🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Jūras līmenim arvien kāpjot, ir svarīgi pilnveidot mūsu zināšanu līmeni par to. “Literatūras ceļveža” šīgada 4. numurā ieteicu jūras kultūrvēsturei veltītu grāmatu sēriju , rakstot “ir aizraujoši dzīvot laikā, kad jūras kultūrvēstures pētniecība (angliski dēvēta par Blue Humanities) uzņem apgriezienus”. Blue Humanities jeb “zilās humanitārās zinātnes” ir rotaļīgs, bet trāpīgs termins, kuru 2009. gadā radīja amerikāņu profesors Stīvs Mencs. Šovasar klajā nākusi viņa sarakstītā pirmā kompaktā mācību grāmata – ievads (nosacīti) jaunajā humanitāto zinātņu novirzienā, kur kultūra, vēsture, cilvēks un sabiedrība tiek pētīti, kā atskaites punktu izmantojot jūru. Tomēr ne tikai jūra un okeāni, bet arī ledāji, upes, purvi un citi iekšzemes ūdeņi, būdami lielā mērā saistīti, ir iekļaujami pētniecībā. Šajā pašā kontekstā autors rosina nepiemirst arī mākoņus un mūsu ķermeņus! Grāmatas “An Introduction to the Blue Humanities” 164 lappusēs, 10 īsās nodaļās viegli uztveramā valodā izpeldēts cauri visiem okeāniem, kā arī Karību jūrai, Vidusjūrai un Pasaules okeānam kā veselumam. Autors kombinē literatūras klasiku ar pavisam jauniem darbiem – dzeju, romāniem. Neticami, bet plānajā grāmatiņā kā tādā pudelē autoram izdevies saritināt un satilpināt ne tikai filozofiskas atkāpes, bet arī jūrniekus, nāras, pirātus, sērferus, peldētājus un citus jūras dzīvniekus. Interesanta tēma ir veids, kā par jūru rakstīt. Virkne ikdienā lietojamu vārdu balstās uz zemes: balstīt, pamatot, iesakņot, arī lietvārdi – izpētes lauks un citi. Varbūt jūras literatūras pētniecība paģēr pavisam jaunu vārdu krājumu? Rakstītājam nākas būt tikpat veiklam, mainīgam un plūstošam kā ūdenim. Sapludinot robežas, ļaujoties straumēm, pēc nepieciešamības noenkurojoties un arvien tiecoties pretim horizontam. Tāpat kā pasaules ūdeņi, jūras pētniecība ir globāla un nefokusējas uz Atlantijas okeānu vai vēsturiski piesātināto Vidusjūru vien. Veselīgas prāta vētras saceļas tad, kad ir iespēja lasīt par citām kultūrām un pasaules redzējumiem – arī uz to aicina šī grāmata. Kā piemēru gribas izcelt Klusā okeāna vēsturi, kuras spožākie varoņi nenoliedzami ir polinēzieši – pasaulē pirmie, drosmīgie jūrnieki. Viņi kuģoja bezgalīgajā klaidā no saliņas uz salu bez kompasa vai citiem mums pazīstamiem navigācijas instrumentiem. Viņu vēsture lielā mērā joprojām ir noslēpums, tomēr zināms, ka zvaigznes viņi lasīja kā atvērtu grāmatu, un, sēžot laiviņā, iztēlojās, ka nevis laiva virzās uz priekšu, bet ka okeāns ar salām un būtībā viss kosmoss griežas un tuvojas, kamēr laiviņa stāv uz vietas. Atlika vien lasīt zvaigžņu ceļus un piestūrēt laiviņas priekšgalu. Esmu arī lasījusi faktu, ka vīrieškārtas polinēziešu jūrasbraucēji straumes spējuši noteikt, iegremdējot ūdenī sēkliniekus – vienu no visjūtīgākajiem navigācijas instrumentiem. Grāmatas pirmajās lappusēs autors izsaka pateicību iedvesmas avotiem, viens no kuriem meklējams tepat Latvijā. Stīvs Mencs piemin Jūras bibliotēku Jūrmalā, nodēvējot to par “vizionāru” vietu, un man – kā šīs bibliotēkas stūrmanei – jāatklāj, ka profesors ir bijis viens no aktīvākajiem mazās un neordinārās bibliotēkas atbalstītājiem, pāri okeānam uz Baltijas jūras krastu sūtot vērtīgus izdevumus un tīmeklī uzturot jūras mīļotāju kopienu no Austrālijas līdz Amerikai dzīvu un vienotu. Ūdens vieno visus pasaules krastus, un galu galā Baltijas jūra ir Atlantijas okeāna kabatiņa – iztēlojoties to kā pasaules žaketes iekškabatu tieši pie sirds. Noderīgi: routledge.com Mentz, Steve. An Introduction to the Blue Humanities. London, New York: Routledge, 2023. 164 lpp. ISBN 9780367763664. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Marinas Žarres (Marina Jarre, 1925–2016) nesen klajā nākušais romāns “Tālie tēvi” latviešu valodā var kalpot par iemeslu izlasīt vēl vienu šogad Ņujorkā publicēto Žarres grāmatu, kas savukārt tulkota angļu valodā – “Return to Latvia” (“Atgriešanās Latvijā”). Marina Žarre dzimusi Rīgā. Viņas māte itāliete Klāra Koisone- Gersoni (Clara Coisson Gersoni, 1896–1981) 1923. gadā sāka darbu Latvijā kā itāliešu valodas kursu vadītāja Itālijas– Baltijas institūtā. Vēlāk viņa mācīja itāliešu valodu Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļā, kā arī Latvijas Konservatorijā. Klāra Koisone- Gersoni apprecējās ar Latvijas ebreju Zamuelu Gersonu. Marina Žarre ar māsu Annalizu (Annalisa) pirmos desmit dzīves gadus pavadīja Latvijā, bet turpmāko dzīvi pēc vecāku šķiršanās Itālijā – Turīnā un tās tuvumā. Marinas Žarres autobiogrāfiskais darbs “Return to Latvia” ir neparasta grāmata, kuru grūti pieskaitīt romāniem, autobiogrāfijām vai vēstures apskatiem. Viņas ceļojums uz Latviju sniedzis vielu piesātinātam, emocionālam un saistošam atmiņu stāstam. Vēstījumā nostaļģiskas atmiņas mijas ar atkāpēm vēsturē. Kopā ar rakstnieci lasītājs tiek aizvests viņas bērnu dienu vietās Rīgā un citur Latvijā, izsekota Gersonu ģimenes vēsture, arī viņas tēva iespējamais pēdējais moku ceļš. Žarre atgriezās Latvijā pēc sešdesmit gadiem, un šī atgriešanās līdzinājās aizbraukšanas brīdim bērnībā, jo ceļojuma sākumā 1999. gadā viņa – līdzīgi kā 1935. gadā aizceļojot – izplūst asarās, “dodoties uz Rīgu, kur bija dzimusi un kur bija miris viņas tēvs”. Marina kopš bērnības izjutusi vainas apziņu saistībā ar tēva nāvi. Vecāki šķīrās pēc vētrainām nesaskaņām un, baidoties, ka bērnus varētu atstāt tēva aizbildniecībā, māte 1935. gadā slepus aizveda abas meitas prom no Latvijas. 