajā ir spriedze un emocijas, nezināmais un neizbēgamais, ar ko tiek pārsteigts lasītājs. Grāmatas iespaidā meklēju informāciju un noskatījos dokumentālo filmu par to, kas notika 2004. gadā. “Zem ūdens” rosina pašam izpētīt un izprast dabā notiekošos procesus, izzināt dabas daudzveidību, kā arī klausīties, sajust un dzirdēt to, kas mums ir apkārt: "satraukti suņi, mēmi putni: vētra patiešām tuvojas." (140.) Marissa ir iemācījusies pamanīt šos svarīgos vēstnešus, būdama vērīga un balstoties uz iepriekšējo pieredzi. Jau bērnībā pratusi pamanīt, ka tuvojas kaut kas tik nekaitīgs kā lietus − "saule kļūstot pārāk karsta, gaiss saldeni sīvi smaržo, pūsmas norimst, sablīvējas un pārtop par vēju" (22). Romānā tiek atgādināts, ka daba ar mums runā, tikai tā ir jāuzklausa. Lai arī lasītājam jau no grāmatas apraksta zināms, kas sagaidāms, tomēr autore vairāk uzmanības veltījusi tieši tam, kas notiek pirms liktenīgā un dzīvi mainošā cunami viļņa: kā veidojas Marissas un Arielles ciešā draudzība, cik spilgta ir salas ekosistēma un visu tajā mītošo iemītnieku mijiedarbība, cik piepildīts un bezrūpīgs laiks ir pirms traģēdijas. Un pēc tam – cik smagi ir turpināt dzīvot pēc piedzīvotā. Marissas dzīvi pēc notikušā var iedalīt laikā pirms un laikā pēc. Pats romāna nosaukums "Zem ūdens" ietver sevī vairākus slāņus – gan dabas procesus, gan emocionālo stāvokli. Pirmkārt, viļņiem gāžoties pāri, fiziski viss nonāk zem ūdens. Iepriekš draudzenes daudz laika pavada mazā Taizemes saliņā, kurā mācās nirt dziļumā, aizturot elpu, tikai vēlāk, pēc notikušās traģēdijas tas jau iegūst pavisam citu jēgu, jo Marissa sēru dēļ vēlāk vairs nespēj "ieelpot" kā parasti, bet emocionāli visu laiku slīkst pagātnes atmiņās un viņai "bēdas atņem elpu." (77.) Ja sākotnēji ūdens bija brīvība un bezrūpība, tad vēlāk tas ir slogs un nespēja "izpeldēt" virspusē, jo moka arī vainas sajūta, zaudējums tiek "nogremdēts" zemapziņā. "Kad Arielle mani atstāja, es jutos kā zem ūdens. Nespēju atrast ceļu virspusē" (77.) Romāna gaitā bieži uzsvērta sēru tematika. Vai sērām ir noilgums? Par ko ir pieņemts ilgāk un pamatīgāk sērot? "Mūsu valoda ir piesārņota ar vārdiem par mīlētāju jūtām un zaudējumiem" (33.), taču šeit tiek aktualizēts īsta un patiesa drauga zaudējums. Vai ar to iespējams samierināties? Šādus zaudējumus it kā taču nevar izmērīt, bet galvenajai varonei jāsaskaras ar neizpratni par to, ka viņa tik ļoti un ilgstoši sēro par draudzenes zaudējumu. Skumjas par draudzības zaudējumu ir tikpat nozīmīgas kā pārējās, Marissa dažkārt meklē mierinājumu literatūrā, kas viņai ļauj izprast savas emocijas un identificēties ar citu rakstītajiem vārdiem. Romānā parādīta cilvēka ievainojamība, bezspēcība nepārvaramu apstākļu priekšā. "Ūdens visu atsedza, atklāja zemi kailu, norāva pasaulei masku" (138.), kā arī sēras un zaudējums kā daļa no dzīves. "Zem ūdens" emocionālais kodols gan nav tikai par to. Tas ir arī par spēju dzīvot tālāk, rast ceļu uz dziedināšanos, pat ja "debesis atkal bija zilas, spoži spīdēja saule. Viņa gribēja, lai saule un debesis paustu nožēlu par okeāna nodarīto. Taču zeme palika satriecoši vienaldzīga un atteicās sērot mums līdzi." (160.) Noderīgi: Bezrūpīga bērnība Taizemē, ko satriec dabas katastrofa. Apskatām Taras Menonas debijas romānu Rakstniece Tara Menona: Klimata katastrofas vairs nav izņēmums, bet kļūst par ikdienu Explore the Under Water with Debut Author Tara Menon Tara Menona. Zem ūdens. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; redaktore Una Orinska; maketētāja Egija Bļinova. Rīga: Zvaigzne ABC, 2026. 207 lpp. ISBN 9789934337611. Raiva Turka ir grāmatu blogere. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Noslēgušies vieni no nozīmīgākajiem vasaras literatūras svētkiem – Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā pasniegšanas ceremonija. Jau divdesmit otro reizi, atzīmējot izcilā dabas dzejnieka un rakstnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienu, 24. jūlijā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā tika apbalvoti autori un mākslinieki par nozīmīgiem sasniegumiem bērnu un jauniešu literatūrā, tulkošanā un grāmatu mākslā. "Literatūras ceļvedim" bija gods piedalīties šajos svētkos. Jāatzīst, ka tie bija patiesi iedvesmojoši un vēlreiz apliecināja, cik daudzveidīga, aktuāla un mākslinieciski bagāta ir mūsdienu bērnu un jauniešu literatūra Latvijā. Literatūras mīļotājiem un lasītājiem šī balva sniedz vērtīgu iespēju iepazīt darbus, kurus profesionāla žūrija rūpīgi lasījusi un izvērtējusi. Šogad tika vērtēta 61 grāmata no 14 izdevniecībām. Gan nominantu, gan laureātu saraksts var kļūt par uzticamu ceļvedi, izvēloties nākamo lasāmvielu un papildinot savus lasīšanas plānus. Turklāt, kā tas atkal un atkal pierādās, kvalitatīva bērnu un jauniešu literatūra nav domāta tikai bērniem un jauniešiem - tā bieži vien kļūst par aizraujošu lasāmvielu arī pieaugušajiem. Aplūkosim, kuri autori, ilustratori un tulkotāji šogad saņēma augstāko žūrijas novērtējumu. Starptautiskā balva Starptautiskā balva šogad tika piešķirta norvēģu rakstniecei Marijai Parrai par grāmatu "Mēs ar Tūru" (liels un mazs, 2025) un tās tulkotājai Jolantai Pētersonei. Tulkojumu nominācijas "īsajā sarakstā": Marija Parra grāmata "Mēs ar Tūru" (liels un mazs, 2025). No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Sāras Jēgeres grāmata "Un pasaule, tā aizlido" (Jānis Roze, 2026). No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Vinko Mēderndorfera grāmata "Kā filmā" (Aminori, 2025). No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena; Sofijas un Amandas Šanfro "Žirafes sirds ir neparasti liela" (Jānis Roze, 2025). No zviedru valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. Jāņa Baltvilka balva rakstniecībā Jāņa Baltvilka balva rakstniecībā ir piešķirta Osvaldam Zebrim par grāmatu "Andris un Kalna Klapētājs" (liels un mazs, 2025). Nominanti: Inese Zandere "Skaidu pasaka" ( liels un mazs, 2026), "Kaķa vijole"(liels un mazs, 2025) Sergejs Timofejevs "Moka un Robers" (liels un mazs, 2025) Osvalds Zebris "Andris un Kalna Klapētājs" (liels un mazs, 2025) Māris Rungulis "Piektais pīlēns" (Zvaigzne ABC, 2026) Dzintars Tilaks "Starp mums" (Zvaigzne ABC, 2025) Inese Ķestere "Pirkstainītis, Dūrainītis" (Izdevniecība "Latvijas Mediji", 2025) Jāņa Baltvilka balva grāmatu mākslā Jāņa Baltvilka balvu grāmatu mākslā saņēma Marta Folkmane par ilustrācijām Sergeja Timofejeva grāmatai "Moka un Robers" (liels un mazs, 2025). Jāņa Baltvilka balvai grāmatu mākslā nominēti: Krišs Salmanis par ilustrācijām Andra Akmentiņa dzejas krājumam "Klātbūtne" (liels un mazs, 2026) Elīna Brasliņa par ilustrācijām Ingas Gailes dzejas krājumam "Reiz divas meitenes, mamma un priecīgs dievs" (liels un mazs, 2026) Jekaterina Griškjāne par ilustrācijām savai grāmatai "Es esmu mājiņā" (Zvaigzne ABC, 2026) Svens Neilands par ilustrācijām Luīzes Pastores komiksam "Te Tu esi" (liels un mazs, 2026) Ūna Laukmane par ilustrācijām grāmatai "Čuči, čuči" (liels un mazs, 2025) Anita Paegle par ilustrācijām Ineses Zanderes dzejas krājumam "Kaķa vijole" (liels un mazs, 2025) Gundega Muzikante par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai "Skaidu pasaka" (liels un mazs, 2026) Edmunds Jansons par ilustrācijām Viktorijas Ameļinas grāmatai "Ekskavatora Ekas e-e-ēstāsti" (liels un mazs, 2025) Līva Piterāne par ilustrācijām Agneses Vanagas grāmatai "Kuš, bērniņ, klausies!" (Zvaigzne ABC, 2025) Marta Folkmane par ilustrācijām Sergeja Timofejeva grāmatai "Moka un Robers" (liels un mazs, 2025) LVM balva "Jaunaudze" AS "Latvijas valsts meži" balvu "Jaunaudze" par labāko debiju bērnu literatūrā saņēma dzejnieks Ivars Šteinbergs un mākslinieks Jurijs Tatarkins par dzejoļu krājumu "ams, ams, ams!" (Liels un mazs, 2025). Žūrijas speciālbalva Žūrijas speciālbalvu saņēma Daina Tabūna un Aleksejs Naumovs par grāmatu "Aspazija" (Latvijas Mediji, 2026). LSM.lv lasītāju simpātiju balva LSM.lv lasītāju simpātiju balvu pārliecinoši ieguva Jekaterina Griškjāne par grāmatu "Es esmu mājiņā" (Zvaigzne ABC, 2026), kurai māksliniece ir gan teksta, gan ilustrāciju autore. Fotogrāfiju autore: Evija Trifanova

Angļu valoda grāmatās. Kāpēc tā kļūst arvien populārāka jauniešu vidū? Arvien vairāk jauniešu mūsdienās dod priekšroku lasīšanai angļu valodā. Kāpēc tā ir? Ventspils bibliotēkas lasītāja Emīlija dalās ar viedokli, kāpēc arvien vairāk jauniešu izvēlas lasīt grāmatas tieši angļu valodā: “Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzi pusaudži izvēlas lasīt grāmatas angļu valodā jeb oriģinālvalodā, manuprāt, ir pieejamība. Jaunas un populāras grāmatas bieži vispirms tiek izdotas angļu valodā, un tulkojumi citās valodās var parādīties tikai pēc vairākiem mēnešiem vai pat gadiem. Tāpat daudzi jaunieši regulāri lieto angļu valodu internetā, sociālajos tīklos, filmās un videospēlēs, tādēļ lasīšana angļu valodā viņiem šķiet dabiska un ērta. Oriģinālvalodā iespējams arī pilnīgāk izjust autora stilu, humoru un valodas nianses, kas ne vienmēr pilnībā saglabājas tulkojumā. Vēl viens būtisks faktors ir vēlme pilnveidot angļu valodas prasmes. Lasīšana palīdz paplašināt vārdu krājumu, uzlabot valodas izjūtu un veicina pārliecību par savām spējām lietot angļu valodu ikdienā un nākotnes studijās vai darbā. Tomēr tas nenozīmē, ka jaunieši nelasa latviešu valodā. Daudzi lasa abās valodās, izvēloties sev piemērotāko atkarībā no grāmatas, intereses un pieejamības.” Arī bibliotekāri seko līdz trendiem (tendencēm) un papildina bibliotēkas krājumus ar aktuālākajām grāmatām angļu valodā. Apskatīsim piecas angļu valodā rakstītas grāmatas un sērijas, kas ir aktuālas un populāras bērnu, pusaudžu un jauniešu vidū: Alex Howard. The Ship’s cat Viens klaiņojošs kaķis. Viens neaizmirstams ceļojums. Viena iespēja atrast mīlestību. "The Ship's Cat" ir sirsnīgs un aizraujošs romāns par klaiņojošu kaķi Ārčiju, kurš nejauši nonāk uz kuģa un dodas negaidītā ceļojumā pāri jūrām un okeāniem. Pateicoties savām neparastajām ķepām, kurām ir vairāk pirkstu nekā parastam kaķim, viņš kļūst par veiksmes nesēju kuģiem un leģendu jūrnieku vidū. Tomēr, neraugoties uz piedzīvojumiem un slavu, Ārčija lielākā vēlēšanās ir atrast cilvēku, kurš viņu mīlētu nevis kā veiksmes talismanu, bet kā uzticamu draugu. Tas ir stāsts par māju meklējumiem, piederību, draudzību un cerību, kas apvieno piedzīvojumu romāna dinamiku ar emocionāli dziļu vēstījumu. Kāpēc populāras? Grāmata ir saistoša kaķu mīļotājiem un cilvēkiem, kuriem patīk piedzīvojumu stāsti par draudzību un dzīvniekiem. Stāsts uzrunās ikvienu, kurš tic, ka īstās mājas nav tikai vieta, bet tās ir cilvēki, pie kuriem jūtamies piederīgi. Lasītāji īpaši izceļ autora spēju radīt spilgtus tēlus, skaistus jūras un ostu aprakstus, kā arī līdzsvarot humoru ar aizkustinošiem brīžiem, kā arī grāmata lasītājiem vienlaikus liek smaidīt un aizkustina līdz asarām, padarot to par vienu no stāstiem, kas paliek atmiņā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Holly Jackson. A Good Girl’s Guide to Murder "A Good Girl's Guide to Murder" ir viena no Holijas Džeksones jauniešu detektīvromānu sērijas grāmatām. Šajā stāstā skolniece Pipa skolas noslēguma projektā vēlas izmeklēt kādas jaunietes slepkavību, kas pirms pieciem gadiem notika Pipas mazpilsētā. Visi ir pārliecināti, ka noziegumu pastrādājis bojāgājušās meitenes draugs, taču Pipa sāk atklāt faktus, kas liecina par to, ka patiesība var būt pavisam citāda. Jo dziļāk viņa šo lietu izmeklē, jo lielāka kļūst viņas vēlme noskaidrot patiesību. Detektīvromānā apvienoti noslēpumi, negaidīti sižeta pavērsieni un mūsdienīgs stāstījuma veids, kurā teksts papildināts ar intervijām, īsziņām, piezīmēm un citiem izmeklēšanas materiāliem. Grāmata galvenokārt paredzēta: jauniešiem no aptuveni 14 gadu vecuma detektīvromānu, trilleru un kriminālstāstu cienītājiem lasītājiem, kuriem patīk gudri veidoti sižeti ar neparedzamām beigām tiem, kuri novērtē drosmīgus un uzņēmīgus galvenos varoņus. Kāpēc populāra? Grāmata "A Good Girl's Guide to Murder" kļuvusi par vienu no pēdējo gadu populārākajiem jauniešu trilleriem, jo tajā apvienots intriģējošs detektīvsižets ar aktuālām tēmām: reputāciju, aizspriedumiem, sociālo mediju ietekmi, draudzību un patiesības meklējumiem. Autore meistarīgi uztur spriedzi, pakāpeniski atklājot jaunus pavedienus un liekot lasītājam līdz pat stāsta beigām minēt, kurš patiesībā ir vainīgais. Grāmatas popularitāti veicinājis arī mūsdienīgais stāstījuma stils, spilgtie tēli un dinamiskais