“Ceļmalas smilgas šūpojas, it kā kratītu pirkstu, bet es tik dodos tālāk, skaistuma apburts” (64. lpp.) Marta Pujāta sestais dzejas krājums “Dāma baltos džinsos” izdots Rīgā, bet pie manis uz Jūrmalu atceļo no Siguldas. Tomēr Jūrmala nav gala pietura. Atveru taustei īpatni patīkamo vāku, un brauciens tikai tagad sākas. Teikt, ka braucu ar dīvānu, ka tas ir mans autobuss, būtu iederīgi. Sen nebiju lasījusi tik iztēli kustinošu un mīļu dzeju. Vai katru piekto lappusi fotografēju telefonā un sūtu mammai. “Uz niedru perona dāma baltos džinsos gaida pienākam ezeru.” (83. lpp.) Topogrāfiskās dzejas karte ved maršrutā Dunalka – Neveja – Dobelnieki –Stelpe – Mālpils – Taurkalne – P11– Ķirbiži – Renda – V1398 – P86 – Jaunciems pie V1389 – Dārte – Ance – Ovīši – Pampāļi – Ķūļciems – Valdemārpils – Staburags – Tiņģere – Skultes muiža – Omuļi – Kurmene – Baldone – Ērberģe – Nereta – Viesīte –Vecslabada – Baltinava – Viļaka – Žīguri – Ape – Alsviķi – Ilzeskalns – Skrīveri – Ārciems – Ogresgals – Suntaži – Ungurpils – Rūjiena – Cesvaine – Vecpils – Durbe – Džūkste – A10/P210 krusts – Skuki – Aizkraukle – Kalnciems – V557 – V560 – Ilga – Burtnieki – Zaube – Limbaži – Ērģeme – Piedruja – Ruba – Vadakste – Staicele – Lēdmane – P8 – Priekule – Ukri – Asūne – V1350 – Ļaudona – Lizums – Kazdanga – P83 – Lubāna – Vecvārkava – Izvalta – Bērzgale – Kaive – Felicianova – Odziena – Zasa – Līdumnieki – Sēme – Remte. Katrai pieturai savs mirkļu, sajūtu izvilkums uz papīra. Šķiet – ir vasara, spīd saule. Lasīt gribas piemiegtām, apžilbušām acīm, kā tikko izkāpjot no autobusa noputējušā ceļmalā, lai izstaipītu kājas un ietu. Martam Pujātam izdodas dažās rindās notvert laika lēno gaitu, kāda izdzīvojama mazpilsētu ielās un istabās. “Ieej veikalā / Vai te kāds ir? / Vāzē vien gara vijolīte / Pēc 4 miljoniem gadu aiztraucas vilciens kā strauji atvērts aizkars.” (9. lpp.) Izdodas uzburt veselu pasauli, kuru visā tās absurdumā tu atceries kā kaut ko tik labi pazīstamu. “Putekļi, velēnu pinkas, ābeles, nātres, dēļu durtiņas. Viss vienas trīcošas rokas samīļots.” (20. lpp.) Te veci muižas parka koki nāk no kluba, lauzdami ceļazīmes; četri puiši Omuļu skolas pieturā pārvēršas par bērziem, bet no Zaubes dižozola zīlēm izšķiļas jauni čaļi; arī pie mikorautobusa stūres sēž bērzs, un govs kinoteātra seansā ir vienīgā. Te saldējums kūst un pil uz svaigi lieta asfalta, laiski irši sēž kaukāzplūmē, vista iet caur aizaugušu parku, un kotletes vienmēr ir gatavas. Grāmatas maršruts sākas Dunalkā. Aizejiet uz Dunalkas bibliotēku, kurā strādā tikai viens cilvēks, paņemiet Marta Pujāta grāmatu, un apceļojiet visas vietas vienu pēc otras, meklējot savas rindas. Grāmatai ir labs izmērs. Bikšu kabatā gluži neielikt, bet jakas vai mēteļa gan. Armanda Zelča darinātais skaistais dizains mudina grāmatu lasīt sabiedriskajā transportā – publiski. Pat ISBN un UDK burti un cipari kļuvuši par dizaina elementiem. Vāks uz tausti gluži kā ceļš. Noderīgi: satori.lv / lr1.lsm.lv Pujāts, Marts. Dāma baltos džinsos. Redaktors Kārlis Vērdiņš, dizainers Armands Zelčs. Rīga: Neputns, 2023. 86 lpp. ISBN 9789934601590. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore.

