"Literatūras ceļvedis" jautā Rīgas Tehniskās universitātes Digitālo humanitāro zinātņu institūta vadošajai pētniecei Evijai Mirķei

Jautājumus uzdeva Lauma Remese.

Evija Mirķe ir Rīgas Tehniskās universitātes Digitālo humanitāro zinātņu institūta

vadošā pētniece, PhD. Projekta "Mākslīgā intelekta rīki vispārējās izglītības pedagoga darbā (AItools4Teachers)" (Projekta numurs: VPP-IZGLĪTĪBA-2025/1-0010) vadītāja.

Sāksim ar pavisam īsu jautājumu – mākslīgais intelekts (MI) izglītībā: draugs vai drauds?

Tas ir atkarīgs no mērķa, kādu vēlamies sasniegt. Ja MI lieto tikai tādēļ, ka tas ir pieejams vai ir bail atpalikt no citiem, tad tā nav pareizā motivācija, taču, ja pedagogs MI lieto tādēļ, ka kāda uzdevuma veikšanai tas ir ļoti efektīvs vai tādēļ, ka MI var palīdzēt skolēnam apgūt kādas prasmes, tad tā ir laba izvēle.

Ja runājam par pedagogu darbu ar MI, tad daži pētījumi rāda, ka pieredzējušiem pedagogiem un tiem, kuri “draudzējas ar tehnoloģijām”, MI patiešām palīdz, taču jauniem, mazāk pieredzējušiem pedagogiem, kā arī tiem, kuri ar tehnoloģijām ir uz “Jūs”, MI lietošana nedod rezultātu vai pat rada neērtības. Līdzīgi rezultāti ir arī pētījumos ar augstskolas studentiem. Tajā pašā laikā ir arī pētījumi, kuru rezultāti uzrāda pretējo – jaunie pedagogi no MI lietošanas iegūst vairāk nekā pieredzējušie.

Ja skatāmies uz skolēnu pusi, tad pašlaik nav pierādījumu, ka skolēniem būtu ļoti jāsteidzas apgūt MI pratību agrā vecumā un ka MI apguvē varētu kaut ko nokavēt. Vispirms jāattīsta mazā motorika, tad jāmācās lasīt, rakstīt, rēķināt, domāt dažādos līmeņos, formulēt savu viedokli, argumentēt un attīstīt pamata prasmes, kas dzīvē būs nepieciešamas. Ja tas būs, tad MI prasmju apgūšana būs vienkāršs un dabisks process.

Pašlaik daudz tiek runāts par nepieciešamību pēc mākslīgā intelekta pratības, bet kādu iespaidu MI varētu atstāt uz lasītprasmi un rakstītprasmi? Vai redzat iespējas izmantot MI kā lasītveicināšanas instrumentu bibliotēkās un skolās?

Par šo jautājumu man nav daudz informācijas – es vairāk pētu mākslīgā intelekta lietojumu izglītībā. Piemēram, Lielbritānijā bibliotekāri ir noraizējušies, jo meklējumu skaits bibliotēkas elektroniskajos katalogos pēdējā gada laikā ir būtiski samazinājies, tādēļ bibliotēka pašlaik “meklē savu vietu” jaunajā situācijā. Cilvēki nereti vispirms vēršas pie MI rīkiem, lai iegūtu informāciju, un retāk apmeklē bibliotēku, tādēļ jāatrod jauni veidi, kā uzrunāt lasītājus, jānoskaidro, kādas ir vajadzības, uz kurām bibliotēka var atbildēt.

Runājot par lasītprasmi, ir novērots, ka MI rīki palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, var pielāgot tekstu, ja cilvēkam ir disleksija, var palīdzēt neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem pārvērst tekstu par audio vai otrādi. Manuprāt, iekļaujošas sabiedrības veidošanā, iekļaujošas izglītības nodrošināšanā MI rīki var būt īpaši noderīgi.

