🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Zaļās muižas jeb Zaļenieku muižas bijusī kungu māja meklējama Tērvetes upes ielejā Zaļeniekos. Sākotnēji šīs zemes pēc Livonijas sabrukuma 1562. gadā bija Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera īpašumā, un hercogu iecienītajā medību vietā 16. gadsimta 70.–80. gados tika uzcelta medību pils, šodienas skatījumā – Zaļās muižas priekštece. Pēc diviem gadu simtiem par Kurzemes hercogu kļuva Ernsts Johans Bīrons, un radās nepieciešamība pēc jaunas medību pils, kura tapa gatava 1775. gadā. Lai gan šo muižu saista ar Rundāles un Jelgavas pils arhitektu Frančesko Rastrelli, autores ieskatā Zaļās muižas kungu māja visdrīzāk ir dāņu arhitekta Severīna Jensena projekts. Zaļās muižas liktenis saistāms ar vairākiem vēstures pavērsieniem, jo drīz vien pēc muižas uzcelšanas Kurzemes hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai; tās īpašnieki un nomnieki mainīja muižas ēku kompleksu līdz ar laikmeta garu. No 1850. gada Zaļās muižas īpašumtiesības saistījās ar Līvenu un Mēdemu dzimtām – tas bija laiks, kad muiža piedzīvoja lielākos pārveidojumus. Firsta Johana Georga Līvena meita Aleksandrīna pēc dzīvesbiedra Alekša fon Šepinga nāves apprecējās ar grāfu Kārli Teodoru fon Mēdemu. Grāfiene apdzīvoja Zaļo pili līdz 20. gadsimta sākumam; viņa bija mākslas un literatūras mīļotāja un aktīvi piedalījās vietējā sabiedriskajā dzīvē. Tad muižai pāri gāja 1905. gada revolūcijas notikumi, nacionalizācija, agrārā reforma, un kopš 1921. gada līdz pat šodienai ēka drīzāk uzskatāma par mācību iestādi; mūsdienās Zaļajā muižā atrodas Zaļenieku Komerciālā un amatniecības vidusskola. Mārītes Putniņas grāmatā aplūkoti arī Zaļās muižas pārējo ēku komplekss un parks. Par muižas kungu mājas aktīvo dzīvi var spriest pēc 20. gadsimta 20. gadu fotogrāfijām: pateicoties tām, iemūžināti vēsturiski interjeri un muižas gaisotne, kāda valdījusi Aleksandrīnes fon Mēdemas laikā. Monogrāfiju papildina bagātīgs vizuālais materiāls; daudzu avotu vidū izceļami dokumenti no Mārburgas fotoarhīva Vācijā, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Pieminekļu dokumentācijas centra, Zaļās evaņģēliski luteriskās draudzes kolekcijas, Zaļenieku komerciālās un amatniecības vidusskolas kolekcijas un privātiem fotoalbumiem. Par grāmatas māksliniecisko iekārtojumu jāpateicas Inesei Hofmanei. Grāmatas kopsavilkums un attēlu paraksti ir angļu un krievu valodā. Noderīgi: www.nkmp.gov.lv Putniņa, Mārīte. Zaļā muiža. Māksliniece Inese Hofmane. Jelgava: Jelgavas novada pašvaldība, 2022. 158 lpp. ISBN 9789934237713. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Latviski tulkotā ievērojamās pedagoģes, pētnieces, skolas L’Ecole Koenig Parīzē dibinātājas Džoanas Kenigas grāmata “Muzikālais mazulis” ir neparasts starpdisciplināras tematikas pētījums – savdabīga mūzikas, psiholoģijas un pedagoģijas sintēze. Mūzika šajā trio neapšaubāmi prevalē. Autores dziļo mīlestību pret mūziku un visas grāmatas būtību izsaka jau tās apakšvirsraksts “Mūzikas nenovērtējamā loma veselu, laimīgu un piepildītu bērnu audzināšanā”. Tas ir stāsts par mūzikas ietekmi uz bērnu attīstību psihologu un pedagogu skatījumā jeb, formulējot mazliet apgrieztā secībā, – stāsts par to, cik lielā mērā bērnu emocionālās pasaules, kognitīvo un radošo spēju attīstību nosaka mūzikas klātbūtne. Grāmata būs vērtīgs ieguvums bērnu audzinātājiem un mūzikas pedagogiem, kā arī īpašs atklājums un palīglīdzeklis pirmskolas bērnu vecākiem. Lai attīstītu bērna muzikālās prasmes, vecākiem nebūt nav nepieciešama speciālā muzikālā izglītība. Pietiek ar kopīgu dziedāšanu, dejošanu, ritmikas vingrinājumiem, muzikālām rotaļām. Jo īpaši tāpēc, ka dziedāšana, mūzikas instrumentu spēlēšana, dainu skandēšana ir iekodētas mūsu latviskajā dzīvesziņā, kad izsenis jau kopš dzimšanas mazulim tika dziedātas šūpuļdziesmas. Grāmata balstās uz autores vairāk nekā 30 gadu garumā veiktiem pētījumiem par muzikālo praksi, kā arī sadarbībā ar neirozinātniekiem gūtajām atziņām par mūzikas ietekmi uz kognitīvi radošajām spējām un lingvistiskajām dotībām. Katram mazuļa dzīves gadam, sākot no pirmā līdz sestajam dzīves gadam jeb skolas vecumam, veltīta atsevišķa nodaļa, kura balstās uz vitāli svarīgiem attiecīgā dzīves perioda iemaņu apgūšanas aspektiem. Bērna muzikālais ceļojums sākas jau pirmajā dzīves gadā, un iedzimtās muzikalitātes veicināšana ir sākums veselīgai emocionālai, kognitīvai un fiziskai attīstībai, kā arī pārliecības par sevi veidošanai. Šajā posmā ir svarīgi dziedāt, ar pirkstiem izsist ritmu, uzrunāt bērnu muzikālā intonācijā, atbildēt uz bērna lalināšanu. Otrajā dzīves gadā pastiprināta uzmanība jāpievērš vestibulārās sistēmas attīstībai. Šajā procesā liela nozīme ir dejai, ritmiskām kustībām un dziesmai. Sākoties trešajam gadam, bērns emocionāli meklē dažādas radošās izpausmes, piemēram, sacerot stāstus, dziesmiņas, ritmiski atdarinot mūzikas instrumentus. Muzikālā vide veicina bērna paškontroles un mērķtiecības spējas. Ceturtajā dzīves gadā bērna radošās spējas un emocijas caur mūziku kā izteiksmes