Vasaras sākumā nācis klajā rakstu krājums ”Šķīrējtiesvedības rokasgrāmata: kā būt soli priekšā konkurentiem un piedzīt parādus ātri”. Grāmatas autors jurists Jurijs Ņikuļcovs ir tiesību zinātņu maģistrs, šķīrējtiesnesis un Rīgas šķīrējtiesas priekšsēdētājs ar vērā ņemamu pieredzi vietējo un ārvalstu strīdu izskatīšanā. Rakstu krājuma priekšvārdā autors runā par divām galvenajām lietām, ar kurām ikdienā sastopas savā profesionālajā darbībā un kas arī veido grāmatas satura kodolu, proti – parādu piedziņu un šķīrējtiesvedības lomu strīdu risināšanā. Ņikuļcovs izdevumā iekļāvis rakstus un instrukcijas, kas saistīti ar dokumentu sagatavošanu un šķīrējtiesvedības procesu. Autors skaidro šķīrējtiesvedības pamatprincipus, kuri ietverti Latvijas Republikas likumdošanā, konkrēti Šķīrējtiesu likumā: pušu līdztiesības principu, sacīkstes principu, procesa kārtības izvēles brīvības principu, šķīrējtiesneša neatkarības un šķīrējtiesas konfidencialitātes principus. Līdzās minētajiem autors aplūko arī šķīrējtiesas lēmumu kontroles principus, kurus salīdzina ar strīdus risināšanu valsts tiesās. Nikuļcovs raksta par specifiskiem ar šķīrējtiesu un tās procesu saistītiem aspektiem, piemēram, dokumentu sagatavošanu, ieteikumiem līguma sastādīšanai, pierādījumu sagatavošanu. Autors apraksta arī strīdus izskatīšanas, šķīrējtiesas sprieduma saņemšanas un tā turpmākās izpildes procesus. Ņikuļcovs aplūko vairākas stratēģijas un taktikas, kuras abas procesā pārstāvētās puses var izmantot strīdus risināšanas gaitā, un analizē iespējamās kļūdas, no kurām būtu jāizvairās. Rakstu krājumā autors iekļāvis arī praktiskus piemērus, kas palīdzēs izprast reālās situācijas un pielietot apgūtās zināšanas praksē. Katra raksta sākumā jurists norādījis tā publicēšanas datumu kādā no profesionāliem resursiem. Kā noderīgs izdevuma papildinājums minams grāmatas beigās publicētais juridisko terminu skaidrojošais glosārijs. Rakstu krājums adresēts juristiem, uzņēmējiem, kredītu pārvaldītājiem, grāmatvežiem, studentiem, kā arī ikvienam, kuru interesē grāmatā aplūkotā problemātika. Noderīgi: court.lv / m.juristavards.lv Ņikuļcovs, Jurijs. Šķīrējtiesvedības rokasgrāmata: kā būt soli priekšā konkurentiem un piedzīt parādus ātri. Cēsis: Sava grāmata, 2023. 267 lpp. ISBN 9789934625206. Zane Krūmiņa ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) izdevniecības jaunums – grāmata “Satelītattēlu interpretācija: lekcijas tālizpētē”. Tās autori Juris Žagars, Linda Gulbe un Kārlis Zālīte ir pasniedzēji, kuri dažādās augstskolās docē studiju kursus, kas veltīti vairākiem satelītattēlu apstrādes aspektiem. “Satelītattēlu interpretācija (tālizpēte) ir samērā jauna starpdisciplināra nozare, kas izmanto gan fizikas un datorzinātņu, gan astronomijas un ģeogrāfijas, gan signālapstrādes un matemātiskās modelēšanas, gan arī citu pētniecības jomu sasniegumus” – tā priekšvārdā atzīmē izdevuma autori, kuri to veidojuši kā mācību līdzekli. Grāmatas saturs strukturēts kopskaitā 30 lekcijās, kas ietilpinātas četrās tematiskajās jomās. Ievadā apskatīta satelīttehnoloģiju vēsture, attīstības tendences un kosmosa apguves svarīgākās industriālās tehnoloģijas. Kā atklāj grāmatas nosaukums, īpaša uzmanība pievērsta tālizpētei – zināšanu kopumam par satelītattēlu iegūšanu, apstrādi un izmantošanu. Tālizpēte skaidrota gan šaurākā, gan plašākā nozīmē, sniegts ieskats tās vēsturē un attīstības tendencēs, aprakstīts tālizpētes process un tās pielietojums dažādās jomās. Iepriekš minētās četras tematiskās jomas secīgi kārtotas nodaļās – “Tālizpētes fizikālie pamati”, “Multispektrālās un mikroviļņu tehnoloģijas”, “Apstrādes un interpretācijas metodes” un “Tālizpētes lietojumi”. Grāmatas mērķauditorija ir dabaszinātņu un inženierzinātņu studenti, tā būs noderīga arī pasniedzējiem un pētniekiem, kuri nodarbojas ar satelītattēlu apstrādi un interpretāciju. Noderīgi: virac.eu Satelītattēlu interpretācija: lekcijas tālizpētē. Autori: Juris Žagars, Linda Gulbe, Kārlis Zālīte; recenzenti: Dr.geol. Aivars Markots, Dr.sc.ing. Jānis Kaminskis; zinātniskais redaktors Ilgonis Vilks; literārā redaktore Inga Gulbe; maketētāja Baiba Puriņa; vāka dizains: Paula Lore. Rīga: RTU Izdevniecība, 2023. 368 lpp. ISBN 9789934228100. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste

SIA “Medicīnas apgāds” klajā laidis medicīnas doktores klīniskajā imunoloģijā, sertificētas imunoloģes un nefroloģes Ineses Mihailovas grāmatu “Autoantivielas un autoimūnas slimības”. Diemžēl autoimūno slimību izplatība pieaug visā pasaulē, un tās var skart jebkuru orgānu. Autoimūnu slimību attīstību ietekmē daudzi faktori: gan ģenētiskie, gan ārējie vides faktori (piemēram, ultravioletais starojums, medikamenti, infekcijas, stress), gan iekšējie faktori (primārs imūndeficīts, hormonālie faktori), gan arī lokālie audu bojājuma faktori. Tā, piemēram, atsaucoties uz grāmatā minēto, “uzskata, ka stress var būt autoimūnas slimības riska faktors apmēram 80% gadījumu” (30. lpp.). Ar autoimūnu slimību vispārīgu raksturojumu autore lasītāju iepazīstina grāmatas pirmajā nodaļā, bet galvenā uzmanība izdevumā pievērsta autoantivielu izmeklēšanai, kas ir ļoti svarīga autoimūnu slimību diagnostikā. Izdevuma saturs strukturēts 14 nodaļās, to papildina attēli un noslēdz atsauču saraksts. Mihailova, Inese. Autoantivielas un autoimūnas slimības. Literārais redaktors Jānis Loja; vāka māksliniece Iveta Bambere. Rīga: Medicīnas apgāds, 2023. 196 lpp. ISBN 9789934573309. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste

Vispirms – daži pārspriedumi un ieteikumi no manas personiskās dzīves, kas varētu būt noderīgi arī citiem vecākiem. Šis rudens mūsu ģimenē ir jaunu pārmaiņu laiks, jo dēls nupat uzsācis mācības 1. klasē. Tā kā man allaž paticis pārspriest dažādas būtiskas tēmas ar grāmatu palīdzību, vasarā ieskatījos mūsu mājas bibliotēkā*, lai saprastu, kuras grāmatas būtu aktuāli pārlasīt tieši šovasar, jo tajās skarta skolas tematika. Lai gan grāmatas jau iepriekš bija lasītas, šoreiz liku akcentu uz lasīšanas apvienojumu ar diskusiju, kā galveno tematu diskusiju centrā virzot skolas jautājumu. Kad visas mūsu mājās esošās grāmatas bija izlasītas, bibliotēkā ieraudzīju Ilzes Skrastiņas grāmatu “Kā iet pa skolu? Normāli”. Tā nu grāmata uz kādu laiku kļuva par mūsu ikvakara lasāmvielu. Arī jaunākajam dēlam, kuram skolas laiks sāksies tikai pēc 2 gadiem, ļoti patika klausīties mūsu sarunu, jo pēc katra stāstiņa topošais pirmklasnieks man vaicāja, vai tiešām tā varēs skolā darīt un vai arī es ko līdzīgu esmu piedzīvojusi savos skolas gados. Dalījos pieredzē, ka arī es, braucot ekskursijās, autobusā spēlēju kārtis (lai gan skolotājai tas nepatika), to, ka es nevēlējos apmeklēt nevienu skolas pulciņu, jo jau kopš bērnudārza brīvajā laikā dejoju tautisko deju kolektīvā, un arī to, kā mēs, meitenes, mājturības stundās gatavojām ēdienus un pēc tam ar tiem cienājām klasesbiedrus – puišus. Sarunas izvērtās ļoti jaukas, un dēli ar lielu aizrautību ieklausījās manos skolas piedzīvojumos. Manā atmiņā sākumskolas laiks kopumā palicis kā pozitīvs, taču pēc ikvakara pārdomām un sarunām ar dēliem sapratu, ka patiesībā tas bijis vēl aizraujošāks. Būtu interesanti šo grāmatu lasīt kopā arī mazbērniem un vecvecākiem, jo arī viņu saruna noteikti izvērstos aizraujoša un izzinoša, turklāt, par vēl senāku laika periodu. Īpaši iesaku kopīgi ar bērniem izlasīt stāstu “Saliedēšanās spēle” – būs daudz pārrunājama. Lai gan grāmata ir par 4. klases skolēnu Miku, stāstu var lasīt arī pirmsskolas vecuma bērniem un topošajiem pirmklasniekiem. Attēlotie notikumi ir ļoti reāli, ar nelielu humora devu, un autores ilustrācijas grāmatu brīnišķīgi papildina. Par grāmatu “Kā iet pa skolu? Normāli” rakstniece Ilze Skrastiņa 2023. gadā saņēmusi Pastariņa prēmiju. * Grāmatas par skolu no mūsu mājas bibliotēkas: Kristīne Nestlingere. “Minīte pošas uz skolu” Karolīna Roka. “Vilku skola” Ingo Zīgners. “Mazais pūķis Kokosrieksts iet uz skolu” Noderīgi: retv.lv Skrastiņa, Ilze. Kā iet pa skolu? Normāli. Autores teksts un ilustrācijas. Redaktore Māra Lazdāne-Avota. Jūrmala: Iddea, 2022. 104 lpp. ISBN 9789934843143. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. “Dzīve mums nepielāgosies, mēs esam tie, kuriem jāiemācās tai pielāgoties.” (489. lpp.) Tā kā ar Dženas Andersones stāstiem biju jau pazīstama, ar nepacietību gaidīju, kad varēšu izlasīt rakstnieces otro stāstu krājumu. Te nu manā priekšā ir “Sainis”. Fantāzijas, sapņi, mistika un skarbā realitāte – šeit ir pa druskai no visa. Viss sajaucies, un brīžiem vairs nevar izšķirt, kas ir kas. Šeit ir arī neiztrūkstošās skarbās dzīves atziņas, kas kā “Dadzis” ieduras ikreiz, kad apzinies stāsta varoņu patiesumu, īstumu, nolemtību... Nenoliedzami, nosaukums izdevies tikpat trāpīgs kā pirmajam Andersones stāstu krājumam. Katrs no mums sev līdzi nēsā savu saini. Jo vecāki kļūstam, jo sainis lielāks un smagāks. Cits jautājums – cik vērtīgs tas ir? Kas tajā vispār ir iekšā, un vai tas smagums vispār ir mans?! “Tāpēc, jo svarīgāk šķita atbrīvoties no visa liekā. No nastām un tarbām, kas žņaudza kaklu un rāva Gvendu kā atvarā. No neīstiem cilvēkiem, ar kuriem viņa pa šo laiku bija aplipusi kā skolas ēdnīcas galdapakša ar košļenēm. No sabiedrības izdomātiem kanoniem un viltus praviešu ieviestas kārtības. No pašsacerēta “tā jābūt” koncepta un medijos sagrābstītām patiesībām. No maldiem un fantāzijām, ar ko viņa bija pieblīvējusi savu dzīvi kā iebūvētu skapi ar mantām savā līdzšinējā dzīvē.” (69. lpp.) Lasot stāstus, brīžiem sanāk apjukt, jo līdzās ir ar reālām situācijām pilni un ļoti īsti stāsti, bet turpat pa vidu – pārspīlēti un mistiski vēstījumi, kuros izdoma sajaucas ar realitāti, kādu paralēlo pasauli, kura visiem nav saskatāma. Un, tā kā šie stāsti neatstāj lasītāju vienaldzīgu, bet paņem un ierauj tevi visu, rodas biedējoša sajūta – pēkšņi atrasties kādam līdzās viņa paralēlajā pasaulē un nespēt no tās izkļūt. Grāmatas aizvēršana nelīdz, jo autore jau ir paguvusi iekļūt tavā galvā. “Ir grūti, bet dzīve jau vispār ir grūtības. Un mēs esam tas, kā mēs tās protam pārvarēt.” (480. lpp.) Dažādās krīzes situācijās mēdz teikt, ka cilvēks ir sasniedzis savas dzīves zemāko punktu. Iekritis dziļā bedrē, varbūt pat – nonācis bezdibenī. Stāstā “Virzība uz priekšu” autore izvēlas šo punktu apzīmēt tieši pretēji – kā augstāko līdz šim sasniegto punktu. Uzrāpties tik augstu tilta smailē, uzbraukt augstākajā stāvā, no kurienes tālāk vairs nav kurp – un ko tad? Atliek vien ceļš lejup. Bet ne vienmēr viss ir tieši tā, kā izskatās. Arī augstākais punkts var būt kāda galapunkts. Kas tad beigu beigās ir labāk – būt apakšējā vai augšējā punktā, ja rezultātā tāpat tiek pielikts punkts? “Kira iekāpa un ļāva liftam vest sevi uz pašu augšējo stāvu.”(196. lpp.) Andersone mums stāsta par dzīvi, kurā bērni mīl savus vecākus, bet kurā vecāki ne vienmēr prot mīlēt savus bērnus; par to, ka šie bērni izaug un lipina savu dzīvi paši, kā nu prazdami. Arī par to, kas esam, kas gribam būt un kas beigu beigās patiesībā no tā sanāk. Vai tā, galu galā, ir mūsu dzīve vai kāda uzspiestais sainis? “Arbalets. –.......Tas ir stops. To sauc par stopu. Vēsturi vēl neviens nav atcēlis. Tu zini, kas ir vēsture? Mācījies skolā vēsturi? Kas tā par modi gudrot jaunus vārdus vecām, labi pārbaudītām lietām? Tas arī ir defekts. Tas ir kā puve, kas iet dziļumā un lēnām apēdīs visu šo jūsu nāciju, kura neturas vis pretī, bet ar telefoniem rokās šķīst kā tādi puņķi saulē.” (439. lpp.) Noderīgi: lsm.lv / zvaigzne.lv / punctummagazine.lv Andersone, Džena. Sainis: stāsti. Redaktore Daina Grūbe; autores vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 509 lpp. ISBN 9789934312601. Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. “Dizainere” ir arhitektes Marinas Levinas debijas romāns. Sākotnēji rotaļīgais mūsdienu vēstījums izvērsts pārdomāti strukturētā, dziļā un daudzslāņainā vēsturiskā romānā, kas aptver plašu laika periodu. Interjeru mākslinieces Martas, viņas ģimenes un kaimiņu atmiņstāsti par dzīvi Rīgā un tās apkaimē (Mežaparkā, Jūrmalā, Vecāķos) Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kara gados, padomju un pēcpadomju periodā ir valdzinošs un nozīmīgs liecinājums par aizgājušo laiku, Mežaparka inteliģenci un spilgtām personībām, kuru dzimtas stāstus mūsdienās turpina viņu bērni. Šajos stāstos ir prieks par ieguvumiem un skaudrs vēstījums par zaudējumiem pagātnē, kā arī atgādinājums par dzīves neprognozējamību mūsdienu notikumu kontekstā. Romāna centrālais tēls Marta – veiksmīga interjeru māksliniece, kura ļauj ielūkoties savu profesionālo gaitu aizkulisēs – mūslaiku Rīgas turīgo pasūtītāju mājokļu pārbūves procesā, prestiža interjera un īpaša dzīves stila radīšanas pieredzē. Spilgtie situāciju apraksti vienlaikus atklāj mūsdienu “sabiedrības krējuma” pašapmierinātību, aprobežotību, kā arī vēlmi padižoties ar savu mantisko stāvokli. Līdztekus