1941. gadā meitas Itālijā saņēmušas garu tēva vēstuli, kurā viņš lūdzis palīdzēt izkļūt no Rīgas. Taču viņš nebija varējis par to rakstīt tiešos vārdos, vienīgais, ko uzsvēris: “Atcerieties, arī jūs esat ebrejietes.” Itālijā šī lūguma iemesls tolaik nebija saprotams, jo tikai pēc Nirnbergas procesa nāca klajā šausminošā patiesība. Atmiņas par vēstuli bija atstājušas rakstnieces sirdī dziļas rētas. Pirms braukšanas uz Latviju Žarre bija izstudējusi grāmatas par ebreju vēsturi, lasījusi liecības par Rīgas geto, ar vēstuļu palīdzību sameklējusi tēva radiniekus, noskaidrojusi citus apstākļus. Rakstniece par to stāsta emocionāli, bet neuzbāzīgi, citē vēstuļu rindas ar atmiņām, kurās parādās arī latvieši, diemžēl, ne vienmēr glaimojošā gaismā. Tas liek aizdomāties, ka, iespējams, ir lietas, par kurām runāts par maz. Žarres redzējumā “latvieši pazina visus ebrejus, zināja, kuras ir viņu mājas, viņu veikali, fabrikas, slimnīcas, skolas, sinagogas, kapsētas”. Un bija arī tādi, kas vēlējās iegūt savā īpašumā ebreju dzīvokļus un mantu. Tie pakalpīgi sniedza ziņas. Grāmatas dziļākā jēga acīmredzot ir izzināt patiesos notikumus un darīt tos zināmus citiem. Sava stāstījuma izskaņā Žarre raksta, ka viņas vienīgā vēlme bijusi, lai cilvēki uzzinātu patiesību, tāpēc viņa vēlreiz atstāstījusi traģisko notikumu liecības un to darot “ir nolikusi akmentiņus”. Pēc ebreju tradīcijām akmentiņi kalpo kā simboli dzīvā pārvērtībai nedzīvajā – akmenī. Noderīgi: newvesselpress.com / wordswithoutborders.org Jarre, Marina. Return to Latvia. New York: New Vessel Press, 2023. 329 lpp. ISBN 9781954404113. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Bērnu grāmatas mēdz būt īpašas ar to, ka par to galvenajiem varoņiem var kļūt dažādi tēli – pat tādi, par kuriem mēs, pieaugušie, iepriekš nemaz nebūtu iedomājušies, ka tie var dzīvot savu dzīvi, vērot un just pasauli līdzīgi kā mēs. Ukraiņu rakstnieces Darjas Žeļeznovas grāmata “Sandalītes Kreisiņas piedzīvojumi”, kas ir autores debija bērnu literatūrā, ļauj ielūkoties apavu pasaulē. Jā, arī apavi redz, domā un pļāpā gluži kā cilvēki, dodas ikdienas darbos (protams, kopā ar saviem saimniekiem – cilvēkiem), ir gan izpalīdzīgi, gan steidzīgi, gan nebēdnīgi, gan apdomīgi. Šoreiz grāmatas lappusēs atklājas divu jauku sandalīšu – Kreisiņas un Labiņas – piedzīvojumi (manuprāt, abām sandalītēm ir brīnišķīgi vārdi, kuros, starp citu, iekodēts arī viņu raksturs). Jā, lai arī virsrakstā atspoguļojas tikai vienas sandalītes vārds, patiesībā grāmatā darbojas abas māsiņas. Tā kā Kreisiņa ir tā, kuras dzīvē visbiežāk atgadās dažādi piedzīvojumi, viņa šoreiz izvirzījusies stāstu priekšplānā. (Protams, lappusēs parādīsies arī citi tēli, piemēram, tādi apavi kā sandales, kurpes, kedas un zābaki un viņu saimnieki – cilvēki.) Grāmatā apkopoti pieci stāsti, kurus ievada mātes un bērna saruna pirms gulētiešanas. Mamma stāsta par sandalīšu piedzīvojumiem, un, kad stāsts ir beidzies, ar savu atvasi pārrunā tikko dzirdēto. Katrs piedzīvojumiem piepildītais stāsts nes sev līdzi vērtīgas atziņas, ko ieteicams atcerēties mazajam lasītājam (klausītājam). Šķietami ikdienišķajās situācijās, kurās nonāk sandalītes, bērns var ieraudzīt arī pats sevi. Nevēlēšanās iet gulēt, apmaldīšanās, skaudība un skopums, vēlme uzvarēt sacensībās – šie ir vien daži temati, kas pēc katra izlasītā stāsta rosina jaunas sarunas par bērna pieredzēto un izjusto. Grāmatas lappuses ir labestības un sirsnīga mīļuma piepildītas – tas izpaužas gan mammas un bērna sarunās, gan arī sandalīšu stāstos, kuros iekodētas vērtīgas dzīves mācības, mudinot bērnu izaugt par labu cilvēku. Ir jābūt pieklājīgam, nevajag strīdēties, ir slikti apsmiet otru, ar brāli vai māsu ir jāsadzīvo draudzīgi un jādalās arī ar vismīļākajām lietām – šie un citi atgādinājumi neuzbāzīgi ieausti stāstos. Sirsnīga un gudra grāmata, kas atgādina par svarīgāko – labestību, draudzību, cieņu, pieklājību, arī drosmi. Mākslinieces Marinas Heniņas ilustrācijām piemīt ne tikai labsirdīgums, bet arī dzīvīgums. Šķiet, apavi, katram no kuriem piemīt savs raksturs, lappusēs atdzīvojušies un aicina lasītāju savā pasaulē – pēc grāmatas izlasīšanas noteikti gribēsies papētīt mājās mītošos apavus. Katrai grāmatai ir savs tapšanas stāsts, bet šoreiz tas ir jo īpašs. Grāmatas “Sandalītes Kreisiņas piedzīvojumi” pirmās nodaļas autore uzrakstījusi pirms vairāk nekā 10 gadiem Ukrainas pilsētā Mariupolē, kur tolaik dzīvoja kopā ar ģimeni. Savukārt abu sandalīšu pieaugšana notikusi un nākamās nodaļas tapušas jau Rīgā. Austrumukrainas literārajā konkursā «Кальміус» grāmata novērtēta ar 1. vietu kategorijā “Proza bērniem”. Noderīgi: zvaigzne.lv Žeļeznova, Darja. Sandalītes Kreisiņas piedzīvojumi. No ukraiņu valodas tulkojusi Oļesja Burkevica. Māksliniece Marina Heniņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 66 lpp. 9789934314094. Inga Kaļva-Miņina ir žurnāliste, literāte un grāmatu blogere.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Par mazzināmo Skalbi un laikmetu Svena Kuzmina romāns “Skaistums un nemiers” par Kārli Skalbi sērijā “Es esmu…” ir viens no izcilākajiem šīs sērijas romāniem divu pamatojumu dēļ. Pirmkārt, tajā tēlots maz akcentēts posms rakstnieka dzīvē: 1896.