Atvaļinājuma lasītava: Bērnības jūra
- Anna Iltnere
- 6 minutes ago
- 13 min read
Atvaļinājums man nekad nav bijis par tālām zemēm, eksotiskiem kadriem vai ziliem peldbaseiniem. Katrās īsākās vai garākās brīvdienās neapzināti esmu meklējusi bērnības brīvlaika sajūtu. Pavēnī zem ābeles, uz noklātas vatētas segas, lasīt savu mīļāko grāmatu, šūpināt kājas un sakasīt odu pumpas līdz asinīm. Pēc dienas, kas bijusi pilna ar mellenēm, jāņogām, ērkšķogām, peldēm, makšķerēšanu un rāpšanos riekstkokā, gulēt starp smaržīgiem zāļu tēju pušķīšiem, kas sakārti žāvēties, ar saulē nosvilinātiem pleciem un turpināt lasīt. Neesmu droša, vai ko citu vispār iespējams pārspēt.
Varbūt tāpēc reiz ar ģimeni pārvācāmies uz vīra bērnības mājiņu prom no pilsētas. Te ir vīgriežu pļava, kur naktīs griež griezes. Te ir mežs, upe un jūra. Un tieši te es sāku kolekcionēt grāmatas, lai nekad neaptrūktos, ko lasīt, un lai varētu dot grāmatas arī citiem lasītājiem. Šovasar Jūras bibliotēkai aprit astoņi gadi, bet ceļš tieši uz jūras grāmatām sākās pirms apaļiem desmit.
Domājot par “Literatūras ceļveža” atvaļinājuma lasītavu, uzskicēju vairākus variantus, bet beigu beigās sietiņā palika tieši bērnības grāmatu zelta gabaliņi. Gan maziem bērniem, gan lieliem. Gan tiem, kas tās lasīja sen, gan tiem, kuri ir bērni un jaunieši tieši tagad.
Augusts ir arī manas dzimšanas dienas mēnesis, kas dabā, manuprāt, ir viens no skaistākajiem – pilnbrieda – laikiem. Tāpēc gribu domās dalīties ar gatavām plūmēm un smaržīgiem āboliem, sumināt Rīgas 825. dzimšanas dienu, Rīgas Centrālās bibliotēkas 120 gadu jubileju un arī Lucavsalas pludmales lasītavas apaļos desmit gadus, kas arī aprit šovasar.
Daudz laimes mums visiem – vasaras bērniem, kuri domās vienmēr ir tur: klētsaugšā vai sienaugšā, šūpuļtīklā vai zem ābeles. Lasa, lasa un vēlreiz lasa, līdz acis pašas aizlīp ar grāmatu uz deguna. Un, ak tu laime – rīt nav jāceļas tik agri. Ir atvaļinājums!
Un te desmit grāmatas. Kopā ar Jūras bibliotēkas stāstiem un saulainām sarunām, it kā kopā guļot uz dvielīša pludmalē. Un kur nu bez iztēles!
Anna Iltnere Jūras bibliotēkas veidotāja, rakstniece un Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.
Tūvei Jānsonei bija 51 gads, kad klajā nāca "Tētis un jūra", un tā bija pirmā Muminu grāmata, kurā viņa pavisam apzināti rakstīja pieaugušajiem. Stāsts ir par Muminu tēti, kuram uznākusi pusmūža krīze. Viss ierastais ir apnicis, un, meklējot no tā izeju, viņš kopā ar visu ģimeni pārceļas dzīvot uz vientuļu bāku jūras vidū. Taču ne viņam vienam ir krīze. Mumins ir izaudzis un kļuvis par pusaudzi, arī viņam pasaule šķiet ļodzīga un savāda. Savukārt Muminu māmiņa, palikusi bez sava iemīļotā dārza, meklē vietu, kur paslēpties no ikdienas un pienākumiem. Viņa atrod krāsas, uzglezno uz bākas sienas ābeļdārzu un jau nākamajā mirklī ieiet tajā, paslēpjas aiz koka un noskatās, kā ģimene viņu meklē, lai lūgtu uzvārīt tēju.
