Vai jūs kādreiz esat tvēruši grāmatu lasīšanai, akli noticot tās vāka attēlam, tā tekstūrai? Es – reizēm. Šoreiz smago un biezo grāmatu (720 g un 464 lpp.!) paķēru līdzi lasīšanai brīvdienās, aizrautīgi noticot fantāzijai, ka stāvu uz mola un vēroju kuģus, gluži kā vāka attēlā. Gribēju ienirt noslēpumā, tāpēc pat neiedomājos pagriezt grāmatas aizmugures vāku un izlasīt anotāciju. Bet, sāku grāmatu lasīt un… zuda laika izjūta un aizmirsu pat par to, ka būtu pieklājīgi izslēgt lampu, jo bērniem var traucēt gaisma, un arī par to, ka no rīta būs sarežģīti pamosties. Stāsts par Leilandu mani aizrāva, jo, pat atrodoties pilnīgi atšķirīgās dzīves situācijās, lasot teikumu pēc teikuma, bieži radās vēlme iesaukties: “Re, kāds izteicis manas domas vārdos!” Stāsts ir par aizrautīgu tulkotāju poliglotu – angli, kurš apprecas un dzīves daļu nodzīvo skaistajā Itālijas pilsētā Triestē. Vēlāk dzīves līkloči viņu aizved atpakaļ uz Londonu, un šeit Leilands cenšas rast savus vārdus pats, pretēji visu iepriekšējo dzīvi darītajam – citu radīto vārdu tulkošanai. Pārzināt daudzās valodas – tas ir ieguvums vai traucēklis? Tāds jautājums manās domās atgriezās ik pēc brīža. Dažbrīd šķita, ka stāsta varonim ir smagi. Smagi ne tikai no tā, ko viņam pavēstījis ārsts, bet smaga ir šī zināšanu nasta. Romāns reizēm šķita kā tāds milzīgs katls, kurā tā varonis centās “izvārīties”, lai “būtu gatavs”. Sevišķi aizkustinošas šķita romāna galvenā varoņa vēstules viņa pēkšņi mūžībā aizgājušajai sievai, kuras viņš sāka rakstīt pēc savas diagnozes uzzināšanas – dziļi personiskas un izjustas, valodnieka prasmīgi radītas. Pārdomas raisīja Leilanda izteiktā dziņa kaut ko vēl paspēt, pirms piepildās viņam izteiktais spriedums. Tik dažādas, šķietami netveramas iespējas viņš centās piepildīt – apgūt ķīniešu valodu, pagūt izlasīt neskaitāmas grāmatas. Galvenā varoņa veselības sarežģījumi šķita balansējam starp spēcīgu grūdienu un “stop krānu” cilvēka dzīvei. Aizkustināja arī Leilanda izjustās attiecības ar meitu un dēlu. Tās manā skatījumā bija sava veida enkurs Leilanda dzīves bangās. Un viņa “emociju kuģis” meklē ostas, kas sniegtu mierinājumu pēc viļņojošās dzīves jūras peldējuma. Vēstījums ir tik plūstošs, ka patiesi nav viegli grāmatu nolikt malā. Paldies tulkotājai Silvijai Bricei par kārtējo skaisti veikto darbu: tā kā vācu valodu nepārvaldu, tad, tikai pateicoties šī tulkojuma pieejamībai, esmu kļuvusi par vienu saviļņojošu stāstu bagātāka. Līdzīgu sajūtu man sagādāja 2019. gadā izlasītais somu rakstnieces Rītas Jalonenas romāns “Skaidrums” (Rīga, Jāņa Rozes apgāds, 2019, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), ko arī noteikti iesaku izlasīt, ja uzrunā Leilanda dzīvesstāsts. Arī tajā rakstniecei izdevies plūstoši uzrakstīts stāsts par vārda mākslu – tik līgans, tik iesaistošs, ka gribas izlasīt bez apstāšanās. Lasot Mersjē romānu, mani pavadīja urdoša vēlme izrakstīt citātus. Brīžiem šķita, ka citāti nomaina viens otru. Vēlāk izdevniecības “Zvaigzne ABC” tīmekļvietnē pamanīju tulkotājas izteikto viedokli par vārdu ceļojumu nozīmīgumu katra dzīvē, jo tie bagātina mūsu prātus un sirdis, un viņas paustais teksts mudināja gandrīz vai skaļi piebalsot. Ar iztēli raisošiem dzīves līkloču rakstiem un bez pliekanības uzrakstītais darbs nes līdzi patīkamu pēcgaršu. Grāmatas lappuses iemieso kāda cilvēka dzīvi – vienkāršu dzīves gājumu ar kāpumiem un kritumiem, ar pieņemtiem lēmumiem, ar savas gribas piepildījumu un cīņu par tās izpausmēm, ar dzīves līkloču uzliktiem pārbaudījumiem, no cilvēka neatkarīgiem apstākļiem. Grāmata ir par citu pieļautām kļūdām, kas mūsos dziļi rezonē un – kā nerakstīts likums – atklāj neparedzamo. Šīs grāmatas lasīšana pielīdzināma skaistam ceļojumam sevī pašā. Noderīgi: zvaigzne.lv / lr1.lsm.lv Mersjē, Paskāls. Vārdu svars. No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 464 lpp. ISBN 9789934311680. Aija Uzula 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