–1906. gadi, kad mūsu “pasakķēniņa” (Antons Austriņš) literārā gaume un orientācija tikai veidojas un mums ierastais autentiskais Skalbe meklē savu rakstnieka oriģinalitāti. Tas ir laiks, kuru izteikti ietekmē gan sava laika sabiedriskie notikumi un mākslinieciskie meklējumi latviešu kultūrtelpā, gan politiskās ilūzijas un maldi, proti, t.s. laikmeta valdošās strāvas, pārmaiņas un nereti teroristiski akti Krievijas impērijas paradoksālajā realitātē, metropoles centros – Pēterburgā un Maskavā. Krievijas notikumu tēlojums veido Kuzmina romāna paralēlo sižetu. Šis – Krievijas segments precīzā vēsturiskā izvērsumā – tad arī ir Kuzmina romāna otrais galvenais vēstījums, kas, pieļauju, Krievijas vēsturisko ainu desmitgadē pirms 1905. gada revolūcijas maz zinošam lasītājam sagādā grūtības un varbūt pat mudina jautāt, kāpēc šis Krievijas augšslāņu, vēsturisko notikumu un konkrētu personāžu ideju akcentējums un tik plašais, detalizētais izvērsums bijis nepieciešams. Kuzmins pierāda, ka tas lieti noder, jo tā daudzkārt konkrētāk pamato, cik – gan tieši, gan netieši – Latvijas vēsturi 19. un 20. gadsimtu mijā ietekmējušas Krievijas sabiedriski politiskās peripētijas. Viņu dzīvju, principu, ideju un darbību tēlojums ir uzskatāms pretstats tām tendencēm, kas veido Skalbi un citus gadsimtu mijas latviešu kultūras darbiniekus kā evolucionāru garīgu pārmaiņu pārstāvjus. Latviešiem veltītajā teksta daļā Kuzmins sulīgās, dažkārt ironiskās ainās tēlo ne vien Skalbi, bet arī Rūdolfu Blaumani (zīmīga aina par Blaumaņa “mācību”, kā pareizi (!) jāmazgā rokas), Jāni Akurateru, Antonu Austriņu, mazāk zināmos Kārli Krūzu, Zemgaliešu Birutu, Kārli Jēkabsonu, Pēteri Blausu, publicistu Jāni Jansonu (Braunu), grāmatizdevēju Jāni Ozolu (vizuāli spoža aina par Ozola aizrautību ar velosipēdu), revolucionārus Ernestu Rolavu, Ferdinandu Grīniņu un Miķeli Valteru, mācītājus Šillingu un Kēleru, policistu Drūģi. Pavīd arī tādi personāži kā vēlākais prozists Jūlijs Vecozols jaunības revolucionāra kategorismā, ģimnāzistes, divas Mildas – Palēviča un Cielēna, kurām nākotnē ir nozīmīga loma un vieta latviešu kultūrā, austriešu sociāldemokrāts Adlers un vēl citi, kopumā radot pārliecinošu laikmeta izgaismojumu, kurā Skalbe ir gan vērotājs (sākumā), gan aktīvs notikumu līdzdalībnieks. Žēl, ka mazāk Kuzmins parādījis intīmo, dvēselisko Skalbi, jo šajā laikā, 1902. gadā, tiek publicēts viņa pirmais, sirsnīguma un dabas tuvības caurstrāvotais dzeju krājums “Cietumnieka sapņi”, kurā jau atklājas skalbiskais dabas mazo reāliju kults un skalbiskā pietāte pret cilvēka jūtu dzīvi. Vēstījuma gaitā Skalbe atsvabinās no svešā un maldīgā, sev liekā un traucējošā, laikmetiski sabiedriskā kategorisma, un lasītājs ierauga garīgo, intīmi dvēselisko, “sirds un saules” gaismas Skalbi, ko zīmīgi uzsvēris Kuzmins romāna virsrakstā. Abi vēstījuma segmenti – skalbiskais (latviskais) un Krievzemes – literāri “sulīgās”, vēsturiski un psiholoģiski pārliecinošās ainās detalizēti rāda latviešu inteliģences savas identitātes, sava autentiskuma meklējumus – tas ir romāna par Kārli Skalbi lielākais ieguvums. Kuzmins, tēlodams gan intīmo jauno Skalbi, jaunu vērtību meklētāju, gan tā laika sabiedrisko centienu ietekmēto Skalbi, to darījis pārliecinoši, dzīvi, ar bagātīgu faktu akcentiem un literāri ekspresīvi – tāpēc romāns pieskaitāms sērijas izcilākajiem darbiem. Noderīgi: lsm.lv / lr1.lsm.lv / diena.lv Kuzmins, Svens. Skaistums un nemiers. Romāns. Redaktore Gundega Blumberga; konsultants Vents Zvaigzne; Jāņa Esīša vāku dizains. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. Sērija: Es esmu… Kārlis Skalbe. 413 lpp. ISBN 9789934595844. Viesturs Vecgrāvis ir LU emeritētais profesors, literatūrzinātnieks.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Redz, kā tas ir. Nekad nevari zināt, cik liela nozīme kādam mirklim var izrādīties vēlāk. Japāņu pētniecei Juko Jošidai ir liela interese par Latvijas bibliotēkām. Tikšanās ar viņu deva man izpratni par Japānas bibliotēku sistēmu, kur vēsturiski liela nozīme ir kopienu centriem. Tie neietilpst publisko bibliotēku tīklā, tomēr gandrīz katrā ir pa bibliotēkai. Tas palīdzēja viegli iejusties japāņu rakstnieces Mičiko Aojamas grāmatā “What you are looking for is in the library” (“Tas, ko tu meklē, atrodams bibliotēkā”). Pirms trim gadiem izdotais Japānas dižpārdoklis nu tulkots vismaz 15 valodās un vasarā iznāca angliski. Grāmatu veido pieci savā starpā līgani saistīti stāsti. Vienojošais to elements ir kāda enigmātiska bibliotekāre – Komuči kundze – kura katram no stāsta varoņiem iesaka dzīvi izmainošu grāmatu. Varoņi ir dažādi – darbā nelaimīgs vīrietis brieduma gados, jaunā māmiņa pusmūžā, mazliet pazaudējies trīsdemitgadnieks, tikko pensijā devies kungs un uz lielpilsētu no rīsu laukiem pārcēlusies jauniete, kura nezina, kas īsti grib būt. Katrs kaut ko meklē – iespēju īstenot sapni par antikvariātu, drosmi būt māksliniekam, jēgu atlikušajiem dzīves gadiem, izeju no “vāveres riteņa”… Tālab katram, kurš tā vai citādi ir nonācis vietējā kopienas centrā un pamanījis bibliotēku, bibliotekāres jautājums “Ko tieši tu meklē?” norezonē dziļāk nekā varbūt plānots. Augumā milzīgā un aprisēs izplūdusī bibliotekāre šķiet kā visas pasaules gudrības iemiesojums, kura maigi un gudri – kā tāda Buda – iesaka ne vien praktiski noderīgas grāmatas, bet ikreiz arī vienu, kas it kā “lec laukā” no saraksta. Visbiežāk tā ir bērnu grāmata. Pēcāk – īstā atslēga personiskām atklāsmēm. Vienā stāstā ieteiktā grāmata ir pat tik liela un smaga, ka lasītājs pieņem lēmumu nākt katru dienu un lasīt to bibliotēkā uz vietas. Ikdienā viņš gandrīz nekad nebija izgājis no mājas… Gribas teikt – tā kā to pieprot tieši japāņu kultūrā – aprakstīto cilvēku dzīves netiek diametrāli mainītas un atklāsmes nav revolucionāras. Pārmaiņas ir klusas, bet