🎧 Klausies apskatu Spotify. Šīgada augustā latviešu literatūras saimei pievienojās cēsnieces Līgas Rimšas pirmais stāstu krājums ”Mazo somiņu laiks”. Grāmatas vizuālais veidols – dzeltenā krāsa un lidojošās pieneņpūkas uz vāka, sākotnēji vedina uz domām par gaišu un vieglu lasāmvielu, taču tā gluži nav. Apjomā nelielā lasāmviela ir emocionāli piepildīta un neticami raiba, te netrūkst ne dzīves gaišo, ne tumšo toņu.  Autores dzīves pieredze, kā arī ļaušanās formas un valodas dažādībai nodrošina lasītājam  daudzveidīgu lasāmvielu. Nieka 190 lappusēs, kas apvieno 14 īsākus un garākus stāstus, lasītājs izdzīvo gan sirdssiltas un jautras, gan rūgtuma un sāpju pilnas ”mazā cilvēka” dzīves epizodes. Jāatzīmē, ka nozīmīga vieta Līgas Rimšas prozā ir ne tikai cilvēkam un tā pārdzīvojumiem, bet arī priekšmetiem, dzīvniekiem, dabai. Tā, piemēram, grāmata aizsākas ar stāstu ”Ģimenes draugs”, kas vēstīts no simtgadīga galda perspektīvas. Caur vairāk nekā gadsimtu senā koka galda redzespunktu atklājas kādas ģimenes drāma vairāku paaudžu garumā. Savukārt stāstā ”Rīts pie ezera”, kas vēsta par kāda sapņaina makšķernieka gaitām, visai rotaļīgā veidā domas un balss tiek piešķirta makšķeres pludiņam. Šādas šķietami nebēdnīgas nianses tekstam piešķir savu īpašu šarmu un atsvaidzina kopējo atmosfēru.  Lasot Līgas Rimšas stāstus, nevar nejust autores empātiju un mīlestību pret dzīvniekiem un bērniem. Rakstniecei piemīt spēja aprakstīt dzīvniekus ļoti personiski, sirsnīgi, emocionāli. Stāstos satiekam suņus, kaķus, dziedātājputnus, stirnu, zivis, mežacūku… Līdzāspastāvēšana starp dzīvnieku un cilvēku autorei ir ļoti būtiska. Tās ir ciešas saites, kas stāstā “Saldējums” liek trūcīgiem bērniem, kuriem pašiem nav ko ēst, slapjdraņķī stāvēt pie tirgus vairākas stundas, meklējot kaķēnam jaunu saimnieku, kas varētu to pabarot. Tikpat ļoti aizkustina suņu nesavtīgā palīgā steigšanās, glābjot savu saimnieci, kad tai uzbrūk četri nekaunīgi vīrieši stāstā “Suņuks”. Autores radītajā pasaulē cilvēka un dzīvnieka eksistence ir vienlīdz svarīga, cilvēks dzīvnieku neatstās nelaimē un arī dzīvnieki nav vienaldzīgi pret savu saimnieku likstām, vajadzīgajā mirklī sniedzot atbalstu un mīļumu, ko ne vienmēr spējīgi sniegt līdzcilvēki.   Tikpat atbildīgi un spēcīgi autore vērš uzmanību uz ļoti būtisku mūsu sabiedrības problēmu – novēršanos un vienaldzību pret novārtā pamestiem bērniem. Arī tādu šajā grāmatā nav maz. Nabadzība, vecāku atkarības, nevienam nevajadzīgo, nelabvēlīgo ģimeņu bērnu traģika, sabiedrības norobežošanās, kas līdzi nes bērnu aiziešanu neceļos un pievēršanos noziedzībai , spilgti tēlota vienā no šī krājuma atmiņā paliekošākajiem stāstiem “Sīkais”. Tas ir izteiksmīgs ne tikai savā emocionālajā intensitātē, bet arī formas ziņā – “Sīkais” rakstīts kā stāsts stāstā, izmantojot kāda zēna dienasgrāmatas fragmentus, kuru autentiskumu pasvītro un izceļ tekstā trūkstošie komati, kas atkal ir viens no īpašajiem autores paņēmieniem, lai atdzīvinātu tekstu un padarītu to iedarbīgāku. Līga Rimša raksta arī dzeju, iepriekš iznākuši dzejoļu krājumi “Vēlos būt deputāte” (2019), “Ko nezina sfinksa” (2020) un “Nātrēs brienot” (2021). Stāsti publicēti literārajā žurnālā “Jaunā Gaita”, autore rakstījusi arī bērniem. Dzjenieces talantu apliecina tekstā uznirstošie, pārsteidzoši orģinālie tēlainās izteiksmes līdzekļi. Turpinājumā daži piemēri no grāmatas lappusēm:  “Diena sākusies kā koša dālija uz tirgotāju galdiem, uz vakarpusi vilkās kā blusains tirgus suns, kas tekelē gar gaļas paviljona durvīm” (24) “Jūtos bagāta kā sarkanu dzērveņu pilns purvs” (54) “(..) dēls ir neaizstājams kā validols” (28) Autores lieliskās vērotājas spējas, nobrieduša cilvēka skatiens uz dzīvi un nebaidīšanās no eksperimentiem ir “Mazo somiņu laika” veiksmes stūrakmeņi. Bagātā, dažbrīd pat gleznainā valoda ieved it kā citā pasaulē, tā varbūt nebūs tuvākā paaudzei, kas, pašas rakstnieces vārdiem izsakoties, “nespēj iedomāties dzīvi bez auto pie durvīm un aifona plaukstā”(38) vai “spēlējas ar saviem gadžetiem, aifoniem un apgūst mākslīgo intelektu, gadījumā ja savējā pietrūkst”(82), taču autores izteiksme nekādā ziņā nav vērtējama kā garlaicīga, pārcakināta vai vecišķa, drīzāk omulīga un silta. Tie ir bagātīgi, ar asprātīgiem izteiksmes līdzekļiem izraibināti, dažādiem valodas slāņiem un emocijām piepildīti teksti, kas neatstās vienaldzīgu. Varbūt pat vēl vairāk – pavisam iespējams, ka kāds no stāstu varoņiem turpinās dzīvot jūsu domās arī pēc grāmatas izlasīšanas. Spilgtais vides atainojums, patiesi cilvēku attiecību tēlojumi, virzība uz gaišo, māka uz pasauli skatīties bez nosodījuma, ar pozitīvu skatu – tās ir stabilas vērtības Līgas Rimšas prozā. Jā, lappusēs mēs sastopamies ar šķiršanos, nodevību, smagām dzīves likstām, pretrunīgām dzīves emocijām, sāpēm, ciešanām, trūkumu, taču daudzos šī krājuma stāstos tomēr ieraugām gaismiņu tuneļa galā, palīdzīgu roku, izlīgšanu ar ilgi krātām negatīvām emocijām. Galu galā grāmatas pēdējā stāstā nonākam pie atziņas, ka katrs reiz ir pelnījis savu mazo somiņu laiku, kad “nav jānes smagums ne rokās, ne sirdī”.  