Igauņu rakstnieks Latvijas mazos lasītājus ievedis Lotes pasaulē, radījis slaveno kaku, kas gaida pavasari un savu mīlestību zem rudenīgās lapas, vienvārdsakot, šis vīrs ir slavenība. Es un manas meitas esam krājuma “Kaka un pavasaris” (2012) lielas fanes, jo tas bija tāds “svaigs gabals”, ko lasījām un pārlasījām neskaitāmas reizes. Arī nākamais stāstu krājums “Karnevāls un kartupeļu salāti” (2016) turpināja ar bērnam saprotamu skatījumu uz ikdienišķām lietām vientiesīgi, naivi, bet patiesi un ļoti pamācoši. Izdevniecībā “liels un mazs” pērn iznācis jau trešais stāstu krājums, un arī tas raisa gan bērnu, gan pieaugušo fantāziju. Nudien, kur vēl dzirdēsim par to, kā ledusskapī sadzīvo frikadeles un pelmeņi, ko dara velosipēdi ziemas periodā, kādu ceļu iet eglītes pēc gada nogales svētku noslēguma, kas sakāms runājošai zupai, kādu recepti izmantot garda apavu cepeša pagatavošanai? Stāstos autors ar neviltotu bērna skatījumu uz lietām un apbrīnojamu fantāzijas dzirksti iedvesmo bērnus sapņot par to, ka nekas nebeidzas, rosina iztēlē attīstīt dažādus ikdienā sastapto situāciju sižetus. Dažkārt man šķiet, ka šie stāsti radušies kā atbildes uz bērnu kāpēcīšu jautājumiem. Lai nu kā, šo trīs krājumu komplektu turam bērnistabas grāmatu plauktā lasīšanai pirms miedziņa, kad gribas kaut ko ne pārlieku garu, taču kolorītu, tajā pat laikā sirsnīgu un iztēli rosinošu – lai saldāki sapnīši. Noderīgi: www.diena.lv Kivirehks, Andruss. Ērms un feisbuks. No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš. Rīga: liels un mazs, 2021. 96 lpp. ISBN 9789934574726. Aija Uzula 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

Pēc bērnu prātus uzjautrinošiem omes un opja piedzīvojumiem ar internetu un tējkannu, šoreiz izteiksmīgās ģimenītes tēva kārta nodrošināt lasītājiem vielu pārdomām. Domājams, katrs pieaudzis cilvēks, kuram ir mazi bērni, agri vai vēlu aizdomājas, kā reaģēt uz viņu jautājumiem par bērnu rašanos un ne tikai to. Sērijas jaunā grāmata piedāvā vienu no risinājumiem vecākiem, kuri kautrējas vai nezina, kā labāk ar saviem bērniem pārrunāt kutelīgo dzimumattiecību jautājumu. Grāmata ir gan izzinoša, gan humorpilna, jo īpaši – pieaugušajiem tās lasītājiem. Prātojot par to, kāds būtu šīs grāmatas pārrunāšanai atbilstošākais bērna vecums, netieku gudra: tas šoreiz lai paliek katra vecāka paša ziņā, taču, šķiet, manīju kādā recenzijā par šo stāstu minējumu, ka ieskatu dzimumu atšķirībās labāk būtu bērnam piedāvāt, jau uzsākot sākumskolu (ko gan jau visi bērnudārznieki var sīki un smalki pavēstīt saviem vecākiem paši), kamēr nav vēl tikuši pie apšaubāmiem video pēc savas vai draugu iniciatīvas. Gan jau tā arī ir, jo jāpiekrīt, ka šis jautājums ir ļoti svarīgs un nebūtu labi to atstāt bērniem izzināšanai bez pieauguša cilvēka klātbūtnes. Veselības mācību deviņdesmito gadu sākumskolā gan neatceros, tādu izteiktu uzrāvienu šajā jautājumu pēkšņi ar klasesbiedriem piedzīvojām, šķiet, 5. klasē. Atceros, kā visi pietvīkušiem vaigiem un samulsuši klausījās nez no kurienes atbraukušās tantes vēstījumu un pēc stundas saņēma katram paredzēto paciņu, kas ietvēra vairākas ar šo jautājumu saistītas lietiņas – skaidrojošus bukletus un aizsardzībai