temps. Romāns guvis lielus panākumus sociālajos tīklos, īpaši BookTok kopienā, kur to bieži iesaka kā vienu no aizraujošākajiem jauniešu detektīvromāniem. Arī vietnē Goodreads, kur lasītāji dalās pārdomās par grāmatām, gandrīz 2 miljoni lasītāju šo grāmatu novērtējuši ar 4,28 no 5 zvaigznēm, kas ir iespaidīgs rādītājs. Grāmatai kļūstot arvien populārākai, autore sarakstīja vēl divus turpinājumus, un stāsts tika ekranizēts platformas Netflix seriālā. Joheun Lee. K-Pop Spirit Academy Grāmata, ko ir gaidījuši populārās animācijas filmas "K-Pop Demon Hunters" fani - "K-Pop Spirit Academy" ir aizraujošs bērnu un jauniešu fantāzijas piedzīvojumu stāsts, kurā K-Pop mūzikas pasaule apvienota ar maģiju, humoru un cīņu pret pārdabiskiem spēkiem. Stāsta galvenā varone Sanha iestājas prestižajā Spirit Academy skolā, kur topošie K-Pop elki ne tikai apgūst dziedāšanu un skatuves mākslu, bet arī trenējas kļūt par monstru medniekiem. Kopā ar jauniegūtajām draudzenēm viņa atklāj, ka aiz spožās izklaides industrijas slēpjas noslēpumaina pasaule, kurā nepieciešama drosme, komandas darbs un ticība saviem spēkiem. Kad tiek nolaupīta Sanhas māsa, meitenēm jāapvieno muzikālais talants un maģiskās spējas, lai glābtu viņu un apturētu draudus pasaulei. Kāpēc populāra? Grāmata ir ļoti populāra pusaudžu vidū, jo stāsts apvieno mūsdienu pusaudžu populārās tēmas: K-Pop pasauli un fantāzijas piedzīvojumu. Lasītājus piesaista arī bagātīgās ilustrācijas un viegli uztveramais stāstījuma stils, kas padara grāmatu piemērotu arī tiem bērniem un pusaudžiem, kuri tikai sāk aizrauties ar lasīšanu. Grāmatas ilustratore Silvia Brunetti atklāj, ka K-Pop mode lielā mērā ietekmēja stāsta četru varoņu tērpu izvēli: "Caur tiem katra meitene pauž savu personību, tāpēc bija ļoti svarīgi piešķirt katrai no viņām stilu, kas viņas pārstāv. Horeogrāfiskajām pozām es noteikti smēlos iedvesmu no reāliem priekšnesumiem. Tas bija patiešām jautri, un nenoliegšu, ka nedaudz iesaistījos dažu horeogrāfiju apguvē." K-pop kultūras popularitāte visā pasaulē un muzikālie piedzīvojumi stāstā padara šo grāmatu par saistošu un mūsdienīgu lasāmvielu jaunajai paaudzei, kā arī grāmatas panākumus veicinājusi arī jau popularitāti ieguvusī animācijas filma "K-Pop Demon Hunters". Japāņu grafiskās noveles jeb mangas Atkārtoti jāpiemin japāņu grafiskās noveles jeb mangas, jo tās ir viens no visbiežāk lasītajiem vizuālās literatūras formātiem, ko jaunieši izvēlas dažādu žanru, pieejamības un populārās kultūras ietekmes dēļ. Mangas piedāvā ļoti dažādus stāstus, ikviens var atrast sev piemērotu žanru, neatkarīgi no interesēm. No vieglas komēdijas līdz nopietnām drāmām vai episkām fantāzijas pasaulēm. Manga bieži tiek uzskatīta ne tikai par izklaidi, bet arī par kultūras fenomenu, kas atspoguļo japāņu sabiedrības vērtības, ikdienu un domāšanas veidu. Daudzos stāstos parādās tādas tēmas kā cieņa, neatlaidība, draudzība, ģimenes nozīme un personīgā izaugsme. Kāpēc populāra? Mangas popularitāti veicinājušas arī anime ekranizējumi, sociālie mediji un japāņu popkultūras izplatība. Tas viss padara mangas viegli pieejamas un ļoti iemīļotas visā pasaulē. Tās parasti ir melnbaltas, ar izteikti dinamisku zīmējuma stilu, kas palīdz izcelt emocijas un kustību, kā arī šajās grafiskajās novelēs bieži izmanto simbolus (piemēram, sviedru pilienus, asaru zīmes vai "aizsvītrotas" līnijas), lai vizuāli attēlotu sajūtas un situācijas. Tieši šāds vizuālais stāstījums padara mangu viegli uztveramu. Arī pats grāmatu noformējums ir interesants - oriģinālajās japāņu mangās vāks ir labajā pusē, bet grāmata tiek atvērta un lasīta no labās uz kreiso pusi. Tas nozīmē, ka arī lapas tiek pāršķirtas no labās uz kreiso, un tiek lasītas šajā virzienā. Kopumā manga ir unikāla stāsta forma, kas apvieno literatūru un mākslu, radot aizraujošu, emocionālu un vizuāli iespaidīgu lasīšanas pieredzi. Jeff Kinney. Diary of a Wimpy Kid Lai arī šī grāmatu sērijas pirmā grāmata ir iznākusi pirms gandrīz 20 gadiem, tā joprojām ir populāra pusaudžu vidū. Grāmatas galvenais varonis Gregs ir parasts zēns, kurš cenšas tikt galā ar skolas dzīvi, ģimenes ikdienu, draudzību un dažādām neveiklām situācijām. Savus piedzīvojumus viņš apraksta dienasgrāmatā, papildinot tos ar asprātīgiem zīmējumiem un komiksiem. Ikdienas notikumi pārvēršas smieklīgos un viegli atpazīstamos stāstos, kuros netrūkst humora, pārpratumu un negaidītu pavērsienu. Šī grāmatu sērija ir piemērota arī bērniem, kuri tikai sāk lasīt garākas grāmatas, jo teksts mijas ar ilustrācijām un komiksiem. Gregs nav ideāls varonis - viņš kļūdās, reizēm rīkojas egoistiski un cenšas izvairīties no nepatikšanām, taču tieši tas padara viņu ticamu un bērniem viegli saprotamu. Kāpēc populāra? Grāmatu sērija ir tulkota desmitiem valodās, pārdota miljoniem eksemplāru visā pasaulē un iedvesmojusi vairākas veiksmīgas kinofilmas un animācijas ekranizācijas. Tā kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām mūsdienu bērnu literatūras sērijām un palīdzējusi daudziem bērniem atklāt lasīšanas prieku. Grāmata ir arī tulkota latviešu valodā, bet ir pusaudži, kas šo grāmatu sēriju izvēlas lasīt oriģinālvalodā, jo tas palīdz uzlabot angļu valodas prasmes. Grāmatas panākumus veicina arī tās stāstījuma veids, dienasgrāmatas ieraksti ir apvienoti ar vienkāršām, asprātīgām ilustrācijām, kas padara lasīšanu vienkāršāku un uztveramāku bērniem, kuri ikdienā lasa nelabprāt. Humors, īsas nodaļas un ātrs sižets palīdz noturēt uzmanību un rada vēlmi lasīt tālāk. Neatkarīgi no tā, vai grāmata tiek lasīta latviešu vai angļu valodā, svarīgākais ir pati lasīšana un prieks, ko tā sniedz. Angļu valodas grāmatu popularitāte jauniešu vidū atspoguļo ne tikai vēlmi sekot līdzi jaunākajai literatūrai, bet arī iespēju pilnveidot valodas prasmes un iepazīt stāstus to oriģinālajā valodā. Vienlaikus latviešu valodā pieejamā literatūra joprojām saglabā savu nozīmi, tāpēc katrs lasītājs var izvēlēties sev piemērotāko. Galvenais ir atrast grāmatas, kas aizrauj, iedvesmo un rosina lasīt arvien vairāk. Aicinām tevi dalīties! Dalies ar grāmatām angļu valodā, kuras esi izlasījis/-usi un kuras tev īpaši patika. Iesaki tās arī citiem jauniešiem! Alise Migoļa ir Ventspils Bērnu bibliotēkas vecākā bibliotekāre.

