Igauņu rakstniece Kadri Hinrikusa uzrakstījusi stāstu par deviņus gadus veco Katrīnu, meitenes vasaras piedzīvojumiem un kādu īpašu notikumu, kurš meitenes dzīvi pamatīgi sagroza kājām gaisā. Lai gan grāmatas pieteikumā minētais fakts par tēta aiziešanu no ģimenes atbilst patiesībai, Katrīnas tētis nav miris, bet aizgājis tiešā nozīmē, turklāt – pie citas sievietes. Šis ir stāsts par vienu no daudzajiem gadījumiem, kad divi cilvēki vairs nespēj vai neprot dzīvot kopā, tādējādi atstājot ģimeni, arī bērnus. Lai arī grāmatā tiek aktualizēta svarīga, bet ne pārāk bieži apspriesta un visai neērta tēma, zem kuras slēpjas bērna neziņa un neizpratne par notikušā iemesliem, situācija ir brīnišķīgi aprakstīta, ilustrēta un arī jautriem piedzīvojumiem bagāta. Interesanti arī tas, ka šī stāsta galvenā varone ir meitene, kurai patīk kāpelēt pa kokiem, mesties piedzīvojumos un darīt citas lietas, kas nav gluži tipiskas meitenēm. Lai gan grāmata ir piesātināta piedzīvojumiem, tās galvenā varone laiku pa laikam tomēr aizdomājas, piemēram, vai mammai atradīsies pietiekami daudz laika savai meitai, vai mamma savas aizņemtības dēļ neaizmirsīs atnākt no darba un, galu galā – vai arī mamma nepārcelsies uz kādu citu vietu, gluži kā tētis? “Ja tēti var pārcelties uz citurieni, mēs arī varam.” Tieši tik patiesi ir bērni. Katrīna ar Martinu (kurš, starp citu, ir Katrīnas tēta jaunās draudzenes dēls) seko pieaugušo piemēram un sāk celt savu mājiņu Katrīnas piemājas kokā. Bērni ļoti ieklausās pieaugušajos, diemžēl, pieaugušie to ne vienmēr pamana. Vai mēs, pieaugušie, savos bērnos gana ieklausāmies? Jau grāmatas sākumā Katrīna secina, ka viņas domas neviens nejautā, turklāt, meitene labi apzinās, ka viņas mamma allaž ir aizņemta, pārāk daudz laika velta darbam. Vecākiem bieži vien liekas, ka viņi ir klātesoši, taču bērni to saredz citādāk. Igauņu autores stāsts ir par paaudžu satikšanos, piedzīvojumiem, netieši atvēlēta vieta arī vēsturiskiem notikumiem. Arī par pieaugošo dīvainībām, mazajiem ikdienas priekiem, bet visa pamatā – par vēlmi izzināt un piedzīvot pasauli. Un reizēm nav nemaz tik būtiski, vai tu esi bērns vai pieaugušais. Izbaudīsim laiku kopā ar bērniem, katru dienu viņus cieši skausim, ļausim viņiem piedzīvot neaizmirstamu bērnību! Noderīgi: zvaigzne.lv Hinrikusa, Kadri. Katrīna un zirņi. No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 80 lpp. ISBN 9789934315992. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departementa Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem

2023. gada sākumā iznāca ilgi gaidīts izdevums – pirmā mācību grāmata administratīvā procesa tiesībās latviešu valodā. Izdevums sastādīts atbilstoši augstskolā apgūstamajam administratīvā procesa tiesību kursam. Latvijā administratīvā procesa tiesību galvenais avots ir Administratīvā procesa likums. Ilgu laiku tieši šī likuma komentāru izdevums (izdots 2013. gadā) bija viens no visbiežāk izmantotajiem avotiem, apgūstot administratīvā procesa tiesību jautājumus. Grāmatā sniegts neliels, koncentrēts vēsturisks ieskats administratīvā procesa tiesību attīstības posmos Latvijā – gan par to, kā veidojusies šī procesa izpratne pirms, gan kā tā attīstījusies pēc mūsu valsts nodibināšanas. Izdevumā rodams apstiprinājums tam, ka pirmais pētījums par administratīvo procesu Latvijā ticis publicēts tikai vairāk nekā 15 gadus pēc administratīvo tiesu izveides. Raksturota arī šīs tiesību jomas attīstība pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā – šeit nozīmīgi atzīmēt Egila Levita iniciēto nepieciešamību nošķirt administratīvo procesu un administratīvo pārkāpumu regulējumu. Turpinājumā autori pievērsušies administratīvā procesa pamatjēdzienu skaidrojumam, administratīvā procesa principiem, arī procesa dalībniekiem gan iestādē, gan tiesā. Skaidrots arī jautājums, kuram ir tiesības būt par personas tiesisko interešu aizstāvi. Atsevišķi apskatīts administratīvais process iestādē un tiesā. Noslēdzošajās nodaļās pastiprināta uzmanība pievērsta atlīdzinājuma jautājumiem, valsts atbildības priekšnoteikumiem, kā arī administratīvā akta un tiesas nolēmumu izpildei. Svarīgi, ka pirms katras nodaļas piedāvāts resursu saraksts ar galvenajiem avotiem, kurus autori iesaka konkrētā temata padziļinātai apguvei. Turklāt jāatzīmē, ka katrs no apskatītajiem tematiem ir papildināti ar piemēriem, tajā skaitā, judikatūru par attiecīgajiem jautājumiem, t.i., ar tiesu spriedumos un atzinumos sniegtajām nozīmīgākajām juridiskajām atziņām un principiem. Atsevišķos gadījumos ietverti arī detalizētāki skaidrojumi (tos tekstā var viegli atpazīt, jo izcelti rindkopās ar atkāpēm un mazākiem burtiem). Kaut arī mācību grāmatas mērķauditorija ir studenti, ne mazāk noderīga tā var būt arī praktizējošiem juristiem – kā rokasgrāmata zināšanu atsvaidzināšanai tajā vai citā jautājumā, kā arī jebkuram interesentam, kuram ir aktuāls kāds no administratīvā procesa tiesību aspektiem. Noderīgi: tnagramatas.tna.lv / www.at.gov.lv / www.jf.lu.lv Administratīvā procesa tiesības: mācību grāmata. Autori: Jautrīte Briede, Edvīns Danovskis, Anita Kovaļevska. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2023. 