precīzi virzītas. Reizēm pietiek izdzirdēt īstos vārdus, atvērt acis uz netīro dzīvokli un sakārtot to, parūpēties par sevi, ēdot veselīgāk. Īstenot sapni, nepametot darbu, bet gan soli pa solim ko reālu izdarot ik dienas. Dzīvi var izmainīt arī apziņa, ka drīksti būt mamma, kas netiek galā. Grāmata lapojas ātri un viegli, jo ļoti gribas zināt, kā viss sakārtosies katram no varoņiem. Līdzīgā sižeta uzbūve – problēma, nonākšana bibliotēkā, ieteiktās grāmatas un izprašana, kāpēc tieši šīs, tad risinājums – stāstus padara par tādām kā pasakām, tomēr saturs ir tik tuvs mūsu katra ikdienai, ka grāmatu ik pa brīdim gribas samīļot. Arī tāpēc, ka tā tik tiešām ir mīlestības vēstule bibliotēkām, bibliotekāriem un bibliotēku lietotājiem, kuri līdz to durvīm nonāk pa dažādiem ceļiem, bet gandrīz vienmēr ir patīkami pārsteigti, tās atverot. Un nevainojiet mani, ja pēc grāmatas izlasīšanas jūs sāksiet filcēt. Noderīgi: nytimes.com Aoyama, Michiko. What you are looking foris in the library: A novel. Translated from the Japanese by Alison Watts. London: Doubleday, 2023. 256 p. ISBN 9780857529121. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Arī ezim dažreiz gribas siltu apskāvienu. Bet ko darīt, ja apkārtējie baidās no apskāviena, saprotot, ka eža adatas var radīt ļoti durstīgas sajūtas? Lūk, tieši šāds ir slovēņu rakstnieces Janas Baueres stāsts par meža iemītnieku ezi, kurš kādu dienu apjauš, ka ļoti vēlas kādu apskaut. Visi ceļā sastaptie dzīvnieki pēkšņi kļūst steidzīgi un izdomā jocīgus iemeslus, kādēļ jādodas prom, lai tik nebūtu jāapskaujas ar adataino un durstīgo ezi. Lai arī šķiet, ka situācija ir bezcerīga, eža draugs Pipe izdomā daudz oriģinālu veidu, kā ezis varētu tikt pie apskāvieniem. Kā iecerētais izdosies un vai viss notiks tieši tā, kā plānots, mazie lasītāji uzzinās, izlasot šo grāmatu. Pačukstēšu vien to, ka bez starpgadījumiem neiztikt, un visā apskāvienu meklējumu piedzīvojumā izkristalizēsies vērtīga eža atziņa: “Un apskāvieni ir neparedzami, es nevaru ar tiem tā vienkārši svaidīties apkārt.” Grāmata rosina padomāt un parunāties ar bērniem par vairākām svarīgām lietām: apskāvieniem – īstiem jeb dzīviem un pavisam neīstiem (mēdz taču būt arī tādi); savām robežām – vai mums patīk apskauties un vai tas ir jādara tad, kad tu to negribi radošām idejām – tās bieži vien spēj izmainīt notikumus uz labo pusi (te var parunāties, ko bērni ieteiktu darīt, lai ezi var apskaut un nejust adatu durstīgumu; ticu, ka būs daudz radošu ideju!); drosmi – eža drosmīgo rīcību, kas izmainīja viņa ikdienu; apkārtējo drosmi – cik bieži kāda ārējais izskats ietekmē mūsu uzskatus par viņu. Tāpat būtu jārunā arī par drosmi būt pašam – arī adatainam ezim, kuru neviens negrib apskaut, nevajag krist panikā, ko katrā situācijā vienmēr ir kāds risinājums. Latviešu lasītāji jau iepazinuši rakstnieces Baueres radīto kolorīto tēlu – enerģisko un ar īpašu raksturiņu apveltīto mežlaumiņu, kas ne pavisam nav tāda, kā līdz šim pasakās iepazītās mīlīgās laumiņas. Iesaku izlasīt autores grāmatas “Mežlaumiņa Baigajā biezoknī” un “Mežlaumiņa un trakā ziema” (“Aminori”), kurās atklājas daudz dažādu piedzīvojumu Baigā biezokņa iemītnieku dzīvēs un savstarpējās attiecībās. Lappusēs uzrunājoši rotājas slovēņu mākslinieka Petera Škerla mierīgi brūnganzaļos toņos tērptās ilustrācijas. Grāmata ir diezgan liela formāta, tādēļ mazais lasītājs pēc izlasīšanas to ļoti labi varēs apskaut. Jo grāmatām taču patīk, ka tās apskauj, vai ne? Noderīgi: lsm.lv Bauere, Jana. Kā apskaut ezi. No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena. Ilustrējis Peters Škerls. Rīga: Aminori, 2023. 32 lpp. ISBN 9789934612268. Inga Kaļva-Miņina ir žurnāliste, literāte, grāmatu blogere.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) speciālisti sagatavojuši neparastu izdevumu ar nosaukumu “Atmiņu topogrāfijas”, kuru veido 20. gadsimta 20.–30. gadu fotopastkartes no LNB Mākslas krājuma atklātņu kolekcijas. Izdevums kodolu veido melnbaltu foto reprodukciju izlase, bet to papildina – saturam pielāgots, pētniecībā balstīts eseju krājums. Par īpašu, no citiem atšķirīgu šo izdevumu padara tā formas un satura daudznozīmība. Mākslinieces Unas Grants veidotais dizains sasaucas gan ar mums ikvienam mīļiem personīgajos arhīvos glabātiem foto albumiem, gan Mākslas lasītavas krātuvē esošajām krājuma kārbām, kurās rūpīgi tiek krāts un glabāts vairāk nekā 100 000 atklātņu kolekcijas vienību. Mākslas lasītavas krājuma ekspertes Līgas Goldbergas sagatavotajā albumā iekļauta vien neliela šīs kolekcijas daļa, proti, 100 Latvijā izdotu fotopastkaršu reprodukcijas, kuras lasītāji var brīvi turēt rokās vai pārkārtot pēc savas izvēles, kā arī izlasīt un izpētīt nereti ļoti personisko, īsai vēstulei līdzīgo saturu, ko atklāj pastkaršu aversi un reversi. Piemēram, kāda no kartītēm ar Siguldas ainavu vēsta: “Man gāja ļoti raibi visu šo laiku. Kad Rīgā tiksimies, tad smalki izstāstīšu. Pašlaik dzīvoju Siguldā, šodien pirmo reizi iešu peldēties, lasīt meža zemenes, barošu vienu zaglīgu kaķi.” – Tante Vera, 1938. gada 9. jūlijā”. Kartīšu reversos lasāmās piezīmes papildina neliela apjoma eseju grāmata. Tās priekšvārdā LNB Mākslas un mūzikas centra vadītāja Katrīna Teivāne skaidro, ka fotopastkarte ir īpašs formāts, kas vēsturiski pētīts pēc tajā ietvertā vizuālā koda – attēlā redzamās pamatinformācijas. Paplašinot šo ierasto pētniecības lauku, izdevuma sastādītājas Līgas Goldbergas eseja mērķtiecīgi iezīmē priekšmetu biogrāfijas daudzbalsību – materialitāti, institucionālo