Latvijā, salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm, oriģinālliteratūras pieejamības veicināšana visplašākajai sabiedrībai ir vēl samērā jauna parādība, kuras nozīmīgākais iedīglis meklējams tikai pirms pāris gadiem Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras izveidotajā rakstnieku konkursā "Viegli lasīt". Konkursā atzinību guvušie stāsti savu ceļu pie lasītājiem turpina grāmatu formātā, ko dāsni atbalsta un nodrošina akciju sabiedrība "Valters un Rapa" un Valsts kultūrkapitāla fonds. 2026. gada pavasara izskaņā šīs sadarbības rezultātā iznākusi jau trešā grāmata. Trešajā "Stāsti vieglajā valodā" grāmatā, kuras vāki šoreiz tērpti maigā ceriņkrāsas tonī, apkopoti seši stāsti, kas paredzēti bērniem un jaunākajiem lasītājiem. Stāsti precīzi seko vieglās valodas vadlīnijām, taču skaidrā teikumu struktūra un viegli uztveramais vārdu krājums ne mirkli neietekmē stāstu vēstījumu vai to literāro vērtību. Saturiski stāstos dominē trīs tematiskie virzieni. Kā vienu no tiem jāizceļ pievēršanās cilvēka emocijām, skaidrojot iekšējos pārdzīvojumus, bailes, prieku, pieķeršanos un mīlestību, – visspilgtāk tas atklājas Elīnas Rudovičas stāstā par dinozaura Bīnija piedzīvojumiem. Otrs būtisks virziens ir dabas un dzīvnieku pasaule, kas bērnam palīdz izzināt apkārtējo vidi. Šeit jāatzīmē dārznieces Annas tēls Sonjas Soleijlas stāstā "Annas piedzīvojums", kurā rādīta cilvēka un dabas saikne, darba tikums un rūpes par vidi. Visbeidzot, kā trešais nozīmīgais tematiskais virziens jāizceļ sociāli aktuālā tematika, piemēram, Vinetas Bites stāstā "Kates vasara" caur bērna acīm tiek skatīta lauku skolu slēgšana, palīdzot izprast pārmaiņas, ar kurām saskaras daudzi reģionu bērni. Grāmatas galvenais kopsaucējs ir spēja apvienot bērnam tuvas un pazīstamas tēmas ar nopietniem dzīves notikumiem, tādējādi veidojot aizraujošu un viegli uztveramu lasīšanas pieredzi. Grāmatu sērijas radošās komandas kodolu veido grāmatas idejas autore un redaktore, LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Velga Polinska, kura ar nenogurstošu pietāti caurskatījusi katru tekstu, kā arī "Valters un Rapa" projektu vadītāja Marta Leimane. Komandai pievienojusies arī jaunā māksliniece Lauma Tauriņa, kura stāstu varoņus prasmīgi atdzīvinājusi košās un dzīvespriecīgās ilustrācijās. Stāsti vieglajā valodā. Stāstu autori: Sonja Soleijla, Elīna Rudoviča, Baiba Liepiņa, Vineta Bite, Dārta Andersone, Ieva Upesleja; redaktore, pēcvārda autore Velga Polinska; ilustrāciju autore Lauma Tauriņa; grāmatu sērijas māksliniece Vanda Voiciša. Rīga: Valters un Rapa, 2026. 123 lpp. ISBN 9789934570162. Dārta Andersone ir literāte, viena no trešās "Stāsti vieglajā valodā" grāmatas autorēm. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

No sevis neaizbēgsi. Pat tik lielā, plašā un skaistā kontinentā kā Austrālija, cilvēks var justies vientuļš, nesaprasts, nelaimīgs. Jo sevi un savu emocionālo bagāžu visur ņemam līdzi. Sieviete, kura par sevi saka, ka ir no valsts, kas vairs neeksistē, ar vīru (kanādieti) dodas no Sidnejas uz Brokenhilu un atpakaļ. Nekas nenotiek, pat gadalaiki īsti nemainās. Vai mūs definē piederība valstij, valodai, ģeogrāfiskai vietai, jo esam tajā uzauguši un veidojušies? Bet vai tāpēc visi esam vienādi? Neesam taču. Tad kāpēc šīs robežas mūs joprojām iespīlē? Akvilina Cicēnaite ir rakstniece, tulkotāja, reliģijas studiju zinātņu doktore, sarakstījusi vairākas grāmatas bērniem un jauniešiem, un "Jāņa Rozes apgādā" izdots viņas romāns pieaugušajiem ar neierasto nosaukumu "Angļu valodas vārdnīca". Lietuvā grāmata izpelnījusies gan kritiķu, gan lasītāju atzinību, ieguvusi Lietuvas literatūras gada balvu un lasītāju simpātiju balvu portāla 15min.lt balsojumā. Skaidrs, ka pie mums nonācis lietuviešu bestsellers šī vārda viscildinošākajās nozīmēs - tas ir mīlēts, cienīts un ievērots darbs, un kāda zaļa skaudība, ka tāds tapis Lietuvā. Pateicoties tulkotājas Daces Meieres talantam, lasāms arī latviski. Autore izvēlējusies runāt ar mums, izmantojot netulkojamus vārdus, kas sakārtoti alfabēta kārtībā kā vārdnīcā un kļūst par katras nodaļas virsrakstu. Te lasāmas rakstnieces pārdomas par dzīves plūdumu, sievietes būtību, mātbūšanu un bezbērnotību, par vairāk vai mazāk tveramiem lielumiem mūsu dzīvē, vārdiem, kas lietuviešu valodā netulkojas, bet ir skaidrojami nodaļās, jo dažreiz, lai pateiktu īstos vārdus, nepietiek tikai ar vienu, vajag teikumus. Kas netulkojas lietuviski, tam bieži nav vārda arī latviešu valodā, piemēram, angļu vārds petrichor - tā brīnumainā smarža gaisā, kad pār putekļainu ceļu ir nolijis silts vasaras lietus. Vārdu neesamība var ierobežot, bet tā rada jaunus apkārtceļus, garākas, dziļākas sarunas. Tulkotājai Dacei Meierei jau atkal ir izdevies apmānīt lasītāju, ka šis darbs nekad nav eksistējis nevienā citā valodā, tikai latviešu valodā, tik līgani plūst valoda, frāzes, nozīmes un to paplašinājumi. Vien atsauces nosacītajā sižetā atgādina, ka autore ir lietuviete. Romāns mani uzrunāja ļoti personīgi, jo arī es esmu periodiski dzīvojusi ārpus Latvijas, un esmu attiecībās ar cittautieti, un neviļus šīs pieredzes gribas salīdzināt, bet tas nenozīmē, ka atšķirības pierādītu grāmatā attēlotās smeldzes nepatiesību. Gluži otrādi - romāns pierāda, ka mums katram ir tiesības būt melanholiskiem, ilgoties pēc kaut kā sava, un nevaram pēc sevis spriest par citu laimes pakāpēm. Veidot ģimeni ar nelatvieti bija apzināta izvēle, jo izvēlējos būt kopā tieši ar šo cilvēku, šajā dzīvē, un viņa kultūra un izcelsme ir tikai dekorācijas. Tā ir dzīve ar izaicinājumiem, bet arī papildus balvām, un vai tādas nav jebkuras attiecības? Vairākās nodaļās ieskanas skumjas notis, aprakstot visu to, kā romāna varoņiem nav - bērnu, paplašinātās ģimenes, stingras piederības dzimtajai vietai, iespējas aizbēgt no šī slēgtā kontinenta, bet es nesauktu šo grāmatu par skumju vai kādu īpaši sāpīgu problēmu izgaismojošu. Drīzāk tā raksturo nemierīgo 21. gadsimtu, kura ceturtdaļu jau esam nepamanoši nodzīvojuši, bet kādu šo gadsimtu raksturos pēc visiem 100 gadiem, to, visticamāk, neviens no mums neuzzinās. Grāmata iezīmē cilvēka iekšējās pasaules karti, kura neatklāj jaunus kontinentus, bet niansētāk iekrāso jaunus saskarsmes ceļus - mēs neesam tikai viena vieta, lieta, mēs esam slāņi, kas pārklājas. Noderīgi: Akvilinas Cicēnaites romānā "Angļu valodas vārdnīca" pilsētām ir būtiska nozīme Akvilina Cicēnaite. Angļu valodas vārdnīca. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; literārā redaktore Renāte Punka; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jānis Roze, 2026. 286 lpp. ISBN 9789934410949. Kristīne Pīkenena ir grāmatu apskatniece un grāmatnīcas vadītāja. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