Izglītības pētnieki norāda, ka noteiktos apstākļos grūtības un izaicinājumi ir nepieciešams nosacījums kvalitatīvai zināšanu apgūšanai. Zināms, ka MI darbojas, lai optimizētu sniegumu – paātrinātu uzdevuma izpildi un nodrošinātu gandrīz tūlītēju rezultātu, faktiski izdarot domāšanas darbu skolēnu vietā. Kādas sekas tas var atstāt uz skolēnu kognitīvajiem procesiem?

Ļoti smagas. Pētījumu šajā jomā vēl ir maz, taču tie, kas ir pieejami, jau uzrāda pazīmes, ka cilvēkiem ir tendence atslogot domāšanu, grūtākos uzdevumus uzticot tehnoloģijām (angliski "cognitive offloading"), taču mūsu smadzenēm grūtības ir vajadzīgas, lai mēs mācītos. Tāpat kā muskuļiem jākustas, lai kļūtu spēcīgs ķermenis, arī prātam ir jākustas ārpus komforta zonas. Vairāki pašreizējie ģeneratīvā MI modeļi ir ļoti iztapīgi un atvieglo cilvēka domāšanu, tas ir, "domā cilvēka vietā" un pat, ja tā var teikt, nedaudz manipulē ar cilvēku, izmantojot sociālo tīklu platformās izmantotus algoritmus. Mēs vēl skaidri nezinām, bet ir pazīmes, ka tas var radīt nopietnas sekas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Svarīgi ir apzināties, ka pieaugušais pamazām zaudēs tās kognitīvās spējas, kas tam jau bija izveidojušās, taču bērns tās vispār neattīstīs. Šis būs mans personīgs salīdzinājums – tas ir it kā bērns jau no mazotnes būtu iemācījies staigāt tikai ar kruķiem. Nav svarīgi, kad nolemsiet tos atņemt – staigāt bērns nemācēs un, ja sāks mācīties, šīs prasmes apguve būs citāda nekā bērnībā, kad smadzeņu "spēja mācīties" ir visizteiktākā.

Tad sanāk, ka, darbojoties ar MI, skolēnam un studentam tiek atņemta iespēja piedzīvot stimulējošo smadzeņu reakciju, kas rodas, apgūstot jaunas lietas, risinot problēmas vai paplašinot savu redzesloku. Līdz ar to viņš nesaņem personīgo gandarījumu jeb intelektuālo baudījumu, ko sniedz zināšanu apgūšana.

Mēs zinām, ka mācīšanās notiek tajā brīdī, kad cilvēks pārvar grūtības, savukārt grūtību pārvarēšana sniedz gandarījuma sajūtu. Ja kādam ir grūtības lasīt, rakstīt, domāt, un šie procesi tiek uzticēti tehnoloģijai, tad ir skaidrs, ka cilvēkam nav iespējas piedzīvot šo pozitīvo gandarījumu.

Tehnoloģijas būtu jāizmanto tā, lai saglabātu pārvaramu grūtības pakāpi, nevis grūtības novērstu pavisam. Pētnieki visā pasaulē meklē atbildes uz jautājumu, kā to izdarīt. Gaidīsim rezultātus, tuvāko gadu laikā noteikti būs daudz publikāciju par šīm tēmām.

Kā mazināt plaisu starp pedagogiem, kuri nelieto MI, un tiem, kuri to lieto pamatā savam darbam? Ne vienā, ne otrā gadījumā nevarētu runāt par pedagoga profesionalitātes trūkumu, bet gan drīzāk atšķirīgām interesēm un vajadzībām. Ir daļa sabiedrības, kuru jaunās tehnoloģijas un inovācijas tīri cilvēciski neaizrauj un neinteresē.

