Milda Palēviča. Dienasgrāmatas 1911–1972

Vairāk nekā pirms desmit gadiem, sākot pētīt akadēmiski izglītoto sieviešu vēsturi Latvijā un sabiedrības priekšstatus par izglītotu sievieti, viena no spilgtākajām personībām, kas atklājās šajā kontekstā, bija

Milda Palēviča – pedagoga meita, elitāras latviešu ģimnāzijas skolniece, 1905. gada revolūcijas dalībniece un emigrante, sabiedriskā aktīviste, pasniedzēja, Sorbonnas universitātes studente un pirmā latviete filozofijas doktore.

Starpkaru Latvijas sabiedrība viņu iepazina galvenokārt ar preses starpniecību. Viņa publicēja ne tikai apceres par estētiku, literāriem un mākslinieciskiem jautājumiem, bet arī nevairījās iestāties par sievieti, sievietes profesionālajām un izglītības tiesībām, kā arī intelektuālo autonomiju un pašrealizāciju. Kaut arī Palēvičas veikums neaprobežojās ar publikācijām presē, viņas intelektuālais mantojums daļēji atgūts un plašāk izskanējis tikai samērā nesen. Apgādā "Neputns" 2021. gadā tika publicēts gan Palēvičas aptuveni sešdesmitajos gados neizdotais pētījums "Estētiskās domas attīstība Latvijā", gan viņas dienasgrāmatas. Palēvičas vietu Latvijas ideju vēsturē un kultūras atmiņā vēl vairāk nostiprinājusi režisores Kristīnes Želves dokumentārā spēlfilma "Mildas istaba", kas pirmizrādi piedzīvoja šogad.

Palēvičas dienasgrāmatu publikācija sākas ar II burtnīcu, kas iesākta 1911. gadā (I burtnīca nav atrasta vai nav saglabājusies), un noslēdzas ar X burtnīcu, kurā ieraksti beidzas 1972. gadā – dažus mēnešus pirms dienasgrāmatu autores nāves. Tādējādi dienasgrāmatas fiksē sievietes unikālo pieredzi vairāk nekā pusgadsimta garumā. Dienasgrāmatas tekstus lasīt nav viegli – tie neatklāj laikmeta vēsturisko kontekstu, savukārt notikumi un situācijas nereti nav skaidri nolasāmi, kaut arī sastādītāji centušies tos atšifrēt un paskaidrot. Šāda situācija ir tikai loģiska, jo Palēvičas dienasgrāmatas, visticamāk, nebija iecerētas citu acīm. Dienasgrāmatas žanrs pats par sevi paredz, ka tās autors lemj, kuras dzīves situācijas un personas, domas un izjūtas aprakstīt detalizētāk. To lasīšanu sarežģī arī "mirkļa" moments – dienasgrāmatas ieraksti ir mēģinājumi "saprast" un fiksēt savu dzīvi dotajā brīdī, nenojaušot, kā noteiktas apņemšanās, plāni, attiecības un cerības attīstīsies un mainīsies tuvākajā nākotnē.

Palēviča dienasgrāmatu neveido laikmeta dokumentēšanai, bet stāstījumu veido par sevi, pierakstot savas pārdomas un pārdzīvojumus, profesionālās ieceres un intelektuālās ambīcijas, kas savijas ar personīgās dzīves likstām un traģēdijām. Dienasgrāmatas viņa raksta mērķtiecīgi un apzināti, nereti piešķirot tām noteiktus mērķus un uzdevumus. Piemēram, II burtnīcas pirmajā ierakstā, kas tapis 1911. gada janvārī Florencē, Palēviča norāda, ka dienasgrāmatas rakstīšana piespiež viņu pašu sevi kritizēt, uzticēties sev un mīlēt sevi. IV burtnīca iesākta ar norādi, ka tā palīdz autorei emocionāli izveseļoties, bet 1932. gadā iesāktā V burtnīca iecerēta, lai noskaidrotu Palēvičas nākamās gara rosmes un virzienus, atrisinātu dvēseles konfliktus un motivētu sevi.

Viena dienasgrāmatu "sižeta" līnija atklāj intelektuāli un profesionāli ambiciozu personību, kura nevēlas pieņemt sievietei tik ierasto dzīvi mājas sienās, saimniecības vadīšanu un bērnu audzināšanu kā vienīgo dzīves mērķi. Darbs, lekciju lasīšana Latvijas Konservatorijā un Mākslas akadēmijā, pētniecība un publikāciju gatavošana viņu izaicina un virza. Darbs sniedz brīvības sajūtu un iespēju dzīvot pilnvērtīgi. Dienasgrāmatas caurvij tādas frāzes kā "man vajag izaicinājumus", "ir jāstiprina gars", "es stiprinos tikai savā darbā". Visa Palēvičas būtība tiecas pēc intelektuālā piepildījuma un darba sniegtās brīvības. Piemēram, 1936. gada septembrī Palēviča raksta: "Kad strādāju, vienmēr paceļos augstāk, mani pārņem tāda kā intelektuāla iedvesma", bet 1937. gada janvārī dienasgrāmatā atrodams ieraksts: "Es pazīstu sevi tikai savā darba gara stāvoklī."