Gatavojoties latviešu preses izdevuma jubilejai un pārlapojot vietnē www.periodika.lv “Latviešu Avīzes”, uzdūros rindām, kuras sasaucas ar nesen lasītu grāmatu. “It labi, ka tie jelgavnieki viņas iekš mīlestības un pateicības pieminējuši, bet ir mums latviešiem pienākas savas nelaiķes Lielasmātes sirdi labi ilgi pieminēt, jo viņa cienīja un mīļoja latviešu tautu un latviešu valodu un mīļai Tēvuzemei pēc savas žēlīgas sirds daudz labu darījusi augstiem kā maziem. .. Kā pēc jaukas vasaras dieniņas saules spožums, kad jau viņa nogājusi, vēl ilgi zemei spīd, tā lai mūsu augstas mirējas vārds un pieminēšana vēl ilgi mūsu sirdīs paliek.” Jelgawā, tannī 17tā Janwar. (“Latviešu Avīzes”, Nr.3, 19.01.1822). “Laiks ir saskaitīts. Laiks pazūd bedrē, kurā tup Laika Gremotājzvērs... Saskaitītais Laiks nevienu netiesā, jo sen jau aizgājis savu ceļu.” (10. lpp.). Ar Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu kā burvīgu, vieglu un smalku putniņu iepazinos jau Baueres grāmatā “Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā” (Zvaigzne ABC, 2021), bet “Nekad jau nevar zināt, ko Laika Gremotājzvērs ļautiņiem atstājis. Kur patiesība, kur tikai pa pusei, bet kur melni vai balti meli“ (10. lpp.), tāpēc varēju vien ļauties rakstnieces pētījumos ieguldītā laika un izdomas rezultātam romānā “Doroteja. Izredzētā” un izsekot Kurzemes pēdējās hercogienes dzīvei. Lapu pa lapai Doroteja šķir savu atmiņu albumu, pārceļot lasītāju “saskaitītajā” laikā 18. un 19. gadsimta mijā Jelgavā un Eiropā. Tā ir kā deja uz virves, kurā jānotur līdzsvars starp valdnieci un sievieti, vēlmi mirdzēt ar kroni un starot mīlas laimē. Publika ir prasīga, no izredzētās pieprasa īpašus “numurus” – radīt Kurzemes hercoga mantinieku un būt padevīgai lellei pie vecā hercoga sāna. Bet jauniņajai hercogienei viena pēc otras dzimst meitas, savukārt viņas dzīvīgā daba un asais prāts neļauj pazemīgi vadīt dienas vecīgā hercoga ēnā. Aristokrātiskie sakari un hercogistes kase ir atvērti, Kurzemes hercogiene Doroteja, Pētera Bīrona trešā sieva, uzmirdz Eiropas galmos. Baueres romānā kā krāšņā modes skatē cita citai seko tikšanās ar tālaika māksliniekiem, literātiem, domātājiem, valstsvīriem un – ak vai! – arī ar lišķiem, izmantotājiem un nodevējiem, kamēr viņu vidū kā zivs ūdenī jūtas “it kā mūsējā” Doroteja, Kurzemes pēdējā hercogiene. Noderīgi: klasika.lsm.lv Bauere, Inguna. Doroteja. Izredzētā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 351 lpp. ISBN 9789934099564. Andra Poota Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības speciāliste.

Daces Rukšānes iepriekšējā grāmata “Krieva āda” (Dienas Grāmata, 2020), lai gan lasīta vien pirms pāris gadiem, bija jau stipri piemirsusies, prātā palikušas vien nostalģiskās un saldenās sajūtas, kas pārņem allaž, kad klausies, lasi vai draugu pulkā pārrunā tos senos, arī paša piedzīvotos laikus un salīdzini dzirdēto ar savām personiskajām jaunības dienu atmiņām. Jaunās grāmatas nosaukums raisīja zināmu piesardzību, pat skepticismu, tomēr, paņemot rokās – aizrāva sev līdzi 20. gadsimta 70. gadu Rīgas sadzīves virpulī. Daudzas aprakstītās situācijas, iesaistīto personāžu dzīves filozofija, kolorītā vide – līdz mielēm atpazīstami, jo arī pati 70. gadu vidū no laukiem ieceļoju galvaspilsētā, lai te paliktu, nu jau šķiet – līdz galam. Rakstniece, publiciste (arī politiķe) Dace Rukšāne gan tolaik bija pavisam mazs bērns, tātad, stāstu veidojusi, ieklausoties nostāstos vai iedziļinoties rakstos par 70. gadu Rīgas vaibstiem. Apjomā nelielajā, bet saturiski ietilpīgajā un koncentrētajā stāstījumā iekļautas pilnīgi visas sociālisma agonijas perioda “būšanas un nebūšanas” – līdz pat Latvijas pirmajiem neatkarības atgūšanas gadiem; brīžiem šķiet – priekš vienas dzimtas drusku par daudz visa kā... vismaz es savā pieredzē vairākas Rukšānes aprakstītās padomju gadu sadzīves situācijas, dīvainības un negācijas biju vien nostāstos dzirdējusi, jo mūsu dzimtas notikumi palikuši atmiņā tādi kā nedaudz “rožaināki” – ne tik trauksmaini kā