🎧 Klausies apskatu Spotify. Vai mūsdienās tā nav privilēģija - pavadīt vairākas stundas, lai uzrakstītu kādam vēstuli - īstu, ar roku rakstītu, rūpīgi izvēloties katru vārdu? Vai tā patiesi jau ir kļuvusi par savādu un nepraktisku metodi, lai sazinātos, lai kādam atgādinātu par sevi un mēģinātu pateikt to, ka šis cilvēks mums ir svarīgs? Dažreiz gan uzrakstīt vēstuli ir svarīgi ne tikai tā otra dēļ, bet tāpēc, ka pašam vajag izteikt ko intīmu un personisku, ko grūti atzīt skaļi sev un citiem. "Ir vajadzīga pacietība, lai pateiktu tieši to, ko gribi, izvēloties īsto vārdu (139. lpp)." Lasot šo grāmatu arī ir jābūt pacietīgam, lai izprastu, ko Virdžīnijas Evansas romāna "Vēstuļniece" galvenā varone Sibila vēlas pavēstīt. Uzrakstīt īsu ziņu vai e-pastu, protams, ir vienkāršāk, arī es jau nāku no tās paaudzes, kura nesūta pasta vēstules, lai arī ar roku rakstu daudz, tomēr ļoti labi saprotu Sibilu, man arī ir vieglāk rakstīt nekā sarunāties, padomāt, ko patiešām gribas pateikt. Sibilas attieksme pret rakstīto vārdu ir cieņpilna un ļoti nopietna. Sibila ir izvēlējusies drošu un distancētu veidu, kā komunicēt ar sev svarīgajiem cilvēkiem. Vēstulēs pamazām atklājas priecīgie un bēdīgie pagātnes notikumi, traumas un noslēpumi, sarežģītās attiecības, neatrisinātie konflikti gan ar ģimeni un bērniem, gan ar līdzcilvēkiem. Var uzrakstīt un nosūtīt vēstules, saņemt atbildes, bet var arī uzrakstīt vēstules un tās nenosūtīt… Tieši vēstules veido emocionālo un sižetisko struktūru. Sibila jau ir cienījamos gados, māte un vecmāmiņa, izbijusi juriste, kas jau pensionējusies un šķīrusies, bijusi dažādās lomās citu dzīvēs, daudz ko savā dzīvē pieredzējusi, lai varētu atskatīties un izvērtēt to, kas noticis. Vai tad vairs ir ko zaudēt? Romāns rosina eksistenciālas pārdomas, iekšējo spēku, ceļu uz dziedināšanos. Vēstuļu rakstīšana Sibilai ir kā pašterapija. Arī aiz ikdienišķiem vārdiem reizēm slēpjas smeldzīgi stāsti, un šie stāsti savijas, satuvinot un attālinot tos, kuri tos stāsta un to, kas tos uzklausa, reaģē uz tiem. Balta papīra lapa ir spējīga izturēt vairāk nekā mēs spējam iedomāties. Dažādās terapijās vēstuļu rakstīšana ir viens no paņēmieniem, kas nodrošina psiholoģisko drošību, distanci un iespēju reflektēt par savu dzīvi. Tā ir iespēja izteikties bez bailēm un tūlītējas pretējas reakcijas. Tā ir kā droša telpa, kurā būt apzinātam un kurā iespējams sakārtot domas bez nosodījuma. Sākumā varētu šķist sarežģīti uztvert, kam un kad sūtītas vēstules, bet diezgan ātri lasītājs nokļūst Sibilas rūpēs, raizēs un viņas izveidotajā rakstiskajā komforta zonā, jo tieši tāda tā šķiet – mazliet pat ikdienišķa, bet tajā ir vēl daudz, daudz neizteiktā. Kāpēc Sibilai vēstuļu rakstīšana ir tik svarīga? Kādā vēstulē viņa atgādina, ka "vērsties pie kāda rakstveidā ir viena no pasaules civilizētības sākotnējām izpausmēm, kuras saglabāšanai piemīt vērtība, ko mēs pagaidām neaptveram" (59. lpp). Romānā tiek atgādināts, ka vēstule var būt dāvana un mierinājums, kā tilts, ko uzbūvēt starp pagātni un tagadni. Bieži mūsdienās nākas saskarties ar to, ka cilvēki ar roku raksta ļoti maz, līdz ar to mainās rokraksti, tie kļūst grūtāk salasāmi, roka un prāts sāk piemirst, kā tas ir − rakstīt. Varbūt Sibila cenšas atgādināt, lai neaizmirstam? Varbūt ir jārūpējas par savu unikālo rokrakstu rūpīgāk? Vienā no vēstulēm kundze norāda kādam savam vēstuļdraugam, ka viņa rakstītos burtus i ar e var sajaukt. Varbūt ir laiks uzrakstīt vēstuli? Kaut vai sev? Apzināti vērot, kā veidojas paša radītās līnijas, kurās ierakstīt savu unikālo dzīvi? Un veidot burtus un vārdus tā, lai tos nevarētu sajaukt. Romāns ir ne tikai par rakstīšanu, bet arī par iespēju apdomāt, kā veidojam savu dzīvi, no kā izvairāmies un no kā baidāmies, par spēju atzīt pieļautās kļūdas un piedot sev. Dažreiz citu problēmas ir vieglāk risināt nekā savējās un uzreiz ieraudzīt skaidru atrisinājumu, bet, kad jāieskatās acīs sev, ne vienmēr tas ir viegli. "Iedomājieties, vēstules, ko kāds izsūtījis pasaulē un ko saņēmis atbildē, ir kā brīnišķīgas puzles gabaliņi vai, izmantojot veiksmīgāku metaforu, ja tās ir datētas, tad – garas ķēdes posmi, un pat ja tie nekad vairs netiks salikti vienkop, kā ticamāk arī notiks, pat ja visu turpmāko laiku tie paliks izkaisīti visos zemes nostūros kā vītušas pienenes trauslās, vēja nestās sēklas, vai tas nav savā ziņā brīnumaini – iztēloties kāda mūža stāstu šādi saglabātu, varbūtību, ka šī vēstule kādudien var kaut ko, kaut pavisam niecīgu, kādam nozīmēt?" (59. lpp). Virdžīnija Evansa. Vēstuļniece. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; literārā redaktore Inga Mežaraupe; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 303 lpp. ISBN 9789934410772 Raiva Turka ir grāmatu blogere. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

🎧 Klausies apskatu Spotify. "Senā klišeja, ka vienlaicīgi nav iespējams būt gan māksliniecei, gan mātei, ir izrādījusies izteikti noturīga," grāmatas "How Not to Exclude Artist Mothers (and other parents)" (Kā neatstumt mākslinieces-mātes (un citus vecākus)) ievadā raksta tās autore Džūdija Smita (Judie Smith). "Tā vilkusies cauri 70. un 80. gadu feminisma avangardam. 90. gados dažas no manām laikabiedrēm-māksliniecēm nolēma nedibināt ģimenes, jo baidījās kā mātes netikt uztvertas nopietni. Šī klišeja joprojām apsēdusi šodienas māksliniekus."