top of page

šŸŽ§ Bukera lasÄ«tava: Claire Adam. Love Forms

  • Writer: Anna Iltnere
    Anna Iltnere
  • Jan 7
  • 4 min read

Updated: Apr 1


šŸŽ§ Klausies apskatu Spotify.


1980. gads. Nakts. SeÅ”padsmitgadÄ«gai meitenei uz galvas uzvelk maisu, lai viņa neredzētu ceļu un neuzzinātu detaļas. Laivā viņu pārved pāri jÅ«rai no Trinidādas salas uz Venecuēlas krastu. Labā Ä£imenē augusÄ« meitene, pēc bezrÅ«pÄ«gas karnevāla nakts, ir stāvoklÄ«. Kādā Venecuēlas klosterÄ« mūķenes par visu parÅ«pēsies: pieņems dzemdÄ«bas un nodos mazuli adopcijai. Kad pusaudze atkopsies, viņu aizvedÄ«s atpakaļ uz Trinidādu, un par notikuÅ”o vairs nekad nedrÄ«kstēs runāt. DzÄ«ve turpināsies kā ierasts. Meitene pabeigs skolu, pārcelsies uz Londonu, studēs medicÄ«nu. Apprecēs britu ārstu, dzemdēs divus dēlus un dzÄ«vos laimÄ«gi skaistā mājā. MÅ«sdienas. Londona. Pusmūža sieviete dzÄ«vo viena. Nesen Ŕķīrusies no vÄ«ra, laulÄ«ba izjuka drÄ«z pēc tam, kad dēli pieauga. Izsapņotā mediÄ·es karjera aprāvās, kamēr viņa audzināja dēlus. Å obrÄ«d viņa strādā nekustamo Ä«paÅ”umu birojā, darot Ŕādus tādus darbiņus. Viņa ilgojas pēc dzimtenes un arÄ« pēc meitas, kuru dzemdēja seÅ”padsmit gadu vecumā. Vecāku lēmums pakļaut meitu kam tādam, kam sekoja klusēŔanas pakts – viss kopā izrādÄ«jās vēl plosoŔāk nekā toreiz Ŕķita. Apziņa, ka kaut kur pasaulē dzÄ«vo bērns, kuru viņa pameta, ir trauma uz mūžu.


Å is nav tikai stāsts par vienu sievieti un vienu adopcijai nodotu bērnu – tas ir romāns par klusēŔanas mehānismiem Ä£imenēs un sabiedrÄ«bās, par sievietes Ä·ermeni kā vietu, kur tiek glabāta vēsture, un par to, kā migrācija saŔķeļ identitāti, veidojot vairākas dzÄ«ves.

Pavadot daudz laika vienatnē, sieviete turpina Ŕķetināt klostera atraÅ”anās vietas noslēpumu un adopcijai nodotās meitas iespējamo likteni. KopÅ” interneta forumu un tÄ«mekļvietņu parādīŔanās meklējumi sniedz arvien vairāk cerÄ«bu, tomēr meita joprojām nav atrasta. Bezmiega naktÄ«s sieviete atver kasti, kurā visu mūžu krājusi avīžu izgriezumus ar jaunām sievietēm, kuras varētu lÄ«dzināties viņas meitai – spriežot pēc paÅ”as vaibstiem. Tur ir arÄ« informācijas druskas par Venecuēlas mūķenēm un vietām, kas raisa atmiņas, kā arÄ« vēstuļu kopijas, sÅ«tÄ«tas dažādām iestādēm atbilžu meklējumos. Uz grÄ«das viņa atloka milzÄ«gu Venecuēlas karti un, malkojot vÄ«nu, atzÄ«mē vietas, kur tas noteikti nevarēja notikt. LÄ«dz kādā rÄ«tā vienā no forumiem parādās atbilde no jaunas sievietes, kura dzÄ«vo Itālijā un, iespējams, varētu bÅ«t meklētā meita. Vai tā ir?


Romāns "Love Forms" ir sarakstÄ«ts mierÄ«gā, samtainā pirmās personas balsÄ«. RakstÄ«bas stilā nav melodrāmas, pat vistraÄ£iskākajos brīžos valoda paliek pieklusināta un lÄ«dzsvarota, ļaujot lasÄ«tājam paÅ”am sajust spriedzi starp pateikto un noklusēto. Galvenā varone stāsta par savu dzÄ«vi, vienlaikus dzÄ«vojot tagadnē. Pēc izlasīŔanas Ŕī balss man ļoti pietrÅ«ks. Tajā bija maigums, spēks, gudrÄ«ba un cilvēcÄ«ba; tā ļāva roku rokā Ŕķetināt dzÄ«ves lielos noslēpumus.


Lasot grāmatu decembrÄ«, barojos arÄ« no Trinidādā un Tobāgo tapuÅ”ajiem aprakstiem par dabu, sulÄ«gajiem augļiem, silto sauli un dzimtas sievietēm.