romāna galvenajai varonei Meldrai. Varbūt tādēļ, ka bijām jauni, dzīvi tvērām vienkāršāk, pieticīgāk, arī priecīgāk, neapjaušot, ka citādi maz var būt, un nenormālais dažkārt likās gana normāls? Tomēr kopējās sajūtas, ko sniedz un arī pēc izlasīšanas atstāj romāns “Džikī” – vieglums un gaisīgums. Kaut romānā netrūkst skarbu epizožu, tādi kā atslēgvārdi no manas puses būtu – sievišķības apjausmas, personisko izjūtu apzināšanās un formulēšana, seksualitāte, franču smaržas un ciešā to kontekstā – padomju valsts pilsoņiem tik noslēpumainais, 70. gados jaunatklātais saliktenis “unisekss”... Tapis kārtējais romāns, kurus es nosacīti ievietoju plauktā ar nosaukumu “laikmeta vēstures mācību grāmatas”. Tā šķiet man, bet kā būs ar jaunās paaudzes ieinteresētību – grūti minēt, jāeksperimentē. Varbūt kādas publiskās bibliotēkas kolēģi var jau dalīties savos vērojumos? Priecāsimies par komentāriem, ko pie konkrētu izdevumu apskatiem iespējams pievienot te, tīmekļvietnē. Noderīgi: lsm.lv / diena.lv Rukšāne, Dace. Džikī. Romāns. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 304 lpp. ISBN 9789934595776. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

Apgāds “Via Ars” sagatavojis mākslas zinātnieces Daces Lambergas monogrāfiju par Latvijas tekstilmākslinieku Egilu Rozenbergu (1948). Mākslinieka devums atspoguļots vairāk nekā 70 darbu reprodukcijās. Ilustratīvo materiālu papildina paša Rozenberga izvēlēto fotogrāfiju klāsts, kas vēl labāk ļauj iepazīt viņa radošo veikumu vairāk nekā piecdesmit gadu garumā. Grāmata ir anotēta ar tekstiem angļu un franču valodā. Monogrāfijā piedāvāts izsekot 1971. gadā Latvijas Mākslas akadēmiju absolvējušā mākslinieka radošajam ceļam, kā arī iepazīt viņu kā sabiedriski aktīvu cilvēku. Rozenberga devumu tekstilmākslā iezīmē ducis nozīmīgāko personālizstāžu ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs – kopš 1985. gada ģeogrāfiski viņa darbu ekspozīcijas aptver Ļvivu Ukrainā, Tallinu Igaunijā, Kopenhāgenu un Lollandi Dānijā, Gēteborgu Zviedrijā un Briseli Beļģijā. Savukārt, kā sabiedrības cilvēku Egilu Rozenbergu saista gan pašmāju sabiedriskie pienākumi (Latvijas Mākslinieku savienībā divu gadu desmitu garumā), gan starptautiski izaicinājumi, pildot asociācijas European Textile Network (ETN) ģenerālsekretāra pienākumus (1993–1997). Mākslinieka radošo meklējumu ceļu aizvien raksturo stilistiskas pārmaiņas – atsakoties no figurālo gobelēnu dominantes, to nomainījušas bezpriekšmetiskas kompozīcijas, kas izteiksmību radušas kā 20. gadsimta 90. gadu, tā arī 21. gadsimta pirmās puses darbos. Ieskatam monogrāfijas autores Daces Lambergas vērojumi par šīm tendencēm mākslinieka radošajā darbībā: “Vairāk nekā desmit gadu laikā tapušos cikla “Zīmes smiltīs” gobelēnus vieno līdzīgs ornamentālais risinājums, taču būtiski atšķiras plašā krāsu, vibrējošo smilšu rakstu un noskaņu amplitūda. Tie spēcīgi piesaista ar fascinējošu vēlmi iedziļināties, nodoties ņirbošā zīmējuma pētīšanai, apcerei un meditācijai.” Laikposmā no 2015. līdz 2018. gadam tekstilmākslinieku vienoja sadarbība ar Francijas gobelēnu manufaktūru apvienību Mobilier National, kur tika uzausti divi lielformāta gobelēni “Refleksijas – pārdomas I” un “Refleksijas – pārdomas II” Francijas valsts dekoratīvās mākslas darbu kolekcijai. Rozenberga gobelēni atrodas daudzu muzeju un privātkolekciju krājumos Latvijā, ASV, Čehijas Republikā, Dānijā, Francijā, Kanādā, Krievijā, Lielbritānijā, Vācijā un Venecuēlā. Noderīgi: enciklopedija.lv / egilsrozenbergs.lv Lamberga, Dace. Egils Rozenbergs. Rīga: Via Ars, 2022. 197 lpp. ISBN 9789934235450. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