Līga Rimša. Mazo somiņu laiks: stāsti. Redaktore Daina Grūbe; Natālijas Kugajevskas vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 189 lpp. ISBN 9789934324147. Signija Silauniece ir Cēsu Centrālās bibliotēkas Pieaugušo apkalpošanas nodaļas galvenā speciāliste.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Ēnas ar zibošām acīm, pie durvīm klauvējoši lejkannu pārdevēji un māja, kurā dzīvo spoki, – oktobris šķiet vispiemērotākais mēnesis, lai runātu par dažādām dīvainām parādībām un sakritībām, kas izraisa izbīli. Grāmata “Spoki pie durvīm neklauvē” drīzāk ir iedrošinājums šajā laikā saglabāt gaišu un pozitīvu uztveri šķietami ikdienišķās norisēs. Nosaukums rada maldīgu priekšstatu par spocīgiem notikumiem, jo patiesībā lasītājs nokļūs jocīgu pavērsienu virpulī, novērtējot draudzības spēks, kas vairojas, daloties tajā ar citiem, un ko nevajag mēģināt iegrožot vai paturēt tikai sev. Rosio Boniljas (Rocio Bonilla) ilustrētie dzīvnieki, jo īpaši ar satraukumā plaši pavērtajām acīm, lasītājiem jau ir labi zināmi – iepriekš latviešu valodā ir izdoti arī citi spāņu ilustratores darbi: “Kas ir mīlestība, mazā Mona?”, “Kaimiņi” un “Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es”. Grāmatas galvenie varoņi – Lācis un Murkšķis – ir dzīves baudītāji, kuri vēro zaru un lapu debesīs izveidotos zīmējumus, met šautriņas un tēlo lielas zvaigznes. Ilustratores izdoma un rotaļīgā attieksme ir jūtama ikkatrā lappusē, kur var redzēt arī Lāci dejojam baleta dejotāju kārtainajos svārkos un minamies uz velosipēda, kas ir divkārt mazāks par pašu. Katalāņu autores Eulālijas Kanalas (Eulàlia Canal) uzrakstītie dialogi un izdomātā sižeta attīstība atgādina par ikdienas brīnumiem un mudina raudzīties uz pasauli ar smaidu un zinātkāres pilnām acīm. Murkšķa un Pīles dialogs, piemēram, par (ne)būšanu mājās atsauc atmiņā Vinnija Pūka sarunu ar Trusīti, kurā Pūks, saņēmis atbildi par alas iemītnieku prombūtni, nosprieda, ka “tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?”. Pīle gluži kā Vinnijs Pūks nonāk pie līdzīga secinājuma, nesaprotot, kā viņa varēja traucēt kādam, ja mājās neviena nebija. Kamēr Pīle, šādi prātojot, ļauj sniegam sevi apklāt, lēnām pārtapdama par kupenu (kas joprojām ir mana spilgtākā prātā palikusī vizuālā aina), Lācis, pieejot tuvāk draudzenei, viņu atpazīst. Pēc acīm. “Spoki pie durvīm neklauvē” ir piemērots stāsts tumšajiem rudens vakariem, kad jāpārdomā veidi, kā sasildīt ne tikai ķermeni, bet arī sirdi, kā priecāties un iepriecināt arī iekšējo bērnu. Kamēr vēl dažas lapas spītīgi turas kokos, ir pēdējais brīdis, lai pievienotos Lācim un Murkšķim debesu zīmējumu vērošanā; iekštelpās allaž ir iespēja dziedāt, dejot vai citādi radoši izpausties, tāpēc atliek vien novēlēt – ar lepnumu un gandarījumu būsim (vai iesākumā vismaz tēlosim) lielas zvaigznes! Noderīgi: latvijasmediji.eglobuss.lv Eulālija Kanala. Spoki pie durvīm neklauvē. Ilustratore Rosio Bonilja; no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere; atbildīgā redaktore Līva Kukle; literārā redaktore Līva Vecvagare; maketētāja un vāka dizainere Daina Vīķele. Rīga: Latvijas Mediji, 2024. 39 lpp. ISBN 9789934293719. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Pēc tam, kad aizvadītajā gadā ziņkārības mākts izlasīju Kotrīnas Zīles “Dvēseli sviestmaižu kārbiņā” , kolēģi aicināja iepazīties ar mūsmāju autora Arno Jundzes darbu, kurā arī tiek skarts mistiskais un spocīgais – “Šušnirks un spoku muiža”. Arī ilustrācijas abām grāmatām no pirmā acu uzmetiena šķiet līdzīgas – melnā krāsa uz balta fona un baltā krāsa, kas izgaismo pavisam tumšas lappuses. Arī šajā darbā ilustrācijas uzrunā acumirklī – tās ir radošas, nedaudz abstraktas, un arī pieaudzis cilvēks var pavadīt daudz laika, pētot Kristīnes Martinovas zīmējumos iedzīvināto Jundzes sižetu. Grāmatas izdevniecība “Zvaigzne ABC”, aprakstot darbu, nosauc to par “vismaz trīs līmeņu grāmatu”, kurā ko patīkamu un interesantu atradīs gan bērni, gan viņiem priekšā lasošie pieaugušie, gan vienkārši par darbu ziņkārīgie. Uzreiz jāsaka, ka grāmatas spoku muiža noteikti nav tik baisa, kā varbūt vāka attēls to “mālē”. Grāmata ir visnotaļ piemērota pat vismazākajiem lasītājiem. Darbs ieved lasītāju interesantā, mazliet greizā pasaulē, kas brīžiem atgādina mūsējo – arī Šušnirka ikdienu piepilda gudru vīru runas, oficiālas vēstules un pat mākslīgais intelekts. Tomēr tas viss tiek pasniegts ar humoru, bagātinot pasauli ar interesantiem un savdabīgiem tēliem, kas ne vienmēr ir cilvēki. Jo ir taču interesantāk dzīvot, ja lidostā var sazvanīties nevis ar pilotu, bet pašu lidmašīnu, vai aprunāties ar tējkannu par to, cik siltu ūdeni vēlā vakarā vēlamies – pat ja tas vajadzīgs ne tējai, bet slepena līguma teksta ieraudzīšanai. Grāmatas nodaļas, lai arī savstarpēji saistītas kopīgā naratīvā, ir autora šķietami brīvs un ne ar kādiem rāmjiem neierobežots radošās domas plūdums, kas var aizvest uz negaidītām vietām un sižeta pavērsieniem. Jundze meistarīgi spēlējas ar vārdiem, brīžiem atsaucoties pat pats uz sevi, tā teikt, “salaužot ceturto sienu”. Kopumā stāsts no pieaugušā skatupunkta nolasās kā bērna ceļojums pasaules iepazīšanā, kurā ir daudz garlaicīgu pieaugušo dzīves procesu. Un tomēr bērnu grāmatā par šiem procesiem izdodas interesanti pasmieties. Kopumā “Šušnirks un spoku muiža” būs laba grāmata, kuru palasīt priekšā mazākajiem, taču izklaidējošais sižets noturēs uzmanību, līdz ar to šī ir vairāk kopābūšanas, nekā gulētiešanas grāmata. 