Mana grāmata ir piešvīkāta pilna ar zīmīgiem citātiem par pieaugšanu, jēgas meklējumiem, radošumu un, protams, par jūru. Muminu tētis taču apņemas uzrakstīt grāmatu par jūru un pateikt visu, kas tā ir un kāda tā ir. Lieki piebilst, ka tas neizdodas. Jūru nav iespējams iegrāmatot. Jo vairāk tai tuvojas, jo vairāk tā izvairās no definīcijām.
Runājot par Tūvi, grūti nepieminēt arī "Vasaras grāmatu", jo īpaši tāpēc, ka pavisam nesen tā piedzīvojusi ekranizāciju. Tomēr "Vasaras grāmata" jau bija iekļauta pagājušās vasaras lasītavā, tāpēc šoreiz tikai dažas pludmales pļāpas. Filmu režisējis Čārlijs Makdauels – labi zināmo aktieru Malkolma Makdauela un Mērijas Stīnberdženas dēls. Viņš ir precējies ar Liliju Kolinsu, kuru seriāla Emily in Paris cienītāji noteikti pazīs. Pagājušajā gadā viņiem piedzima meitiņa, un viņi tai deva vārdu Tūve.
Un vēl – 9. augustā ir Tūves Jānsones dzimšanas diena. Man šķiet, tas ir ļoti labs iemesls šomēnes atkal satikties ar viņas grāmatām.
Otra Baltijas jūras stāstniece, kas man ir vienlīdz svarīga kā Tūve, ir Astrida. No visām viņas grāmatām lasītavai izvēlos stāstu par Sālsvārnas salu. Kāds ir lasījis grāmatu, kāds redzējis izrādi, kāds – abus divus, bet kāds pat viesojies Astridas Lindgrēnes muzejā Vimmerbijā. Grāmatiņu kā dāvanu uz Jūras bibliotēku atnesa Marija Leskavniece, žurnāla "IR Nauda" redaktore.
Šī ir viena no tām vasaras bērnības grāmatām, pēc kuras gribas sakravāt somu un pārcelties uz kādu salu Stokholmas arhipelāgā. Uz Sālsvārnu salas ierodas Melkersonu ģimene – tētis Melkers ar četriem bērniem. Viņi īrē vecu vasarnīcu, kuru iesaukuši par Galdnieka māju, un sākumā viss nebūt nav ideāli. Taču tur ir jūra, laivas, vējš, salas iedzīvotāji, draudzība, piedzīvojumi un tā īpašā vasaras sajūta, kad dienas šķiet bezgalīgas un katrs mirklis var kļūt par notikumu.
Astrida Lindgrēne ir personība, kuru ar lielu aizrautību var pētīt arī biogrāfiskās grāmatās, vēstulēs un visos iespējamos formātos. Viņas pašas bērnība Nēsas lauku sētā Smolandē bija piepildīta ar brīvību, dabu, rotaļām un grāmatām. Taču viņas dzīves sākums nemaz nebija viegls. Būdama pavisam jauna, Astrida ārpus laulības dzemdēja dēlu Larsu. Tā laika sabiedrības un dzīves apstākļu dēļ viņa pirmos dzīves gadus pavadīja atšķirts no mātes audžuģimenē Dānijā. Astrida dēlu apciemoja, cik bieži vien varēja, un vēlāk viņi dzīvoja kopā. Šī pieredze, visticamāk, dziļi ietekmēja viņas izpratni par bērna vientulību, drošību un vajadzību pēc mīlestības.