Mani kolēģi – cilvēktiesību eksperti – apgalvo, ka valstij ir pienākums parūpēties par to, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu iespēja apgūt pamata digitālās prasmes, tai skaitā mākslīgā intelekta rīku lietošanu. Tās ir mūsu cilvēktiesības. Tātad pamata izpratne par to, kā darbojas MI tehnoloģijas, kā tās varētu noderēt, ir nepieciešama visiem, ne tikai pedagogiem. Tālāk jau jāskatās, kuros amatos un kādu pienākumu veikšanai MI ir nepieciešams un kuros gadījumos to drīkst vai nedrīkst lietot. Ir dažādi apsvērumi, kas jāņem vērā, jo īpaši datu aizsardzība, privātums, autortiesības un citi jautājumi. Es gan uzskatu, ka nevienā profesijā cilvēku nevajadzētu spiest lietot tehnoloģijas, taču noteikti var demonstrēt ar piemēriem tehnoloģiju sniegtos ieguvumus, dalīties pieredzē, kā tās noder. Piemēram, runājot par skolotāja darbu, pašlaik nav viennozīmīgu pierādījumu, ka ar MI rīkiem pedagoģija kļūs kvalitatīvāka vai skolēnu zināšanas un prasmes ilgtermiņā uzlabosies (uzsvars uz “ilgtermiņā”, jo tādu pētījumu vēl nav). Pagaidām ir parādījušies pirmie pētījumi par to, kā MI lietošana ietekmē cilvēka domāšanu, spriestspēju, kā tas saistīts ar pārliecību par savu kompetenci un citiem jautājumiem. Jābūt uzmanīgiem, jo tehnoloģija ir jauna un vēl nav pārbaudīta. Vajadzīgs laiks.

Pēdējā laikā vairākas valstis ir aizliegušas vai plāno aizliegt sociālo mediju lietošanu bērniem līdz 16 gadu vecumam. Vai, Jūsuprāt, nākotnē līdzīgas diskusijas varētu skart arī mākslīgā intelekta rīkus? Kādi ierobežojumi vai regulējumi šajā jomā būtu nepieciešami?

Tikko atgriezos no vasaras skolas Oksfordā par mākslīgo intelektu izglītībā. Jāatzīst, ir gana daudz pētnieku un citu jomu speciālistu, kuri uzskata, ka MI rīku lietošana būtu jāregulē līdzīgi kā braukšana ar automašīnu vai alkohola lietošana, taču ir arī pretēja viedokļa atbalstītāji, kuri uzskata, ka vecākiem jāuzņemas lielāka atbildība par bērnu attīstību. Es uzskatu, ka lielie tehnoloģiju uzņēmumi ir pārāk spēcīgi, un pašas tehnoloģijas ir apzināti veidotas tā, lai ar cilvēka psihi manipulētu, tādēļ nevar šo atbildību atstāt uz vecāku pleciem. Kādam ir jāuzņemas regulētāja loma, tādēļ daudzas valstis pieņem šādus it kā radikālus lēmumus. Manuprāt, svarīgi šajā diskusijā ir iesaistīt pašus bērnus, lai viņu balss būtu sadzirdēta. Es ticu, ka bērni, ja tiem ļautu izvēlēties starp dabisku attīstību, rotaļām un spēlēm, kustību un radošumu vai kļūšanu par "dīvāna kartupeļiem" (angļu valodā "couch potato"), kuri sēž visu dienu telefonā, intuitīvi izvēlēsies to, kas viņiem ir labāks. Es tam ticu.

Tehnoloģiju attīstība bieži notiek straujāk, nekā spējam tai pielāgoties. Vai šobrīd vispār ir iespējams paredzēt, kāda būs MI loma izglītībā pēc pieciem vai desmit gadiem?

Es teiktu, ka nē. Ir ļoti pretrunīgas prognozes, sākot ar to, ka MI pārņems lielu daļu pašreizējo profesiju, cilvēkiem atstājot tādus manuālus darbus kā elektriķa, santehniķa, friziera un masiera darbs, līdz pretējam viedoklim, ka "MI burbulis" drīz plīsīs vai uz laiku tiks piebremzēts finansējuma trūkuma dēļ. Vērosim, taču apgūsim MI pamata prasmes, turpināsim pētīt procesus un būsim gatavi jebkuram scenārijam.

Vai Jūs ikdienā un arī profesionālajā darbā izmantojat MI, un ja tā, kurus no šiem rīkiem Jūs ieteiktu mūsu lasītājiem?