līdzekli var izpausties dažādos priekšnesumos, kuros bērns mācās sinhronizēt savas darbības ar citiem, tādējādi veicinot socializācijas un komunikācijas prasmes. Tālākajos vecumposmos būtiska nozīme ir radošuma, iztēles, improvizācijas talantu veicināšanai un personības pašapziņas attīstībai. Raksturojot sesto dzīves gadu, uzsvērta muzikālās atmiņas un zinātniskās atmiņas ciešā saistība, piemēram, svešvalodu apguvē un matemātikas pamatprincipu izpratnē – šeit mūzika darbojas kā spēcīgs katalizators. Katras nodaļas sākumā pieejami QR kodi. Noskenējot tos ar tālruni, nonākam grāmatas autores tīmekļvietnē www.joankoenig.com, kurā ievietota oriģinālmūzika ar notīm un citi ieteicamo aktivitāšu piemēri. Grāmata mudinās vecākus kopā ar bērniem doties neaizmirstamā muzikālā piedzīvojumā, kurā ieguvēji būs gan vecāki, gan bērni. Mūzika veicinās laimes hormona oksitocīna izdalīšanos, kas, savukārt, raisīs apmierinātības sajūtu un savstarpējo sapratni. Mūzikas valoda ir arī mīlestības valoda – šo atziņu autore savā grāmatā pierādījusi no pirmās līdz pēdējai lappusei. Noderīgi: www.janisroze.lv Keniga, Džoana. Muzikālais mazulis: mūzikas nenovērtējamā loma veselu, laimīgu un piepildītu bērnu audzināšanā. No angļu valodas tulkojusi Māra Ulme. Rīga: Latvijas Mediji, 2022. 223 lpp. ISBN 9789934291579. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra vadītājas, vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfijā, balstītā autores promocijas darbā, divos sējumos un vienā burtnīcā apzinātas, sistematizētas un pētītas Vidzemes latviešu daļas muižas un to bibliotēkas. Pirms pievērsties monogrāfijas kodolam – Vidzemes Olivas miera līguma muižu bibliotēku vietai un lomai noteikta reģiona kultūrtelpā trijos gadsimtos – autore aktualizē muižu bibliotēku izpētes teorētiskos aspektus, skaidrojot un analizējot arī terminoloģiju, metodoloģiskās pieejas vēsturisko kolekciju pētniecībā un kolekciju rekonstrukcijā. Šī daļa padara grāmatu hrestomātisku kultūras mantojuma jomas pētniekiem, jo pirmo reizi tik koncentrētā veidā pamatota izpratne par kultūrvēsturiski vērtīgu izdevumu izcelsmes jeb proveniences jautājumiem un to nozīmi bibliotēku rekonstrukcijā, piedāvāts iepazīties ar pazīmēm, kas izdevumus padara par retumiem, kā arī pavērts priekškars pētniecības veidam, ko dēvējam par “grāmatu arheoloģiju”, pētot grāmatas kā artefaktus un vēstures liecības. Sistemātiska pētniecība par vēsturisko kolekciju provenienci ir ļoti nozīmīga, jo dod iespēju izprast arī konkrētā valstī dominējošo intelektuālo, kultūras, sociālo un lingvistisko tradīciju. Tādēļ arī Zaļuma savā darbā balstījusies tieši šajā metodoloģijā. Ideja pētīt arī citu Vidzemes muižu bibliotēkas autorei radusies pirms vairāk nekā 10 gadiem, pētot Liepupes muižas vēsturi un saskaroties ar grāmatām LNB krājumā tieši no šīs muižas bibliotēkas. Tā kā muižu bibliotēku izpēte cieši saistīta ar muižu vēstures apzināšanu, monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas” sadalīta divās daļās: pirmā veltīta muižu kā fenomena vēsturei, bet otrā – pētījumam par muižu bibliotēkām. Par darba galvenajām hronoloģiskajām robežām noteikts laikaposms no 1783. gada līdz 1924. gadam, kad Vidzemes latviešu daļā saglabājās nemainīgs administratīvi teritoriālais iedalījums četros apriņķos – Cēsu, Rīgas, Valkas un Valmieras. Publicēti pētījumi par Latvijas muižu ansambļiem un kompleksiem līdz šim bijuši jau vairāki. Piemēram, fotogrāfa un kultūras pieminekļu pētnieka Dr.h.c.hist. Vitolda Mašnovska enciklopēdija “Muižas Latvijā” piecos sējumos, kura koncentrējas uz muižu izpēti no arhitektoniski mākslinieciskā aspekta. Kristīnes Zaļumas grāmata atšķirībā no iepriekšminētajiem izdevumiem pievēršas pavisam citam rakursam – bibliotēkām, fokusējoties uz muižu intelektuālās dzīves izpēti. Monogrāfijas daļas var lasīt atsevišķi, secīgi vai paralēli. 1. sējums plašiem soļiem izved cauri Latvijas vēsturei Eiropas kontekstā iepriekš minētajā laika nogrieznī, sniedzot priekšstatu par muižām kā tā laika fenomenu. Grāmatā raksturoti muižu veidi, administratīvi teritoriālās piederības un sociālekonomiskie apstākļi dažādos Latvijas un Eiropas vēstures posmos, koncentrēti vēstot par muižu kā sistēmu, uzņēmumu un administratīvu veidojumu. Kā uzsver autore, tas ir arī stāsts par muižu īpašniekiem un iedzīvotājiem, kā arī potenciālajiem muižu bibliotēku lasītājiem. 