Kā visi labi zinām – laiks skrien vēja spārniem, un labāk to pateikt grūti. Diemžēl, tikpat strauji aizlidojis vesels kara gads, kaut bezgala smagi to apzināties, un bezpalīdzības sajūta neatstājas. Turklāt gads tomēr ir laika nogrieznis, kurā būtu varējis notikt ļoti daudz labu lietu – gan finansiālu, gan morālu ieguldījumu, pozitīvu emociju utt. – Latvijā, Ukrainā, Eiropā, pasaulē... Un tomēr mūsu drosmīgā kaimiņvalsts joprojām ir pasaules uzmanības centrā šī bezjēdzīgā kara dēļ. Līdzās materiāliem ziedojumiem viens no veidiem, kā varam atbalstīt ukraiņus mūsu domu un sajūtu līmenī – neklusēt, pārrunāt Ukrainas notikumus arī mūsu ģimeņu ietvaros. Pirms nepilna gada sagatavotais “Literatūras ceļveža” numurs bija veltīts Ukrainas literatūrai kopumā – to var skatīt šeit PDF formātā vai te, tīmekļvietnē. Nupat, februārī, tieši plašu sabiedrības rezonansi guvušajā kara gadadienā, manās rokās nonāca Dzintara Tilaka grāmata “Zlatas ceļš: veltījums Ukrainas kara bērniem”. Un tas ir labi, ka par Ukrainu tagad raksta arī cittautu autori. Iespējams, tieši rakstnieku atpazīstamība un izteiksmes veids mūsu, īpaši jaunākajiem lasītājiem varētu būt uzmanību piesaistošs nosacījums. Tilaka vieglais, uzrunājošais rakstības stils nu jau zināms kā maziem, tā lieliem lasītājiem; viņa līdz šim iznākušās 20 grāmatas tā arī iedalāmas – puse no tām adresēta skolas vecuma lasītājiem, otra puse – pieaugušajiem. Kara bērni – tā ir literatūrā ne pārāk izplatīta, varbūt tāpēc, ka tik smaga, bet ļoti nozīmīga tēma. Domāju, ka jaunāko Tilaka grāmatu – par trīspadsmitgadīgo ukraiņu meiteni Zlatu – vispareizāk būtu izlasīt un pēc tam pārrunāt vecākiem kopā ar viņu pusaudžiem. Šī varētu būt ieteicama, nedaudz vieglāka alternatīva nomācošo ikdienas ziņu sižetiem un biedējošajai kara statistikai, kas mūs, īpaši bērnus, reizēm visai traumējoši uzrunā caur visu veidu sabiedriskajiem medijiem. Protams, arī Zlatas stāsts par viņas, bez ģimenes palikušas pusaudzes, bīstamām situācijām pilno, vientuļo ceļojumu cauri Ukrainai pie saviem Latvijas vecvecākiem ir smags, bezgala skumjš, sirdi plosošs, un citāds tas nevar būt. Līdzīgu stāstu autors uzklausījis no kādas reālas Latvijā dzīvojošas ukraiņu ģimenes – tātad, daļa notikumu ir patiesa. Otra daļa, iespējams, ir rakstnieka radošums, medijos lasītā un redzētā interpretācija. Tomēr izlasītais raisa lielu ticamības sajūtu, un, kas ir vēl būtiskāk, stāstu caurstrāvo pozitīvisms un neizmērojama labestība, cilvēkmīlestība. Un, pat ja notikumi šķiet brīžiem mazticami, autors savu mērķi ir sasniedzis – pierādot, ka par karu ar bērniem jārunā un var runāt citādi. Bet nezināt par notiekošo vispār mums nav tiesību. Un mūsu bērniem arī. Domāju, šo grāmatu var izmantot arī publiskajās bibliotēkās, organizējot pasākumus pusaudžu auditorijai. Noderīgi: lsm.lv Tilaks, Dzintars. Zlatas ceļš: veltījums Ukrainas kara bērniem. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 141 lpp. ISBN 9789934314308. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" sastādītāja.