profesionāliem vērojumiem atklājas Martas personisko attiecību šķautnes – aizraušanās, vēlāk vilšanās attiecībās ar mūziķi Robertu, kura dzīvi un karjeru nosaka viņa māte. Romāna sižetu caurvij bērnības piedzīvojumi, jaunības bohēma, kā arī profesionālās gaitas kopā ar draudzeni Ingeborgu – vitālu, nedaudz izaicinošu, taču brīvu un neatkarīgu personību. Ar katru nākamo atmiņstāstu aizvien pārliecinošāk atklājas vēstījums par divu ģimeņu draudzību mūža garumā, par dažādu paaudžu cilvēku likteņiem garā laika nogrieznī un viņu atstāto garīgo vērtību mantojumu. Atmiņstāstu ainas grāmatā vizualizē mākslinieces Ilzes Sausiņas lieliskās nodaļu ilustrācijas. Pāršķirot pēdējo lappusi, pavada sajūta, ka vēstījuma nolūks ir jaunajai paaudzei izstāstīt stāstu par sevis, savas unikalitātes apzināšanās svarīgumu, sava dzīves ceļa meklējumiem, studentu dzīvi un tās bohēmu, draudzības un ģimenes nozīmību, atspoguļojot pagātnes notikumus un varas režīma ietekmi uz katras personības attīstību un dzimtu likteņgaitām. Autores veikums ir īpašas uzmanības vērts, jo savaldzina ne tikai ar atklāto, aizraujošo un vērīgo redzējumu, nozīmīgiem un brīžiem skaudriem atmiņstāstu līkločiem, bet vienlaikus sniedz faktiem bagātu izziņas materiālu. Marinas Levinas profesionālā pieredze, viņas uzkrātās zināšanas kultūras mantojuma izpētē prasmīgi ievītas romāna kopējā struktūrā. Marina Levina ir arhitekte, kultūras mantojuma pētniece, vairāku ar kultūras mantojumu saistītu rakstu autore, arī izdevuma “Vecpilsētas stāsti jeb Pavisam patiesa Vecrīgas vēsture” (Rīga, 2019) autore. Noderīgi: lsm.lv Levina, Marina. Dizainere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 368 lpp. ISBN 9789934312991. Ilze Jākobsone ir komunikācijas speciāliste.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Atbilstoši mūsu izdevuma satura koncepcijai, grāmatas apskats iederas izdevuma “Literatūras ceļvedis” sadaļā – “iepriekšējo gadu, pārizdotas vai savulaik neiekļautas, bet vērību pelnījušas grāmatas”. Šis ieteikums adresēts tiem, kuri, līdzīgi man, bija palaiduši garām grāmatas atkārtoto izdošanu pirms dažiem gadiem, un nebija lasījuši arī tās 1928. gada pirmizdevumu. Saturiski šīs senās ceļojuma piezīmes visvairāk, protams, būs saistošas tagadējiem kurzemniekiem un zemgaliešiem, jo aizkustinošā stilā un valodā veidotais, bet vienlaikus ļoti izzinošais stāstījums skar toreizējās Lejas–Kurzemes teritoriju – gan tikai tās daļu, ko iespējams vienā saistītā maršrutā kājām pieveikt (pie īpašas veiksmes un pa gabaliņam – arī zirga pajūgā) aptuveni mēneša garumā. Protams, interesi grāmatai piesaistīja arī te iekļautais mana dzimtā Leišmalītes pagasta un bērnības skolas bibliotēkas īss raksturojums. Tomēr diezgan droši var teikt, ka grāmata sniegs lasīšanas baudu arī citiem kultūrvēstures, ģeogrāfijas vai ceļojumu stāstu gardēžiem. Pēc tās izlasīšanas iesaku ieskatīties Latvijas kartē – ceļojums tiek uzsākts Jaunjelgavā, bet noslēdzas – Kandavā, tātad loks ir noiets pamatīgs! Kas īpaši būtiski – lai gan grāmata pirmizdota 1928. gadā, pats ceļojums noticis un tā piezīmes fiksētas krietni agrāk – 19. gadsimta 90. gados, kad jau uzreiz pa daļām publicētas laikrakstā “Dienas Lapa”. Nemaz nerunājot par pagastu, skolu, dievnamu, naktsmītņu, pilsētu un lauku cilvēku un vides lielisko un spilgto raksturojumu, vērā ņemama ir arī, piemēram, ekspedīcijas plānošana savlaicīgi izsūtītu vēstuļu formā, jo īpaši – to salīdzinot ar mūsdienu loģistikas iespējām. Tā kā nesen izveidoju apskatu par šodienīgu Latvijas apceļošanu aptuveni līdzīga garuma maršrutā – ir ko pārdomāt un salīdzināt – laiki pavisam citi, bet ļaudis un viņu tikumi daudz nemainās... Latvijas apceļotājs un šīs grāmatas sarakstītājs ir mums labi zināmais rakstnieks, “Staburaga bērnu” autors Valdis (Voldemārs Zālītis, 1865–1934, dzimis Sausnējas pagastā) – ne velti aprakstos jaušams autora poētiskais stāstījuma stils, priecājoties par tēvzemes neatkārtojamo dabu. Otrs viņa biedrs un līdzgājējs – Jānis Kriškāns (abi tolaik strādājuši par skolotājiem, tādēļ varējuši lietderīgi izmantot skolas vasaras brīvlaiku). Ceļojuma apraksts ietver Jaunjelgavu, Bausku, Rundāli, Eleju, Dobeli, Blīdeni, Saldu, Kuldīgu, Sabili, Kandavu, Tukumu, daudzus pagastus. Stāstījumā netrūkst ne vien vērojumu, bet arī pārdomu par redzēto. Grāmatu