2019. gadā klajā nāca Arno Jundzes “Šušnirks un pazemes burbuļi“. Noderīgi: zvaigzne.lv / lsm.lv Arno Jundze. Šušnirks un spoku muiža. Ilustratore Kristīne Martinova, grāmatas un vāka dizaina autore Vita Lēnerte, mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava Švanka. Projekta vadītāja un redaktore Bārbala Simsone; korektores Zinta Stikukute, Patrīcija Šteinberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 144 lpp. ISBN 9789934317293. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Cik ļoti dzejas krājums var būt labbūtības veicinātājs? Iespējams, pirms Elvīras Blomas krājuma “Viņam patīk šie dzejoļi” izlasīšanas vairāk domātu skaistu iztēles ainavu vai mierpilnu ideju robežās, taču te iepazinu ko pavisam jaunu. Dzejoļi dažādos veidos izkāpj no tiem rāmjiem, ar kuriem, iespējams, visbiežāk cilvēks-vidējais asociē dzeju. Te radošajam idejas pasniegšanas veidam nāk talkā, piemēram, brīvs asociāciju vai domu plūdums (dzejolis “melnbalts:”) vai fontu izmēru maiņa (dzejolis “Mana jaunība ir akla”), bet par labbūtību aizdomājos katras nodaļas beigās atrodamajos “Anketu dzejoļos”. Tie ir pavisam reāli, visai introspektīvi, brīžam dziļi filozofiski, taču vienlaikus šķietami nejaušā kārtā uzdoti jautājumi no autores lasītājam. Šis dzejoļu krājuma aspekts mani pārsteidza nesagatavotu un tiešām “uzķēra”. Un uz jautājumiem es patiešām sāku meklēt atbildes. Piemēram “Melot sev var dažādi. Kā?”, “Ja tev būtu iespēja atgriezties bērnībā, kuru brīdi tu izvēlētos?” un citi. Dzejniece savos darbos lasītājam atveras visai personiskā veidā, tāpēc šī ir interesanta pieeja, kā var radīt arī vismaz nelielu pretējo iedarbību. Autore pat aicina sūtīt anketu atbildes viņai uz e-pastu, kas šķiet ārkārtīgi unikāls autora un lasītāja mijiedarbības piedāvājums. Jāsaka – nepamēģināju. Tomēr arī ārpus šī anketu aspekta krājumam ir daudz ko piedāvāt. Katrā nodaļā “sataustīju” kādu kopējo caurviju ideju. “Klasiķi” vairāk runā par radošo procesu, iedvesmām, dzejas un rakstniecības “scēnu” vai jomu kopumā, “Gadījumi” – par attiecībām gan mīlestības, gan ģimenes, gan draudzības un pat antipātijas veidolā vai mana mīļākā nodaļa “Lielo kapu dzejoļi”, kas balansē starp brīžiem pat grandioziem epitetiem un skaudru ikdienību. Visai bieži grāmatu izvēlē priekš manis būtisks ir pirmais iespaids, respektīvi – vāks. Un arī šis ir tas gadījums, kad grāmatas vizuālais noformējums uzrunā spēcīgi, ar lentikulāro vāku, kas vienlaikus glabā sevī divus attēlus. Uzreiz nesapratu, kas uz tā attēlots – to noskaidroju tikai lasot Agneses Radziņas recenziju “Satori” , bet varbūt pats savā apskatā to neatklāšu, lai paliek intrigai vai pat interpretācijai. Katrā ziņā priecājos, ka vāks uzrunāja, jo saturs to spēja vēl vairāk. Visiem šis krājums noteikti domāts nebūs, bet tiem, kam būs – tā, ka līdz kaulam. Noderīgi: janisroze.lv / satori.lv Elvīra Bloma. Viņam patīk šie dzejoļi. Redaktors Arvis Viguls, korektore Jana Taperte, dizains: Anete Krūmiņa. Carnikava: Žurnāla “Punctum” atbalsta biedrība, 2024. 143 lpp. ISBN 9789934924002. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Silvija Brice, viena no izcilākajām mūsdienu tulkotājām, jau ilgus gadus nodarbojas ar literatūras tulkošanu, galvenokārt no angļu un vācu, dažreiz arī no poļu valodas. Šajā klāstā ir vairāk nekā divsimt pasaulslavenu autoru grāmatas, kuru vārdi neprasa komentārus – Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese, Salmans Rušdi, Airisa Mērdoka, Džordžs Orvels u.c. “Tulkošana ir liela un būtiska manas dzīves daļa. Galva mūžam pilna ar vārdiem, un kādā brīdī šie vārdi sāk kondensēties kā rasa uz stikla, savelties lāsēs un ritēt paši no sevis.” Silvijas Brices Facebook profilam seko ļoti daudz cilvēku. Kādu dienu Silvija sāka rakstīt miniatūras par saviem agrajiem ikrīta braucieniem ar divriteni gar jūras krastu, sagaidot saullēktus. Arī savas pārdomas un vērojumus par notiekošo pie mums un citur. Kāds tam sakars ar grāmatu? Vistiešākais! Šīs rīta emocijas kopā ar iespaidīgām bildēm “aizrāva” līdzi saulei un jūrai viņas sekotājus. Divritenis ar laiku kļuva personalizēts par zirgu vārdā – Verters (atceramies Gētes “Jaunā Vertera ciešanas”), iegūstot savu unikālo identitāti, kas lieliski iederas saullēktu kontekstā. Tagad vairs nav tik būtiski – vai tie bija lasītāju lūgumi vai tikai Silvijas pašas doma, ka uzrakstītais jāizdod grāmatā, bet tas mums, lasītājiem, par laimi notika! 