2. sējumā autore pievēršas pašām bibliotēkām – tas ir unikāls skatījums, kā muižu bibliotēkas veidojās un transformējās. Piebilstams, ka, pētot Latvijas muižu vēsturi, vienmēr bijis problemātiski atrast pietiekami daudz liecību par muižu ēku interjeriem, sadzīvi, kustamām vērtībām – visbiežāk tie ir iznīcināti vai zuduši. Līdz ar to veiktais pētījums par muižu bibliotēkām dod neatsveramu ieguldījumu tieši muižu intelektuālā satura un īpašnieku dzīvesveida izpratnes kontekstā. Pētījums piedāvā plašāku redzējumu, raksturojot muižu bibliotēku veidošanās tradīcijas arī Eiropā. Uzzinām par nozīmīgiem vēsturisko kolekciju proveniences pētījumiem, par ievērojamām bibliotēkām un slavenu personu izkopto intelektuālo gaumi Eiropas galmos un aristokrātijā, piemēram, Hābsburgu, Radzivilu un citās dinastijās. Pētījums palīdz izprast arī bibliofilu un kolekcionāru sabiedrību. Izvēlētā ikonogrāfija atklāj tieši LNB krājuma dārgumus un ļauj izprast kopsakarības nacionālā krājuma veidošanās gaitā. Pārsteidzoši, ka pasaules tā brīža intelektuālās dzīves šedevri dažādās valodās atradās muižkungu kolekcijās Latvijas teritorijā, veidojot saikni ar Eiropas domātāju un ideju vēsturi. Atzinumi ļauj pieņemt, ka laikmetīgas intelektuālās dzīves idejas strāvoja arī tepat, tā laika Vidzemē. Pētījums raksturo to apgaismības laika paaudzi, kas saista Latvijas (arī Igaunijas) teritoriju ar tā laika Eiropas domātāju strāvojumiem. Muižu bibliotēku vēsture atspoguļo intelektuālo vidi Vidzemē no 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam – to daudznacionālo ietekmi un saikni ar Eiropas impērijām un dzimtām, kā arī parāda muižu iedzīvotāju dzīvesveidu, hobijus, izglītošanās procesu un alkas pēc zināšanām. Diemžēl, Vidzemes muižu bibliotēku izcelsmes pētījumi atspoguļo arī kolekciju izklīdināšanu dažādu vēsturisku notikumu rezultātā, kara apstākļos tās gan izlaupot, gan izvedot uz ārzemēm. Pētījumi ļauj arī iztēloties to potenciālo bagātību, kāda nacionālajā krājumā būtu pieejama, ja šīs kolekcijas būtu saglabājušās Latvijas teritorijā. Lai saglabātu visas mūsu valsts teritorijas vēsturisko kontekstu, autore īsi raksturojusi arī Kurzemes un Latgales muižu bibliotēkas. Te izlasāms arī viens no iespaidīgākajiem stāstiem – par Kurzemes un Zemgales hercogistes galma bibliotēku, kuras veidošanu 150 gadu garumā uzturēja Kurzemes hercogu Ketleru dinastija un kas vēstures griežos izšķaidīta dažādās teritorijās (šobrīd pārsvarā atrodas Krievijas un Somijas nacionālajos krājumos). Pārņem patiesa zaudējuma izjūta, iztēlojoties tos 50 vezumus ar hercogistes bibliotēkas sējumiem, kas 18. gadsimta sākumā pēc Pētera I pavēles tika izvesti uz Pēterburgu kā no zviedriem gūts kara laupījums. Visbeidzot, 3. sējums jeb burtnīca sniedz sistemātisku ieskatu pētījuma metodoloģijā ar detalizētu informāciju pielikumos un tabulās – gadījumā, ja lasītājam rodas vēlme tēmu pētīt vēl dziļāk. Stāstu par muižu bibliotēkām LNB aizsāka jau 2019. gadā – ar LNB simtgadei veltītu izstādi un publikāciju “Neredzamā bibliotēka” (autore Kristīne Zaļuma), kura ļāva ielūkoties LNB krājuma attīstības sākumposmā, kad tās pamatu veidoja kādreizējo privāto un sabiedrisko bibliotēku krājumi. Savukārt, vairāki izdevuma “Vidzemes muižas un to bibliotēkas” stāsti iekļauti un pieejami arī LNB un Latvijas radio sadarbības rezultātā tapušajā raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500”. Noderīgi: lnb.lv / lsm.lv Zaļuma, Kristīne. Vidzemes muižas un to bibliotēkas. 3 sējumi. Zinātniskie recenzenti: Dr.art. Jānis Kalnačs, Dr.hist. Anita Čerpinska. Kopsavilkuma tulkojums angļu valodā: Juris Ojārs Beņķis. Dizainere Tatjana Raičiņeca. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2022. ISBN 9789934610318. Katrīna Kukaine ir LNB Attīstības departamenta direktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Jau paņemot grāmatu rokās, rodas neatturama vilkme un patikšana to šķirstīt, pētīt attēlus un priecāties par kvalitatīvo iesējumu. Iesējuma vāka materiāla faktūra līdzinās kokam, sasaucoties ar īsta koka sakņu metaforisko fragmentu, kas novietots izstādē “Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Izdevums veidots kā izstādes “Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem” katalogs, tas sastāv no izstādes saturam un izpratnei par hernhūtiešiem veltītiem tekstiem latviešu un angļu valodās, kā arī fotogrāfijām, kurās apskatāmi eksponāti; pavadošie teksti ļauj iejusties izstādes noskaņā. Īpaši saistoša ir krājumā iekļautā dizaineres Anetes Krūmiņas eseja par mūsdienīgu pieeju izstāžu izveidē, izmantojot to eksponēšanā multimediju kopumu, tādējādi stāsta veidošanā iekļaujot gan digitālos, gan analogos medijus. Savukārt grāmatas beigās atrodama rakstnieka Osvalda Zebra eseja, kurā rakstnieks reflektē par pieredzēto paša vadītajā dzīvesstāstu rakstīšanas meistarklasē pēc hernhūtiešu metodes, kas bija viens no izstādes pavadošajiem pasākumiem. Jau iepriekš minētās saknes, kas izmantotas kā iespaidīgs izstādes centrālais objekts, simbolizē perioda aizsākumu, kad 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā Latvijas teritorijā izplatījās un darbojās brāļu draudzes jeb hernhūtiešu kustība. Hernhūtieši mūsu valsts teritorijā galvenokārt darbojās Vidzemē un viņu kustība tiek uzskatīta par nacionālās atmodas pirmssākumu priekšvēstnesi. Izstādē aplūkojami gan LNB Retumu krājuma eksponāti, gan mūsdienīgas animācijas laika joslai un hernhūtiešu pasaules misiju atveidei. Sagatavotais izstādes katalogs ļauj nesteidzīgi izlasīt uz izstādes sienām izvietoto informāciju, ko nav tik viegli uztvert un paturēt prātā, baudot izstādi klātienē. Iepriecinoši, ka teksti ir īsi, vienkārši, viegli lasāmi, bet vienlaikus atklāj pietiekami daudz par mūsu vēsturi un hernhūtiešu kustību, kura skolu mācību