Lasīšanas vēstnešiem ļoti iesaku sameklēt Astridas Lindgrēnes runu "Tāpēc bērniem vajag grāmatas", ar kuru viņa uzstājās 1958. gadā, saņemot Hansa Kristiana Andersena balvu, kurā viņa uzsver, ka bērni rada brīnumus, kad lasa, un ka viss brīnišķīgais, kas kādreiz pasaulē ir radīts, vispirms dzima kāda iztēlē. Viņas attieksme pret grāmatām bija dziļi demokrātiska – bērniem pienākas labas grāmatas, jo stāsti palīdz augt, saprast pasauli un pašiem sevi. Astrida bija arī aktīva dabas un dzīvnieku aizstāve. Viņas publiskā darbība palīdzēja pievērst uzmanību dzīvnieku labturībai Zviedrijā, un 80. gadu beigās pieņemto dzīvnieku aizsardzības likumu bieži dēvē par "Lex Lindgren". Tas tika izsludināts Astridas 80. dzimšanas dienā kā dāvana rakstniecei.
"Pepiju Garzeķi" viņa sacerēja savai meitai Kārinai, kad viņa bērnībā ilgi slimoja un lūdza mammai pastāstīt stāstu. Tā sākās viena no pasaules iemīļotākajām bērnu literatūras varonēm. Savukārt "Ronju, laupītāja meitu" Astrida sarakstīja jau 73 gadu vecumā. Tas vien ir skaists atgādinājums, ka stāstniekam nav vecuma.
Un vēl man atmiņā iespiedies kāds spilgts stāsts no viņas dzīves. Kādā siltā jūlija vakarā, kad Astridai jau bija pāri 70, viņa mēnesnīcā devās uz laipiņu pie jūras, rokā nesot mazu bundžiņu. Brīdi padomāja, atvēzējās un tad, dziedot pašas sacerētu dziesmu, iemeta bundžiņas saturu tālu ūdenī. Dziesmas pirmie vārdi skanēja apmēram tā: "Attā, tu stulbais nierakmen." Iepriekšējā dienā bija bijusi operācija, no kuras, kā pati Astrida teikusi, esot atbrīvota no Skandināvijā lielākā nierakmeņa, kurš cita starpā bija apturējis arī Ronjas stāsta rakstīšanu, bet jau drīz viņa pie tā atgriezās un pabeidza.
Ja man būtu jāizvēlas viena rakstniece, kuras grāmatas lasīt katru vasaru, tā būtu Astrida Lindgrēna.
Man ļoti patīk, ka pēdējos gados latviešu grāmatplauktos arvien plašāk ienāk igauņu autoru mūsdienu literatūra. Arī "Ingmars un jūra" ir stāsts no kaimiņzemes, un tas norisinās pavisam konkrētā vietā – Tallinas pievārtē pie jūras.
Kad desmitgadīgā Ingmara vecāki izšķiras, viņš kopā ar mammu pārceļas uz jaunām mājām. Jauns sākums nekad nav vienkāršs – cita skola, citi bērni, vientulība un sajūta, ka viss pazīstamais palicis kaut kur citur. Taču pamazām par Ingmara lielāko sabiedroto kļūst jūra. Tā nomierina, pārsteidz, izmet krastā arvien jaunus atradumus un nemanot saved kopā arī ar jauniem draugiem.
Šo grāmatu klases izvēles lasīšanai izraudzījās mans jaunākais dēls, Ingmara vienaudzis, un viņš atrada tur dikti daudz iespēju iejusties Ingmara ādā. Tēmas grāmatā nav vieglas: vecāku šķiršanās, mobings, jaunas mājas ar citādāku smaržu, tomēr no visa zēns rod izeju, un manam jaunajam lasītājam patika to kopā piedzīvot, gūt apziņu, ka vienmēr viss nokārtojas, kā arī novērtēt visu, kas viņa ikdienā dots. Savukārt es lappusēs atpazinu, kā tas ir, kad pie jūras turpini atgriezties atkal un atkal, jo izrādās – cik labi tur jūties. Un cik daudz jaunu piedzīvojumu, atradumu un atklājumu jūras krasts spēj dāvāt cauri visiem gadalaikiem.