Apgāds “DUE” 2022. gada decembrī noslēdzis kultūras pieminekļu pētnieka un fotogrāfa Vitolda Mašnovska enciklopēdijas “Muižas Latvijā” izdošanu, laižot klajā noslēdzošo, V sējumu. Līdz ar to pabeigts monumetāls darbs, kurā dokumentēts Latvijas muižu vizuālais apveids senatnē un mūsdienās. Enciklopēdijas “Muižas Latvijā” I sējums nonāca pie lasītājiem 2018. gadā (šķirkļi A-H), II sējums – 2019. gadā (šķirkļi I-K), III sējums – 2020. gadā (šķirkļi Ķ-M) un IV sējums – 2021. gadā (N-Š). Enciklopēdiskā izdevuma sagatavošanā izmantots Mašnovska (1942) uzkrātais un nemitīgi papildinātais vizuālais materiāls, veicot kultūras pieminekļu aizsardzības speciālista pienākumus. Piecos sējumos iekļautais plašais izziņas materiāls ietver vairāk nekā desmit tūkstošus fotogrāfiju par 572 muižām no vairāk nekā 1200 kādreiz pastāvējušām Latvijas muižām un pusmuižām. Tās ir fotofiksācijas par muižu spožumu un postu kopš 20. gadsimta 70. gadiem; tie ir arī arhīvu materiāli, kuri vēsta par ēku būvvēsturi un arhitektoniskajām vērtībām, nereti atsaucoties uz Johana Kristofa Broces (1742–1823) zīmējumiem. Izdevums ietver arī liecības par ēku kādreizējiem īpašniekiem – tās ir gan portretu reprodukcijas, gan arī fotogrāfijas un ģerboņi. Faktoloģiskām liecībām bagātinātajā izdevumā iekļauti ne tikai muižas zemju un parku plāni, bet arī vēsturiski un mūsdienu iekšskatu foto. Fotoattēlu paraksti sagatavoti latviešu un vācu valodā, enciklopēdijā ietverto saturu padarot noderīgu arī starptautiskā kontekstā. Agrāko gadu muižu īpašnieki – sabiedrības turīgo kārtu pārstāvji, galvenokārt vācbaltieši, zviedri, poļi, krievi – vistiešākajā veidā bija līdzdalīgi šī nozīmīgā kultūras mantojuma veidošanā un uzturēšanā. Grāmatā izmantoti Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas un Rundāles pils muzeja, kā arī Herdera institūta Mārburgā un Osterburgas Veidas muzeja (abi Vācijā) materiāli. Noderīgi: lza.lv / la.lv Mašnovskis, Vitolds. Muižas Latvijā: vēsture, arhitektūra, māksla. V sējums. (Šķirkļi T-Z). Rīga: DUE, 2022. 287 lpp. ISBN 9789934899928. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

“Kurzemes un Zemgales hercogistes stāsts vēsturē sākās uz Livonijas drupām 1561. gadā un beidzās uz Polijas – Lietuvas valsts drupām 1795. gadā, kad hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai.” (80. lpp.) Šķirojot un vētījot vēstures drupas, top vērtīgi atradumi. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja pētnieka Ginta Putiķa grāmata “Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē” pielīdzināma burvīgam atradumam. Gan ārēji, gan saturiski tā atgādina hercoga galma dāmas rokassomiņu – tā vienlaikus ir parocīga un grezna, to viegli nēsāt līdzi, turēt plaukstā un atvērt. Esejas grāmatā ir kā smalkas un vienlaikus gluži praktiskas, savam laikam atbilstīgas lietas, kas lasītājam atrādītas mūsdienīgā manierē. Kā miniatūra pūdernīca ar zeltkaļa zeļļa stilizētu ragaini uz vāka ir eseja par Jelgavas pilsētas ģerboni un pilsētas tiesībām. Apsūbējusī dozītes slēdzene liecina par hercogistes sākotni. Ožamās sāls trauciņš glabā tāltālo pirmā hercoga Gotharda Ketlera rosības dvesmu, turpat kā mazas pērlītes no atrisušas rokassprādzes sabiruši Kurzemes hercogi Frīdrihs, Vilhelms, Ferdinands, pa starpu greznāks smaragds – hercogs Jēkabs. Atstrādātā tvērienā “nodīdītā” vēdeklī – Ernsta Johana Bīrona iespaidīgais stāvs, kam kā batista nēzdogs pieķēries pēdējais Kurzemes hercogs Pēteris. Mūsdienīgā un nepiespiestā vēstures pasniegšanas maniere, kā filmējot ar dronu no tālienes, ļauj slīdēt pa grāmatas lappusēm un redzēt tā laika politikas un sabiedriskās iekārtas virsslāņa darbošanos hercogistē, īpaši Jelgavā, saprotot, ka bija arī pamatslānis, kura galvas un muguras veidoja “bruģi”, pa kuru vēlās hercogistes kariete. “Hercogistes vēstures stāsts līdz pat mūsdienām ir hercogistes elites – hercogu, muižnieku un bagāto pilsētnieku stāsts, bet zemnieku stāstu gandrīz nav vai tie ir izgaisuši krīžu laikos vēstures avotos un vēl tikai gaida savu pētnieku” (Gints Putiķis, “Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē”, 23. lpp.) Noderīgi: sejas.tvnet.lv Putiķis, Gints. Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē. Jelgava: Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, 2023. 87 lpp. ISBN 9789934910524. Andra Poota Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības speciāliste.