programmās agrāk iekļauta netika. No īpaši interesantām hernhūtiešu kustības izpausmēm vēlos izcelt gan sieviešu vienlīdzības aspektu un saiešanu rituālus, gan dzīvesstāstu tradīcijas kopšanas un dziedāšanas nozīmīgumu turpmākajā latviešu garīgās modināšanas procesā. Grāmatā atspoguļota arī izstādes interaktīvā daļa, kur ikvienam apmeklētājam ir iespēja savu dzīvesstāstu mēģināt uzrakstīt skala gaismā. Prieks, ka grāmata tulkota un paralēli lasāma arī angliski, sniedzot iespēju LNB pētnieku un dizaineru darbu izbaudīt un novērtēt arī cittautiešiem. Īpaši uzteicams ir fantastiskais LNB dizaineru Madaras Lesītes-Volmanes un Anetes Krūmiņas ieguldījums gan izstādes, gan tās izdevuma izveidē – izstādes noformējums rada asociācijas ar Vidzemi, zemnieku dzīves ikdienu un cilvēku atmodināšanu garīgi bagātākai dzīvei. Vēl visu 2023. gada vasaru aicinu apmeklēt šo LNB tik īpašo un nozīmīgo izstādi ēkas 5. stāvā. Grāmatu var iegādāties šeit vai LNB veikalā “Draugu telpa” klātienē. Noderīgi: europeana.eu Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem: izstādes izdevums. The Awakening. The Story of the Herrnhutians: exhibition book. Sastādītāja un priekšvārda autore Maija Treile. Autori: Pauls Daija, Anete Krūmiņa, Beata Paškevica, Osvalds Zebris; dizains: Madara Lesīte-Volmane. Zinātniskie redaktori: Gvido Straube, Antra Priede; zinātniskie recenzenti: Māra Grudule, Jānis Krēsliņš. Tekstus angļu valodā tulkojis Juris Ojārs Beņķis. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2022. 167 lpp. ISBN 9789934610271. Ieva Gundare ir LNB Komunikācijas departamenta direktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Jūra daudziem saistās tieši ar vasaru un saulainām brīvdienām pludmalē. Iedegums, peldes, pilis un smilšaini čipsi... Un lai arī ne visi spēj palasīt pie jūras – spožā saule, šalkošana, acis, kas pieskata bērnus un mazbērnus, var mudināt drīzāk lasīt gliemežvākus, ne lappuses, tomēr lasīt par jūru, manuprāt, var vienmēr un visur. Ja Jūras bibliotēkas krājumu es sāktu veidot šodien, nevis pirms gadiem pieciem, tad kā pirmās gādātu tieši šīs sešas grāmatas – izdevniecības “Bloomsbury Academic” vērtīgo sēriju, kas ir jūras kultūrvēstures pamatakmens. Kāds prieks, ka tāds ir tapis! Sešās vidēja apjoma un pievilcīga formāta grāmatās lasītājs tiek iepazīstināts ar galveno, kas cilvēkiem jūra bijusi cauri laikiem: Antīkajā pasaulē, Viduslaikos, Jaunajos laikos, Apgaismības laikā, Impērijas laikā un mūsdienās. Līdz šim jūras pētniecības laukā klajā nākušas jau vairākas grāmatas, kas skata cilvēces politisko un kultūras vēsturi no jūras, nevis sauszemes skatupunkta. Taču šāda visaptveroša sērija ir tapusi pirmo reizi. Ir aizraujoši dzīvot laikā, kad jūras kultūrvēstures pētniecība (angliski dēvēta par Blue Humanities) uzņem apgriezienus. Sērijas galvenā redaktore ir Stenfordas universitātes profesore Mārgarēta Koena (Margaret Cohen). Iesaku izlasīt arī viņas ilgi tapušo vērtīgo grāmatu “Romāns un jūra” (“The Novel and the Sea”, 2012) par jūru daiļliteratūrā. Katrai no sešām grāmatām ir vēl savs redaktors, kurš pieaicinājis izvēlētus autorus veidot saturu. Mārgarēta Koena ir arī Impērijas laika jūras kultūrvēsturei veltītās sērijas grāmatas redaktore. Ja tēma interesē, šādi izdevumi ir iespēja izvilkt blociņu un pierakstīt virkni aktīvu jomas pētnieku vārdus un uzvārdus, lai sekotu tiem arī turpmāk. Grāmatās atkārtojas astoņas labi pārdomātas tematiskās sadaļas: Zināšanas (Knowledges), Prakse (Practices), Tīkli (Networks), Konflikti (Conflicts), Salas un krasti (Islands and Shores), Ceļotāji (Travelers), Atveidi (Representations) un Iztēles pasaules (Imaginary Worlds). Sērijas ievadesejā Mārgarēta Koena raksta, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā Rietumu pasaulē jūras izpēte ir veidojusies kā jauns humanitāro zinātņu izpētes lauks, kas aizvien nostiprinās. Turklāt jūra nav vien karte, kuru cauri laikiem šķērsojuši pētnieki, piedzīvojumu meklētāji, pasažieri, migranti un dzīvnieki; jūra allaž bijusi arī iztēli ārkārtīgi rosinoša stihija. Burtiski neizsmeļams iedvesmas avots. Par daudzām grāmatām jau var to sacīt, tomēr lai nu kur, bet jūras kultūrvēstures sērijā patiešām var ienirt. Noderīgi: bloomsbury.com / news.stanford.edu A Cultural History of the Sea. Volumes 1–6. General editor: Margaret Cohen. Editors: Marie-Claire Beaulieu, Elizabeth Lambourn, Steven Mentz, Jonathan Lamb, Margaret Cohen, Franziska Torma. London, New York: Bloomsbury, 2021. ISBN 9781474299107. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Nedaudz rotaļīgais nosaukums “Mums ir dvīņi!” piešķirts nopietna satura zinātniskai monogrāfijai. Tā vēsta par psiholoģijā līdz šim maz pētītu un maz aktualizētu, taču ļoti nozīmīgu tēmu – dvīņu psiholoģiju un attīstību. Lasot grāmatu, iepriecina tās pievienotā vērtība – autores Anitas Dumbrauskas dziļā ieinteresētība un aizrautība ar dvīņu tēmu, kurai viņa veltījusi savu pētniecisko darbību. Sākotnēji dvīņu fenomena izpētei autore pievērsusies jau pirmskolas pedagoģiskajā darbā. Vēlāk šī tēma caurvija viņas doktorantūras studijas, aizstāvot promocijas darbu par dvīņu audzināšanu un pašaudzināšanu. Monogrāfijā “Mums ir dvīņi!” Dumbrauska noslīpē šo tēmu vēl augstākā līmenī. Grāmata tapusi dziļas zinātniskās izpētes, analīzes, aptauju, interviju un novērojumu rezultātā. Nozīmīga vieta tajā atvēlēta daudzu ārvalstu, arī Latvijas psiholoģijas un pedagoģijas zinātnieku (Ē. Fromma, H. Aizenka, V. Frīdriha, Dz. Meikšānes u.c.) teorijām un atziņām, kuras autore apkopojusi daudzās shēmās un tabulās. Piemērs – personības un individualitātes formulējums zinātnieku teorijās. Galvenā mērķtiecīgi izceltā monogrāfijas vadlīnija ir dvīņu individualitātes veicināšana. Sabiedrībā pastāv stereotips, ka dvīņiem teju visās – gan ārējās, gan rakstura izpausmēs (apģērba, stila, ēšanas paradumu, radošo aktivitāšu un interešu ziņā) – vajadzētu būt līdzīgiem kā divām ūdens lāsēm. Pielietojot nestandarta pieeju, autore apgāž šabloniskos stereotipus, liekot akcentu uz individuālu pieeju dvīņu audzināšanā un pašaudzināšanā, kam jāsekmē pašpietiekamas, individuāli spilgtas, radošas un brīvi domājošas personības izaugsme – no zīdaiņa līdz jaunieša vecumposmam. Pateicoties plašajam pētījumā iesaistīto personu lokam, autore apstiprinājusi sevis izvirzīto pieņēmumu, ka dvīņu individualitātes attīstība noritēs sekmīgāk, ja vecāki mērķtiecīgi veicinās individuālu pieeju katram no dvīņiem, vienlaicīgi attīstot viņu pašvērtējumu un sava individuālā “es” apzināšanos. Dvīņu brīvas gribas izpausmju un individuālo atšķirību noteikšanai autore grāmatā iekļāvusi tabulas ar jautājumiem par bērnu spēju un īpašību pašvērtējumu un vērtējumu vecāku skatījumā, iegūto rezultātu skaidrojumus, dvīņu zīmējumu analīzes kritērijus, teorētiski pamatotus vingrinājumus dvīņu individualitātes sekmēšanai ģimenē, kā arī pētījumos iesaistīto ģimeņu pieredzes aprakstus. Nenoliedzot dvīņu ģenētiskās izcelsmes līdzību, savstarpējo attiecību nozīmīgumu un ciešo saikni visa mūža garumā, autore konsekventi seko savam galvenajam mērķim – pierādīt daudzpusīgu un individuāli neatkārtojamu, brīvā izvēlē un patstāvībā balstītu personību veidošanos un pašapliecināšanos. Turpinot autores izvirzīto dvīņu individuālās attīstības koncepciju, var apgalvot, ka tā vienlīdz sekmīgi attiecināma arī uz trīnīšu (kas gan ir krietni retāka parādība) audzināšanu, jo arī šajos gadījumos grāmatā publicētās pētījumu atziņas būs tikpat noderīgas. Grāmata piedāvā lasītājiem jaunas zinātniskās atklāsmes, tā būs lielisks palīglīdzeklis skolotājiem un psihologiem viņu pētnieciskajā un praktiskajā darbā ar dvīņiem. Ja grāmata tiktu tulkota, pieļauju, ka tā varētu piesaistīt ārvalstu izdevēju un nozares pētnieku interesi, bet nešaubīgi – tā būs īpaši noderīga un aktuāla visiem vecākiem, kuru ģimenēs plānoti vai jau tiek audzināti dvīņi, pašiem dvīņiem un arī tiem, kam draugu vai radu vidū ir dvīņi un ir vēlme dziļāk izprast dvīņu būtību. Dumbrauska, Anita. Mums ir dvīņi! Monogrāfija. Recenzenti: Dr.habil. Ausma Špona, Dr.psych. Airisa Šteinberga; redaktore, priekšvārda autore Ph.D. Daiga Celmiņa. Rīga: Autorizdevums, 2022. 258 lpp. ISBN 9789934236921. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Latviešu rakstnieks un režisors, aizvadītā gadsimta beigu daļas latviešu kino skatītājiem tik zināmais scenāriju autors Tālivaldis Margēvičs kino (un ne tikai kino!) gardēžus atkal aplaimojis ar patiesi sulīgu lasāmgabalu – tādu kā dzīvesstāstu grāmatu par kino un dzīvi, “galvenās lomas” iedalot gan sev, gan citiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, pārsvarā – mākslu pasauli pārstāvošiem. Izdevums gan nav pielīdzināms dienasgrāmatai, jo izvēlētās epizodes – tādi kā atmiņu uzplaiksnījumi – nav hronoloģiski secīgas, toties ir spilgtas un kinoscenārija cienīgas. Līdzīgi kā kino, tās seko cita citai, stāstot par mums visiem, ne tikai autoram nozīmīgām lietām un dzīves pavērsieniem. Kopš Margēvičs savā cienījamā 77 gadu briedumā kļuvis klusāks un nemanāmāks, bija jau nedaudz piemirsies viņa apskaužamais stāstnieka talants, spēja no atmiņas izcelt senus dialogus un notikumus. Varbūt bija tā, bet varbūt – nedaudz citādi – kurš to vairs zina? Tomēr kāds gan tur klusums – vēl vien pirms pāris gadiem Margēvičs nejauši un par atklājumu pašam sev un pērējiem, aktiera lomā iesaistījies kāda vācu teātra trupā un viesizrādēs kopā ar to apceļojis “puspasaules”... Domāju, daudzus viņa biogrāfijas faktus, īpaši – teju neticamo dzimtas vēsturi un 20. gadsimta 50. gadu bērnības notikumus – no jauna atklās un ar interesi izbaudīs visi grāmatas lasītāji. Margēviča aprakstītie notikumi aizsākas pēc Otrā pasaules kara beigām, bet apstājas vien pērnruden, kad manuskripts iesniegts iespiešanai. Margēvičs, kā jau tas raksturīgi daudziem mūža novakari sasniegušiem, dzīves gaitā pārcietis šķietami nedziedināmas slimības un traumas, spriež viedi un izsakās atklāti un kritiski, reizēm paskarbi. Arī par sev tuviem cilvēkiem. Grāmatas lappusēs sastopamies ar populāriem autora līdzgaitniekiem – Vilni Baltiņu, Regīnu Ezeru, Viju Artmani, Jāni Jurkānu, daudziem kino pasaules ļaudīm. Nezinu, kādas sajūtas būs citiem lasītājiem, bet man pēc grāmatas izlasīšanas sakārojās apmeklēt pēc vairākām dokumentālajām filmām slavenu tapušo Šķērsielu, kur Margēvičs dzīvo joprojām. Nu, vismaz pašas filmas vajadzētu vēlreiz noskatīties. Bet izlasīt viņa jauno grāmatu iesaku – noteikti būs interesanti arī jums! Arī grāmatas vizuālais ietērps atgādina melnbaltu kinofilmu. Kā zināms, “Dzīves melnā montāža” nav viņa pirmā grāmata par laikmetu un līdzbiedriem. Vēl tikai piebilde nezinātājiem – kinoscenārists un publicists Tālivaldis Margēvičs apbalvots ne vien ar vairākām balvām “Lielais Kristaps”, bet ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Noderīgi: lsm.lv Margēvičs, Tālivaldis. Dzīves melnā montāža. Rīga: Autorizdevums, 2023. 