Tik neatvairāmi izsmalcināts pieskāriens... Ja tiek meklēts spraigs sižets, stāsts par varoņu likteņa peripetijām, psiholoģiski pamatotām raksturu niansēm, attiecībām un visu ar cilvēku trauksmainām gaitām un domām saistītu, Italo Kalvīno “Palomars” nebūs īstā izvēle. Tā ir smalka un niansēta izjūtu un pārdomu grāmata, kas fiksē galvenā varoņa Palomara kunga domu un jūtu pilnās gaitas dažādās dzīves vidēs un situācijās. Vietas, kur Palomars atrodas, domas, kas rimti nodarbina viņa prātu, nav nekādas ekstrēmās, tā ir parasta vide visparastākajā pasaulē. Bet veids, kādā pasniegta šī banālā dzīve, ir gana neparasts, savdabīgs, svaigs, jo tas ir autora oriģinālais skatījums uz lietām, vidi, cilvēku. Teksti ir vienlaikus reāli, bet atrauti no realitātes, ietiecoties romantikas, fantāzijas un filozofijas sfērās. Tomēr darbs neprasa no lasītāja prāta spriedzi, jo gaisīgo, pat ēteriski vieglo tekstu uztverei pietiek ar noskaņošanos uz nepretenciozu pārdomu un izjūtu viļņa. Lasītāja interesi virza gan pārdomu svaigums un filozofiskā piesātinātība, gan interesantā, matemātiskai spēlei līdzīgā teksta struktūra. Rakstnieka matemātiskā spēlēšanās literatūras vēsturē tiek dēvēta par ars combinatoria (kombinēšanas māksla). Šīs metodes pamatā ir tādas filozofiskās teorijas kā semiotika un strukturālisms, ar kurām aizrāvies arī Kalvīno. Arī “Palomarā” jūtama strukturālisma ietekme, jo teksts sadalīts noteiktā sistēmā numurētās trīs lielās daļās, katra no tām – trīs apakšnodaļās. Katram ciparam un to kombinācijām atbilst noteikta vide un abstrakcijas, nosacītības pakāpe, kas novirza darbību dabā, arhitektu radītā telpiskā vidē vai sabiedrībā. Savukārt cipars nosaka apraksta formu – vai tas ir vērojums, vizuālā vai kultūras pieredze, simboliskā un filozofiskā uztvere, meditācija. Sižetu virza galvenā varoņa atrašanās kādā no vidēm, tai atbilstošas izjūtas un pārdomas. Lai gan noteikta struktūra, kompozīcija un loģika nosaka sacerējuma sižeta vienotību, tomēr es neriskētu noteikt darba žanru. Lai arī definēts kā romāns, manuprāt, darbs drīzāk nosaucams par filozofiskām esejām, savukārt to literārā izsmalcinātība tomēr atvaira domu par filozofiju, liekot darbu piepulcināt tīri estētiskai parādībai. Nelielā apjoma grāmata, nepavēstot neko ārēji jaunu, manī atstāja maigu un dziļu iekšēju nospiedumu. Oriģinālvalodā romāns izdots 1983. gadā. Noderīgi: punctummagazine.lv Kalvīno, Italo. Palomars. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 112 lpp. ISBN 9789984238937. Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.

Dāņu autores Annes Katrīnes Bomanes grāmata “Agate” ir brīnišķīga savā vienkāršībā un spējā lasītāju aizkavēt grāmatas lappusēs ilgāk nekā nepieciešams. Grāmatas apjoms ir neliels, taču tajā skartās tēmas ir gana nopietnas un pārdomas raisošas. Romāna darbība norisinās Parīzē, aptuveni 1948. gadā. Stāsta caurviju tēma ir psihoterapeita tikšanos apraksti ar kādu klienti, kura ļoti vēlas nākt uz viņa sesijām, lai gan zina, ka dakters jau pošas pensijā. Jaunā kliente atšķiras no vairuma citu, un psihoterapeitam rodas vēlme izprast, kādēļ Agate par savu terapeitu izvēlējusies tieši viņu. Rezultātā no šīm terapijām ieguvēja ir ne tikai kliente, bet arī pats psihoterapeits. Man kā lasītājai bija ļoti saistoši ielūkoties psihoterapeita un Agates sesijās; brīžiem pat šķita, ka arī es tajās piedalos kā novērotājs no malas. Sarunu laikā Agate un psihoterapeits pārrunā aktuālus jautājumus – mentālo veselību, vientulību, mīlestību, bērnības traumas, arī lietas, kuras katram būtu dzīvē jāpaveic. Sesijās kopā pavadītais laiks izrādās nozīmīgs gan psihoterapeitam, gan Agatei, jo abi iedrošina viens otru paskatīties uz pasauli citādāk. Nereti dzīvē satiekam cilvēkus, kuri tajā ienākuši īstajā brīdī un laikā, ko atzīstam vien vēlāk. Šāda ir arī Agates tikšanās ar psihoterapeitu. Kāds cilvēks reizēm var izmainīt visu mūsu pasauli ar sarunu, pareizi formulētu jautājumu vai ar savu klātbūtni vien. Romānā šādas satikšanās psihoterapeitam ir ar vairākiem personāžiem (ne visi ir viņa klienti), kas pierāda, cik daudz dažkārt spēj izmainīt viens cilvēks. Ja stāsta sākumā psihoterapeits skaitīja seansus, cik viņam atlikuši līdz pensijā došanās brīdim, tad vēlāk viņš to darīt pārstāja, jo bija ieguvis jaunu skatījumu uz dzīvi un tās baudīšanu. Romāns ir lielisks atgādinājums tam, ka, dzīvojot dzīvi pilnvērtīgi un ielaižot tajā citus, līdz tam neiepazītus cilvēkus, varam turpināt augt, attīstīties, piedzīvot ko jaunu, tādējādi izkļūstot no vientulības, kura pa laikam mēdz piezagties daudziem. Noderīgi: bookanista.com / zvaigzne.lv Bomane, Anne Katrīne. Agate. No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 128 lpp. ISBN 9789934314605. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas jaunākā grāmata latviešu valodā it kā būtu liekama bērnu grāmatu plauktiņā, taču tā pa īstam saprotama, manuprāt, būs tieši pieaugušajiem. Lai gan pieaugušais nespēs šo stāstu pilnvērtīgi lasīt ar bērna acīm un prātu, taču noteikti spēs novērtēt smalko humoru, kas tekstā ierakstīts tieši vecākiem. Garais stāsts “Kā mans tētis atrada sev sievu” ved lasītāju aizraujošā cilvēku dažādības pasaulē – “randiņu pasaule” ir gana mežonīga un brīžiem aizved pat pie ļoti neracionāliem secinājumiem. Iepazīšanās un otrās pusītes meklējumi viegli nav bijuši nekad. Vēl grūtāk, ja procesā iesaistīts arī paliels bērns un suns. Keitai ir 12 gadi un pēc māmiņas nāves viņi ar tēti dzīvo trijatā – ieskaitot arī labradoru Fredi. Bet tad tētis nolemj precēties un ar Keitas piekrišanu sāk līgavas meklējumus. Protams, būtu jauki, ja līgavu varētu pasūtīt kā preci no interneta veikala, norādot vēlamos raksturlielumus un īpašības. Līgavas varētu būt lētākas un dārgākas. Lētākās kļūtu dārgākas pēc tam, uzturēšanā, savukārt sākotnēji dārgākās būtu salīdzinoši lētāk uzturamas. Taču dzīve nav lielveikals un Keitas tētis sākumā diezgan neveiksmīgi un no lasītāja skatapunkta asprātīgi izmēģina iepazīšanos dažādās sabiedriskās vietās, līdz beidzot piereģistrējas interneta iepazīšanās vietnē. Darbdienu vakaros tētis uz randiņiem dodas viens, taču nedēļas nogalēs potenciālās līgavas satiek arī Keitu, jo meklēta tiek ne tikai nākamā sieva, bet arī mamma. Un labi, ka tā, jo tieši šajā brīdī parasti atklājas visas kolorītākās šo sieviešu īpašības. Kāda potenciālā līgava vēlas uzzināt Keitas tēva domas par miesas sodiem bērnu disciplinēšanā, cita iebilst pret Keitas sarkano džemperi, jo tas uzspiež dzimumlomas. Vienai līgavai ļoti patīk horoskopi un bez brīdinājuma pagultēs atstāt dīvainus amuletus, kamēr cita turpat pagultēs medī putekļus. Kādai citai dāmai pārāk skaļi tikšķ bioloģiskais pulkstenis, bet vēl kādai ir jau piecas atvases, ar kurām viņa vairs netiek ielaista vairumā apkaimes sabiedrisko vietu. Un tās ir tikai dažas no iespējamām kandidātēm... Jauniegūto pieredzi “apstrādāt” Keitai palīdz labākā draudzene Merita, kurai pūrā ir daudzi novērojumi par to, kā meklējams un atrodams dzīvesbiedrs – viņas mammai pēdējos gados šajā ziņā bijusi bagātīga pieredze. Piemēram, ka izmisīgā meklēšana ir acīmredzama un šādā veidā īsto cilvēku nesastapt – vajagot atslābt un ļauties procesam... Latviešu valodā jau agrāk parādījās Reinausas darbs “Marks, maģija un vilkate Vilma”, kas 2020. gadā bija iekļauts Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas programmā lasīšanai kategorijā 11+. Ja tā bija pārdabiskā un teiksmainā pilna grāmata, tad stāsts par sievas meklējumiem tētim noteikti varētu būt arī reāls kādas ģimenes stāsts. Manuprāt, gan bērni, gan pieaugušie šajā grāmatā varētu novērtēt tieši to realitātes “garšu”. Piemēram, “puikas klasē visi tādi nejēgas”, savukārt “internetā sapulcējušās tikai visādas dīvaines”. Kopumā gan par skolu šajā stāstā pamaz – vien tik, cik nepieciešams sižeta kopā savilkšanai. Toties par dzīvi gan te ir daudz visa kā. Piektā, sestā klase būs īstais laiks, kad šo grāmatu lasīt bērnam, tomēr patiesībā šis šķiet vairāk pieaugušajiem adresēts darbs, kura pamatdoma – viss labs, kas labi beidzas. Pieejama arī e-grāmata. Noderīgi: lsm.lv Reinausa, Rēli. Kā mans tētis atrada sev sievu. No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 190 lpp. ISBN 9789934314797. Līva Alksne ir literatūras blogere.