Šķirot grāmatas lapas vienu pēc otras, apņem dārza burvība. Skaisti iekopta dārza burvība! Autore pierāda, ka ikvienam dārza īpašniekam ir pa spēkam īstenot sapni par skaista, vizuāli baudāma dārza izveidi. Grāmatas autore ainavu arhitekte Dace Ziediņa lasītāju iedrošina un norāda ceļu, kas jāveic, lai sapnis īstenotos. Īpaša uzmanība pievērsta topiāro formu izveidei dārzā, apskatot to topiāro formu grupas, kurās tiek formēti dzīvi un veseli augi. Lūk, šo grupu iedalījums: klasiskā formēšana, kurā tiek izmantots karkass; rāmja pildīšana ar pildvielu un brīvā stila forma. Bet kas jāņem vērā, izvēloties un iegādājoties augus formēšanai? Kā tos iestādīt un kāda augsne tiem der? Kā izvēlētajiem augiem izveidot spirāles, konusa, bumbas vai citu topiāro formu un kā kopt šīs paša izveidotās formas? Kā šīs formas iekļaut augu kompozīcijās? Kā ierīkot un kopt dažāda veida dzīvžogus? Kā veidot augu zīmējumus? Daudz atbilžu uz šiem jautājumiem, kā arī praktiski ieteikumi atrodami grāmatā. Tās tekstu papildina krāsainas fotogrāfijas un karikatūras. Noderīgi: manssapnudarzs.lv Ziediņa, Dace. Mans sapņu dārzs: topiārās formas. Karikatūru autore Iveta Lamberte. Rīga: Mans sapņu dārzs, 2022. 103 lpp. ISBN 9789934237492. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Rokasgrāmatas saturs atspoguļots tās nosaukumā. Pirmajā nodaļā “Darba aizsardzības sistēma” apkopota Eiropas Savienības un Latvijas normatīvo dokumentu bāze, kas ir saistoša darba aizsardzības speciālistiem. Darba aizsardzības likums paredz darba aizsardzības sistēmas izveidošanu uzņēmumā, tāpēc nākamajās grāmatas lappusēs aprakstīta gan darba aizsardzības organizatoriskā struktūra, gan norādīts, kā šo sistēmu izveidot. Otrajā nodaļā “Darba vides riska faktori” izdalīti fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie, ergonomiskie, psihosociālie un organizatoriskie, kā arī traumatisma riska faktori. Šie riska faktori ir apstākļu kopums, kas “mitinās” darba vidē un ietekmē darbinieka veselību un drošību, tāpēc tiem pievēršama pastiprināta uzmanība. Izdevuma beigās iekļauti pielikumi, kuros apkopoti dažādu dokumentu paraugi, piemēram: Darba aizsardzības speciālista amata apraksta paraugs; Darba aizsardzības pasākumu plāna paraugs; Darba kārtības noteikumi u. c. Grāmatas mērķauditorija ir darba aizsardzības speciālisti un citi profesionāļi, kuri ikdienā veic darba aizsardzības speciālista pienākumus, īpaši tie, kuri tikko sākuši darba gaitas. Jaunā rokasgrāmata ir pirmā šajā grāmatu sērijā. Darba aizsardzības speciālistiem saistošas būs arī nākamās – “Darba vides risku faktoru novērtēšana, darba aizsardzības sistēmas vadība” un “Risku novērtēšana bīstamajās nozarēs”. Izdevuma pamattekstu veidojis lektors, darba aizsardzības maģistrs Jānis Saulītis, tā līdzautors un zinātniskais vadītājs ir profesors Dr.oec. Jānis Ieviņš. Noderīgi: zvaigzne.lv Darba aizsardzības speciālista rokasgrāmata. 1. grāmata. Darba aizsardzības sistēma, darba vides riska faktori. Autori: Jānis Saulītis, Jānis Ieviņš. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 272 lpp. ISBN 9789934312328. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Mūzikas terapeita specialitāte mūsdienās kļūst aizvien zināmāka un pieprasītāka. Daudzi mūzikas terapeiti strādā izglītības, sociālās un veselības aprūpes jomās. Izdevuma autore Mirdza Paipare ir profesionāla kordiriģente, sertificēta mūzikas terapeite un supervizore. Viņa līdzdarbojusies visos procesos, kas saistīti ar šīs specialitātes veidošanos Latvijā. Ilggadējā pieredze apkopota monogrāfijā, kuras galvenie mērķi ir “(1) iepazīstināt lasītāju ar mūzikas terapiju – jaunradītu profesiju tās plašākajā kontekstā, raksturojot vēsturiskās ietekmes, analizējot mūzikas terapeitu profesionālo kompetenci un tās attīstību dinamikā; (2) atspoguļot un raksturot kopīgo un atšķirīgo katrā mūzikas terapeita darba vides praksē: izglītībā, sociālajā darbā un veselības aprūpē.” (194. lpp.). Monogrāfijas saturs strukturēts piecās pamatnodaļās. Pirmā no tām veltīta terminoloģijai, nākamā – mūzikas terapeita izglītības ieguves iespējām. Trešajā nodaļā raksturots mūzikas terapeita izglītības process, savukārt ceturtajā mūzikas terapeiti pētīti darba vidē. Noslēdzošajā nodaļā uzmanība pievērsta supervīzijai mūzikas terapijā. Izdevums adresēts topošajiem un esošajiem šīs nozares speciālistiem, kā arī citiem interesentiem. Tas būs nozīmīgs informācijas ieguves avots tiem, kuri studē mūzikas terapiju, pievēršas tās izpētei un pētniecībai vai vēlas profesionāli pilnveidoties. Paipare, Mirdza. Mūzikas terapija: teorijas un prakses kompetence. Monogrāfija. Recenzentes: Dr.paed. Laimrota Kriumane, Dr.sc.educ. Zita Abramavičutė-Muciniece. Tulkojums angļu valodā: Kristina Ēcis. Liepāja: LiePA, 2023. 