kontekstu un glabāšanas praksi. Autore smalkjūtīgi aplūko kolekcijas īpašības no arhivāres skatpunkta, paverot lasītājam durvis uz šo šķietami noslēgto darbības telpu. Visbeidzot, publiciste Santa Remere esejā “Mana atbilde reversā” dalās savos iespaidos un atklāsmēs par fotopastkartēm un to apriti Latvijā starpkaru periodā. Pirmajā nodaļā ar nosaukumu “Panorāma” Remere aplūko pastkaršu aprakstīšanas un pētniecības prakses, citējot reprodukciju albumā iekļautos attēlus un personīgās ziņas. Sadaļā “Gaisma” citu vidū īpaši izceļamas pārdomas par pastkarti kā demokrātisku saziņas formu, kas pieejama teju ikvienai sabiedrības grupai. Noslēguma daļā “Sirdsapziņa” autore pievēršas sajūtām, ko uzjundī pastkaršu rakstīšana, sūtīšana, saņemšana un glabāšana. Sajūtu spektrā rasta vieta gan aizkustinājumam, gan ilgām, tādējādi iezīmējot atklātņu kolekciju kā nostalģisku, arī dziļi personisku piemiņas lietu krātuvi. Šī izdevuma kontekstā īpaši atzīmējama tā veidotāju radošā, iedvesmojošā, vienlaikus arī smalkjūtīgā pieeja LNB Mākslas krājuma atklāšanā un šķetināšanā, kas izpaužas gan Līgas Goldbergas pētniecisko metožu izvēlē, gan rūpēs par priekšmetu individuālajiem stāstiem. Ar izdevumu noteikti ieteicams iepazīties mākslas vēsturniekiem, arhīvistiem un pētniekiem, kuri ikdienas darbā sastopas ar apjomīgām kolekcijām un priekšmetu biogrāfijām. Atgriežoties pie fotopastkaršu albuma estētiskās vērtības, jāsecina, ka tā koši zilzaļais ietvars ar pārsieto dzelteno lentīti piesaka sevi kā lielisku dāvanu ikvienam Latvijas vēstures un fotogrāfijas interesentam. Un ne tikai! Pievienot šo foto albumu savai personiskajai kolekcijai būs gandarīti arī visi tie, kuriem labpatīk dalīties lasāmvielā ģimenes lokā – mainoties stāstiem un atmiņām un cenšoties vēsturisko piemiņu nodot turpmākai glabāšanai nākamajām paaudzēm. Noderīgi: lr1.lsm.lv / lsm.lv / lr2.lsm.lv / Atmiņu topogrāfijas: reprodukciju albums=Topographies of memories. Sastādītāja Līga Goldberga. Tekstu autori: Līga Goldberga, Santa Remere, Katrīna Teivāne. Tulkojums angļu valodā: Jānis Frišvalds. Dizains: Una Grants. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2022. 1 kārba. ISBN 9789934610394. Sandra Ķempele ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Tirzmalietis Pēteris Kalniņš savu dzīvi aizvadījis divos gadsimtos – no 19. gadsimta četrdesmitajiem līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Grāmatā izlasāmas viņa mūža novakarē pašrocīgi pierakstītas dienasgrāmatai līdzīgas atmiņu epizodes. Pēteris Kalniņš nodzīvojis garu mūžu – no 1840. līdz 1935. gadam, turklāt bijis apveltīts ar lielisku atmiņu. Grāmatas vēstījums, pat ja pieļaujam, ka vietām ir atmiņu nedaudz pārveidots, atklāj raksturīgu latviešu zemnieka dzīves ceļu 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, dzīvi aizvadot starp Tirzas un tuvāko pagastu – Druvienas, Lizuma, Galgauskas, Dzelzavas iedzīvotājiem – gan latviešiem, gan Baltijas vāciešiem. No Tirzas apkaimes zemnieku sadzīves stāstiem nolasāmas arī pārējai Latvijai tipiskas konkrētā laikposma kultūrvēsturiskās iezīmes. Pētera Kalniņa mūžs nav bijis viegls – kaut gan bijis labi ieredzēts muižas kalpotājs, vēlāk arī kučieris, visa dzīve aizritējusi smagā cīņā par eksistenci. Grāmata vilina lasītāju ātrāk šķirt lappusi pēc lappuses arī neparastā, izdevumā nerediģētā autora runas stila un tā laika valodas dēļ – nevarē, negribē, bij`, atlike, palike, nonācs, – kas mūsdienās izklausās visai amizanti. Aizkustinoši aprakstīti bērnu dienu notikumi, kad autors kopā ar brāli braucis uz Lukstu upīti vēžot un aizmirsis ceļu mājup, bet zirgs nogriezies uz kaimiņa sētu (grāmatā minētie vietvārdi joprojām tiek lietoti tirzmaliešu ikdienas sarunās). Joprojām eksistē arī grāmatā pieminētie māju nosaukumi. Aprakstot draugu, radinieku vai saimnieku ikdienas notikumus, Pēteris Kalniņš atklāj, kādas slimības zemniekus piemeklējušas tolaik, kā arī nenoliedz, ka tirzmalieši tolaik bijuši māņticīgi un ticējuši spokiem. Grāmatas sastādītājs – Pētera Kalniņa radinieks, arhitekts un pagasta attīstības biedrības vadītājs Nils Treijs – ar enciklopēdisku rūpību un faktu precīzu atspoguļojumu atklāj lasītājam Tirzas un apkaimes dzimtu vēsturi un radurakstus. Lasīšanu atvieglina tas, ka dzīves ainas sadalītas tematiskos apakšvirsrakstos. Ja virsraksts ir “Ziemassvētki”, tad par šo notikumu īsi aprakstīts no paša autora piedzīvotā, lasītājam atliek vien izlasīto vizualizēt. Daloties iespaidos pēc grāmatas izlasīšanas, tirzmalieši izsaka atzinību par iespēju iepazīt Tirzas sadzīves ainas pirms teju 200 gadiem, tajā pašā laikā atzīstot, ka grāmata nav viegla un “ātra” lasāmviela. Arī man kā lasītājai bija interesanti pārbaudīt savas zināšanas par novadu, tomēr nevarēja iztikt arī bez katras lappuses apakšā nodrukātajiem Nila Treija paskaidrojošiem komentāriem, kas dažviet veido it kā vēl vienu alternatīvu, bet mūsdienīgu Tirzas notikumu skaidrojumu un ir neaizvietojami, jo sniedz sava veida “laikmeta tulkojumu”. Salīdzinot grāmatā iekļautajā foto redzamo Tirzas pilsmuižas 1895. gada attēlu ar šodien saglabājušos muižas ēku daļu, varam būt gandarīti par dažām muižas ēkām – vēstures lieciniecēm. Kalnā saglabājusies arī baltā baznīca, draudzesskola un mācītājmuižas mācītāja dzīvojamā ēka. Grāmatu papildina vēl citas Nila Treija apkoptās fotogrāfijas, ļaujot iztēlē salīdzināt mūsdienas ar pagātni. Lasot profesora Dr. Habil. Art. Ojāra Spārīša priekšvārdu un grāmatas beigās publicētos Nila Treija pateicības vārdus tik daudziem grāmatas veidošanā iesaistītajiem cilvēkiem, pa īstam tikai novērtēju šo tirzēniešiem un citiem lasītājiem tagad pieejamo ieguvumu. Nākamie izdevuma lasītāji, jo īpaši jaunāko paaudžu pārstāvji, kuri teju 200 gadus senus stāstus nav ne fotogrāfijās redzējuši, ne nostāstos dzirdējuši – šī ir grāmata jums! No sirds iesaku arī citiem latviešiem šīs mums visiem noderīgās laikmeta liecības. Paldies Tirzas pagasta attīstības biedrībai par iesaisti izdevuma sagatavošanā. Noderīgi: lr1.lsm.lv Kalniņš, Pēteris. Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada. Sastādītājs un komentāru autors Nils Treijs. Priekšvārds: Dr. habil. art. Ojārs Spārītis. Māksliniece Gunita Ansone. Tirza: Tirzas pagasta attīstības biedrība, 2023. 114 lpp. ISBN 9789934880025. Agrita Petrosvka ir Gulbenes novada Tirzas bibliotēkas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Spāņu domātāja Hosē Ortegas i Gaseta ( Jose Otrega i Gasset , 1883–1955) eseju krājums “Masu sacelšanās” pasaules ievērību guva uzreiz pēc tā publicēšanas 1930. gadā, jo drīz tika pārtulkots lielajās Eiropas valodās. Tomēr bija jāpaiet gandrīz simts gadiem, lai tas kļūtu pieejams arī latviski. Kad pagājušā gadsimta 30. gados studiju brauciena ietvaros spāņu valodu un kultūru apgūstošais Konstantīns Raudive slavenajam spāņu filozofam jautājis par viņa darbu latviskošanu, Ortega esot atbildējis, ka katrs darbs sagaida savu tulkojumu tad, kad tam nobriedis. Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda nesen izdotais Ortegas darbs “Masu sacelšanās” līdz latviešu lasītājam nokļuvis, pateicoties kopīgiem pūliņiem, kurus nav žēlojuši nedz profesore Maija Kūle, nedz LU apgāda darbinieki, nedz jo īpaši grāmatas tulkotāja Signe Sirmā. Tā kā arī es biju iesaistīta sagatavošanā, vairāk par šī darba tulkošanas idejas attīstību iesaku izlasīt manis veidotajā grāmatas pēcvārdā. Atbildot uz jautājumu, kādēļ slavenais Ortegas darbs būtu jālasa nu jau gandrīz simts gadus pēc tā uzrakstīšanas, grāmatas ievada autors, Madrides Komplutenses universitātes profesors Havjers Samora Bonija ( Javier Zamora Bonilla ), novembra beigās piedaloties grāmatas atvēršanas svētkos Rīgā, uzsvēra, ka Ortegam piemitusi īpaša prasme analizēt masu sabiedrības fenomenu, kas uzplauka viņa laikmetā un ļoti atšķīrās no laika pirms dažām desmitgadēm, turklāt filozofs pamanīja, ka ir parādījies jauns cilvēka tips, un nodēvēja to par “cilvēku – masu”, aptverot riskus, ko šāda veida cilvēki varētu radīt visai civilizācijai. “Cilvēks – masa” ir “hermētisks”, nerēķinās ne ar vienu, ir pašpietiekams un nepakļāvīgs. Ortega raksta: “Šī laika īpatnība ir tāda, ka vulgārai dvēselei, apzinoties, ka tā ir vulgāra, netrūkst drosmes apliecināt savas tiesības uz vulgaritāti un to uztiept visiem un visur.” Autors šo “cilvēku – masu” asociē ar anomāliju, ar kuru ir jārēķinās. “Cilvēka – masas” fenomenam autors pretstata “cilvēku – piepūli”, “izredzēto mazākumu” vai “gara aristokrātiju”. Ikvienu sabiedrību veido dinamiskas attiecības starp masu un izredzēto mazākumu, kas to orientē un virza galvenajās jomās: reliģija, māksla, zinātne, politika utt. Autors norāda, ka lielākai daļai cilvēku nav sava viedokļa, toties viņi viegli pakļaujas ārējai ietekmei. Esejās Ortega skaidro veidus, kā veidojas sabiedrības uzskati, raksturo varu un tās mijiedarbību ar sabiedrību, uzsverot, ka pretēji sabiedrības viedoklim valdīt nav iespējams. Grāmatas mūsdienu lasītājus īpaši varētu interesēt autora domas par Eiropas Savienotajām valstīm, Eiropas politisko federāciju, kurai jāsaglabā Eiropas cilvilizācija, kam, pēc autora domām, jākļūst par labu pretlīdzekli divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu Staļina piecgades plānam un fašismam. Abus – boļševismu un fašismu – Ortega raksturo kā pseidorītausmas, kuras nevēsta par jaunas dienas rītu, bet jau sen izdzīvotu dienu, kas vienu vai vairākas reizes jau ir ataususi. Un abi pieder primitīvismam. Filozofs arī atgādina par demokrātijas priekšrocībām Eiropā, uzsverot, ka parlamentārā valsts forma ir vēlamākā no visām līdz tam pastāvējušajām. Visai mūsdienīgi izklausās Ortegas vārdi: “Eiropā sliktas ir nevis institūcijas kā sabiedrības dzīves instrumenti, bet gan tas, ko tās dara.” Izlasot grāmatu, arī jūs pārliecināsieties, ka izcilā spāņu domātāja paustās idejas nezaudē aktualitāti arī pēc simts gadiem, atgādinot mums par atbildību, riskiem un ikvienam šajā pasaulē sniegtajām iespējām. “Dzīvot ir tas pats, kas teikt, ka atrodamies noteiktu iespēju vidē. Šo vidi mēdz saukt par “apstākļiem”. Dzīvot nozīmē atrasties “apstākļu” jeb pasaules ieskautam. Pasaule ir mūsu dzīves iespēju kopsumma un nevis kaut kas savrups un svešs, bet gan dzīves īstā kontūra. Pasaule atspoguļo to, kas mēs varam būt, proti, mūsu dzīves potencialitāti.” Noderīgi: janisroze.lv / lu.lv / didziskukainis.lv Ortega i Gasets, Hosē. Masu sacelšanās. No spāņu valodas tulkojusi Signe Sirmā. Konsultanti: Dr. sc. comp. Ēvalds Ikaunieks, Linda Gaile, Marija Lapaine, Dr. hist. Argita Daudze, Manuels Lorenso Lopess. Dizainere un maketētāja Baiba Lazdiņa. Pēcvārda autore Argita Daudze. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023. 286 lpp. ISBN 9789934360329. Dr. Hist. Argita Daudze ir diplomāte un Latvijas bijusī vēstniece Spānijā.