Runājot par igauņiem, gribas pieminēt arī viņu izcilo Jūras muzeju Tallinā – vienu no tiem atvaļinājuma galamērķiem, kurā vienmēr gribas atgriezties visām vecuma grupām, un par ko kaimiņus no sirds var apskaust. Savukārt industriālās arhitektūras un drupu cienītājiem noteikti ieteiktu aiziet arī līdz Linnahall. Šī iespaidīgā betona celtne Tallinā pie jūras tika uzbūvēta 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu burāšanas sacensību vajadzībām. No ārpuses tā atgādina milzīgu zikurātu, bet zem tā slēpjas koncertzāle. Kristofera Nolana fani šo vietu noteikti atpazīs filmā "Tenet" – tieši šeit uzņemta filmas iespaidīgā atklāšanas aina opernamā.
Anete Shāpa. Lampiņa (Jāņa Rozes apgāds, 2020)
Te nu ir grāmata, kuru ik vakaru lasīju saviem puikām pirms miega, līdz kādā brīdī viņi pamanīja, ka iztrūkst nodaļas. Tās, kuras mamma ir turpinājusi lasīt tālāk pati, kad puikas jau aizmiguši. Grāmatu man ieteica iegādāties Agnese Vanaga, kad viesojās Jūras bibliotēkā, lai uzdāvinātu savas grāmatas par plastmasas huligāniem. "Lampiņa" ir holandiešu rakstnieces Anetes Shāpas godalgota debija. Kā rakstniece viņa sevi pieteica ar šo grāmatu vien 52 gadu vecumā. Pirms tam viņa strādāja kā ilustratore. Arī šai grāmatai ilustrācijas viņa ir zīmējusi pati. Tās ir melnbaltas, mīļas un dramatiskas reizē. Tāpat kā uzrakstītais stāsts. "Lampiņa" ir stāsts par bākas uzrauga meitu Emīliju, sauktu par Lampiņu, kuras uzdevums ir gādāt, lai sērkociņi atvilknē nekad nebeigtos. Tā, lai vakarā, vētrā vai miglā vienmēr varētu iedegt bākas lielo lukturi un pasargāt kuģus no uztriekšanās klintīm. Kādu dienu sērkociņi tomēr izbeidzas, bet nopirktos izmērcē jūra, un ir jau par vēlu. Nelāgu notikumu virkne noved pie tā, ka Lampiņai ir jāpamet tētis viens pats un jādodas strādāt par istabeni nemīlīgajā Melnajā namā. Mēļo, ka namā dzīvojot briesmonis. Vai tā ir tiesa? Te stāsts pārtop par mazliet gotisku piedzīvojumu pasakainu tēlu un negaidītu draudzību pasaulē.
Melnā nama tornītī zem gultas dzīvo zēns ar zivs asti, kurš lasa grāmatas, pēta kartes un cer iemācīties staigāt. Lampiņai darbos palīdz lempīgs milzis ar mācīšanās grūtībām un divi uzticīgi smilšu krāsas suņi. Pieputējušo tumšo namu, kas pieder jūrasbraucējam admirālim, pieskata mājkalpotāja Marta – stingra, bet sirsnīga, pārsvarā vāra zupu un kafiju. Brīvos brīžos Lampiņa uzkāpj tornītī, kur ieiet gatavs viens retais, jo zēns ar zivs asti mēdz dusmās līdz asinīm kost. Taču viņa uzkāpj, jo tur ir logs, pa kuru var saskatīt jūru un bāku. Bāku, kurā aiz aiznaglotām durvīm palicis sodītais tētis. Viņa aizlien aiz aizkariem un skatās. Meitenes pacietīgā neatlaidība sadraudzēties ar savādo zēnu zem gultas sižetu aizved līkločos. Pie zaļmatainas nāras, laipniem pirātiem un derdzīgiem neliešiem. Lampiņa ir drosmīga meitene, un izmaina visu iesaistīto dzīves uz labu.