2020. gadā iznāca Silvijas Brices pirmā grāmata “Baigās piezīmes”. Savukārt otro viņas grāmatu “Piktais sentiments” sagaidījām pagājušā gada nogalē. Tajā “Saullēktu” vārdu gleznām pievienojas vēl divas nodaļas – “Burtliči” un “Ēveļskaidas” ar krietni lielāku sarkasma un ironiska humora piedevu; ar skaudrām sajūtām un filozofiskām pārdomām. Priekšvārda rindas no Jāņa Joņeva dzejoļa skaidri iezīmē jaunās grāmatas emocionālo noskaņojumu: “Gaisā jautās gurdums, smeldze, splīns, viss tieši kā iekārtots jautrai spēlei.” Pirmā nodaļa “Burtliči” atklāj tulkotāja citādo dzīvi jeb īpašību, ko noteikusi profesija. Kuri ikdienā redz un piedzīvo dziļas bažas un sāpi par to, ka “...cilvēki, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, šo valodu vairs nejūt. Pārzina tikai vienu gaudenu, nokrejotu, liesu valodas slāni. Piedodiet, bet valoda lēni mirst, tas ir acīmredzams, un tas ir šausmīgi un sāpīgi.” (15. lpp.). Otrajā daļā turpinās “Saullēktu” maģija, ko Silvija kopā ar Verteru piedzīvojuši no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Izbaudiet autores krāšņo un bagāto valodu! Apbrīnojami atšķirīgi rīta stāsti, kuros nekas neatkārtojas, lai gan satura galvenā tēma ir viena un tā pati. Jūra latviešu dzīvē ieņem ļoti nozīmīgu vietu, jo tā ir ne tikai mūsu nacionālā bagātība, bet arī spēka atgūšanas, garīguma un iedvesmas vieta. Šajos ikrīta vārdu gleznojumos ir tik daudz pozitīvisma, mīlestības un dvēseliskuma! Tie atraisa un rada tēlainu domāšanu – asociācijas, atmiņas par ko līdzīgu, par sajūtām mūsu pašu dzīvē. “Tavu skaistu pasauli, un pat zirgs klusi pie sevis bubina – ai Dieviņ, ai Laimiņ. Šito visu ieraudzīt katru rītu no jauna.” (51. lpp.) Šķiet, ka mēs “auļojam un galopējam, rikšojam un joņojam” trijatā un tērzējam ar Verteru par Haijama dzeju, Freidu un citām gudrībām. Silvija Brice saka: “Laimība!” Trešā nodaļa atgādina savulaik Umberto Eko teikto: “Izklaidēties nenozīmē izkliedēt problēmas.” Tāpēc “Ēveļskaidas” mūs sagaida ar skarbi filozofiskām pārdomām un vērojumiem – par “tuvāko un tālāko laiku”, par 21. gadsimta necilvēcībām un paradoksiem Latvijā un pasaulē. “Rīti sākas nevis ar saullēktiem, bet gan ar domām par to, cik būs latviešu, kuri 1) ies aizstāvēt savu zemi, 2) bēgs uz Īriju, 3) aizlaikus šūs karogus no balti zili sarkanas apakšveļas, 4) pieprasīs plašsaziņas līdzekļus aklajiem un kurlajiem ienaidniekiem, 5) piedzīvos miera laikus. Un nebeidzams izbrīns par tiem, kuri regulāri aizmirst, ka pie robežas ir karš un šaipus robežas ir 5. kolonna.” (128. lpp.) Patiesība, kas nebaidās nosaukt ciniskas izdomas un melus īstajos vārdos. Apzināti nerunāju par literatūras veidu un žanriem šajā darbā, jo tie, protams, tur ir, bet raudzīsim “Pikto sentimentu” lasīt kā drauga sarunu ar draugu. Sajūtiet autores grāmatu kā mūsu sirdsapziņas balsi, un viss nostāsies savās vietās! Nobeiguma daļā daudz vairāk nekā divās iepriekšējās nodaļās varam iepazīt arī Silvijas emocionālo dzeju. “Šķitumu izslēgt, apklust un aptumst, justies kā mājās un cerēt, ka iedos kāds elpu ne vien tāpat, bet ar Dievu, ja atļaus, tad būsim rītā vēl te.” (187. lpp.) Noderīgi: zvaigzne.lv / lsm.lv Silvija Brice. Piktais sentiments. Redaktore Bārbala Simsone; grāmatas un vāka dizains: Gunta Plotka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 192 lpp. ISBN 9789934326806. Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.

🎧 Klausies apskatu Spotify. “Dāvana jaunajai mākslinieku paaudzei” – tā ievadā tiek pieteikts krāšņais Ludolfam Libertam veltītais mākslas albums. Grāmata, kas izdota apgāda “Neputns” sērijā “Lielā mākslas klasika”, ir apjomīgs 640 lapaspušu monogrāfisks izdevums, kas sniedz padziļinātu ieskatu mākslinieka un scenogrāfa Ludolfa Liberta (1895–1959) daudzveidīgajā daiļradē. Savā dzīves laikā Liberts aktīvi darbojies gan kā Nacionālās operas dekorators un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs, gan vadījis Latvijas Valstspapīru spiestuvi un naudas kaltuvi. Paralēli šiem pienākumiem Liberts aktīvi gleznoja un rīkoja personālizstādes Latvijā un ārzemēs, kļūstot par vienu no ievērojamākajiem latviešu modernistiem. Grāmatas sākumā autori īpaši izceļ Liberta glezniecību, veltot aptuveni trešdaļu izdevuma viņa gleznu reprodukcijām, galvenokārt no 20. gadsimta 20. un 30. gadiem. Šajos darbos atklājas mākslinieka daudzpusība un ārzemju pieredze, mijoties Torņakalna skatiem, Parīzes bulvāriem un Venēcijas kanāliem. Mākslas darbu reprodukcijas papildina Liberta izteikumi un citāti no preses, radot priekšstatu par mākslinieku kā strādīgu un idejām bagātu personību. Grāmatas turpinājumā pētnieki – Dace Lamberga, Natālija Jevsejeva, Edīte Tišheizere, Helmuts Šabasevičs, Ulrihs Hermanss un Klāvs Priedītis – analizē dažādus Liberta radošās darbības aspektus. Īpaši izceļama ir viņa Art Deco stilā veidotā skatuves scenogrāfija un kostīmu meti, kas radīti Latvijas Nacionālās operas izrādēm laikā no 1924. līdz 1937. gadam. Šajā periodā Liberts piedalījās vairāk nekā 40 izrāžu vizuālajā noformēšanā, spilgti demonstrējot Art Deco laikmeta greznību un dekoratīvo valodu. Šis Liberta mantojums kalpojis par pamatu arī izstādei “Ludolfs Liberts (1895–1959). Art Deco hipnotiskais spožums” , kas skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 2025. gada 16. martam. Rakstu autori ir apzinājuši arī mazāk zināmus Liberta radošās darbības virzienus. Klāvs Priedītis ir apkopojis informāciju par mākslinieka ilustrācijām žurnālos “Ho-ho” un “Atpūta”, viņa ieguldījumu grāmatu mākslā, kā arī