Latviešu izcelsmes mūsdienu amerikāņu dzejnieka Raiena Dzelzkalna (Ryan Dzelzkalns) dzejoļu krājums “Iedomu ģeogrāfijas” ir autora debijas krājums, latviešu valodā to atdzejojis literatūrkritiķis un dzejnieks Ivars Šteinbergs. Dzejnieka vecvecāki pieder trimdas paaudzei, kura no Latvijas emigrējusi Otrā pasaules kara laikā. Raiena pirmā viesošanās Latvijā notika vien neilgi pirms grāmatas izdošanas. Lakoniskais, poligrāfiski pievilcīgais 39 lappušu iesējums vizuāli vairāk līdzinās žurnālam vai bukletam un spilgti korelē ar fotogrāfes Elīnas Rukas (autora māsīca) veidoto grāmatas noformējumu, radot intriģējošu viļņošanos vēl pirms grāmatas atvēršanas. Izdevums ir veiksmīgs piemērs, kā dažādi mākslas veidi var pastāvēt līdzās – nenomākt, nekonkurēt, bet papildināt viens otru. Krājumā iekļautajā dzejā organiski saspēlējas kaut kas no teozofijas misticisma un laikmetīgi urbānās vides triviālās atsvešinātības, mītiskie slāņi mijas ar tiešo pieredzi. Autora multikulturālā būtība piepilda dzejas telpu ar amerikāņu, japāņu, franču, arī latīņu un latviešu kultūrtēliem, šie lauki pārklājas un sajaucas, veidojot daudznozīmīgus tēlus, daudzslāņainas nozīmes. Īpašu lomu autors atvēl dabai, jo īpaši, dzīvniekam, atņemot cilvēkam radības kroņa titulu, izceļot vispārējas vienlīdzības ideju. Dzejas tematika skar arī citus sabiedrībā aktuālus jautājumus – kā eko domāšana, LGBT+ kopienas jautājumi, rasu konstrukcijas. Intonatīvi autora balss ir nedaudz pieklusināta un plūstoša; līdzīgi kā krājuma noformējumā, tajā ieskanas saviļņota ūdens virsma, vēstot par klusējošo dzelmi, kura slēpj apbrīnojamu dzīvību. Lai arī plūstoša (starp dzejoļiem nav strauju intonatīvu gradāciju), tā nav vienmuļa, jautājumi, kas uzdoti gan pašā dzejas tekstā, gan pastarpināti raisīti lasītājā, atstāj kņudinošu sajūtu meklēt atbildes. No uztveres automātisma lasītāju regulāri izrauj neierastas teikumu konstrukcijas, negaidīti rindu pārnesumi, paradoksāli tvērumi (“Kā tu vari būt laimīgs, ja labāk esi labs?” (13. lpp.)) un gandrīz sataustāmas un sajūtamas metaforas (“pievildzis pagrabs mēles aizmugurē” (7. lpp.)). “Mēs” pasaule veidota, nevairoties no atklātības, nesakāpinot sāpīgo un neidealizējot skaisto, ieraugot unikālo niecīgās detaļās. Atklājas intīma realitāte, kas brīžiem pat aukstasinīgi un bezgala tieši tiek vārdiskota, tomēr bez liekas pašcentrētības. Autora skatiens lielākoties vēršas no paša dzīlēm, cauri ūdens virsmai uz āru – pie otra, pie cilvēciskā, pie ģeogrāfijas, kas to visu satur kopā. Pat garu un daudzējādi noslogotu rindu smagnējumu (autoram līdzīgi kā atdzejotājam savos dzejoļos nereti tīk rakstīt blīvi) reducē dzīvīga un dabiska valoda, savā ziņā sasienot autoru un atdzejotāju vienā ģeogrāfijā gan kā laikabiedrus, gan kā tādus, kas atrodas uz viena poētikas meridiāna. Šis ir krājums, kas lasītāju atstāj mazliet izsalkušu, bet tas uz labu. Noderīgi: valodumaja.lv / postscriptum.lv Dzelzkalns, Raiens. Iedomu ģeogrāfijas. No angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs. Redaktores Elīna Kokareviča, Māra Rozīte. Rīga: Valodu māja, 2022. 41 lpp. ISBN 9789934236945. Dārta Sīka ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu maģistrantūras studiju programmas 2. kursa studente.