255 lpp. ISBN 9789934314247. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Tā kā biju sajūsmā par lietuviešu autora Donalda Kajoka romānu “Ezers un citas to pavadošās personas”, kas publicēts sērijā “Jaunā klasika” (Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbi), tad loģiski šķita iepazīties arī ar igauņu rakstnieka Jāna Kaplinska (1941–2021) eseju no tās pašas sērijas. Iespējams, ka kādam šķitīs – vasara nav piemērotākais laiks, lai lasītu par ledu, bet tiem, kuri meklē vieda rakstnieka pārdomas un interesantu sarunu biedru, grāmata noteikti neliks vilties. Titānika tēma caurvij visu eseju, kuras autora galvenā atziņa tulkotājas Rūtas Karmas vārdiem ir: “Cilvēkam jādzīvo pēc iespējas tā, lai šai lielajai Dzīves, Dzīvības plūsmai nebūtu par traucēkli.” (7. lpp.) Kaplinska esejā savijušās visdažādākās tēmas – trako kuģi, asteroīdi, sekvojas, Sarajeva un karš, zemestrīce, terorisms, utt. Autors prātojis pat par to, kas notiek ar veciem zirnekļu pavedieniem. Taču kopumā eseju vieno pārdomas par cilvēka mūžu un tā jēgu. Jau pirmajā tekstā, kurā Kaplinskis runā par rudeni, pieminēts laika plūdums – kā atgādinājums, ka dzīve ir īsa, bet “darāmā trakoti daudz”. Titāniku Kaplinskis attēlojis gan kā sava laikmeta bērnu, kurā iemiesojusies cilvēka pārliecība par viņa prāta varenību, gan sava veida simbolu visdažādākajām cilvēka cerībām – cerībām uz jaunu pasauli, cerībām izbēgt no trūkuma, no policijas, no sarežģījumiem: “Citi bēga no vientulības, citi – uz vientulību.” Kaplinska redzējumā Titāniks varēja rasties tikai noteiktā sistēmā un sabiedrībā, laikā, kad cilvēks domāja, ka zina, kādai jābūt pasaulei un dieviem un centās šādu pasauli un dievus radīt. Grāmatas izskaņā Kaplinskis pieskāries vēl kādam interesantam jautājumam saistībā ar skatījumu uz dzīvi – vai neko nedrīkst uztvert kā joku vai, gluži pretēji, kā joks uztverams viss? Viņš pats bieži domājis, ka tie, kas uztver dzīvi kā joku, nevienam nevēlas darīt pāri. Manuprāt, lasot šo eseju jeb pārdomu grāmatu, katrs var atrast kaut ko savas domas piesaistošu, jo autors ir maksimālists un vēlējies vismaz mēģināt “uzrakstīt burvju vārdus, vārdus, kas palīdz pret spokiem, burvjiem, spridzekļiem, ārprātu un diktatoriem”. (121. lpp.) Vien piebilstams, ka Jāns Kaplinskis pieskaitāms pie spilgtākajiem un pasaulē pazīstamākajiem sava laika igauņu rakstniekiem. Interesanti, ka viņa vārdā nosaukts asteroīds “29528 Kaplinski”. Rakstnieks saņēmis Eiropas Literatūras balvu, vairākas augstas starptautiskās literārās godalgas, bijis igauņu pretendents Nobela prēmijai literatūrā. Kaplinska darbi tulkoti daudz un dažādās valodās. Noderīgi: rakstnieciba.lv / satori.lv / punctummagazine.lv Kaplinskis, Jāns. Ledus un Titāniks. No igauņu valodas tulkojusi un priekšvārda autore ir Rūta Karma. Rīga: Latvijas Rakstnieku savienība, 2022. 125 lpp. ISBN 9789934882098. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Koši oranžos vāciņos tērptās nelielās grāmatiņas virsrakstā iekodēts svarīgs vēstījums un arī tās patiesā mērķauditorija – “Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam tik veci un gudri”. Mūsdienu britu bērnu literatūras autores Katrīnas Randelas (1987) jaunākās grāmatas tulkojums ir apliecinājums arī tam, ka svarīgāko par kādu konkrētu tēmu var izteikt pavisam īsi, šajā gadījumā – lakoniskas esejas formā. Renātes Punkas no angļu valodas tulkotajā esejā autore atgādina pieaugušajiem, cik brīnumaina un dažādas dzīves vērtības (kuras spējam saskatīt, vien laikam steidzoties uz priekšu) atgādinoša mēdz būt bērnu literatūra. Ja esi izaudzis liels un gudrs, bet domā, ka bērniem paredzētās grāmatas ir nenozīmīga literatūras daļa, kura paredzēta vien tiem mazajiem lasītājiem, kuri vēl nepazīst īsto pasauli, tad vietā atgādināt, ka laikam sen neesi lasījis nevienu bērnu grāmatu. Randelas tekstu gribas dēvēt par mini rokasgrāmatu, kurai būtu jābūt pa rokai katram sapņotājam, katram grāmatu lasītājam. Kādēļ? Lai brīdī, kad pieaugušo pasaule tevi ir ietinusi savā nopietno notikumu tīmeklī, šī grāmatiņa kalpotu kā atgādinājums. Atgādinājums par to, kur vari smelties iedvesmu un piedzīvojumu dzirksti. Grāmatiņa palīdz atvērt durvis uz aizraujošo stāstu pasauli, aicinot ielūkoties arī bērnu literatūras vēsturē, vienlaikus ļaujoties brīnumiem. Bērnu grāmatas sniedz iespēju atmiņās atgriezties