Viss dzimtas un dzimtenes kolorÄ«tais spēks burtiski izstaro no galvenās varones viņas ikdienas pelēkajā Londonā. Izstaro – un vienlaikus apsÄ«kst, jo ar māti lÄ«dz galam sarunāties nav iespējams. Pārāk daudz jautājumu, kurus māte nevēlas pat dzirdēt. Vai klusēŔana var bÅ«t mÄ«lestÄ«bas forma? Mātes klusēŔana romānā gan nav ļaunprātÄ«ga – tā drÄ«zāk sakņojas bailēs, sociālajos rāmjos un paaudzēs pārmantotā priekÅ”statā par kaunu kā kaut ko pārāku par patiesÄ«bu.


Kā eksotisks augs galvenā varone ir pārcēlusies uz Londonu un iesakņojusies mazā puķpodiņā. Tomēr arī atgriezties pavisam nav iespējams, jo arī dzimtenē viņa ir kļuvusi eksotiska ar savu dzīvesstāstu, kuru zina visi.


Saknes grāmatā ir spēcÄ«gs simbols. Viena no reibinoŔākajām ainām ir brÄ«dis, kad izbraucienā ar laivu gar Trinidādas krastiem jau pieaugusÄ« sieviete nevilÅ”us izvaicā gidu par vietām, kur visātrāk iespējams nokļūt no Trinidādas salas uz Venecuēlu. Piebraucot pie mangrovēm ar to garajām, samezglotajām saknēm, varone satver vienu no tām plaukstā. Å ajā mirklÄ« Ä·ermeņa atmiņa pēkŔņi atdzÄ«vina sen aizmirstas detaļas. Mangroves sakne kļūst par tiltu starp Ä·ermeni un atmiņu – pierādÄ«jumu, ka pieredze nepazÅ«d, pat ja tai gadiem ilgi nav dots vārds.


Ir savādi rakstÄ«t Å”o apskatu brÄ«dÄ«, kad Venecuēlas dzÄ«ve vienas nakts laikā atkal ir apgriezta kājām gaisā.

Jo Ä«paÅ”i pēc tam, kad lasÄ«ti galvenās varones stāsti par to, kā mainÄ«jās noskaņa Trinidādā un Tobāgo pēc valsts apvērsuma mēģinājumiem Venecuēlā 90. gadu sākumā un Hugo Čavesa nākÅ”anas pie varas. Ja agrāk vietējie uz tuvējo Venecuēlu devās labākas peļņas meklējumos, tad jaunā režīma laikā viss mainÄ«jās. Stāsti par cilvēku nolaupīŔanām un izpirkuma maksām caurvija kādreiz tik saulaino ikdienu. Virkne vietējo rÅ«palu apsÄ«ka, un galvenās varones brālis, Ä£imenes uzņēmuma turpinātājs, kļuva raupjÅ” kā klints.


Grāmatas autore Klēra Adama (Claire Adam) ir dzimusi Trinidādā un Tobāgo, studējusi ASV un Å”obrÄ«d kopā ar vÄ«ru un diviem dēliem dzÄ«vo Londonā. Lai gan stāsts nav biogrāfisks, tā rakstīŔana autorei likusi aizdomāties arÄ« par savas dzimtas zināmajiem un nezināmajiem stāstiem. Pētot materiālus grāmatai, viņa kādā fotogrāfijā ar Trinidādas un Tobāgo salu pamatiedzÄ«votāju bērnu pamanÄ«jusi sev pārsteidzoÅ”i lÄ«dzÄ«gus vaibstus. Vai par savām saknēm mēs patieŔām zinām visu? Un vai tas, ko zinām, ir tieÅ”i tā, kā mums Ŕķiet?

Grāmata izgaismo arÄ« to, cik lielā mērā mÅ«su dzÄ«vi balsta un veido tas, kādu stāstu par savu dzÄ«vi nevilÅ”us stāstām sev.

* * *


Bukera balva literatÅ«rā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopÅ” 1969. gada. 2025. gads iezÄ«mējas ar Ä«paÅ”i izstrādātu (un interesentiem izpētÄ«t vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasÄ«tāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīŔanu veidojas tÄ«meklÄ«. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arÄ« jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopÅ” 2005. gada) piepulcēsies arÄ« Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā.


Å is gads atmiņā paliks arÄ« man personÄ«gi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstÄ«ju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienÄ«go laimÄ«go visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. ā€œBukera duciā€ (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām).


Izmantojot Å”o iespēju, vēloties dalÄ«ties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par ā€œLiteratÅ«ras ceļvežaā€ Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstÄ«t par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arÄ« novembrÄ« tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tÅ«kstoÅ”us britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu ā€œMiesaā€ (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva Ä«sajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu.



Anna un Nemo Bukera lasītavā. 2/13 izlasīta :)
Anna un Nemo Bukera lasītavā. 2/13 izlasīta :)


Comments


Raksti mums

Thanks for submitting!

Ā© 2035 by Train of Thoughts. Powered and secured by Wix

bottom of page