230 lpp. ISBN 9789934608322. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Agnese Rutkēviča līdz šim vairāk zināma kā dzejniece, dramaturģe, aktrise, bet 2022. gada izskaņā iznāca autores trešā grāmata – eseju krājums “Skumjais laikmets” – par mākslu, cilvēkiem un dzīvi. Eseju pirmpublicējumi atrodami laikrakstā “Kultūras Diena”. Eseju kopējais vēstījums ir daudzslāņains un iezīmē ne tikai ceļojumu konkrēta cilvēka pasaules uztverē un subjektīvajā attieksmē pret notikumiem, lietām, parādībām, bet atgādina lasītājam par dažādiem spilgtiem procesiem, kas norisinājušies mums līdzās. Lasītājs var savilkt paralēles pats ar savu dzīvi − atgriezties individuālās pagātnes ainās un atskatīties uz tolaik izjusto un piedzīvoto, par ko reflektējusi autore. Vairāki esejās fiksētie notikumi ir kā laikmeta zīmes, kas atgādina, ka šodiena patiesībā ir vakardienas atspulgs vai tās nebeidzams turpinājums. Rutkēviča akcentējusi ideju par to, ka “vēsturei un atmiņām notikumi ir kopīgi. Tām ir viens laiks un telpa. Katrs mirklis ir divi mirkļi” (29. lpp.). Mirkļi Rutkēvičas esejās piedzīvojami kā jēgpilns un baudāms teksts. Krājumā iekļautās esejas aptver laikposmu no 2015. līdz 2020. gadam. Fiksētie datumi un atpazīstamie fakti ir uztverami kā pieturzīmes, kas apstādina mūsdienu straujo laika ritējumu, sniedzot iespēju aizceļot pagātnē. “Mēģinājumi ieiet laika telpā, kuru reiz esam sevī apdzīvojuši, ir kā vērot pulksteni uz rokas, kura laikrādis sācis joņot atmuguriski.” (16. lpp.) Caur šiem tekstiem ir iespējama gan atgriešanās laiktelpā, kurā dzīvojam, gan sastapšanās ar to no jauna. Kāpēc skumjais laikmets? Kā raksta autore, “ikvienā no mums ir šis vientuļais punkts, kurā ļaujam patverties atmiņām, cilvēkiem, ainavām, pilsētām, skumjām” (11. lpp.). “Skumjais laikmets” aicina lasītāju atrast katram savu punktu, kurā glabājas šie skumju priekšvēstneši. Krājuma kopējo noskaņu raksturo citāts no Josifa Brodska eseju grāmatas “Par bēdām un to iemesliem”: “Pasaulei, kurā tu grasies apmesties uz dzīvi, nav laba reputācija. Ģeogrāfiski tā izskatās labāk nekā vēsturiski. Vizuāli tā joprojām ir pievilcīgāka nekā sociāli. Drīz tu pats uzzināsi, ka tā nav patīkama vieta. Tomēr tā ir vienīgā pasaule, kura mums dota. Ja arī eksistē vēl kāda pasaule, nav garantijas, ka tā ir labāka nekā mums pieejamā. Pasaule, kurā grasies apmesties uz dzīvi, - tie ir džungļi, tuksnesis un slidens purvs.” (6. lpp.) Esejās paustais vēstījums pierāda, ka caur skumju pieredzi iespējams nonākt pie domu skaidrības un poētiskiem secinājumiem par dzīves un mākslas mijiedarbību kopumā. Aktieris Mārtiņš Meiers izdevuma pēcvārdā precīzi akcentējis, ka eseju krājums ir kā saruna, kuru gribas turpināt, un tam jāpiekrīt, jo atsauces gan uz latviešu, gan pasaules personību atziņām un viedokļiem var palīdzēt veidot saturīgus dialogus gan ar sevi, gan pārējo sabiedrību, kā arī – trauksmaino pasauli ap mums. Iespējams, ka pēc eseju izlasīšanas būs vēlme atvērt pašam savas dienasgrāmatas lappuses, kur piefiksēt un paturēt būtisko, vai turpināt jau iesāktās sarunas. Noderīgi: aminori.lv / ltv.lsm.lv / lsm.lv / diena.lv Rutkēviča, Agnese. Skumjais laikmets. Rīga: Aminori, 2022. 128 lpp. ISBN 9789934612190. Raiva Turka ir literatūras blogere.