443 lpp. ISBN 9789934508981. Ilze Gensberga ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Šī ir autora, līdz šim pazīstama kā režisora, debijas grāmata, un, kā vēsta anotācija, “tas ir arī nedaudz atmiņu stāsts, kurā ne viss ir pareizi, bet tā, kā dzīvē”. Grāmatas nosaukums precīzi atspoguļo galvenā varoņa – kādas Latvijas mazpilsētas 2. klases skolnieka Otto – būtību. Zēns brīnās par visu, kas viņam apkārt ir jauns un neizprotams, un pieaugušajiem uzdod daudz jautājumu, kuri birst viens pēc otra (un, ziniet, pieaugušie ne vienmēr mīl un prot atbildēt uz bērnu neparastajiem jautājumiem). Par ko tad Otto brīnās? Par mūsu latviešu valodas tik skanīgajiem, bet tajā pašā laikā nereti tik neatbilstošajiem vārdiem, kuri mulsina, jo neatbilst patiesībai. Siļke kažokā, gaiļbiksīši, sviesta bekas, suņu sēnes, bezdelīgactiņas, maijvaboles – šie ir vien daži vārdi, par kuriem var lauzīt galvu un domāt, kādēļ tāds neatbilstošs nosaukums? Vai bekas patiesi ir no sviesta, vai suņiem tās sēnes garšo, kāpēc maijvaboles var sastapt arī jūnijā? Otto ne tikai brīnās un nesaprot, kādēļ pasaule un pieaugušie viņam visu laiku melo, bet arī pats mēģina pārbaudīt šo vārdu patiesumu. Un tad nu rodas dažādi pārpratumi un smieklīgi atgadījumi! Nu, piemēram, mājiniekiem pagatavojot siļķi kažokā, recepte ir tieši tāda – siļķe un kažoks (protams, ka šo “ēdienu” neviens nenovērtē tā, kā Otto bija cerējis). Grāmatā ir vēl daudz brīnišķīgu piemēru, kad Otto, cenšoties ieklausīties kādā konkrētā vārdā un atkal jau uztverot to burtiski, rada situācijas, kas pieaugušos neiepriecina. Gribēja “kā labāk”, iznāca “kā vienmēr” – tā var teikt par Otto, kuram, pašam to negribot, izdodas gan nokaitināt mājiniekus, gan radīt stresainus mirkļus skolotājiem. Melni baltās un smalki izzīmētās ilustrācijas, kuru autore ir Baiba Baiba, paspilgtina stāstus par Otto piedzīvojumiem, izpētot latviešu valodu. Jāteic, ka grāmatas vāks precīzi raksturo tās galveno varoni – izbrīnītu zēnu, kura dzīvē “O” burts izskan jo bieži. Jā, šis burts uz grāmatas vāka nav akcentēts nejauši – tas ir ne tikai Otto vārda pirmais burts, bet burts, kas raksturo arī visu viņa ģimeni (vectētiņš bija Osvalds, vecmāmiņa jeb omīte ir Otīlija, mammīte Ofēlija, tētis Oskars, māsa Olita, kaķis Otomārs, turklāt jāuzsver, ka šī ir Odiņu ģimene). Starp citu, burts “O” ir arī izsauksmes vārdā “Oho!”, jo tā vien gribas izsaukties par kārtējo vārdu, kurš jāizpēta, un jāatklāj tā “nepilnības” nosaukumā. Lai arī brīžiem lappusēs klusināti ieskanas ne tik priecīgas ikdienas notis (uzzinām, ka, piemēram, Otto tētis mēdz bieži līgoties un ir “piesūcies kā ods”), šī grāmata ir sirsnīgi gaiša un smaidu raisoša. Lappusēs atainotie humorpilnie mirkļi, ko var nosaukt par tādu kā sava veida spēlēšanos ar vārdiem, kārtējo reizi apliecina, cik bērni var būt radoši un pasauli izzināt un izpētīt griboši. Mums – pieaugušajiem – vien jācenšas neapgriezt bērnu radošos spārnus un būt atsaucīgiem, iesaistoties dažādākajās diskusijās. Noderīgi: www.lsm.lv Petrockis, Harijs. Otto brīnās: gandrīz vai atmiņu stāsts. Ilustrējusi Baiba Baiba. Rīga: Aminori, 2022. 47 lpp. ISBN 9789934612176. Inga Kaļva-Miņina ir žurnāliste, literāte, grāmatu blogere.

Sīvas, bet veselīgas maizītes Sākotnējie iemesli izlasīt formā nelielo, bet saturā ietilpīgo Valentīna Lukaševiča grāmatu “Casnāgu maizeitis” (tulkojumā “Ķiploku maizītes”), bija vairāki: atdot godu savai dzimtajai latgaliešu valodai, pievērst uzmanību grāmatai – Boņuka balvas ieguvējai, palūkoties, ko jaunajā žanrā sastrādājis viens no labākajiem latgaliski rakstošajiem literātiem. Un tā ķēros pie esejām par spīti Lukaševiča atzinumam, ka lasīšana ir “koč kaidā veidā manipulaceja ar cytu dūmom”. Esejas žanrs manī raisa tādu kā neuzticību pārmērīgā ietilpīguma dēļ, jo šķiet, ka tajā raksta gan tēlojumus, gan prātulas, gan arī tad, ja radīt prozu vai dzeju nespēj vai negribas. Lukaševiča gadījumā eseja izrādās īstais varēšanas apliecinājums, lai ietvertu traukam pāri plūstošās pārdomas, svaigas un paradoksos izteiktas. Lasot nelielos tekstus, tā vien šķiet, ka katru tematu, katru lietu, kas izpelnījusies autora uzmanību, viņš skata no ačgārnās puses, lauž stereotipus, izārda skaisti noadīto zeķi, parāda tās iekšpusi un atkal saliek kopā. Ikvienā no sacerējumiem autors meklē atbildi uz kādu svarīgu jautājumu, reizēm arī piedāvājot atbildi vai liekot to nojaust, reizēm atstājot šaubāmies gan pats sevi, gan lasītāju. Kompozīcijā kā īstas domu pērles ieaustas atziņas. Piemēram, esejas “Drukys aizlīguma pļusi” gala secinājums “Dvesele ir kai nazuole – izaugs i nateirā ceļa molā”· Vai esejā “TV i Čelentano”: “Deļ mane dzeivs dzāruojs vierteiguoks par myrušu Homeru”. Citātu draugi no grāmatas varētu sastādīt kārtīgu krājumu! Valdzina eseju idejiskais saturs, kas autoram izdevies moderni novatorisks un ļoti tradicionāls vienlaikus. Vairākās esejās koncentrējas autora nosvēršanās par labu pamatvērtībām, piemēram, morāles relatīvisma diktatūras noraidījums esejā “Kaida ir šķierba”: “... vīnam pateik makaroni, ūtram patisoni. Tok, ka kaids maņ atnes iz škeiveiša noglys i pruoveis gudri runuot...”