Protams! Mana pētījumu joma saistīta ar MI, un es to lietoju arī ikdienā. Tiesa, ne katru dienu un ne visiem darbiem. Ir darbi, ko veicu ar MI, jo tas ietaupa laiku, taču ir arī citi mērķi. Piemēram, man ir kāda ideja, esmu uzrakstījusi kādu ieceri, un man vajag to ar kādu pārrunāt. Tā kā kolēģu blakus nav, es izmantoju MI kā “sarunu partneri”. Biežāk tie ir claude vai chatgpt. Esmu ievērojusi, ka nereti nav nozīmes, vai tas ir maksas vai bezmaksas rīks. Ja jāstrādā ar lielāku informācijas apjomu vai failiem, tad maksas rīki ir vienīgā izvēle. Citiem darbiem, piemēram, radīt vizualizācijas vai apkopot paveikto, es izmantoju Gemini vai NotebookLM. Man nav viena favorīta, es izvēlos pēc iepriekšējās pieredzes, taču, tā kā šie rīki nemitīgi attīstās, nevar apgalvot, ka viens un tas pats rīks ir vislabākais vienmēr. Klausos arī, ko kolēģi iesaka. Jebkurā gadījumā viss, ko radu ar MI, tiek vairākkārt pārlasīts, pārrakstīts, pārlabots, tā kā dažreiz tiek patērēts daudz vairāk laika, nekā bija plānots, un pateikt, kur beidzas MI radītais un sākas manis radītais saturs, ir sarežģīti.

Kādas grāmatas par MI Jūs ieteiktu izlasīt tiem, kuri vēlas šo tēmu izprast labāk?

Diezgan grūti teikt, es vairāk lasu par MI izglītībā. Ja ir bail no sarežģītas valodas, man patika lasīt M. Negiši grāmatu "My cell phone can think: A Textbook on Artificial Intelligence" (angļu valodā). Tā iedod izpratni par pamata lietām. Izglītības speciālistiem ieteiktu "Artificial Intelligence and K-12 Education Possibilities, Pedagogies and Risks" (red. J. Mintz). Filozofiski vai vēsturiski priekšstatu par tehnoloģiju attīstību dod J. N. Harari grāmata "Nexus. Saikne", ko var izlasīt arī latviski. Arī grāmata, ko izvēlējos lasīt šī projekta ietvaros, "Artificial Intelligence In Schools. Educational Challenges and Opportunities" (T. Nīgrēns, angļu valodā), manuprāt, ir izcila, jo autors skaidro lietas vienkāršā un saprotamā valodā.

Kādu literatūru Jūs pati vislabprātāk lasāt? Vai varat nosaukt trīs grāmatas, kas Jūs īpaši aizrāvušas vai ietekmējušas, un pastāstīt, kādēļ tās Jums ir nozīmīgas?

Šobrīd vadu valsts pētījumu programmas projektu par MI skolotāju darbā, tādēļ praktiski viss, ko lasu, ir saistīts ar šo jautājumu – izglītības tehnoloģijām, mākslīgo intelektu pedagoga darbā un tamlīdzīgi. Kad vēlos atslēgties, lasu ļoti dažādu literatūru – tikko izlasīju H. Murakami "Nogalēt komandoru", jo man ļoti patika viņa grāmata "Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu", kur autors salīdzina skriešanu ar rakstīšanu, uzsverot pašdisciplīnas nozīmi. Es to ņemu par piemēru, lai arī līdz Murakami līmenim vēl ir, kur augt. Šad un tad atkārtoti pārlasu amizanto grāmatu Ē. Kestnera "Trīs vīri kūrortā". Tā man neapnīk, jo kuriozie notikumi slēpošanas kūrortā ir aprakstīti brīnišķīgā valodā. Mani saista pagājušā gadsimta literatūra, kur ir skaista, izkopta valoda, kur katram vārdam ir nozīme. Patiesībā pēdējā grāmata, ko izlasīju vēl pirms dažām dienām, bija Dž. Roulingas "Ziemassvētku cūks", jo es lasu sava dēla grāmatas – vēlos būt lietas kursā par bērna interesēm. Lasām arī kopā, tā ir brīnišķīga, saliedējoša aktivitāte gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Paldies!