Četru ekspertu veidotā grāmata “Kā sarunāties ar bailēm?” ir biedrības “Veselīga Latvija” pirmais sadarbībā ar izdevniecību “Zvaigzne ABC” tapušais izdevums, kas Latvijā aizsāk sēriju par emocijpratību. Bailes parasti tiek uzskatītas par destruktīvām un ārdošām emocijām, tomēr tās nedrīkst traktēt viennozīmīgi. Svarīgi ir nošķirt pamatotas jeb racionālas bailes no nepamatotām jeb iracionālām bailēm. Pamatotas eksistenciālas bailes veidojās jau no cilvēces pirmsākumiem, kad par galveno dzīves mērķi kļuva izdzīvošana. Arī mūsdienu pasaulē bailes bieži vien darbojas kā noderīgs aizsargmehānisms, kas pasargā mūs no reālām briesmām, tādējādi ļaujot izdzīvot un saglabāt veselību. Pamatotas bailes parasti nozīmē zināmu piesardzību, kas dara mūs uzmanīgākus un attur no pārgalvīgas, riskantas rīcības. Bailes cieši saistītas ar ķermeņa fizioloģiju, bioķīmiskajām reakcijām ķermenī, īpaši smadzenēs. Baiļu izpausmēm piemīt plašs diapazons – no viegla izbīļa, sastinguma līdz pat ļoti nopietniem veselības traucējumiem, tostarp, paralīzei, infarktam vai patoloģiski smagam psihiskam stāvoklim. Ikvienam būtu jāmācās atpazīt un izprast savas bailes, analizēt to pamatotību vai nepamatotību, respektīvi, rast tām reālu izskaidrojumu. Bailes bieži iet rokrokā ar trauksmi, kas arī ir normāla cilvēka reakcija īslaicīgā laikposmā, taču garākā laika periodā var izraisīt nopietnus kaitējumus dzīves kvalitātei. Bailēm ir cieša saikne ar fobijām (bailes no augstuma, bailes no zirnekļiem, bailes no hroniskām slimībām u.c.) kas mēdz atkārtoties, bet kurām parasti nav reāli pamatota apdraudējuma. Autori gan atskatās uz savām baiļu pārvarēšanas pieredzēm, gan piedāvā daudzveidīgas baiļu uzveikšanas tehnikas un prakses, piemēram: sarunāšanās ar bailēm, pareizas elpošanas vingrinājumi pieaugušajiem un bērniem, nomierinošie rituāli ar prieka hormona serotonīna vairošanu, dažādas vizualizācijas tehnikas un baiļpilno fantāziju maiņa šajās vizualizācijās (“drošās vietas” vizualizācija, “šeit un tagad” stāvoklis u.c.). Apjomā kompaktā un informatīvi ļoti koncentrētā grāmata ikvienam palīdzēs veidot dialogu ar savām bailēm, atpazīt to nozīmīgumu un ievirzīt tās harmoniskā gultnē ar grāmatā ieteikto tehniku palīdzību. Noderīgi: zvaigzne.lv Kā sarunāties ar bailēm. Eksperti: Ilze Aizsilniece, Ieva Bite, Ansis Jurģis Stabingis, Māris Žunda; idejas autore Una Meistere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 48 lpp. ISBN 9789934314018. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Ar potītes saišu vai cīpslu sastiepumiem saistītās traumas ir visbiežāk gūtās traumas sportā. Ar potīti cieši saistītas vairākas blakus esošās ķermeņa daļas, piemēram, apakšstilbs un pēda. Izdevumā izklāstīts, kā rūpēties par pēdu, potīti un to saistošajām struktūrām no fizioterapijas viedokļa. Grāmatas autors Artūrs Ivuškāns ir sporta zinātnes doktors un pieredzējis fizioterapeits. Pēdas uzbūve, apakšstilba struktūras un saistaudi, kas veido šīs ķermeņa daļas, kā arī dažādas to struktūras apskatītas Anatomijas nodaļā. Šī nodaļa ietver divas apakšnodaļas: pirmajā no tām aprakstīti apakšstilbu un pēdu veidojošie cietie saistaudi, savukārt otrajā nodaļā raksturoti apakšstilba un pēdas muskuļi, kā arī apskatīti saišu sastiepumi, Ahilleja cīpslas veselības problēmas un apakšstilba sāpju sindroms. Nākamajās nodaļās autors pievēršas fascijām, to skaidrojumam, papildu uzmanību veltot pēdas plantārajai fascijai. Grāmatu noslēdzošajās nodaļās ietverti pēdas un potītes veselības veicināšanas vingrinājumi. Aprakstīti vingrinājumi, kurus veicot, tiks palielināts pēdu spēks un fleksibilitāte, normalizēts pēdu fasciju tonuss; apkopoti potītes stiprināšanas vingrinājumi un muskulatūras stiepšanas un pašmasāžas pamata vingrinājumi. Vingrinājumiem pievienoti norādījumi to pareizai izpildei, kurus, savukārt, papildina attēli. Noslēgumā atgādināma arī būtiska grāmatā iekļauta norāde: izdevums “Pēda un potīte” ir vienīgi informācijas avots; tajā ietvertā informācija nekādā gadījumā nevar aizstāt kvalificēta ārsta padomus, kuri jāuzklausa vienmēr, pirms sākt kādu veselības uzlabošanas programmu. Noderīgi: zvaigzne.lv Ivuškāns, Artūrs. Pēda un potīte. Autora teksts un zīmējumi. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 72 lpp. ISBN 9789934312502. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