. Katra eseja atmasko kādu vispārpieņemtu stereotipu, liekot paskatīties uz problēmu ar aizspriedumu neaizmiglotu, pozas un izlikšanās neslēptu, dabisku skatienu. Tad atklājas lietu patiesais sakars. Uzskatu kvintesence varbūt koncentrējas krājuma pēdējā esejā “Pats i...”. Būt pašam nozīmē atmest svešas gudrības. Tomēr neviens un nekas nevar būt tikai pats – pat priede ir atkarīga no zemes, kurā aug. Tā arī cilvēks sapinas patības un atkarības slazdos, kas liek autoram uzdot eksistenciālos jautājumus: “...nu kurīnis mes asam atguojuši, iz kurīni mes nūīsim, kai pareizi dzeivuot?”. Izlasot krājumu, rodas sajūta, ka autors ir uzticīgs ļoti tradicionālām, latgaliskumā sakņotām un patiesajā iedabā vienkāršām lietu un cilvēku attiecību mērauklām. Lasot esejas, aizmirsās, ka mērķis sākotnēji bija baudīt latgaliešu valodu, jo savā varā bija paņēmušas idejas. Nu ko – valodas ziņā autoram nav ko pārmest, viņš pazīstams kā lingvists, ir arī “Latgaliešu – latviešu vārdnīcas” (2011) sastādītājs. Drusku labāk būtu paticis, ja būtu vēl vairāk vecišķuma, autentiskās latgaliskās leksikas, mazāk no latviešu valodas pārņemto internacionālismu, bet autors nav vainīgs, ka savpatnās latgaliskās terminoloģijas pietrūkst daudzu mūsdienu parādību apzīmēšanai. Latgaliešu valodas ortogrāfiju perfekti pārvalda laikam tikai Anna Stafecka un Lidija Leikuma, tomēr arī Lukaševičam nav kur īsti piesieties. Arī no viņa var pamācīties, kā pareizi rakstīt. Citātus latgaliešu valodā netulkojām apzināti, lai rosinātu lasītāju ieinteresētību tās apguvē vai iemaņu nostiprināšanā. Ķiploks ir sīvs, smirdīgs un apkārtējiem netīkams, bet ļoti veselīgs dārzenis. Tādas arī “Casnāgu maizeitis”. Noderīgi: valodumaja.lv / lr1.lsm.lv / www.lakuga.lv Lukaševičs, Valentīns. Casnāgu maizeitis. Esejis. Rīga: Cymuss, 2021. 96 lpp. ISBN 9789934847042. Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.

Lietuviešu rakstnieces Gajas Gunas Ekles debijas darbs “Brālis, kas nebija vajadzīgs” ir provokatīvs, mūsdienīgs un, manuprāt, latviešu lasītājiem ļoti nepieciešams tulkojums. Autore aktualizējusi reti skartu, bet aktuālu tēmu – vienu no tām, par ko jārunā vairāk un atklātāk. Grāmatas pamattēma ir stāsts par adopciju: ģimene, kurā ir mamma, tētis un deviņus gadus vecais Gvids, nolemj adoptēt Gvida vienaudzi Tomu. Tomēr – vai visiem ģimenes locekļiem tika pavaicāts par šo lielo un nozīmīgo soli? Nē. Gvidam šis vaicāts netika, un, kā stāstā lasām vairākkārt, Gvids ir apvainojies un jūtas nodots, jo netika noskaidrots viņa viedoklis par vēl viena bērna ienākšanu ģimenē. Stāstu būtu vērtīgi izlasīt ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo tajā ļoti precīzi atspoguļotas bērna emocijas neparedzētu pārmaiņu priekšā. Bieži vien vecāki izvēlas minimāli iesaistīt bērnus nozīmīgu lēmumu pieņemšanā – ar domu, ka paši visu izdarīs tā, kā bērniem būtu labāk, taču, kā pierāda arī šī grāmata, notiek tieši pretējais – ja bērns netiek iesaistīts, viņš jūtas nenovērtēts, nemīlēts, ir apvainojies un dusmīgs. “Un tad pasaule pēkšņi apgriezās kājām gaistā – uzkrita taisni Gvidam uz galvas. Pārplūda upes, sacēlās viesuļvētras, bruka mājas, un visa šī nevaldāmā masa triecās viņam virsū. Tikai neviens to nepamanīja.” (17. lpp.) Citāta beigas labi raksturo domu, kura caurvij visu stāstu – Gvids sākotnēji sajuta kaunu, jo nezināja, kā labākajam draugam pastāstīt par to, ka viņam būs brālis viņa vecumā, pēc tam viņš jutās nevajadzīgs un nemīlēts, jo – kādēļ gan vecākiem vajag vēl vienu bērnu? Pēc Gvida domām, vecāki izlēma adoptēt Tomu, jo Gvids viņiem nešķita gana labs. Gvids sajutās apkrāpts, domājot, ka vecāki viņam melojuši. Rezultātā zēns sāka no vecākiem izvairīties. Pieņemšana nenāca tik viegli, kā vecāki bija domājuši – bija nepieciešams laiks, lai Gvids saprastu, kā viņš jūtas esošajā situācijā, un mēģinātu izprast vecāku vēlmi adoptēt Tomu. Mani ļoti uzrunāja autores pieeja, ar kuru stāsta attīstība jeb kāpinājums ir detalizēti aprakstīts, un to caurvij dažādas emocijas un domu plūsma no bērna skatpunkta. Savukārt, stāsta kulminācijas un atrisinājuma daļa ir salīdzinoši īsa un kodolīga un, kā jau noprotams, visu vainago laimīgas beigas. Noderīgi: www.zvaigzne.lv Ekle, Gaja Guna. Brālis, kas nebija vajadzīgs. No lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 110 lpp. ISBN 9789934314759. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Apgāds “Tiesu Namu Aģentūra” 2022. gada nogalē laidis klajā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras docenta Edvīna Danovska grāmatu “Administratīvās tiesības: raksti”. Šis izdevums ir pirmais viena autora rakstu krājums, kurā ietvertās publikācijas galvenokārt veltītas administratīvo tiesību tematikai. Grāmatā apkopoti 36 raksti, kas ir vien daļa no pēdējo 15 gadu laikā tapušajiem. Izdevumā apkopotie raksti demonstrē autora plašās zināšanas administratīvo tiesību jomā: valsts dienesta tiesības, administratīvo sodu tiesības, tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, administratīvā procesa tiesības un citi ar administratīvajām tiesībām un administratīvo procesu saistīti jautājumi. Rakstu krājuma ievadā Danovskis izklāsta savas atziņas par rakstiem kā tiesību zinātnes žanru. Autors uzsver, ka “gandrīz