darbu Valstspapīru spiestuvē. Savukārt pētnieks Helmuts Šabasevičs izgaismo Liberta radošo dzīvi Lietuvā, paplašinot priekšstatu par viņa starptautiskās darbības ietekmi. Caur dažādo pētnieku skatījumiem Ludolfs Liberts atklājas kā iedvesmojošs mākslinieks, kura darbi un personība turpina uzrunāt arī mūsdienās. Krāšņi veidotais mākslas albums palīdz atklāt laikmetu, kurā Liberts darbojās, un viņa nozīmīgo vietu tajā. Vienlaikus grāmata arī kalpo par ceļvedi mākslas cienītājiem un ikvienam, kas meklē piemēru radošai neatlaidībai. Noderīgi: Neputns /   lr1.lsm.lv Ludolfs Liberts. Sastādītāja Laima Slava. Teksta autori: Dace Lamberga, Natālija Jevsejeva, Edīte Tišheizere [un vēl 4 autori]; literārā redaktore Antra Bula; mākslinieks Ivo Grundulis; tulkojums angļu valodā: Valdis Bērziņš, Iveta Boiko ; tulkotāji: Dace Meiere (no lietuviešu valodas), Kristiāna Ābele (no vācu valodas), Ingrīda Peldekse (no zviedru valodas); priekšvārds: Jānis Zuzāns; bibliogrāfija: Ingrīda Peldekse. Rīga: Neputns, 2024. 639 lpp. ISBN: 9789934601927. Sandra Ķempele ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Mārcis Auziņš ir bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors, šobrīd LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors un visa pamatā – zinātnieks. “Viņš ir pārliecināts, ka nodarboties ar fiziku ir tikpat romantiski kā radīt mākslu, apgāžot stereotipu, ka fiziķis ir sausiņš apdilušā džemperī” – tā par Mārci Auziņu raidījuma “Daudz laimes, jubilār!” ievadā saka žurnālists Andrejs Volmārs. Vai fizika ir romantiska, nemācēšu komentēt, taču Mārcis Auziņš noteikti ir ļoti cienīts un respektēts savas jomas eksperts, kurš nekā nestiprina Andreja Volmāra pieminēto stereotipu par fiziķiem. 2024. gada rudenī Mārča Auziņa grāmata “Flirts ar patiesību” bija uzmanības centrā arī grāmatu klubā, kura dalībniece esmu. Kāda no lasītājām dalījās pārsteigumā, ka grāmatnīcā “Flirts ar patiesību” atradās plauktā pie pašpalīdzības grāmatām. Pēc pirmā izbrīna tomēr kolektīvi vienojāmies, ka pareizi vien ir. Vēlāk kādā Slimību profilakses un kontroles centra informatīvajā bukletā atrodu definīciju “Pašpalīdzība ir rūpes par sevi, ikdienā praktizējot metodes, kas sekmē labsajūtu gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē”. Kam šī grāmata ir domāta? Ikvienam. Ikvienam, kuram labsajūtu vairo izziņas process, ir interese ieskatīties zinātnē un vēlme izprast notiekošo un likumsakarības dabā. Spēja par sarežģīto runāt vienkārši ir prasme, kas ir šīs grāmatas centrā. Divas citas grāmatu kluba dalībnieces grāmatu bija aizņēmušas no saviem tēviem – arī tas nav nebūtisks šīs grāmatas mērķauditorijas raksturojums. Grāmatā lasāmās esejas pirmreizēji publicētas un joprojām pieejamas Latvijas sabiedrisko mediju portāla LSM.lv “Profesora Auziņa zinātnes slejā” . Tomēr ir patīkami šo tekstu turēt rokās, redzēt vienkopus. Grāmatu nav iespējams izlasīt “vienā rāvienā” – drīzāk vienu, divas esejas, un tad jāļauj tām iegult personīgajā zināšanu audeklā. Es grāmatu nelasīju secīgi, bet gan ikreiz izvēloties tematu, kas mani tajā brīdī uzrunāja. Pie mīnusiem eseju grāmatas versijai būtu jāmin ilustrācijas - grāmatā tās ir melnbaltas, ne vienmēr labi saskatāmas, ne vienmēr tādas pašas kā portālā (kas pats par sevi nebūtu nekas slikts) un nekur grāmatā nerodu atbildi jautājumam – kas ir fotogrāfiju autors un/vai avots. Šī grāmata bez attēliem, manuprāt, neko nezaudētu. Autors grāmatas priekšvārdā skaidro grāmatas nosaukuma izvēli – “Flirts ar patiesību”: “Cilvēku attiecībās ar idejām ir līdzīgi kā savstarpējās attiecībās. Ar dažām idejām (tāpat kā ar dažiem cilvēkiem) attiecības veidojas pozītīvas – uzreiz, viegli un nepiespiesti. Citas idejas sākotnēji šķiet nepieņemamas un grūti saprotamas. Varbūt pat biedējošas. Un tad sākas flirts. Gribas šai idejai pietuvoties, to iepazīt. Taču tāpat kā flirtā starp diviem, arī šajā gadījumā piezogas doma, vai tikai tas neaizies par tālu, vai esmu tam gatavs un vai es to patiešām gribu… Vai apkārtējie man piedos šo aizraušanos ar traku un “nepareizu” ideju?” Varu vien pieņemt, ka flirtēt Mārcim Auziņam patīk. Tandēmā ar vārdabrāli, ģitāristu Mārci Auziņu ir tapuši jau divi skatuves flirti – “Flirts ar citādo” un “Flirts ar Budu”. Mūzika un saruna. Lasītais ļauj spriest, ka šī zinātnes un mūzikas saruna ir vēl viens veids, kā autori mums palīdz izprast pasaules lielos jautājumus un zinātnes izaicinājumus. Iespējams, ka nodarboties ar fiziku tiešām ir romantiski! Noderīgi: Jumava.lv / lsm.lv Mārcis Auziņš. Flirts ar patiesību. Atbildīgā redaktore Liene Zundure; literārais redaktors Juris Lorencs; Ingus Feldmaņa vāka grafiskais noformējums; maketētājs Ivars Vimba. Rīga: Jumava, 2024. 232 lpp. ISBN: 9789934206931. Silva Vucena ir Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktora vietniece attīstības jautājumos.