2020. gadā LU Akadēmiskais apgāds izdeva autoru kolektīva – Gundegas Knipšes, Džannas Krūmiņas, Sarmītes Bokas, Jāņa Šavlovska un Arņa Vīksnas grāmatu “Cilvēka anatomija. Galva. Kakls. 1. daļa”, savukārt 2022. gada nogalē iznāca grāmatas 2. daļa. Abas grāmatas strukturētas līdzīgi. Arī grāmatas 2. daļas teksts lasāms gan latviešu, gan angļu valodā, tas kārtots paralēli divās slejās ar anatomisko struktūru apzīmējumiem latīņu valodā atbilstoši Starptautiskajai anatomiskajai nomenklatūrai – Terminologia Anatomica, ko apstiprinājusi Anatomijas terminoloģijas federatīvā komiteja (FCAT). Grāmatas 2. daļā apskatītas sarežģītākas galvas un kakla struktūras: galvas un muguras smadzenes, galvas smadzeņu nervi, asinsvadi un limfātiskā attece. Izdevuma saturu veido četras galvenās nodaļas: “Nervu sistēma”; “Asinsrites sistēma”; “Limfātiskā sistēma” un “Kakla endokrīnie orgāni”. Grāmatas 2. daļas autori ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes mācībspēki, tā paredzēta medicīnas studentiem, rezidentiem, ārstiem, arī citiem interesentiem. Kā minēts izdevuma ievadā, īpašu to dara grāmatas līdzautora Dr.med. Jāņa Šavlovska veidotie attēli, kuru izstrādē lieti noderējusi ilggadējā klīniskā radiologa pieredze. Noderīgi: lu.lv Cilvēka anatomija. Galva, kakls. 2. daļa. Autori Gundega Knipše, Džanna Krūmiņa, Sarmīte Boka, Jānis Šavlovskis. Recenzenti: Dr.habil.med. Jānis Vētra, Dr.habil.med. Maksims Pogorelovs, Dr.geol. Valdis Segliņš. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 280 lpp. ISBN 9789934188732. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

“Wunder Kombināts” ir jauna mūsdienu mākslas norisēm veltīta organizācija, kurā iesaistījušies pētnieki, producenti un kuratori. 2022. gada novembrī tā laida klajā savu pirmo izdevumu “WunderKombināts I. Latvijas mākslas gadagrāmata”, kas lasāms gan latviešu, gan angļu valodās. Izdevumā apkopotas Hīto Šteierles (Hito Steyerl), Andra Šuvajeva, Maijas Rudovskas, Šeldas Puķītes, Ingas Lāces, Iļļas Levčenko (Illia Levchenko), Zanes Zajančkauskas, Jāņa Taurena, Jāņa Ozoliņa un Kārļa Vērdiņa esejas, Kriša Salmaņa attēlu eseja, galvenās redaktores Santas Hiršas un dizainera Alekseja Muraško slejas. Izdevuma nosaukums ir hibrīds – bilingvāls jaunvārds, kas, kā norāda Šelda Puķīte, ietver atsauci uz postsociālistisko kultūrtelpu, kā arī mākslas un politikas saistību. Pirmais, kas nāk prātā, pārlapojot izdevumu, ir starpdisciplinaritāte. Tā attiecas gan uz autoru aplūkotajām tēmām, gan sastādītāju kuratoriālajām izvēlēm, piemēram, iekļaujot attēlu eseju – mākslinieciskā praksē balstītu pētījumu par noteiktu tēmu, vai dodot balsi dizaina autoram noslēdzošajā slejā. Publikāciju autori pievēršas aktuāliem jautājumiem Latvijas mākslā un kultūrā, pielietojot mūsdienu mākslas un humanitāro zinātņu teorijas, piemēram, koloniālisma kritiku, afektu teoriju, ekokritiku, feminismu, dzimtes studijas, kā arī skata tādas tēmas kā mākslas un naudas attiecības, kūrēšanas vēsture, estētika un politika, runas brīvība, mākslas politiskā atbildība u.c. Izdevums vērtējams kā nozīmīgs, jo aizpilda Latvijas laikmetīgās mākslas drukāto periodisko izdevumu tukšo nišu, kas radusies kopš žurnāla “Studija” likvidēšanas, kā arī aktualizē mākslas kā politiskā aktīvisma nepieciešamību. Lai uzzinātu par organizācijas darbību un turpmākajiem mērķiem, aicinu ieskatīties intervijās ar redaktorēm un izdevuma idejas autorēm Šeldu Puķīti un Elīnu Ķempeli. Noderīgi: arterritory.com / naba.lsm.lv WunderKombināts I. Latvijas mākslas gadagrāmata, 2022=Latvian Art Yearbook, 2022. Galvenā redaktore Santa Hirša, redaktores Šelda Puķīte un Elīna Ķempele. Rīga: Biedrība “Wunder Kombinat”, 2022. 144 lpp. ISBN 9789934914607. Līga Goldberga ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

Dr. art. Jāņa Kalnača pētījums par Valmiermuižu, kas 
tapis teju 40 gadu garumā, ietver detalizētu faktoloģisku materiālu par vairāk nekā četrdesmit ēku kompleksu un to ieskaujošo plašo teritoriju. Šīs muižas vēstures līkloču izklāsts mijas ar seno laiku un mūsdienu vizuālām liecībām – tās ir fotofiksācijas, vēstules, kartes un plāni. Par Valmiermuižas pirmsākumiem uzskatāmi 17. gadsimta