katram rakstam pievienots arī pēcvārds, kurā norādīts, vai un kā rakstā ietvertās tēzes ietekmējušas tiesību jaunradi, kā arī praksi”. Autors aprakstījis arī rakstu tapšanas iemeslus, iekļāvis norādes uz izmaiņām tiesiskajā regulējumā un turpmāk pētāmo jautājumu aspektiem. Rakstus Danovskis apkopojis 6 nodaļās, kuras atspoguļo autora pētnieciskās darbības galvenos virzienus – administratīvo tiesību jomas, kuras doktrināri maz attīstītas. Pirmajā nodaļā pētnieks iekļāvis rakstus par administratīvo sodu regulējuma problemātiku, piemēram, juridisko personu administratīvo atbildību Latvijā, vainas jēdzienu administratīvajās tiesībās, cietušā institūtu administratīvā pārkāpuma procesā u.c. Otrajā nodaļā autors apskatījis tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu un analizē Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietverto tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu un nepamatotu tiesību aizskārumu. Trešo nodaļu Danovskis veltījis valsts civildienesta dienesta tiesībām, kur viņš definē valsts dienesta jēdzienu, raksturo civildienesta izveidošanos irmās Latvijas brīvvalsts laikā un tā turpmāko vēsturisko attīstību, kā arī apraksta valsts civildienesta ierēdņa tiesības. Ceturtajā nodaļā tiesībzinātnieks apkopojis rakstus par administratīvā procesa problemātiku, piemēram, politisko lēmumu nozīmi administratīvajās tiesībās, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra lēmumu juridisko kvalifikāciju u.c. Rakstu krājuma apjomīgākajā piektajā nodaļā ietverti nozīmīgākie atsevišķiem administratīvo un konstitucionālo tiesību jautājumiem veltītie raksti. Autors pievēršas pašvaldību tiesībām, analizē Pašvaldību likumu, komentē Satversmes tiesas spriedumu administratīvi teritoriālās reformas lietā, raksta par valsts pārvaldē nodarbināto personu mantisko atbildību u.c. Rakstu krājuma pēdējā sestajā nodaļā tiesību eksperts iekļāvis rakstus par LU Juridiskās fakultātes vēsturi, tās docētājiem – pazīstamajiem tiesībzinātniekiem Augustu Lēberu un profesoru Edgaru Meļķisi, par pētījumu rakstīšanu, kā arī civiltiesībām veltītu rakstu par līgumu tulkošanu. Grāmatai pievienots hronoloģisks autora publikāciju saraksts, kuras tapušas laikposmā no 2007. līdz 2022. gadam. Izdevums adresēts juristiem, studentiem, tiesībzinātņu pētniekiem, civildienesta ierēdņiem un ikvienam, kurš interesējas par administratīvo tiesību jautājumiem. Noderīgi: www.jf.lu.lv / m.juristavards.lv Danovskis, Edvīns. Administratīvās tiesības: raksti. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2022. 528 lpp. ISBN 9789934621024. Zane Krūmiņa ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Laša dzīves ceļš ir fascinējošs dabas piemērs. Arī neizsmeļams metaforu avots: peldēt pret straumi; magnētiski dzīties tālumā, lai beigās tomēr atgrieztos mājās. Daina Tabūna savu pirmo prozas grāmatu bērniem raksta tieši par lašiem. Par Atlantijas laša “brālēniem” Baltijas lašiem. “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” ir sirsnīgs, gudrs, neizskaistināts garstāsts par sapņiem, bailēm, drosmi, kļūdām, vērtību pārvērtēšanu un svarīgāko dzīvē. Reizēm, lai atrastu laimi, īsākais ceļš nav iespējams. Grāmatu vakaros lasījām kopā ar jaunāko puiku. Plusiņu izdevumam daudz. Sākot no lipīgām vārdu spēlēm (Lasis Stasis, Atlasijas okeāns, arī – lasīt par lasi!) līdz grāmatas ilustrācijām. Agatei Lielpēterei ir izteikts mākslinieces rokraksts, un tas ir viens no grāmatas trumpjiem. Astoņgadīgam zēnam zīmējumi sākumā liekas “tādi dīvaini”. Bet “dīvainais” nereti ir ceļš uz ilgāku pētīšanu, kas mūsdienu tempā ir zelta vērtē. Kāpēc zivīm ir zābaki? Pavērojam rūpīgāk – ja tā padomā, zivs aste nudien izskatās pēc kopā saliktiem zābaciņiem. Kāpēc Lasim Stasim pāri pārvijusies bekona šķēle? Tas nav bekons, bet gan jūraszāle. Sarkana jūraszāle? Jā, arī tādas jūrā aug, un vēlāk jau pārsteigums tiek gūglēts, izzināts, apstiprināts. Arī grāmatas iekšvāks ir ilustrācija, pie kuras atgriezties vēl un vēl, velkot līdzi ar pirkstiņu: redzama karte ar iezīmētu galvenā varoņa ceļojumu no kādas Latvijas upes līdz pat Atlantijas okeānam. Bērnu rosina arī fakts, ka tuvējo valstu robežlīnijas ieguvušas tikko samanāmus dzīvnieku atveidus – gribas papētīt arī citu valstu un salu kontūras un izdomāt, pēc kā izskatās tās. Rakstīt par dabu, nepieminot cilvēces postošo nospiedumu, šodien nav vairs īsti iespējams. Vai drīzāk – tas nebūtu pareizi. Jautājums – cik gudri autors prot ekoloģijas tēmas bērnam pasniegt. Dainai Tabūnai tas ir izdevies lieliski. Pamācība netiek pasniegta didaktiski, tomēr bērnam, lasot stāstu, ir saredzamas pavisam tiešas piesārņojuma sekas (drosmīgais Stasis gandrīz nosmok vilinoši spīdīgās hēlija balona paliekās). Arī tas, ka autore rakstīšanas procesā ir konsultējusies ar zooloģi un hidrobioloģi, tekstā ir jūtams. Lasītājam netiek samelots nekas un tiek iemācīts par lašu dzīvi daudz. Pat ja zivīm zīmējumā kājās ir smuki zābaciņi. Noderīgi: liels-un-mazs.myshopify.com / lsm.lv / diena.lv Tabūna, Daina. Lasis Stasis un Atlasijas okeāns. Ilustrējusi Agate Lielpētere. Liels un mazs, 2022. 74 lpp. ISBN 9789934574863. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore.