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas (Reeli Reinaus) grāmata “Rahela, Anderss un laika logi” pavīdēja manā redzeslokā jau pirms kāda laika, taču tikai tagad, meklējot daiļliteratūru jauniešiem, vēlreiz to pamanīju. Grāmatas anotācijā minēts, ka Rahela pēc vecāku šķiršanās nolemj pa vasaru padzīvot pie vecmammas un vēlas atklāt noslēpumu, kas saistīts ar kādu alu. Zinot, ka Rēli Reinausas iepriekšējie darbi ir bijuši ļoti labi, arī uz šo liku lielas cerības. Grāmatas vāks un nosaukums īsti neatklāj neko daudz par pašu grāmatu, taču varu pačukstēt, ka grāmata ir fantastiska. Rahelas vecums stāstā nav īsti atklāts, taču var noprast, ka viņa ir jauniete. Viņas domu gaita, uzdotie jautājumi un skatījums uz dzīvi ir ļoti sadrumstalots, taču reizē loģisks un jaunietes vecumposmam atbilstošs. Lai arī stāstu caurvij notikumi, kuri saistās ar Raganas alu, manuprāt, svarīgākais ir līdzcilvēku atbalsts, kad meitenei ir tik daudz jautājumu par šo mistisko un noslēpumaino vietu. Te mijas pagātne ar nākotni, bet tagadnē ir Rahela, kura mēģina šķetināt jautājumus, kuri ir noklusēti ļoti ilgu laiku. Stāstā ir nedaudz mitoloģijas un fantastikas ar nelieliem drāmas elementiem. Visu cieņu rakstniecei, kura šajā aizraujošajā piedzīvojumā neļauj aizmirst par galveno, ka jābūt pieņemošiem pret līdzcilvēkiem. Stāsts ir ļoti ievelkošs un lasās raiti. Arī neierastā teksta krāsa netraucē, un grāmatu papildina igauņu ilustratores Marjas Līsas Platsas (Marja-Liisa Plats) ļoti skaistās ilustrācijas. Vai Rahelai izdosies atšķetināt Raganas alas mīklu un mainīt notikumu gaitu? Uzreiz atbildēšu, ka jā, taču tas ceļš, kā viņa to izdara, ir jāpiedzīvo (jāizlasa) katram. Noderīgi: zvaigzne.lv / reelireinaus.ee Rēli Reinausa. Rahela, Anderss un laika logi. Ilustratore Marjas Līsas Platsas; no igauņu valodas tulkojusi Antra Brūvere; redaktore Daina Grūbe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 175 lpp. ISBN 9789934325038. Madara Vīlipa ir Rīgas Tehniskās koledžas bibliotēkas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Viesturs Tamužs, uzņēmējs un investors ar plašu pieredzi finanšu un tehnoloģiju jomā, piedāvā skaidru un saprotamu izklāstu vienā no mūsdienu nozīmīgākajiem finanšu jauninājumiem – bitkoinā. Grāmata “Bitkoins. Vienkārši” ir pirmā latviešu autora grāmata, kas veltīta bitkoina un kriptovalūtu tematikai. Tā ir domāta ikvienam, kurš vēlas saprast, kas ir bitkoins, kā tas darbojas un kāpēc tas tiek dēvēts par “digitālo zeltu”. Autors ne tikai soli pa solim izskaidro bitkoina pamatprincipus, tā ekonomisko un tehnoloģisko nozīmi, kā arī praktiskos aspektus – iegādi, glabāšanu un lietošanu, bet arī vieglā valodā izskaidro, kā darbojas pasaules finanšu sistēma, kas ir nauda u.c. tēmas, kuras nevar neaplūkot, runājot par bitkoinu. Tā kā grāmata sarakstīta dialoga formā starp vectēvu Viesturu un divpadsmit gadus veco mazdēlu Oskaru, valoda ir viegli uztverama, bez liekas tehniskas sarežģītības, padarot šo grāmatu piemērotu gan iesācējiem, kuriem šķiet, ka ir galīgi neprašas finanšu jautājumos, gan tiem, kas vēlas iegūt padziļinātu izpratni par bitkoina vēsturi un sistēmu. Grāmata ir sadalīta 21 nodaļā, kuras autors nosaucis par “sarunām”, un papildināta ar autora pēcvārdu. Interesanta pieeja ir grāmatā izmantotie kvadrātkodi, kas lietoti atsauču vietā – tie ļauj viegli atvērt un vēl padziļinātāk izstudēt konkrēto piemēru vai avotu, kā arī piestāv grāmatas saturam un idejai par digitalizāciju finanšu pasaulē. Arī grāmatas spilgti oranžā krāsa nav nejauša izvēle, par ko var uzzināt vairāk grāmatas vienā no pēdējām nodaļām. Šī grāmata ir īpaši aktuāla mūsdienu digitālajā laikmetā, kad tradicionālās finanses mainās un arvien vairāk cilvēku interesējas par alternatīvām valūtām un finanšu brīvību. Ja vēlies saprast, kāpēc bitkoins varētu būt nozīmīgs ne tikai tehnoloģiju entuziastiem, bet arī ikvienam, kam rūp ekonomiskā neatkarība, šī grāmata būs vērtīgs ceļvedis. Noderīgi: diena.lv / la.lv Viesturs Tamužs. Bitkoins. Vienkārši. Literārā redaktore Inga Gulbe; dizainere Paula Lore; maketētāja Baiba Puriņa. Rīga: RTU Izdevniecība, 2024. 272 lpp. ISBN 9789934371127. Solveiga Ozolniece ir LNB Pakalpojumu departamenta Jesajas Berlina Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

🎧 Klausies apskatu Spotify. 2024. gada nogalē tika izdota mūziķa, mūzikas vēsturnieka, pedagoga, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja (LNRMM) Mūzikas nodaļas dibinātāja un ilggadējā vadītāja Elmāra Zemoviča (1938) jaunākā grāmata–katalogs “Mūzikas instrumentu būvētāji un meistari Latvijā”. Šis pētījums ir unikāls resurss, kas sniedz padziļinātu ieskatu mūzikas instrumentu būvētāju pasaulē, piedāvājot ne tikai instrumentu aprakstus, bet arī šo meistarīgo cilvēku biogrāfijas. Mūzikas instrumentu būvētāji ir vairāk nekā amatnieki. Viņi ir mūzikas tradīciju nesēji un inovatori, kas nodrošina, ka mūzika turpina dzīvot cauri gadsimtiem. Instrumentu būvētājiem piemīt ne tikai tehniskās prasmes, lai nodrošinātu instrumentu ilgmūžību, bet arī dziļa izpratne par instrumentu skaņu, kas padara šo profesiju par vienu no vissarežģītākajiem un mākslinieciskākajiem amatiem. Savā laikā strādājot LNRMM, Elmāra Zemoviča pārziņā ir bijusi mūzikas instrumentu kolekcijas veidošana, kuras lielākā daļa (60%) ir Latvijas izcelsmes meistaru un uzņēmēju būvēti. Instrumentu komplektēšana tika veikta, atrodot un glābjot no bojāejas