Pasakaini tēli mijas ar mītiskiem mošķiem un dzīves pabērniem. Grāmata pulcina atšķirīgos, neiederīgos un atstumtos. Tā nebaidās runāt par neglīto. Stāsts sākas ar tēti, kurš diendienā dzer un iesit savai meitai ar spieķi pa vaigu. Un arī tālāk Lampiņai dzīves grūtības uzglūn ik uz soļa. Ieskaitot tetovēto un vienacaino kasieri gadatirgus teltī, kurš ir tik resns, ka ķermenis spiežas pret kases būdiņas stikla sienām. Viņš ir gatavs nabadzīgo meiteni – kura pati savām acīm grib redzēt nāru – ielaist par divām bučām, un izstiepj savas pretīgās lūpas pret bērnu. Taču grāmatas beigas ir laimīgas. Tā pa īstam labas. Pavisam maigi grāmatā ieausta mīlestība uz rakstīto vārdu un grāmatām.
Lampiņa nemāk ne lasīt, ne rakstīt, bet zēns ar zivs asti viņai to iemāca. Kad meitenei izdodas uzrakstīt tētim vēstuli, viņa lepni paskatās un nosaka: "Rakstīšana ir brīnumaina lieta." Žēl tikai, ka tētis nemāk lasīt.
Šovasar Jāņa Baltvilka starptautisko balvu saņēma norvēģu rakstniece Marija Parra un viņas grāmatas "Mēs ar Tūru" tulkotāja Jolanta Pētersone. Lasītavai izvēlos citu – "Vārtsargs un jūra".
Tā ir grāmata, kuru izlasīja arī abi mani bērni un es pati. Grāmata Jūras bibliotēkā nonāca pēc mākslinieces (arī "Literatūras ceļveža" un Bibliotēku portāla ilustrāciju autores) Lauras Lukevičas atgādinājuma, ka šī ir izcila un mīļa, un tieši tāda tā ir.
Grāmatā divi labākie draugi – Lēna un Trille, kas abi kopā spējīgi uz trakām pārgalvībām, jau tuvojas pusaudžu vecumam. Sarežģītākas kļūst arī viņu attiecības ar vecākiem, kuru teiktais tiek apšaubīts. Kad Trille iemīlas kādā meitenē, kura nesen ieradusies ciematā, pārbaudīta tiek arī viņa un Lēnas draudzība. Garāka atstāsta vietā gribu ielikt citātu, kas pasaka daudz, arī to, ka katra vasara reiz neizbēgami beidzas, bet nekas – priekšā jauni piedzīvojumi un tur aiz apvāršņa – jau nākamā vasara: "Tā pienāca rudens. No sava loga redzēju, kā "Trollis" žirgti aizpukšķināja pa pelēkzilo augusta fjordu. Man bija jāatgriežas pulksteņa noteiktajā dienas kārtībā, bet vectēvs varēja turpināt dzīvot tikpat brīvi, kā vienmēr. Zvejot, dzert kafiju un būt pats sev saimnieks."
Man šis ir ļoti mīļš stāsts, un gaidīju to jau kopš 2020. gada, kad man palaimējās intervēt britu rakstnieci Kiranu Milvudu Hārgreivu un viņas vīru, mākslinieku Tomu de Frestonu. Abi toreiz noslēpumaini atklāja: "Strādājam pie kopīgas grāmatas, par kuru vēl nedrīkstam stāstīt pārāk daudz, taču tajā būs bāka un Grenlandes haizivs." Ar to vien pietika, lai zinātu – šo grāmatu noteikti lasīšu, toreiz pat nezinot, ka tā tiks izdota arī latviski. Un ka Kirana (un tulkotāja Renāte Punka) saņems Jāņa Baltvilka starptautisko balvu tepat mūsu LU Botāniskajā dārzā.