 80. gadi – Latvijas vēstures posms, kurš dēvēts par “zviedru laikiem” Vidzemē. Šis muižas komplekss pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam līdzās nelielajai apriņķa pilsētai Valmierai. Monogrāfijā izklāstīts Valmiermuižas ēku liktenis dažādu varu un to nomaiņas laikos – karos, pēc agrārās reformas, līdz pat grimšanai aizmirstībā padomju varas gados. Monogrāfijas autors, tolaik kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors, 1981. gadā novērsa Valmiermuižas pils torņa nojaukšanu. Vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis toreizējās Latvijas PSR Valmieras rajona Agrorūpnieciskās apvienības ieskatā bija “neizmantojama divstāvu mūra būve”. Tā autoram aizsākās Valmiermuižas izpētes darbs. Monogrāfijā piedāvāts faktiem bagāts ieskats Vidzemes 17.–19. gadsimta vēsturē. Grāmatā fiksētas saglabājušās liecības par plašās pasaules vēsmām, inovācijām un vērienu Valmiermuižas arhitektūrā un interjeros, par kurām jāpateicas šī ēku kompleksa pirmajam un turpmākajiem īpašniekiem, tostarp kancleram Akselam Uksenšernam (Oxenstierna), kurš 17. gadsimta beigās no Zviedrijas karaļa saņēma trešdaļu Vidzemes, tajā skaitā Cēsis, Valmieru un tās apkārtni ar Valmiermuižu. Pēc Lielā Ziemeļu kara, 1725. gadā, Valmiermuiža nonāca ģenerāļa Ludviga Nikolausa fon Hallarta d’Eliota (von Hallart d’Elliot) un viņa dzīvesbiedres Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes valdījumā. Dzīvojot Valmiermuižā vairāk nekā divus gadu desmitus, Magdalēna Elizabete fon Hallarte pievērsās izglītošanai – Valmiermuižā tika ieaicināti hernhūtieši, par viņas līdzekļiem tika uzcelts diakonāts, kurā darbojās Krievijas impērijā pirmais skolotāju seminārs. Ietekmīgo Valmiermuižas īpašnieku vidū bija arī Krievijas ģenerālfeldmaršals un Igaunijas ģenerālgubernators Pēteris Augusts Frīdrihs, kurš saņēma muižu dāvanā no Krievijas valdnieces Katrīnas II 1762. gadā. Valmiermuižas turpmāko īpašnieku plejādi noslēdza Lēvenšternu (Löwenstern) dzimta, kuras īpašumā muiža nonāca 1773. gadā, lai vairākas šīs dzimtas paaudzes saimniekotu tajā pusotra gadsimta garumā līdz pat Latvijas Republikas agrārajai reformai. Monogrāfijā izmantoti Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Krievijas muzeju un privātpersonu arhīvu materiāli – tostarp gleznu reprodukcijas, epitāfiju un dzimtu ģērboņu attēli. Noderīgi: lsm.lv / valmiermuiza.lv / sejas.tvnet.lv Kalnačs, Jānis. Valmiermuiža: monogrāfija. Valmieras novads: Valmiermuižas kultūras biedrība; Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūts, 2022. 209 lpp. ISBN 9789934237096. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

Suitu senču pūra lādes ir bagātas krāšņiem tērpiem. Grāmata “Suitu novada mantojums. Suit pierkstaiņ un dūraiņ” veltīta roku ietērpam – cimdiem. Ar cimdiem suiti greznojās, tos izmantoja strādājot, ziedoja, dāvināja un joprojām turpina dāvināt godos. Izdevums, kurā apkopotas suitu cimdu adīšanas tradīcijas, ir apjomā un saturā bagāts. Tajā apzināti un raksturoti suitu cimdi, kuri glabājas Latvijas muzejos un krātuvēs – Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Kuldīgas novada muzejā, Liepājas muzejā, Suitu mantojuma krātuvē, kā arī privātajos pūros. Dūraiņi un pirkstaiņi grāmatā apkopoti atsevišķās nodaļās. Dūraiņi grupēti pēc valnīšu rakstu kompozīcijas un to adīšanas tehnikas, savukārt pirkstaiņi grupēti nodaļās, izdalot baltos, tumšos un rakstainos pirkstaiņus. Katrai cimdu grupai apzināti to paraugi (pievienotas paraugu fotogrāfijas), sniegts cimdu raksturojums, norādīts, kādā laika periodā tie adīti, attēlots tehniskais raksts, kā arī minēts materiāls, kas izmantots adīšanai un kādas ir tā krāsas. Ieskatam neliels piemērs: rakstainie pirkstaiņi ar svītrainu valnīti bija izplatīti 19. gadsimta beigās, vēlāk šo cimdu adīšana un valkāšana izzudusi. Izdevumā apzināti 24 rakstaino pirkstaiņu ar svītrainu valnīti paraugi; suitu kultūrvēsturiskajā novadā šos cimdus valkājušas līgavas kāzu ceremonijas laikā. Šobrīd suitu pusē un arī citviet top suitu cimdu atdarinājumi. Grāmatas beigu lappusēs iekļauti tehnisko apzīmējumu atšifrējumi, adījuma