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Ja 21. gadsimta pirmajās desmitgadēs varējām runāt vien par pakāpenisku latviešu īsā stāsta renesansi, tad patlaban šis prozas žanrs jau, domājams, ir atgriezies uz palikšanu, un tagad jāgaida spilgtas noveles (cerīgas iezīmes laiku pa laikam jau manāmas). Nenoliedzami, Jana Egle ir viena no vērā ņemamākajām šā brīža latviešu stāstu autorēm, kura, cienot tradīcijas, nebaidās eksperimentēt, meklējot jaunas izteiksmes formas, piemēram, pirms dažiem gadiem iznākušo stāstu krājumu “Svešie jeb Miļenkij ti moi” veidojot kā romānu stāstos. Egles jaunais krājums “Latvju pacients” jau ar nosaukumu, un kopumā arī ar visu krājuma tematiku un tonalitāti, atsauc atmiņā Erika Ādamsona stāstu un noveļu krājumu “Smalkās kaites”. Bet šī noteikti nav kopēšana vai iešana pa iestaigātām takām, lai arī savā ziņā Egle turpina risināt latvietim piemītošo dvēseles kaišu samezglojumus. Rakstniece to dara raiti un ārpus stereotipiskiem pieņēmumiem. Stāstiem ir oriģināli vēstījumi, neparedzams sižeta atrisinājums, kolorīti tēli, bet jo īpaši akcentējama Egles prasme izveidot laiktelpu, darbības vides vizualizāciju maigos pustoņos, tomēr ar pietiekami kontrastējošām formu līnijām – piejūras dūmaka, nomaļas mājas iesprostojošās sienas un cilvēka paša izveidotais būris, kas piekrauts pilns ar iegribām, nespēku, vēlmēm, cerībām un nožēlu. Dziļāko iespaidu uz mani atstājuši divi krājuma stāsti: “Jūras žagatas noslēpums” un “Krupīts prasa, vai būs gana”. Lai arī šajos stāstos ir sava tiesa sirgstošā pacienta noskaņas, tomēr tajos pulsē dzīvi, piedošanu un mīlestību apliecinošs spēks, kas raksturīgs Egles darbiem kopumā. Noderīgi: lasi.lv / klasika.lsm.lv Egle, Jana. Latvju pacients. Stāsti. Rīga: Latvijas Mediji, 2023. 249 lpp. ISBN 9789934292330. Sigita Kušnere ir literatūrzinātniece un redaktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . 2023. gada vasarā Mazirbē, Lībiešu tautas namā, bija skatāma pirmā lībiešu mākslinieka naivista Jāņa Beltes (1893–1946) gleznu izstāde. Tā bija pirmā plašākā viņa darbu ekspozīcija un vienlaikus veltījums mākslinieka 130. dzimšanas dienai. Lai gan ir zināms, ka viņš bijis visai ražīgs zīmētājs un gleznotājs, pašlaik ir apzināti tikai divdesmit mākslinieka darbi. Pārsvarā viņa gleznās redzamas ainavas ar jūru, upi, laivām un kuģiem. Pateicoties Lībiešu kultūras centram, Līvu savienībai un divām lībietēm – lībiešu kultūras pētniecei Renātei Blumbergai un māksliniecei Baibai Dambergai –, mākslinieka jubilejas gadā tapusi arī lieliska, vizuāli pievilcīga grāmata, kuras vāku rotā Beltes gleznas fragments. Grāmata iepazīstina ne tikai ar “māldera” Beltes zīmētajiem un gleznotajiem darbiem, dzejoļiem, stāstiem, piemēram, par “lībiešu ķēniņu” Uldriķi Kāpbergu, kurš bija vēl lielāks īpatnis par Belti, bet arī ar Beltes neordināro personību – kā raksta Renāte Blumberga, “savdabi, fantastu un sapņotāju”, “spožu un unikālu lībiešu un sava laikmeta kontekstā”. Nepārstāstot visu Beltes gana raibo dzīves gājumu (citējot pašu mākslinieku, brīžiem “dzīve grūti griežas kā akmens jūras viļņos”), jāpiemin, ka Belte ir bijis arī dzejnieks, folkloras teicējs, žurnālists un viens no Līvu savienības izveidotājiem. Un zivju kūpinātājs un tirgotājs, kokzāģētavas īpašnieks, viesu nama saimnieks un kas tik vēl ne. Zīmēšanai pievērsies Pirmā pasaules kara gados, kad nosūtīts dienēt uz Kaukāzu, kur saslimis un ilgstoši ārstējies lazaretē. Laiku īsinot, sācis pārzīmēt žurnāla “Ogoņok” ilustrācijas, vēlāk zīmējis dienesta biedrus un arī oficierus. Kad nonācis hospitālī Petrogradā, cara galmu pārstāvošā Marija Pavlovna, kas apmeklējusi hospitāli, viņa darbus parādījusi Mākslas akadēmijā, kur profesori nav spējuši noticēt, ka Belte zīmēšanu nekur nav mācījies. Būdams autodidakts, Belte tomēr izpelnījās laikabiedru atzinību, viņa darbi bija daudzās lībiešu mājās un vēlāk arī liepājnieku namos, jo dzīves pēdējos gadus viņš dzīvoja Liepājā. Viņa meitas kara gados emigrēja uz Zviedriju, vēlāk – Kanādu, un Zelma (1914–1994) tur kļuva par atzītu gleznotāju. Belte atstājis arī vērtīgas liecības par lībiešu etnogrāfisko mantojumu – pēc igauņu folklorista Oskara Loritsa ierosinājuma uzzīmējis 173 kartītes ar dažādu sadzīves priekšmetu attēliem, kurus pats aprakstījis lībiešu valodā, dažiem arī norādot nosaukumus latviski. Šī kolekcija glabājas Igaunijas Literatūras muzeja Folkloras arhīvā, un tagad šie zīmējumi ar aprakstiem Beltes rokrakstā un to tulkojumiem skatāmi grāmatā. Interesantākie likās nevis paši priekšmeti (dažādi trauki, muciņas, ratu un aizjūga piederumi, darbarīki, zvejas piederumi u.tml.), no kuriem daudzi vai līdzīgi redzēti lauku saimniecībās, bet to lībiskie nosaukumi. Ar filoloģisku azartu ieraudzīju lielu skaitu nosaukumu, kuros saskatāma līdzība ar latviešu valodā lietotajiem. Nemēģināšu minēt, kurš no kura tos aizņēmies – latvieši no lībiešiem vai otrādi – un vai to senāka cilme nav meklējama ģermāņu vai slāvu valodās. Bet ieskatam vairāki piemēri latviski un iekavās – lībiski: šķirsts (škirst), cirvis (kīraz), puļķis (pūlka), krūze (krūz), ķīlis (kīļ), kanna (kōna), trīsis (trīš), krāģis (krōig), duncis (duņtš), airis (āiraz), doze (dūož), dēlis (dēļ), daktis (daktūd), baļļa (bōļa), spainis (paņ), cepampanna (tsepītpōna), tīne (tīņ), stops (stūop) utt. Liekas, ka ikdienas darbos latvieši ar lībiešiem tīri labi varējuši saprasties. Varbūt šie piemēri rosinās kādu apgūt lībiešu valodu, ja jau šādu līdzību tomēr ir vairāk, nekā pirmā saskare ar lībiešu valodu ļauj nojaust. Grāmatu ieteiktu izlasīt gan tiem, kurus interesē vēsture un mūsu senču likteņgaitas, kas skaudri parādās arī Jāņa Beltes dzīves ritējumā, gan tiem, kuri labprāt izbauda tekstus tāmnieku jeb lībiskajā dialektā, jo grāmatā publicēts arī asprātīgais, valodā krāšņais Baibas Dambergas dialogs ar iztēlē iedzīvināto Belti. Noderīgi: dizlaudis.mozello.lv / livones.net / klasika.lsm.lv / Belte, tas mālders = Belte, se mōļṱiji. Sastādītāja, lībiešu valodas redaktore un tulkotāja no lībiešu valodas Renāte Blumberga; angļu valodā tulkojis Uldis Balodis; atdzejojusi Baiba Damberga; literārā redaktore Gundega Blumberga; fotogrāfi Katrīna Vasiļevska un Aleksejs Zadoja; dizains un makets: Katrīna Vasiļevska; Līvõ kultūr sidām. Teksts latviešu un lībiešu valodā; kopsavilkums angļu valodā. Rīga: Līvõd Īt, 2023. 