[1] Mākslinieces un mātes identitātes apvienošana ir daudz diskutēts jautājums. Mātes kā ģimenes pavarda kūrējas loma disonē ar sabiedrību izaicinošas mākslinieces tēlu. Vienlaikus - iespēja apvienot ģimeni un darbu mākslas pasaulē vēsturiski sievietēm bijusi izaicinoša, ietverot gan cīņu ar sabiedrības aizspriedumiem, gan bieži pieņemto uzskatu, ka tieši sieviete ir atbildīga par mājas soli. Hetijas Džūdas pētījums tiecas iezīmēt šobrīd aktuālās diskusijas par mākslas un vecākošanas (parenthood) attiecībām, līdzās māksliniecēm-mātēm ietverot arī "citus" - tēvus, personas, kuri neidentificējas ar vārdu “māte” un tos, kuri darbojas mākslas laukā plašākā izpratnē - rakstniekus, kuratorus, galeristus un daudzus citus mākslas pasaules vecākus. Vienlaikus autore norāda uz tēmas sarežģītību jau izmantotās valodas ziņā. Daudzas iesaistītās personas iebilst pret terminu "māte", izvēloties neitrālo "vecāks", savukārt citas uzsver apzīmējuma "māte" nozīmību saistībā ar dzimumu disbalansu [2]. 2018. gadā grāmatas autore veica izpēti ziņojumam par mātes lomas ietekmi uz Lielbritānijas mākslinieču karjerām[3], kas pārtapa padziļinātā pētījumā, ietverot intervijas ar 50 māksliniecēm dažādās mātišķības stadijās - no grūtniecības līdz vecāsmātes lomai. Pētījuma rezultāti lasāmi autores esejā "Full, Messy and Beautiful" (Piepildīta, juceklīga un skaista) [4]. 2021. gadā autore radīja manifestu ar nosaukumu "How not to Exclude Artist Parents" (Kā neatstumt māksliniekus-vecākus). Sērijā "Hot Topics in the Art World" (Aktuālās tēmas mākslas pasaulē) publicētā "How Not to Exclude Artist Mothers (and other parents)" turpina autores pētījumus, identificējot problēmas, ar ko saskaras mākslinieces-mātes, kā arī raksturojot mākslas nozares pārstāvjus, tīklojumus un organizācijas, kas veicinājuši pozitīvas pārmaiņas un piedāvājuši radošus veidus šo problēmu pārvarēšanai [5]. Izdevuma nodaļas soli pa solim aplūko piemērus, kas saistīti ar dažādām mākslinieciskā procesa stadijām - kultūru, mākslas izglītības iestādes, darbu studijā, mākslinieku rezidencēs, sadarbību ar komerciālajām galerijām un institūcijām. Autores raksturotie piemēri fokusējas uz mākslas vidi, atspoguļojot arī plašāku sociālo un kultūras normu spektru, kas ietekmē iespējas savienot vecāku lomu ar veiksmīgu profesionālo darbību. Tā, piemēram, ievadnodaļā "Kultūra" iezīmētie aizspriedumi pret māksliniecēm bērna gaidībās atspoguļo krietni plašāku problemātiku. Situāciju apgrūtina radošo nozaru specifika - "Kamēr korporatīvajā pasaulē eksistē struktūras, kas aizsargā sievieti stāvoklī pret aizspriedumainu izturēšanos, šāda aizsardzība neeksistē pašnodarbinātajiem radošajās industrijās." Kā vienu no risinājumiem raksturo pašorganizāciju atbalsta grupās un tīklojumos, kam atrodami veiksmīgi piemēri pasaules praksē. Darba turpinājumā Džūda raksturo mākslinieču daudzveidīgo pieredzi mākslas studiju laikā, variējoties no absolūta atbalsta trūkuma līdz iespējai veiksmīgi savienot klātienes studijas, piemēram, ar mazuļa zīdīšanu. Turpinājumā autore fokusējas uz studiju kā radoša darba un mākslinieciskās identitātes reprezentācijas vietu, kuras nodrošināšana var būt grūti savienojama ar mazuļa pieskatīšanu. Risinot situāciju, daļa vecāku izvēlas strādāt no mājām, citi - veidot eksperimentālas, bērniem pielāgotas studijas. Mākslinieku rezidences saistītas ar iespējām uz laiku atstāt bērnus vai ņemt līdzi ģimeni, neietekmējot rezidenču nodrošinātās radošā procesa iespējas. Visbeidzot, Džūda raksturo dažādās sadarbības dimensijas ar galerijām un institūcijām, aizskarot arī seno jautājumu par sieviešu radīto mākslu muzejos un mātišķību kā mākslinieciskā darba tēmu. "Māksla nav de facto interesanta tikai tādēļ, ka to radījušas mātes-mākslinieces vai tā ir par mātišķību. Mākslai, kas vēsta par mātišķību, nebūtu jābūt muzejos tikai tādēļ, ka būtu pareizi un iekļaujoši to ietvert. Pārmaiņas, kas mums ir nepieciešamas - pēc visām šīm desmitgadēm, kurās mākslas studentes tikušas vajātas "nenozīmīgu" projektu dēļ - ir atzīt mātišķību par nozīmīgu subjektu mākslā. Tā ir milzīga teritorija, kas aptver vissmagākos un spēcīgākos jautājumus par dzīvību un nāvi, ietverot neauglības, bērna zaudēšanas un joprojām apstrīdētos reproduktīvo tiesību jautājumus [6]. Izdevuma noslēgumu autore atvēlējusi nākotnei, kurā mākslas pasaule kļuvusi draudzīgāka jaunajiem vecākiem. Pētniecības procesā veiktās intervijas atklāj ainu, kas joprojām ir tālu no pilnības, tomēr autores atlasītie pozitīvie piemēri demonstrē to, ka pārmaiņas ir iespējamas. Tikmēr vecāku pieredzi Džūda ilustrē ar mākslinieces, četru bērnu mātes Reičelas Hovardas (Rachel Howard) teikto: "Noslēpums ir tāds, ka tā ir labākā dzīve, ar sasodīti grūtu darbu, bet piepildīta, juceklīga un skaista" [7]. Līdzīgi kā citi sērijas "Hot Topics in the Art World" izdevumi, Hetijas Džūdas "How Not to Exclude Artist Mothers (and other parents)" nepiedāvā panaceju mākslas un vecāku lomas savstarpējo konfliktu risināšanai. Tomēr tas kalpos par pirmo soli diskusijai, ļaujot iepazīt tēmas problemātiku īsā, bet pietiekami daudzdimensionālā veidā. Izdevums noderēs gan mākslas un kultūras teorijas pētniekiem, gan ikvienam radošā darba veicējam, kam bijusi, ir vai interesē citu pieredzes mākslas pasaulē, savienojot to ar vecāku lomu. Noderīgi: Grāmata "How Not to Exclude Artist Mothers (and other parents)" pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas K. Ubāna mākslas lasītavā. Hettie Judah. How not to Exclude Artist Mothers (and other parents). London: Lund Humphries, 2022. 100 lpp. ISBN 9781848226128 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte. ________________________________________ [1] Judah, H. How Not to Exclude Artist Mothers (and other parents). P. 9. [2] Judah, H. How Not to Exclude Artist Mothers. P. 15. [3] Dati atainoti pētījumā “Representation of Female Artists in Britain 2018”. Pieejams šeit [4] Judah, H. Full, Messy and Beautiful. Pieejama šeit [5] Judah, H. How Not to Exclude Artist Mothers. P. 13-14. [6] Judah, H. How Not to Exclude Artist Mothers. P. 73. [7] Judah, H. How Not to Exclude Artist Mothers. P. 81.