Grāmatā satilpināts viss, kas mani kā lasītāju spēj nomakšķerēt. Te ir bāka, kurā ģimene uz laiku apmetas. Te ir noslēpumainā Grenlandes haizivs, kas dzīvo simtiem gadu. Te ir zinātkāri bērni, draudzība, svarīgi pierakstu blociņi, bibliotēka, kas paslēpusies aiz veļasmazgātavas, grāmatas un zvaigznes. Tomēr tas nav tikai romantisks stāsts par jūru. Tas ir dziļš, tumšs, bīstams un neparedzams – gluži kā pati jūra. Šo sajūtu lieliski pastiprina Toma de Frestona ilustrācijas. Brīžiem šķiet, ka, šķirot lapu pēc lapas, pats ienirsti aizvien dziļāk, līdz vietai, kur gaisma vairs nesniedzas.
Stāsta centrā ir Džūlijas mamma – zinātniece, kura apsēsta ar Grenlandes haizivs meklējumiem. Viņa atgādina kapteini Ahabu no "Mobija Dika" – gatava gandrīz uz visu, lai sasniegtu savu mērķi. Grenlandes haizivs ir viena no visilgāk dzīvojošajām mugurkaulnieku sugām pasaulē, tik sena, ka, kā rakstīts grāmatā, tā ir "vecāka par kokiem". Mamma cer, ka tās izpēte palīdzēs atklāt ko būtisku par novecošanu un cilvēka dzīves ilgumu. Taču veselība nav tikai pētījuma objekts. Pamazām saasinās arī mammas pašas psihiskās veselības problēmas, un Džūlijai kopā ar tēti nākas iziet cauri ļoti sarežģītam laikam. Kā lasītāja cienu, ka autore šo tēmu nepadara ne biedējošu, ne nogludinātu. Garīga slimība šeit nav briesmonis, ko uzvarēt vienā dienā. Tā tiek pamanīta, nosaukta vārdā, ārstēta, un par to beidzot sāk runāt. Džūlijai vairs nav jābaidās no tā, ko viņa nesaprot. Ne velti darbība risinās bākā. Arī tajā kādā brīdī jāatgriež gaisma.
"Džūlija un haizivs" vēl ilgi neiziet no prāta. Tā liek domāt un just. Un, iespējams, arī sameklēt kādu tukšu blociņu visiem tiem pārsteidzošajiem jūras faktiem, tā kā to dara Džūlija.
Jūras bibliotēka var lepoties ar diviem šīs grāmatas eksemplāriem, un abi man ir vienlīdz svarīgi. Vienu uzdāvināja mamma, zinot, ka šī grāmata manās rokās ieguls silti. Otru – pati autore Dace Krēsliņa.
Jūra un dziesma ir tandēms, kas jūras literatūrā uzpeld atkal un atkal. No sengrieķu sirēnām, kuras ar dziesmu vilināja jūrniekus pretī bojāejai, līdz jūrnieku darba dziesmām, kas palīdzēja vienā ritmā vilkt tauvas un paciest smago, vienmuļo darbu. Arī pati jūra nepārtraukti skan. Šalko viļņi, klaigā kaijas, dzied vaļi. Dobji taurē kuģi, un biezā miglā skumji, gandrīz hipnotiski atbalsojas miglas taures. Jūra nekad nav klusa. Tikai dažkārt šķiet, ka mums pietrūkst valodas, kurā to iztulkot.
Tieši par šādu valodu ir Daces Krēsliņas "Pasaka par jūras dziesmu". Autore, kura ikdienā ir zvērināta advokāte, grāmatu gan uzrakstījusi, gan krāšņi ilustrējusi pati. Stāsts vēsta par Zvejniekmeitu, kurai jūras valdnieks un viņa zemūdens pavalstnieki uztic īpašu dziesmu. Tā ir dziesma par jūru. Par to, kā jūra jūtas. Un, kad Zvejniekmeita to nodzied cilvēkiem, viņu satumsušajos skatienos pamazām atgriežas gaisma un mirdzums. Tas ir ļoti vienkāršs, bet skaists atgādinājums, ka reizēm pasaulei visvairāk nepieciešams nevis vēl viens padoms, bet kāds, kurš palīdz sadzirdēt.