tehnikas, suitu cimdu raksti un to nosaukumi, cimdu kompozīcijas un to adīšanas principi, kas lieti noderēs, uzsākot košo krāsu cimdu darināšanu. Izdevums vizuāli krāšņs, to bagātina kvalitatīvi attēli. Izdevumu klajā laidusi biedrība “Etniskās kultūras centrs “Suiti””, tā teksts lasāms latviešu un angļu valodā. Biedrība arī iepriekš izdevusi grāmatas par suitu etnogrāfisko mantojumu. Tajās lasāms gan par suitu tautastērpu, gan villdrānām. Noderīgi: www.diena.lv Suitu novada mantojums. Suit pierkstaiņ un dūraiņ = Heritage of Suiti County. Suiti Gloves and Mittens. Redaktores, ievadvārdu autores: Inga Vīksna, Dace Martinova, Baiba Pilāne. Tulkotāja Terēza Strauta. Alsunga: Etniskās kultūras centrs “Suiti”, 2022. 656 lpp. ISBN 9789934881763. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Dzeja ir personiska. Un punkts. Tam droši vien piekritīs ikkatrs – gan kaismīgākais dzejas lasītājs, gan nejaušs dzejas rindu klausītājs. Es regulāri balansēju starp vienu un otru, arī pati pa laikam uzmetu ļoti personiskas rindas savā darba plānotājā, lai paliek par atmiņu tai konkrētai dienas melanholijai, jo plānotājus lielākoties saglabāju. Ar Ingu mācījāmies kopā vidusskolā humanitārā virziena klasē, kur starp angļu, spāņu, krievu un vācu valodām, filozofiju, vēsturi un tobrīd šķietami nejēdzīgajām un neizprotamajām eksakto zinību stundām dedzīgi apmeklējām kolorītās un skolēnus “pavelkošās” skolotājas latviešu valodas un literatūras stundas. Tagad, šķiet, Ingas dzeju skolēni iepazīst meistarklasēs un literatūras stundās, kas ir kā brīnišķīgs apsveikums dzejniecei ar viņas sasniegtajām virsotnēm un arī mudinājums tiekties pēc arvien jaunām. Ingai piemīt drosme pierakstīt un plašākai publikai nodot sevi pašu. Lasot Ingas dzejoļus, vienmēr domāju par to, ko nekad neuzzināšu – ko ar konkrētu dzejas rindu vai frāzi saprot katrs tās lasītājs, vai kādreiz domas sakrīt? Savu trešo dzejas krājumu “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” Inga nodeva saviem lasītājiem skaistā septembra novakarē, skanot koklei un dzejnieces balsij, lasot savu dzeju, svinot Ingas atbalstītāju apsveikuma vārdus un kopīgi piedzīvojot improvizācijas repu ar Ingas izvēlētiem atslēgvārdiem. Grāmatas atvēršanas svētki man vienmēr šķituši tās autoram ļoti personiski, jo tas ir brīdis, kad grāmata sāk dzīvot citur – prom no autora, kurš vedis to pie rokas. Tas ir kā palaist bērnu pirmajā klasē, kā piedzimšana, kā jebkurš jauns sākums. Un tad kļūst mazliet vientulīgi – līdz brīdim, kad sāk skanēt atsauksmes un ir izlasāmas recenzijas, tādējādi arī lasītājam pārdomājot, kā viņā ir rezonējis jaunatklātais teksts. Es vienmēr turu īkšķus par Ingas dzejas iziešanu tautās, lai gan saprotu, ka tas ir nedaudz muļķīgi, jo kas gan es esmu, lai no tā kas būtiski mainītos? Un tomēr – man vienmēr prieks atbalstīt tos, kuri nebaidās tik ļoti atdoties pasaulei. Inga dzejo jau kopš skolas laikiem, un viņas jaunākie dzejoļi, manuprāt, ir ļoti nobrieduši. Kad sniedzu krājumu autogrāfam un teicu, ka lasīšu meitām, Inga sacīja, ka labāk nevajag, jo dzejoļos ir daudz lamu vārdu. Tas lika pasmaidīt, jo ikdienā nedzirdu Ingu lamājamies, un laikam tas piederas pie dzejas valodas izkopšanas. Inga ir inteliģenta, ar sparu mācīties un augt, citādi dzejniekam droši vien būtu sarežģīti. Un, tāpat kā agrāk, tādi ir arī viņas dzejoļi – romantiski bez gala (manā izpratnē, jo dzeja kopumā man nav nekas cits kā romantika), saldsērīgi, patiesi un bieži kā naglai uz galvas, teju līdz asarām. Daudzi, kuri dzeju nelasa, iespējams, baidās to nesaprast un tādējādi justies muļķīgi. Jūs gan palasiet Ingas dzeju, nemaz tik nesaprotama tā nav, jo spēj apburoši romantizēt krītošās lapas un miglu rīta agrumā, saplīsušu krūzi, nāves brīdi un birokrātiju, un jā, arī lamu vārdus. Piebilstams, ka Inga Pizāne ir nu jau triju dzejas krājumu autore: “Tu neesi sniegs” (2016), “Siena, ko siltināt” (2019), “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” (2022). Noderīgi: www.lsm.lv Pizāne, Inga. Tas pats izmisums, tikai ar puķēm. Dzeja. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 60 lpp. ISBN 9789984239132. Aija Uzula 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.