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Ievas Strukas monogrāfijas galvenais varonis Anšlavs Eglītis ir spilgta, vairumam latviešu zināma personība. Ieguvis mākslinieka diplomu, pabeidzot Latvijas Mākslas akadēmiju, ilustrējis vairākas savas grāmatas. Visu savu mūžu Eglītis veltījis rakstniecībai, sasniegdams izcilas grāmatniecības virsotnes, bijis arī viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kuri “brīvajā pasaulē” prata izdzīvot no rakstniecības. Eglīša rakstnieka prasmi grāmatā “Rīgas svārki mugurā” (Rīga, 2000) labi ilustrē dzejnieks, rakstnieks, esejists, kultūrvēsturnieks, rakstnieka tuvs draugs un līdzgaitnieks Andrejs Johansons, sakot, ka Eglītis toreizējai Rīgas jaunajai paaudzei kļuvis par sava veida idolu (dievekli): “Atjautība, zobgalība, griezīgi ass un spilgts dzīves norišu vērojums kopā ar smalku smeldzi un brīžiem pat sentimentālu jūsmu — tās visas bija īstenās, ar citiem nesamaināmās Eglīša īpašības. Viņš rakstīja ar manāmu piepūli, bet ar apbrīnojamu enerģiju, bieži vien nosēdēdams pie mašīnas dienu pēc dienas no rīta līdz vakaram. Darbu pabeidzot, viņam priekšā gulēja dažāda formāta papīru kaudze – veselas loksnes, pusloksnes, šauras strēmeles ar pāris teikumiem. Kad visu to sagrieza, salīmēja kopā un vēlreiz pārrediģēja, manuskripts bija gatavs.” Strukas monogrāfiju bija ļoti gaidījuši gan Latvijas, gan latviešu mītnes zemju diasporu Eglīša daiļrades cienītāji. Tā veidota kā astoņu hronoloģiski kārtotu grāmatas nodaļu gredzens – no rakstnieka piedzimšanas līdz aiziešanai mūžībā. Grāmatā vēstīts par Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgas dzimtas dzīvi. Viņa vecāki ir rakstnieks un mākslas teorētiķis Viktors Eglītis un skolotāja, tulkotāja Marija Eglīte. Anšlavam Eglītim līdzās allaž bijusi dzīvesbiedre Veronika Janelsiņa – māksliniece un spoža personība ar spilgtām un unikālām, tikai viņai tipiskām rakstura iezīmēm. Grāmatā iekļauts ne mazums arī ar viņu un viņas ģimeni saistītu interesantu, savstarpējās attiecības raksturojošu epizožu. Jau minētie Eglītim tuvie cilvēki, draugi un daudzi citi līdzgaitnieki spilgti atklājas savstarpējā saskarsmē, sarunās, vēstulēs un notikumos. Grāmatas vēstījums Strukai izdevies ļoti dzīvs. Gluži kā piesātinātā kinofilmā, lasītājam sniegta iespēja iejusties Eglīšu dzimtas piedzīvotajā. Ģimene, vecāku attiecības un slimība, pārdzīvojums par mātes došanos mūžībā, paša divkārša pietuvošanās nāvei un dzīvības alkas. Radošuma un ekstravagances piestrāvota dzīve mākslinieku vidē un pirmie spožie literārie panākumi Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Latvijas okupācija un Baigā gada šausmas, paša sīkstums bēgļu gaitās, dzīves tupinājums kā “dīpītim” un tad – jauns sākums, izkāpjot Amerikas krastos. Piemērošanās apstākļiem, aktīvs literārais darbs, nedrošība un neuzticība no padomju Latvijas saņemtajiem signāliem. Nerimstošas ilgas pēc Latvijas, nekad vairs tajā neatgriežoties. Grāmatā analizēta Eglītim nozīmīgā un ļoti sāpīgā, vairākos viņa literārajos darbos skartā Latvijai traģisku vēstures notikumu un varas ideoloģijas aspektu tematika. Savā veidā tā ir kā iespēja norakstīt pārdzīvoto, kā arī nodot vēstures liecības nākamajām paaudzēm. Apjomīgais saturs ar precīzu laikmeta kontekstu ir piesātināts izziņas materiāls un sagādā patiesu lasīšanas baudu. Katras nodaļas bagātīgo faktu materiālu papildina apjomīgs atsauču klāsts ar norādēm uz izmantotajiem resursiem. Rakstnieka personība atklāta, ielūkojoties vēstuļu sarakstē, sarunājoties ar ģimenei piederīgiem cilvēkiem, uzklausot Eglīša laikabiedru atmiņas, analizējot literāros darbus. Epistulārais mantojums autorei sniedzis vielu arī intīmākām epizodēm. Rakstīts ļoti tieši, bet vienlaikus dziļi delikāti, ar lielu pietāti pret iesaistītajiem cilvēkiem. Tas, ka Eglītis vielu literāriem darbiem allaž noskatījis pasākumos, cilvēku savstarpējā saskarsmē un citos notikumos, nav nekāds noslēpums. Grāmatā rodams plašs izziņas materiāls par sabiedrībā labi zināmiem un arī mazāk pazīstamiem cilvēkiem, kuri kļuvuši par romānu varoņu prototipiem. Atrodami piemēri, kuros literārie varoņi apveltīti ar Anšlava vai Veronikas rakstura iezīmēm. Tiem, kuri lasījuši romānu “Cilvēks no mēness” (Rīga, 1994), visticamāk, ir sava versija par to, kurš slēpjas aiz Ģedimina, kurš – aiz Andas tēliem. Uzrakstīt labu grāmatu par tik lielu cilvēku, kāds bijis Anšlavs Eglītis, vispusīgi aptverot notikumu daudzveidību, kas savērpta zinātniskā un vienlaikus tik saistošā stāstījumā, ir pa spēkam vien dziļi inteliģentai un spēcīgai personībai. Autores devums vērtējams kā nozīmīgs monumentālās pētniecības darbs par izcilo latviešu kultūras personību Anšlavu Eglīti, un tāds par šo izcilo rakstnieku tapis pirmoreiz. Noderīgi: dgramata.lv / replay.lsm.lv / la.lv Struka, Ieva. Par skaisto un aplamo dzīvi: monogrāfija. Sērija “Es esmu...” Recenzenti: Dr.philol. Eva Eglāja-Kristsone, Dr.philol. Baņuta Rubess, Dr.philol. Kārlis Vērdiņš. Rīga: Dienas Grāmata, 2022. 