bagātina tā laika Latvijas zīmīgu vietu fotoattēli. Lasīšanai apzināti izvēlējos grāmatas pirmizdevumu – tieši iedzeltenās, trauslās lappuses un pabalējušie foto sniedz tai pievienoto vērtību. Gribētos arī domāt (lai gan nav pierādījumu), ka Imants Ziedonis, ceļojot un rakstot savu “Kurzemīti”, zināmā mērā varētu būt bijis arī Valda idejas iedvesmots... Abi izdevumi lasīšanai pieejami LNB, kā arī citu akadēmisko un publisko bibliotēku krājumos. Noderīgi: la.lv Valdis. Kurzemē. Ceļotāja pieredzējumi un vērojumi Dievzemītes ārēs un sētās. Bauska: [Aleksandrs Aleksandrovs], 2018. [atkārtots izdevums; pirmizdevums 1928. g.] 199 lpp. ISBN 9789934858192. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma “Literatūras ceļvedis“ sastādītāja.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Izvēloties lasīšanai apgāda “Mansards” jaunizdevumu, netop īsti skaidrs, kādas ievirzes informācija slēpjas aiz pelēkajiem vākiem – populārzinātnisks stāsts vai zinātnisks pētījums. Mulsina arī jaunizdevuma milzīgais apjoms – bažas, vai nebūs par garu un par daudz, jo puslasīt grāmatas pašai ļoti nepatīk. Tomēr bažas metusi pie malas, drosmīgi ķēros klāt, un nenācās nožēlot ne mirkli. Grāmata tiešām aizrāva un ievilka sevī, jo tā ir gan faktos, pierādījumos un analīzē balstīts, ar atsaucēm pamatots un ar avotu sarakstu bruņots pētījums, gan aizraujošs stāsts. Vēsturniekam Aivaram Strangam pēc vārdiem un gudras, vienlaikus ikvienam viegli uztveramas frāzes nav tālu jāmeklē, stāsts ritinās viegli un vienmērīgi kā dzijas kamols. Tieši tādai jābūt humanitārajai zinātnei mūsu mazās tautas valodā – nopietnam pētnieciskam materiālam, ietērptam baudāmā valodas mundierī, lai, bagātinot ikvienu, sniegtu pienesumu vēstures zinātņu krātuvei. Vēsturnieka stāsts skar mūsdienās ļoti aktuālu tematiku – tā laika Latvijas notikumu analoģijas ar šodienas karu Ukrainā nevar nepamanīt, un monogrāfijā tās izgaismojas jo spilgti. Stranga aktuālajā darbā ietilpinājis visu, ko vien var sagaidīt no pētījuma par Latvijai liktenīgo un sarežģīto brīvvalsts pēdējo gadu: nevis kalendāro gadu, bet nepilnu gadu ilgušo laikposmu no Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas līdz valsts okupācijai un neatkarības zaudēšanai, tātad, no tās zaudēšanas uz papīra līdz faktam dzīvē. Tomēr nē, pilnīgi viss te nav izstāstīts, grūtāk pētāmā un saglabātiem faktiem nabadzīgākā dažādu tautas slāņu attieksme un reakcija pret notiekošo pieminēta vien pusvārdos. Strangas pētījuma centrālā ass vērsta uz Latvijas valsts politikas analīzi, atklājot un izvērtējot Kārļa Ulmaņa un viņam pietuvināto redzamāko politiķu rīcību, motivāciju, tās sekas. Lasot grāmatu, taisni vai pārņem sašutums par Latvijas politiķu naivitāti, ticību un paļaušanos uz Krievijas vārdiem un solījumiem, lai arī valstī netrūka informācijas par briesmu darbiem sarkano komunistu citadelē. Ulmanis un viņa politiķi apgalvoja, ka kara nebūs un Latvijas valsts tiks saglabāta, tomēr nav īstas pārliecības, vai viņi tam ticēja, vai tikai vēlējās to iestāstīt sev un iedzīvotājiem. Bija vai nebija jēga tādam optimismam, iluzora miera sajūtai, vai vajadzēja pretoties, vai arī Ulmanis rīkojās pareizi, izvēloties nepretošanos? Strangas atbilde uz šo daudziem cilvēkiem svarīgo jautājumu nav pateikta strikti, tomēr saprotama un redzama: Ulmaņa rīcība bija pareiza. Vadonis cerēja saglabāt tautu un arī savu krēslu. Tomēr okupācijas zābaks mina daudz nežēlīgāk. Kļūdas tika pieļautas, bet arī pilnībā apzinoties realitātes skaudrumu, izrādot pretošanos pārspēkam, būtu vienīgi vēl vairāk upuru. Latvijai nebija uz ko cerēt, jo, palikdama neitrāla valsts, tā tomēr atradās starptautiskā izolācijā starp diviem nezvēriem – vācu fašismu un krievu komunismu. Šodien varam mācīties no 1940. gada vairāk izmantot citu demokrātisko valstu atbalstu, jo ļoti skaidri novelkamas paralēles un līdzība ar šodienas notikumiem Ukrainā. Pagājuši simt gadi kopš komunisma impērijas dibināšanas, bet metodes tās pašas, retorika un meli – jau zināmie un paredzamie. Monogrāfija tomēr nefokusējas vien uz atbildes meklējumiem saistībā ar Latvijas valdošās virsotnes rīcības vērtējumu. Tās pamatā ir bagātīgs faktu un notikumu izklāsts, politiskās sarunas, diplomātu braucieni uz Maskavu un to rezultāti, diplomātisko iespēju centieni