127 lpp. ISBN 9789934888946. Ieva Miķelsone ir LNB speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Literatūrzinātnieces Ingunas Daukstes-Silasproģes sakārtojumā pie lasītājiem nonākušas latviešu dzejnieka, filozofa un reliģiju pētnieka Roberta Mūka (1923–2006) esejas un arī līdz šim nepublicēti darbi grāmatā ar nosaukumu “Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst”. Krājumā iekļautie teksti tapuši atšķirīgos laika periodos – gan 20. gadsimta 50. gados, gan 21. gadsimta sākumposmā. No šodienas skatupunkta esejas ir interesantas tieši šīs laika distances dēļ, jo nešķiet, ka senāk tapušajās esejās paustās atziņas būtu novecojušas, tieši otrādi − tās joprojām šķiet aktuālas. Daukste-Silasproģe esejas krājumā sakārtojusi tik organiski, ka rodas iespaids, ka grāmatai jau pēc autora ieceres bijis jābūt tieši šādai. Lasītājiem, kuri, iespējams, iepriekš nav zinājuši ne Roberta Mūka vārdu, ne arī bijuši pazīstami ar viņa tekstiem, esejas varētu būt jaunatklājums, raisot vēlmi uzmeklēt arī citus šī autora darbus, jo Roberts Mūks ir atstājis bagātīgu mantojumu – gan dzeju, gan reliģiski filozofiskos pētījumus. Kā priekšvārdā norādījusi Daukste-Silasproģe, Roberta Mūka prātu visbiežāk nodarbinājuši jautājumi par dzīvi un aizdzīvi, par ticību un neticību, par vērtībām un laikmeta sārņiem. Tie ir jautājumi, kuru izziņas process parasti ir nebeidzams un kuri nodarbina ne tikai kāda konkrēta indivīda prātu, bet, visticamāk, arī lielāko sabiedrības daļu, pat ja ikdienas skrējienā tam neatliek laika – jo īpaši mūsdienās. Tomēr ikkatra cilvēka dzīvē reiz pienāk brīdis, kad aktualizējas eksistenciālie jautājumi. Tie ir jautājumi, kurus sabiedrībai nekad nav zudusi vēlme pētīt, tomēr viennozīmīgu atbilžu uz šiem jautājumiem nav. Eseju krājuma nosaukumā izvēlēta rinda no Roberta Mūka 20. gadsimta 90. gados tapuša dzejoļa, kas sevī ietver paša autora dzīves uztveri un skatījumu uz lietām un to likumsakarībām. “Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst. Dažu sastāvdaļu par daudz, dažu – par maz. Interesanti – kas to vārījis… Viņam/Viņai noteikti nav bijis īstas koncepcijas Par to, kas ir pareiza proporcija. Bet varbūt Tas viss sasviests kopā bez noteikta plāna, Joka pēc vai pēc- modernisma stilā. Tādā gadījumā Man pašam būs jāizdomā – Kā tai virai par daudz, ko pielikt klāt Un vispār – vai ir vērts to saglabāt. No otras puses (ai, vienmēr tā otra puse!) Būtu labāk ar šo domu iet padusēt. Varbūt rīta pusē Gaismiņai svīstot, Izrādīsies, ka tikai no tā, kā trūkst Var dzīvot tā pa īstam.” Krājums saturiski sadalīts trijās daļās: 1) pārdomas par dzīvi; 2) pārdomas par literatūru; 3) meklēt saskaņu ar sevi. Pat ja šķiet, ka kāda no daļām vai esejās aplūkotajām tēmām šobrīd neuzrunā, esejas ir veidotas saprotamā un saistošā valodā, neuzspiežot kādu konkrētu viedokli, bet pievēršot uzmanību dažādiem skatupunktiem, tādējādi rosinot domāt pašu lasītāju – lai viedoklis rastos, vadoties tieši no savas perspektīvas. Esejā “Kur pazudusi jēga?” Roberts Mūks precīzi to raksturojis, proti, “es rakstu – lieku uz papīra – vārdos izteiktus konceptus, kurus var saprast, tikai tajos piedaloties – atdzīvinot tos mūsu pašu prātā, t.i., par tiem domājot”. (64. lpp.) Tātad, svarīga ir līdzdalība domāšanas procesā – gan rakstītājam, gan lasītājam; svarīgi ir mijiedarboties ar tekstu, lai to izprastu. Autors aplūko gan vairāku slavenu domātāju idejas, gan reliģijas un mītu saskarsmi, un arī to, kā gadsimtu gaitā mainījusies filozofiskā doma. Roberta Mūka prasme savilkt dažādas paralēles palīdz parādības uztvert vienotā kopainā, kā arī katram pašam izkristalizēt tos jautājumus, kas kādā dzīves brīdī ir īpaši svarīgi. Lasot šo krājumu, jādomā par tādiem jēdzieniem kā brīvība, dvēsele, apziņa, cilvēcība, ticība un daudziem citiem. Arī ar literatūru saistītās tēmās Roberts Mūks meklē skaidrību un pilnību, pievērsdamies literatūras jēgas un būtības skaidrošanai. “Dzejot nozīmē kaut uz brīdi novērst skatu no ikdienas trokšņiem un nebūšanām, ieklausīties kādā balsī, kas nāk no dvēseles apcirkņiem, un salikt to pantos (ja prot, ar pieturzīmēm, punktiem un komatiem).” (97. lpp.) Jaunā eseju grāmata varētu būt uztverama kā aicinājums vai atgādinājums apstāties, iedziļināties, padomāt, nevis virspusīgi pārskriet visam pāri, un šajā trauksmainajā laikā pabūt klātesošam savas dzīves izpausmēs un procesos. Roberta Mūka eseju krājumā tiek meklētas atbildes uz dažādiem eksistenciāliem jautājumiem par sevi un savu vietu pasaulē, un atgādināts, ka tas ir nepārtraukts, bet vienmēr aizraujošs izziņas process. Noderīgi: www.literatura.lv / www.diena.lv Mūks, Roberts. Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst. Sastādītāja, priekšvārda autore Inguna Daukste-Silasproģe; atbildīgā redaktore Dārta Sīka; grāmatas dizains: Aleksejs Muraško. Rīga: Latvijas Mediji, 2023. 192 lpp. ISBN 9789934292460. Raiva Turka ir literatūras blogere.