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Atklāšu mazu noslēpumu – izvēloties grāmatu lasīšanai, man ļoti svarīgi, lai tā mani uzrunātu arī vizuāli. Nozīme ir gan grāmatas vākam, gan ilustrācijām, īpaši bērnu un jauniešu literatūrā. Šķirstot grāmatu "Es meklēju Teodoru" grāmatnīcā, mani uzreiz uzrunāja ilustrācijas – to stils šķita tik pazīstams. Kā gan citādi – grāmatas ilustrāciju autore ir Laura Lukeviča, kura jau vairākus gadus veido ilustratīvos materiālus arī "Literatūras ceļvedim". Varbūt šķiet neierasti sākt grāmatas apskatu ar ilustrācijām, taču šajā stāstā tām ir ļoti liela nozīme. Pat tik liela, ka pirmo reizi kā lasītāja līmlapiņu ieliku ne tikai pie teksta fragmenta vai citāta, bet pie ilustrācijas. Tā joprojām gozējas 85. lappusē – pie manas mīļākās ilustrācijas visā grāmatā, kuru ik pa laikam atvēru no jauna, turpinot lasīt. Fantastiska atkalredzēšanās ar Lauras darbiem! Lai arī šī nav pirmā Viestura Ķerus sarakstītā grāmata, tā ir pirmā, kuru esmu izlasījusi. Iepriekš autora grāmatas biju ievērojusi, taču mani atturēja doma – vai es sapratīšu? Es taču tik maz zinu par putniem un dabu. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas mani pārņēma nelielas bēdas – kāpēc gan es Viestura grāmatas nebiju lasījusi agrāk? "Es meklēju Teodoru" ir brīnišķīgs stāsts par puisi, kuru aizrauj daba, putni un vēlme sasniegt savu mērķi. Lasītājs seko līdzi viņa piedzīvojumiem, priecājas par atklājumiem un pamazām saprot, cik daudz var panākt mērķtiecība un patiesa interese par konkrēto jomu. Īpaši saistoši šķita tas, ka grāmatā atspoguļojas arī paša autora bērnības pieredze – bija interesanti iepazīt Viesturu Ķeru ne tikai kā autoru, bet arī kā bērnu, kurš jau kopš mazotnes aizrautīgi interesējās par putniem un dabu. Bieži vien mums šķiet, ka citiem ir interesantāka dzīve, vairāk iespēju vai īpašāki talanti. Taču šī grāmata atgādina – sekošana savām interesēm un neatlaidība mūs aizved tur, kur mums jānonāk. To spilgti apliecina arī grāmatas galvenais varonis, kurš meklē savu Teodoru. Un grāmatas noslēgumā atklājas, cik patiesībā daudz Teodoru grāmatas galvenais varonis ir atradis. Pēc grāmatas izlasīšanas pieķēru sevi biežāk ieklausāmies putnu dziesmās, pamanām skudru sabūvētās mājiņas un aizdomājamies, ko es pati ievietotu burciņā, lai izveidotu savus miniatūros džungļus. Un laikam jau tas ir viens no skaistākajiem komplimentiem grāmatai – kad tā nemanāmi maina to, kā raugāmies uz pasauli. Noderīgi: Stāsts par zinātkāri un neatlaidību. Izdota Viestura Ķerus grāmata bērniem "Es meklēju Teodoru" Viesturs Ķerus. Es meklēju Teodoru. Ilustrējusi Laura Lukeviča; redaktore Inese Zandere; dizains: Artis Briedis. Rīga: liels un mazs, 2026. 173 lpp. ISBN 9789934633485 Madara Vīlipa ir Rīgas Tehniskās koledžas bibliotēkas vadītāja. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

2026. gada jūnijā apgādā "Bolderāja" iznākusi Līvas Zolnerovičas grāmata "Hipiji Latvijā. 20. gs. 60. līdz 90. gadi". Kā norāda izdevējs, šī ir pirmā reize, kad tik plašā pētījumā apkopotas atmiņas, intervijas, fotogrāfijas un stāsti par Latvijas hipiju kustību. Grāmata veidota kā viegli lasāms, plašākai auditorijai paredzēts darbs, kas tapis, balstoties autores maģistra un doktora studiju laikā veiktā apjomīgā pētījumā. Izdevumu "Hipiji Latvijā" veido divas daļas. Pirmajā lasāms autores pētījums par hipiju kustību Latvijā trīs gadu desmitu garumā, aplūkojot tās veidošanos, kustības "paaudžu" nomaiņu, kā arī raksturojot Padomju Savienības un tieši Latvijas hipiju specifiku un atšķirības no brīvo Rietumu "brāļiem" un "māsām". Balstoties uz padziļinātu dokumentālo materiālu, preses izdevumiem un atmiņām, autore ieskicē Latvijas PSR hipiju kustībai raksturīgās vērtības – pacifismu, interesi par reliģiju, prātu paplašinošām vielām, brīvo mīlestību un nacionālajiem jautājumiem. Šie aspekti daļēji pārklājas ar Rietumu hipiju kultūru, bet daļēji nostājas tiešā pretstatā tai. Rietumu jaunatnei protestējot pret vecāku materiālismu, Padomju hipiji iestājas pret valdošās sistēmas uzspiestajiem ierobežojumiem, veidojot paši savu alternatīvu vērtību sistēmu. Šīs alternatīvās sistēmas dalībnieku intereses un sastāvs pārstāv daudzveidīgu indivīdu grupu, kurā mākslinieciskā bohēma savijas ar mūzikas interesentiem, literatūras cienītājiem, garīgā ceļa meklētājiem, narkomāniem un citiem neformāļiem. Savukārt pētījuma noslēgums iezīmē kustības sadrumstalošanos un zināmu “izšķīšanu” citās interešu grupās pēc nacionālās, reliģiskās vai valstiskās piederības. Šo procesu veicināja politiskās, ekonomiskās un tehnoloģiskās pārmaiņas pēc neatkarības atgūšanas. Šajā brīdī mainās Latvijas hipiju iespējas kontaktēties ar ārvalstu domubiedriem, informācijas pieejamība un pakāpeniski nomainās arī paaudzes. Hronoloģiski darbs noslēdzas ar periodu, kurā par kustību interesi sāk izrādīt pati autore, kura šobrīd ir būtiska daļa Latvijas hipiju scēnas. Pētījuma pamatā ir apjomīga "dzīvās vēstures" izpēte – kopš 2001. gada veiktas vairāk nekā 50 intervijas ar dažādu laiku kustības dalībniekiem, no kurām daļa lasāma grāmatas otrajā daļā. Interviju tekstus papildina iepriekš nepubliskoti fotoattēli un dokumenti no privātajiem arhīviem, iezīmējot krāsainu un daudzveidīgu kopienas portretu. Vērojot notikumus ar laika distanci, daļa no intervētajiem ir saglabājuši uzticību jaunības vērtībām, savukārt citi – kardināli mainījuši uzskatus vai pat radikalizējušies. Daudzu intervēto dzīves ceļi krustojas ar mākslas pasauli, sniedzot saistošu ieskatu perioda radošo profesionāļu vidē. Grāmatas ievadā autore stāsta par savas intereses pirmsākumiem, par hipijiem un savu nonākšanu neformāļu vidē 90. gados. Kopš tā laika viņa pati kļuvusi par būtisku figūru šajā kopienā – organizējot tikšanās, "kvarķirnikus" jeb dzīvokļa koncertus, un ilgstoši publicējot rakstus portālā hipiji.lv. Nostājoties līdzās pētījuma subjektiem, autore izdevumā ietvērusi arī personisku interviju, kurā viņu iztaujā grāmatas redaktors Jānis Daugavietis. Izdevums "Hipiji Latvijā" aizpilda būtisku nišu Latvijas neformālo kultūru atspoguļojumā, nostājoties līdzās tādiem darbiem kā Eižena Valpētera "Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs.60-tie un 70-tie gadi" un Arņa Balčus mūsdienu alternatīvo jauniešu fotodokumentācijai izdevumā "Scēna". Savā pamatā balstīts nopietnā zinātniskā pētījumā, izdevums tekstuāli ir viegli lasāms un uztverams ikvienam, kurš vēlas vairāk uzzināt par Latvijas kultūras un sabiedrības alternatīvo šķautni. Grāmata ir pieejama Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasītavās. Noderīgi: Īsts hipijs nemaz neatzīst, ka ir hipijs. Šķirstām Līvas Zolnerovičas "Hipiji Latvijā" Līva Zolneroviča. Hipiji Latvijā: 20. gs. 60. līdz 90. gadi. Redaktors Jānis Daugavietis; māksliniece Līva Kalniņa. Rīga: bolderāja, 2026. 