domātu produktu paciņas. Zirgošanos klasesbiedru vidū par šo jautājumu neatceros, toreiz vēl nodomāju, ka visi vai nu dikti izglītoti, vai arī pārāk samulsināti. Jauno Klinga grāmatu izlasīju vienatnē, daudzviet nespējot novaldīt smieklus, un ticu, ka tāds arī bija autora nolūks, lai atšķaidītu koncentrēto informāciju. Izlasīju, mazliet apdomājos un sapratu, ka bez tīri nejauši uzdotu bērnu jautājumu iztirzāšanas vienā vakarā viņus nosēdināt un izlasīt visu stāstu, manuprāt, nevajadzētu, jo rastos informācijas “pārblīve” bērna prātā. Varbūt maldos, jo, kā jau teicu, katram no vecākiem ir savs “uzņemtais kurss”, un arī bērni ir ļoti atšķirīgi. Stāsta varoņi izceļas ar savu kolorītumu – katru no viņiem autors apveltījis ar kādu “odziņu”. Tētis gan ir seksa tēmas iniciators, taču, šķiet, nemaz nav tai sagatavojies, turklāt izskatās un izklausās no visiem stāsta varoņiem visvairāk apmulsis – ja neskaita septiņpadsmitgadīgās Luīzes draugu. Mamma piebalso tētim un izceļas ar spilgtām frāzēm, ome un opis tandēmā cenšas uzburt sešdesmito gadu dzimumdzīves ainiņas, savukārt vidējais dēls Maksis vēro šo ģimenes uzburto teātri un ir gatavs to iemūžināt, bet pastarīte Tifānija izceļas ar gluži normāliem pirmsskolas vecuma bērnu jautājumiem. Interesanta loma stāstā piešķirta ģimenes kaimiņam, kurš, nejauši ieklīdis, bet līdz galam noklausījies amizanto sarunu, visdrīzāk, to atcerēsies mūžam. Stāstu papildina brīnišķīgas iztirzātās tēmas vizualizācijas. Grāmatu uzskatu par labu materiālu, ko turēt plauktā, kad no bērniem nāks TIE jautājumi. Bet varbūt tā noderēs jau mazliet savlaicīgākai iepazīstināšanai ar kutelīgo tēmu. Paldies autoram par šo sēriju kopumā – dzirdēts, ka Vācijā jau iznākusi jaunākā tās grāmata, kurā galvenajā lomā būšot ģimenes pastarīte. Kopumā stāsts manī rezonēja kā balanss starp “Tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, viss ir ļoti pašsaprotami un vienkārši” (gluži kā to pasniedza pusaudze Luīze) un “Ak, vai, nomiršu aiz kauna!” (apmēram tā, kā uzvedās tētis). Viens gan skaidrs – nez vai šī ir uzskatāma par pirmsmiega pasaciņu, labāk piemeklējiet citu diennakts laiku tās lasīšanai! Noderīgi: janisroze.lv / gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com Klings, Marks Uve. Diena, kad tētis pārrunāja kutelīgus jautājumus. No vācu valodas tulkojusi Signe Viška. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 62 lpp. ISBN 9789984239163. Aija Uzula 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

Stāsts par kādu zēnu Andrijko un viņa ģimeni, kurā teju visiem ir neparastas profesijas – floriste, paleontologs, pandu apmīļotāja, tējas degustators, surdotulks, stikla pūtējs, picu cepējs, gaisa balona pilots – par vairumu no tām arī mēs taču zinām maz? Autores radušas labu veidu, kā stāstīt par tik retām profesijām, papildinot tekstu ar interesantiem un bērniem pievilcīgiem uzdevumiem. Kas nav mazsvarīgi – grāmata bagātīgi ilustrēta, attēlos iekļaujot papildinošu informāciju (pamatinstrumenti, palīgpriekšmeti, darba rīki un apģērbi u.c.). Interesants ir fakts, ka grāmatas tapšanas procesā ar konsultācijām iesaistījušies arī vairāki Latvijas eksperti, piemēram, surdotulce Laura Zeltiņa, Latvijas Nacionālais dabas muzejs, gaisa balonu pilots Indulis Blūms un citi. Kolomojeca, Jūlija, Gutničenko, Alla. Neparastās profesijas. No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs. Rīga: Baltais Valis, 2021. 80 nenumurētas lapas. ISBN 9789934905032. Anda Saldovere 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore un izdevuma "Literatūras ceļvedis" sastādītāja.