rietumvalstīs, ķieģelīti pa ķiegelītim atveidojot precīzu atskatu uz Latvijas un Krievijas attiecību peripetijām Baigā gada priekšvakarā: par kara bāzu izveidi mūsu valstī, kultūras un ekonomisko sakaru pastiprināšanu, notikumiem līdz pilnīgai valsts okupācijai. Ar to stāsts beidzas, aneksijas analīzi gaida nākamais pētījums. Stranga īpaši uzsver, cik ļoti valdība centās saglabāt mieru, krievu armijai ienākot mūsu pilsētās. Tomēr dumpis notika – Rīgā un Liepājā to sarīkoja dažādi deklasēti elementi. Vēsturnieks gan apraksta šos notikumus, taču dumpja nianses līdz galam nav izpētītas, un diez vai vairs atradīsies papildus materiāls par to. Pētīt 20. gadsimta vēsturi jāturpina arī mūsdienās, jo no šodienas skatpunkta tā mums ir joprojām svarīga, turklāt, tā var būt arī ļoti interesanta, ja tiek pasniegta saistošā, saprotamā valodā. Noderīgi: sargs.lv / lsm.lv / diena.lv Stranga, Aivars. Latvija: neatkarības pēdējais cēliens 1939. gada 23. augusts – 1940. gada 17. jūnijs. Rīga: Mansards, 2022. 461 lpp. ISBN 9789934122545. Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Aktuālo ikdienas parādību topā arvien lielāku nozīmi gūst stress, kas gluži vai ģeometriskā progresijā pieaugošiem soļiem ienāk mūsu dzīvē. Stresa klātbūtne ir visuresoša: stress darba vidē un privātajā dzīvē, stress par savu un ģimenes locekļu veselību, stress par labklājības līmeni un finansiālajiem riskiem. Līdzās “personalizētajiem” faktoriem mūs skar ļoti būtiski ārējie objektīvie, bieži vien no mums neatkarīgie un nenovēršamie stresu radošie faktori: pandēmijas izraisītās negatīvās sekas, Ukrainas nežēlīgo kara notikumu radītā psihoemocionālā spriedze, globāla enerģētiskā krīze. Arī digitālo tehnoloģiju izmantošana un plašsaziņas mediju radītā milzīgā informācijas plūsma spēj krasi paaugstināt stresa līmeni. Minētajā kontekstā 2022. gada nogalē izdevniecībā “RaKa” klajā nākusī profesores Māras Vidneres grāmata “Stresa menedžments” uzskatāma par īpaši nozīmīgu šā brīža aktualitāšu topa saskarpunktos. Stresa menedžments – skan mazliet neparasti, taču termins “menedžēt” jeb pārvaldīt stresu vistrāpīgāk un precīzāk ļauj izprast stresa cēloņus, regulēt stresa izpausmes un maksimāli izskaust tās no mūsu apziņas, tādējādi panākot iespējami lielāku dzīves harmoniju. Stresa menedžmenta vienoto sistēmu kopā veido pieci galvenie aspekti: ķermenis, prāts, darbs, savstarpējās attiecības un dzīves filozofija. Stresa fenomena raksturojumam grāmatas autore pieiet ļoti strukturēti, analizējot sabiedrības psihiskās veselības depresogēnos cēloņus, izskaidrojot stresa būtību un postošās sekas uz personību. Nelielās devās stress var būt nekaitīgs un reizēm pat motivējošs virzītājspēks, turpretī ilgstošam vai strauji pieaugošam stresam vienmēr būs negatīva tendence. Neviens nav pasargāts no stresa, bet to ir iespējams pārvaldīt. Grāmatas saturiskajā izklāstā autore galveno lomu atvēl efektīvai stresa pārvarēšanai (menedžēšanai) ar dažādu konkrētu paņēmienu palīdzību. Var minēt gan psihoterapeita iesaisti, gan dažādus individuālos paņēmienus, kā, piemēram, elpošanas vingrinājumi, dziļa neiromuskulārā atslābināšanās, meditācija u.c. Nozīmīga vieta tiek atvēlēta arī iztēles iemaņu apgūšanai, domu vadīšanai, veselīgam uzturam, kā arī pozitīvu individuālo un sociālo attiecību veidošanas principiem. Par jebkuru no minētajām darbībām tiek sniegti vērtīgi zinātniskos pētījumos balstīti ieteikumi un radoši piemēri. “Stresa menedžments” būs noderīgs izdevums ne tikai psihologiem, psihoterapeitiem, pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem, organizāciju menedžeriem u.c. profesiju pārstāvjiem, kuriem stress ir reāla ikdienas dzīves sastāvdaļa. Izdevumu var uzskatīt par vērtīgu rokasgrāmatu ikvienam, kurš vēlas rūpēties par savu un sev tuvāko cilvēku fizisko un psihoemocionālo veselību un labbūtību. Noderīgi: janisroze.lv Vidnere, Māra. Stresa menedžments: sintoniskais stresa vadīšanas modelis. Priekšvārds: Ausma Špona. Recenzenti: Dr. paed. Sandra Rone, Dr.psych. Oļegs Ņikiforovs. Rīga: RaKa, 2022. 206 lpp. ISBN 9789984464589. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Izdevuma autore Mag. hist. Inita Saulīte-Zandere, žurnāliste ar vēsturnieces izglītību, pievērš lasītāja uzmanību daudziem aplūkotā perioda Rīgas modes nozaru pārstāvjiem. 