unikālus Latvijas izcelsmes meistaru darbus. Daudzu gadu garumā izdevuma autors ir pētījis dažādu arhīvu un bibliotēku materiālus, izskatījis daudzus laikrakstus un žurnālus, meklējot ziņas par komponistiem, atskaņotājmāksliniekiem un instrumentu būvētājiem. Tieši pateicoties Elmāra Zemoviča pētnieciskajam darbam, ir tapis šis izdevums, kas aptver līdz šim Latvijas kultūrtelpā maz reprezentētu nacionālā mantojuma vērtību. Kataloga veidošanā lieli palīgi ir bijuši arī LNRMM Mūzikas nodaļā strādājošie speciālisti. Darbā plašāk ir atspoguļota klasiskās mūzikas instrumentu būve, kamēr tautas mūzikas instrumentu būvētāju veikums ir tikai daļējs. Katalogs sastāv no divām daļām. Pirmā daļa – Mūzikas instrumentu būvētāji – apkopotas biogrāfiskās ziņas par vairāk nekā 300 mūzikas instrumentu būvētājiem un meistariem, kas darbojušies Latvijā. Kopumā, lai veidotu pilnīgāku instrumentu būvētāju biogrāfijas, autors ir izmantojis plašu izziņu avotu klāstu, piemēram, baznīcu grāmatas, lai izpētītu instrumentu būvētāju dzimšanas datumus, dzīvesvietas un sociālo stāvokli; adrešu grāmatas, lai atrastu mūzikas instrumentu darbnīcas, veikalus un to īpašniekus; rakstus periodikā u.c. Pētītie avoti ļauj iegūt daudzpusīgu skatījumu uz būvētāju dzīvi un darbību, kas sniedz interesantu informāciju par to, kā mūzikas instrumenti attīstījās un kā instrumentu būvētāji ietekmēja šo procesu. Otrā daļa – Mūzikas instrumenti fotoattēlos – atrodams bagātīgs Latvijas meistaru būvēto instrumentu attēlu klāsts. Lielākā daļa tapuši 19. un 20. gadsimtā. Īpaši daudz pārstāvēti tādi instrumenti kā ērģeles un klavieres. Daudzi mūzikas instrumenti izceļas ar mākslinieciski oriģinālu ārējo veidolu, kas bagātina šo izdevumu un padara pievilcīgu lasītājiem. Paralēli publikācijas teksts ir tulkots arī angļu valodā, kas padara šo izdevumu pieejamu arī starptautiskai auditorijai. Katalogs domāts muzejiem, bibliotēkām, mūzikas mācību iestādēm, arī kā izzinoša lasāmviela gan profesionāliem mūziķiem, gan mūzikas entuziastiem un visiem interesentiem. Veikums ir tik nozīmīgs, ka šo darbu savos pētījumos varēs izmantot vēl vairākas pētnieku paaudzes. Kā uzskata LNRMM direktore Iveta Ruskule, katalogs ir “veltījums Latvijas mūzikas instrumentu būvniecības vēstures pagātnei, tagadnei un nākotnei”. Izdodot šo katalogu, LNRMM iecerējis attīstīt tā digitālo versiju, kuru papildinās ar jauniem pētījumu objektiem. Kaut arī izdevums nepretendē uz visaptverošu pilnību, tas ir pamats turpmākai meistaru darbības pētniecībai, kā arī mūzikas instrumentu vākšanai, apzināšanai un glabāšanai. Elmāra Zemoviča pētnieciskais darbs ir pirmreizējs veikums latviešu mūzikas vēsturē. Arī pats autors saka: “Neuzskatu šo pētījumu par pabeigtu, jo ar laiku var atrasties dažādi papildinājumi, kurus varēs pievienot ieplānotajam šī izdevuma digitālam variantam.” Noderīgi: km.gov.lv / facebook.com / klasika.lsm.lv Elmārs Zemovičs. Mūzikas instrumenti un to būvētāji Latvijā = Musical Instruments and Their Makers in Latvia : katalogs. Zinātniskā redaktore Dr.art. Baiba Jaunslaviete; redaktore Ruta Kurpniece; tulkojums angļu valodā: Amanda Zaeska; mākslinieks Mārtiņš Ratniks; foto: Ruta Kurpniece, Gunta Zemoviča, Jānis Porietis; ievads: Iveta Ruskule. Rīga: Rakstniecības un mūzikas muzejs, 2024. 540 lpp. ISBN: 9789934381515. Inta Šapovalova ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mūzikas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Pagājušā gada nogalē klajā nāca skotu izcelsmes arhitekta, dāņu pilsētplānošanas biroja “Gehl Architects“ radošā direktora un pedagoga Deivida Sima darba “Soft City” tulkojums “Maigā pilsēta”, kurā autors raksturo to, kā veidot blīvi apdzīvotu vidi, saglabājot cilvēcisku mērogu. Darba oriģinālizdevums tapis laikā, kad pasaulē bija uzliesmojusi interese par dāņu “hygge“ fenomenu – ikdienas kopību; mājīgu, dzīvelīgu gaisotni, kas vairo labsajūtu. Pasaulē, kurā pilsētu apdzīvotība kļūst arvien blīvāka, mājokļu izmaksas liek saspiesties šaurībā un dzīve arvien vairāk noris iekštelpu mākslīgajā vidē, pasliktinās arī veselība. Deivids Sims norāda, ka šajā situācijā uzturēties citu cilvēku sabiedrībā, kustēties un pieredzēt “dzīvi starp ēkām” ir svarīgāk nekā jebkad, tādēļ pilsētām laiks kļūt nedaudz “maigākām”, satuvinot un savienojot ikdienas eksistences potenciāli konkurējošos aspektus. Iedvesmojoties no ziemeļnieciskās, uz cilvēku orientētās pilsētplānošanas tradīcijas, autors piedāvā vērojumus par 21. gadsimta pilsētām raksturīgajiem izaicinājumiem, katru no tiem ievadot ar īsu eseju par dzīves kvalitātes saglabāšanu pilsētvidē, darba noslēgumā sniedzot kritērijus pilsētu vides kvalitātes vērtēšanai. Pirmā daļa “Pilsētas kvartāli: dzīvot lokāli pilsētnieciskotā pasaulē” veltīta kvartālu un iekšpagalmu attīstīšanai, piešķirot ēkām funkcionālus slāņus tipveida “krāvumu” vietā. Dzīves kvalitātes uzlabošanai autors iesaka veidot mazākus apjomus ar iekšpagalmiem un dažādību funkcijās, pārdomāti izmantot augšstāvu un jumtu teritorijas un iekļaut pilsētvidē apjomīgus elementus, saglabājot cilvēcisku mērogu. Otrā – “Pārvietošanās un iedzīvošanās pārslogotā