katram savā bērnībā, ar šībrīža skatījumu un izpratni par lietām tās ļauj lappusēs pamanīt pilnīgi citas vēstījuma šķautnes. Vai tu mēdz lasīt bērnu grāmatas? Vai arī uzskati to par lieku laika tērēšanu? Es joprojām lasu grāmatas, kas it kā ir paredzētas bērnu auditorijai, tomēr arī tagad – nonākot pieauguša cilvēka dzīves posmā – spēj uzrunāt manu sirdi. Un, ja tā padomā, – laba grāmata ir tāda, kas patīk ne tikai bērnam, bet arī jau pavisam lielam cilvēkbērnam jeb pieaugušajam, vai ne? Prieks, ka daudzi autori prot iepīt bērnu grāmatu tekstā arī vien pieaugušajam domātas domu vai humora dzirkstis, zemtekstus. “Kad lasāt bērnu grāmatas, jums tiek dāvāta telpa, kur atkal justies kā bērnam: atrast ceļu atpakaļ, atpakaļ uz laiku, kad ik diena nesa jaunus atklājumus un pasaule bija milzum plaša, pirms jūsu iztēle tika apcirpta un pieķemmēta, it kā tas būtu papildu pakalpojums.” (31. lpp.) Turpināsim pa laikam ieskatīties bērnu grāmatās arī tad, kad mūsu bērni jau izauguši no vecuma, kad tiem nepieciešama priekšā lasīšana. Viens no iemesliem – ir taču tik jauki iespējami ilgāk saglabāt sevī prasmi raudzīties uz pasauli ar bērna tik patieso, atklāto un brīnuma gaidu pilno skatienu! Noderīgi: janisroze.lv Randela, Katrīna. Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam tik veci un gudri. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 48 lpp. ISBN 9789984239484. Inga Kaļva–Miņina ir žurnāliste, literāte, grāmatu blogere.

Aizejošā gada nogalē mani “atrada” kāda ārkārtīgi aizkustinoša grāmata, kura, spriežot pēc izteiksmes stila un ilustrācijām, adresēta jaunākā skolas vecuma bērniem. Tomēr es ieteiktu šo grāmatu lasīt arī pieaugušajiem, turklāt – kopā ar bērniem. Šis stāsts (un pēdējā laikā tas vērojams aizvien biežāk un ir apsveicami) skar visai neērtu tēmu – novecošanu, par kuru, kā liecina dzīves pieredze, pie mums tiek runāts reti vai ne no pareizā skatpunkta. Iespējams, grāmata varētu, pirmkārt, nomierināt bērnus, ka pārvērtības, kuras notiek ar viņu mīļajiem vecvecākiem, nav svešas arī citās ģimenēs; otrkārt, ka novecošana pati par sevi ir dabisks un nenovēršams process, kuru jāpieņem kā loģisku dzīves sastāvdaļu, tikai jāiemācās ar to sadzīvot; treškārt, sniegt atbalstu mūsu reizumis tik sasaistītajiem un mulstošajiem vecākiem, sniedzot padomu, kā par vecumu un slimībām runāt kā par dabisku dzīves posmu, cieņpilni un bērniem saprotami. Jāatceras, ka vecums pats par sevi nav slimība, tomēr vien retajam to lemts izdzīvot bez garīgu vai fizisku slimību izpausmēm. Saprotoša ģimene var būt lielisks atbalsts, visiem kopā padarot šo grūto periodu gaišāku un vieglāku. Cieņu un sapratni pret novecojošiem cilvēkiem droši vien teju neiespējami izstāstīt un iemācīt vien vārdos. Tomēr vēl nepareizāk ir šo tēmu noklusēt. Ir jāiemāca bērniem, ka novecošana un arī aiziešana no šīs pasaules ir vienlīdz dabisks process kā pieaugšana. Tādēļ – paldies horvātu rakstniecei par šīs tematikas raisīto īso, bet emocionāli ietilpīgo dzīves stāstiņu. Noderīgi: lsm.lv Bezinoviča-Haidona, Iva. Mana vecmāmiņa mani nepazīst. No horvātu valodas tulkojusi Santa Domijana-Zviedre. Ilustrējusi Hana Tintora. Rīga: Aminori, 2023. 33 lpp. ISBN 9789934612251. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

Pavisam neievērojams vidusskolēns, vienpatis un mājās sēdētājs Rintaro zaudē vectēvu. Pēc šī bēdīgā notikuma, bet vēl pirms pārcelšanās uz dzīvi pie attālas radinieces Rintaro saimnieko vectēva uzturētajā lietoto grāmatu tirgotavā “Nacuki grāmatnīca”. Grāmatas zēns mīl no visas sirds, un, šķiet, tieši tas stāstā liek iesaistīties kaķim vārdā Tīģeris. Pavisam negaidot un nemanāmi Rintaro savā garā un apziņā pieaug no nevienam nevajadzīga un nepamanāma puišeļa līdz pašapzinīgam jaunietim. Grāmatās ir spēks, tikai jāpamana šī spēka izpausmes un pielietojums. Par grāmatu teju maģiskā spēka eksistenci allaž atgādinājis Rintaro vectēvs, bet to lietā likt jaunietim jāiemācās pašam. Maģiskajam reālismam raksturīgā stilā “Nacuki grāmatnīca” un tās mantinieks top par grāmatu un izdevējdarbības glābēju. Caur mazo grāmatu veikaliņu plūst liels, mīlestības virzīts spēks un paaudžu gudrība, kas izpaužas literatūras mīlestībā. Ne no kurienes uzradies runājošais kaķis Tīģeris ved Rintaro dažādos labirintos, lai glābtu grāmatas no cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņu izvelētais grāmatu mīlēšanas veids ir vienīgais īstais un patiesais. Taču Rintaro ar sarunām vien saviem pretiniekiem spēj pierādīt, ka mīlestību pret literatūru nevar izmērīt ne izlasīto grāmatu daudzumā, ne lasīšanas ātrumā. “Lasīšana nav tikai priekam vai izklaidei. Reizēm vajag izgaršot pa vienai rindiņai vien, vajag vairākkārt pārlasīt vienu un to pašu rindkopu. Reizēm, galvu saķēris, virzies uz priekšu pavisam lēni. Bet smagā darba rezultāts ir tāds pats, līdzīgi kā uzkāpt kalnā pa garu, garu kalnu ceļu – tev paplašinās redzesloks, it kā tev acu priekšā pavērtos plaša ainava.” (82. lpp.) Brīžiem grāmatā iekļauto dialogu veidošanas stils atgādina Ošo prātojumus, bet tad atkal kopā ar Rintaro iekrītam Gabrielam