Linda Bundestama. Mana dzīve dzelmē

Es visu savu apzināto (un visdrīzāk arī neapzināto) mūžu nodzīvoju, nezinot, ka starp mums staigā tāda radība kā aksolotls. Tā ir salamandru suga ar īpatnēju uzbūvi, kas cilvēkam rada iespaidu par mazo dzīvnieku kā smaidīgu un priecīgu radību. Zviedru rakstnieces Lindas Bundestamas grāmatā attēlotajā pasaulē kāds aksolotls dzīvo distopijā, ko patiesībā varētu dēvēt par mūsdienām – laiku, kad cilvēks apkārtni uzskata par akvāriju, ko var iekārtot pēc sirds patikas un kurā uzsvērt savas, nevis dzīvnieka vajadzības. Grāmatu Jolantas Pētersones tulkojumā lieliem un maziem lasītājiem ir sarūpējusi izdevniecība "Liels un mazs".

Jau pirmie divi grāmatas atvērumi rada tiešu un nesaudzīgu pretnostatījumu. Kad Zeme bija jauna, tajā līdzās cilvēkiem varēja redzēt daudzus un dažādus augus un dzīvniekus, tostarp dinozaurus, mamutus, papagaiļus un dodo putnus. Tā ir koša un krāsaina pasaule. Pāršķirot lapu, atklājas ainava, kur Zeme ir kļuvusi vecāka, daži dzīvnieki izzuduši, bet cilvēki jeb lamzaki (tā viņi tiek dēvēti grāmatā) savairojušies.

Putnus aizvietojušas lidmašīnas, vistu – cilvēks vistas kostīmā –, savukārt daba ir kļuvusi par tālu fonu, kam priekšā ir daudzdzīvokļu mājas, rūpnīcas un dažādi mūsdienu cilvēkam labi zināmi zīmoli, kā "Lidl", "Ikea" vai "Coca-Cola". Debesis ir pelēkas un rūpnīcu izlaisto izmešu dēļ teju necaurredzamas; vienā no pēdējiem saglabātajiem dabas nostūriem, precīzāk, ezerā dzīvo viņš – aksolotls. Mazs, smaidīgs un skaists, neparasti lunkans, taču arī neparasti vientuļš. Iespējams, pēdējais savas sugas pārstāvis ezerā. Aksolotls nesūrojas – viņš ar interesi tver katru dzīves mirkli un iepazīst pasauli, kādā ir piedzimis.

Linda Bundestama (Linda Bondestam, dz. 1977. g.) ir Somijas zviedriete, grāmatu ilustratore un rakstniece; viņas daiļradē ir vairāk nekā trīsdesmit ilustrētas grāmatas un četri darbi, kuriem autore ir radījusi kā tekstu, tā ilustrācijas. Viņa ir vairākkārt tikusi nominēta prestižiem nozares apbalvojumiem: Astridas Lindgrēnes memoriālajai balvai un H. K. Andersena balvai. Latviešu lasītājiem ilustratores rokraksts ir zināms no tādiem zviedru rakstnieka U. Starka darbiem kā "Diktators" un "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs". 2026. gadā autore (kopā ar latviešu ilustratori Gundegu Muzikanti) bija starp H. K. Andersena balvas divpadsmit finālistēm.

Ilustrācijas grāmatā ieņem centrālo lomu. Autore labprāt izmanto komiskas un amizantas ainas, kas neiezīmējas tekstā, bet paspilgtina situācijas traģikomiskumu. Tā, piemēram, aksolotla skolas solā kopā ar vēl desmit sīkām zivtelēm, trīspadsmit gliemezīšiem un vienpadsmit tīģersalamandrām par galdiem uzdevumu veikšanai izmanto dažādas ezerā iemestas gaļas bundžas. Netālu atrasti viedtālruņi tiek izmantoti, lai skatītos "Zvaigžņu karus", uztaisītu selfijus vai klausītos Šopēna Noktirni op. 9 Nr. 2. Linda Bundestama tādējādi iezīmē pasauli, ar kuru lasītājiem viegli asociēties, bet kas tajā pašā laikā raisa jautājumus un interesi neparastā pozicionējuma dēļ.

Autore nežēlo ironiju – paralēli aksolotla naivajam dzīves skatījumam viņa ataino cilvēku radīto pasauli, kas ir piesārņojuma un liekulības pilna; cilvēki līksmo, neuztraucoties par ezerā izmestajām skārdenēm vai pudelēm, kādam kungam uz rokas ir uztetovēts uzraksts "Carpe Diem" (latīņu izteiciens no Horācija "Odām", angļu: "Seize the day", latviski – "Izmanto katru dienu"). Tikmēr aksolotls aug un priecājas par savu dzīvi, jo nezina, ka tā varēja būt citāda, ka viņa priekštečiem tā izskatījās atšķirīga. Aksolotls bauda džakuzi (rūpnīcas notekcauruli) no kuras viņam uz ādas sametas sarkanas pumpiņas; aksolotam nepatīk pastiprinātā vientulība, jo klasesbiedri (tīģersalamandras) izaug un aiziet, savukārt ūdenstilpē dzīvības kļūst arvien mazāk nesamērīgās nozvejas dēļ.

L. Bundestamas darbs ir skaudra un nepieciešama mūsdienu pasaules kritika. Grāmata ir bagāta ar postmodernām atsaucēm un nežēlo tiešu nosodījumu lamzakiem. Gan paša vārda "lamzaks" lietojums, gan arī aksolotla allaž priecīgais smaids ir kā netiešas norādes par cilvēka lomu pie esošajām vides problēmām. Vissvarīgākais gan paliek mazais aksolotls, kuru uztveru kā analoģiju jaunajai paaudzei, kura ir piedzimusi pasaulē ar siltām ziemām, plašiem mežu ugunsgrēkiem un tik pārapdzīvotām industriālām pilsētām, ka bezvēja dienās smogs apgrūtina saskatīt sauli.

Grāmata ir piemērota kā pirmsskolas vecuma bērniem (tiešajai auditorijai) tā pieaugušajiem, lai mudinātu padomāt par savas rīcības vai tās trūkuma sekām plašākā mērogā un pārrunātu šīs tēmas ar bērniem.

Katrs var rādīt piemēru – tā, piemēram, oglekļa emisiju daudzums, kas radīts grāmatas izdošanas dēļ, ir kompensēts, iegādājoties un dzēšot sertificētus "Gold Standard" oglekļa kredītus. Cik no mums līdz šim bija dzirdējuši vai pat iedomājušies, ka šāds lēmums – izdot grāmatu vai dzēst oglekļa kredītus – arī var ietekmēt vides piesārņojumu?

Linda Bundestama. Mana dzīve dzelmē: vientuļa aksolotla stāsts. No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; redaktore Inese Zandere. Rīga: liels un mazs, 2026. 42 lpp. ISBN 9789934633508.

Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.