Grāmatai piemīt pasaules elpa un cilvēcisks noslēgums. Ilustrācijas ir tik košas, dzīvas un pasakainas, ka ikreiz, tās šķirstot, šķiet – šis stāsts varētu būt dzimis kaut kur pie Vidusjūras, Atlantijas vai Klusā okeāna, vai tepat pie Baltijas jūras. Tas nav piesaistīts vienai vietai. Tas pieder jūrai. Ļoti labi varu iztēloties "Pasaku par jūras dziesmu" pasaules grāmatu tirgū. Uzburtā vide ir kosmopolītiska, pat mazliet dienvidnieciska, bet stāsts vienlaikus ir gan sens kā mīts, gan pavisam mūsdienīgs, jo tā centrā ir jautājums, kas kļūst arvien svarīgāks – vai mēs vēl spējam sadzirdēt jūru, pirms tā sāk dziedāt pavisam citā balsī.
Arī mana jūra ir "tur aiz stacijas", kas mammai mudināja šo grāmatu man uzdāvināt. Bet grāmata nav tikai par to. Devītniekam ir sapnis: viņš vēlas uz jūru, kur ir silts un kur aug citroni. Bez naudas tālu nevar tikt, viņam paskaidro klaidonis Kosmoss, ar kuru mazais zēns, kuru dzīve ir izmetusi uz ielas, ir sadraudzējies. Viņi kopā mēģina sagādāt naudu ceļojumam. Taču vienīgais, ko Devītnieks varētu pārdot, ir viņa sargeņģelis. Bet tos taču neatdod citiem, vai ne? Juta Rihtere pieder pie ievērojamākiem vācu bērnu literatūras autoriem. "Tur aiz stacijas ir jūra" ir viņas pirmais latviešu valodā tulkotais darbs (no vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga). Stāsts skar sociāli skaudras tēmas, tomēr tā ir pasaka un ar laimīgām beigām.
Grāmata ir kabatas formāta, bet ne savā ietilpībā. Būs arī pa kādai sāļai nobirdinātai asarai. Bērniem, jauniešiem vai pieaugušajiem? Domāju, ka visiem.
Uz kādas salas Igaunijā vasarā atpūšas ģimene – māte, tēvs un meita. Nejauši tēvs atrod bēniņos vecu jūrnieku lādi, kura rosina piedalīties aizraujošā spēlē visu ģimeni un ciemiņus.
Autors aizved lasītāju senos laikos, kad pa jūrām peldēja pirātu kuģi. Ja jārod papildus iemesli šo bērnības pērli lasīt, tad varbūt pamudinās fakts, ka šo grāmatiņu Jūras bibliotēkai uzdāvināja ilustratore Rūta Briede, kā arī – latviski tā tapusi Annas Žīgures tulkojumā.
Heino Veli ir jau aizsaulē devies igauņu bērnu grāmatu un prozas autors, dzimis Tallinā (augustā!). Studējis kino, sākumā strādājis par kinoteātra tehniķi, bet vēlāk pievērsies žurnālistikai un rakstniecībai. Pirmais stāstu krājums bērniem saucas "Kamēr vecmāmiņa snauž", bet divas grāmatas par pirātu Silveru Vienaci ir populāras vēl līdz šai dienai. Pēdējos 20 savas dzīves gadus Heino pavadījis uz Vilsandes salas Baltijas jūrā, netālu no Sāmsalas. Silvera Vienača grāmatās tā kļūst par teju mītisku pasaku salu.