pasaulē” – vērsta uz pilsētu iedzīvotāju un viesu mobilitātes veicināšanu, kas pēc Sima domām veicina arī sociālo mobilitāti. Autors runā par “staigājamām” un “uzkāpjamām” ēkām, kuru cilvēciskais mērogs bez grūtībām ļauj tām piekļūt, tajās iekļūt, uzkāpt, nokāpt un iziet tām cauri. Savukārt “staigājamas” un “riteņbraucamas” ietves un ielas ar vietu sabiedriskajam transportam uzlabo mobilitāti pilsētā. Trešās daļas “Sadzīvot ar laikapstākļiem klimata pārmaiņu laikmetā” ievadesejā Sims pilsētas salīdzina ar dabiski un mākslīgi stādītiem mežiem. Dabiskā meža dažādība sniedz izturību un dzīvotspēju, kamēr mākslīgie stādījumi daudz vieglāk ievainojami krīzēs. Arī pilsētās dažādība sniedz spēju pielāgoties izmaiņām. Domājot par cilvēka attiecībām ar dabu un klimata pārmaiņām, Sims iesaka aicināt dabu iekštelpās, izmantojot dabisko gaismu un ventilāciju, padarīt zaļas lodžijas un terases un, visbeidzot, radīt pašiem savus laikapstākļus ar ēku un kvartālu plānojuma palīdzību. Grāmatas noslēgumā autors sniedz deviņus kritērijus ērti apdzīvojamam pilsētvides blīvumam, sākot ar apbūves formu dažādošanu, līdz bioloģiskās daudzveidības veicināšanai. Gan izdevuma oriģināls, gan trāpīgais izdevniecības “Jānis Roze” paspārnē tapušais Renātes Punkas tulkojums bagātīgi papildināts ar skaidrojošām ilustrācijām, kuras arhitektūras un pilsētplānošanas terminus padarīs saprotamus ikvienam tēmas interesentam. Tulkojumu papildina autora sagādāts “bonuss” lasītājiem – vizuālas piezīmes par “Maigās pilsētas” iezīmēm Rīgā 2024. gada septembrī, kuras sniedz inspirāciju meklēt tās sev pazīstamo pilsētu ielās un ieviest, plānojot pārmaiņas vidē ap sevi. Grāmatas ievadā Deivids Sims jautā “Kāda saikne maigajam ir ar maigo pilsētu?” un uzreiz arī sniedz atbildi: “Maigajam ir saikne ar vieglumu, ērtībām un gādību – dienu no dienas.” Noderīgi: thinksofter.com / janisroze.lv / rtu.lv / islandpress.org Deivids Sims. Maigā pilsēta: plānojuma idejas ērtai dzīvei pilsētā. Tulkojums latviešu valodā: Renāte Punka; literārā redaktore Sandra Skuja; zinātniskais redaktors Artis Zvirgzdiņš. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 270 lpp. ISBN: 9789934410338. Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. “Grūta dzīve pelēnam, ja to neņem vērā,” šādas un līdzīgas kodolīgas, bet pārdomu raisošas frāzes var lasīt Reičelas Braitas (Rachel Bright) uzrakstītajā un Džima Fīlda (Jim Field) ilustrētajā stāstā “Lauva tevī”, ko latviešu valodā atdzejojis Kārlis Vērdiņš. Stāsts dzejas formā, kur attapīgi izmantots gan grāmatas lielais izmērs, gan lappušu pārškiršanas neizbēgamība kā līdzeklis papildu spriedzes radīšanai. Par lauvām un pelēm ir rakstīts daudz un dažādi jau kopš Ēzopa fabulu laikiem, jo tas ir pateicīgs salīdzinājums – viegli uztverams, vizuāli krasi pretējs un arī vērtību vai rakstura ziņā sākotnēji pietiekami atšķirīgs. Pele – maza, necila, neievērota – cenšas saviem spēkiem tikt ievērota un atrast savu vietu, toties lauva – liels, skaļš un pamanāms – dienas pavada, sēžot klints virsotnē un vērojot apkārtni; kad nepieciešams atgādināt, kurš ir savannas karalis, lauvai atliek tikai ierēkties. Reičela Braita atjautīgi izmanto šo lasītājam labi zināmo salīdzinājumu, lai atgādinātu, ka pirmais iespaids var būt maldīgs. Mazās peles pīkstieni ir pārāk klusi, lai gazeles un žirafes to ievērotu un lai zilonis un zebra neuzmanības pēc neuzkāptu uz tās astes, tāpēc tā izlemj iemācīties pīkstienu pārvērst lauvas cienīgā rēcienā. Kā to paveikt? Džims Fīlds humoristiski ilustrē, kā pele trenējas pie spoguļa, lasa grāmatu ”Kā pelei iemācīt rēkt” un pēdīgi saprot, ka vislabākais skolotājs būs lauva, kaut gan pastāv risks nomirt, ko ilustrē iedomu burbulis ar peli uz šķīvja un lauvu, kas ar mēli aplaiza lūpas un rokās tur sagatavotu dakšu un nazi. Pelēna apņemšanās doties pie lauvas iezīmē varoņa gatavību pārvarēt grūtības, lai augtu un attīstītos. “Nav neviens šim Pelēnam lielu drosmi devis… bet, ja gribi mainīt lietas, jāsāk ir ar sevi,” rakstīts grāmatā, mudinot gan peli, gan lasītāju rast iekšēju spēku pārmaiņu veikšanai, nevis fatāli padoties ar likteņa nežēlastību. Uz klints virsotnes sēž lauva, kas nevīžīgi zemāk nometis kaulus un galvaskausus, iespējams, pusdienu tiesu. Šis skats kopā ar nākamo ilustrāciju, kur pelēns ar lielām acīm veras augšup pretī lauvai (un arī lasītājam), atkārtoti uzsver peles iekšējo spēku pārvarēt bailes. Cita ilustrācija, kur pa visu atvērumu redzama lauvas seja ar kuplajām krēpēm un plati ieplestajām nāsīm, kurām priekšā stāv pelēns ar joprojām vietumis apsaitēto asti, rada nepieciešamo kontrastu, vēlāk atklājot, ka arī lauvas bravūrīgais tēls ir tikai šķietamība. Vai pele iemācījās rēkt un kā jutās lauva, to sastapis, neatklāšu, lai ikkatram būtu vēlme pašam izbaudīt šo darbu, noslēgumā vien jāpiebilst, ka patiešām “katrā mūsos iekšā pele un arī lauva ir”. Noderīgi: zvaigzne.lv / rachelbrightbooks.co.uk / jimfield.me / Reičela Braita. Lauva tevī. Džima Fīlda ilustrācijas; no angļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš; redaktore Diāna Romanoviča. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.