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Grāmata “Kā mans tētis atrada sev sievu”, kā jau nojaušams pēc nosaukuma, paredzēta ne tikai pusaudžiem, bet ieinteresēs arī pieaugušos. Stāstā izlasāmi dažādu pieredžu apraksti par to, kā divpadsmitgadīgās Keitas tētis iepazīstas ar sievietēm, lai izvēlētos sev dzīvesbiedri. Vērojot stāsta varoņu mijiedarbību, vairākkārt atpazīstamas reālas dzīves situācijas. Atšķirīgie sieviešu tēli labi raksturo mūsdienās aktuālus jautājumus – dzimumu līdztiesību, stingru bērnu audzināšanu, stereotipus sabiedrībā un pat ēšanas paradumus. Turklāt pati situācija, kurā vīrietis meklē sev sievu, nav populāra tēma bērnu un jauniešu literatūrā. Grāmatā aprakstītie notikumi parāda, ka arī meita var būt ļoti klātesoša un kļūt par vislielāko atbalstu tētim sievas meklējumos. Viņas zinātkāre ir brīnišķīga, un bieži vien tieši viņa izglābj tēvu no dīvainām un divdomīgām situācijām. Stāsti veidoti no Keitas skatupunkta, kas grāmatai piešķir arī nedaudz bērnišķības un naivuma. Grāmatas sākumā tieši meita ir tā, kura tēti pamāca, ka, piemēram, iepazīšanās sludinājumā prātīgāk ievietot patiesu informāciju, nevis piecus gadus senu foto. Brīžiem tēvs ir pārsteigts par meitas zināšanām, taču tam ir skaidrojums – Keitas draudzenei, savukārt, ir liela pieredze ar to, kā viņas mamma meklē jaunas attiecības un iepazīstas ar vīriešiem (tiesa, tas būtu jau citas grāmatas vērts stāsts). Tēva un meitas attiecības šajā piedzīvojumā atspoguļotas kā ļoti siltas un ciešas. Tēvs ir pastāvīgi klātesošs, sarunājas ar savu meitu, vaicā viņas viedokli. Lai arī brīžiem meitai tēta plāns – atrast sievu – liekas aplams, taču, laikam ejot, šis lēmums sāk šķist loģisks un pamatots. Amizantu situāciju grāmatā netrūkst, taču viena no tām manu sirdi sasildīja īpaši: pēc iepazīšanās ar kādu no sievietēm Keitas tētis pievēršas grāmatu lasīšanai. Kamēr draudzene atrodas komandējumā, viņš izlasa ļoti daudz grāmatu. It kā sīkums, taču vienkāršs veids, kā atpazīt, vai otrs cilvēks ir patiesi iemīlējies – jo ir gatavs apgūt ko jaunu, sev netipisku, kas šajā gadījumā ir grāmatu lasīšana. Pieejama arī e-grāmata. Noderīgi: lsm.lv Reinausa, Rēli. Kā mans tētis atrada sev sievu. No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 190 lpp. ISBN 9789934314797. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Marta Pujāta ceturtā dzejas krājuma pieaugušajiem “Dāma baltos džinsos” redaktors Kārlis Vērdiņš to raksturojis kā tematisku ciklu, iezīmējot krājumu topogrāfiskās dzejas kontekstā. Un patiešām – lasītājs tiek vests topogrāfiskā poēzijas ceļojumā pa lielākām un mazākām, un pavisam mazām Latvijas vietām (apejot lielpilsētas). Brīžiem tā ir nosacīta ceļošana – kā veroties autoostas vai dzelzceļa stacijas tablo, uz kura vietu nosaukumi kārtojas un mainās neapstrīdamā paradigmā, atsaucot atmiņā vien mirklīgas asociācijas (kā dzejolī “Ance”: “Kad dziesmā patīk tikai viena vieta / Tā stāv Ances zārds / Nesdams sevī visu pārējo dziesmu” (17.lpp.). Citviet teksts iemanto autobusa loga aprises, caur kuru autors izkadrē konkrētas, vēstījumam zīmīgas detaļas, kas it kā fotokadra mirklīgumā paslīd garām un tomēr neliek mieru vismaz līdz nākamajai pieturai. Šie topogrāfiskie punkti arī “krājuma kartē” savienoti ar autoceļiem, kuru numerālie apzīmējumi (lasāmi dzejoļi ar nosaukumiem: P11: V1398; A10/P120 u.c.) savā prozaiskumā spilgti kontrastē ar poētiskajiem vietvārdiem citu dzejoļu nosaukumos (Stelpe, Pampāļi, Ārciems, Skuķi, Ērģeme, Vadakste, Odziena u.c.). Pujāta īpatnā, savādiskotā valoda, tās spēles rodamas arī jaunajā krājumā. Paradoksāli neloģismi, intonatīva aprautība, caurviju tēli (sieviete baltos džinsos, bērzi) veido kaleidoskopisku kopainu. Alegoriskas mīklas un mājieni rotaļīgā vieglumā un reizē statiskā nopietnībā intriģē un vietām iemanto komisma estētiku. Autors izmanto fragmentāciju un detalizāciju, izceļot atsevišķo un nošķirot to no plašāka konteksta, tomēr teksts nevienu brīdi nezaudē cikla ietvaru. Tiešais un pastarpinātais mijas un saplūst, šķiet, katrs dzejolis autoram kļuvis par mazu metafizisku izpētes objektu. Daba un tās tēli krājumā lielākoties neieņem pasīva fona lomu, bet dzīvo priekšplānā, personificējas, veido analoģijas ar cilvēku, tiek piedēvēti cilvēkam. Paliek jautājums – no kurienes uz kurieni šis teksts lasītāju ved? Vietu nosaukumi dzejoļos kārtojas nenojaušamā secībā. Dzejolī “Džūkste” autors pats savā ziņā sniedz atbildi uz šo teksta iezīmi: “Ej garām neziņas sēnei / Ko var ēst jēlu.” (47. lpp.) Krājuma iesējumam izmantotais papīrs (Munken Kristal Rough, 100 g/m2) uz tausti nedaudz atgādina smalku smilšpapīru vai asfalta segumu. Dāma baltos džinsos uz tā. Un arī no iekšlapām viņa periodiski nāk pretī un žilbina. Noderīgi: satori.lv / lr1.lsm.lv Pujāts, Marts. Dāma baltos džinsos. Redaktors Kārlis Vērdiņš, dizainers Armands Zelčs. Rīga: Neputns, 2023. 86 lpp. ISBN 9789934601590. Dārta Sīka ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu maģistrantūras studiju programmas 2. kursa studente.