Mītiska ir arī Eko grāmatas ietekme uz lasītāju, vismaz uz mani. "Iepriekšējas dienas sala" nav bērnu grāmata, bet varu iztēloties tajā pazust kā nogarlaikojies jaunietis. Stāsts ir par 17. gadsimta dižciltīgo Roberto della Grivu – vienīgo izdzīvojušo pēc briesmīgas vētras. Viņš attopas uz pamesta kuģa, kas noenkurots netālu no salas pie 180. meridiāna – starptautiskās datuma maiņas līnijas –, kaut kur starp vakardienu un šodienu. Roberto neprot peldēt, kuģim nav mastu un buru, tāpēc viņš nespēj sasniegt krastu un ir lemts palikt uz kuģa. Viņš raksta nenosūtītas vēstules mīļotajai un iztēlojas stāstus par ļaunu brāli, kurš, iespējams, nemaz nav eksistējis. Pamestais kuģis izrādās neparasta pasaule pati par sevi – tajā ir dārzs ar eksotiskiem augiem un augļu kokiem, neliels zoodārzs ar krāšņiem putniem, istaba, pilna pulksteņu, un pat klavieres, kuras spēlē jūras ūdens. Kuģis ir sakārtots un tajā netrūkst ne ēdiena, ne ūdens, ne dzērienu. Taču nav nevienas dzīvas dvēseles. Kāpēc kuģis ir pamests? Kas šeit noticis? Un kā nokļūt salā otrpus meridiānam – iepriekšējās dienas salā?
Grāmata burtiski appludināja manu somu. Tas bija agrs rīts. Iekāpu mikriņā savā piejūras ciemā, pieturā pie meža. Nopirku biļeti, apsēdos, izvilku grāmatu un turpināju iepazīt dīvaino kuģi jūras vidū. Katra grāmata mani un manu apkārtni ietekmē citādi. Šī nebija izņēmums. Pēc laba laika paņēmu somu, lai atrastu ūdens pudeli un padzertos, taču pudele bija tukša. Tikmēr klēpis zem somas likās aizdomīgi slapjš. No somas pilēja ūdens, jo izrādījās, pudelē bija bijis pavisam mazs caurums, un, kamēr es lasīju par Roberto un kuģi, viss ūdens lēnām bija izlijis tieši somā.
Rīgā izkāpu pie Daugavas slapjā kleitā un ar vēl slapjāku somu. Tikai grāmata bija pilnīgi sausa. Autobusa pieturā izkrāmēju visu somas saturu uz soliņa, cik spēju izspiedu no somas ūdeni un devos uz Nacionālo bibliotēku. Mitrās mantas noslēpu skapītī, somu piebāzu ar papīra dvieļiem un ķēros pie darba. Vēlā pēcpusdienā visu nesu mājās vilcienā, kur turpināju lasīt. Vilciens šķērsoja Daugavu, iztraucās cauri pilsētai, gar priežu mežiem, pāri Lielupei. Tikmēr Roberto, piesējis sev ap vidu virvi, iegremdējās jūrā un sāka mācīties peldēt. Uz lieveņa pie Jūras bibliotēkas beidzot izkrāmēju visas mantas, lai tās saulē izžūtu. Starptautiskais bibliotēku manifests, ko pirms dažām dienām biju izdrukājusi, bija pārvērties par kaut ko tādu, kas, pieskaroties, atgādināja slapjas smiltis. Daļa tintes piezīmju grāmatiņā bija skaisti izplūdusi, it kā tās būtu lasītas zem ūdens. Pat mana pase tagad izskatās pēc jūras viļņiem.
Par laimi, telefons joprojām darbojās. Uz ekrāna bija paziņojums, ka Umberto Eko (viņa cienītāju izveidots konts) sācis man sekot kādā no sociālo mediju platformām.
Varbūt tieši šādi arī rodas stāsti. "Lai izdzīvotu, ir jāstāsta stāsti," Eko raksta šajā romānā. Un šai grāmatai pat nav īstu beigu. Kas vispār ir īsts? Rakstnieks uzdod šo jautājumu un uzraksta stāstu par savādu kuģi, kas noenkurots starp vakardienu un rītdienu. Par cilvēku, kurš meklē salu, bet varbūt patiesībā meklē sevi.
Comments