Burvīga grāmatiņu kolekcija, kuru veidojuši divi autori – ģimenes tandēms. Vīrs Tarass darina tekstus, bet sieva Marjana – aizkustinošas ilustrācijas. Pirmsskolas bērniem adresēto stāstiņu sižeta centrā – labestīga kurmju ģimene, kur bez vecākiem ir arī 13 (!) bērnu. Grāmatiņas māca veidot sirsnīgas, izpalīdzīgas savstarpējās attiecības gan ģimenē, gan ar apkārtējiem. Prohasko, Tarass, Prohasko, Marjana. Kas taisa sniegu? No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2015. 71 lpp. ISBN 9789984235578. Prohasko, Tarass, Prohasko, Marjana. Kur pazuda jūra? No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2016. 87 lpp. ISBN 9789984235929. Prohasko, Tarass, Prohasko, Marjana. Kā saprasties ar kazu. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2019. 84 lpp. ISBN 9789984236254. Anda Saldovere 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore un izdevuma "Literatūras ceļvedis" sastādītāja.

Visu, ko redzam, varam saskaitīt. Par to jo īpaši pārliecināts ir bērns, kurš dzimis matemātiķu ģimenē. Ikvienā vietā, kur esam, ir ko skaitīt. Lai vakarā ātrāk aizmigtu, varam skaitīt aitas, bet varam skaitīt arī ziloņus vai citus pasaules dzīvniekus. Varam skaitīt ciparus, tos savelkot kopā – tā veidojas kaķis vai zaķis. Apstājamies parkā un palūkojamies apkārt, arī te ir, ko skaitīt, – koki, lapas, akmeņi, garāmgājēji utt. Vissarežģītāk ir saskaitīt zvaigznes, un vai tās vispār var saskaitīt? “Kādēļ man neizdodas saskaitīt visas zvaigznes? Es taču zinu tik daudz skaitļu, formulu un vienādojumu.” Var, visu var paveikt, izdarīt, ja patur prātā grāmatā pausto domu: “Tev noteikti viss izdosies. Tikai jāiet uz mērķi maziem solīšiem. Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no vienkāršā – no viens, divi, trīs…” Nedaudz neparasta, tomēr uzrunājoša grāmatiņa pirmsskolas vecuma bērniem. 2014. gadā izdevums saņēmis starptautisko bērnu grāmatu balvu Bologna Ragazzi Award. Romanišina, Romana, Lesivs, Andrijs. Zvaigznes un magoņu sēkliņas. No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs. Rīga : Liels un mazs, 2016. 23 lpp. ISBN 9789934533686 Ilze Kļaviņa 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore.

Diāna Kločko ir mākslas kritiķe un pasniedzēja. Šajā grāmatā viņa 65 esejās iezīmē alternatīvu skatījumu uz Ukrainas mākslas vēsturi, sākot jau ar 7. gadsimtu (Ukrainas ikona, glezniecība, skulptūra, grafika). Izdevuma uzmanības lokā nonākuši darbi, kuri ideoloģisku 20. gadsimta apsvērumu dēļ netika uzskatīti par “kanoniskiem” vai “ievērības cienīgiem”. Autore skaidro, kāpēc šodien to atzīšana ir svarīga, un, pievēršot uzmanību arī pasaules mākslas šedevriem, piedāvā jaunus interpretācijas kontekstus, atklāj negaidītas analoģijas un maz zināmus stāstus. Izdevums 2019. gadā saņēma Jurija Ševeļova balvu par mākslinieciskām un zinātniskām esejām ukraiņu valodā un kļuva par konkursa LitAccent 2019 uzvarētāju nominācijā “Literatūrzinātne, esejas un mākslinieciskā reportāža”. Клочко, Діана. 65 українських шедеврів: визнані й неявні. Київ: ArtHuss, 2019. 255 lpp. ISBN 9786177799046. Raits Lubinskis 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas galvenais bibliogrāfs.