383 lpp. ISBN 9789934595622. Ginta Zalcmane ir LNB Pakalpojumu departamenta Uzziņu un informācijas centra Informācijas pakalpojumu un starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Atverot grāmatu, uzmanību piesaista jau Aleksandra Busses grāmatas dizains; savukārt Agneses Zeltiņas fotoreprodukcijas ir Viktora Freiberga savdabības, elegances un stila spogulis. Bezgala vienkāršs un inteliģents intelektuālis – un tā nav pretruna, tā ir Freiberga būtība – viņš jau grāmatas virsrakstā sarunā ar lasītājiem pāriet uz Tu. “Apbrīnā un patiesā cieņā” – ar šiem vārdiem Dita Rietuma paraksta grāmatas pēcvārdu “Par Viktoru”. Grāmatai, kuras redaktore ir Kristīne Matīsa, ir arī “atbalsta komanda” – tā nodēvēti Jānis Oga, Jānis Plūme, Marta Bite, Inta Lase, Kaspars Eihmanis, Arturs Hansons. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu “Viktora otro grāmatu” izdevusi biedrība “Ekrāns”, līdzdarbojoties portālam “Kino Raksti”. Grāmatas noskaņu kino mūzikā (110 skaņdarbi ar kopējo ilgumu 6 stundas) platformā “Spotify” izveidojis Klāss Vāvere (piekļuves adrese – grāmatas 4. lpp.). Pārāk primitīvi būtu grāmatu raksturot kā skaidrojošu vārdnīcu, tomēr zināmā mērā tā ir. Autors skaidro jeb “tulko” kino zīmes, jēdzienus, parādības, simbolus, tēlus un dara to trīs dažādos līmeņos – filmas varoņa tulkojums, filmas autora tulkojums, skatītāja tulkojums. Šādu zīmju, tādu kā atslēgas vārdu, – ūdens, pilsēta, klusums, labirints, spogulis, vilciens, upe, logs – grāmatā ir trīsdesmit viens. Savukārt piemēri šo zīmju atšifrējumiem ņemti no 248 pasaules kino klasikas filmām. Vienu un to pašu lietu mēs varam ieraudzīt dažādos rakursos, vienu un to pašu simbolu varam skaidrot dažādi. Piemēram, ne vienmēr bērna tēls filmās saistāms ar nevainību, labestību vai neaizsargātību. Un cik daudz un dažādas asociācijas var raisīt, piemēram, visparastākās kāpnes! Uz iebildi, ka grāmatā visvairāk piemēru ņemti no šausmu žanra filmām, pats autors atbild, ka tieši šausmu kino daudz biežāk izmanto iespaidīgus paņēmienus skatītāju ietekmēšanai. Līdz ar to kinoskatītājs tiek piespiests darbināt smadzenes – domāt, rosināt iztēli, meklēt paralēles un asociācijas. Grāmatas beigās pievienots alfabētisks visu tekstā minēto filmu apkopojums, ļaujot lasītājam izmantot šo filmu izlasi kā ceļvedi, bagātinot savu pieredzi un iepazīstot pasaules kino klasiku. Pieļauju, ka sarakstā iekļautās ir Freiberga favorītfilmas. Profesors Freibergs ir kaislīgs, erudīts kino zinātnieks, kurš ar savu aizrautību spēj iedvesmot ikvienu, kam izdevies viņu satikt. Viņa pirmais autobiogrāfiskais prozas darbs “Kinomāna slimības vēsture” (2019) saņēma Dzintara Soduma balvu literatūrā. Arī otrajā grāmatā bieži ieskanas autobiogrāfiski motīvi – asociācijas, paralēles, atmiņas, piemēri no personiskās agātnes. Ne velti Vāvere pieļauj, ka Freibergam “skatīties filmas un domāt par to tēliem un nospiedumiem nozīmē domāt par dzīvi un pasauli”. Raita, asprātīga, nesamākslota, humora un pašironijas pilna ir grāmatas valoda. Vienlaikus teksti ir bezgala ietilpīgi. Bet galvenais, ka tie liek domāt! Un vai nebūtu jauki, ja pēc šādas grāmatas izlasīšanas katram pašam rastos vēlme uzrakstīt savu kino simbolu skaidrojumu – no sava, nevis grāmatas autora viedokļa, uzlikt uz papīra savas asociācijas, līdzības, šifrējumus, fantāzijas par tekstā jau minēto trīsdesmit vienu zīmi? Bet varbūt – izveidot arī savu mīļāko filmu sarakstu? Jāpiebilst, ka grāmata iekļauta Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas organizētā grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele” 2021. gada nominantu sarakstā. Noderīgi: kinoraksti.lv / lr1.lsm.lv Freibergs, Viktors. Viktora otrā grāmata. Redaktore Kristīne Matīsa; pēcvārda autore Dita Rietuma. Rīga: Biedrība “Ekrāns”, 2021. 176 lpp. Sērija “Kino rakstu bibliotēka”. ISBN 9789934235269. Raits Lubisnkis 2022. gada marta numura iznākšanas brīdī ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas galvenais bibliogrāfs.