Vienlaikus Palēviča atrodas nepārtrauktā cīņā ar sabiedrībā un akadēmiskajā vidē valdošo patriarhālo kultūru, kas ierobežo un aizbīda perifērijā viņas talantu un prasmes. Francijā izglītotajai sievietei tiek aizvērtas konservatīvās Latvijas Universitātes durvis, bet laikabiedru vīriešu filozofu vidū viņa jūtas vientuļa un nesaprasta. Vīriešu veidotās akadēmiskās vides atraidījumus Palēviča pārdzīvo dziļi un smagi: "Es būtu pilnīgi spējīga uz intensīvāku intelektuālu sniegumu. Bet es neesmu vajadzīga savai dzimtenei…", "Es esmu viena pati, pasaule ap mani ir sapuvusi", "Cik viena es esmu! Vai tiešām nekad un nekur negūšu man vajadzīgo un pelnīto atzinību". Cīņa par atzinību nebeidzas līdz ar starpkaru periodu. Nesaprasta un nepieņemta viņa paliek arī padomju sistēmā. Viņas 1925. gadā Sorbonnas Universitātē izstrādāto disertāciju padomju funkcionāri neatzīst. Tā, tāpat kā citi viņas darbi un zinātniskās ieceres, nonāk padomju ideoloģiskajos un birokrātiskajos žņaugos.

Otra dienasgrāmatu "sižeta" līnija atklāj Palēviču kā personīgajā dzīvē dvēselisku pārdzīvojumu plosītu sievieti. Lappusi pēc lappuses iezīmējas arvien drūmāka Palēvičas dzīves kopaina un personīgās dzīves traģika. Dienasgrāmatās viņa atkārtoti atzīst: "Ja nerakstu savā mazajā burtnīcā, tas nozīmē, ka man iet labi…". Taču viņa raksta un raksta bieži – par divu laulību šķiršanu, kādu nerealizētu mīlestību, brāļa pāragro nāvi, vecāku nāvi, vecākā dēla Arnolda slimību un pāragro nāvi 35 gadu vecumā, meitas Adeles smago psihisko slimību, 19 gadus vecās mazmeitas Koras Diānas pāragro nāvi, jaunākā dēla Andra apcietināšanu un cietumsodu. Viņa raksta par tuvākās draudzenes apcietināšanu un izsūtījumu uz Padomju Savienību, par sērām, kuras nespēj izsērot, par strīdiem ar tuvajiem un viņu naidīgumu un nevēlēšanos saprast viņas prāta ambīcijas. Viņa raksta par mūžīgām un smagām rūpēm un cīņu par iztikas līdzekļiem, par nabadzību un pārtikas trūkumu, par mantu ieķīlāšanu lombardā un pārdošanu, lai pārvarētu materiālās grūtības. Viņa raksta arī par vainas sajūtu – par to, ka profesionālās un intelektuālās pašrealizācijas centienu dēļ nav bijusi pietiekami klātesoša bērnu audzināšanā un viņu sekmīgas dzīves ievirzīšanā. Laika gaitā šī vainas sajūta pāraug sevis vainošanā un sāpēs par visām savas ģimenes nelaimēm. Spēku viņa rod tikai intelektuālajā darbā, taču arī tajā atkārtoti nākas vilties un saņemt atteikumus.

Palēvičas dienasgrāmatas neizskaistina, nepadara kādu labāku, cēlāku vai gudrāku. Tās ir ne tikai intīmas personīgās vēstures izziņas avots, bet arī skarba laikmeta liecība, kurā nolasāmi sievietes centieni iegūt personisko, sociālo, radošo un zinātnisko brīvību.

Noderīgi: Satori. Kurāž, Milda! Kultūras rondo. Liecība par personību un laikmetu – izdoti filozofes Mildas Palēvičas tekstu korpusi

Milda Palēviča. Dienasgrāmatas: 1911-1972. Sastādītāji: Dr.phil. Igors Šuvajevs, Maija Garkeviča; dienasgrāmatu ierakstus no franču valodas tulkojusi Vineta Berga; fragmentus no franču, krievu un vācu valodas tulkojuši: Irēna Auziņa un Igors Šuvajevs; literārā redaktore Irēna Auziņa; māksliniece Anta Pence. Rīga: Neputns, 2021. 703 lpp. ISBN 9789934601224.

Zane Rozīte ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.