Izdevumā “Art of Maidan” dokumentēta visdažādāko māksliniecisko izpausmju eksplozija Maidana revolūcijas laikā (2013–2014) Kijivā – no mākslinieku darinātiem plakātiem un fotogrāfijām līdz instalācijām, performancēm, kino un mūzikai –, attiecīgi izdalot mākslas veidus un tos papildinot ar novērotajām tendencēm. Lai arī nedaudzās lappuses, kā raksta autore, ir tikai piliens jūrā, izdevums ir mākslas vēstures atainojums reāllaikā. Autore, būdama ukraiņu modernās mākslas zinātniece, akadēmiski raugās uz dramatiskajiem notikumiem, nekļūdīgi apzinoties jau tobrīd izrādīto Krievijas militāro agresiju kā pagrieziena punktu Ukrainas vēsturē, kad vēl pirms 2022. gada militārā aizstāvības kara jau 2013. gadā “māksla devās uz barikādēm”. Grāmatas pirmizdevums ukraiņu valodā iznācis 2015. gadā. Мусіэнко, Наталія Борисівна. Art of Maidan. Teksts angļu valodā, tulkots no ukraiņu valodas. Kyiv : Huss, 2016. 96 lpp. ISBN 9786177110698. Toms Herings 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas galvenais bibliogrāfs.

Grāmata ir veltījums zinātnieka Nikolaja Kostecka piemiņai. Lasītāji tiek iepazīstināti ar talantīgā dārzkopja, agronoma, pasniedzēja un lauksaimniecības ekonomikas teorētiķa dzīves un darba gājumu. Pēdējos desmit savas dzīves gadus zinātnieks strādājis Ņikitska Botāniskajā dārzā Jaltā. Šajā laikposmā viņš selekcionējis vairāk nekā 30 rožu šķirņu un pirmo reizi botāniskā dārza vēsturē uzrakstījis vairākus zinātniskus darbus par rožu kultūru. Kosteckis sniedzis neatsveramu ieguldījumu Ņikitska Botāniskā dārza attīstībā – viņa izveidotā rožu selekcijas zinātniskā bāze deva iespēju botāniskajam dārzam kļūt par valsts rožu audzēšanas līderi periodā no 20. gadsimta 60. līdz 80. gadiem. Арбатская, Юта. Николай Костецкий: шипы и розы: Никитскому ботаническому саду 200 лет. Симферополь: Н. Оріанда, 2012. 136 lpp. ISBN 9789661691567. Zane Bondare 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas galvenā bibliogrāfe.