Par monogrāfijas galveno avotu kalpo agrāko gadu
 preses izdevumi, kas analizēti no kultūras, sociālās un tautsaimniecības vēstures skatpunkta. Apjomīgais izdevums sastāv no četrām nodaļām: “Grūtais sākums 1918–1921”, “Zem Parīzes karoga 1922–1929”, “Latvija
Var 1930–1934”, “Kad politika ietekmē modi 1934–1940”. Monogrāfijas struktūras pamatā ir sadaļas: “Personība”, “Vizītkarte”, “Prese raksta”, “Atmiņas”, “Pasaulē”, “Prese joko”
un “Citāts”. Autore uzbur pasauli, kura nereti dēvēta par modes Zelta laikmetu Latvijā. Lasītājs iepazīst kosmopolītisko, moderno Rīgu, kāda tā ir saglabājusies vēsturiskajās atmiņās par posmu starp Pirmo un Otro pasaules karu. Īpaši gribētos izcelt sadaļu “Vizītkarte”, kurā autore piedāvā ieskatu dažādu tālaika vietējo uzņēmēju darbībā. Par Rīgas eleganci lielā mērā jāpateicas drēbniekmeistaram Oto Krēvicam, filca un salmu cepuru rūpniekam Eduardam Krūmiņam, māksliniekam, drēbniekam un modes apskatniekam Franciskam Varslavānam, zīda rūpniekam Robertam Hiršam, manufaktūras un apģērbu tirgotājam Jānim Vanagam, kā arī kažokādu meistaram Pēterim Jakovičam. Tā kā viena no modes manifestācijām tolaik bija ikgadējā Preses balle, grāmatas vāku rotā Preses balles dalībnieku kopbilde, kas tapusi 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē. Modes noteicēju vidū tik tiešām bija uzņēmēja Emīlija Benjamiņa, mākslinieki Sigismunds Vidbergs, Aleksandra Beļcova un Romans Suta, aktrise Lilija Štengele, operdziedātāja Milda Brehmane- Štengele, rakstniece Ivande Kaija, aktrise Lilita Bērziņa, kā arī Latvijas politiķi un diplomāti. Grāmatā iekļauts daudz atsauču uz tālaika presi; atsevišķa nodaļa veltīta Latvijas presei par un ap modi, tostarp pieminēti žurnāli “Zeltene”, “Sievietes Pasaule”, “Daile”, “Elegance”, “Elegantā Rīga”, “Aizkulises”, “Filma un Skatuve”. Grāmatas pielikumā lasītāji atradīs modes nozares uzņēmumu sarakstu par laikposmu no 1918. līdz 1940. gadam; tajā iekļauti apavu un cepuru darinātāji, cimdinieki, drēbnieki; kažokādu, smalkādas izstrādājumu ražotāji; darbnīcas un tirgotāji; adītavas; veļas un galantērijas preču, gatavo apģērbu un audumu veikali. Ne mazāk interesanta ir modes terminu skaidrojošā vārdnīca. Grāmatu noslēdz apjomīgs 30 lappušu personu rādītājs. Monogrāfijā izmantoti vizuālie materiāli no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, Ineses Baranovskas ģimenes arhīva, Benjamiņu ģimenes arhīva, citu privātpersonu ģimenes arhīviem un privātkolekcijām, kā arī vairākiem privātiem krājumiem. Noderīgi: diena.lv / satori.lv / lr1.lsm.lv Saulīte-Zandere, Inita. Elegantā Rīga: kultūrvēsturisks stāsts par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.-1940. gadā. Māksliniece Anna Aizsilniece. Rīga: Neputns, 2022. 1098 lpp. ISBN 9789934601569. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Neviļus var rasties pamatots jautājums – kāds gan sakars Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtam ar Rīgas brīvostu? Ja nu vienīgi pasakām, ka osta draud pazudināt apkaimes. Šis gadiem kultivētais blēņu stāsts atradis iemiesojumu arī uz Rīgas brīvostas kilometriem garās dzelzsbetona bloku sienas (žoga) Daugavgrīvā Flotes ielā, kur entuziastu grupa kirilicā uzšņāpusi saukli “Terminālis mūs visus nobeigs!”. Bet kā ir īstenībā? To steigušies pētīt šī LU institūta zinātnieki Guntis Vāveris, Kristīne Āboliņa,
Jānis Daugavietis, Agnese Zīle-Veisberga un Agita Pusvilka redaktores Daces Bulas virsvadībā projektā “Dzīve līdzas ostai: ekonaratīvi, vietējā vēsture un vides aktīvisms Daugavas lejtecē”, kurā gūtās atziņas atspoguļotas krājumā “Dzīve līdzās ostai”. Autori norāda, ka projekta nolūks ir pētīt cilvēka un pilsētvides attiecības ekoloģiski un sociāli jutīgā teritorijā – ostas kaimiņapkaimēs, turpinot agrākos institūta pētījumus Mangaļsalas zvejnieku kopienā, vēršot interesi plašāk un aptverot vairākas Daugavas lejteces apkaimes: Bolderāju, daļēji arī Daugavgrīvu, Kundziņsalu un Vecmīlgrāvi. Grāmatā publicētie raksti kā vienots veselums piederīgi jaunam un starptautiski augošam zinātnes virzienam –
vides cilvēkzinātnei (environmental humanities). Lai šādu pētījumu veiktu, kā galvenais datu avots tiek izmantoti
cilvēki. Pie apkaimju iedzīvotājiem projekta komanda vērsusies, izmantojot dažādas pētnieciskas metodes – gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas. Lielākais respondentu skaits sasniegts tiešsaistes socioloģiskā aptaujā (2019. gada aprīlī–decembrī), kurai kopumā atsaucās 2251 interesents, anketas daļēji aizpildīja 1580, bet pilnībā – 1143 respondenti. Aptauja ietvēra 50 jautājumus, tās melnraksts tika apspriests ar apkaimju biedrībām, vaicājot pēc papildinājumiem vai labojumiem. Ar interesi lasāmi ekspertu viedokļi. Savu skatījumu ostas problemātikā sniedz ilggadējais brīvostas tēla veidotājs Haralds Apogs, Mangaļsalas iedzimtā Džineta Innusa, arhitekts Gvido Princis, ostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš un vairāki citi sabiedrībā zināmi cilvēki. Vecmīlgrāvja attīstības biedrības vadītāja ģeogrāfijas skolotāja Inta Biezā saka: “Veidot labas kaimiņattiecības, nevis naidoties – tā biedrības aktīvisti