Kā ik mēnesi, prieks tikties ar “Literatūras ceļveža” pastāvīgajiem lasītājiem, kā arī daudzajiem šī izdevuma jaunatklājējiem, par ko liecina augšupejošie statistikas rādītāji mūsu pirms pāris mēnešiem izveidotajā tīmekļvietnē www.literaturascelvedis.lv – februārī un martā mūs apmeklējuši 1269 lasītāji, kuri te iegriezušies nepilnas 2000 reizes. “Literatūras ceļveža” ievadrindās ierasti pārdomājam un dalāmies tobrīd aktuālajā. Nav šaubu, ka bibliotekāru svaru kausos teju vienlīdz svarīgas dzīves jomas ir gan rakstīšana, gan lasīšana. Rakstniecības tematika mūsu izdevumā pāris mēnešu laikā skarta jau atkārtoti. Aizvadītā gada decembra numurā izcēlām Gunta Bereļa grāmatu “...rakstīt...”, šoreiz silti iesakām ienirt drusku noslēpumainajā “Rakstniecības laboratorijā” – Daces Sparānes-Freimanes rosinātajā un “Dienas Grāmatas” izdotajā 15 labi zināmu rakstnieku radītajā eseju krājumā par rakstnieku vietu mūsdienu pasaulē – savā ziņā par rakstniecību “no iekšpuses”; grāmata gan nav pieskaitāma pie rakstīšanas padomu grāmatām, drīzāk tā ļauj ielūkoties uz brīdi pajavēurntajātkslājējie rakstnieku privātajās “burtu, vārdu un teikumu laboratorijās”, saistoši un asprātīgi parādot aiz tām mītošās atšķirīgās sajūtu un interpretāciju pasaules, kas rakstniecību dara tieši tik aizraujošu un pārsteidzošu, kādu to pazīstam. Nelielai intrigai – ko par šo kopprojektu saka paši tā veidotāji: “Pazīstamākie mūziķi ik pa laikam vienojas kopīgā dziesmā, radot hitu, kas piesaista publikas uzmanību. Rakstnieki uz ko tādu vēl nebija sadūšojušies, bet, ticiet man, bija vērts gaidīt un sagaidīt. Piecpadsmit neatkārtojamas balsis tagad savijušās pārliecinošā kopkorī, apliecinādamas: rakstīt ir laime, bez rakstīšanas nav dzīves.” (Gundega Blumberga) “Jau rakstīt grāmatas ir pietiekami neprātīgi, bet rakstīt par rakstīšanu? Tas pārsniedz jebkuras diagnozes ietvarus”... (Andris Akmentiņš) Lasīšana tās plašākajā kontekstā, kā arī bibliotekāri kā grāmatu lasītāji. Vairāku marta un aprīļa nedēļu garumā šis jautājums īpaši aktualizējies, pārtopot par visai asu un emocionālu diskusiju sociālajos medijos, teju vai atkal sašķeļot Latvijas tik viegli izprovocējamo sabiedrību divās pretēju viedokļu nometnēs. Ar vēsu prātu atskatoties uz nu jau pierimušo domu un pārdrošu secinājumu apmaiņu, uzskatām, ka “savs vārds” par lasīšanu sakāms arī vienam no aktīviem lasīšanas veicināšanas rīkiem – izdevumam “Literatūras ceļvedis”. Secinājums – šī lielākai daļai labi zināmās TV spēles “VIP” kontekstā radusies diskusija vērtējama kā ieguvums, jo pievērsusi uzmanību bibliotekāra daudzpusīgajai un unikālajai profesijai kopumā. Vienlaikus – nedaudz skumji par daļu mūsu tik pašpārliecinātās un uz savām problēmām vērstās sabiedrības, kura netiek vaļā no iesūnojušiem stereotipiem. Paldies mūsu kolēģiem, kuri gan šīs diskusijas ietvaros, gan savā ikdienā, ieskaitot minēto TV spēli, stāsta par mūsdienu bibliotekāru plašo amata pienākumu spektru. Piemēram, nozares profesionālais portāls www.biblioteka.lv jau vairākus mēnešus iniciē rubriku “Ko dara bibliotekārs?”, kuras ietvaros sociālajos kontos Instagram un Facebook tiek publicētas attēlu un stāstu galerijas par bibliotekāru daba pienākumu daudzpusību dažādos valsts reģionos un dažādu veidu bibliotēkās. Kaut gan zināms, ka dažādi sabiedrībā valdoši stereotipi un mīti, ieskaitot priekšstatus par bibliotekāru profesiju, pastāvējuši visos laikos, un nav pārliecības, ka tie tik drīz mainīsies kopumā. Plaša piekļuve grāmatām, tajā skaitā, īpaši retām un vērtīgām, ir mūsu profesijas priekšrocība un bonuss, ko paši labi apzināmies, un vien paši varam izvērtēt milzīgo piedāvājumu klāstu – ko lasīt, ko nolikt rezerves plauktā, no kā atsacīties vispār. Neviens – vai tas ir bibliotekārs vai kāds rūdīts un fanātisks “grāmatu tārps” – nespēj izlasīt visas grāmatas, klasiku, izcilu rakstnieku kopotos rakstus vai obligāto literatūru ieskaitot – pat tad, ja mēs to darītu darba laikā, iemainot pret kādu no milzum daudziem darba pienākumiem, kurus tā pa īstam spēj novērtēt vienīgi “savējie” (līdzīgi, kā citās profesijās). Un vēl – nedaudz žēl, ka bibliotekāriem TV spēlē tiek jautāts pārsvarā par grāmatām, literatūru un mākslu... bibliotekāri nav filologi – viņi nestudē literatūru; viņi arī neapgūst šo profesiju, lai vēlāk savās darba vietās lasītu grāmatas! Toties – bibliotekāri ir daudzpusīgi, erudīti, zinātkāri, piedalās dažādas tematikas prāta spēlēs, un tādas ir arī viņu intereses un zināšanas, kas tiek liktas lietā, lai veiktu savu pamatmisiju – palīdzētu lasītājam rast meklēto. Plašo interešu spektru pierādīja arī daudzi no “VIP” iesaistītajiem; īpašs prieks par tiem, kuri zināmi arī kā “Literatūras ceļveža” aprakstu autori. Tāpēc – turpināsim lepoties un stāstīt citiem par savas profesijas sazarotajiem darba virzieniem! Bet izdevums “Literatūras ceļvedis” arī turpmāk pildīs savu misiju, piedāvājot jums – bibliotekāriem un lasītājiem – šo brīnišķīgo izvēles iespēju – atsijāt katram savas noderīgās “pērles” kopējā literāro žanru birumā un augstajās grāmatu grēdās, kuras ģeometriskā progresijā papildina grāmatveikalu un bibliotēku plauktus... Lasīsim, cik spējam, tomēr saprāta robežās – nenoslīkstot grāmatu plūdos, bet gan izlasīto izvērtējot un pārdomājot, kā arī atvēlot pietiekami lielu daļu laika un personīgo resursu daudz kam citam, ko piedāvā šī aizvien piepildītākā un aizvien straujāk mums garām skrejošā pasaule. Anda Saldovere, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore "Literatūras ceļveža" 2023. gada 2. numurs (marts) PDF Numurā lasi: Kalnačs, Benedikts. Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā Rakstniecības laboratorija Pujāts, Marts. Dāma baltos džinsos Pujāts, Marts. Dāma baltos džinsos Tilbergs, Imants. (imt). Nāka Bauere, Inguna. Doroteja. Izredzētā Rukšāne, Dace. Džikī Zandere, Inese. Vai grāmatai ir knābis? Millere, Medlina. Kirke Lamberga, Dace. Egils Rozenbergs Mašnovskis, Vitolds. Muižas Latvijā Lipša, Ineta. Viena. Grozāmo sarakstu slazdā Putiķis, Gints. Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē Attīstības psiholoģija: cilvēka attīstība visas dzīves garumā Holīks, Jiržījs. Vienotā Vidzemes un ārzemju dārzkopība Ziediņa, Dace. Mans sapņu dārzs Darba aizsardzības speciālista rokasgrāmata. 1. grāmata Paipare, Mirdza. Mūzikas terapija

Stāsts par kāda čeha darbiem un atklājumiem Latviešu kultūrvēsturei nozīmīgu grāmatu faksimilu izdošanas tradīcija ir gana sena. Sākotnēji to mērķis bija pietuvināt pētniekiem autentiskam izdevumam tuvā veidolā reproducētus retus eksemplārus, dažkārt pat vienīgos ārvalstīs glabātos senākos latviešu tekstus. Mūsdienās, kad arvien jaudīgākus apgriezienus uzņem seniespiedumu digitalizācija, iegūstot kvalitatīvas vēsturisku izdevumu kopijas, faksimilu sagatavošana no praktiskas nepieciešamības kļuvusi par pētnieku un vēstures mīļotāju ekstru. To izdošanas kultūra, seno tekstu bagātināšana ar papildus pievienoto vērtību (tekstu tulkojumi, skaidrojumi, speciālistu komentāri un pētnieku apcerējumi) nosaka šāda darba lietderību. Pievienoto vērtību oriģinālam sagādājis Turaidas muzejrezervāts. 2022. gada nogalē saņēmām otru (pirmais bija Rīgas pilsētas greznības aizliegumi – tipogrāfa Nikolausa Mollīna 1593. gadā iespiestais “Karaļa pilsētas Rīgas – Vidzemē – godātās rātes atjaunotais kāzu un apģērbu nolikums”, Sigulda, 2013) muzeja sarūpēto faksimilizdevumu – čehu mācītāja un dārznieka Jiržīja Holīka (Georgius Holyk) grāmatu “Vereinigter Liff- und Aus-Lāndischer Garten-Bau” (“Vienotā Vidzemes un ārzemju dārzkopība”). Publikācijas lietderību nosaka oriģināla retums, jo tikai viens no trim zināmajiem eksemplāriem glabājas Latvijā. Holīka grāmata līdztekus Jana Amosa Komenska sacerējumam “Orbis sensualium pictus” ir Vilkena tipogrāfijas nelatvisko izdevumu daļas lepnums, jo pēc Vilkena spiestuves pētnieces Silvijas Šiško domām, “Vilkena tipogrāfijā savus darbus iespieda Rietumeiropā reliģisko cīņu laikā vajāti garīdznieki, kuri bija atkļuvuši līdz Vidzemei”. Neapšaubāmi, Holīks bija viens no tiem. Par turaidiešu faksimilu vizuālās izveides tradīciju veidojas tendence radīt iespaidīgu grāmatas dizainu. Šoreiz saņemam dubulti saliekamu zaļganbrūnu kārbu. To atverot, vienā pusē sarkanā aizdarē ieraugām ielocē ievietotu faksimilu, nelielu 12-daļformātā iespiestu grāmatiņu, ļoti noderīgu tiem, kam patīk lasīt oriģinālam pietuvinātus autentiskus tekstus. Otrajā kārbas pusē aiz atloka atrodam vēsturiskam stilam pietuvināti noformētu, taču mūsdienīgu grāmatu, viegli lasāmu ikvienam interesentam. Kad esam patīksminājušies par ārējo izskatu, šķiram vaļā mūsdienīgo grāmatu. Tās pamatu veido Holīka teksta transkripcija – gotiskā šrifta pārveidojums antīkvā. Maketētāji centušies transkribēto tekstu vizuāli pietuvināt oriģinālam, taču dalījums rindās saglabāts tikai titullapā, tekstā saglabājot vien rindkopas un nodaļas. Izceļamām teksta vietām (titullapā un daļu nosaukumos) izmantots sarkani krāsots iespiedums, kas gan atbilst 17. gadsimta grāmatu noformēšanas stilam, taču konkrētajā oriģinālā nav lietots. Tomēr sarkanās krāsas lietojums kā caurvijošs visa izdevuma dalījumam un izceļamām vietām attaisno arī Holīka teksta iekrāsošanu. Tekstam vācu valodā seko muzeja līdzstrādnieka, vēsturnieka Edgara Ceskes tulkojums latviešu valodā. Baudot latviskā teksta vieglo valodu, brīvu no vācisko teikumu konstrukciju smagnējības, uzteicams Ceskes tulkotāja progress, kas izjūtams salīdzinājumā ar Elīzas Rekes grāmatas tulkojumu pirms vairākiem gadiem (Ceske nav filologs, vācu valodu apguvis pašmācībā). Holīka sacerējuma pirmā daļa māca dārzu potenciālos īpašniekus, “kā īsā laikā varētu tikt pie koku jeb augļu dārza”. Šā mērķa sasniegšanai autors sīki iztirzā dažādas augļu koku pavairošanas metodes – to izstrādē Holīks bijis inovatīvs. Lietderīgi arī padomi dārza kopšanā, slimību un kaitēkļu apkarošanā, augļu saglabāšanā. Grāmatai kā fenomenam citu sava laika dārzkopības izdevumu vidū, tās autora un nozares vēsturei “laikmetu un kultūru šķērsgriezumā” (Edgars Ceske) veltīti trīs pavadošie pētījumi – Ceskes un vēsturnieces Kristīnes Antes par pašu Holīku un viņa grāmatu, bet filologa, pētnieka Paula Daijas – par latviešu dārzkopības grāmatām apgaismības laikmetā. Turaidiešu un ārpusnieku pūlēm sarūpētais jaunizdevums ir labs papildinājums grāmatmīļu kolekcijām, kā arī vērtīgs pienesums Latvijas vēstures avotu atklāsmei un pētniecībai. Izdevums godalgots ikgadējā konkursā par skaistāko grāmatu “Zelta ābele”, kategorijā “Dokumentālā literatūra”. Noderīgi: turaida-muzejs.lv / lr1.lsm.lv Holīks, Jiržījs. Vienotā Vidzemes un ārzemju dārzkopība. 1684. gadā Rīgā izdotās grāmatas faksimilizdevums un kultūrvēsturiskais konteksts. Teksts latviešu, vācu un angļu valodā, faksimilizdevuma teksts tulkots no vācu valodas. No vācu valodas tulkojis Edgars Ceske. Siguldas novads: Turaidas muzejrezervāts, 2022. 255 lpp. ISBN 9789934852497. Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece

Neilgi pēc “Literatūras ceļveža” pirmās vērā ņemamās jubilejas ir patiess prieks šī gada 1. numura slejās tikties ar ikvienu no mūsu lasītājiem, kam šis izdevums šķiet vērtīgs! Par “savējiem” saucam un tiešām arī uzskatām jūs visus – gan mūsu galveno mērķauditoriju – bibliotekārus, gan grāmatu lasītājus visu veidu (tostarp – mājvietās izvietotās) bibliotēkās, gan arī tos, kuri veido apskatus un tādējādi dalās izlasīto grāmatu iespaidos ar līdzcilvēkiem. Paldies par uzticību mūsu izdevumam – neatkarīgi no tā, cik numuru ilgumā esat bijuši “Literatūras ceļveža” pirmo piecu pastāvēšanas gadu sabiedrotie. Vēlamies pamudināt arī tos, kuri vēl tikai apsver iespēju pievienoties grāmatu ieteicēju pulkam – gaidīts ir arī jūsu viedoklis! Ja sākotnēji izdevums tapa pārsvarā kā informatīvs padomdevējs Latvijas bibliotekāriem kvalitatīvas un daudzveidīgas literatūras izvēlē, bibliotēku krājumu kvalitātes pilnveidošanā, tagad tā funkcijas kļuvušas daudzpusīgākas, cenšoties uzrunāt ikvienu grāmatu pasaules interesentu ar plašāku tematiku, iesakot arī mazākzināmu reģionālo izdevēju veikumu. “Literatūras ceļveža” pastāvēšanas pamatprincips un vadmotīvs – “bibliotekārs iesaka bibliotekāram” – , kā arī apskatu personiskā ievirze visu šo laiku darbojušies kā sava veida uzticamības garanti. Jo īpaši – tik pārredzamajā mūsu valsts bibliotēku nozares speciālistu kopienā, kurā teju visi ir vairāk vai mazāk saistīti vai savstarpēji pazīstami. Izdevuma mērķauditorija, kā līdz šim – bibliotekāri, literāti, pedagogi, kultūras un izglītības nozaru speciālisti, citi interesenti. Uzsākot savas pastāvēšanas sesto gadu, izdevuma redakcijai bija būtiski atskatīties uz paveikto, arī skaitļu izteiksmē. Šajā laikposmā esam sagatavojuši 42 “Literatūras ceļveža” numurus, tajā iekļaujot kopumā 756 grāmatu apskatus. To veidošanā gadu gaitā iesaistījušies nepilni 100 grāmatu apskatu autori – bibliotekāri, sadarbības partneri (LU mācībspēki un studenti, kultūras un izglītības jomu pārstāvji), citi lasīšanas eksperti un literāro procesu pārzinātāji. Tas ir daudz vai maz – to pašiem grūti novērtēt, spriediet jūs! Kaut gan – ne jau skaitļos ir būtība. Uzsākot jaunu posmu izdevuma pastāvēšanas vēsturē, mēs, “Literatūras ceļveža” redakcija, esam sagatavojuši jauku dāvanu gan sev, gan mūsu lasītājiem – mūsdienīgu, ar vairākām meklēšanas, komentēšanas u.c. iespējām papildinātu izdevuma tīmekļvietni www.literaturascelvedis.lv, kura paralēli jau labi zināmajam PDF formātam darbosies kā mūsdienu lasītājam ērti pieejams izdevuma formāts ar iespēju lasīt jaunākos apskatus, kā arī paviesoties “Literatūras ceļveža” arhīvā. Uz vietnes publicēšanas brīdi arhīvā ir pieejami 2022. gada numuri, turpmāk to papildinās jaunumi. Ceram, ka pirmā mēneša laikā jaunajā tīmekļvietnē esat jau paviesojušies, veikuši komentārus par pašu izlasītām grāmatām, bet, ja nē – nekas nav nokavēts. Kā zināms, izdevumu piedāvājam izmantot arī vēl trešajā formātā – daļa no apskatiem ir ieskaņota, un tos var noklausīties LNB “Klausītavā” (Soundcloud un Spotify kanālos). “Literatūras ceļveža” uzmanības lokā arī turpmāk būs grāmatas, kuras, pēc izdevuma sastādītāju vērtējuma, visdrīzāk var piesaistīt jūsu interesi un var būt noderīgas – jaunākā daiļliteratūra un nozaru literatūra, dažkārt – arī vērību pelnījušas iepriekšējo gadu grāmatas. Šī tematiskā dalījuma piemērs ir arī 2023. gada 1. numurs, kurā iekļautie grāmatu apskati pieder pie visām te nosauktajām kategorijām. Īpašs gandarījums, ka, līdzās nozaru piedāvājumiem un daiļliteratūras tulkojumiem, jaunākajā numurā dominē oriģinālliteratūra visā tās daudzveidībā. Lai turpinās un visus mūs satuvina tuvie un tālie literārie ceļojumi! Anda Saldovere "Literatūras ceļveža" 2023. gada 1. numurs (janvāris/februāris) PDF Numurā lasi: Struka, Ieva. Par skaisto un aplamo dzīvi Levina, Marina. Dizainere Andersone, Džena. Sainis Rutkēviča, Agnese. Skumjais laikmets Valdis. Kurzemē Tilaks, Dzintars. Zlatas ceļš: veltījums Ukrainas kara bērniem Tabūna, Daina. Lasis Stasis un Atlasijas okeāns Kinnunens, Tommi. Nožēlu neizteica Kalvīno, Italo. Palomars Bomane, Anne Katrīne. Agate Reinausa, Rēli. Kā mans tētis atrada sev sievu Reinausa, Rēli. Kā mans tētis atrada sev sievu Dzelzkalns, Raiens. Iedomu ģeogrāfijas Stranga, Aivars. Latvija: neatkarības pēdējais cēliens Kā sarunāties ar bailēm Vidnere, Māra. Stresa menedžments Ivuškāns, Artūrs. Pēda un potīte Cilvēka anatomija. Galva, kakls. 2. daļa WunderKombināts I. Latvijas mākslas gadagrāmata, 2022 Kalnačs, Jānis. Valmiermuiža Saulīte-Zandere, Inita. Elegantā Rīga Suitu novada mantojums. Suit pierkstaiņ un dūraiņ Dzīve līdzās ostai