Dzeja ir iecienīts literatūras žanrs mazai daļai sabiedrības, arī man tā nav ikdienas sastāvdaļa, lai gan reizēm tieši dzeja darbdienu vakaros un brīvdienās mēdz būt mans literārais sabiedrotais. Tā notika arī šoreiz, kad man tika piedāvāts iesaistīties Ukrainas literatūrai veltītā “Literatūras ceļveža” tapšanā. Nebūšu oriģināla, sakot, ka dzeja ir tautas dvēsele, taču tā tas ir – ja vēlaties ielūkoties kādas tautas dvēselē, dzeja būs īstā atslēga. Jūsu uzmanībai piedāvāju trīs ukraiņu dzejas izdevumus latviešu valodā: bilingvālo Ivana Franko dzejas izlasi “Dzejas” (2006), Oļeksija Dovgija dzejas krājumu “Zibens pieskārieni” (2012) un ukraiņu klasiskās un mūsdienu dzejas antoloģiju “Vējš no Ukrainas” (2009). Ivana Franko vārds, šķiet, komentārus neprasa – rakstnieks, tulkotājs, zinātnieks, sabiedriski politisks darbinieks, ukraiņu nacionālās atmodas sekmētājs, kurš pamatoti tiek salīdzināts ar Raini. Bilingvālo izlašu pievienotā vērtība ir iespēja kaut nedaudz izjust dzejas oriģinālskanējumu, un Franko gadījumā tas ir īpaši svarīgi, jo viņa dzeja skan 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma dzejas valodā, kurai, kā mēs zinām, ir pilnīgi citāds skanējums nekā dzejai mūsdienās un pat pavisam nesen – 20. gadsimta vidū. Lasot Franko dzejas rindas, patiešām veidojas spilgtas asociācijas ar Raiņa un viņa laikabiedru daiļradi. Prātā nāk latviešu nacionālās atmodas kustība un veidojas cieša emocionālā saikne ar to, kas notiek Ukrainā šobrīd – ar nepamatotu un asiņainu imperiālas lielvalsts vardarbību, kam pretī stāv drosme un pārliecība par neatkarības un demokrātijas uzvaru un gara spēks, kas liek nepadoties un cīnīties par savu zemi un tautu. Līdzīgi kā Rainim, arī Franko dzejā ieskanas skumju un liriskas mīlas notis, kas vēl jo vairāk rada 19. un 20. gadsimta mijas Ukrainas klātbūtni, līdzību ar tā laika Latviju un tās politisko un sociālo situāciju. “Ja kāds kaitē tam, kas viņam/Darījis nav ļauna, Nevainīgajam, kas vārda/Nesacījis ļauna, Lai uz tādu paša ļaunums/Krīt – bez viena vārda, Kā pret vēju sētas pelus/Sējējam krīt bārdā”. (Ivans Franko, 27. lpp.) Rakstnieks un žurnālists Oļeksijs Dovgijs pārstāv 20. gadsimtu – gan padomju periodu, gan neatkarīgās Ukrainas laiku. Īpaši viņš ir ievērojams un atpazīstams ar savām koncentrētajām īsformas dzejas rindām – lai pateiktu daudz, nav nepieciešams izteikties gari, līdz ar to tieši Dovgija dzejas krājums varētu būt izdevums, ar ko sākt tiem, kam klasiskā dzeja šķiet sveša. Dzejnieka vērojumi ir tieši un precīzi, izteiksmes veids – vienlaikus tēlains un lakonisks, un tāpat kā citi dzejnieki (arī Latvijā), Dovgijs uzskatāmi parāda, ka tieši dzejas valoda ir tā, ar kuru vislabāk un visefektīvāk var runāt par ētiskām vērtībām, bez kurām cieņpilna un demokrātiska sabiedrība nav iedomājama. “Sirdsapziņa ir akmens/Uz ceļa, Pa kuru staigā ļaudis. Tam biežāk pārkāpj pāri – Nekā to paceļ.” (Oļeksijs Dovgijs, 144. lpp.) Dzejas antoloģijas, šķiet, ir vēl mazāk iecienītas nekā tradicionālie individuālie dzejas krājumi, taču – ja ir interese gūt ieskatu kādas valsts dzejas ainavā, nav labāka veida par šo, īpaši, ja kopā ar dzejas izlasi tiek piedāvāts ieskats arī dzejnieku radošajās biogrāfijās un dzejas attīstībā valstī kopumā. Tādēļ visā nopietnībā iesaku izlasīt arī antoloģijas ievadu, kas ir gana izzinošs un nebūt ne garlaicīgs. Antoloģijā iekļauti deviņdesmit viena ukraiņu dzejnieka darbi. Šis skaits var šķist neticams, taču, zinot