478 lpp. ISBN 9789934899584. Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Pirmdienas rītā, ieradies darbā, pirmoreiz no kolēģes uzzināju par plašo diskusiju par šī gada Latvijas Literatūras gada balvas laureātu nominācijā "Labākais literatūras autordarbs bērniem latviešu valodā" un programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" iekļauto darbu vecuma kategorijā "7+", ko ilustrējis Jurijs Tatarkins un izdevis “Liels un mazs”. Dzejnieka un literatūrzinātnieka Ivara Šteinberga debija bērnu literatūrā izraisīja plašu rezonansi, jo divos dzejoļos apskatītas sabiedrībā neviennozīmīgi vērtējamas tēmas. Izlasījis grāmatu, sapratu, ka tajā ir daudzas nozīmīgas īpašības, ko būtu jāuzsver izskanējušās kritikas vietā. Abi plaši apspriestie dzejoļi par tēti, kurš ož (38. lpp.) un tēti, kam patīk uzkrāsot nagus (41. lpp.) raisa vairākas pārdomas. Tēlainā pieeja alkohola lietošanas atainošanai ar smaržas palīdzību ir precīza, jo atklāj bērna iespējamo priekšstatu, izmantojot dažādas maņas. Pretnostatījums, ka "mamma liek to gulēt kā bēbīti", bet tikmēr bērns sēž un gaida, "kad tētis būs izgulējies un nomazgājies/ un varēs paņemt mani opā" mudina domāt par sociālo realitāti ģimenē, kāda ir satopama Latvijā, un sabiedrības gatavību to pieņemt. Savukārt nagu uzkrāsošana un došanās (pat ne piedalīšanās!) uz praidu, lai arī iespējami sensitīva tēma, mudina domāt par cieņpilnu attieksmi un vienlaikus (arī ārpus praida konteksta) izgaismo sabiedrībā valdošos priekšstatus par vīrieti. Bez diviem daudzviet interneta dzīlēs publicētajiem dzejoļiem krājumā "ams, ams, ams!" atrodami vēl divdesmit. Pēc formas dzejoļi ir daudz klasiskāki un pat vairāk atbilst daudzu bērnu vecāku konkrētajām vēlmēm. Tie ir nereti uzrakstīti četrrindēs, ar viegli identificējamām un skanīgām atskaņām, ko varētu izmantot skolas vai daiļrunāšanas konkursu vajadzībām. Citviet dzejolis veidots kā dialogs vai tajā izmantota tiešā runa, mudina uz aktīvu līdzdalību skaļajā lasīšanā lomās, tādējādi stiprinot lasīšanu kā cilvēkus saliedējošu darbību. Tematiski dzejoļos atrodamas vairākas bērnam viegli saprotamas metaforas, ko dzejnieks izmanto kā vadmotīvu vai paspilgtina, izmantojot vārdu spēles. Tā tas atklājas dzejolī par mammu gūgli (dzejnieka izvēlētais rakstības veids), kas tomēr visu nezina un tādējādi sasaucas ar plašāku tēmu par datu aizsardzību un drošību internetā. Arī dzejolī par neparastām zobu pastām iztēles lidojums liek mutē saskriet siekalām par dažādām garšām, kādas zobu fejas māsa var piedāvāt. Visspilgtāk dzejnieks savu patiku pret vārdu spēlēm pauž dzejolī "Izdomātas valodas", kur bērniem vienkāršā veidā atklāj, cik atšķirīgi var izjust vārdus, frāzes un pat valodas atkarībā no līdzskaņu un patskaņu regularitātes un salikuma. Autors dzejoļos iezīmē šodienu, sociālos apstākļus un ikdienu, kādā sevi atrod pieaugušie un kurā uzaug bērni. Tā lasītājs iepazīstas ar audzinātāju astoņroci, kurai nav spēka izdarīt visus darba pienākumus, tēti, kurš aizbrauc komandējumā un pēc kura klātbūtnes skumst gan mamma, gan bērns, un mammu, kura daudz raksta kladē, jo "iznākumā sanāk – man ir divas dzīves/ viena ģimenē bet otra – burtos/ abās esmu brīva tikai vienā mazliet vairāk/ vienā viss ir īsts bet otrā – varu burties" (42. lpp.). Autors izprot bērnu literatūras daudznozīmības burvību. Tāpēc dzejoļi "bzdings", "besis" un dzejolis par bērnībā bieži dzirdēto frāzi "kad izaugsi, tad sapratīsi" pieaugušajiem varētu raisīt lielāku smaidu un atsaukt atmiņā pašu piedzīvotas situācijas. I. Šteinbergs tādējādi maina rakursu no bērna uz pieaugušā skatpunktu, bet saglabā būtību, iepriecinot bērnu caur literatūras rotaļību. Dažkārt robeža starp bērna novērojumu un pieaugušā vērtējumu kļūst neskaidra. To labi ilustrē dzejolis "iesaukas", kurā bērna novērojums saplūst ar pieauguša cilvēka vērtējumu. Dzejolī literārais tēls, neapmierināts ar dažādām iesaukām, kādas viņam tiek piešķirtas, beigās nosaka, ka "neesmu purva dūkurs/ un neesmu pūkainais kuzu/ ja nevarat saukt mani pareizi/ labāk pastāviet klusu" (33. lpp.). Jāuzsver, ka autors izceļ arī aizmirstus un ikdienā retāk izmantotus vārdus, kā iepriekš fragmentā minētais "dūkurs", turklāt gaumīgi izvairās no lamuvārdu pielietošanas, tādējādi saglabājot poētisku tēlainību un skaistumu arī ikdienišķām norisēm. Par spīti plašajai rezonansei maz ir izcelts ilustratora J. Tatarkina veikums, kura rokraksts ir uzreiz atpazīstams. Līdzās dzejoļiem J. Tatarkina ilustrācijas ieņem salīdzinoši neatkarīgu lomu, attēlojot pasauli ar bērniem raksturīgu fantāziju. Tā 11. tramvajs pārvēršas par garu čūsku, uz kuras sēž pasažieri. Ilustrācijas ir vienkāršas, ātri uztveramas un rotaļīgas, tajās bieži atrodami elementi, ar ko asociējas bērnība: slidkalniņš, Halovīns, dators. Īpašu vietu komiskuma pastiprināšanai ieņem kaķis ar brillēm, jo īpaši lasītājiem, kuriem ir mājdzīvnieki. Ar ilustrāciju palīdzību bērns – lasītājs – iepazīst plašāku kontekstu, kurā pats sevi var identificēt ārpus tiešā teksta vēstījuma. Nedēļas garumā vēroju un vaicāju lasītājiem viņu viedokli par grāmatu. Nosodījumu nedzirdēju, tāpēc secinu, ka izskanējušie viedokļi interneta dzīlēs drīzāk bija izdevīga metode trokšņa radīšanai un politisku intrigu vērpšanai. Pieaugušā pieredzes dēļ vērtējums par dzejoli un tā saturu atšķiras no bērna. Dzejolī par braucienu uz zoodārzu, iespējams, visspilgtāk izteikta šī atziņa, jo pretstatā pieaugušajiem vai lielajam brālim roņu un flamingu vietā "viņu vairāk interesē/ vārna balodis un strazds/ divgadniekam apburošs/ viss kas citiem prasts" (18. lpp.). Apvaicātie lasītāji pauda pozitīvu attieksmi par grāmatu. Literatūra ir pasaules, emociju un pārdzīvojumu spogulis, sava laika nospiedums. Kā lasītājam ir tiesības izvēlēties lasāmvielu, tā arī rakstniekam ir tiesības dalīties savos iespaidos un novērojumos, tāpēc pieņemsim literatūru tās mākslinieciskajā daudzveidībā, nevis atgriezīsimies pie cenzūras vai sarakstiem ar atļautām un aizliegtām tēmām. Ivars Šteinbergs. ams, ams, ams! Ilustrējis Jurijs Tatarkins; redaktore Inese Zandere; dizains: Artis Briedis. Rīga: liels un mazs, 2025. 45 lpp. ISBN 9789934633331. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.