raksturo sadzīvošanu ar Rīgas brīvostu. Viņus vieno un motivē vēstījums “osta te ir bijusi vienmēr”, kas ostas darbību atzīst par būtisku daļu no apkaimes vēsturiskā mantojuma.” Pilnīgi neloģiski ir spriedumi – kas bija pirmā – osta vai pilsēta? Skaidrs, ka ap ostu Daugavas lejtecē izauga Rīga, to apkaimes iedzīvotājiem savulaik vairākkārt atgādinājis arī ostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs: “Vispirms bija osta, pēc tam tikai pilsēta!” Pētījuma autori atklāj, ka iedziļināšanās ostas problemātikā viņiem dažkārt atvērusi pilnīgi jaunu pasauli. Agnese Zīle-Veisberga tā arī saka: “Dalība projektā bija pirmā pieredze vides socioloģijā un vides cilvēkzinātnē. Tas ir mans profesionālais ieguvums, jo esmu atklājusi daudz jaunu apvāršņu cilvēka un vides mijiedarbības izpētē. Tas ir arī personisks ieguvums. Savus dzīves pirmos divdesmit gadus dzīvoju līdzās ostai, kaut kur starp Rīgas Pasažieru un Eksporta ostu. Osta – vienmēr aiz pelēka betona mūra – bija kaut kas nezināms un pat biedējošs. Tikai dažas reizes bērnībā pabiju otrpus ostas žogam, jāatzīst – bez atļaujas.” Grāmatas lielākais pienesums sabiedrībai, iespējams, ir tieši šo baiļu no ostas pārvarēšana, priekškara pavēršana uz šo daudziem nezināmo un pat biedējošo pasauli sev blakus, jo autori skaidri norāda – osta nav apkaimju bieds! Lai attīstītos osta, ir jājūt apkaimju pozitīvā elpa, no nīsta kaimiņa tai jāpārvēršas par draudzīgu nāburgu, protams, bez biedējošiem putekļiem, gāzēm, trokšņa un kodīgām smakām. Uzrunātie apkaimju ļaudis dalās savās emocijās, un man ļoti uzrunājošs šķita mangaļsalietes Ramonas jūtu izpaudums, kas būtībā izsaka visu. Šis akadēmiskais Rīgas brīvostas pētījums savu mērķi – vienot ostu ar apkaimēm, nemeklējot ienaidniekus –, ir sasniedzis: “Es atceros to mirkli, kad es nedzirdēju kaijas. Man tas likās tik šausmīgi. Naktīs stāv logs vaļā, un tu nedzirdi kaijas! Tu dzirdi vilcienu. Man likās, ka man tas vilciens... ka es prātā sajukšu no tās vilciena skaņas. Ir pierasts, ka kaijas visapkārt ķērc, un šīs skaņas ļoti, ļoti pietrūka.” Pieejams arī krājuma kopsavilkums angļu valodā. Noderīgi: lulfmi.lv Dzīve līdzās ostai. Zinātniskā redaktore Dace Bula. Kopsavilkumu tulkojusi Ieva Lešinska-Geibere. Rīga: LU LFMI, 2022. 184 lpp. ISBN 9789984893587. Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Ieraugot Benedikta Kalnača pabiezo monogrāfiju, vienam otram Blaumaņa zinātājam, iespējams, radīsies jautājums, vai Līvija Volkova ar saviem rūpīgajiem pētījumiem un to vainagojumu grāmatā “Blaumaņa zelts: rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos” (“Karogs”, 2008) nav jau visu pateikusi. Nē, tik tiešām nav. Literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs ir atradis virkni jaunu, negaidītu rakursu, kā “ieraudzīt” Blaumani un kā “izlasīt” viņa rakstīto. Monogrāfijas autors it kā pārrunā ar lasītāju Blaumaņa laika latviešu literatūras kontekstus, lielu uzmanību veltīdams tai grāmatniecības daļai, kurai literatūrpētnieki mēdz “paiet” garām – triviālliteratūrai – un pamatoti norādīdams uz motīviem, kas bijuši svarīgi arī Blaumanim. Atklāti arī cittautu literatūras konteksti, kuros rakstnieka noveles kā negaidīti jauna un svaiga žanra parādība uznirst Eiropas – jo īpaši vācu – novelistikas 19. gadsimta otrās puses kontekstā. Pārliecinoši uzrādīta saikne ar cittautu rakstniekiem, kurus Blaumanis, visticamāk, bija lasījis, bet kuri līdz šim bija palikuši ārpus pētnieku redzes loka. Bez tam jaunajā monogrāfijā detalizēti atklāti Baltijas vācu kultūrtelpas konteksti un Blaumaņa loma arī šajā vidē, Blaumaņa vides un raksturu sastatījums ar Eduarda fon Keizerlinga un Teodora Hermaņa Panteniusa prozu. Šīs nodaļas būs atklājums tiem, kuri jau labi pārzina Blaumaņa daiļradi un gadsimtu mijas literatūru kopumā, bet, iespējams, iepriekš nav aizdomājušies par dziļākām kopsakarībām. Tās noteikti kalpos arī kā rosinājums izlasīt kādus no Blaumaņa darbiem vēlreiz un pamanīt līdzīgo kāda vācu rakstnieka tekstā, tā, iespējams, vācu – un ne tikai vācu – literatūru atklājot sev no jauna. Monogrāfija augstu vērtējama vēl kāda tematiskā aptvēruma kontekstā – Blaumanis un māksla. Ir labi zināma rakstnieka draudzība ar gleznotāja Jaņa Rozentāla ģimeni un sadarbība ar vairākiem komponistiem, domājot par savu lugu muzikālo noformējumu, kā arī dzejas pārvērtībām dziesmās. Tomēr tik plašos, savstarpēji cieši saistītos kontekstos kā proza un māksla (jo īpaši – glezniecība) Blaumanis iepriekš noteikti nav skatīts. Grāmatu lieliski papildina, kā arī Kalnača tekstu un viņa piedāvātās laikmeta atklāsmes viegli uztveramas dara pievienotā laika līnija. Šī monogrāfija, iespējams, negaidīti mudinās literatūras lasītājus jaunā pavērsienā skatīt arī citu Blaumaņa laikabiedru un viņa sekotāju darbus, kā arī literāru tekstu kopumā. Noderīgi: janisroze.lv / ltv.lsm.lv Kalnačs, Benedikts. Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2022. 383 lpp. ISBN 9789984893624. Māra Grudule ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, LU Latviešu folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, literatūrzinātniece.