trauksmaino Ukrainas vēsturi un bagātīgo literatūru, – visnotaļ koncentrēts un ietilpīgs, lai gūtu pietiekami plašu ieskatu ukraiņu dzejas daudzpusībā. Grāmata nav izlasāma vienā dienā, tā prasa iedziļināšanos, raisa vēlmi sevi uzrunājušos dzejniekus iepazīt tuvāk, daudzi dzejoļi prasās pārlasāmi vairākas reizes. Izdevuma saturs kārtots hronoloģiskā secībā – sākot ar 19. gadsimta beigu/20. gadsimta sākuma ukraiņu dzejas klasiķiem, kuru vārdi būs dzirdēti saistībā ar Ukrainas vēsturi, t. sk. kultūras un literatūras vēsturi, turpinot ar 20. gadsimta Ukrainas dzejas dažādību un beidzot ar dzejniekiem, kuru dzeja pieskaitāma 21. gadsimtam. “Zaldāti civilās drēbēs mūsu laukumus mīda, Drošībkomitejiskā pagātne viņos kā ļauna karma. Es atgriežos skumjās kā Persefone uz Aīdu, Bet no šīs zemes mani tikai ar zobiem var izkost ārā.” (Oļesja Mamčiča, 327. lpp.) Var tikai apbrīnot latviešu dzejnieku spēju pārcelt latviešu valodā ukraiņu dzejas skanējumu. Lai veiksmīgs ceļš ukraiņu dzejas pasaulē! Franko, Ivans. Dzejas. Sastādītājs Jurijs Sadlovskis; atdzejotāji Māris Salējs, Zintis Zīme, Amanda Aizpuriete; redaktors Knuts Skujenieks. Rīga: LUBA, 2006. 60 lpp. ISBN : 9984390748 Dovgijs, Oļeksijs. Zibens pieskārieni. No ukraiņu valodas atdzejojis Imants Auziņš. Rīga : Poligrāfijas infocentrs, 2012. 165 lpp. ISBN 9789984809540 Vējš no Ukrainas. Ukraiņu klasiskās un mūsdienu dzejas antoloģija. Sastādītāji Imants Auziņš, Rauls Čilačava. Rīga : Bonmark, 2009. 384 lpp. ISBN 9789984398440. Māra Jēkabsone 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra galvenā bibliotekāre.

Jūtos patiesi pagodināta, ka man uzticēta šī godpilnā misija – atļauja ieskatīties ukraiņu tautas dvēselē. Jo pasakas allaž ir tās, kas vienmēr uzturējušas tautas garu, tās tikumus – taisnības izjūtu, līdzjūtību, atsaucību, draudzības spēku, ģimenes un čakla darba cienīšanu, mīlestību pret dzimto zemi. Vienlaikus tās izsmej un nosoda slinkumu, negausību, skopumu, nevīžību, ļaunprātību, solījumu nepildīšanu un citas sliktās īpašības. Varbūt tieši tāpēc dažādu tautu pasakas šķiet līdzīgas, jo nosauktie tikumi dziļākajā būtībā ir visu tautu gara bagātību pamatā, īpaši Eiropas valstīs tas ir ļoti līdzīgi. Bieži tās arī sākas un beidzas vienādi. Reiz dzīvoja... un laimīgi līdz mūža galam! Pasakas ceļo tāpat kā cilvēki – no vienas tautas uz citu, un atkal uz nākamo. Tāpēc mums šķiet, ka esam reiz tās jau lasījuši. Šajā ziņā ukraiņu folklora nav izņēmums. Lielākā daļa no šī krājuma ir brīnumu pasakas: par attapīgo trešo tēva dēlu, brašajiem kazakiem platajās biksēs un cekulu virs galvas, par čaklo sērdienīti un gudro meitu, par zemniekdēliem, aitu ganiem, Sauli, Mēnesi un citiem labajiem spēkiem, kas cīnās, tic uzvarai un pieveic ļaunos spēkus – pūķus, raganas, velnus, ļaunās pamātes, viltīgos valdniekus, kuri netur vārdu. Šobrīd, kad ukraiņu tauta cīnās nežēlīgajā 21. gadsimta karā ne tikai par savu valsti, bet arī par Eiropu un arī Latviju, nav viegli bez īpaša aizkustinājuma lasīt viņu pasakas, jo tagad es tajās saskatu pavisam citu kontekstu, nekā tad, kad lasīju pirmoreiz. Saprotams, nepārstāstīšu katru pasaku. Vēlos vienīgi dalīties ar emocijām, kuras uzrunāja manu sirdi, dodoties līdzi pasaku varoņiem viņu cīņās. Lasot tās, es priecājos, skumu un smējos kopā ar viņiem, jo ukraiņu tautai ir līksma daba, kas palīdz visās nedienās uzturēt stipru garu. Šī īpašība viņiem palīdz arī tagad. Gluži kā burvju vijole, kad to spēlējot, labais