Grāmata izlasīta. Kad rakstu šīs piezīmes, Latvijā ir skaists ziemas rīts, bet Ukrainā turpinās karš. Kāda tam visam saistība ar šo grāmatu? Kādu laiku pēc romāna izlasīšanas ik brīdi, kad, izejot sniegā un aukstumā gribēsies pačīkstēt, ka viss atkal ir slikti, noteikti atcerēšos Rāvensbrikas koncentrācijas nometni un sieviešu tūkstošus, kuras tur tika spīdzinātas un nolemtas nāvei.
Tādēļ šodien, sēžot siltumā un klabinot klaviatūru, jūtos neomulīgi, jo esmu spiesta domāt par to, ka karš turpina plosīt Ukrainu un ukraiņus. Vēsture atkārtojas, un ļaunums nebūt nav beidzies.
Pirms daudziem gadiem, kad izlasīju Agates Nesaules grāmatu “Sieviete dzintarā”, pati sev solīju, ka šī ir pēdējā grāmata par kara šausmām, ko es lasu, jo pārāk smagi. Bet te nu es esmu, turot rokās “Ceriņu meitenes”. Jau atkal sievietes. Grāmatas par sievietēm karā nevar būt vieglas, jo stāsta par to, kā karš iespaidojis viņu dzīves un ko viņām nācies piedzīvot – vispirms, lai izdzīvotu, un pēc kara – lai dzīvotu tālāk. Dzīvot pēc visa tā, kas pieredzēts. Daudzie pazemojumi, fiziskas un garīgas sāpes un prātam neaptverams posts. Izdzīvojušie mēģināja tikt pāri piedzīvotajai baiļu, dusmu, kauna un pāridarījuma sajūtai. Bija jāiemācās sadzīvot ar zaudējumiem, ko karš ienesa viņu ģimenēs.
Varētu šķist, ka pasaules literatūrā par kara šausmām rakstīts jau gana daudz. Izdzīvojušie dalās atmiņās un piedzīvotajā, lai tas nekad neatkārtotos. Un grāmatas turpina tapt, tāpat kā turpina izplatīties arī ļaunums. Teiciens “uzvarētājus netiesā” kādam ir bijis izdevīgs lozungs. Tādēļ runāt un atgādināt par šo tēmu nekad nebūs par daudz.
Esmu atgriezusies pie vēsturiskās prozas lasīšanas, un jāteic, ka šī ir piemērota atgriešanās grāmata, jo žanrs ir labs, turklāt balstīts patiesos notikumos. Marta Hola Kellija ir amerikāņu
rakstniece un žurnāliste, kura iepriekš veikusi izpēti un apceļojusi romānā aprakstīto notikumu vietas, lai labāk saprastu un attēlotu notikumu gaitu. Lai arī “Ceriņu meitenes” ir viņas pirmais romāns, vērtēju to kā izcilu. Joprojām apbrīnoju autores spēju tik viegli un aizraujoši rakstīt par smagiem notikumiem.
Lasot grāmatu, mani pārņem dziļš līdzpārdzīvojums un skaudras sāpes, tomēr notikumu straujā attīstība un spriedze dzen lasīt tālāk.
Romānā savijušies triju sieviešu likteņi, kuras dzīvo vienā un tajā pašā laikā, bet dažādās valstīs. Karš katru no viņām pārsteidz atšķirīgos dzīves posmos: Karolīnai ir tuvu četrdesmit gadiem, viņa strādā Francijas vēstniecībā Amerikā; Kasja ir poliete, kurai tikko sācies pusaudža vecums un priekšā vēl visa neizzinātā pasaule, mīlestības ciešanas un jaunības trakums, savukārt Herta – jauna, vientuļa, bet pārlieku godkārīga vācu ārste. Viņas visas pārsteidz karš, un katrai no viņām dzīve ir sagatavojusi citu stāstu. Jau uzsākot lasīt, kļūst skaidrs, ka šie atsevišķie stāsti un sieviešu ceļi kādā brīdī savienosies, paliek vien jautājums un intriga – kad, kā un kur?
Vairāk sižeta līniju atklāt nevēlos. Autores vēstījums ir gan spēcīgs, gan aizraujošs. Lasot šāda satura romānu mūsdienās, līdzpārdzīvojuma sāpes būtu vajadzējis līdzsvarot apziņai, ka aprakstītais ir no mums uz neatgriešanos aizgājusi pagātne. Jā, pirms 2022. gada 24. februāra, iespējams, tā arī notiktu. Diemžēl, šodienas realitāte ir cita. Un pēc izlasīšanas es nespēju nedomāt par šo grāmatu šodienas kontekstā.
Noderīgi: mammamuntetiem.lv / sejas.tvnet.lv
Kellija, Marta Hola. Ceriņu meitenes: romāns. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 528 lpp. ISBN 9789934099670.
Diāna Rudzīte 2022. gada decembra numura publicēšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas datu eksperte.
Comments