Garsijai Markesam raksturīgā tēlu pasaules skatījuma būvēšanas veidā. No grāmatas tēlu dialogiem un galvenā varoņa monologiem izceļams ne viens vien citējams aforisms vai domugrauds. Šī grāmata varētu iedvesmot lasīšanai ne vien bērnus, bet arī dažu labu pieaugušo, kurš iestrēdzis vai pazaudējis lasīšanas prieku. Stāsts mums atgādina, kāpēc lasām, turklāt mudina lasīt arī jau agrāk nodrukātus tekstus, tā atgādinot sen piemirstas lasīšanas izjūtas. Japāņu autora vēstījums zināmā mērā atgādina Daniela Penaka eseju “Kā romāns” – arī tas palīdz saskatīt lasīšanas burvību, taču vienlaikus atgādina cilvēka tiesības nelasīt. Savukārt gados jaunāki lasītāji te var smelties iedvesmu tālākai lasāmvielai, lai piedzīvotu brīnišķīgo literatūras spēku un ielaistu savā sirdī mīlestību. Tu neesi nevajadzīgs – allaž atradīsies kāds mērķis, uz kuru tiekties, vai veids, kā parādīt savu spēku un zināšanas. Vienmēr patīkami atklāt cittautu literatūru, kas tulkota tieši no oriģinālās valodas. Arī tādēļ ir interesanti iepazīties ar grāmatas tulkojumu – censties izprast un izbaudīt, kā teksts plūst latviešu valodā. Dažos teikumos gan novēroju vienu otru neveiklību, bet kopumā tulkojums nekavēja izbaudīt jaunā Rintaro ceļu pie savas pašapziņas. Stāstu par kaķi, kurš mudināja rīkoties, un jaunieti, kurš izglāba grāmatas, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Svarīga atziņa, ko paņemt no šī stāsta: lasīšanā nav vietas steigai; runājot līdzībās, arī mūziku taču mēs nespētu izbaudīt, klausoties daudzkāršā paātrinājumā. Sosuke Nacukava ir godalgots japāņu rakstnieks un ārsts, viņš dzimis 1978. gadā Osakas prefektūrā. “Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas” izdots jau vairāk nekā divdesmit pasaules valstīs. Noderīgi: zvaigzne.lv Nacukava, Sosuke. Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas. No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 192 lpp. ISBN 9789934318641. Līva Alksne ir literatūras blogere.

Jelgavas novada ziemeļdaļā netālu no Vircavas upes atrodas Lielvircavas muiža, kuras vēsture kopš 16. gadsimta sākuma saistās ar Teitoņu ordeņa vasaļa Hinrika fon Klopmana vārdu. Šī baronu dzimta – ievērojamie Kurzemes hercogistē dzīvojušie vācbaltiešu muižnieki – saimniekoja muižā no 1500. līdz 1821. gadam. Muižas kungu ēka celta minētā perioda beigās – deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Atšķirībā no daudzām citām restaurētajām Latvijas muižām Lielvircavas muižā mūsdienās iespējams izbaudīt gaisotni, kura līdzinās tai, kāda valdījusi pirms simts gadiem. Tas kļuvis iespējams, pateicoties šīs senās dzimtas pēcnācējam baronam Georgam Pēterim fon Klopmanam (Georg Peter Baron von Klopmann), kurš deponējis muižas telpas agrāk greznojušās mēbeles, lustras un traukus, starp kuriem ir arī Baltijā ražotas mēbeles un sadzīves priekšmeti. Saskaņā ar deponējuma līgumu šie priekšmeti atradīsies muižā vismaz turpmākos divdesmit piecus gadus. Daudzas mūsdienas sagaidījušās Latvijas muižas pēc 1920. gada zemes reformas labākajā gadījumā piedzīvojušas restaurāciju, iespējams, jau pēc “pārciestas” pārbūves – ja vien nav tikušas pakļautas aizmirstībai un tādējādi pārvērtušās drupās. Lielvircavas muižas, kuras restaurācijas darbi tika pabeigti 2020. gadā, liktenis pēc vietējās pamatskolas izvākšanās no tās telpām bijis labvēlīgs tieši kultūrvides restaurācijas kontekstā. Fon Klopmanu dzimtas deponētie interjera priekšmeti nu apmeklētājiem ļauj pilnvērtīgi iejusties muižas ikdienas dzīves gaisotnē – tādā, kāda muižā valdījusi 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis kādā iepriekšējā publikācijā norādījis: “[..] Lielvircavas muižā atgriezīsies tas inventārs, kurš tur ir dzimis, kurš tai interjera videi ticis iegādāts, pasūtīts, izgatavots vai speciāli pirkts. Tādējādi tas ir unikāls, vienreizējs gadījums arī Latvijas kultūras mantojuma vēstures nozīmē.” Apgādā “Jumava” tapusī grāmata “Lielvircavas muiža” turpina bagātīgo Latvijas muižām veltīto grāmatu klāstu. Jaunajā izdevumā iekļauts arī apjomīgs brīvkungu E. un G. Klopmanu raksts par vāciešu vēsturi Kurzemes laukos “Vircavas-Skursteņmuižas apgabals ap 1800. gadu” (Agra Dzeņa tulkojumā), kas pirmpublicējumu vācu valodā piedzīvoja Braunšveigā 1939. gadā. Šī Vircavas un Skursteņmuižas hronika, kas aptver ziņas par diviem muižu kompleksiem vienotā Vircavas-Skursteņmuižas apgabalā, ir papildināta ar vēsturiskām un mūsdienu fotofiksācijām un faktiem bagātiem aprakstiem par tā laika ikdienu Kurzemē. Izdevums “Lielvircavas muiža” ir vēl viens avots labākai izpratnei par vācbaltu ietekmi uz Latvijas kultūras dzīvi un saimniecisko darbību. Noderīgi: lsm.lv / lsm.lv Lielvircavas muiža. Sastādītājs Dr. habil. art. Ojārs Spārītis. Latviešu valodā tulkojuši Agris Dzenis un Renāte Siliņa. Atbildīgā redaktore Liene Zundure. Interviju veidotāji Lia Guļevska un Ilga Liepiņa. Priekšvārda autori barons Pēteris fon Klopmans un Nauris Puntulis. Maketa un grafiskā noformējuma veidotājs Ivars Vimba. Rīga: Jumava, 2023. 175 lpp. ISBN 9789934206542. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.