pieņemas spēkā, bet sliktais nīkst. Tostarp katrai tautai ir arī tikai tai raksturīgas pasakas. Ukraiņiem, neapšaubāmi, tā ir lielā mīlestība pret dzīvniekiem, kas aizņem daļu no krājuma tematikas. Tā kāds nabadzīgs puisis par maizei domāto naudu izpērk sunīti un kaķīti, kam draud bojāeja pie sliktiem cilvēkiem. Un vai tas nav tieši tas, ko nupat, asarām acīs, esam skatījuši sociālajos tīklos, kā ukraiņi glābj savus dzīvniekus? Nobeigumā pieminēšu ļoti simbolisku pasaku, kas stiprina dziļu pārliecību par ukraiņu uzvaru. Kādam tēvam ir trīs dēli. Jaunākais nokļūst pie labā milža, kurš viņam iemāca ne tikai jāt un zobenu cilāt, bet arī dzīves gudrības. Un, kad nu valsti pārņem ļauni vampīri, milzis sūta puisi pret tiem cīnīties. Tik viena doma nedod miera; aiz ko viņa saimnieks pats nedodas cīnīties, tik stiprs un izmanīgs būdams, bet sūta viņu? Uz to milzis atbild: “Redzi, dēls, ja lielu darbu paveic spēcīgais un gudrais, tad darbam nav tās vērtības. Iegaumē, ka lielus uzdevumus bieži paveic nevis tie, kas daudz zina un ir apveltīti ar lielu spēku, bet gan tie, kam piemīt stipra griba un lielas uzvaras alkas!” Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas jaunākā skolas vecuma bērniem. Sastādījusi un no ukraiņu valodas tulkojusi Aina Rudzroga; Knuta Skujenieka ievads. Ilustrējis Aivars Sprūdžs. Sērija “Brīnumzeme”. Rīga : Liesma, 1986. 173 lpp. Dārija Juškeviča LNB Atbalsta biedrības konsultante.

Nelielai atelpai no nopietnās, problēmām piesātinātās literatūras piedāvāju paceļot. Lai gan tikai “uz papīra”, toties eleganti – ar mērķtiecīgi pievienotu papildu informāciju un plašām izvēles iespējām, caur dažādiem kontinentiem. Saprotams, šoreiz mani tālākas nākotnes ceļamērķi no visa plašā grāmatas autores piedāvājuma uz brīdi apstājās pie Ļvivas – aprakstā tik tēlaini un bagāti raksturotās Rietumukrainas pilsētas. Ļviva – tā ir Ukrainas kultūras un mākslas galvaspilsēta. Arī kafijas, lauvu, džeza, lietus, šokolādes, terašu un kaislīga tango pilsēta. Valsts septītā lielākā pilsēta ar aptuveni vienu miljonu izteikti nacionāli noskaņotiem iedzīvotājiem patiesi iedvesmo, apgaro un priecē. Daži ļviviešu noskaņojumu raksturojoši fakti (jāpiebilst, ka autores ceļojumi pa Ukrainu notikuši ap 2020. gadu): uz balkoniņiem manāmi uzsaukumi par Krievijas cietumā ieslodzītā ukraiņu režisora Oļega Sencova atbrīvošanu, bet pilsētas suvenīru klāstā – tualetes papīrs un kājslauķi ar Putina ģīmetni… Kā pilsēta ar izcilu gastronomisko kultūru Ļviva ir arī pilsēta ar senās Eiropas garšu un atmosfēru. Ne velti tās vecpilsēta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Iedvesmojošs ir pat pilsētas reljefs – ja nezini, kur iet, kāp kalnā! Par tās apciemošanu biju domājusi jau agrāk, bet nu cerēšu uz sapņa piepildījumu kaut kad nākotnē, bet vispirms, protams, uz to, lai šī skaistā pilsēta paliek kara neskarta. Grāmatā publicēta arī nodaļa par vēl vienu Rietumukrainas skaistuli – Užhorodu, kurā, pateicoties tuvajai robežai ar Ungāriju, ir skaitliski vērā ņemama romu kopiena. Bet vairāk par šo patiesi kolorīto pilsētu iesaku izlasīt pašiem. Grāmatas anotācijā teikts: pasaulē redzētais apliecina – saki paldies un priecājies, ka esi dzīvs. Vieds atzinums, īpaši šobrīd. Noderīgi: dgramata.lv Ruka, Elvita. Paradīze ir tikai vieta uz zemes. Rīga: Dienas Grāmata, 2021. 270 lpp. ISBN 9789934595448. Anda Saldovere 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore un "Literatūras ceļveža" sastādītāja.